PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2007. gada 20. septembrī (*)
Valsts atbalsts – Vīna dārzu restrukturizācijas pasākumi – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts daļēji par saderīgu, daļēji par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Pienākums norādīt pamatojumu – Novērtējums, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu
Lieta T‑136/05
EARL Salvat père & fils, Senpola de Fenujē [Saint‑Paul‑de‑Fenouillet] (Francija),
Comité interprofessionnel des vins doux naturels et vins de liqueur à appellations contrôlées (CIVDN), Perpiņāna [Perpignan] (Francija),
Comité national des interprofessions des vins à appellation d’origine (CNIV), Parīze (Francija),
ko pārstāv I. Kalvē [H. Calvet] un O. Bijārs [O. Billard], avocats,
prasītājas,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues], pārstāvis,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. Žiolito [C. Giolito] un A. Stobjecka‑Kuika [A. Stobiecka‑Kuik], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2005. gada 19. janvāra Lēmuma 2007/253/EK par Rivesaltes plānu un CIVDN (Dabisko saldo vīnu starpnozaru komitejas) parafiskālajiem maksājumiem, ko īstenojusi Francija (OV L 112, 1. lpp.), 1. panta 1. un 3. punktu.
EIROPAS KOPIENUPIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un D. Švābi [D. Šváby],
sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2006. gada 16. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 Pēc sūdzības saņemšanas Komisija 1999. gada jūlijā iztaujāja Francijas iestādes par dažādiem vīna dārzu restrukturizācijas pasākumiem, kas pazīstami ar nosaukumu “Rivesaltes plāns”. Tā kā minētie pasākumi tika īstenoti bez Komisijas iepriekšējas atļaujas un bez iepriekšējas paziņošanas, tos ierakstīja nepaziņoto atbalstu reģistrā ar numuru NN 139/2002.
2 Komisija 2003. gada 21. janvāra vēstulē informēja Francijas Republiku par lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz šo atbalstu. Ar paziņojumu, kas 2003. gada 5. aprīlī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Komisija, piemērojot EKL 88. panta 2. punktu, aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus (OV C 82, 2. lpp.). Francijas iestādes savus komentārus tai nosūtīja 2003. gada 16. un 18. jūnija vēstulēs, kā arī 2004. gada 10. septembra vēstulē, atbildot uz sūdzības iesniedzēja apsvērumiem.
Lēmums
3 Ar 2005. gada 19. janvāra Lēmumu par Rivesaltes plānu un par aizsargāto cilmes vietas nosaukumu dabisko saldo vīnu un liķiera vīnu starpnozaru komitejas (CIVDN) parafiskālajiem maksājumiem, ko īstenojusi Francija, Komisija lēma par dažādo pasākumu tiesiskumu, ko īstenoja Francijas Republika attiecībā uz dabisko saldo vīnu produkciju Austrumpireneju reģionā (turpmāk tekstā – “lēmums”).
Attiecīgie pasākumi
4 Lai pārvarētu grūtības, kas saistītas ar cilmes nosaukuma “Rivesaltes” tirdzniecību, 1996. gadā tika izstrādāts plāns ar šādu pašu nosaukumu. Saskaņā ar lēmuma 6. apsvērumu šī pārstrukturizācijas pasākuma mērķis bija aizstāt daļu šā reģiona dabisko saldo vīnu produkcijas ar citu vīnu, izrokot iepriekšējo šķirņu vīnogulājus augstas kvalitātes vīna ražošanai un to vietā iestādot jaunus kvalitatīvu šķirņu vīnogulājus. Lai veiksmīgi pabeigtu šo pārstrukturizācijas plānu, šā reģiona lauksaimniekiem līdz 2000. gada augustam bija pieejams divu veidu atbalsts, proti, “piemaksa par atstāšanu atmatā” un “atbalsts pārstrukturizācijai”. Ieviesa arī pasākumus “reklāmas, veicināšanas un darbības finansēšanai”.
– Piemaksa par atstāšanu atmatā
5 Ar 1996. gada 9. jūlija lēmumu 96‑1 CIVDN ieviesa starpnozaru iemaksu Rivesaltes plāna finansēšanai. Iemaksa, kuras summa bija 50 Francijas franki (FRF) par preces hektolitru attiecīgajā reģionā, bija paredzēta piemaksas par atstāšanu atmatā finansēšanai par visu to zemes gabalu, kur 1995. gadā bija audzētas vīnogas “Rivesaltes” un “Grand Roussillon” vīna iegūšanai un kur no 1995. līdz 2000. gadam jāražo galda vīns vai vietējais vīns. Piemaksu par atstāšanu atmatā faktiski piešķīra tiem ražotājiem, kas apņēmās uz pieciem gadiem atteikties no aizsargātā cilmes vietas nosaukuma (AOC) “Rivesaltes” vai “Grand Roussillon”. Piemaksa nebija saistīta ar ražošanas pārtraukšanu vai tās apjoma samazināšanu, bet tā bija vienīgi kompensācija par saražotās produkcijas realizāciju bez AOC. Atmatas piemaksas summa bija FRF 5000 par hektāru atmatā atstātās zemes (lēmuma 8.–11. apsvērums).
– Pārstrukturizācijas atbalsts
6 1996. gadā pieņemtais Rivesaltes plāns paredzēja arī FRF 25 000 par hektāru lielu atbalstu AOC Rivesaltes vīna pārstrukturizēšanai par AOC “Muscat de Rivesaltes” vīnu un FRF 40 000 par hektāru – pārstrukturizēšanai par AOC “Côtes du Roussillon‑Villages” un par vietējo šķirņu vīnu (lēmuma 15. apsvērums). Šo atbalstu daļēji finansēja no valsts budžeta (lēmuma 17. apsvērums).
– Iemaksas reklāmai, veicināšanai un darbībai
7 Ar 1997. gada 29. decembra lēmumu 97‑9 CIVDN no 1998. gada 1. janvāra ieviesa starpnozaru iemaksu sistēmu, kas paredzēta AOC “Rivesaltes”, “Grand Roussillon”, “Muscat de Rivesaltes” un “Banyuls” šķirņu vīna reklāmai, veicināšanai un darbībai (lēmuma 19. apsvērums). Iemaksas summa tika noteikta no FRF 25 par hektolitru līdz FRF 50 par hektolitru atkarībā no AOC (lēmuma 20. apsvērums). Tāpat ar 1998. gada 10. jūlija lēmumu 98‑1 CIVDN no 1998. gada 1. septembra ieviesa tā paša veida starpnozaru iemaksu sistēmu, kas paredzēta AOC “Rivesaltes”, “Grand Roussillon” un “Maury” šķirņu vīna reklāmai, veicināšanai un darbībai (lēmuma 22. apsvērums). Šīs abas iemaksas atcēla ar 1999. gada 17. decembra lēmumu 99‑1, ar kuru CIVDN ieviesa starpnozaru iemaksu sistēmu, kas paredzēta šādu AOC šķirņu vīna reklāmai, veicināšanai un darbībai: “Banyuls”, “Banyuls Grand Cru”, “Muscat de Rivesaltes”, “Rivesaltes”, “Grand Roussillon” un “Maury” (lēmuma 25. apsvērums). Ar lēmumu 00‑1 šo iemaksu ar nelielām izmaiņām atjaunoja (lēmuma 28. apsvērums).
