ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 24. aprīlī (1)
Lieta C‑128/11
Axel W. Bierbach, UsedSoft GmbH maksātnespējas administrators,
pret
Oracle International Corp.
(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Datorprogrammu tiesiskā aizsardzība – Direktīva 2009/24/EK – Lietotas, no interneta lejupielādētas programmatūras tirdzniecība – Izplatīšanas tiesību izsmelšana
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/24/EK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (2) 4. panta 2. punktu un 5. panta 1. punktu.
2. Jautājumi tika uzdoti saistībā ar strīdu starp UsedSoft GmbH, ko pārstāv Axel W. Bierbach, šīs sabiedrības maksātnespējas administrators (3), un Oracle International Corp. (4) pēc tam, kad UsedSoft bija tirgojis “lietotu” Oracle programmatūru.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Starptautiskās tiesības
3. Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām. Eiropas Kopienas vārdā šis līgums tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (5).
4. Saskaņā ar minētā līguma 4. pantu atbilstoši Bernes konvencijas 2. pantam datorprogrammas tiek aizsargātas kā literāri darbi. Šī aizsardzība piemērojama datorprogrammām, lai kāds būtu to izteiksmes veids vai forma.
5. WIPO līguma par autortiesībām 6. pantā ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” ir paredzēts:
“1) Literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju darīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības.
2) Nekas no šajā līgumā noteiktā neietekmē līgumslēdzēju valstu brīvību pieņemt noteikumus, ja tādi vispār nepieciešami, saskaņā ar kuriem šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izbeigšanās [izsmelšana] piemērojama pēc tam, kad ar autora atļauju darba oriģināls vai kopija pirmo reizi pārdoti vai īpašumtiesības uz tiem nodotas tālāk citādā veidā.”
6. Kopīgajos paziņojumos par WIPO līgumu par autortiesībām attiecībā uz 6. un 7. pantu ir noteikts:
“Šajos pantos “kopijas” un “oriģināls un kopijas”, uz ko saskaņā ar minētajiem pantiem attiecas izplatīšanas tiesības un nomas tiesības, attiecas tikai uz fiksētajām kopijām, kuras var laist apgrozībā kā materiālas lietas.”
B – Savienības tiesības
1) Direktīva 2009/24
7. Padomes 1991. gada 14. maija Direktīva 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (6) ir kodificēta ar Direktīvu 2009/24.
8. Saskaņā ar Direktīvas 2009/24 1. panta 1. punktu “dalībvalstis ar autortiesību tiesību aktiem aizsargā datorprogrammas, tāpat kā Bernes konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību paredz aizsargāt literārus darbus”.
9. Šīs direktīvas 4. pantā ar nosaukumu “Ierobežota rīcība” ir noteikts:
“1. Saskaņā ar 5. un 6. panta noteikumiem tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesībās, ko paredz 2. pants, ietilpst tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:
a) uz visiem laikiem vai uz laiku pavairot [reproducēt] datorprogrammu ar visiem līdzekļiem un visās formās, pa daļai vai kopumā. Ciktāl datorprogrammas uzlādēšana, demonstrācija, lietošana, pārraidīšana vai glabāšana prasa to pavairot [reproducēt], šādu rīcību sankcionē tiesību īpašnieks;
b) tulkot, piemērot, pārveidot un citādi modificēt datorprogrammu un pavairot [reproducēt] šādi iegūtos rezultātus, ciktāl tas nav pretrunā tās personas tiesībām, kura pārveido programmu;
c) izplatīt sabiedrībā oriģinālo datorprogrammu vai tās eksemplārus [kopijas] jebkādā formā, ieskaitot iznomāšanu.
2. Pirmā programmas eksemplāra [kopijas] pārdošana [Eiropas Savienībā], ko izdara tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu, ir izsmēlusi tiesības šo eksemplāru [kopiju] izplatīt [Eiropas Savienībā], izņemot tiesības kontrolēt turpmāku programmas vai tās eksemplāru [kopiju] iznomāšanu.”
10. Minētās direktīvas 5. panta ar nosaukumu “Atkāpes rīcības ierobežojumu gadījumā” 1. punktā ir noteikts:
“Ja līgumi to īpaši neparedz, darbības, kas minētas 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, neprasa tiesību īpašnieka atļauju, ja tās jāveic, lai likumīgais ieguvējs lietotu datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta, ieskaitot kļūdu labošanu.”
2) Direktīva 2001/29
11. Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (7) preambulas 28. un 29. apsvērumā ir noteikts:
“(28) Autortiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu ietver ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu. Darba oriģināla vai kopiju pirmā pārdošana [Savienībā], ko veic tiesību subjekts [īpašnieks] vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz [izsmeļ] tiesības kontrolēt minētā darba turpmāku pārdošanu [Savienībā]. Šīm tiesībām nebūtu jāizbeidzas [jātiek izsmeltām] attiecībā uz oriģinālu vai kopijām, ko tiesību subjekts [īpašnieks] vai kāds ar viņa piekrišanu pārdod ārpus [Savienības]. Autoru nomas un patapinājuma tiesības ir noteiktas Direktīvā 92/100/EEK [(8)]. Šajā direktīvā paredzētās izplatīšanas tiesības neskar noteikumus, kas attiecas uz minētās direktīvas I nodaļā ietvertajām nomas un patapinājuma tiesībām.
(29) Jautājums par tiesību izbeigšanos [izsmelšanu] nerodas pakalpojumu gadījumā un jo īpaši tiešsaistes pakalpojumu gadījumā. Tas attiecas arī uz darba vai cita tiesību objekta fizisku kopiju, kuru izgatavojis attiecīgā pakalpojuma izmantotājs ar tiesību subjekta [īpašnieka] piekrišanu. Tāpēc to pašu noteikumu piemēro darbu vai cita tiesību objekta oriģināla un kopiju nomāšanai un patapināšanai, kas pēc būtības ir pakalpojumi. Atšķirībā no lasāmatmiņas kompaktdiskiem vai interaktīvajiem kompaktdiskiem, kur intelektuālais īpašums ir ierakstīts fiziskā nesējā, proti, kā prece, katrs tiešsaistes pakalpojums faktiski ir darbība, kam vajadzīga atļauja, ja to paredz autortiesības vai blakustiesības.”
12. Direktīvas 2001/29 3. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.
[..]
3. Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas [netiek izsmeltas] līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”
13. Atbilstoši šīs direktīvas 4. pantam ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības”:
“1. Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
2. Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām [Savienībā] neizbeidzas [netiek izsmeltas], izņemot gadījumus, kad [Savienībā] tiesību subjekts [īpašnieks] attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta [īpašnieka] piekrišanu.”
C – Valsts tiesību akti
14. Ar 1965. gada 9. septembra Autortiesību un blakustiesību likuma (Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte) (9) redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu laikā (turpmāk tekstā – “UrhG”), 69.c un 69.d pantu valsts tiesībās ir transponēts attiecīgi ar pirmo minēto pantu Direktīvas 2009/24 4. pants, kā arī Direktīvas 2001/29 3. pants, un ar otro minēto pantu Direktīvas 2009/24 5. pants.
