VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2015. gada 10. septembrī (*)
Kopienas dizainparaugs – Spēkā neesamības atzīšanas process – Reģistrēts Kopienas dizainparaugs, kas attēlo rokassomas – Agrāks dizainparaugs – Spēkā neesamības pamats – Individuāls raksturs – Regulas (EK) Nr. 6/2002 6. pants – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑525/13
H&M Hennes & Mauritz BV & Co. KG, Hamburga (Vācija), ko pārstāv H. Hartwig un A. von Mühlendahl, advokāti,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv A. Folliard-Monguiral, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa ITSB Apelācijas padomē dalībniece un persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Yves Saint Laurent SAS, Parīze (Francija), ko pārstāv N. Decker, advokāts,
par prasību par ITSB Apelācijas trešās padomes 2013. gada 8. jūlija lēmumu lietā R 207/2012‑3 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp H&M Hennes & Mauritz BV & Co. KG un Yves Saint Laurent SAS.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un E. M. Kolinss [A. M. Collins] (referents),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. septembrī,
ņemot vērā ITSB atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 20. janvārī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 24. janvārī,
ņemot vērā, ka mēneša laikā pēc paziņošanas par rakstveida procesa pabeigšanu netika saņemts lietas dalībnieku pieteikums par tiesas sēdes rīkošanu, un tādēļ, uzklausot tiesneša referenta ziņojumu un pamatojoties uz Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 135.a pantu, nolemjot izskatīt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2006. gada 30. oktobrī persona, kas iestājusies lietā, Yves Saint Laurent SAS iesniedza Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Kopienas dizainparauga (turpmāk tekstā – “apstrīdētais dizainparaugs”) reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Padomes 2001. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.).
2 Apstrīdētais dizainparaugs, kas ir paredzēts izmantošanai “rokassomās” un kas ietilpst 03‑01. klasē atbilstoši grozītajam 1968. gada 8. oktobra Lokarno Nolīgumam par dizainparaugu starptautiskās klasifikācijas izveidošanu, sešos veidos ir attēlots šādi:
3 Apstrīdētais dizainparaugs tika reģistrēts ar numuru 613294‑0001 un publicēts 2006. gada 28. novembra Bulletin des dessins ou modèles communautaires [Kopienu Dizainparaugu Biļetenā] Nr. 135/2006.
4 2009. gada 3. aprīlī prasītāja H&M Hennes & Mauritz BV & Co. KG iesniedza ITSB pieteikumu par apstrīdētā dizainparauga atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 4.–9. pantu un šīs pašas regulas 25. panta 1. punkta c)–f) vai g) apakšpunktu. Prasītāja sava pieteikumā par spēka neesamības atzīšanu apgalvoja vienīgi to, ka apstrīdētajam dizainparaugam nav individuāla rakstura šīs regulas 6. panta izpratnē.
5 Motivējot savu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, prasītāja, lai pamatotu šķietamo apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura neesamību, atsaucās uz turpmāk attēloto agrāko dizainparaugu:
6 Ar 2011. gada 4. novembra lēmumu Anulēšanas nodaļa noraidīja šo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu.
7 2012. gada 25. janvārī prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 55.–60. pantu, iesniedza ITSB apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.
8 ITSB Apelācijas trešā padome ar 2013. gada 8. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) noraidīja apelācijas sūdzību. Apelācijas padome, vispirms paužot uzskatu, ka ar prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem var pierādīt, ka rokassoma, uz ko attiecas agrākais dizainparaugs, ir darīta pieejama sabiedrībai, izvērtēja apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu. Tā definēja minētā dizainparauga informētu lietotāju kā informētu sievieti, kura interesējas par rokassomām kā to iespējamā lietotāja. Apelācijas padomes ieskatā, abiem attiecīgajiem dizainparaugiem ir kopīgas iezīmes, tostarp to augšējās kontūras un rokturi siksnas formā, kas piestiprināti somai ar riņķu sistēmu, ko pastiprina kniedes, bet tiem ir formas, struktūras un ārējās apdares atšķirības, kurām ir izšķiroša loma šo preču vispārējā iespaidā [kopiespaidā]. Šajā ziņā Apelācijas padome uzskatīja, ka [dizainparauga] autoram ir plaša radošā pieeja [brīvība], bet konkrētajā gadījumā, no informētas lietotājas viedokļa raugoties, tā nekliedē būtiskās formas, struktūras un ārējās apdares atšķirības, kas nošķir abas somas.