Lēmumā iekļautais tiesiskais vērtējums
8 Tiesiskajā vērtējumā Komisija vispirms izvērtēja valsts resursu finansētas selektīvas priekšrocības pastāvēšanu. Attiecībā uz īstenoto iemaksu veidu – tā uzskata, ka šajā gadījumā tie ir parafiskālie maksājumi, proti, valsts resursu līdzekļi (lēmuma 74. apsvērums).
9 Noslēdzot šo pārbaudi, Komisija secināja, ka pasākumi, “no valsts finanšu resursiem piešķirot līdzekļus atsevišķu to uzņēmumu atbalstam, [..] attiecībā pret pārējiem uzņēmumiem, kuri nevar šādu atbalstu saņemt, rada tādas ekonomiskas priekšrocības, kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”. No tā Komisija secina, ka minētais pasākums ir atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē (lēmuma 82. apsvērums).
10 Atbalsta saderības pārbaudē Komisija vispirms izslēdz, ka šajā gadījumā piemēro izņēmumus no vispārējā principa par valsts atbalsta nesaderību ar Līgumu, ko paredz EKL 87. panta 2. un 3. punkts (lēmuma 83.–86. apsvērums).
11 Turpinājumā tā konstatē, ka, tā kā Francijas Republikas īstenotajiem atbalsta pasākumiem ir valsts atbalsta pazīmes, tad tas ir jauns atbalsts, kas nav paziņots Komisijai un tāpēc uzskatāms par nelikumīgu atbalstu Līguma nozīmē (lēmuma 88. apsvērums).
12 Pirms tā izdara savus secinājumus, Komisija izvērtēja katru atsevišķo pasākumu, ņemot vērā piemērojamos noteikumus, tostarp tos, kas nosaka attiecīgā tirgus kopīgo organizāciju, kā arī atbalsta finansēšanas kārtību (lēmuma 95.–127. apsvērums).
Lēmuma rezolutīvā daļa
13 Lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādā redakcijā:
“1. pants
1. Valsts atbalsts, ko [Francijas Republika] īstenojusi “atmatas piemaksas” veidā, kura piešķirta Francijas vīna ražotājiem, kas apņēmušies nepiešķirt aizsargātas cilmes vietas nosaukumu [AOC] “Rivesaltes” vai “Grand Roussillon” šķirnes vīna ražai no 1996. līdz 2000. gadam ieskaitot, nav saderīgs ar kopējo tirgu.
2. Valsts atbalsts, ko [Francijas Republika] īstenojusi AOC “Rivesaltes” vīna dārza pārstrukturizācijas plāna veidā no 1996. gada ražas novākšanas laika līdz 2000. gada ražas novākšanai ieskaitot un kas piešķirts, pārsniedzot 30 % faktisko izmaksu un/vai EUR 5030,82 pieļaujamo apjomu par hektāru (33 000 FRF/ha) individuālos gadījumos, nav saderīgs ar kopējo tirgu.
3. Valsts atbalsts, ko [Francijas Republika] īstenojusi no 1998. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim, lai finansētu pasākumus AOC “Rivesaltes”, “Grand Roussillon”, “Muscat de Rivesaltes” un “Banyuls” šķirnes vīna reklāmai, veicināšanai un darbībai, ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
2. pants
1. [Francijas Republika] veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu no saņēmējiem neatbilstīgi saņemtos atbalsta līdzekļus, kas minēti 1. panta 1. un 2. punktā. Atbalsta atgūšana notiek nekavējoties saskaņā ar Francijas valsts likumos paredzētajām procedūrām, lai tā nekavētu šā lēmuma izpildi. Atbalsta līdzekļi, kas ir jāatgūst, ietver procentus, kas aprēķināti no dienas, kad atbalsta līdzekļi tika nodoti saņēmēju rīcībā, līdz to atgūšanas dienai. Šie procenti tiek aprēķināti, pamatojoties uz Komisijas atsauces likmi, kā to paredz atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metode.
2. Lai atgūtu neatbilstīgos atbalsta līdzekļus, kas minēti 1. panta 1. punktā, [Francijas Republika] informē Komisiju par šim pasākumam piešķirtā atbalsta kopējo summu, kā arī par šā pasākuma finansēšanu, ieskaitot arī šim nolūkam radītās starpnozaru iemaksas kopējos ieņēmumus un to hektāru skaitu, par kādu tika piešķirta “atmatas piemaksa”.
3. pants
Sākot no šā lēmuma paziņošanas dienas, [Francijas Republika] divu mēnešu laikā informē Komisiju par veiktajiem pasākumiem, lai izpildītu šā lēmuma prasības.
4. pants
Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.”
Process un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 30. martā, Société civile d’exploitation agricole à responsabilité limitée (EARL) Salvat père & fils (turpmāk tekstā – “Salvat”), CIVDN un Comité national des interprofessions des vins d’appellation d’origine (CNIV) cēla prasību pret lēmumu.
15 Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt lēmuma 1. panta 1. un 3. punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts 2005. gada 29. jūnijā, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 114. panta 1. punktu. Šajā iebildē Komisija prasa noraidīt prasību kā nepieņemamu, nelemjot par lietu pēc būtības, un piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Ar 2005. gada 22. septembra Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētāja rīkojumu Francijas Republikai ļāva iestāties lietā prasītāju prasījumu atbalstam. 2005. gada 26. oktobra vēstulē Francijas valdība norādīja, ka tā nevēlas izteikt savu viedokli par pieņemamību un šajā procesa stadijā neiesniegs lietā iestāšanās rakstu.
18 Ar Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. decembra rīkojumu lūguma lemt par nepieņemamību izskatīšana tika atlikta līdz galīgajam spriedumam un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
19 Komisijas iebildumu rakstā izvirzītie prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Francijas Republika noteiktajā termiņā neiesniedza lietā iestāšanās rakstu par lietas būtību. Pēc tam, kad Pirmās instances tiesas kanceleja to informēja par tiesas sēdes datumu, tā 2006. gada 25. oktobra vēstulē paziņoja, ka nepiedalīsies šajā tiesas sēdē.