15. UrhG 69.c pantā ir noteikts:
“Tiesību īpašniekam ir ekskluzīvas tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:
1. uz visiem laikiem vai uz laiku reproducēt datorprogrammu ar visiem līdzekļiem un visās formās, pa daļai vai kopumā. Ciktāl datorprogrammas ielādēšana, demonstrācija, lietošana, pārraidīšana vai glabāšana prasa to reproducēt, šādas rīcības atļaušana ir tiesību īpašnieka ziņā;
2. tulkot, piemērot, pārveidot un citādi modificēt datorprogrammu un reproducēt šādi iegūtos rezultātus. Tiek aizsargātas tās personas tiesības, kas pārveido programmu;
3. laist apgrozībā oriģinālo datorprogrammu vai tās kopijas jebkādā formā, ieskaitot iznomāšanu. Ja datorprogrammas kopija tiek laista apgrozībā nodošanas ceļā [Savienības] teritorijā vai kādas citas [1992. gada 2. maija] Eiropas Ekonomikas zonas līguma [(10)] dalībvalsts teritorijā ar tiesību īpašnieka atļauju, tiesības laist apgrozībā šo kopiju, izņemot iznomāšanas tiesības, ir izsmeltas;
4. jebkādā veidā izziņot datorprogrammu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā publiskot šo programmu tā, lai ikviens var tai piekļūt no paša izvēlētas vietas paša izvēlētā laikā.”
16. UrhG 69.d panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja līgumi to īpaši neparedz, darbības, kas minētas 69.c panta 1. un 2. punktā, neprasa tiesību īpašnieka atļauju, ja tās jāveic, lai ļautu jebkurai personai, kas ir pilnvarota lietot datorprogrammas kopiju, lietot datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta, ieskaitot kļūdu labošanu.”
II – Fakti un pamatlieta
17. Oracle izstrādā un izplata datorprogrammatūru. Tai ir ekskluzīvas autortiesības lietot šīs programmas, kā arī Vācijā un Kopienā reģistrētās vārdiskās preču zīmes “Oracle”, kas tostarp ir reģistrētas attiecībā uz datorprogrammatūru.
18. Oracle savu programmatūru 85 % gadījumu izplata, izmantojot lejupielādi no interneta. Klients lejupielādē programmatūru no Oracle interneta vietnes tieši savā datorā. Programmas ir tā dēvētā klientserveru programmatūra [Client-Server-Software]. To lietošanas tiesībās ietilpst tiesības pastāvīgi saglabāt programmatūru serverī un piešķirt noteiktam lietotāju skaitam piekļuvi šai programmatūrai, ielādējot to šo lietotāju darbstaciju brīvpiekļuves atmiņā. Uzturēšanas līguma ietvaros no Oracle interneta vietnes var lejupielādēt atjauninātas programmatūras versijas (updates) un programmas, kas palīdz labot kļūdas (patches).
19. Oracle licences līgumos sadaļā “Tiesību piešķiršana” ir ietverts šāds noteikums:
“Veicot maksājumu par pakalpojumiem, Jūs tikai un vienīgi savas uzņēmējdarbības iekšējām vajadzībām iegūstat beztermiņa un bezmaksas lietošanas tiesības uz visu, ko Oracle izstrādā un nodod Jūsu rīcībā, pamatojoties uz šo līgumu. Šīs lietošanas tiesības nav ekskluzīvas un nav nododamas trešām personām.”
20. UsedSoft, kas tirgo “lietotas” programmatūras licences, 2005. gada oktobrī piedāvāja “jau izmantotas” Oracle licences, norādot, ka tās ir derīgas, jo vēl ir spēkā uzturēšanas līgums, ko ar Oracle noslēdzis sākotnējais lincenciāts, un ka pārdošanas likumību apstiprina notariāls apliecinājums.
21. UsedSoft klienti, kuru īpašumā vēl nav attiecīgās Oracle programmatūras, pēc “lietotas” licences iegādes lejupielādē šo programmatūru tieši no Oracle interneta vietnes. Klienti, kuriem jau ir minētā programmatūra un kuri papildus iegādājas licences papildu lietotājiem, lejupielādē programmatūru šo citu lietotāju darbstaciju brīvpiekļuves atmiņā.
22. Oracle cēla prasību Landgericht München I [Minhenes Pirmajā apgabaltiesā], lai liktu pārtraukt šīs darbības, un šī tiesa apmierināja tā pieteikumu. Tā kā UsedSoft apelācijas sūdzība par šo lēmumu tika noraidīta, tas pēc tam cēla kasācijas sūdzību [“Revision”] Bundesgerichtshof [Federālajā Augstākajā tiesā] (Vācija).
III – Prejudiciālie jautājumi
23. Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai persona, kura var atsaukties uz tiesību izplatīt datorprogrammas eksemplāru [kopiju] izsmelšanu, ir “likumīgais ieguvējs” Direktīvas 2009/24[..] 5. panta 1. punkta izpratnē?
2) Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, – vai tiesības izplatīt datorprogrammas eksemplāru [kopiju] atbilstoši Direktīvas 2009/24[..] 4. panta 2. punktam [..] ir izsmeltas, ja ieguvējs ar tiesību īpašnieka atļauju ir izgatavojis programmas eksemplāru [kopiju], programmu no interneta lejupielādējot datu nesējā?
3) Gadījumā, ja arī uz otro jautājumu atbilde ir apstiprinoša, – vai arī persona, kura ir iegādājusies “lietotu” programmatūras licenci, programmas eksemplāra [kopijas] izgatavošanas nolūkā kā “likumīgais ieguvējs” atbilstoši Direktīvas 2009/24[..] 5. panta 1. punktam un 4. panta 2. punktam var atsaukties uz tiesību izplatīt to datorprogrammas eksemplāru [kopiju] izsmelšanu, ko pirmais ieguvējs ir izgatavojis ar tiesību īpašnieka atļauju, programmu no interneta lejupielādējot datu nesējā, ja pirmais ieguvējs savu programmas eksemplāru [kopiju] ir izdzēsis vai to vairs nelieto?”
IV – Analīze
A – Ievada apsvērumi
24. Iesniedzējtiesa uzskata par drošu, ka UsedSoft klienti, lejupielādējot datorprogrammas no Oracle interneta vietnes vai cita ieraksta nesēja papildu datoru brīvpiekļuves atmiņā, veic reproducēšanas darbības Direktīvas 2009/24 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, aizskarot Oracle ekskluzīvās reproducēšanas tiesības. Turklāt, tā kā Oracle licences noteikumos ir precizēts, ka lietošanas tiesības “nav nododamas”, Bundesgerichtshof norāda, ka Oracle klienti nevar likumīgi nodot reproducēšanas tiesības UsedSoft, kurš līdz ar to tās nevar nodot saviem klientiem.
25. Iesniedzējtiesa tādējādi secina, ka strīda risinājums ir atkarīgs no tā, vai UsedSoft klienti var atsaukties uz UrhG 69.d panta 1. punktu, ar kuru Vācijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkts un kurš no nepieciešamības saņemt tiesību īpašnieka atļauju atbrīvo reproducēšanu, kas vajadzīga likumīgajam ieguvējam, lai lietotu datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta.
26. Pēc iesniedzējtiesas domām, šis jautājums ir iedalāms trijos apakšjautājumos, no kuriem pirmais attiecas uz tās personas, kura var atsaukties uz izplatīšanas tiesību izsmelšanu, “likumīgā ieguvēja” statusu Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkta izpratnē, otrais attiecas uz to, vai izplatīšanas tiesības tiek izsmeltas, ar tiesību īpašnieka atļauju lejupielādējot programmu no interneta, un trešais attiecas uz iespēju lietotas licences ieguvējam atsaukties uz šo [tiesību] izsmelšanu, ja pirmais ieguvējs savu kopiju ir izdzēsis vai to vairs nelieto.