Lietas dalībnieku prasījumi
9 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– atzīt apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamību;
– piespriest personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas prasītājai radušies procesā Apelācijas padomē.
10 ITSB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
11 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasības pieteikuma A.6. pielikumu kā nepieņemamu;
– noraidīt prasību;
– apstiprināt apstrīdēto lēmumu;
– atzīt apstrīdētā dizainparauga spēkā esamību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kuri personai, kas iestājusies lietā, radušies procesā ITSB.
Juridiskais pamatojums
12 Prasītāja, pamatojot savu prasību, būtībā izvirza vienu vienīgu pamatu saistībā ar Regulas Nr. 6/2002 6. panta pārkāpumu, iedalot to divās daļās. Saistībā ar pirmo daļu tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā kļūdaini un bez pietiekama pamatojuma secināts, ka [dizainparauga] autora plašajai radošajai brīvībai nav nekādas ietekmes uz secinājumu, saskaņā ar kuru apstrīdētie dizainparaugi rada atšķirīgu kopiespaidu uz informētu lietotāju. Saistībā ar otro pamatu tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā, visnotaļ atzīstot šo plašo autora radošo brīvību, kļūdaini ir secināts, ka attiecīgo dizainparaugu atšķirības ir pietiekami būtiskas, lai radītu atšķirīgu kopiespaidu.
13 Vienīgā prasības pamata ietvaros prasītāja pauž iebildumu par apstrīdētā lēmuma pamatojuma nepietiekamību. Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu atsevišķi izvērtēt šo iebildumu, pirms analizēt argumentus pēc būtības.
14 ITSB un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
Par iebildumu saistībā ar pamatojuma nepietiekamību
15 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 62. pantu ITSB lēmumos jānorāda iemesli, ar kuriem tie pamatoti. Šī pamatojuma norādīšanas pienākuma tvērums ir tāds pats kā tas, kas izriet no LESD 296. panta, saskaņā ar kuru akta autora argumentācijai ir jābūt skaidrai un nepārprotamai. Šim pienākumam ir divi mērķi, pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Eiropas Savienības tiesai veikt lēmuma tiesiskuma kontroli. Tomēr apelācijas padomēm nevar pieprasīt sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un viens pēc otra norādīti visi tām paustie lietas dalībnieku argumenti. Tādējādi pamatojums var būt netiešs, ja vien tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ ticis pieņemts Apelācijas padomes lēmums, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu tās kontroli (skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Bell & Ross/ITSB – KIN (Rokaspulksteņa kārba), T‑80/10, EU:T:2013:214, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Tāpat ir jāatgādina, ka pienākums pamatot lēmumus ir būtiska formalitāte, kura nošķirama no jautājuma par motīvu pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Lēmuma pamatojumu veido formāla to motīvu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums ir balstīts. Ja šajos motīvos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus motīvus (skat. spriedumu Rokaspulksteņa kārba, minēts 15. punktā, EU:T:2013:214, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka atšķirības starp attiecīgajiem dizainparaugiem ir tik izteiktas, ka autora radošās brīvības pakāpe nevar ietekmēt secinājumu par šo dizainparaugu radītajiem atšķirīgajiem kopiespaidiem. Vispirms Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 42. punktā konstatēja, ka “tiešām abiem [attiecīgās] somas dizainparaugiem ir [bija] kopīgas iezīmes, bet [ka] iepriekš [30.–34. punktā] norādīto iemeslu dēļ somu formas, struktūras un ārējās apstrādes atšķirības [bija] noteicošās kopiespaidā, raugoties no informētas lietotājas viedokļa.” Pēc tam tā apstrīdētā lēmuma 44. punktā atgādināja, ka atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 6. panta 2. punktam autora radošā pieeja [brīvība] ir faktors, kas ir jāņem vērā, vērtējot dizainparauga individuālo raksturu, un ka tā palīdz pastiprināt vai niansēt lietotāja uztveri šajā ziņā. Visbeidzot tā paša lēmuma 45. punktā tā atzina, ka tādu modes preču kā rokassomas kontekstā autora radošā brīvība ir plaša, pēc tam norādot, ka “šī atzīšana nevar automātiski nozīmēt – pretēji tam, ko, šķiet, norāda [prasītāja], – ka [apstrīdētais] rokassomas [dizainparaugs] rada [radīja] tādu pašu kopiespaidu, kā rokassoma, uz ko attiecas agrākais [dizainparaugs].” Tā precizēja, ka “atbilstoši [Regulas Nr. 6/2002] 6. panta 1. punktam atskaites kritērijs, vērtējot šo kopiespaidu, [bija] informēta lietotāja”, ka “konkrētajā gadījumā šī plašā radošā brīvība, no informētas lietotājas viedokļa raugoties, nekliedē būtiskās formas, struktūras un ārējās apdares atšķirības, kas nošķir abas somas”, un ka “līdz ar to, konkrētajā gadījumā autora plašā radošā brīvība nekādi nav [nebija] nesaderīga [..] ar secinājumu, ka abas somas rada [radīja] atšķirīgu kopiespaidu”.