21 2006. gada 16. novembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.
Par pieņemamību
22 Komisija, pirmkārt, norāda, ka CIVDN nav intereses celt prasību pret abiem izvirzītajiem noteikumiem, jo tā izbeidza savu darbību. Otrkārt, tā norāda, ka prasītājām nav intereses celt prasību pret lēmuma 1. panta 3. punktu. Treškārt, tā apstrīd to, ka lēmuma 1. panta 1. punkts prasītājas skar tieši un individuāli.
Par CIVDN tiesībām celt prasību pret abiem apstrīdētajiem noteikumiem sakarā ar tās darbības izbeigšanu
Lietas dalībnieku argumenti
23 Saskaņā ar Komisijas viedokli CIVDN izbeidza darbību un to atlaida ar 2000. gada 20. decembra ģenerālās asamblejas lēmumu un tās vietā stājās Conseil interprofessionnel des vins de Roussillon (CIVR). Komisija apgalvo, ka tā par šo atlaišanu tika informēta 2000. gada 14. decembra un 2001. gada 6. decembra vēstulēs (lēmuma 48. apsvērums).
24 CIVDN norāda, ka to dibināja ar 1943. gada 2. aprīļa likumu Nr. 200, kas šobrīd vēl ir spēkā. Neapšaubāmi, 2005. gada 26. maija rīkojums 2005‑554 (2005. gada 27. maija JORF Nr. 122) paredz, ka CIVDN darbību izbeigs ministrijas lēmumā paredzētajā kārtībā. Prasītāja tomēr piebilst, ka, pat tad, ja ar 2005. gada 9. augusta starpministriju lēmumu (2005. gada 30. augusta JORF Nr. 201) uzsāka likvidācijas procesu un iecēla likvidatoru, CIVDN kā juridiska persona turpina pastāvēt līdz brīdim, līdz tiks izbeigta tās darbība. Jebkurā gadījumā rīkojums 2005‑554 un 2005. gada 9. augusta starpministriju lēmums nevar CIVDN atņemt juridiskas personas statusu ar atpakaļejošo spēku, kāds tai nevarēja nebūt brīdī, kad tā cēla šo prasību, proti, 2005. gada 30. martā.
Pirmās instances tiesas vērtējums
25 Pirmās instances tiesa norāda, ka CIVDN 2000. gada 20. decembra ģenerālās asamblejas protokolā ir minēts, ka sakarā ar to, ka ar 2001. gada 1. janvāri CIVR aizstās agrāko starpprofesiju komiteju, ir jāparedz CIVDN likvidācijas process, nosakot šajā sakarā izpildāmo pasākumu kārtību.
26 Tomēr no dokumentiem, ko iesniedza prasītāja un ko Komisija neapstrīdēja, izriet, ka 2000. gada decembrī CIVDN darbība vēl nebija izbeigta, jo tās atlaišanu paredzēja rīkojumā Nr. 2005‑554 un 2005. gada 9. augusta starpministriju lēmums nosaka šīs atlaišanas kārtību. CIVDN nebija arī zaudējusi šajā sakarā procesuālo rīcībspēju.
27 No tā izriet, ka brīdī, kad tika celta šī prasība, CIVDN bija juridiska persona un tai bija tiesības vērsties tiesā un turklāt nekas nenorāda, ka tā šo statusu būtu zaudējusi. Tātad Komisija ar argumentu par CIVDN darbības izbeigšanu nepamatoti apstrīd šīs komitejas tiesības vērsties tiesā.
Par prasītāju intereses celt prasību pret lēmuma 1. panta 3. punktu neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
28 Komisija norāda, ka lēmuma 1. panta 3. punkts nav prasītājām nelabvēlīgs, jo tas tās apmierina, paziņojot valsts atbalstu saderīgu ar kopīgo tirgu. Sava viedokļa atbalstam Komisija min Tiesas 2004. gada 28. janvāra rīkojumu lietā C‑164/02 Nīderlande/Komisija (Recueil, I‑1177. lpp., 18.–25. punkts) un Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā T‑141/03 Sniace/Komisija (Krājums, II‑1197. lpp., 25. un turpmākie punkti).
29 Saskaņā ar šo vērtējumu CIVDN – biedrības, kuras pienākums ir aizstāvēt savu biedru kolektīvās intereses, – prasība ir acīmredzami nepieņemama, jo šī komiteja pārstāv tāda atbalsta saņēmējus, kas atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu. CNIV vēl mazāk skar lēmums, kas ir labvēlīgs dabisko saldo vīnu ražotājiem.
30 Komisija arī atzīmē, ka lēmums neattiecas uz iemaksām kā tādām, un šī lēmuma mērķis nekādā gadījumā nav to pielīdzināšana atbalstam.
31 Savukārt prasītājas uzskata, ka tām ir interese celt prasību pret šo lēmumu. Komisijas minētā judikatūra nekādā gadījumā neļauj principā noraidīt tādas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko cēlis atbalsta saņēmējs pret lēmumu, kurā šis atbalsts paziņots par saderīgu ar kopējo tirgu. Paziņojums par saderību ar kopējo tirgu Pirmās instances tiesu neatbrīvo no pienākuma pārbaudīt, vai Komisijas vērtējums šajā gadījumā rada saistošas juridiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāju intereses. Pretēji prasītājas gadījumam, kāds bija iepriekš 28. punktā minētajā spriedumā lietā Sniace/Komisija, šajā gadījumā prasītājas atsaucas uz prasībām, ko jau izskata valsts tiesā.
32 Saskaņā ar prasītāju viedokli CIVR, kas aizstāja CIVDN, bija spiesta iesūdzēt tiesā vīnkopi SCEA Marty, lai tam piespriestu samaksāt šai komitejai brīvprātīgas obligātās iemaksas. Savos atbildētājas prasījumos attiecīgā sabiedrība lūdz valsts tiesai nospriest, ka “brīvprātīgas obligātās iemaksas, kuru samaksu prasa CIVR, ir valsts atbalsts [EKL] 87. un 88. panta izpratnē”. Rezultātā šajā gadījumā pastāv juridiskas apstrīdēšanas risks attiecībā uz brīvprātīgo obligāto iemaksu kā valsts atbalsta kvalifikāciju.