27. Lai gan iesniedzējtiesa ir uzdevusi otro jautājumu tikai gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, uzskatu, ka uz to ir jāatbild vispirms. Būtībā, pirms tiek pārbaudīts, vai personu, kas var atsaukties uz izplatīšanas tiesību izsmelšanu, var kvalificēt par “likumīgo ieguvēju” Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkta izpratnē, ir jāzina, vai sekas tam, ka persona, kas dzīvo Savienības teritorijā, lejupielādē Oracle programmas, ir tādas, ka tiek izsmeltas šo programmu izplatīšanas tiesības Kopienā atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 2. punktam. Man šķiet, ka uz šo jautājumu, kas ir saistīts ar izsmelšanas principa piemērošanu vai nepiemērošanu lejupielādēšanai no interneta, ir jāatbild vispirms.
28. Pēc tam analizēšu vienlaikus pirmo un trešo jautājumu, kas attiecas uz to, vai lietotas licences ieguvējs, pamatojoties uz Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punktu, skatot to kopā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu, var atsaukties uz pirmā ieguvēja lejupielādētas datorprogrammas kopijas izplatīšanas tiesību izsmelšanu, lai kā likumīgs ieguvējs izgatavotu jaunu programmas kopiju, ja pirmais ieguvējs savu kopiju ir izdzēsis vai to vairs nelieto.
B – Par otro jautājumu
29. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai datorprogrammas kopijas izplatīšanas tiesības ir izsmeltas Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta izpratnē, ja ieguvējs ar tiesību īpašnieka atļauju ir izgatavojis kopiju, programmu no interneta lejupielādējot datu nesējā.
1) Pamatlietas dalībnieku, valdību un Eiropas Komisijas apsvērumi
30. UsedSoft galvenokārt norāda, ka Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta formulējums ļauj noteikumu par izsmelšanu piemērot programmatūras nodošanai tiešsaistē, jo, pirmkārt, jēdzienu “programmas kopija” var saprast kā tādu, kas apzīmē rīcību, kura vērsta uz to, lai ļautu ieguvējam ierakstīt programmu, un, otrkārt, jēdziens “pirmā pārdošana” nenozīmē īpašumtiesību nodošanu [datu] nesēja nodošanas veidā, jo būtiskākais drīzāk ir sasniegt darījuma galējo saimniecisko mērķi, kas ir padarīt programmu pastāvīgi lietojamu. Apgalvojot, ka pārdošanai, neatkarīgi no nesēja nodošanas, esot raksturīga lietošanas tiesību nodošana uz neierobežotu laiku par cenu, kas samaksāta vienā reizē, UsedSoft norāda, ka no Direktīvas 2009/24 formulējuma izriet, ka izplatīšanas tiesību izsmelšana notiek, sākot ar brīdi, kurā Oracle klients ar tiesību īpašnieka piekrišanu izgatavo kopiju, programmu lejupielādējot datu nesējā.
31. UsedSoft piebilst, ka šo interpretāciju, kas ir pamatota ar Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta formulējumu, apstiprina noteikuma par izsmelšanu mērķis, kas ir panākt līdzsvaru starp autora saimnieciskajām interesēm attiecībā uz viņa darba izmantošanu un preču un pakalpojumu brīvas aprites interesēm. Atzīstot, ka tiesību īpašniekam gadījumā, kad programmatūra par cenas samaksu tiek nodota pastāvīgai lietošanai, ir iespēja komerciāli izmantot savu radošo darbu, pārdodot aizsargāto objektu, UsedSoft uzskata, ka šis autors nevar izlemt to, vai tiek piemērots izsmelšanas princips, izvēloties kādu no diviem izplatīšanas veidiem, kas turklāt no saimnieciskā viedokļa ir pilnīgi vienādi. Ja tas tā būtu, no tā izrietētu izplatīšanas monopols, kuru novērst tieši ir noteikuma par izsmelšanu mērķis. Pieņemot, ka darījums ir jākvalificē par pakalpojumu sniegšanu, izsmelšanas princips aizvien būtu jāpiemēro, jo pakalpojumu sniegšanas brīvība arī ir viens no Savienības pamatprincipiem.
32. UsedSoft precizē, ka Tiesa nav atzinusi izsmelšanas principa piemērošanu tipiski nemateriālām izmantošanas formām, piemēram, attēlošanas, izpildīšanas vai pārraides tiesībām, nevis to nematerialitātes dēļ, bet tādēļ, ka šīs tiesības dod pamatu saņemt maksu par katru izmantošanu un tādējādi autora saimnieciskās intereses nebūtu apmierinātas ar pirmo laišanu apgrozībā.
33. UsedSoft apgalvo, ka neviens pretējs arguments nevar izrietēt no Direktīvas 2001/29 3. panta 3. punkta vai šīs direktīvas preambulas 29. apsvēruma, kas attiecoties tikai uz īpašu gadījumu – pakalpojumu sniegšanu atsevišķai izmantošanai uz ierobežotu laiku, kurš atbilst pieslēgšanās laikam autora serverim. Atšķirībā no nodošanas pastāvīgai lietošanai par cenu, kas samaksāta vienā reizē, šie pakalpojumi, kas ir domāti atkārtotai pakalpojumu sniegšanai par atlīdzību, neļautu tiesību īpašnieka saimnieciskās intereses apmierināt pirmajā pakalpojuma sniegšanas reizē.
34. Oracle uzskata, ka datorprogrammu kopiju lejupielādēšana nav pārdošana, jo samaksa netiek prasīta vienkārši par programmas lejupielādēšanu, bet gan tiek maksāta, balstoties uz licences līgumu, pretī saņemot šī līguma piešķirtās lietošanas tiesības. Kad tiek noslēgts uzturēšanas līgums, pirmajam ieguvējam turklāt nav tiesību pārdot tālāk sākotnēji lejupielādēto versiju, bet vienīgi atšķirīgu, papildinātu un atjauninātu versiju.
35. Atsaucoties uz Tiesas judikatūru, it īpaši 2004. gada 9. novembra spriedumu lietā The British Horseracing Board u.c. (11), kopīgajiem paziņojumiem par WIPO līgumu par autortiesībām, kā arī Komisijas 2000. gada 10. aprīļa ziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Direktīvas 91/250 īstenošanu un ietekmi (12), Oracle piebilst, ka izplatīšanas tiesību izsmelšana var notikt tikai tādā gadījumā, ja tiek nodotas īpašumtiesības par materiālu lietu, kas izslēdz lejupielādēšanas darījumu, kurš ir pilnīgi nemateriāls. Saskaņā ar šīs sabiedrības viedokli “programmas kopija” Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta izpratnē var būt tikai fiziska lieta, proti, “prece”. Šāda interpretācija atbilstot jēgai un mērķim, kāds ir izsmelšanas principam, kurš ir vērsts uz to, lai nodrošinātu brīvu apriti fiziskajām kopijām, kuras iepriekš laistas apgrozībā ar tiesību īpašnieka piekrišanu, nevis lai nodrošinātu tādu kopiju apriti, kuras radījis pats lietotājs.
36. Oracle norāda, ka katrā ziņā pat tad, ja uz šo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, izplatīšanas tiesību izsmelšana, kas izriet no programmas lejupielādēšanas, neļautu pirmajam ieguvējam nodot kopiju uz cita nesēja. Tā viņam ļautu tikai materiāli nodot pašu nesēju, kas nozīmētu, piemēram, to, ka viņam ir jāizņem cietais disks, uz kura tas lejupielādēja programmu.