18 No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Apelācijas padome ir pietiekami skaidri, nevis divdomīgi izklāstījusi argumentāciju, kas tai ļāva uzskatīt, ka konkrētajā gadījumā autora plašajai radošajai brīvībai nav nekādas ietekmes uz secinājumu, saskaņā ar kuru attiecīgie dizainparaugi informētam lietotājam rada atšķirīgu kopiespaidu. Tāpēc iebildums par pamatojuma nepietiekamību ir jānoraida kā nepamatots.
Par pamatotību
19 Tā kā abas vienīgā prasības pamata daļas attiecas uz šķietamajām kļūdām, ko Apelācijas padome pieļāvusi, izskatāmajā lietā piemērojot Regulas Nr. 6/2002 6. pantu, Vispārējā tiesa uzskata, ka tās ir jāizvērtē kopā.
20 Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja vispārējais iespaids [kopiespaids], ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no kopiespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai līdz tam datumam, kad ir aizpildīts [iesniegts] reģistrācijas pieteikums, vai, ja attiecina prioritāti, pirms prioritātes datuma. Regulas Nr. 6/2002 6. panta 2. punktā ir precizēts, ka, novērtējot individuālo būtību, ņem vērā dizainparauga autora radošo pieeju [brīvību], izveidojot dizainparaugu.
21 No Regulas Nr. 6/2002 preambulas 14. apsvēruma izriet, ka, novērtējot dizainparauga individuālo raksturu, ir jāņem vērā izstrādājuma, kuram dizainparaugs ir izmantots vai kurā tas ir iekļauts, raksturs un it īpaši ražošanas nozare, kurai šis izstrādājums ir piederīgs, kā arī dizainparauga autora radošā brīvība, izveidojot dizainparaugu. Izskatāmajā lietā apstrīdētais dizainparaugs tāpat kā agrākais dizainparaugs attēlo rokassomu.
22 Turklāt no Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta, kā arī no pastāvīgās judikatūras izriet, ka dizainparauga individuālā rakstura vērtējums ir atkarīgs no kopiespaida, ko tas rada informētam lietotājam (skat. spriedumu, 2013. gada 25. oktobris, Merlin u.c./ITSB – Dusyma (Spēle), T‑231/10, EU:T:2013:560, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Saistībā ar informēta lietotāja jēdzienu, attiecībā uz kuru ir jāizvērtē apstrīdētā Kopienas dizainparauga individuālais raksturs, Apelācijas padome izskatāmajā lietā to ir definējusi kā informētu sievieti, kura interesējas par rokassomām kā to iespējamā lietotāja.
24 Attiecībā uz informēta lietotāja uzmanības līmeni ir jāatgādina – līdzīgi, kā to ir darījusi Apelācijas padome, – ka saskaņā ar judikatūru informēta lietotāja jēdzienu var saprast kā tādu, ar ko apzīmē nevis lietotāju ar vidēju uzmanības līmeni, bet gan lietotāju, kurš ir īpaši uzmanīgs vai nu savas personīgas pieredzes, vai plašo zināšanu attiecīgajā nozarē dēļ (spriedums, 2011. gada 20. oktobris, PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, Krājums, EU:C:2011:679, 53. punkts).