33 Tātad CIVDN ir personīga interese celt prasību pret lēmuma 1. panta 3. punktu, jo tas tai tieši liedz iespēju īstenot savas kompetences pēc saviem ieskatiem. Tāpat ir ar CNIV, jo starpnozaru darbību finansēšanas brīvprātīgo obligāto iemaksu veidā kvalifikācija par atbalstu var nopietni destabilizēt vīna tirgus starpnozaru komiteju darbību, kas ir apvienotas šajā biedrībā. Tas ir arī attiecināms uz Salvat, kas kā vīna tirgus starpnozaru organizācijas locekle, kas darbojas vīna tirgus nozarē, saņem visus finansējumus, ko sedz no iemaksām, kas kvalificētas par valsts atbalstu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
34 Pārbaudot šīs prasības pieņemamību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasību atcelt tiesību aktu EKL 230. panta izpratnē var celt tikai par tiem dokumentiem vai lēmumiem, kas rada saistošas juridiskas sekas, kuras var skart prasītāju intereses, būtiski grozot to tiesisko stāvokli (skat. iepriekš 28. punktā minēto rīkojumu lietā Nīderlande/Komisija, 18. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt prasība atcelt tiesību aktu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šī persona ir ieinteresēta apstrīdētā akta atcelšanā. Šai interesei jārodas un jāpastāv un tā tiek novērtēta attiecībā uz dienu, kad prasība tiek celta (skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Sniace/Komisija, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Savu apgalvojumu atbalstam abi lietas dalībnieki citē iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Sniace/Komisija.
36 Ir jākonstatē, ka šajā spriedumā, lai atzītu prasību par nepieņemamu, Pirmās instances tiesa neaprobežojās tikai ar faktu, ka lēmumā valsts atbalsts ir paziņots par saderīgu ar kopējo tirgu. Gluži otrādi, Pirmās instances tiesa izskatīja prasītājas konkrēto situāciju. Turklāt jau 2002. gada 30. janvāra spriedumā lietā T‑212/00 Nuove Industrie Molisane/Komisija (Recueil, II‑347. lpp., 38. punkts) Pirmās instances tiesa bija atzinusi, ka tas vien, ka ar šajā lietā apstrīdēto lēmumu paziņoto atbalstu atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu un tātad principā prasītājai tas nav nelabvēlīgs, neatbrīvo Kopienu tiesu no pienākuma pārbaudīt, vai Komisijas vērtējums radīja saistošas juridiskas sekas, kas var skart prasītāju intereses.
37 Rezultātā, pat tad, ja ar lēmuma 1. panta 3. punktu tika paziņots par saderīgu ar kopējo tirgu valsts atbalsts, ko īstenoja Francijas Republika, lai finansētu pasākumus dažu AOC šķirnes vīna reklāmai, veicināšanai un darbībai, ir tomēr jāpārbauda, vai šis noteikums skar prasītāju intereses.
38 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, lēmumā par valsts atbalstu nekvalificē attiecīgo pasākumu finansēšanu, izmantojot starpnozaru iemaksas. No lēmuma rezolutīvās daļas, kā arī no pamatojuma, uz ko balstās šī rezolutīvā daļa, skaidri izriet, ka par valsts atbalstu uzskata attiecīgos pasākumus, nevis šīs iemaksas.
39 Lēmumā šo iemaksu veidu pārbauda, ņemot vērā, ka tām, iespējams, ir valsts resursu pazīmes. Lēmuma 74. apsvērumā Komisija savas pārbaudes nobeigumā secina, ka šajā gadījumā tie ir parafiskālie maksājumi, proti, valsts resursu līdzekļi.
40 Lēmuma 134. apsvērumā ir atgādināts Tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumā apvienotajās lietās C‑261/01 un C‑262/01 Van Calster u.c. (Recueil, I‑12249. lpp.) 53. un 54. punkts, izvirzītais princips, saskaņā ar kuru, ja atbalsta pasākums, kura sastāvdaļa ir finansēšanas veids, ir īstenots, neizpildot paziņošanas pienākumu, tad valsts tiesu pienākums principā ir izdot rīkojumu atmaksāt šī atbalsta finansēšanai īpaši iekasētās nodevas vai iemaksas. Tomēr Komisija nepārbauda to, vai šajā gadījumā ir izpildīti šā principa piemērošanas nosacījumi. Šajā sakarā jāatgādina – lai nodokli varētu uzskatīt par daļu no atbalsta, atbilstoši attiecīgam valsts regulējumam starp nodokli un atbalstu jābūt ciešai ar izlietojumu saistītai saiknei tādā ziņā, ka nodokļa ieņēmumi noteikti tiek izlietoti atbalsta finansēšanai. Ja šāda saikne pastāv, nodokļa ieņēmumi tieši ietekmē atbalsta lielumu un tādējādi arī novērtējumu tam, vai šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu (skat. 2005. gada 27. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑266/04 līdz C‑270/04, C‑276/04 un no C‑321/04 līdz C‑325/04 Casino France u.c. (Krājums, I‑9481. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr lēmumā nav norādīts, vai šajā gadījumā pastāv cieša saikne starp iemaksu ieņēmumiem un izmaksātā atbalsta summu un tajā nav sniegts neviens fakts, ar kuru varētu pierādīt šo saikni. Arī prasītājas nav izvirzījušas nevienu attiecīgu argumentu, kas apstiprinātu šādas saiknes esamību.
41 Otrkārt, attiecībā uz tiesvedībām, kas jau ir uzsāktas valsts tiesās, ir jāatzīmē, ka prasītājas min tikai vienu, kaut gan tās liek saprast, ka ir vairākas tiesvedības. Ir runa par tiesvedību, ko 2004. gada 6. decembrī Perpiņānas tiesā uzsāka CIVR pret SCEAMarty.
42 Ir jānorāda, ka šī lieta ir par “brīvprātīgu obligāto iemaksu” nemaksāšanu, kas konstatēta 2004. gada 29. septembra aprēķinā, bet tas nav par atbalstu izmaksāšanu no 1998. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim, lai finansētu lēmuma 1. panta 3. punktā minētos pasākumus reklāmai, veicināšanai un darbībai. Turklāt nekur nav pierādīts, ka minētās iemaksas ir saistītas ar šādu atbalstu saņemšanu.
43 Tātad prasītājas nav pierādījušas konkrēta riska esamību, ka to tiesisko situāciju ietekmēs prasības tiesā saistībā ar valsts atbalstu, kas no 1998. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim īstenots, lai finansētu pasākumus reklāmai, veicināšanai un darbībai.
44 Treškārt un visbeidzot, attiecībā uz argumentu, kas izriet no tiesiskās drošības trūkuma, kas rodas no šādas apstrīdēšanas un rada pilnīgu destabilizāciju šajā starpnozaru darbībā, tas nav pārliecinošs nedz attiecībā uz pagātni, nedz attiecībā uz nākotni.