37. Oracle precizē, ka nav pamata veikt nošķīrumu atkarībā no tā, vai datorprogramma ir iegūta, iegādājoties lasāmatmiņas kompaktdisku vai lejupielādējot tiešsaistē, jo abos gadījumos programmas kopijas lietošanai ir vajadzīga licences līguma noslēgšana.
38. Francijas valdība, Īrija, kā arī Itālijas un Spānijas valdības uzskata, ka datorprogrammas izplatīšanas tiesības ir izsmeltas tikai tad, ja šīs programmas kopija tiek laista apgrozībā, ierakstīta uz materiāla nesēja. Francijas valdība, Īrija un Itālijas valdība pamatojas uz tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem ir jāinterpretē Direktīva 2009/24, it īpaši uz Direktīvu 2001/29.
39. Īrija turklāt uzsver, ka pat tad, ja tiesību īpašnieka piešķirtā licence būtu jākvalificē par pārdošanu, kopijas, attiecībā uz kurām licence tika piešķirta, nav tās, kuras lejupielādējuši vai nodevuši turpmākie ieguvēji. Tā atgādina, ka noteikums par izsmelšanu, kas veidojies saistībā ar preču brīvu apriti, nerada tādas sekas, ka tiktu izsmeltas patenta īpašnieka izplatīšanas tiesības attiecībā uz citām preču partijām, nevis tām, kas tika pārdotas ar viņa piekrišanu. Atsaucoties uz 1985. gada 9. jūlija spriedumu lietā Pharmon (13), Īrija uzskata, ka šīs lietas gadījums ir līdzīgs situācijai, kurā preces tiek pārdotas, pamatojoties uz obligātu licenci. Tā piebilst, ka atļaut izmantot licences bez tiesību īpašnieka piekrišanas nozīmē kavēt jauninājumus un apdraudēt programmas autora likumīgās intereses.
40. Francijas valdība argumentiem, kas saistīti ar tiesību aktu kontekstu Savienības tiesībās, pievieno argumentus par starptautiskajām tiesībām un Tiesas judikatūru (14). Tā norāda, ka nav iespējama izsmelšana lejupielādēšanas gadījumā, jo tajā runa ir par piedāvājumu, izmantojot tiešsaistes pakalpojumu, un uzsver, ka uzturēšanas līgums, bez šaubām, attiecas uz pakalpojumu sniegšanu.
41. Itālijas valdība, kas uzskata, ka ir jānošķir programmatūras kopijas īpašnieka statuss un tāda lietotāja statuss, kurš ir pilnvarots lietot programmatūru saskaņā ar licenci, norāda, ka tiktāl, ciktāl gadījumā, kad programmatūras elektroniska kopija tiek nodota tiešsaistē, netiek ņemtas vērā izplatīšanas tiesības, ierobežojums, ko veido izplatīšanas tiesību izsmelšana, nav piemērojams. Tā uzskata, ka atšķirīga interpretācija apdraudētu programmatūras aizsardzību ar Savienības tiesību aktiem.
42. Komisija, kas atgādina, ka strīds būtībā attiecas uz jautājumu par to, vai ir atļauta datorprogrammas atkārtota pārdošana un vai īpašnieka tiesības tiek izsmeltas, kad datorprogramma tiek nodota lejupielādēšanai no servera ar noteikumiem, kas ierobežo lietotāja tiesības nodot programmu citai personai, uzskata, ka ne tikai no Direktīvas 2001/29 preambulas 28. apsvēruma, bet arī no šīs direktīvas 4. panta, to lasot kopā ar WIPO līguma par autortiesībām 8. pantu, un no kopīgajiem paziņojumiem par šo līgumu, kura transponēšana ir viens no Direktīvas 2001/29 mērķiem, izriet, ka Direktīvas 2009/24 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts, neraugoties uz tā formulējumu, neattiecas uz materiālā lietā neiemiesota darba izplatīšanu, bet uz to attiecoties tikai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts. Savukārt šīs direktīvas 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka minētās direktīvas 3. panta 1. punktā minētās publiskošanas tiesības netiek izsmeltas, un preambulas 29. apsvērumā turklāt ir apstiprināts, ka jautājums par tiesību izsmelšanu nerodas pakalpojumu gadījumā un it īpaši tiešsaistes pakalpojumu gadījumā.
2) Mans vērtējums
43. Izsmelšanas princips, kas cēlies no Vācijas un ASV tiesībām (15), tiecas nodrošināt līdzsvaru starp aizsardzību, kas vajadzīga intelektuālajām tiesībām, kuras principā to īpašniekiem piešķir izmantošanas monopolu, un preču brīvas aprites prasībām. Šis princips, kas ierobežo intelektuālā īpašuma īpašnieka ekskluzīvās tiesības ar pirmo reizi, kad produkts, uz kuru attiecas attiecīgās tiesības, tiek laists apgrozībā, ir “izpausme [..] tiesiskai idejai, saskaņā ar kuru [šīs] tiesības laist apgrozībā neļauj liegt izplatīt autentisku preci, ja tā ir bijusi pārdota” (16).
44. Mērķis izveidot telpu bez iekšējām robežām mudināja Tiesu integrēt šo noteikumu Savienības tiesību sistēmā. 1971. gada 8. jūnija spriedumā lietā Deutsche Grammophon (17) tā lēma, ka, “ja skaņu ierakstu ražotājs īsteno ekskluzīvās tiesības, ko viņam piešķir dalībvalsts normatīvie akti, izplatīt aizsargātās preces, lai tajā valstī aizliegtu tādu preču tirdzniecību, kuras viņš izplatījis vai kuras ar viņa piekrišanu tikušas izplatītas citā dalībvalstī, tikai tāpēc, ka šāda laišana apgrozībā nenotiek pirmās dalībvalsts teritorijā, tas ir pretrunā tiesību normām par preču aprites brīvību kopējā tirgū”.
45. Saskaņā ar noteikumu par izsmelšanu intelektuālo tiesību īpašnieks, kas preces laidis apgrozībā kādas dalībvalsts teritorijā, zaudē tiesības atsaukties uz savu izmantošanas monopolu, lai liegtu tās importēt citā dalībvalstī. No saimnieciskā viedokļa šo noteikumu pamato uzskats, ka paralēlu tiesību īpašnieks nedrīkst gūt nesamērīgu labumu no savu tiesību izmantošanas, kā tas notiktu, ja ikreiz, kad tiek šķērsota Savienības iekšējā robeža, viņš varētu gūt ekonomisko priekšrocību, ko šīs tiesības viņam piešķir.
46. Savienības likumdevējs ir pārņēmis izsmelšanas principu, kas radies, attīstoties judikatūrai, un minējis to vairākās direktīvās, tostarp attiecībā uz preču zīmēm (18), datubāzēm (19), augu šķirnēm (20), aizsargātu darbu nomas un patapinājuma tiesībām (21), autortiesībām un blakustiesībām informācijas sabiedrībā un datorprogrammām. Lai gan Tiesas bagātīgā judikatūra šajā jomā veido “Kopienas izsmelšanas doktrīnu”, kas vienādi jāpiemēro visām intelektuālā īpašuma tiesībām, tomēr noteikuma piemērošanas nosacījumi un apjoms var ievērojami mainīties atkarībā no katru attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību īpatnībām un īpašajiem noteikumiem, kas tās regulē.
