VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2014. gada 12. februārī (*)
Dempings – Ķīnas un Taivānas izcelsmes nerūsējošā tērauda savienotājelementu imports – Iesniegums par iekasēto maksājumu atmaksāšanu – Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 8. punkta otrā daļa – Tiesiskā noteiktība
Lieta T‑81/12
Beco Metallteile‑Handels GmbH, Špaihingena [Spaichingen] (Vācija), ko pārstāv T. Pfeiffer, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv H. van Vliet un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 13. decembra Lēmumu C(2011) 9112, galīgā redakcija, par iesniegumu, ar kuru lūgts atmaksāt antidempinga maksājumus, kas samaksāti attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas izcelsmes nerūsējošā tērauda savienotājelementu importu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents),
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 5. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Beco Metallteile‑Handels GmbH laikposmā no 2000. gada 8. septembra līdz 2003. gada 5. maijam importēja Vācijā nerūsējošā tērauda savienotājelementus, ko Hauptzollamt Karlsruhe (Karlsrūes (Vācija) galvenā muitas pārvalde; turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) uzskatīja par Ķīnas un Taivānas izcelsmes precēm.
2 Piemērojot Padomes 1998. gada 16. februāra Regulu (EK) Nr. 393/98, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas, Indijas, Korejas Republikas, Malaizijas, Taivānas un Taizemes izcelsmes nerūsējošā tērauda savienotājelementu un to daļu importam (OV L 50, 1. lpp.), Hauptzollamt 2005. gada 17. augustā sagatavoja paziņojumu par nodokli, ar kuru prasītāja tikusi informēta par to, ka tai ir jāsamaksā EUR 815 754,32 kā minētajam importam piemērojamais antidempinga maksājums (turpmāk tekstā – “2005. gada nodokļa paziņojums”).
3 2005. gada 22. augustā prasītāja iesniedza Hauptzollamt sūdzību par 2005. gada nodokļa paziņojumu un lūdza apturēt minētā paziņojuma izpildi.
4 Ar 2005. gada 2. septembra lēmumu Hauptzollamt apturēja 2005. gada nodokļa paziņojuma izpildi līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums pēc būtības.
5 Ar 2010. gada 14. aprīļa laboto paziņojumu (turpmāk tekstā – “pirmais 2010. gada labotais nodokļa paziņojums”) Hauptzollamt samazināja prasītājas maksājamo antidempinga maksājumu līdz summai EUR 633 475,99 apmērā un noteica tai pienākumu to samaksāt ne vēlāk kā 2010. gada 30. aprīlī. Šīs prasības celšanas brīdī minētais labotais nodokļa paziņojums bija prasības priekšmets tiesvedībā Finanzgericht Baden‑Württemberg (Bādenes‑Virtembergas Finanšu tiesa, Vācija).
6 2010. gada 19. aprīlī prasītāja saskaņā ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”), 11. panta 8. punktu iesniedza iesniegumu par tā antidempinga maksājuma atmaksāšanu, kas bija noteikts 2005. gada nodokļa paziņojumā, t.i., EUR 815 754,32 apmērā. Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītāja precizēja – un Eiropas Komisija to nav apstrīdējusi – iemeslus, kuru dēļ šis iesniegums par atmaksāšanu attiecās uz 2005. gada nodokļa paziņojumā, nevis pirmajā 2010. gada labotajā nodokļa paziņojumā norādīto summu. Proti, tā kā pēdējo minēto paziņojumu prasītājas advokāts bija saņēmis tikai 2010. gada 19. aprīlī, tas neesot ticis ņemts vērā minētajā iesniegumā par atmaksāšanu, kas tika nosūtīts tajā pašā dienā, jo prasītājas advokāts neesot varējis ar to iepazīties pirms šīs nosūtīšanas.
7 Savā iesniegumā par atmaksāšanu prasītāja apgalvoja, ka dempinga starpība, kas bija 2005. gada nodokļa paziņojuma pamatā, esot tikusi likvidēta vai vismaz samazinājusies līdz līmenim, kas esot zemāks par piemērotā antidempinga maksājuma līmeni. Uzskatot, ka šāda iesnieguma par atmaksāšanu iesniegšanas priekšnoteikums ir tas, ka attiecīgais antidempinga maksājums ir jau samaksāts, prasītāja, pamatojoties uz Komisijas Paziņojuma par antidempinga nodevu [maksājumu] atmaksu (OV 2002, C 127, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Interpretācijas paziņojums”) 6. zemsvītras piezīmi, lūdza arī apturēt izmeklēšanu, līdz ir galīgi noteikta minētā maksājuma summa.
8 2010. gada 28. aprīlī Hauptzollamt sagatavoja otro laboto paziņojumu par nodokli (turpmāk tekstā – “otrais 2010. gada labotais nodokļa paziņojums”), kurā tā a posteriori pieprasīja prasītājai samaksāt EUR 101 356, 15 kā importa apgrozījuma nodokli, pamatojoties uz to, ka tai esot ticis nepareizi piemērots atbrīvojums no nodokļa.
9 2010. gada 30. aprīlī un 14. maijā prasītāja samaksāja attiecīgi EUR 633 475,99 saskaņā ar pirmo 2010. gada laboto nodokļa paziņojumu un EUR 101 356, 15 – atbilstoši otrajam 2010. gada labotajam nodokļa paziņojumam.
10 Ar 2010. gada 15. novembra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka attiecīgais iesniegums par atmaksāšanu, ņemot vērā Pamatregulas 11. panta 8. punktu un Interpretācijas paziņojumu, tikšot atzīts par nepieņemamu.