45 Attiecībā uz pagātni – prasītājas minēja tikai strīdu starp CIVR un SCEAMarty par šī uzņēmuma iemaksām šai komitejai, kas pats par sevi nevar destabilizēt visu šo nozari, pat tad, ja pieņemtu, ka tam ir kāda saistība ar lēmumu. Jebkurā gadījumā prasītājas nesniedza nevienu pierādījumu tam, lai apliecinātu nozares destabilizāciju vai draudus, kas rastos no attiecīgo reklāmas, veicināšanas un darbības finansēšanas pasākumu kvalifikācijas par valsts atbalstu.
46 Kā to tiesas sēdē norādīja Komisija un ko arī atzīmēja Pirmās instances tiesa, lēmumā iemaksas nav kvalificētas kā valsts atbalsts, tādēļ no tā neizriet pienākums tās atmaksāt iemaksu maksātājiem. Komisija paziņoja, ka ir gatava šajā sakarā nosūtīt vēstuli prasītājām.
47 Attiecībā uz iespējamo starpnozaru darbības destabilizāciju nākotnē, prasītājas nevar atsaukties uz nekonkrētām situācijām nākotnē, lai pamatotu savu interesi atcelt apstrīdēto aktu (šajā sakarā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Sniace/Komisija, 26. punkts).
48 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka tām radušās un pastāv tiesības celt prasību pret lēmuma 1. panta 3. punktu. Tādējādi prasība jāatzīst par nepieņemamu tiktāl, ciktāl tās mērķis ir lēmuma 1. panta 3. punkta atcelšana.
Par prasītāju tiesībām celt prasību pret lēmuma 1. panta 1. punktu
Lietas dalībnieku argumenti
49 Saskaņā ar Komisijas viedokli prasītājām nav arī “tieša un individuāla interese celt prasību” pret lēmuma 1. panta 1. punktu. Šajā gadījumā nav šaubu, ka lēmuma adresāts ir Francijas Republika un nevis prasītājas, un tātad ir jāpierāda tas, vai apstrīdētais lēmums, kas formāli ir adresēts dalībvalstij, ir uzskatāms par tādu, kas skar tieši un individuāli katru no trim prasītājām.
50 Komisija atzīmē, ka, lai izvirzītu nosacījumus par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko cēlušas fiziskas vai juridiskas personas, ir jānošķir vispārpiemērojami akti no individuāliem aktiem. Šajā gadījumā lēmums ir vispārpiemērojams akts, jo tas attiecas uz atbalsta shēmu, kas piemērojama nenoteiktam un nenosakāmam skaitam uzņēmumu, ņemot vērā tikai to piederību samērā plašai uzņēmumu kategorijai, kuri ražo saldos dabīgos vīnus.
51 Attiecībā uz Salvat Komisija apgalvo, ka lēmums to neskar individuāli. Ņemot vērā, ka lēmums ir vispārpiemērojams, uz prasītāju to varētu attiecināt individuāli tikai tad, ja tā var atsaukties uz individuālām īpašībām vai īpašiem apstākļiem, kas tai būtu raksturīgi salīdzinājumā ar jebkuru citu personu. Taču šajā gadījumā tas tā nav. Lēmums var ietekmēt ikviena uzņēmuma situāciju, kuram bija iespēja saņemt piemaksu par atstāšanu atmatā. Lēmums neskāra atsevišķu uzņēmumu īpašās tiesības, kas atšķiras no pārējo uzņēmumu tiesībām, kuri saņēma atbalstus.
52 Šādu risinājumu apstiprina vairāki Tiesas un Pirmās instances tiesas spriedumi un to neapstrīd arī Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija (Recueil, I‑8855. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā Sardegna Lines”) un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija (Recueil, I‑4087. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā Alzetta”).
53 Lēmuma apstrīdētie noteikumi Salvat neskar arī tieši. Vienīgais noteikums, kas prasītājas, un it īpaši Salvat, varētu skart tieši, ir 2. pants, kas uzliek pienākumu Francijas Republikai atgūt nesaderīgos atbalstus, kas minēti 1. pantā. Taču neviena no prasītājām nav cēlusi prasību pret šā lēmuma 2. pantu.
54 Nobeigumā Komisija apgalvo, ka Salvat neizceļas noteiktu tai raksturīgu iezīmju dēļ vai viņas īpašās faktiskās situācijas dēļ, salīdzinot ar visiem citiem esošiem un nākotnē iespējamiem atbalsta saņēmējiem, ko īstenojusi Francijas Republika. Tātad tā neizpilda nosacījumus, kas minēti EKL 230. panta ceturtajā daļā, lai celtu prasību Pirmās instances tiesā.
55 Attiecībā uz CIVDN – tās prasība jebkurā gadījumā ir nepieņemama, ņemot vērā to, ka tai acīmredzami nav individuāla interese. Komisija apgalvo, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība par akta atcelšanu, ko ir cēlusi uzņēmumu apvienība, kas nav apstrīdētā akta adresāte, ir pieņemama tikai tad, ja tā var pamatoties uz personiskām interesēm celt prasību, it īpaši ja attiecīgais akts skar apvienības kā sarunu dalībnieces statusu vai ja apvienība prasību ceļ viena vai vairāku savu pārstāvēto biedru vietā – ar nosacījumu, ka šie biedri paši varēja celt pieņemamu prasību. Pirmkārt, CIVDN neizvirzīja nevienu personīgu pamatu, kas atšķirtos no tiem, kurus izvirzīja šīs apvienības biedri. Un jo īpaši nav šaubu, ka šai apvienībai nav bijusi nekāda loma administratīvajā procesā. Otrkārt, tās biedriem, piemēram, Salvat, nav tiesību celt prasību, tādēļ arī šo pašu iemeslu dēļ CIVDN nav tiesību celt prasību savu biedru vietā.
56 Attiecībā uz CNIV Komisija atgādina, ka tajā ir apvienojušies vīna tirgus starpnozaru pārstāvji, kas ir privāti uzņēmumi, ko atzinusi valsts. Saskaņā ar Komisijas viedokli argumenti, kas izvirzīti CIVDN prasības nepieņemamības atbalstam, mutatis mutandis un a fortiori ir piemērojami attiecībā uz CNIV. CNIV nav viena no komitejas locekļiem, kas saņēma lēmumā minēto atbalstu un kas varētu individuāli celt prasību atcelt tiesību aktu.