47. Runājot konkrētāk par datorprogrammām, noteikums par izsmelšanu ir paredzēts Direktīvas 2009/24 4. pantā, kurā ir pārņemti Direktīvas 91/250 4. panta noteikumi, sadalot to divos atsevišķos punktos.
48. Lai gan Direktīvas 2009/24 4. panta 1. punktā programmas autora ekskluzīvo tiesību vidū ir uzskaitītas tiesības uz visiem laikiem vai uz laiku reproducēt [datorprogrammu], tiesības to pārveidot un tiesības pašam “izplatīt sabiedrībā oriģinālo datorprogrammu vai tās kopijas jebkādā formā, ieskaitot iznomāšanu,” vai atļaut to darīt, šīs direktīvas 4. panta 2. punktā ir precizēts, ka izsmelšana attiecas tikai uz izplatīšanas tiesībām, izņemot “tiesības kontrolēt turpmāku [..] iznomāšanu”. No šiem noteikumiem izriet, ka izsmelšana attiecas tikai uz izplatīšanas tiesībām, nevis uz reproducēšanas vai pārveidošanas tiesībām. Turklāt, lai gan izplatīšanas tiesības ir definētas plaši, tikai viena izplatīšanas veida – pārdošanas – gadījumā ir spēkā noteikums par izsmelšanu, lai gan tad, kad šo noteikumu sāk piemērot, tas rada ietekmi uz visu veidu izplatīšanu, izņemot iznomāšanu.
49. Jautājums par to, vai noteikums par izplatīšanu, kā tas formulēts Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punktā, var attiekties uz “lietotas”, no interneta lejupielādētas programmatūras tirdzniecību, ir radījis nozīmīgas viedokļu atšķirības dalībvalstīs, tostarp Vācijā (22), uz kurām atsaucas ASV notiekošās diskusijas par “first sale doctrine” piemērošanu digitālajā vidē (23).
50. Tā kā izsmelšana ir atkarīga no pirmās “programmas kopijas pārdošanas” Savienībā, ko izdara tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu, vispirms ir jānosaka, vai šis jēdziens, kurš kopš Direktīvas 2009/24 pieņemšanas ir izraisījis daudz jautājumu (24), ir jāinterpretē vienveidīgi.
51. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai varētu noteikt tās nozīmi un piemērošanas jomu, parasti visā Savienībā ir interpretējama vienveidīgi (25). Tā kā Direktīvā 2009/24 nav norādes uz valstu tiesībām attiecībā uz to, kāda nozīme piešķirama jēdzienam “kopijas pārdošana”, tas šīs direktīvas piemērošanas vajadzībām ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas ir jāinterpretē vienveidīgi visu dalībvalstu teritorijās, it īpaši ņemot vērā tā jēdzienus un kontekstu, kurā tas tiek izmantots, kā arī mērķus, kādi ir gan direktīvai, gan starptautiskajām tiesībām (26).
52. No Direktīvas 2009/24 preambulas 4. un 5. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir novērst tādas atšķirības starp dalībvalstu tiesību aktiem, kas būtiski nelabvēlīgi ietekmē iekšējo tirgu. Tāpat kā Tiesa 2001. gada 20. novembra spriedumā apvienotajās lietās Zino Davidoff un Levi Strauss (27) lēma, ka piekrišanas jēdzienam, kas ir izšķirošais elements, kurš izbeidz ekskluzīvās tiesības, ir vienveidīgi jāinterpretē, lai sasniegtu mērķi “nodrošināt [..] vienādu aizsardzību saskaņā ar visu dalībvalstu tiesību sistēmām” (28), tāpat ir jāuzskata, ka nosacījums, kas saistīts ar programmas kopijas pārdošanu, nedrīkst atšķirties atkarībā no atšķirīgām interpretācijām dažādu valstu tiesību sistēmās.
53. Līdz ar to ir jānoskaidro, vai jēdzienu “programmas kopijas pārdošana” Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta izpratnē var piemērot tādos apstākļos kā pamatlietā.
54. Oracle apgalvo, ka klientam atlīdzība netiek prasīta par vienkāršu programmas lejupielādēšanu, nedz arī par objekta koda nodošanu, bet gan apmaiņā pret lietošanas līgumu, ko piešķir licences līgums. Oracle piebilst, ka lielākoties klienti arī noslēdza uzturēšanas līgumu, kurš ļauj atjaunināt programmu un labot kļūdas un kurš uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas līgumu. No tā šī sabiedrība secina, ka nenotiek pārdošana Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta izpratnē.
55. Šī analīze man šķiet kļūdaina.
56. Pēc manām domām, no Direktīvas 2009/24 skaidri izriet, ka tā nošķīrumu starp pārdošanu un iznomāšanu atzīst par “summa divisio”, no kā ir atkarīga gan noteikuma par izsmelšanu piemērošana vai nepiemērošana (29), gan šī noteikuma apjoms (30). Šīs direktīvas preambulas 12. apsvērumā iznomāšana ir definēta kā darbība, ar kuru uz ierobežotu laiku ļauj peļņas nolūkos lietot datorprogrammu vai tās kopiju. A contrario, par datorprogrammas vai tās kopijas pārdošanu ir jāuzskata [darbība], kas raksturota minētās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē, jo, neatkarīgi no kvalifikācijas, kādu tam piešķīruši lietas dalībnieki, darījumam ir raksturīga datorprogrammas kopijas īpašumtiesību nodošana uz neierobežotu laiku par cenu, kas samaksāta vienā reizē. Šis nošķīrums turklāt atbilst Tiesas judikatūrai, kas ir izslēgusi izsmelšanu iznomāšanas gadījumā (31), bet piemēro to īpašumtiesību nodošanas gadījumā (32).
57. Licences izsniegšana, kas ļauj nodot datorprogrammas kopiju, lejupielādējot to no interneta, ir komplekss darījums, kas var ietvert vienlaikus pakalpojumu sniegšanas līgumu, kurš konkrēti attiecas uz datorprogrammas nodošanu, īstenošanu un uzturēšanu, un pārdošanas līgumu, kas vajadzīgs šo pakalpojumu īstenošanai (33). Šādi piešķirtās lietošanas atļaujas saturs var būt atšķirīgs.
58. Šo lietošanas tiesību nodošanai ir iznomāšanas raksturs, ja tās tikušas piešķirtas uz laiku par periodisku samaksu un ja piegādātājam netiek atsavinātas īpašumtiesības par datorprogrammas kopiju, kuras tiesību īpašniekam tam ir jāatgriež. Turpretī man šķiet, ka [lietošanas tiesību nodošanai] ir pārdošanas raksturs, ja klients galīgi iegūst tiesības lietot datorprogrammas kopiju, kuras piegādātājam tiek atsavinātas par kopējas cenas samaksu.
59. Būtībā uzskatu, ka, ņemot vērā izsmelšanas mērķi, kas ir ierobežot intelektuālā īpašuma tiesību ekskluzivitāti, kad tirdzniecības darījums ir ļāvis tiesību īpašniekam īstenot savu tiesību saimniecisko vērtību, termins “pārdošana” Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē plaši, ietverot visus preces tirdzniecības veidus, kam raksturīga datorprogrammas kopijas lietošanas tiesību piešķiršana uz neierobežotu laiku par cenu, kas samaksāta vienā reizē. Šī termina pārāk šaura interpretācija apdraudētu šī noteikuma lietderīgo iedarbību, jo noteikums par izsmelšanu zaudētu nozīmi, tā kā programmatūras tirdzniecība visbiežāk notiek lietošanas licenču pārdošanas veidā un piegādātājiem atliktu kvalificēt līgumu par “licences”, nevis pārdošanas [līgumu], lai apietu šo noteikumu.
