TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2015. gada 25. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Transports – Vadītāja apliecība – Atjaunošana izdošanas dalībvalstī – Nosacījums par dzīvesvietu šīs dalībvalsts teritorijā – Dzīvesvietas deklarēšana
Lieta C‑664/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Administratīvā apgabaltiesa (Latvija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 5. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 13. decembrī, tiesvedībā
VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija”,
Latvijas Republikas Satiksmes ministrija
pret
Kasparu Nīmani.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši K. Vajda [C. Vajda], A. Ross [A. Rosas] (referents), E. Juhāss [E. Juhász] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un L. Skolmeistare, pārstāvji,
– Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – N. Yerrell un E. Kalniņš, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Direktīvas 2006/126/EK par vadītāju apliecībām (OV L 403, 18. lpp., un labojums OV 2009, L 19, 67. lpp.) 12. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija” (turpmāk tekstā – “CSDD”), Latvijas Republikas Satiksmes ministriju un K. Nīmani par atteikumu atjaunot šai personai vadītāja apliecību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Atbilstoši Direktīvas 2006/126 preambulas 2. apsvērumam:
“Noteikumi par vadītāju apliecībām ir būtiski kopējās transporta politikas elementi, kas palīdz uzlabot ceļu satiksmes drošību un atvieglina tādu personu brīvu pārvietošanos, kuras apmetas uz dzīvi dalībvalstī, kas nav tā pati, kurā izsniegta vadītāja apliecība. [..]”
4 Atbilstoši šīs direktīvas preambulas 8. apsvērumam, lai nodrošinātu ceļu satiksmes obligātās prasības, ir jānosaka minimālās prasības vadītāja apliecību izdošanai.
5 Minētās direktīvas preambulas 15. apsvērumā ir noteikts:
“Ar ceļu satiksmes drošību saistītu iemeslu dēļ dalībvalstīm būtu jāspēj visiem transportlīdzekļu vadītāju apliecību turētājiem, kas ieguvuši pastāvīgu dzīvesvietu to teritorijā, piemērot savas tiesību normas par transportlīdzekļu vadītāju apliecību atņemšanu, aizturēšanu, atjaunošanu vai anulēšanu.”
6 Atbilstoši Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punktam “dalībvalstu izsniegtas vadītāju apliecības ir savstarpēji atzītas”.
7 Šīs direktīvas 7. pantā ir noteikts:
“1. Vadītāju apliecības izsniedz tikai šādiem pretendentiem:
a) kas ir izturējuši braukšanas prasmes un stila pārbaudi un teorētisku zināšanu pārbaudi un atbilst medicīniskiem standartiem saskaņā ar II un III pielikumu;
[..]
e) kam pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kura izsniedz vadītāja apliecību, vai kas var pierādīt, ka ir tajā mācījušies vismaz sešus mēnešus.
[..]
3. Beidzoties vadītāju apliecību administratīvā derīguma termiņam, to atjaunošanai nepieciešami:
[..]
b) pastāvīga dzīvesvieta tās dalībvalsts teritorijā, kura izsniedz apliecību, vai pierādījums, ka pretendenti tajā ir mācījušies vismaz sešus mēnešus.
[..]
5. [..] Neskarot 2. pantu, dalībvalsts, kas izsniedz vadītāja apliecību, ievēro pienācīgu modrību, lai nodrošinātu, ka persona atbilst šā panta 1. punktā izklāstītajām prasībām, un piemēro savus valsts noteikumus, atceļot vai atņemot braukšanas tiesības, ja konstatē, ka vadītāja apliecība ir izsniegta, neievērojot prasības.”
8 Direktīvas 2006/126 12. pantā ir paredzēts:
“Šajā direktīvā “pastāvīga dzīvesvieta” ir vieta, kur persona parasti dzīvo, tas ir, vismaz 185 dienas katrā kalendārajā gadā personīgu un darba saistību dēļ vai, ja personai nav darba saistību, personīgo saistību dēļ, kas liecina par attiecīgās personas ciešu saistību ar vietu, kur tā dzīvo.