57 Savukārt prasītājas apgalvo, ka apstrīdētais lēmums tās skar tieši un individuāli.
58 Salvat apgalvo, ka tā ir individuāli skarta tādēļ, ka lēmuma 2. pantā noteiktais pienākums Francijas Republikai atgūt izmaksātos atbalstus skar tās tiesisko situāciju. Saskaņā ar Salvat viedokli, tā kā Francijas Republikai šajā jautājumā nav diskrecionārās varas, tai no uzņēmuma ir jāpanāk individuālā atbalsta atmaksa, ko tā ir izmaksājusi. Tomēr pat tad, ja lēmumā iekļautais pienākums Francijas Republikai atgūt izmaksāto atbalstu rada tiešu saikni starp Salvat situāciju un lēmumu, šis secinājums nenozīmē, ka Salvat prasības pieņemamības nosacījums ir tāds, ka tai ir jāapstrīd lēmuma 2. pants. Lēmumā iekļautā rīkojuma atgūt atbalstu vienīgais adresāts ir attiecīgā dalībvalsts. Turklāt Salvat piebilst, ka tās tiesisko situāciju galvenokārt ietekmē attiecīgā pasākuma kvalifikācija par atbalstu, un ja atceltu lēmuma 1. panta 1. punktu, tad lēmuma 2. pantā vairs nepastāvētu pienākums atgūt atbalstu.
59 Salvat arī apgalvo, ka lēmums to skar individuāli kā uzņēmumu, kas faktiski saņēma individuālu atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu, kuru ir uzdots atgūt. Tās situācija ir pielīdzināma Sardegna Lines situācijai, kuras prasību Tiesa atzina par pieņemamu (iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā Sardegna Lines). Saskaņā ar Salvat viedokli spriedumos, kurus Komisija minēja sava viedokļa atbalstam, Tiesas konstatētā nepieņemamība izriet no faktiskiem elementiem, kas ir īpaši šīm lietām, kurās attiecīgajā lēmumā nebija uzlikts pienākums atgūt jau izmaksātos atbalstus. Salvat norāda, ka Komisijas noteiktās atšķirības starp prasībām atcelt tiesību aktu, kas attiecas uz individuālajiem atbalstiem un kas ir pieņemamas, un prasībām atcelt tiesību aktu, kas attiecas uz atbalsta shēmām, kas ir nepieņemamas, ir mākslīgi radītas un nav balstītas uz Komisijas minēto judikatūru.
60 CIVDN apgalvo, ka tai ir personīga interese celt prasību. To, ka komitejai ir personīga interese celt prasību, nenosaka un neierobežo tās kā sarunu dalībnieces statuss. Apstrīdētais lēmums tieši attiecas uz starpnozaru darbībām, ko veic CIVDN un ko finansē ar šīs komitejas ieviestajām iemaksām, un šis lēmums tai liedz pildīt savas tiešās kompetences.
61 CIVDN arī apgalvo, ka tai ir kolektīva interese celt prasību, pārstāvot savus biedrus, kurus lēmums skar tieši un individuāli. Šiem biedriem ir tiesības individuāli celt prasību atcelt lēmumu, jo tie faktiski saņēma atbalstu, kura atgūšanu pieprasa Komisija.
62 CNIV – bezpeļņas sabiedrība, kas darbojas uz 1901. gada 1. jūlija likuma pamata, – apgalvo, ka tai, bez šaubām, ir personīga interese celt prasību, jo tā ir vīna tirgu starpnozaru pārstāve un tā aizstāv kolektīvās intereses šajā nozarē. Tā atgādina, ka saskaņā ar tās statūtiem tās mērķis tostarp ir “nodrošināt starpnozaru organizāciju, kas darbojas reģistrēto cilmes vietas nosaukumu vīnu tirgū, pārstāvību tiesā”.
Pirmās instances tiesas vērtējums
63 Saskaņā ar EKL 230. panta ceturtās daļas noteikumiem jebkura fiziska vai juridiska persona var vērsties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli.
64 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru subjektus, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartiem tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē dažu tiem specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura tos raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ tos individuāli izceļ līdzīgi šī lēmuma adresātam (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. lpp.; 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑321/95 P Greenpeace Council u.c./Komisija, Recueil, I‑1651. lpp., 7. un 28. punkts, un iepriekš 52. punktā minētais spriedums lietā Sardegna Lines, 32. punkts).
65 Šajā gadījumā nav šaubu, ka lēmuma adresāte ir Francijas Republika un nevis prasītājas. Tātad ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums katru prasītāju skar tieši un individuāli.
66 Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir svarīgi vispirms pārbaudīt, vai lēmuma 1. panta 1. punkts skar Salvat tieši un individuāli.
67 Tiesa ir spriedusi, ka uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegti atbalsta pasākumi konkrētā nozarē, ja tie skar to tikai tāpēc, ka tas pieder pie attiecīgās nozares un ir iespējams atbalsta saņēmējs. Attiecībā uz uzņēmumu – prasītāju – šāds lēmums ir vispārēji piemērojams pasākums, kas tiek piemērots objektīvi noteiktās situācijās un kam ir juridiskas sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu personu kategoriju (skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā Alzetta, 36. un 37. punkts un tajos minētā judikatūra).
68 Ir jākonstatē, ka lēmumā nav noteikts (vai noteikti) uzņēmums (vai uzņēmumi), kas saņēma attiecīgo atbalstu. Ar šā lēmuma 1. panta 1. punktu paziņots par nesaderīgu ar kopējo tirgu valsts atbalsts, ko Francijas Republika īstenoja “atmatas piemaksas” veidā, kura “piešķirta Francijas vīna ražotājiem, kas apņēmušies nepiešķirt [AOC] “Rivesaltes” vai “Grand Roussillon” šķirnes vīna ražai, no 1995. līdz 2000. gadam ieskaitot”. No lēmuma 9.–11. apsvēruma izriet, ka atmatas piemaksu FRF 5000 apmērā par katru atmatā atstāto hektāru samaksāja “par visu to zemes gabalu, kur 1995. gadā bija audzētas vīnogas “Rivesaltes” un “Grand Roussillon” vīna iegūšanai un kur no 1995. līdz 2000. gadam jāražo galda vīns vai vietējais vīns”. Tātad iepriekš minētās judikatūras izpratnē lēmums ir piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un tam ir juridiskas sekas attiecībā uz tādu personu kategoriju, kas ir paredzēta vispārīgā un abstraktā veidā.
69 Tomēr ir jāatgādina, ka iepriekš 52. punktā minētā sprieduma lietā Sardegna Lines 34. un 35. punktā Tiesa nosprieda, ka, tā kā šajā lietā apstrīdētais lēmums uzņēmumu Sardegna Lines skāra ne tikai kā uzņēmumu, kas darbojas kuģniecības nozarē Sardīnijā un kas būtu iespējams atbalsta shēmas Sardīnijas amatniekiem saņēmējs, bet arī kā faktisku tāda individuālā atbalsta saņēmēju, kurš piešķirts atbilstoši šai atbalsta shēmai un kuru Komisija uzdevusi atgūt, tad to skāra individuāli un prasība pret šo lēmumu ir pieņemama (šajā sakarā skat. arī iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā Alzetta, 38. un 39. punkts).