60. Es no tā secinu, ka, lai gan Oracle – nedaudz mākslīgā veidā – nodala datorprogrammas kopijas nodošanu un lietošanas tiesību piešķiršanu, datorprogrammas kopijas lietošanas tiesību nodošana ir “pārdošana” Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta izpratnē.
61. Tomēr ar to, ka darījums tiek kvalificēts par “pārdošanu”, nepietiek, lai secinātu, ka tādos apstākļos kā pamatlietā var notikt izplatīšanas tiesību izsmelšana.
62. Oracle, Francijas valdība, Īrija, Itālijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka izsmelšanai, kas var izrietēt no datorprogrammas kopijas pārdošanas, noteikti ir ierobežots apjoms, jo tā attiecas tikai uz izplatīšanas tiesībām attiecībā uz materiālā nesējā iemiesotu datorprogrammas kopiju.
63. Vairāki argumenti apstiprinot šo interpretāciju.
64. Tiek apgalvots, ka datorprogrammas lejupielādēšana no interneta attiecas nevis uz izplatīšanu Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta un Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta izpratnē, bet uz darba izziņošanu šīs pēdējās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē. Un Direktīvas 2001/29 3. panta 3. punktā ir precizēts, ka uz izziņošanu neattiecina izsmelšanu.
65. Turklāt no iepriekš minētā Komisijas 2000. gada 10. aprīļa ziņojuma skaidri izrietot, ka autortiesību izsmelšana attiecas tikai uz kopiju, t.i., preču, pārdošanu, turpretī tāda piedāvājuma gadījumā, kas veikts, izmantojot tiešsaistes pakalpojumus, izsmelšana ir izslēgta (34).
66. Tāda pati šaura izsmelšanas jēdziena interpretācija esot atrodama Direktīvā 2001/29, kurā esot sniegti skaidri norādījumi par Savienības likumdevēja vēlmi ierobežot šo noteikumu, to attiecinot tikai uz vienu darba izplatīšanas veidu, kuram ir raksturīga tādas preces, kura iemieso datorprogrammu, pārdošana.
67. Tostarp tiek norādīts, ka Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktā izplatīšanas tiesību izsmelšana ir paredzēta tikai pirmās pārdošanas vai cita veida pirmās īpašumtiesību nodošanas gadījumā attiecībā uz “objektu”. Turklāt šīs direktīvas preambulas 28. un 29. apsvērumā ir precizēts, pirmajā, ka autortiesību aizsardzība saskaņā ar minēto direktīvu ietver “ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu [(35)]” un, otrajā, ka “jautājums par tiesību izbeigšanos [izsmelšanu] nerodas pakalpojumu gadījumā un jo īpaši tiešsaistes pakalpojumu gadījumā”. Šajā pēdējā apsvērumā ir piebilsts, ka “tas attiecas arī uz darba vai cita tiesību objekta fizisku kopiju, kuru izgatavojis attiecīgā pakalpojuma izmantotājs ar tiesību subjekta [īpašnieka] piekrišanu, [un ka] atšķirībā no lasāmatmiņas kompaktdiskiem vai interaktīvajiem kompaktdiskiem, kur intelektuālais īpašums ir ierakstīts fiziskā nesējā, proti, kā prece, katrs tiešsaistes pakalpojums faktiski ir darbība, kam vajadzīga atļauja, ja to paredz autortiesības vai blakustiesības”.
68. Turklāt Direktīvas 2001/29 preambulas 29. apsvērums tika veidots pēc Direktīvas 96/9 preambulas trīsdesmit trešā apsvēruma parauga, kurā jau ļoti skaidri tikusi pausta Savienības likumdevēja vēlme attiecināt izsmelšanu tikai uz tādas preces laišanu apgrozībā, kurai ir materiāla forma un intelektuāls saturs. Šī vēlme izrietot arī no šīs pēdējās direktīvas preambulas četrdesmit trešā apsvēruma, kurā ir precizēts, ka attiecībā uz pārraidi tiešsaistē neizbeidzas [netiek izsmeltas] tiesības aizliegt atkārtoti izmantot gan datubāzi, gan datubāzes vai tās daļas fizisku kopiju, ko veicis pārraides adresāts ar tiesību īpašnieka piekrišanu.
69. Visbeidzot, izsmelšanas šaura interpretācija esot apstiprināta starptautiskajās tiesībās. Direktīvas 2001/29 mērķis tostarp esot īstenot dalībvalstīs WIPO līgumu par autortiesībām. Kā Tiesa ir atgādinājusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Peek & Cloppenburg, Savienības tiesību teksti cik vien iespējams ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši, ja ar šādiem tekstiem ir paredzēts tieši īstenot Savienības noslēgtu starptautisku līgumu (36). Līdz ar to no tā būtu jāsecina, ka Direktīva 2001/29, kas ir vērsta uz to, lai īstenotu dažas no starptautiskajām saistībām, kuras ir ietvertas WIPO līgumā par autortiesībām un 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņemtajā WIPO līgumā par izpildījumu un skaņu ierakstiem (37), ir jāinterpretē, ņemot vērā kopīgos paziņojumus par WIPO līgumu par autortiesībām, saskaņā ar kuriem izplatīšanas tiesību izsmelšana, kas minēta šī līguma 6. panta 2. punktā, attiecas “tikai uz fiksētajām kopijām, kuras var laist apgrozībā kā materiālas lietas”.
70. Šie argumenti, manuprāt, nav pilnīgi pārliecinoši.
71. Pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, neuzskatu, ka uz datorprogrammas izplatīšanu, lejupielādējot no interneta, var neattiecināt “izplatīšanas tiesību” kvalifikāciju un to var ietvert izziņošanas tiesību definīcijā, uz kuru attiecas Direktīvas 2001/29 3. panta 3. punkts. Pret šo interpretāciju, manuprāt, ir divi būtiski iebildumi.
72. Pirmkārt, ja pieņemam, ka Direktīvas 2001/29, kuras mērķis ir tieši pielāgot autortiesības digitālajai videi, vispārīgie noteikumi var dot norādījumus, kā interpretējami īpašie noteikumi Direktīvā 2009/24, kas tikai kodificē Direktīvu 91/250, kura pieņemta pirms interneta uzplaukuma, tomēr ir jākonstatē, ka Direktīvas 2001/29 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka tā “neskar un nekādi neietekmē esošos [Savienības tiesību] noteikumus, kas attiecas uz [..] datorprogrammu tiesisko aizsardzību”. Tā kā Direktīvā 2009/24 nav nevienas atsauces uz izziņošanas tiesību jēdzienu un tā izplatīšanas tiesības definē visplašākajā veidā kā tādas, kas ietver tiesības “izplatīt sabiedrībā oriģinālo datorprogrammu vai tās kopijas jebkādā formā”, man šķiet, ka ir grūti, izmantojot šo abu direktīvu saistītu lasīšanu, uzskatīt, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā minētās publiskošanas tiesības ir piemērojamas datorprogrammām. Turklāt neuzskatu, ka šādi ir interpretējams iepriekš minētais spriedums lietā Bezpečnostní softwarová asociace, kuru Komisija minējusi savas argumentācijas atbalstam (38).