25 No judikatūras izriet arī, ka, lai gan informēts lietotājs nav uzskatāms par samērā informētu, uzmanīgu un apdomīgu vidusmēra patērētāju, kurš dizainparaugu parasti uztver kā vienu veselumu un neanalizē tā dažādās sastāvdaļas, viņš nav arī eksperts vai pazinējs, kas varētu detalizēti aplūkot minimālās atšķirības, kuras var pastāvēt starp konfliktējošajiem dizainparaugiem. Tātad apzīmētājs “informēts” rosina domāt, ka lietotājam, lai gan viņš nav projektētājs vai tehnisks eksperts, ir pazīstami dažādi attiecīgajā nozarē eksistējoši dizainparaugi, ka viņam ir noteikts zināšanu līmenis par elementiem, kas parasti ietverti šajos dizainparaugos, un ka viņš, ņemot vērā viņa ieinteresētību attiecīgajos izstrādājumos, to lietošanas laikā izrāda salīdzinoši augstu uzmanības līmeni (spriedums PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, minēts 24. punktā, EU:C:2011:679, 59. punkts).
26 Apelācijas padome ir uzskatījusi, ka izskatāmajā lietā informēts lietotājs nav ne rokassomu vidusmēra patērētājs, ne arī īpaši uzmanīgs pazinējs, bet vidēja profila lietotājs, kas iepazinies ar izstrādājumu atbilstoši iepriekš 24. un 25. punktā minētajā judikatūrā paredzētajam uzmanības līmenim.
27 Prasītāja neapstrīd Apelācijas padomes secinājumus attiecībā uz informēta lietotāja definīciju un uzmanības līmeni, kuri ir jāapstiprina.
28 Attiecībā uz dizainparauga autora radošās brīvības pakāpi no judikatūras izriet, ka tā ir nosakāma, ievērojot tostarp ierobežojumus saistībā ar iezīmēm, ko nosaka izstrādājuma vai izstrādājuma sastāvdaļas tehniskā funkcija, vai arī izstrādājumam piemērojamās juridiskās prasības. Šo ierobežojumu dēļ noteiktas iezīmes tiek standartizētas un līdz ar to kļūst kopīgas vairākiem dizainparaugiem, kurus izmanto attiecīgajam izstrādājumam (spriedumi, 2011. gada 9. septembris, Kwang Yang Motor/ITSB – Honda Giken Kogyo (Iekšdedzes dzinējs), T‑11/08, EU:T:2011:447, 32. punkts, un Rokaspulksteņa kārba, minēts 15. punktā, EU:T:2013:214, 112. punkts).
29 Tātad, jo plašāka ir autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē, jo mazticamāk, ka nelielas atšķirības starp konfliktējošiem dizainparaugiem būs pietiekamas, lai informētam lietotājam radītu atšķirīgus kopiespaidus. Turpretim, jo ierobežotāka ir autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē, jo ticamāk, ka nelielas atšķirības starp konfliktējošiem dizainparaugiem būs pietiekamas, lai informētam lietotājam radītu atšķirīgus kopiespaidus. Tādējādi plaša autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē pastiprina secinājumu, saskaņā ar kuru dizainparaugi, kuriem nav būtisku atšķirību, informētam lietotājam rada vienu un to pašu kopiespaidu (spriedumi Iekšdedzes dzinējs, minēts 28. punktā, EU:T:2011:447, 33. punkts, un Rokaspulksteņa kārba, minēts 15. punktā, EU:T:2013:214, 113. punkts).
30 Izskatāmajā lietā Apelācijas padome pamatoti ir uzskatījusi, ka tādu modes preču kā rokassomas kontekstā autoram ir plaša radošā brīvība. Turklāt prasītāja neapstrīd šo vērtējumu. Tomēr tā būtībā norāda, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdas, jo “autora radošās brīvības” kritērijam būtu jābūt apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura analīzes neatņemamai sastāvdaļai, un ka tā esot pilnībā mainījusi šī procesa posmus. Tādējādi tās pieeja, kas izpaudās, pirmajā posmā salīdzinot abus attiecīgos dizainparaugus, lai secinātu, ka tie informētai lietotājai nerada vienu un to pašu kopiespaidu, un otrajā posmā izvērtējot iebildumu saistībā ar autora radošo brīvību, esot kļūdaina. Turklāt atšķirības starp attiecīgajiem dizainparaugiem neesot pietiekami būtiskas, lai informētai lietotājai radītu atšķirīgu kopiespaidu.
31 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka ne piemērojamajos tiesību aktos, ne judikatūrā nav paredzēta “argumentācija divos posmos”, kā to proponē prasītāja.