Tomēr par tādas personas pastāvīgo dzīvesvietu, kuras darba saistības ir citā vietā nekā personīgās saistības un kura secīgi dzīvo dažādās vietās, kas atrodas divās vai vairākās dalībvalstīs, uzskata personīgo saistību vietu, ja attiecīgā persona tur regulāri atgriežas. Šis pēdējais nosacījums nav jāievēro, ja persona dzīvo dalībvalstī, lai veiktu uzdevumu kādu konkrētu laiku. Mācības universitātē vai skolā nenozīmē pastāvīgās dzīvesvietas maiņu.”
Latvijas tiesības
9 Ceļu satiksmes likuma 22. panta 1. daļas 1. punktā, redakcijā, kas ir spēkā no 2013. gada 1. janvāra, ir paredzēts, ka transportlīdzekļu vadīšanas tiesības un transportlīdzekļu vadītāja apliecību var iegūt likumā noteikto vecumu sasniegusi persona, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā vai kura var pierādīt, ka pēdējos sešus mēnešus ir mācījusies Latvijā.
10 Šajā noteikumā ir paredzēts:
“Šā panta izpratnē personas pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, ja pastāv kāds no šādiem nosacījumiem:
a) personas uzturēšanās vieta un deklarētā dzīvesvieta vismaz 185 dienas kalendārajā gadā ir Latvijā personisku saistību (saistību, kas liecina par attiecīgās personas ciešu saikni ar Latviju) un darba saistību dēļ;
b) personai nav darba saistību, bet tās uzturēšanās vieta un deklarētā dzīvesvieta Latvijā ir personisku saistību (saistības, kas liecina par attiecīgās personas ciešu saikni ar Latviju) dēļ;
c) persona ārvalstī uzturas darba saistību dēļ, bet regulāri atgriežas un uzturas Latvijā personisku saistību (saistības, kas liecina par attiecīgās personas ciešu saikni ar Latviju) dēļ, un tās deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā;
d) personas deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā, bet tās uzturēšanās ārvalstīs saistīta ar mācībām.”
11 Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1. pantam likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.
12 Šī likuma 2. pants paredz, ka likums nosaka personas pienākumu deklarēt dzīvesvietu, kā arī deklarējamo ziņu apjomu un uzskaites kārtību. Atbilstoši šim pantam šis likums attiecas uz personām, kuru dzīvesvieta ir Latvijas Republikā. Turklāt dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības.
13 Atbilstoši šī paša likuma 3. pantam dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Šajā pantā turklāt ir paredzēts, ka personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
14 K. Nīmanim Latvijā transportlīdzekļu vadītāja apliecība izsniegta 2000. gada 13. decembrī, kad viņam šajā dalībvalstī bija deklarēta dzīvesvieta. Vadītāja apliecības derīguma termiņš atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem tika noteikts uz 10 gadiem.
15 Atbilstoši Iedzīvotāju reģistra datiem K. Nīmanim kopš 2002. gada februāra Latvijā nav deklarētās dzīvesvietas. Tomēr viņš uzskata, ka viņam ir tiesības atjaunot vadītāja apliecību šajā dalībvalstī, jo viņš pastāvīgi dzīvo Latvijā.
16 Lai atjaunotu vadītāja apliecību, K. Nīmanis vērsās CSDD, kura, pārbaudot datus šajā reģistrā, konstatēja, ka K. Nīmanim nav deklarētās dzīvesvietas Latvijā.
17 2010. gada 30. decembrī CSDD pieņēma lēmumu par pakalpojuma sniegšanas atteikumu, jo, lai saņemtu šo pakalpojumu, K. Nīmanim būtu jādzīvo Latvijā vairāk nekā 185 dienas un jādeklarē sava dzīvesvieta Latvijas tiesiskajā regulējumā noteiktajā kārtībā.