70 Tādēļ ir jāpārbauda, vai Salvat ir faktiska individuālā atbalsta saņēmēja, kas piešķirts atbilstoši nozares atbalsta shēmai un ko Komisija ir uzdevusi atgūt.
71 Prasības pieteikuma pielikumā Salvat iesniedza maksājumu pārskatu par “atmatas piemaksu – Rivesaltes plāns”, ko apstiprinājusi CIVDN grāmatvedība un no kura izriet, ka tā kopā kā atbalstu par atstāšanu atmatā ir saņēmusi FRF 91 041,50. No šī dokumenta izriet, ka dažādiem uzņēmumiem piešķirtās summas ir atšķirīgas un tātad tās ir individuālas atkarībā no katra uzņēmuma īpašībām. Tātad Salvat ir faktiska individuālā atbalsta saņēmēja, kas piešķirts nozares atbalsta shēmas ietvaros.
72 Turklāt no lēmuma 2. panta izriet, ka Komisija ir uzdevusi attiecīgā atbalsta atgūšanu.
73 Tātad Salvat lēmuma 1. panta 1. punkts skar individuāli.
74 Šādu secinājumu neatspēko judikatūra, uz kuru atsaucas Komisija sava viedokļa atbalstam. Šīs judikatūras izvērtējums tikai pastiprina konteksta atšķirību starp attiecīgajām lietām un šo gadījumu, it īpaši to, ka vairākumā šo lietu nebija prasības atgūt izmaksāto atbalstu.
75 Runājot par lēmuma tiešu ietekmi uz Salvat tiktāl, ciktāl lēmuma 2. pants uzliek pienākumu Francijas Republikai īstenot nepieciešamos pasākumus ar kopējo tirgu nesaderīgā valsts atbalsta atgūšanai, kas tostarp minēts lēmuma 1. panta 1. punktā, un ciktāl Salvat saņēma šo atbalstu un tas tai būs jāatmaksā, ir jāuzskata, ka šie noteikumi Salvat skar tieši (šajā sakarā skat. iepriekš 52. punktā minēto spriedumu lietā Sardegna Lines, 36. punkts).
76 No judikatūras izriet divi tiešas skaršanas kritēriji, pirmkārt, tas, ka attiecīgajam tiesību aktam ir jābūt tādam, kas rada tiešas sekas attiecībā uz attiecīgās personas tiesisko stāvokli, un, otrkārt, tas, ka minētais akts neparedz diskrecionāro varu tā adresātam, kurš ir atbildīgs par tā īstenošanu. Nav šaubu, ka šajā gadījumā ir izpildīti šie abi kritēriji.
77 Šādu secinājumu negroza Komisijas izvirzītais fakts par to, ka prasītājas nav apstrīdējušas to lēmuma daļu, ar kuru Francijas Republikai uzliek pienākumu atgūt attiecīgo atbalstu. Lai izpildītu nosacījumu par to, lai prasītāja būtu tieši skarta, ir jābūt izpildītiem abiem iepriekš minētajiem kritērijiem neatkarīgi no tā, vai šajā sakarā prasītāja apstrīd vai nē Francijas Republikai uzlikto pienākumu atgūt atbalstu.
78 Ir jāpiebilst, ka lēmuma 2. pants ir saistīts ar tā 1. panta 1. un 2. punktu, tādējādi tos nevar izskatīt atsevišķi. Lēmuma 1. panta 1. punkta atcelšana, ko lūdza prasītājas, atceltu arī rīkojumu par atbalsta atgūšanu.
79 Tādējādi Salvat prasība atcelt lēmuma 1. panta 1. punktu ir atzīstama par pieņemamu un nav nepieciešams izskatīt, vai pārējās prasītājas lēmums skar tieši un individuāli.
80 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz lēmuma 1. panta 3. punkta atcelšanu, un tā jāatzīst par pieņemamu, ciktāl tā vērsta pret lēmuma 1. panta 1. punktu.
Par lietas būtību
81 Prasītājas prasības atcelt lēmuma 1. panta 1. punktu atbalstam min divus pamatus. Pirmais ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un otrais – ar EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
82 Prasītājas apgalvo, ka saistībā ar EKL 87. pantu veiktais Komisijas vērtējums par starpnozaru iemaksām dažu AOC vīnu reklāmai, veicināšanai un darbībai un piemaksas par atstāšanu atmatā finansēšanai nav pietiekami pamatots. Tātad Komisija ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas paredzēts EKL 253. pantā un kas valsts atbalsta jomā ir īpaši precīzs.
83 Lēmuma 74. apsvērumā ir nepilnīgi izklāstīti elementi, kas liecina par valsts atbalstu. No šiem nepilnīgajiem apsvērumiem nav saprotams pamatojums, kādēļ Komisija uzskatīja, ka šajā gadījumā ir izpildīti Tiesas judikatūrā izvirzītie kritēriji valsts atbalsta noteikšanai. Lēmumā pat nav norādīta Tiesas judikatūrā nostiprināto tiesību normu būtība.
84 Saskaņā ar prasītāju viedokli Komisijai bija jānorāda katrs par atbalstu uzskatītais pasākums un tai bija jāpamato iemesls, kādēļ bija izpildīts ikviens no četriem nosacījumiem EKL 87. panta piemērošanai. Taču lēmumā Komisija, izvērtējot pasākumus atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam, pat nav nodalījusi dažādos apstrīdētos pasākumus.
85 Prasītājas netieši norāda, ka lēmuma pamatojums par selektīvās priekšrocības pastāvēšanu ir pat vienkārši balstīts uz apgriezto pierādīšanas pienākumu, jo šķiet, ka Komisija apmierinās ar to, ka “nav noteikts, ka saņēmēji vienmēr būtu personas, kurām jāmaksā šāda veida nodokļi”.
86 Komisija atgādina atbilstošo judikatūru par pienākumu norādīt pamatojumu un tostarp to, ka pietiek izklāstīt faktiskos apstākļus un tiesību apsvērumus, kam ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā, un ka lēmumā, kas atbilst iedibinātai lēmumu pieņemšanas praksei, var sniegt pamatojuma apkopojumu.
87 Saskaņā ar Komisijas viedokli no atbilstošajām lēmuma rindkopām izriet, ka tas ir juridiski pietiekami pamatots. Šajā sakarā tā min lēmuma 38.–40. apsvērumu, 74. apsvērumu un tā 12. zemsvītras piezīmi, uz kuru tajā ir atsauce, un 121. apsvērumu.