32 Regulas Nr. 6/2002 6. panta attiecībā uz individuālā rakstura vērtējumu 1. punkta formulējums ietver konfliktējošo dizainparaugu radītā kopiespaida kritēriju, un 2. punkta formulējumā ir norāde, ka šajā ziņā ir jāņem vērā autora radošā brīvība (skat. iepriekš 20. punktu). No šīm normām un tostarp Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka Kopienas dizainparauga individuālā rakstura vērtējums tiek veikts kā pārbaude četros posmos. Šajā pārbaudē ir jānosaka, pirmkārt, nozare, kurā ietilpst izstrādājumi, kuros ir paredzēts iekļaut dizainparaugu vai kuriem ir paredzēts izmantot dizainparaugu, otrkārt, minēto izstrādājumu informēts lietotājs atbilstoši šo izstrādājumu mērķim un, ņemot vērā šo informēto lietotāju, agrākais zinātības līmenis, kā arī uzmanības līmenis, tieši salīdzinot dizainparaugus (ja tas iespējams), treškārt, autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē un, ceturtkārt, attiecīgo dizainparaugu salīdzinājuma rezultāts, ņemot vērā konkrēto nozari, autora radošo brīvību un kopiespaidus, ko informētam lietotājam rada apstrīdētais dizainparaugs un ikviens agrāks dizainparaugs, kas darīts pieejams sabiedrībai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, Budziewska/ITSB – Puma (Lecošs kaķu dzimtas dzīvnieks), T‑666/11, EU:T:2013:584, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Kā tas izriet no judikatūras un tās, kas minēta iepriekš 29. punktā, uz kuru atsaucas pati prasītāja, faktors attiecībā uz autora radošo brīvību var pastiprināt (vai, gluži pretēji, mīkstināt) secinājumu par katra attiecīgā dizainparauga radīto kopiespaidu. Ne no šķietamās shēmas, ko prasītāja identificējusi judikatūrā, ne arī no izvilkuma no Bundesgerichtshof (Federālā tiesa, Vācija) sprieduma, kas citēts prasības pieteikuma 29. punktā, neizriet, ka autora radošās brīvības vērtējums ir iepriekšējs un vispārīgs posms, veicot katra attiecīgā dizainparauga radīto kopiespaidu salīdzinājumu.
34 Tāpat ir jānoraida visi prasības pieteikuma 33. punktā ietvertie apgalvojumi attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 44. punktu. Šie apgalvojumi būtībā balstās uz kļūdainu minēta punkta izpratni, un katrā ziņā tie ir nepamatoti. Apelācijas padome šajā punktā ir konstatējusi šādi:
“Attiecībā uz autora radošo brīvību [Apelācijas] padome atgādina, ka tā ir faktors, kurš atbilstoši [Regulas Nr. 6/2002] 6. panta 2. punktam ir jāņem vērā, novērtējot individuālo raksturu. [..] Tomēr nepastāv ne “savstarpējība”, ne, citiem vārdiem, automātisms. Spriedumā [Iekšdedzes dzinējs, minēts 28. punktā, EU:T:2011:447], ko [prasītāja] citē, pamatojot savu apgalvojumu, Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, ka plaša autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē “pastiprina” secinājumu, saskaņā ar kuru dizainparaugi, kuriem nav būtisku atšķirību, informētam lietotājam rada vienu un to pašu kopiespaidu [..]. Tātad radošās brīvības pakāpe pati par sevi nevar veidot iznākumu attiecībā uz individuālā rakstura vērtējumu. Šim vērtējumam ir jābalstās uz kopiespaidu, kā tas paredzēts [Regulas Nr. 6/2002] 6. panta 1. punktā. Lai gan tādējādi ir tiesa, ka autora radošās brīvības pakāpe ir ņemama vērā, dizainparauga individuālā rakstura vērtējuma sākumpunktam katrā ziņā ir jābūt informēta lietotāja uztverei. Citiem vārdiem sakot, autora radošas brīvības pakāpei ir jābūt kā vērtējuma, kas iegūts, balstoties uz informēta lietotāja uztveri, raksturam – tādā izpratnē, kā to apstiprina Vispārējā tiesa, – to “pastiprinot” vai, gluži pretēji, mīkstinot. Tātad autora radošās brīvības pakāpe, pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo [prasītāja], nav individuāla rakstura vērtējuma sākumpunkts, bet, kā ir norādīts [Regulas Nr. 6/2002] 6. panta 2. punktā, aspekts, ko “ņem vērā”, analizējot informēta lietotāja uztveri.”
