Lieta T‑132/07
Fuji Electric Co. Ltd
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Tirgus sadale – Pārkāpuma pierādīšana – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība
Sprieduma kopsavilkums
1. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Uzņēmums – Jēdziens – Ekonomiska vienība – Atzīšana par vainojamu pārkāpumos
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
2. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
3. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
4. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Prasība par pierādījumu kopumu
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
5. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Pierādījumi – Dokumenta pierādījuma vērtības izvērtēšana – Kritēriji
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
6. Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija – Tiesvedība konkurences lietā – Piemērojamība
(Eiropas Vienotā akta preambula; LES 6. panta 2. punkts; EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
7. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Dalība sanāksmēs ar pret konkurenci vērstu mērķi
(EKL 81. pants; EEZ līguma 53. pants)
8. Konkurence – Administratīvais process – Paziņojums par iebildumiem – Pienākums uz tiem atbildēt – Neesamība
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 18. pants)
9. Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Fiziskas vai juridiskas personas – Tas, ka uzņēmums, kurš ir paziņojuma par iebildumiem adresāts, administratīvā procesa laikā atzīst faktiskus vai tiesiskus apstākļus, kas pamato pārkāpuma inkriminēšanu tam – Tiesību celt prasību izmantošanas ierobežošana – Tiesiskuma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipu pārkāpums
(EKL 81. pants un 230. panta ceturtā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 52. panta 1. punkts)
10. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Piemērojamība – Lēmums par konkurences noteikumu piemērošanu
(EKL 81. pants; EEZ līguma 53. pants)
11. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Būtisku formas prasību pārkāpums – Pārbaude pēc tiesas ierosmes
(EKL 81. un 230. pants; EEZ līguma 53. pants)
12. Konkurence – Kopienu tiesību normas – Meitas sabiedrības izdarīts pārkāpums – Mātessabiedrības atzīšana par vainojamu – Komisijas pierādīšanas pienākums
(EKL 81. panta 1. punkts; EEZ līguma 53. pants)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Komisijas rīcības brīvība – Vispārējās tiesas neierobežota kompetence – Iespēja ņemt vērā papildu informāciju, kas nav minēta lēmumā, ar kuru uzlikts naudas sods
(LESD 263. un 264. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 4. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunkts)
14. Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Paziņojums par iebildumiem – Papildu pierādījumu sniegšana pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas – Pieļaujamība – Nosacījumi
(EKL 81. panta 1. punkts)
15. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Tādas rīcības nepieciešamība, kas ir atvieglojusi Komisijai pārkāpuma konstatēšanu
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 26. punkts)
1. Aizliedzot uzņēmumiem slēgt nolīgumus vai piedalīties saskaņotās darbībās, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir traucēt, ierobežot vai kropļot konkurenci iekšējā tirgū, EKL 81. panta 1. punkts attiecas uz saimnieciskām vienībām, no kurām katru veido personāls un materiālo un nemateriālo elementu vienota organizācija un kuras ilgstoši īsteno noteiktu ekonomisku mērķi un var veicināt šajā tiesību normā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu.
Lēmumi, kas pieņemti, piemērojot EKL 81. pantu, to piemērošanas un izpildīšanas mērķiem tomēr ir jāadresē vienībām, kas ir juridiskas personas. Tādēļ, ja Komisija pieņem lēmumu, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, tai ir jāidentificē viena vai vairākas fiziskās vai juridiskās personas, kas var tikt uzskatītas par atbildīgām par attiecīgā uzņēmuma rīcību un kas tāpēc var tikt sodītas, un kurām tiks adresēts lēmums.
(sal. ar 56. un 57. punktu)
2. Ja vairākas personas var personiski saukt pie atbildības par viena un tā paša uzņēmuma konkurences tiesību nozīmē piedalīšanos pārkāpumā, tās ir jāuzskata par solidāri atbildīgām par minēto pārkāpumu.
Turklāt personiska un solidāra atbildība par viena un tā paša uzņēmuma piedalīšanos pārkāpumā var tikt prasīta no personas, kuras atbildībā vai vadībā tieši atradās uzņēmums pārkāpuma izdarīšanas laikā, un personas, kas tādēļ, ka tā faktiski kontrolēja pirmo personu un noteica tās rīcību tirgū, netieši vadīja šo pašu uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā.
No tā izriet, ka personiskās atbildības princips, saskaņā ar kuru personu var saukt pie atbildības tikai par tās pašas veikto rīcību, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver arī tādas personas personīgo atbildību, kura pārkāpuma izdarīšanas laikā ir tieši vadījusi uzņēmumu, kā arī tādas personas personīgo atbildību, kas tajā pašā laikā ir netieši vadījusi šo uzņēmumu.