11 Ar 2010. gada 15. decembra vēstuli prasītāja atbildēja, ka saskaņā ar Interpretācijas paziņojuma 2.1. punktu termiņš iesnieguma par antidempinga maksājuma atmaksāšanu iesniegšanai netiek skaitīts, kamēr nav samaksāts attiecīgais maksājums. Prasītāja norādīja, ka, ņemot vērā Interpretācijas paziņojuma 2.1. punktā ietverto 6. zemsvītras piezīmi, tai esot bijušas tiesības iesniegt savu iesniegumu par atmaksāšanu pirms antidempinga maksājuma samaksas, bet tai neesot bijis pienākuma to darīt. Tā kā konkrēto antidempinga maksājumu tā esot samaksājusi tikai 2010. gada 30. aprīlī, attiecīgais iesniegums par atmaksāšanu esot bijis jāuzskata par iesniegtu tiesību aktos paredzētajā sešu mēnešu termiņā un tātad par pieņemamu.
12 Ar 2011. gada 2. augusta vēstuli Komisija informēja prasītāju par būtiskākajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata būtu jānoraida attiecīgais iesniegums par atmaksāšanu.
13 Savā 2011. gada 15. septembra atbildē prasītāja atkārtoja savu Interpretācijas paziņojuma interpretāciju, kas īsumā izklāstīta šā sprieduma 11. punktā. Tāpat tā norādīja, ka, noraidot attiecīgo iesniegumu par atmaksāšanu, Komisija neesot rīkojusies labā ticībā un esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu, kā arī tiesisko paļāvību, kuras pamatā esot Interpretācijas paziņojuma formulējums.
14 Ar 2011. gada 13. decembra Lēmumu C(2011) 9112, galīgā redakcija, par iesniegumu, ar kuru lūgts atmaksāt antidempinga maksājumus, kas samaksāti attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas izcelsmes nerūsējošā tērauda savienotājelementu importu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija noraidīja konkrēto iesniegumu par atmaksāšanu.
15 Apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērumā Komisija precizēja, ka konkrētā iesnieguma par atmaksāšanu iesniegšanai paredzētais sešu mēnešu termiņš ir sācies brīdī, kad tikusi pienācīgi noteikta antidempinga maksājuma summa, t.i., 2005. gada 17. augustā. Tās ieskatā tātad minētais termiņš esot beidzies 2006. gada 17. februārī. Tā kā minēto iesniegumu par atmaksāšanu prasītāja esot iesniegusi tikai 2010. gada 19. aprīlī, to neesot bijis iespējams izskatīt pēc būtības tā acīmredzamas nepieņemamības dēļ.
16 Lai atspēkotu argumentus, ko prasītāja bija izvirzījusi administratīvā procesa laikā, Komisija vispirms apstrīdētā lēmuma preambulas 8., 9. un 15. apsvērumā norādīja, ka konkrēti uz iesnieguma par atmaksāšanu iesniegšanas termiņiem attiecas Pamatregulas 11. panta 8. punkta otrā daļa. Tās skatījumā šajā tiesību normā esot paredzēts, ka termiņš iesnieguma par atmaksāšanu iesniegšanai sākas brīdī, kad antidempinga maksājuma summa ir tikusi pienācīgi noteikta, proti, 2005. gada 17. augustā, nevis tā samaksas brīdī. Apstāklis, ka Hauptzollamt ir apturējusi 2005. gada nodokļa paziņojuma izpildi, nekādi nemainot šo secinājumu.
17 Tālāk apstrīdētā lēmuma preambulas 10., 11. un 15. apsvērumā Komisija norādīja, ka Interpretācijas paziņojuma 2.1. punkta b) apakšpunkta formulējums ir jāaplūko kopumā, kas nozīmējot, ka būtu jāņem vērā gan šīs tiesību normas teksts, gan tajā ietvertās 6. zemsvītras piezīmes teksts. Šajā zemsvītras piezīmē Komisija ir precizējusi, ka, ja importētājs apstrīd antidempinga maksājuma piemērošanas savam darījumam pamatotību, importētājam tik un tā, ja viņš to vēlas, ir [būtu] sešu mēnešu laika posmā jāiesniedz pieteikums [iesniegums] par antidempinga maksājuma atmaksu kopā ar lūgumu Komisijai apturēt izmeklēšanu, līdz ir galīgi noteiktas viņa saistības maksāt antidempinga maksājumu. Minētajā zemsvītras piezīmē lietotie izteicieni “ir [būtu] jāiesniedz” un “ja viņš to vēlas” norādot uz faktu, ka importētājs var nolemt iesniegt vai neiesniegt šādu iesniegumu Pamatregulas 11. panta 8. punktā paredzētajā sešu mēnešu termiņā, bet tomēr nenozīmējot, ka importētājam būtu tiesības prasīt atmaksu arī pēc šī termiņa beigām. Apstrīdētā lēmuma preambulas 15. apsvērumā Komisija norādīja, ka Interpretācijas paziņojuma 3.1.3. punkts apstiprinot šo nostāju, jo tajā ir minēts, ka sešu mēnešu termiņš ir jāievēro pat tad, ja regulas, ar ko nosaka attiecīgo maksājumu, piemērošanu apstrīd valsts administratīvās vai tiesu iestādēs.
18 Tādēļ apstrīdētā lēmuma preambulas 17. apsvērumā Komisija secināja, ka Interpretācijas paziņojums neesot pretrunā Pamatregulas 11. panta 8. punktam un ka tiesiskā paļāvība nevarētu rasties gadījumā, kad maksājumi nav samaksāti.
19 Apstrīdētā lēmuma preambulas 16. apsvērumā Komisija tāpat norādīja, ka prasītājas rīcība šķiet esam pretrunīga saistībā ar izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru iesniegums par antidempinga maksājuma atmaksāšanu ir pieņemams tikai tad, ja minētais maksājums jau ir samaksāts. Proti, prasītāja esot iesniegusi savu iesniegumu par atmaksāšanu 2010. gada 19. aprīlī, savukārt konkrētais antidempinga maksājums esot ticis samaksāts tikai vēlāk – 30. aprīlī.