35 Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu, norādot, ka faktors attiecībā uz autora radošo brīvību pats par sevi vien nevar noteikt dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu, bet tas tomēr ir elements, ko ir jāņem vērā šajā vērtējumā. Tādējādi tā pamatoti ir uzskatījusi, ka minētais faktors ir tāds, kas drīzāk ļauj mīkstināt apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu, nevis autonoms faktors, kas nosaka, cik atšķirīgiem jābūt abiem dizainparaugiem, lai vienam no tiem būtu individuāls raksturs.
36 Otrkārt, attiecībā uz kopiespaidu, ko rada apstrīdētais dizainparaugs un agrākais dizainparaugs, Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 30. punktā ir norādījusi, ka tie atšķiras ar trim iezīmēm, kas izšķirošā veidā ietekmē to vizuālo kopiespaidu, proti, somas vispārējā forma, struktūra un ārējā apdare.
37 Vispirms tā norādīja, ka apstrīdētā dizainparauga korpusam ir uztverama taisnstūra forma trīs taisnu līniju dēļ, kas iezīmē somas sānus un apakšējo daļu un kas rada salīdzinoši stūraina priekšmeta iespaidu. Turpretim agrākā dizainparauga korpusa sānus un apakšējo daļu tā uzskata par izliektiem, un tā siluetā dominē noapaļots iespaids. Pēc tam Apelācijas padome uzskatīja, ka apstrīdētā dizainparauga korpuss izskatās kā izgatavots no viena ādas gabala, bez sadalījuma vai redzamas šuves, izņemot uz neliela posma apakšējos stūros. Savukārt agrākā dizainparauga korpusa priekšpuse, tās ieskatā, ir sadalīta trīs daļās ar šuvēm, proti, izliekta augšējā daļa, kas iezīmēta ar krokotu līniju, un divas apakšējās daļas, kurām ir vienādi izmēri un kuras iezīmētas ar vertikālu šuvi. Visbeidzot Apelācijas padome norādīja, ka apstrīdētā dizainparauga ārējā apdare ir pilnībā gluda, izņemot divu šuvju iezīmes augšējos stūros. Turpretim agrākā dizainparauga virsma ir pārklāta ar dekoratīviem rakstiem, kas izskatās un ir darināti reljefa formā, proti, krokota dekoratīvā lente somas augšējā daļā, vertikāla šuve, kas sadala somu divās daļās, un krokas somas apakšējā daļā. Katra no šiem trim faktoriem dēļ Apelācijas padome secināja, ka attiecīgo dizainparaugu atšķirības ir būtiskas un tātad tās var jūtami ietekmēt informētas lietotājas kopiespaidu. Apstrīdētā dizainparauga gadījumā radītais iespaids esot tāds, ka tas ir somas modelis, kam raksturīgas klasiskas līnijas un formāla vienkāršība, turpretim agrākā dizainparauga radītais iespaids esot tāds, ka soma ir vairāk “roku darbs”, kam raksturīgi noapaļojumi un ar dekoratīviem rakstiem izgreznota virsma.
38 Attiecībā uz abiem attiecīgajiem dizainparaugiem kopīgām iezīmēm, proti, to augšējo kontūru un rokturi siksnas formā, kas piestiprināts [somas] korpusam ar riņķu sistēmu, ko pastiprina kniedes, Apelācijas padome uzskatīja, ka tās nav pietiekamas, lai no informētas lietotājas skatpunkta dizainparaugiem piešķirtu vienu un to pašu kopiespaidu. Tā tostarp norādīja, ka veids, kādā šie riņķi tiek izmantoti abās somās, ir ļoti atšķirīgs, jo apstrīdētā dizainparauga gadījumā tie ir ļoti redzami un caur tiem brīvi plūst gaisma, bet agrākā dizainparauga gadījumā tas tā nav un tā ir detaļa, kas informētai lietotājai esot acīmredzama.
39 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dizainparauga radītā kopiespaida uz informētu lietotāju novērtējums ietver veidu, kādā tiek lietots izstrādājums, ko atveido minētais dizainparaugs (skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, El Hogar Perfecto del Siglo XXI/ITSB – Wenf International Advisers (Korķviļķis), T‑337/12, Krājums, EU:T:2013:601, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka konfliktējošo dizainparaugu siksna un rokturis nepārprotami ir piemēroti atšķirīgai lietošanai, ciktāl apstrīdētais dizainparaugs attēlo somu, kas nēsājama vienīgi rokās, turpretim agrākais dizainparaugs attēlo somu, kas nēsājama uz pleca.