(sal. ar 58., 59. un 153. punktu)
3. Pierādīšanas pienākuma jautājumā, pirmkārt, lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz pierādījumi, no tiesiskā viedokļa pietiekami pierādot, ka fakti veido pārkāpumu, un, otrkārt, uzņēmumam, kas pārkāpuma konstatējuma atspēkošanai izvirza kādu aizstāvības pamatu, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir iestājušies šī aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem.
Pārkāpuma ilgums ir apstāklis, kas ietilpst pārkāpuma jēdzienā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam un kas galvenokārt ir jāpierāda Komisijai.
Šāds pierādīšanas pienākuma sadalījums var mainīties atkarībā no tā, vai viena lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, bez kura var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts.
(sal. ar 84. un 85. punktu)
4. Saistībā ar pierādīšanas līdzekļiem, kurus Komisija var izmantot, konkurences tiesībās valdošais princips ir brīva pierādījumu vērtēšana.
Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma esamība ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuru kopums, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt konkurences tiesību pārkāpuma pierādījums. Šādas norādes un sakritības ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pret konkurenci vērstas darbības ilgumu un, pārkāpjot konkurences tiesību normas, noslēgtu līgumu piemērošanas laikposmu.
Katrā ziņā Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi, lai pārliecinoši pierādītu pārkāpuma esamību. Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijam. Faktiski pietiek, ka šai prasībai atbilst vispārēji novērtēts pazīmju kopums, uz kuru atsaucas iestāde.
Runājot par pārkāpuma ilgumu, tādu pierādījumu trūkuma gadījumā, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisijai ir jābalstās vismaz uz pierādījumiem par faktiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena datuma līdz otram.
(sal. ar 86. un 87. punktu)
5. Saistībā ar dažādiem pierādījumiem piešķiramo pierādīšanas spēku ir jāuzsver, ka, lai novērtētu brīvi iesniegtos pierādījumus, vienīgais nozīmīgais kritērijs ir to ticamība. Atbilstoši pierādījumu jomā vispārīgi piemērojamiem noteikumiem dokumenta ticamība un tātad pierādīšanas spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura. Liela nozīme ir jāpiešķir it īpaši tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem vai ka to ir sagatavojis šo faktu aculiecinieks. Dokumenti, no kuriem izriet, ka vairāki uzņēmumi ir savstarpēji sazinājušies tieši ar mērķi iepriekš novērst neziņu par savu konkurentu turpmāko rīcību, pietiekami juridiski pierāda saskaņotas darbības. Turklāt paskaidrojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem.
(sal. ar 88. punktu)
6. Saistībā ar prasību atcelt Komisijas lēmumu, kurā konstatēts konkurences tiesību pārkāpums un tā adresātiem uzlikts naudas sods, tiesas šaubām ir jānāk par labu lēmuma adresātam tādējādi, ka tiesa nevar secināt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas. Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā tostarp no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir daļa no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas turklāt vēl ir apstiprināta Eiropas Vienotā akta preambulā, Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, ir aizsargātas Eiropas Savienības tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir it īpaši piemērojams procesos par konkurences tiesību pārkāpumiem, par kuriem var uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu.
(sal. ar 89. punktu)
7. Uzņēmums, kas publiski nenorobežojas no tādā sanāksmē izlemtā, kurā tas ir piedalījies, vai nolīguma, kura līgumslēdzēja puse tas ir bijis, principā ir pilnībā atbildīgs par piedalīšanos aizliegtas vienošanās īstenošanā. Uzņēmumiem faktiski būtu ļoti viegli izvairīties no riska maksāt lielu naudas sodu, ja tie varētu gūt labumu no piedalīšanās nelikumīgas aizliegtas vienošanās īstenošanā, bet vēlāk panākt naudas soda apmēra samazināšanu, aizbildinoties ar to, ka tiem bijusi tikai ierobežota loma pārkāpuma īstenošanā, neņemot vērā, ka to uzvedība bija mudinājusi citus uzņēmumus rīkoties konkurencei kaitīgā veidā. No tā izriet, ka, pat pieņemot, ka uzņēmums nebūtu ievērojis visus aizliegtās vienošanās ietvaros noslēgtos nolīgumus, ar to vien, trūkstot pierādījumiem par to, ka tas būtu publiski norobežojies no citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nepietiek, lai to atbrīvotu no atbildības, kas tam ir radusies tāpēc, ka tas ir piedalījies šajos nolīgumos un ar tiem konstatētajā pārkāpumā.