20 Visbeidzot saistībā ar dažādiem spriedumiem, kurus minējusi prasītāja, lai apgalvotu, ka Komisija, noraidot tās iesniegumu par atmaksāšanu, neesot rīkojusies labā ticībā un esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu, kā arī tiesisko paļāvību, kuras pamatā esot Interpretācijas paziņojuma formulējums, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 19.–21. apsvērumā norādīja, ka ar minētajiem spriedumiem prasītājas iesniegums nevar tikt atbalstīts.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
21 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2012. gada 15. februārī, prasītāja cēla šo prasību.
22 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa (otrā palāta) aicināja lietas dalībniekus iesniegt noteiktos dokumentus un atbildēt uz dažiem jautājumiem. Uz šo lūgumu lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.
23 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
24 Lietas dalībnieki nav snieguši apsvērumus par ziņojumu tiesas sēdē.
25 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2013. gada 5. jūnija tiesas sēdē.
26 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
28 Prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir par Pamatregulas 11. panta 8. punkta un Interpretācijas paziņojuma pārkāpumu. Otrais pamats ir par tiesiskās paļāvības aizsardzības, labas ticības un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu.
Par pirmo pamatu – Pamatregulas 11. panta 8. punkta un Interpretācijas paziņojuma pārkāpumu
29 Pirmais pamats ir iedalāms divos iebildumos. Pirmais iebildums attiecas uz Pamatregulas 11. panta 8. punkta pārkāpumu, bet otrais – uz Interpretācijas paziņojuma pārkāpumu.
Par pirmo iebildumu saistībā ar Pamatregulas 11. panta 8. punkta pārkāpumu
30 Prasītāja, atsaucoties uz Pamatregulas 11. panta 8. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru “importētājs var pieprasīt atmaksāt iekasētos maksājumus, ja izrādās, ka dempinga starpība, uz kuras pamata maksājums veikts, ir likvidēta vai samazināta līdz līmenim, kas ir zemāks par līmeni, no kura sāk piemērot spēkā esošos maksājumus”, apgalvo, ka šāds iesniegums par atmaksāšanu kļūst pieņemams tikai pēc attiecīgā antidempinga maksājuma samaksas.
31 Savukārt Komisija uzskata, ka Pamatregulas 11. panta 8. punkta pirmajā daļā ir paredzēti tikai materiālie nosacījumi, ar kādiem ieinteresētā importētāja samaksātais antidempinga maksājums var tikt atmaksāts, un ka īpašie procesuālie noteikumi ir ietverti minētā punkta otrajā daļā.
32 Turklāt Komisijas ieskatā antidempinga maksājuma summa esot tikusi pienācīgi noteikta ar paziņojumu par muitas parādu atbilstoši Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Kopienas Muitas kodekss”) 221. panta 1. punktam, jo tieši no šī brīža parādnieks par to esot uzzinājis. Neesot nekāda sistēmiska iemesla, kādēļ būtu jāgaida līdz valsts līmenī izskatāmās pārsūdzības iznākumam, lai iesniegtu iesniegumu par atmaksāšanu saskaņā ar Pamatregulas 11. panta 8. punktu, jo nevis valsts iestādes, bet gan vienīgi Komisija konkrētajā lietā, kas attiecas uz attiecīgo importētāju, var konstatēt, ka dempinga starpība, uz kuras pamata aprēķināts antidempinga maksājums, ir tikusi samazināta vai likvidēta.
33 Šajā ziņā, lai gan Pamatregulas 11. panta 8. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “neatkarīgi no 2. punkta importētājs var pieprasīt atmaksāt iekasētos maksājumus, ja izrādās, ka dempinga starpība, uz kuras pamata maksājums veikts, ir likvidēta vai samazināta līdz līmenim, kas ir zemāks par līmeni, no kura sāk piemērot spēkā esošos maksājumus”, tomēr ar šajā tiesību normā ietvertajiem izteicieniem “iekasētie maksājumi” un “maksājums veikts” esot vienīgi precizēts, ka var atmaksāt tikai tās summas, kas jau samaksātas. Tātad šajā tiesību normā tikai esot definēti atmaksas princips un materiālie nosacījumi.
34 Attiecībā uz piemērojamo procedūru par atbilstošu tiesību normu esot uzskatāma Pamatregulas 11. panta 8. punkta otrā daļa. Šīs normas tekstā esot norāde uz “piemērojamo [iekasējamo]” antidempinga maksājumu. Tātad tajā nav paredzēts nosacījums saistībā ar minētā maksājuma samaksu, lai iesniegums par atmaksāšanu būtu pieņemams.
35 Līdz ar to Pamatregulas 11. panta 8. punkta otrajā daļā paredzētā sešu mēnešu termiņa sākums nekādā veidā neesot pakļauts nosacījumam par iepriekšēju antidempinga maksājuma samaksu.
36 Tomēr, atbildot uz Vispārējas tiesa uzdoto jautājumu, prasītāja norādīja, ka Pamatregulas 11. panta 8. punkta trešā daļa netieši ietekmē jautājumu par šī paša punkta otrajā daļā paredzētā termiņā sākuma noteikšanu.