18 Izskatījusi K. Nīmaņa iesniegto sūdzību, ar 2011. gada 3. februāra lēmumu Latvijas Republikas Satiksmes ministrija konstatēja, ka šis CSDD lēmums atbilst Ceļu satiksmes likuma 22. pantā noteiktajam.
19 K. Nīmanis iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – viņa transportlīdzekļa vadītāja apliecības atjaunošanu.
20 Administratīvā apgabaltiesa 2011. gada 3. jūnijā pieņēma lēmumu par pagaidu noregulējumu, uzliekot CSDD pienākumu atjaunot K. Nīmaņa transportlīdzekļa vadītāja apliecību.
21 Ar Administratīvās rajona tiesas 2012. gada 3. aprīļa spriedumu atzīts, ka CSDD atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem nebija tiesību izvirzīt prasību par deklarēto dzīvesvietu, jo brīdī, kad tika pieņemts lēmums atteikt atjaunot K. Nīmaņa vadītāja apliecību, Latvijas normatīvajos aktos nebija iekļauta konkrēta norāde, ka transportlīdzekļu vadītāja tiesību iegūšanai šajā dalībvalstī ir nepieciešama deklarēta dzīvesvieta Latvijā.
22 Tādējādi šī tiesa uzskatīja par nepamatotu Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas lēmumu, atbilstoši kuram tikai deklarēta dzīvesvieta var apliecināt to, ka persona pastāvīgi dzīvo Latvijā vai uzturas Latvijā ilgāk par 185 dienām kalendārajā gadā. Minētos faktus varot pierādīt arī ar citiem pierādījumiem, ne tikai ar Iedzīvotāju reģistrā iekļautajām ziņām par personas deklarēto dzīvesvietu.
23 Iesniedzējtiesa precizē, ka Administratīvā rajona tiesa nav konstatējusi, ka lietā būtu apstrīdēta K. Nīmaņa valstiskā piederība vai iegūti citi pierādījumi par to, ka K. Nīmanis pastāvīgi nedzīvo Latvijā vai uzturas Latvijā mazāk par 185 dienām kalendārajā gadā.
24 Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu CSDD iesniedza apelācijas sūdzību, citstarp norādot turpmāk minētos argumentus.
25 Ar Direktīvu 2006/126 esot noteikts regulējums visā Eiropas Savienības teritorijā, lai panāktu vienotu kārtību un vienotus kritērijus, izsniedzot vadītāja apliecības, kā arī lai nodrošinātu, pirmkārt, ka personas ļaunprātīgi neizmanto iespēju citā dalībvalstī atvieglotā veidā saņemt vadītāja apliecību, ja kādu apstākļu dēļ to nav iespējams saņemt mītnes valstī, un, otrkārt, ka personas dzīvesvieta ir tikai viens no kritērijiem. CSDD piebilst, ka, ja K. Nīmanis vadītāja apliecību vēlētos saņemt kādā citā dalībvalstī, nevis Latvijas Republikā, tad šis kritērijs tiktu pārbaudīts arī attiecīgajā dalībvalstī. CSDD, izsniedzot citu Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem vadītāja apliecības, pārbauda arī Ceļu satiksmes likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta īstenošanas noteikumos noteiktos kritērijus. Tādējādi, ja persona Latvijā nav deklarējusi savu dzīvesvietu un informācija par to nav pieejama Iedzīvotāju reģistrā, vadītāja apliecības izsniegšana tiek atteikta.
26 Turklāt dzīvesvietas deklarēšanai neesot formāla nozīme, jo šī kritērija izpilde ir ļoti būtiska arī citu jautājumu risināšanai.
27 Latvijas Republikas Satiksmes ministrija pievienojās CSDD apelācijas sūdzībai, kas iesniegta par Administratīvās rajona tiesas spriedumu.
28 Iesniedzējtiesa precizē, ka atbilstoši Latvijas tiesu judikatūrai, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai jāpārbauda, vai pieteicējam atbilstoši lietā konstatētajiem apstākļiem ir tiesības uz labvēlīgu administratīvo aktu. Turklāt, kā norāda šī tiesa, lieta jāizskata atbilstoši lietas izskatīšanas laikā konstatētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tiesa nevar ar spriedumu uzlikt iestādei pienākumu piemērot spēku zaudējušas tiesību normas.