(sal. ar 100. punktu)
8. Konkurences tiesības nevar interpretēt tādējādi, ka tās uzliek attiecīgajai personai pienākumu administratīvā procesa laikā atbildēt uz tai Komisijas adresēto paziņojumu par iebildumiem. Noteikumos, kuros uzskaitītas uzņēmumu tiesības un pienākumi konkurences tiesībās paredzētajā administratīvajā procesā, un nevienā vispārējo tiesību principā šiem uzņēmumiem nav paredzēts citādāks pienākums, kā sniegt Komisijai informāciju, ko tā tiem ir lūgusi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu. Šāds pienākums turklāt, trūkstot tiesiskam pamatam, būtu grūti savienojams ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu, jo tas apgrūtinātu prasības celšanu tiesā personai, kura kāda iemesla dēļ nebūtu atbildējusi uz paziņojumu par iebildumiem.
Tādējādi, lai gan tāda Komisijas lēmuma likumība, ar kuru konstatēts, ka persona ir pārkāpusi konkurences tiesības, un kurā šī iemesla dēļ tai ir uzlikts naudas sods, ir izvērtējama, ņemot vērā tikai faktus un tiesības, kas ir bijušas spēkā datumā, kad lēmums ir ticis pieņemts, no tā neizriet, ka attiecīgajai personai būtu Komisijai jau administratīvā procesa stadijā jāsniedz visi pierādījumi, kurus tā vēlas varēt izmantot Savienības tiesā tādas celtas prasības atcelt tiesību aktu pamatošanai, kas attiecas uz lēmumu, kurš pieņemts administratīvā procesa noslēgumā.
(sal. ar 124. un 158. punktu)
9. Ja konkurences noteikumu pārkāpuma procedūrā attiecīgā persona nolemj labprātīgi sadarboties un administratīvajā procesā skaidri vai netieši atzīst faktiskos vai tiesiskos aspektus, kas pamato to, ka tai tiek inkriminēts pārkāpums, netiek ierobežota tās tiesību iesniegt prasību izmantošana saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu.
Ja nav šajā ziņā tieši paredzēta juridiskā pamata, šāds ierobežojums ir pretrunā tiesiskuma un tiesību uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipiem. Turklāt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un iespēju vērsties objektīvā tiesā ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, bet atbilstoši šīs hartas 52. panta 1. punktam visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos.
(sal. ar 159. punktu)
10. Nelabvēlīga akta pamatojumam ir jāļauj veikt efektīvu tā likumības pārbaudi un jāsniedz ieinteresētajai personai norādes, kas vajadzīgas, lai tā zinātu, vai lēmums ir vai nav pamatots, un šāda pamatojuma pietiekamais raksturs ir jānovērtē atkarībā no lietas apstākļiem, it īpaši akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un interesēm, kādas adresātiem var būt paskaidrojumu saņemšanā.
Lai atbilstu iepriekš minētajiem uzdevumiem, pietiekamam pamatojumam ir skaidrā un nepārprotamā veidā jāatspoguļo Savienības iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācija.
Turklāt, ja lēmums par EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta piemērošanu attiecas uz vairākiem adresātiem un rada problēmu saistībā ar vainojamības pārkāpumā noteikšanu, tajā ir jābūt ietvertam pietiekamam pamatojumam attiecībā uz katru no tā adresātiem, it īpaši tiem adresātiem, kuri saskaņā ar šī lēmuma noteikumiem ir atzīti par atbildīgiem par šo pārkāpumu.
(sal. ar 162. punktu)
11. Prasības atcelt lēmumu par EKL 81. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta piemērošanu ietvaros, tas, ka prasītāja izvirzīja pamatu pēc būtības par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nevis pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību, proti, pamatu par būtisku formas prasību pārkāpumu EKL 230. panta izpratnē, neliedz tiesai iespēju šādu pamatu izvirzīt pēc savas ierosmes, kad tas ir absolūts pamats, ko tiesa var celt pēc savas ierosmes vai tai tas pat ir jādara, ja vien tiek ievērots sacīkstes princips.
(sal. ar 163. punktu)
12. Konkurences noteikumu piemērošanā ar to, ka meitassabiedrībai ir atsevišķas juridiskas personas statuss, nepietiek, lai izslēgtu iespēju, ka tās rīcība tiek inkriminēta mātessabiedrībai, it īpaši ja meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka neatkarīgi, bet gan būtībā pilda mātessabiedrības sniegtos norādījumus.