37 Pamatregulas 11. panta 8. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka “uzskata, ka iesniegums par atmaksāšanu tikai tad ir attiecīgi [pienācīgi] papildināts [atbalstīts] ar pierādījumiem, ja tajā ir atrodama precīza informācija par pieprasīto atmaksājamo antidempinga maksājumu summu un visi muitas dokumenti attiecībā uz šādas summas aprēķiniem un samaksāšanu”, ka “tajā ir arī reprezentatīvu laikposmu aptveroši pierādījumi par parastajām cenām [normālajām vērtībām] un eksporta cenām, ko eksportētājs vai ražotājs, uz kuru attiecas maksājums, ir noteicis eksportam uz Kopienu [Savienību]”, ka “gadījumos, kad importētājs nav saistīts ar attiecīgo eksportētāju vai ražotāju, un šāda informācija nav tūlīt pieejama, vai ja eksportētājs vai ražotājs nevēlas to sniegt importētājam, iesniegumā ir eksportētāja vai ražotāja apliecinājums, ka dempinga starpība ir samazināta vai likvidēta, kā norādīts šajā pantā, un ka būtiskos pierādījumus iesniegs Komisijai”, un ka, “ja šādi pierādījumi pieņemamā laikposmā netiek saņemti no eksportētāja vai ražotāja, iesniegumu noraida”.
38 Prasītāja apgalvo, ka, tā kā Pamatregulas 11. panta 8. punkta trešās daļas pirmajā teikumā ir paredzēts, ka, lai iesniegums par atmaksāšanu būtu “attiecīgi [pienācīgi] papildināts [atbalstīts]”, tam ir jāpievieno visi muitas dokumenti attiecībā uz konkrētā antidempinga maksājuma summas aprēķinu un samaksāšanu, minētā samaksa tātad esot iesnieguma par atmaksāšanu pieņemamības nosacījums.
39 Šajā ziņā, kā to apgalvojusi Komisija, ir jākonstatē, ka Pamatregulas 11. panta 8. punkta trešā daļa rada sekas tikai saistībā ar šīs pašas regulas 11. panta 8. punkta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzētā termiņa sākuma noteikšanu. Proti, minētajā teikumā ir paredzēts, ka “[antidempinga] maksājumu atmaksāšana[s] [lēmums] parasti notiek [tiek pieņemts] 12 mēnešu laikā un nekādā gadījumā nepārsniedz 18 mēnešus, sākot no datuma, kurā preces importētājs, kam uzlikts antidempinga maksājums, ir iesniedzis atmaksāšanas pieprasījumu [iesniegumu], pievienojot attiecīgus [pienācīgus] pierādījumus”.
40 Turklāt nekas Pamatregulas 11. panta 8. punkta otrās daļas formulējumā neļauj secināt, ka iesniegumiem par atmaksāšanu ir jābūt pienācīgi atbalstītiem šī paša punkta trešās daļas izpratnē jau to iesniegšanas brīdī. Tie var tikt papildināti procesa gaitā. Ja tas būtu citādi, likumdevējs 11. panta 8. punkta ceturtās daļas otrajā teikumā būtu norādījis, ka minētais 12 vai pat 18 mēnešu termiņš sākas no brīža, kas tiek iesniegts iesniegums par atmaksāšanu, nevis no brīža, kad šim iesniegumam ir “pievienoti [..] pienācīgie [pierādījumi]”.
41 Tātad arguments, kas balstīts uz Pamatregulas 11. panta 8. punkta trešo daļu, nevar atspēkot šā sprieduma 34. un 35. punktā izdarītos secinājumus.
42 Replikas rakstā prasītāja apgalvo arī, ka, lai antidempinga maksājumu varētu uzskatīt par pienācīgi noteiktu, esot nepieciešams, lai tā summa būtu pareizi aprēķināta. Tomēr, tā kā ar pirmo 2010. gada laboto nodokļa paziņojumu maksājamā antidempinga maksājuma summa esot tikusi būtiski samazināta, nevarot tikt uzskatīts, ka galīgā maksājamā antidempinga maksājuma summa būtu “pienācīgi” noteikta ar 2005. gada nodokļa paziņojumu. Līdz ar to prasītājas iesniegumu par atmaksāšanu nevar uzskatīt par novēlotu.
43 Aplūkojamajā gadījumā pietiek konstatēt – kā to pareizi norādījusi Komisija –, ka attiecīgā argumentācija ir balstīta uz faktu, ka valsts iestādes ir pieņēmušas pirmo 2010. gada laboto nodokļa paziņojumu, par kura esamību Komisija nebija zinājusi apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.
44 Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstrīdētā tiesību akta tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas pastāvēja tā pieņemšanas laikā (Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts, un 1984. gada 5. jūlija spriedums lietā 114/83 Société d’initiatives et de coopération agricoles un Société interprofessionnelle des producteurs et expéditeurs de fruits, légumes, bulbes et fleurs d’Ille‑et‑Vilaine/Komisija, Recueil, 2589. lpp., 22. punkts; Vispārējās tiesas 1996. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑79/95 un T‑80/95 SNCF un British Railways/Komisija, Recueil, II‑1491. lpp., 48. punkts, un 2013. gada 22. janvāra spriedums lietā T‑46/09 Grieķija/Komisija, 149. punkts). It īpaši Komisijas veikto novērtējumu var pārbaudīt, izmantojot tikai to informāciju, kas bija tās rīcībā novērtējuma veikšanas laikā (Vispārējās tiesas 2005. gada 11. maija spriedums apvienotajās lietās T‑111/01 un T‑133/01 Saxonia Edelmetalle un ZEMAG/Komisija, Krājums, II‑1579. lpp., 67. punkts).
45 Tomēr prasītāja būtībā norāda, ka pirmais labotais nodokļa paziņojums neesot ticis iesniegts vai minēts administratīvajā procesā tikai tādēļ, ka Komisija neesot izrādījusi atbilstošu rūpību. Tā apgalvo, ka pretēji tam, kas paredzēts Interpretācijas paziņojuma 3.2.1. punkta b) apakšpunktā, Komisija neesot pieprasījusi prasītājai iesniegt citu informāciju, tostarp attiecībā uz iekasējamā antidempinga maksājuma aprēķina bāzi un precīzu summu.