29 Lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, proti, šajā gadījumā, vadītāja apliecības atjaunošanu, iesniedzējtiesai atbilstoši šai judikatūrai būtu jāņem vērā normatīvais regulējums, kāds ir spēkā šī nolēmuma taisīšanas laikā.
30 Iesniedzējtiesa konstatē, ka Ceļu satiksmes likuma 22. pantā esošais regulējums, kas paredz nosacījumu, ka vadītāja apliecības saņemšanai ir nepieciešama deklarēta dzīvesvieta Latvijā, tika pieņemts pēc tam, kad Latvijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2006/126.
31 Lai izlemtu pamatlietu, esot jānoskaidro, vai Iedzīvotāju reģistrā esošā informācija par deklarēto dzīvesvietu Latvijas teritorijā ir vienīgais veids, kā K. Nīmanis var pierādīt, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, lai varētu atjaunot vadītāja apliecību.
32 Kā uzskata iesniedzējtiesa, Latvijas tiesībās paredzētās dzīvesvietas deklarēšanas mērķis ir nodrošināt personas sasniedzamību tās attiecībās ar valsti. Deklarētās dzīvesvietas neesamība pati par sevi nenozīmē, ka persona neuzturas Latvijā.
33 Turklāt šī tiesa uzsver, ka, ja personai ir pastāvīgā dzīvesvieta Latvijā, bet tai nav deklarētas dzīvesvietas šajā dalībvalstī, tai nav arī tiesību savas pastāvīgās dzīvesvietas šajā dalībvalstī dēļ saņemt transportlīdzekļa vadītāja apliecību citā dalībvalstī, jo persona neatbilst Direktīvas 2006/126 kritērijam par pastāvīgu dzīvesvietu šajā citā dalībvalstī.
34 Šauboties par Latvijas tiesiskā regulējuma saderīgumu ar Direktīvas 2006/126 12. pantu, kā arī ar tās mērķiem, kas definēti tās preambulas 2. apsvērumā, proti, uzlabot ceļu satiksmes drošību un atvieglot tādu personu brīvu pārvietošanos, kuras apmetas uz dzīvi dalībvalstī, kas nav tā pati dalībvalsts, kurā izsniegta vadītāja apliecība, Administratīvā apgabaltiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai Direktīvas 2006/126 12. pants, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas preambulas 2. apsvēruma pirmo teikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka vienīgais veids, kā pierādīt, ka persona pastāvīgi dzīvo šajā valstī (Latvijā), ir šīs personas deklarētā dzīvesvieta? Ar “deklarēto dzīvesvietu” jāsaprot personas pienākums atbilstoši nacionālajam regulējumam reģistrēties valsts reģistrā, lai paziņotu par savu sasniedzamību deklarētajā adresē [savām] tiesiskajām attiecībām ar valsti un pašvaldību.”
Par prejudiciālo jautājumu
35 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/126 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka personai, kura lūdz izsniegt vai atjaunot vadītāja apliecību šajā dalībvalstī, vienīgais veids, lai pierādītu, ka tā atbilst nosacījumam par “pastāvīgo dzīvesvietu” minētā 12. panta izpratnē šīs dalībvalsts teritorijā, kas paredzēts šīs direktīvas 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā (turpmāk tekstā – “pastāvīgās dzīvesvietas nosacījums”), ir pierādīt deklarētas dzīvesvietas esamību attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
36 Vispirms ir jākonstatē, ka pastāvīgās dzīvesvietas nosacījuma ievērošana ir ar šo direktīvu ieviestās sistēmas būtisks elements, kurā vadītāja apliecību savstarpējās atzīšanas princips ir atslēgelements (šajā ziņā skat. spriedumu Hofmann, C‑419/10, EU:C:2012:240, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Tiesa jau ir nospriedusi, ka pastāvīgās dzīvesvietas nosacījums palīdz tostarp cīņā ar “vadītāja apliecību tūrismu”, jo dalībvalstu tiesību akti par vadītāja apliecību izsniegšanu nav pilnībā saskaņoti, un šis nosacījums ir vajadzīgs, kontrolējot, kā tiek ievērots piemērotības transportlīdzekļa vadīšanai nosacījums (attiecībā uz Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/439/EEK par vadītāju apliecībām (OV L 237, 1. lpp.) 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto parastās dzīvesvietas nosacījumu skat. spriedumus Wiedemann un Funk, C‑329/06 un C‑343/06, EU:C:2008:366, 69. punkts; Zerche u.c., no C‑334/06 līdz C‑336/06, EU:C:2008:367, 66. punkts, un Grasser, C‑184/10, EU:C:2011:324, 27. punkts).