Šādos apstākļos Komisijai principā ir jāpierāda, ka viena vai vairākas mātessabiedrības ir faktiski izmantojušas noteicošu ietekmi pār savas meitassabiedrības rīcību tirgū, un tas ir jāveic, pamatojoties uz faktisko apstākļu kopumu, kuru starpā it īpaši ir iespējamās vadības pilnvaras, kuras viena vai vairākas mātessabiedrības ir īstenojušas pār savu meitassabiedrību. Parasti meitassabiedrības pamatkapitāla vairākuma īpašumtiesības var ļaut mātessabiedrībai faktiski īstenot izšķirošu ietekmi pār tās meitassabiedrību un īpaši tās uzvedību tirgū.
Tomēr līdzdalība mazākuma dalībnieka statusā var ļaut mātessabiedrībai faktiski īstenot noteicošu ietekmi pār meitassabiedrības uzvedību tirgū, ja tai ir piešķirtas tiesības, kas pārsniedz tādas tiesības, kādas parasti tiek piešķirtas mazākuma akcionāriem, lai aizsargātu to finanšu intereses, un kas, tās pārbaudot atbilstoši pārliecinošu netiešu juridisku vai ekonomisku pierādījumu kopuma metodei, ir tādas, kas var pierādīt, ka pār meitassabiedrības uzvedību tirgū ir īstenota izšķiroša ietekme. Tādējādi Komisija var sniegt pierādījumus par faktiskas izšķirošas ietekmes īstenošanu, pateicoties netiešu pierādījumu kopumam, pat ja šiem netiešajiem pierādījumiem atsevišķi nav pietiekama pierādīšanas rakstura.
Faktiska vienas vai vairāku mātessabiedrību vadības tiesību izmantošana pār to meitassabiedrību var tieši izrietēt no piemērojamo tiesību noteikumu vai starp mātessabiedrībām atbilstoši šiem tiesību noteikumiem noslēgta līguma par to kopīgās meitassabiedrības vadību īstenošanas. Mātessabiedrības iesaistīšanās meitassabiedrības vadībā apmēru var apliecināt arī tas, ka meitassabiedrības vadībā ir vairākas personas, kas veic vadības pienākumus mātessabiedrībā. Šāda pienākumu apvienošana noteikti nostāda mātessabiedrību situācijā, kad tā var noteicoši ietekmēt meitassabiedrības uzvedību tirgū, jo tā ļauj mātessabiedrības vadības locekļiem, īstenojot savas vadības funkcijas meitassabiedrībā, rūpēties par to, lai tās rīcības virziens tirgū atbilstu mātessabiedrības vadošo orgānu izstrādātajām vadlīnijām. Šāda pienākumu apvienošana noteikti nostāda mātessabiedrību situācijā, kad tā var noteicoši ietekmēt meitassabiedrības uzvedību tirgū, jo tā ļauj mātessabiedrības vadības locekļiem, īstenojot savas vadības funkcijas meitassabiedrībā, rūpēties par to, lai tās rīcības virziens tirgū atbilstu mātes sabiedrības vadošo orgānu izstrādātajām vadlīnijām. Šādu mērķi var sasniegt pat tad, ja viens vai vairāki mātessabiedrības darbinieki, kas uzņemas vadības funkcijas meitassabiedrībā, nedarbojas mātessabiedrības pārstāvju statusā. Visbeidzot, vienas vai vairāku mātessabiedrību iesaistīšanās meitassabiedrības pārvaldē var izrietēt no pirmās darījumu attiecībām ar otro. Tādējādi, ja mātessabiedrība ir arī tās meitassabiedrības piegādātāja vai kliente, tās interesēs īpaši ir vadīt pēdējās ražošanas vai izplatīšanas darbības, lai pilnībā izmantotu peļņu, kas radusies šādi veiktas vertikālas integrācijas rezultātā.
Turklāt, lai mātessabiedrību uzskatītu par atbildīgu savas meitassabiedrības veiktajām darbībām, nekur nav prasīts pierādīt, ka minētā mātessabiedrība ir tieši piedalījusies vai zināja par pārmestajām darbībām. Faktiski nav runas ne par kūdīšanu uz pārkāpumu starp mātessabiedrību un meitassabiedrību, ne vēl jo mazāk par mātessabiedrības iesaisti minētajā pārkāpumā, bet gan par to, ka laikā, kad pārkāpums tika izdarīts, mātessabiedrība un meitassabiedrība tirgū darbojās vienoti, kas dod Komisijai tiesības lēmumu, ar kuru uzlikts naudas sods, adresēt sabiedrību grupas mātessabiedrībai.