46 Lai gan ir taisnība, ka Interpretācijas paziņojuma 3.2.1. punktā ir paredzēts, ka Komisija informē pieteikuma iesniedzēju par iesniedzamo informāciju, norādot atbilstošu laika posmu, kurā jāiesniedz prasītie apliecinājuma dokumenti, un ka šī informācija ietver muitas dokumentus attiecībā uz importa darījumiem, kuru sakarā prasa atmaksu, it īpaši norādot pamatu uzliekamo maksājumu apmēra noteikšanai, kā arī precīzu uzlikto antidempinga maksājumu apmēru, tomēr Komisija pareizi norāda, ka tai nav pienākuma pēc savas ierosmes novērtēt un izteikt pieņēmumus par to, kādi pierādījumi tai būtu iesniedzami. Proti, minētā norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka Komisijai būtu pienākums paziņot prasītājai tās informācijas un dokumentu veidus vai kategorijas, kas būtu tai jāiesniedz, lai tā varētu izskatīt iesniegumu par atmaksāšanu.
47 Tādēļ nevar piekrist prasītājas argumentiem, saskaņā ar kuriem galīgā iekasējamā antidempinga maksājuma summa neesot tikusi “pienācīgi” noteikta 2005. gada nodokļa paziņojumā.
48 Līdz ar to iebildums par Pamatregulas 11. panta 8. punkta pārkāpumu ir jānoraida.
Par otro iebildumu – Interpretācijas paziņojuma pārkāpumu
49 Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts Interpretācijas paziņojuma 1. punkts, 2.1. punkta b) apakšpunkts, kā arī tajā ietvertā 6. zemsvītras piezīme un 2.2. punkta a) apakšpunkts.
50 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāds interpretējošs akts kā Interpretācijas paziņojums, kurā atbilstoši tā preambulai ir izklāstītas pamatnostādnes Pamatregulas 11. panta 8. punkta piemērošanai, nevar grozīt kādā regulā ietvertās imperatīvās normas (Tiesas 1992. gada 28. janvāra spriedums lietā C‑266/90 Soba, Recueil, I‑287. lpp., 19. punkts, un Vispārējās tiesas 1993. gada 22. aprīļa spriedums lietā T‑9/92 Peugeot/Komisija, Recueil, II‑493. lpp., 44. punkts).
51 Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir saistoši tās pieņemtie pamatprincipi un paziņojumi, bet vienīgi, ciktāl ar tiem netiek pieļauta atkāpe no hierarhiski augstāka spēka normām (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑464/09 P Holland Malt/Komisija, Krājums, I‑12443. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Tādējādi pārklāšanās un nesaderības ar šādu tiesību normu gadījumā nav jāpiemēro interpretējošs akts (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑110/03 Beļģija/Komisija, Krājums, I‑2801. lpp., 33. punkts).
53 No tā izriet, ka iespējamā noteiktu Interpretācijas paziņojuma noteikumu neievērošana apstrīdētajā lēmumā nevar ietekmēt faktu, ka Komisija ir pareizi piemērojusi Pamatregulas 11. panta 8. punktu, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats. Ciktāl savos argumentos prasītāja norāda uz tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, ir jākonstatē, ka tie pārklājas ar argumentiem, kas izvirzīti otrajā prasības pamatā, un līdz ar to tie tiks izvērtēti šā sprieduma 55. un nākamajos punktos.
54 Tādēļ otrais iebildums un tādējādi arī pirmais prasības pamats kopumā ir jānoraida.
Par otro prasības pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības, labas ticības un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu
55 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms būtu jāizvērtē iebildums par tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu.
56 Prasītāja norāda, ka tiesiskās noteiktības princips noteic, ka tiesiskajam regulējumam ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgās personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus. Tā apgalvo, ka būtībā situācijā, kad Interpretācijas paziņojuma 1. punktā, 2.1. punkta b) apakšpunktā un 2.2. punkta a) apakšpunktā ir norādes attiecīgi uz “jau samaksātajām antidempinga nodevām [maksājumiem]”, “darījumiem, kuru sakarā ir pilnībā samaksātas antidempinga nodevas [maksājumi]”, un “ikvienu importētāju, kas var pierādīt, ka ir [..] samaksājis antidempinga nodevas [maksājumus] par konkrētu importu”, minētais princips aizliedzot noraidīt prasītājas iesniegumu par atmaksāšanu, pamatojoties uz to, ka tai ir bijis jāiesniedz savs iesniegums pat pirms antidempinga maksājuma samaksas.
57 Tāpat Interpretācijas paziņojuma pielikumā ietvertajā atmaksas pieteikuma [iesnieguma par atmaksāšanu] modelī ir paredzēts, ka sniedzamajā “obligātajā saturā” ir deklarācija par to, ka antidempinga maksājums, kura atmaksu prasa, ir pilnībā samaksāts.
58 Turklāt Interpretācijas paziņojuma 2.1. punkta b) apakšpunktā ietvertajā 6. zemsvītras piezīmē esot norādīts, ka, “ja importētājs apstrīd antidempinga maksājuma piemērošanas savam darījumam(‑iem) pamatotību (šādi apturot vai neapturot nodevas [maksājuma] samaksu) vai ja valsts iestāde ir pieņēmusi garantiju sakarā ar iespējamu antidempinga nodevu [maksājumu] piemērošanu, importētājam tik un tā (ja viņš to vēlas) ir [būtu] sešu mēnešu laika posmā jāiesniedz pieteikums par antidempinga nodevu [maksājumu] atmaksu kopā ar lūgumu Komisijai apturēt izmeklēšanu, līdz ir galīgi noteiktas viņa saistības maksāt antidempinga nodevas [maksājumus]”. Šajā zemsvītras piezīmē ietvertie izteicieni “ir [būtu] jāiesniedz” un “ja viņš to vēlas” norādot uz faktu, ka antidempinga maksājuma summas apstrīdēšanas gadījumā sešu mēnešu termiņš netiek skaitīts.