73. Otrkārt, tā kā Direktīvā 2001/29 nav nevienas definīcijas darbu izziņošanas, publiskošanas un izplatīšanas tiesībām, šīs direktīvas 3. un 4. pants cik vien iespējams ir jāinterpretē, ņemot vērā WIPO līgumu par autortiesībām (39). Šī līguma 6. panta 1. punktā ir atsauce uz izplatīšanas tiesībām kā tiesībām dot atļauju padarīt sabiedrībai pieejamus darbu oriģinālus un kopijas, “tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības”. Šī noteikuma formulējums ir nepārprotams. Īpašumtiesību nodošana skaidri pārveido tikai izziņošanas darbību izplatīšanas darbībā.
74. Otrkārt, Direktīvas 2001/29 preambulas apsvērumos minētie norādījumi nav nedz skaidri, nedz nepārprotami.
75. Tādējādi, ja interpretē a contrario šīs direktīvas preambulas 28. apsvēruma pirmo teikumu, kurā ir noteikts, ka “autortiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu ietver [(40)] ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu”, tas nozīmē, ka šīs tiesības ietver arī citus izplatīšanas veidus. Savukārt šī apsvēruma otrais teikums, kas attiecas uz izsmelšanu, to neierobežo, attiecinot tikai uz kādu īpašu izplatīšanas veidu.
76. Arī Direktīvas 2001/29 preambulas 29. apsvērums nav nepārprotams. Ja šķiet, ka tas preču pārdošanu, uz kuru attiecoties noteikums par izsmelšanu, pretnostata pakalpojumu sniegšanai, kam šo noteikumu nepiemērojot, tomēr pakalpojumu tiešsaistē jēdziens, kā tas definēts Savienības tiesībās, ietver preču pārdošanu tiešsaistē (41). Tādējādi, piemēram, ja burtiski sekotu šim apsvērumam, noteikums par izsmelšanu nebūtu piemērojams gadījumā, kad tiešsaistē nopērk lasāmatmiņas kompaktdisku, kurā ir iemiesota datorprogrammas kopija. Nošķīrums atkarībā no tā, vai pārdošana notiek vai nenotiek attālināti, man nešķiet atbilstīgs šī noteikuma piemērošanai.
77. Treškārt, ja Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punktu interpretētu tādā nozīmē, ka noteikums par izsmelšanu būtu izslēgts lejupielādēšanas no interneta gadījumā, jo datorprogrammas ļoti bieži tiek izplatītas šādā tirdzniecības veidā, līdz ar to ļoti nozīmīgi tiktu ierobežota šī noteikuma piemērošanas joma un līdz ar to ierobežota aprites brīvība.
78. Lai gan LESD 36. pantā ir noteikts, ka šādus ierobežojumus var pamatot ar iemesliem, kas saistīti tostarp ar rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību, tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atkāpe atbilstoši šādiem apsvērumiem ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tā ir attaisnota ar mērķi aizsargāt tiesības, kas ir attiecīgā īpašuma īpašais mērķis (42). Šis princips nozīmē, ka attiecībā uz katrām apspriežamajām intelektuālā īpašuma tiesībām ir jānosaka nosacījumi, ar kādiem šo tiesību īstenošana tiks uzskatīta par saderīgu vai nesaderīgu ar Savienības tiesībām.
79. Es šaubos, ka atļaut tiesību īpašniekam liegt personai, kura likumīgi ieguvusi datorprogrammas kopijas īpašumtiesības, pārdot tālāk šo kopiju, nozīmē aizsargāt tiesības, kas ir autortiesību īpašais mērķis.
80. Tiesa, vērtējot ar autortiesību aizsardzību pamatoto atkāpju no aprites brīvības likumību, noskaidro, vai autortiesību īpašniekam tika vai netika liegta atlīdzība, kas tam likumīgi pienācās.
81. Savā iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c. Tiesa – vispirms atgādinājusi, ka atkāpes no brīvas aprites principa ir pieļaujamas tikai tiktāl, ciktāl tās ir attaisnotas ar mērķi aizsargāt tiesības, kas ir attiecīgā intelektuālā īpašuma īpašais mērķis, un ka šis īpašais mērķis tostarp ir nodrošināt aizsardzību attiecīgo tiesību īpašnieku iespējai, piešķirot licences par atlīdzību, komerciāli izmantot aizsargāto objektu laišanu apgrozībā vai nodošanu rīcībā, – noteica, ka šāds īpašais mērķis nenodrošina attiecīgo tiesību īpašniekiem iespēju par katru aizsargāto objektu izmantošanu pieprasīt lielāko iespējamo atlīdzību, bet tikai atbilstīgu atlīdzību, proti, tādu, kam ir saprātīga saikne ar sniegtā pakalpojuma saimniecisko vērtību (43).
82. Pēc tam, konstatējusi, ka papildmaksa, ko raidorganizācijas pārskaita par absolūtas teritoriālās ekskluzivitātes piešķiršanu, var radīt mākslīgu atšķirību cenā starp nodalītajiem valstu tirgiem, Tiesa no tā secināja, ka šāda papildmaksa pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstīgu atlīdzību tiesību īpašniekiem (44).
83. Es uzskatu, ka tādos apstākļos kā pamatlietā tiesību īpašnieks saņēma atbilstīgu atlīdzību, kad tam tika samaksāts par datorprogrammas kopijas lietošanas tiesībām. Pieņemt, ka viņam būtu tiesības kontrolēt šīs kopijas atkārtotu pārdošanu un tādā gadījumā prasīt jaunu atlīdzību ar pamatojumu, ka pēc lejupielādēšanas no interneta kopiju datu nesējā ir saglabājis klients tā vietā, lai šo kopiju datu nesējā, kas tiek piedāvāts pārdošanai, būtu iemiesojis tiesību īpašnieks, nozīmētu nevis aizsargāt autortiesību īpašo mērķi, bet gan paplašināt šim autoram piederošo izmantošanas monopolu.
84. Ņemot vērā iepriekš minēto, uz iesniedzējtiesas otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datorprogrammas kopijas izplatīšanas tiesības ir izsmeltas, ja tiesību īpašnieks, kurš ir atļāvis lejuplādēt no interneta šo kopiju datu nesējā, ir arī piešķīris par samaksu šīs kopijas izmantošanas tiesības uz neierobežotu laiku. Šīs tiesību normas izpratnē pārdošana ir datorprogrammas kopijas jebkāda nodošana, lai arī kāda būtu tās forma vai veids, rīcībā Savienībā, paredzot tās izmantošanu uz nenoteiktu laiku un par kopējas cenas samaksāšanu.
C – Par pirmo un trešo jautājumu
85. Ar pirmo un trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai lietošanas licences ieguvējs kā “likumīgais ieguvējs” Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkta izpratnē var atsaukties uz šīs direktīvas 4. panta 2. punktā paredzēto noteikumu par izsmelšanu, lai izgatavotu jaunu datorprogrammas kopiju, ja pirmais ieguvējs savu kopiju ir izdzēsis vai to vairs nelieto.
1) Pamatlietas dalībnieku, valdību un Komisijas apsvērumi
86. UsedSoft apgalvo, ka izsmelšanas princips zaudētu būtību, ja tiktu noteikts, ka tiesību īpašnieks nevar kontrolēt programmu kopiju turpmāku izplatīšanu, bet var aizvien kontrolēt lietošanu, kam nepieciešama programmas reproducēšana.
87. UsedSoft piebilst, ka tas, ka pirmais ieguvējs savu datorprogrammas kopiju izdzēš vai to vairs nelieto, ļauj garantēt, ka ražotāja nodotā programmatūra netiks izmantota divkārši vai pat vairākkārt.