(sal. ar 179.–184. un 196. punktu)
13. Pārsniedzot vienkāršu tiesiskuma pārbaudi, veiktu saskaņā ar LESD 263. pantu celtu prasību atcelt tiesību aktu, kas ļauj vienīgi noraidīt prasību atcelt tiesību aktu vai atcelt apstrīdēto aktu, kā ir paredzēts LESD 264. pantā, neierobežotā kompetence ļauj Savienības tiesai grozīt apstrīdēto aktu arī bez atcelšanas, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai, piemēram, grozītu par konkurences noteikumu pārkāpumu uzliktā naudas soda summu.
No tā izriet, ka tajās jomās, kurās Komisija ir saglabājusi rīcības brīvību, piemēram, attiecībā uz naudas soda palielinājuma likmi pārkāpuma ilguma dēļ vai vajadzību nodrošināt, lai sods būtu preventīvs, vai uzņēmuma administratīvajā procesā veiktās sadarbības kvalitātes un lietderības novērtēšanā, it īpaši salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, tas, ka tiesiskuma pārbaude norisinās saskaņā ar LESD 263. pantu celtas prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, attiecas tikai uz acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamību un principā neliedz Savienības tiesai izmantot savu neierobežoto kompetenci.
Izmantojot neierobežoto kompetenci, Savienības tiesas kompetencē ir saskaņā ar kritērijiem, kas atbilstoši gadījumam ir noteikti Regulas Nr. 17 15. panta 4. punktā vai Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā, novērtēt naudas soda atbilstošo raksturu. Šis pēdējais vērtējums var pamatot Komisijas lēmumā, ar kuru uzlikts naudas sods, neminētas papildu informācijas iesniegšanu un ņemšanu vērā.
(sal. ar 208. un 209. punktu)
14. Paziņojumam par iebildumiem jādod iespēja ieinteresētajām personām faktiski uzzināt, kādu rīcību Komisija tām pārmet, un šī prasība ir ievērota tad, ja galīgajā lēmumā ieinteresētās personas netiek vainotas par pārkāpumiem, kas atšķiras no tiem, kuri paredzēti paziņojumā par iebildumiem, un ja tajā ir norādīti tikai tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām ir bijusi iespēja sniegt paskaidrojumus.
Lai gan uzņēmumam lēmumā inkriminētie pārkāpumi nedrīkst atšķirties no tiem, kas ir minēti paziņojumā par iebildumiem, attiecībā uz izmantotajiem faktiem tas tā nav, jo saistībā ar tiem pietiek ar to, ka par visiem uzņēmumu apsūdzībai izmantotajiem faktiem attiecīgajiem uzņēmumiem ir bijusi iespēja ieņemt nostāju. Faktiski nevienā tiesību normā Komisijai nav aizliegts pēc paziņojuma par iebildumiem sniegšanas paziņot lietas dalībniekiem jaunus dokumentus, kuri, pēc tās domām, pamato tās apgalvoto, ja vien uzņēmumiem ir dots nepieciešamais laiks izteikt savu viedokli par šo jautājumu.
(sal. ar 238. punktu)
15. Lai gan datums, kurā pierādījumi tiek iesniegti Komisijai, tiešām ietekmē to kvalificēšanu par tādiem, kuriem ir papildu vērtība, tā kā šī kvalifikācija ir atkarīga no to nodošanas datumā Komisijas lietas materiālos jau esošajiem pierādījumiem, tas vien, ka šie pierādījumi ir nodoti pēc paziņojuma par iebildumiem paziņošanas, neizslēdz iespēju, ka tiem vēl var būt būtiska papildu vērtība, lai gan administratīvais process ir vēlā stadijā. It īpaši lūgumā saskaņā ar paziņojumu par sadarbību, kas iesniegts pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, uzņēmums var koncentrēties uz faktiem, kas, pēc tā domām, nav pietiekami juridiski pierādīti, lai sniegtu būtisku papildu vērtību salīdzinājumā ar pierādījumiem, kas jau ir Komisijas rīcībā.
Vēl paziņojuma par sadarbību 26. punktā ir tikai minēts Komisijas procesuāls pienākums. Tajā ir paredzēts tikai tas, ka uzņēmuma sadarbībai vai līdzdalībai pārkāpuma pierādījumu sniegšanā nav nekādas vērtības, ja tā ir notikusi tikai pēc paziņojuma par iebildumiem paziņošanas. Turklāt šāda sadarbība var būt ļoti noderīga, ja sniegtie pierādījumi Komisijai iepriekš nebija zināmi un tie ir tieši saistīti ar iespējamā pārkāpuma smagumu vai ilgumu.
(sal. ar 239. un 240. punktu)