59 No Interpretācijas paziņojuma 6. zemsvītras piezīmes izrietot, ka, kamēr attiecīgais antidempinga maksājums nav samaksāts, ieinteresētajam importētājam esot iespēja, nevis pienākums iesniegt iesniegumu par atmaksāšanu. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šīs zemsvītras piezīme neesot piemērojama tikai gadījumiem, kuros ir izsniegta garantija.
60 Prasītāja apgalvo, ka tā, 2010. gada 19. aprīlī iesniedzot iesniegumu par 2005. gada nodokļa paziņojumā noteiktā antidempinga maksājuma atmaksāšanu un tam pievienojot lūgumu par izmeklēšanas apturēšanu, esot ievērojusi piemērojamās tiesību normas, jo minētais maksājums vēl nebija samaksāts.
61 Šī iemesla dēļ prasītāja norāda, ka Pamatregulas 11. panta 8. punkta otrajā daļā paredzētais termiņš nevarēja beigties, pirms tā ir varējusi likumīgi iesniegt iesniegumu par atmaksāšanu.
62 Savukārt Komisija uzskata, ka Interpretācijas paziņojumā esot skaidri paredzēts, ka iesnieguma par atmaksāšanu iesniegšanas termiņš ir seši mēneši no brīža, kad tikusi pienācīgi noteikta maksājamā antidempinga maksājuma summa.
63 Interpretācijas paziņojuma 2.1. punkta b) apakšpunkta teksts ir jāaplūko tā kopumā, proti, kopā ar tajā ietverto minētās paziņojuma 6. zemsvītras piezīmi. No tā izrietot, ka gadījumā, ja importētājs apstrīd antidempinga maksājuma piemērošanu tā darījumam, tam katrā ziņā sešu mēnešu laikā būtu jāiesniedz iesniegums par antidempinga maksājuma atmaksāšanu, kā arī lūgums Komisijai apturēt izmeklēšanu, līdz tiek noskaidrots jautājums par maksājuma atbilstību.
64 Proti, Interpretācijas paziņojuma 2.1. punkta b) apakšpunkts attiecoties galvenokārt uz situāciju, kurā antidempinga maksājuma summa vēl nav tikusi pienācīgi noteikta un kurā importētājs sniedz nodrošinājumu līdz brīdim, kad šī summa tiks noteikta. Minētā paziņojuma 6. zemsvītras piezīme attiecoties uz gadījumu, attiecībā uz kuru pašā Kopienas muitas kodeksā ir paredzēta nodrošinājuma sniegšana.
65 Runa ir par situāciju, kurā importētājs saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 243. pantu ir pārsūdzējis valsts iestādēs pienācīgā veidā veikto antidempinga maksājuma noteikšanu. Šī paša kodeksa 244. pantā esot noteikts, ka, ja valsts iestādes izņēmuma kārtā aptur attiecīgā lēmuma īstenošanu, šī apturēšana ir pakļauta nosacījumam par nodrošinājuma sniegšanu. Interpretācijas paziņojuma 6. zemsvītras piezīme norādot uz to, ka šajā otrajā gadījumā ir iespējams iesniegt iesniegumu par atmaksāšanu. Tas izrietot no apstākļa, ka atšķirībā no pirmā gadījuma, ko reglamentē minētā paziņojuma 2.1. punkta b) apakšpunkts, antidempinga maksājums jau esot ticis pienācīgi noteikts. Komisija apgalvo, ka, lietojot izteicienus “ir [būtu] [jāiesniedz]” un “ja viņš to vēlas”, tā vēlējas uzsvērt, pirmkārt, ka iesnieguma par atmaksāšanu iesniegšana nav priekšnosacījums pārsūdzības iesniegšanai valsts iestādēs un, otrkārt, ka lēmums par šāda iesnieguma iesniegšanu ir jāpieņem importētājam. No šiem izteicieniem nevarot tikt secināts, ka importētājam būtu tiesības pieprasīt atmaksu arī pēc termiņa beigām.
66 Līdzīgi Pamatregulas 11. panta 8. punkta pirmajai daļai arī Interpretācijas paziņojuma 1. punktā, 2.1. punkta b) apakšpunktā un 2.2. punkta a) apakšpunktā, uz kuriem pamatojas prasītāja, esot izklāstīti vienīgi materiālie atmaksas nosacījumi. Proti, tas esot normāli, ka, pirms kāda summa var tikt atmaksāta, tā ir jāsamaksā. Savukārt normas par piemērojamo procedūru esot ietvertas Interpretācijas paziņojuma 2.6. punkta a) apakšpunktā un 3.1.3. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā, kuru nosaukumi attiecīgi esot “Kas ir termiņi?” un “Sešu mēnešu termiņš”. Tā kā tajos esot paredzēts, ka “saskaņā ar pamatregulas 11. panta 8. punktu pieteikumi [iesniegumi] jāiesniedz [..] sešos mēnešos no dienas, kurā par minētajām precēm noteiktas antidempinga nodevas [maksājumi]”, un ka “attiecībā uz sešu mēnešu termiņu pieteikuma iesniegšanai, ir jāņem vērā, ka pat gadījumos, ja regulu, ar ko uzliek attiecīgo nodevu, apstrīd [Vispārējā] tiesā vai ja minētās regulas piemērošanu apstrīd valsts administratīvās vai tiesu iestādēs, sešu mēnešu termiņš ir jāievēro”, tie apstiprinot sešu mēnešu termiņa tiesiski saistošo raksturu – skaitot no brīža, kad galīgā antidempinga maksājuma summa ir pienācīgi noteikta.