88. Pēc Oracle domām, jēdziens “likumīgais ieguvējs”, kas minēts Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punktā, nozīmē tikai ieguvēju, kurš saskaņā ar licences līgumu ir pilnvarots lietot datorprogrammu, savukārt jēdziens “[datorprogrammas] lietošana saskaņā ar mērķi” attiecas uz lietošanu, kas atbilst lietošanas tiesībām, kuras tiesību īpašnieks piešķir, un tādējādi tā vajadzības gadījumā būtu jādefinē, pamatojoties uz licences līguma attiecīgajiem noteikumiem, ar ko nosaka lietošanas tiesību raksturu un apjomu.
89. Oracle piebilst, ka izsmelšana attiecas tikai uz datorprogrammas apgrozībā laistās kopijas izplatīšanas tiesībām un nevar ietekmēt lietošanas tiesības, kuras ietver reproducēšanas tiesības, attiecībā uz datorprogrammām, kuru lietošana ir saistīta ar pavairošanu.
90. Saskaņā ar Oracle argumentāciju, kas veikta pēc analoģijas ar preču zīmju tiesībām, izsmelšanas principa jēga un mērķis nav piešķirt citām personām, izņemot tiesību īpašnieku, tiesisko varu, kas vajadzīga, lai sākotnējās lietošanas tiesības atbilstoši noteiktam lietotāju skaitam sašķeltu un sadalītu vairākās papildu lietošanas tiesībās. Turklāt “lietotu” licenču atkārtotas pārdošanas prakses trūkums esot tāds, ka kļūst neiespējama licenču tirdzniecība par pazeminātu cenu, kas atvieglo programmu lietošanu finansiāli vāju lietotāju grupām, piemēram, mācību iestādēm.
91. Oracle arī norāda, ka nedz tiesību īpašnieks, nedz turpmākais ieguvējs nevar pārbaudīt, ka pirmais ieguvējs tiešām ir izdzēsis savu kopiju vai to vairs nelieto.
92. Francijas valdība, Īrija un Itālijas valdība būtībā apgalvo, ka tikai persona, kurai ir tiesību īpašnieka piešķirtas datorprogrammas lietošanas tiesības, var tikt uzskatīta par “likumīgo ieguvēju” Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkta izpratnē. Francijas valdība un Īrija turklāt norāda, ka persona, kas nav ieguvusi licenci no tiesību īpašnieka un tādējādi nav tās likumīgais ieguvējs, nevar atsaukties uz noteikumu par izsmelšanu.
93. Vienlaikus uzskatot, ka persona, kas var atsaukties uz datorprogrammas kopijas izplatīšanas tiesību izsmelšanu, ir “likumīgais ieguvējs” Direktīvas 2009/24 5. panta 1. punkta izpratnē, Spānijas valdība un Komisija uzskata, ka nav jāatbild uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu, jo uz otro jautājumu tās atbild noliedzoši.
2) Mans vērtējums
94. Pēc manām domām, atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no nošķīruma starp izplatīšanas tiesībām, kas tiek izsmeltas, un pavairošanas tiesībām, kas netiek izsmeltas.
95. Nav noliedzams, ka šajā lietā Oracle piešķirtā lietošanas licence ļauj reproducēt datorprogrammu, pieslēdzoties Oracle interneta vietnei. Pēc manām domām, no tā izriet, ka uz saskaņā ar šo licenci piešķirto lietošanas tiesību nodošanu attiecas nevis izplatīšanas tiesības, bet reproducēšanas tiesības.
96. Pirmā ieguvēja lejupielādētas kopijas atkārtota pārdošana attiecas uz izplatīšanas tiesībām, bet tāda lietošanas licences nodošana kā tā, kuru klientiem izsniedz Oracle, attiecas uz ekskluzīvo reproducēšanas tiesību īstenošanu, jo tā ļauj saglabāt jaunu programmas kopiju, lejupielādējot to no interneta vai reproducējot no lietotājam jau piederošas kopijas.
97. No Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta skaidrajiem noteikumiem izriet, ka izsmelšanas princips attiecas tikai uz datorprogrammas kopijas izplatīšanu un nevar apdraudēt reproducēšanas tiesības, kuras nav iespējams ietekmēt, neapdraudot pašu autortiesību būtību.
98. Turklāt man nešķiet, ka šīs direktīvas 5. panta 1. punktā tiek ļauts apiet šo šķērsli. Pēc manām domām, šī noteikuma mērķis ir tikai ļaut personai, kurai jau ir datorprogrammas kopija, šo kopiju reproducēt, lai to lietotu saskaņā ar tās mērķi. Turpretī viņam nav tiesību atļaut personai, kurai vēl nav datorprogrammas kopijas, to reproducēt, nevis lai to lietotu saskaņā ar tās mērķi, bet tikai lai to lietotu. Turklāt minētais noteikums, kurā paredzēts izņēmums par īpašu līgumu noteikumu piemērošanu, pēc manām domām, var tikt piemērots tikai attiecībā uz ieguvēju, kurš ir līgumiski saistīts ar tiesību īpašnieku.
99. Ņemot vērā dokumentu pašreizējo redakciju, man nešķiet iespējams noteikumu par izsmelšanu, kas pēc būtības ir saistīts ar izplatīšanas tiesībām, attiecināt arī uz reproducēšanas tiesībām. Apzinos, ka šī noteikuma attiecināšana uz vienīgi kopiju, kas ierakstīta uz informācijas datu nesēja pēc šīs kopijas lejuplādēšanas, praksē ierobežos vienīgi tā apjomu, tomēr, lai gan, atbalstot pretēju risinājumu, kurš nozīmētu paplašināt noteikumu par izsmelšanu, attiecinot to arī ārpus Savienības likumdevēja paredzētā apjoma (45), var minēt vajadzību aizsargāt noteikuma par izsmelšanu lietderīgo iedarbību un izcelt preču un pakalpojumu aprites brīvības, man nešķiet, ka to var atbalstīt, neapdraudot tiesiskās drošības principu, kas pieprasa Eiropas tiesību normu paredzamību.
100. No iepriekš minētā secinu, ka Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkts un 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datorprogrammas kopijas lietošanas tiesību atkārtotas pārdošanas gadījumā otrais ieguvējs nevar atsaukties uz šīs kopijas izplatīšanas tiesību izsmelšanu, lai reproducētu programmu, radot jaunu kopiju, pat tad, ja pirmais ieguvējs būtu izdzēsis savu kopiju vai to vairs nelietotu.
V – Secinājumi
101. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai šādi atbildēt Bundesgerichtshof:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/24/EK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datorprogrammas kopijas izplatīšanas tiesības ir izsmeltas, ja tiesību īpašnieks, kurš ir atļāvis lejuplādēt no interneta šo kopiju datu nesējā, ir arī piešķīris par samaksu šīs kopijas izmantošanas tiesības uz neierobežotu laiku.
Šīs tiesību normas izpratnē pārdošana ir datorprogrammas kopijas jebkāda nodošana, lai arī kāda būtu tās forma vai veids, rīcībā Savienībā, paredzot tās izmantošanu uz nenoteiktu laiku un par kopējas cenas samaksāšanu.
2) Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkts un 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datorprogrammas kopijas lietošanas tiesību atkārtotas pārdošanas gadījumā otrais ieguvējs nevar atsaukties uz šīs kopijas izplatīšanas tiesību izsmelšanu, lai reproducētu programmu, radot jaunu kopiju, pat tad, ja pirmais ieguvējs būtu izdzēsis savu kopiju vai to vairs nelietotu.