40 Šajā kontekstā, ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, ir jāuzskata, ka attiecīgo dizainparaugu atšķirības ir būtiskas un šo dizainparaugu radītajā kopiespaidā to līdzības ir nenozīmīgas. Tāpēc Apelācijas padomes vērtējums ir jāapstiprina, ciktāl tā ir uzskatījusi, ka apstrīdētais dizainparaugs informētam lietotājam rada kopiespaidu, kas ir atšķirīgs no agrākā dizainparauga radītā kopiespaida.
41 Iepriekš minētais vērtējums nevar tikt atspēkots ar prasītājas iebildumiem.
42 Saistībā ar pirmo iebildumu attiecībā uz attiecīgo somu kontekstuālās analīzes neesamību prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome nav ne izvērtējusi attiecīgo dizainparaugu līdzības, ne precizējusi to atšķirības, ne analizējusi, vai šīs atšķirības vai līdzības ir nelielas, parastas vai lielas, lai no tā izdarītu secinājumus par kopiespaidu, ņemot vērā plašo autora radošo brīvību. Šis iebildums ir jānoraida kā tāds, kam nav faktiskās bāzes, pamatojoties uz iepriekš 36.–38. punkta izklāstītajiem apsvērumiem, kuros aprakstīti šīs analīzes, ko Apelācijas padome veikusi apstrīdētā lēmuma 30.–42. punktā, secīgie posmi.
43 Saistībā ar otro iebildumu prasītāja norāda, ka attiecīgo dizainparaugu atšķirības, lai gan tās nav nenozīmīgas, tomēr nav pietiekami būtiskas, lai informētai lietotājai radītu atšķirīgu kopiespaidu. Prasītājas ieskatā, apstrīdētajā lēmumā šis aspekts nav pieminēts un nav ņemti vērā judikatūrā iedibinātie kritēriji.
44 Ir jākonstatē, ka šis iebildums – ja pieļauj, ka tas ir pieņemams, – nekādi nav pamatots. Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 37.–42. punkta skaidri izriet, ka Apelācijas padome uzmanīgi ir izvērtējusi attiecīgo dizainparaugu kopīgos elementus, pirms secinājusi, ka to atšķirības prevalē pār radīto kopiespaidu; šo secinājumu ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa (skat. iepriekš 40. punktu). Otrkārt, kā tas izriet no 42. punkta iepriekš, Apelācijas padome pareizi ir piemērojusi ar šo lietu iedibinātos judikatūras kritērijus.
45 Attiecīgi prasība ir jānoraida kopumā, nelemjot par prasījumu, ko izvirzījusi prasītāja, trešās daļas pieņemamību un par prasījumu, ko izvirzījusi persona, kas iestājusies lietā, trešās un ceturtās daļas pieņemamību, kā arī par prasības pieteikuma pieņemamību, ko apstrīd persona, kas iestājusies lietā.
Par tiesāšanās izdevumiem
46 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
47 Tā kā prasītajai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ITSB un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.
48 Turklāt persona, kas iestājusies lietā, lūdza piespriest prasītājai atlīdzināt izdevumus, kuri personai, kas iestājusies lietā, radušies procesā ITSB. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem ir radušies saistībā ar procesu Apelācijas padomē, uzskata par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem. Tomēr tas neattiecas uz izdevumiem, kas radušies procesā Anulēšanas nodaļā. Līdz ar to personas, kas iestājusies lietā, lūgums piespriest prasītājai, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt izdevumus, kas radušies administratīvajā procesā ITSB, var tikt apmierināts vienīgi attiecībā uz nepieciešamajiem izdevumiem, kuri personai, kas iestājusies lietā, radušies procesā Apelācijas padomē (skat. spriedumu Rokaspulksteņa kārba, minēts 15. punktā, EU:T:2013:214, 164. punkts un tajā minēta judikatūra).
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) H&M Hennes & Mauritz BV & Co. KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas Yves Saint Laurent SAS radušies procesā Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelācijas padomē.
Frimodt Nielsen | Dehousse | Collins |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 10. septembrī.
[Paraksti]