67 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, esot jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kādus vēlas sasniegt ar tiesisko regulējumu, kurā tā ietilpst (Tiesas 1983. gada 17. novembra spriedums lietā 292/82 Merck, Recueil, 3781. lpp., 12. punkts). Līdz ar to Interpretācijas paziņojuma 1. punkts, 2.1. punkta b) apakšpunkts un 2.2. punkta a) apakšpunkts esot jāaplūko nevis atsevišķi, bet gan citu minētā paziņojuma normu un Pamatregulas 11. panta 8. punkta kontekstā.
68 Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka tiesiskās noteiktības princips ir uzskatāms par Savienības tiesību pamatprincipu, kas tostarp prasa, lai tiesiskais regulējums būtu skaidrs un precīzs, lai attiecīgās personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties. Tomēr situācijā, kad zināma nenoteiktība attiecībā uz kādas tiesību normas nozīmi un tvērumu ir raksturīga šai normai, ir jāpārbauda, vai attiecīgā tiesību norma ir tik neviennozīmīga, kā tā attiecīgām personām var radīt grūtības pietiekami droši kliedēt iespējamās šaubas par šīs tiesību normas tvērumu vai nozīmi (Vispārējās tiesas 2007. gada 22. maija spriedums lietā T‑216/05 Mebrom/Komisija, Krājums, II‑1507. lpp., 108. punkts).
69 Vispirms ir jāatgādina – kā tas tika secināts, izvērtējot pirmā prasības pamata pirmo iebildumu –, ka prasītājas piedāvātā Pamatregulas 11. panta 8. punkta interpretācija ir noraidāma. Tomēr tāpat ir jānorāda, ka minētajam noteikumam, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats, piemīt zināma nenoteiktība attiecībā uz konkrētās tiesību normas nozīmi un tvērumu. Šī nenoteiktība rodas tādēļ, ka vienā un tajā pašā noteikumā tiek vienlaicīgi izmantoti vārdi “veiktie maksājumi” vai “iekasētie maksājumi”, kas pretstatīti vārdiem “piemērojamie [iekasējamie] galīgie maksājumi”, kuru summa ir “attiecīgi [pienācīgi] noteikta”.
70 Ir jāatgādina, ka pamatnostādnes, kas ir ietvertas Komisijas paziņojumos vai interpretācijas paziņojumos, tiek pieņemtas, lai nodrošinātu Komisijas veiktās rīcības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko noteiktību (Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā C‑270/11 Komisija/Zviedrija, 41. punkts).
71 Tāpat no iepriekš 68. punktā minētā sprieduma lietā Mebrom/Komisija (109. punkts) izriet, ka interpretācijas paziņojums zināmos apstākļos var radīt šķēršļus attiecīgām personām pietiekami droši kliedēt iespējamās šaubas par interpretētās tiesību normas tvērumu un nozīmi.
72 Aplūkojamajā lietā no Interpretācijas paziņojuma preambulas izriet, ka tā mērķis ir sniegt pamatnostādnes Pamatregulas 11. panta 8. punkta piemērošanai un līdz ar to informēt ieinteresētās personas par atmaksas procedūru, tostarp par nosacījumiem, kādiem iesniegumam ir jāatbilst. Tas tātad tika pieņemts, lai pastiprinātu ar Pamatregulas 11. panta 8. punktu saistīto tiesisko noteiktību par labu minētajām personām.
73 Tā kā Interpretācijas paziņojums ir adresēts saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem nav pienākuma sistemātiski izmantot juridisko palīdzību savu kārtējo darījumu vajadzībām, ir ļoti svarīgi, lai tajā Pamatregulas 11. panta 8. punkta interpretācija būtu sniegta cik vien iespējams skaidrā un nepārprotamā veidā. Ievērojot minētā paziņojuma mērķi un raksturu, rūpīgam un informētam saimnieciskās darbības subjektam, lasot tā noteikumus, ir jāspēj nepārprotami uzzināt savas tiesības un pienākumus, tostarp kliedēt iespējamās šaubas par minēto noteikumu tvērumu vai nozīmi.
74 Tomēr Interpretācijas paziņojums neatbilst šiem nosacījumiem, jo tas dod pretrunīgus signālus par iesnieguma par antidempinga maksājuma atmaksāšanu iesniegšanas nosacījumiem.
75 Aplūkojamajā gadījumā Interpretācijas paziņojuma 2.6. punkta a) apakšpunktā būtībā ir paredzēts, ka iesniegumi atbilstoši Pamatregulas 11. panta 8. punktam ir jāiesniedz sešu mēnešu laikā pēc datuma, kurā antidempinga maksājuma summa ir tikusi pienācīgi noteikta.
76 Savukārt Interpretācijas paziņojuma 1. punktā – līdzīgi Pamatregulas 11. panta 8. punkta pirmajai daļai – ir vienīgi norādīts, ka atmaksātas var tikt tikai summas, kas jau tikušas samaksātas (skat. šā sprieduma 33. punktu). Tātad šajā tiesību normā ir definēti tikai atmaksas princips un materiālie nosacījumi.
77 Tomēr, tā kā Interpretācijas paziņojuma 2.1. punkta b) apakšpunktā un 2.2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, pirmkārt, ka iesniegums par atmaksāšanu var attiekties tikai uz darījumiem, attiecībā uz kuriem antidempinga maksājums ir samaksāts pilnībā, un, otrkārt, ka antidempinga maksājuma atmaksu var pieprasīt importētājs, kurš ir pierādījis tā samaksu, šie noteikumi ir pretrunā Interpretācijas paziņojuma 2.6. punkta a) apakšpunktam.
78 Prasītājas nostāju apstiprina arī Interpretācijas paziņojuma pielikums, kurā ir sniegts atmaksas pieteikuma [iesnieguma par atmaksāšanu] modelis un aizpildīšanas instrukcija, jo tā iedaļā “Obligātais saturs” ir paredzēts, ka iesnieguma par atmaksāšanu iesniedzējs deklarē, ka maksājumi, kuru atmaksu tas pieprasa, ir pilnībā samaksāti.