38 Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka atsevišķos gadījumos nosacījuma par parasto dzīvesvietu neievērošana pati par sevi var būt pamats tam, lai dalībvalsts atteiktos atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību (attiecībā uz Direktīvas 91/439 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto parastās dzīvesvietas nosacījumu skat. spriedumus Apelt, C‑224/10, EU:C:2011:655, 34. punkts, un Akyüz, C‑467/10, EU:C:2012:112, 61. punkts).
39 Tikai vadītāja apliecības izdevēja dalībvalsts ir kompetenta pārbaudīt pastāvīgās dzīvesvietas nosacījuma ievērošanu (skat. šajā ziņā rīkojumu Wierer, C‑445/08, EU:C:2009:443, 55. punkts). Šī norma attiecas arī uz dalībvalsti, kurā vadītāja apliecības turētājs lūdz to atjaunot.
40 Līdz ar to ir būtiski, lai par vadītāja apliecību izsniegšanu un atjaunošanu atbildīgās iestādes var ticami pārliecināties, ka pieteicējs tiešām atbilst pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumam.
41 Šajā kontekstā Direktīvas 2006/123 7. panta 5. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalsts, kas izsniedz vadītāja apliecību, ievēro pienācīgu modrību, lai nodrošinātu, ka persona atbilst šīs direktīvas 7. panta 1. punktā izklāstītajām prasībām, kuru vidū ir prasība par pastāvīgo dzīvesvietu.
42 Taču, lai gan Direktīvas 2006/123 12. pantā ir definēti kritēriji, kas ļauj noteikt, kas ir jāsaprot ar “pastāvīgo dzīvesvietu” šīs direktīvas piemērošanas nolūkiem, ir jākonstatē, ka pēdējā minētajā tomēr nav nevienas normas, kas precizētu kārtību, kādā pierāda šādas dzīvesvietas esamību vadītāja apliecību izsniegšanas vai atjaunošanas dalībvalsts atbildīgajām iestādēm.
43 Lai gan ir tiesa, pirmkārt, ka kārtība, kādā pierāda pastāvīgās dzīvesvietas nosacījuma ievērošanu vadītāja apliecības izsniedzošajām vai atjaunojošajām atbildīgajām iestādēm, ir dalībvalstu kompetencē un, otrkārt, ka Direktīvā 2006/126, kā arī izriet no tās preambulas 8. apsvēruma, ir noteiktas tikai minimālās prasības, atbilstoši kurām dalībvalstis var izsniegt vadītāja apliecības, tomēr no šīs direktīvas 12. panta, aplūkojot to kopsakarā ar tās 7. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 3. punkta b) apakšpunktu, izriet, ka rezultāts, kas dalībvalstīm būtu jāsasniedz atbilstoši šīm normām, ir noteikt, vai kritēriji, kas ļauj pierādīt, ka personas pastāvīgā dzīvesvieta ir to teritorijā, un kas ir uzskatīti minētajā 12. pantā, ir izpildīti, lai novērtētu, vai šī persona atbilst pastāvīgās dzīvesvietas prasībai.