79 Savukārt Interpretācijas paziņojuma 6. zemsvītras piezīme, uz kuru prasītāja ir īpaši balstījusi savas pretenzijas un kurā paredzēts, ka importētājam katrā ziņā “ir [būtu]”, ja viņš vēlas, nevis “ir” jāiesniedz iesniegums par antidempinga maksājuma atmaksāšanu sešu mēnešu laikā, kā arī lūgums Komisijai apturēt izmeklēšanu, līdz ir galīgi noteiktas viņa saistības maksāt antidempinga maksājumu, ja tas apstrīd antidempinga maksājuma piemērošanu tā veiktajam darījumam vai darījumiem, neatkarīgi no tā, vai šī apstrīdēšana aptur vai neaptur maksājuma samaksu, nevar pati par sevi tikt saprasta tādējādi, ka tā nosaka pienākumu importētājam, kas atrodas šādā situācijā, iesniegt iesniegumu sešu mēnešu laikā pēc tam, kad antidempinga maksājuma summa ir tikusi pienācīgi noteikta. Līdz ar to šī zemsvītras piezīme pati par sevi ir pretrunā Interpretācijas paziņojuma 2.6. punkta a) apakšpunktam.
80 Tomēr, ņemot vērā, ka no pirmā teikuma zem Interpretācijas paziņojuma 2. punkta virsraksta izriet, ka visā šajā punktā ir īsumā aprakstīta atmaksas procedūra, kas detalizēti izklāstīta šī paziņojuma 3. punktā, minētā paziņojuma 6. zemsvītras piezīme ir jāinterpretē, ievērojot tā 3.1.3. punkta a) apakšpunkta otro daļu, kurā arī ir paredzēta situācija, kad maksājamā antidempinga maksājuma summa ir apstrīdēta valsts iestādēs. Savukārt minētajā tiesību normā ir norādīts, ka Pamatregulas 11. panta 8. punkta otrajā daļā paredzētais sešu mēnešu termiņš ir jāievēro pat šādā gadījumā.
81 Taču saskaņā ar Interpretācijas paziņojuma 3.1.3. punkta a) apakšpunkta trešo un pēdējo daļu pieteikumiem ir jāatbilst visām šī paša paziņojuma 3.1.1. punktā noteiktajām prasībām sešu mēnešu laikā pēc tam, kad antidempinga maksājuma summa ir tikusi pienācīgi noteikta. Tā kā 3.1.1. punkta i) un ii) apakšpunktā ir norādīts, ka iesnieguma par atmaksāšanu iesniedzējam savā iesniegumā ir jāiekļauj paziņojums, ka antidempinga maksājums, kura atmaksu prasa, ir pilnībā samaksāts, šāda iesnieguma pieņemamība īstenībā ir pakļauta nosacījumam par attiecīgā antidempinga maksājuma samaksu Pamatregulas 11. panta 8. punkta otrajā daļā paredzētajā termiņā. Šāds pienākums neatbilst ne šai pēdējai minētajai normai, ne arī Interpretācijas paziņojuma 2.6. punkta a) apakšpunktam, un var izrādīties, ka to nevar izpildīt importētājs, ka vēlas gūt labumu no nodokļa paziņojuma izpildes apturēšanas, kam piekritušas valsts iestādes atbilstoši Kopienas muitas kodeksam. Lai saglabātu šā pēdējā akta lietderīgu iedarbību, termiņš, kurā būtu jāiesniedz iesniegums par antidempinga maksājuma atmaksāšanu, tātad nevar sākties, kamēr ieinteresētajai personai nav pienākuma samaksāt attiecīgo antidempinga maksājumu.
82 No tā izriet, ka Interpretācijas paziņojuma 6. zemsvītras piezīme un 3.1.3. punkta a) apakšpunkta trešā daļa, tās aplūkojot kopā, ir pretrunā minētā paziņojuma 2.6. punkta a) apakšpunktam.
83 Līdz ar to Interpretācijas paziņojums, kas taču ir paredzēts, lai saimnieciskās darbības subjektiem sniegtu skaidrojumus par antidempinga maksājumu atmaksas procedūru un tādējādi pastiprinātu to tiesisko noteiktību, izraisa pretēju rezultātu (šajā ziņā skat. Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 556. un 557. punkts). Tātad tādiem saimnieciskās darbības subjektiem kā prasītāja, kas savu kārtējo darījumu sakarā lieto šo paziņojumu, pēc tā izlasīšanas var rasties pamatotas šaubas par to, kā pareizi būtu jāinterpretē Pamatregulas 11. panta 8. punkts.
84 Turklāt šā sprieduma 83. punktā izdarīto secinājumu apstiprina atbildes, kuras Komisija tiesas sēdē sniegusi uz Vispārējās tiesas jautājumiem par noteiktu Interpretācijas paziņojuma normu nesaskaņotību un kurās tā būtībā atzinusi, ka šā paziņojuma redakcija varētu būt veiksmīgāka.
85 Līdz ar to iebildums par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu ir pamatots.
86 Nepastāvot nepieciešamībai izskatīt pārējos iebildumus, ir jāapmierina otrais prasības pamats un tātad jāatceļ apstrīdētais lēmums.
Par tiesāšanās izdevumiem
87 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2011. gada 13. decembra Lēmumu C(2011) 9112, galīgā redakcija, par iesniegumu, ar kuru lūgts atmaksāt antidempinga maksājumus, kas samaksāti attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas izcelsmes nerūsējošā tērauda savienotājelementu importu;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Forwood | Dehousse | Schwarcz |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 12. februārī.
[Paraksti]