44 Tādējādi kārtībai, kādā pierāda pastāvīgās dzīvesvietas nosacījuma izpildi, nebūtu jāpārsniedz tas, kas ir nepieciešams, lai dalībvalsts vadītāja apliecības izsniedzošās vai atjaunojošās kompetentās iestādes varētu pārliecināties, ka attiecīgā persona ievēro šo nosacījumu, ņemot vērā Direktīvas 2006/126 12. pantā noteiktos kritērijus.
45 Šādā nolūkā tas, ka dalībvalsts pakārto vadītāja apliecību izsniegšanu un atjaunošanu pienākumam par deklarētu dzīvesvietu tās teritorijā, šķiet esam pienācīgs līdzeklis, kas atvieglotu kompetentajām iestādēm pārbaudi par pastāvīgās dzīvesvietas nosacījuma ievērošanu.
46 Tomēr absolūts pienākums, lai dalībvalsts teritorijā būtu deklarēta dzīvesvieta, un tātad liegums vadītāja apliecības pieteicējam izmantot citus pierādīšanas līdzekļus, kas konstatētu viņa atbilsmi Direktīvas 2006/126 12. pantā noteiktajiem kritērijiem, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai ļautu kompetentajām iestādēm pārliecināties, ka pieteicējs ievēro pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu.
47 Proti, kas attiecas uz pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu, Direktīvas 2006/126 12. pantā tiek paredzēta virkne objektīvu kritēriju, kas ļauj konstatēt, vai pieteicēja pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā teritorijā.
48 Taču ir iespējams, ka pieteicējs atbilst šiem kritērijiem, kas ļauj pierādīt viņa pastāvīgo dzīvesvietu dalībvalsts teritorijā, arī ja viņam nav deklarētās dzīvesvietas šajā dalībvalstī, kā, šķiet, ir K. Nīmaņa gadījumā. Šādos apstākļos šim pieteicējam varētu tikt atteikts un viņam būtu jāatsaka izsniegt vadītāja apliecību, balstoties uz pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumu, arī citās dalībvalstīs, ciktāl viņam nav pastāvīgās dzīvesvietas Direktīvas 2006/126 12. panta izpratnē pēdējo minēto teritorijā.
49 Līdz ar to attiecīgajai personai varētu tikt liegta iespēja saņemt vadītāja apliecību Savienībā, lai gan tās pastāvīgā dzīvesvieta Direktīvas 2006/126 12. panta izpratnē ir dalībvalsts teritorijā.
50 Turklāt dalībvalsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram vienīgais veids, kāds ir vadītāja apliecības pieteicējam, lai pierādītu kompetentajām iestādēm, ka viņš atbilst pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumam, ir pierādīt attiecīgās personas dzīvesvietas deklarēšanu šīs dalībvalsts teritorijā, ir pārāk izslēdzošs. Proti, šāds tiesiskais regulējums privileģē kādu faktoru, kas neatbilst visiem Direktīvas 2006/126 12. pantā noteiktajiem kritērijiem, jo izslēdz jebkādu citu faktoru, kas atainotu šajā pantā norādītās situācijas.
51 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/126 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka personai, kura lūdz izsniegt vai atjaunot vadītāja apliecību šajā dalībvalstī, vienīgais veids, lai pierādītu, ka tā atbilst nosacījumam par “pastāvīgo dzīvesvietu” minētā 12. panta izpratnē šīs dalībvalsts teritorijā, kas paredzēts šīs direktīvas 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā, ir pierādīt deklarētas dzīvesvietas esamību attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
Par tiesāšanās izdevumiem
52 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Direktīvas 2006/126/EK par vadītāju apliecībām 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas noteic, ka personai, kura lūdz izsniegt vai atjaunot vadītāja apliecību šajā dalībvalstī, vienīgais veids, lai pierādītu, ka tā atbilst nosacījumam par “pastāvīgo dzīvesvietu” minētā 12. panta izpratnē šīs dalībvalsts teritorijā, kas paredzēts šīs direktīvas 7. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 3. punkta b) apakšpunktā, ir pierādīt deklarētas dzīvesvietas esamību attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
[Paraksti]