88 Komisija uzskata, ka tai nevajadzēja sīkāk izvērtēt iemeslus, kādēļ minētajā judikatūrā izvirzītie kritēriji nebija izpildīti. Pēc Komisijas domām, no apstrīdētās atbalsta shēmas skaidri izriet tas, ka, pirmkārt, valstij ar CIVDN starpniecību bija tiesības brīvi rīkoties ar attiecīgajiem līdzekļiem un, otrkārt, lēmuma 1. pantā minēto pasākumu finansēšana nebija attiecināma tikai uz attiecīgās profesionālās komitejas dalībniekiem, bet tā bija daļa no valsts politikas.
89 Komisija turklāt norāda, ka prasības pieteikumā apgalvojums par nepietiekamu pamatojumu attiecās tikai uz starpnozaru iemaksām. Komisija apgalvo, ka tā par šo jautājumu nav pieņēmusi nevienu lēmumu, jo atbalsta elementi starpnozaru iemaksās netika minēti lēmuma rezolutīvajā daļā.
90 Jebkurā gadījumā un pakārtoti Komisija uzskata, ka, ņemot vērā EKL 253. pantā izvirzītās prasības, šis pamats nav pieņemams, jo prasītājas nav paskaidrojušas, kādēļ viss lēmuma 71.–82. apsvērumā iekļautais pamatojums attiecībā uz valsts atbalstu ir nepilnīgs.
Pirmās instances tiesas vērtējums
91 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. pantā izvirzītajām prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas attiecīgo jautājumu reglamentējošās tiesību normas. Lai gan Komisijai nav pienākuma lēmuma pamatojumā atbildēt uz visiem faktu un tiesību jautājumiem, ko ieinteresētās personas ir izvirzījušas administratīvā procesa gaitā, tad tai tomēr ir jāņem vērā visi konkrētās lietas atbilstošie apstākļi un pierādījumi, lai Kopienu tiesa varētu pildīt savas likumības pārbaudes funkcijas un darīt zināmus gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajiem pilsoņiem apstākļus, kādos tā piemērojusi Līgumu (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c. un British Midland Airways/Komisija, Recueil, II‑2405. lpp., 94. punkts un tajā minētā judikatūra).
92 Lai pārbaudītu prasību norādīt pamatojumu šajos apstākļos, ir jāprecizē, ka valsts atbalsta kontroles procedūra ir procedūra, kuru uzsāk pret dalībvalsti, kas atbildīga par atbalsta piešķiršanu, un kurā ieinteresētās personas EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, kuru vidū ir atbalsta saņēmējs, nevar iesaistīties sacīkstes procesā ar Komisiju, kādu tā sāk par labu minētajai dalībvalstij (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑198/01 Technische Glaswerke Ilmenau GmbH/Komisija, Krājums, II‑2717. lpp., 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 Šajā kontekstā jāaplūko, vai lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām.
94 Lēmumā iekļautajā vērtējumā Komisija vispirms (1. punkts) citēja EKL 87. panta 1. punktu (71. apsvērums). Pēc tam tā izskatīja (V 1.1. punkts, 73.–76. apsvērums) “valsts resursu finansētas selektīvās priekšrocības pastāvēšanu”. Šie apsvērumi ir izteikti šādā redakcijā:
“73. Par atbalstu tiek uzskatīti visu veidu pasākumi, kas var tieši vai netieši atbalstīt atsevišķus uzņēmumus vai radīt tiem tādas ekonomiskās priekšrocības, ko šie saņēmēji uzņēmumi parastos tirgus apstākļos nebūtu varējuši gūt.
74. Attiecībā uz apskatāmo iemaksu veidu Komisija atzīmē, ka tām vajadzēja valsts iestādes pieņemtu tiesību aktu, lai tās dotu sagaidāmos rezultātus, un ka šādi iegūtie resursi bija instruments valsts atbalstītas politikas īstenošanai. Turklāt nav noteikts, ka saņēmēji vienmēr būtu personas, kurām jāmaksā šāda veida nodokļi. Šo iemeslu dēļ minētās personas neatbilst Eiropas Kopienu Tiesas kritērijiem, ko tā ierosinājusi savā judikatūrā, lai nenonāktu Līguma 87. panta 1. punkta darbības jomā. Tādēļ Komisija uzskata, ka šajā gadījumā tie ir parafiskālie maksājumi, proti, valsts resursu līdzekļi.
75. Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru par atbalstu tiek uzskatīti tādi pasākumi, kas dažādā veidā atvieglo izmaksas, kuras parasti jāsedz no uzņēmuma budžeta, un kam līdz ar to, kaut arī šie pasākumi nav subsīdijas vārda tiešajā nozīmē, [..] ir subsīdiju raksturs un ietekme.
76. To, vai atbalsts ir bijis vai ne, kā arī atbalsta veids ir jānosaka attiecībā uz to, kas guvuši labumu no Rivesaltes plāna pasākumiem un no starpnozaru iemaksām reklāmai un veicināšanai un atsevišķu AOC darbībai un finansēšanai. Šajā gadījumā piešķirtais atbalsts ir devis priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem tādā nozīmē, ka atbalsts piešķirts AOC ražotājiem, kas darbojas noteiktos reģionos.”
95 Lēmuma 74. apsvērumā ir atsauce uz 12. zemsvītras piezīmi, kurā minēts Tiesas 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C‑345/02 Pearle u.c. (Krājums, I‑7139. lpp.), savukārt 75. apsvērumā ir atsauce uz 13. zemsvītras piezīmi, kurā minēts Tiesas 2003. gada 22. maija spriedums lietā C‑355/00 Freskot (Recueil, I‑5263. lpp.).
96 Lēmuma sadaļā, kuras nosaukums ir “Ietekme uz tirdzniecību” (V 1.2. punkts), ir pieci apsvērumi (77.–81. apsvērums) par ietekmes uz tirdzniecību kritēriju.
97 Visbeidzot, lēmuma sadaļas, kuras nosaukums ir “Secinājumi par “atbalsta” raksturu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē” (V 1.3. punkts), 82. apsvērumā ir izklāstīts:
“Pamatojoties uz iepriekšminētajiem skaidrojumiem, Komisija uzskata, ka pasākumi, no valsts finanšu resursiem piešķirot līdzekļus atsevišķu to uzņēmumu atbalstam, kuri ražo AOC vīnus un darbojas noteiktos reģionos, attiecībā pret pārējiem uzņēmumiem, kuri nevar šādu atbalstu saņemt, rada tādas ekonomiskas priekšrocības, kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tātad minētais pasākums ir atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.”
98 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka attiecībā uz starpnozaru to iemaksu veidu, ar kurām tostarp finansē piemaksu par atstāšanu atmatā, lēmuma 74. apsvērumā ir sniegts precīzs pamatojums. Attiecīgajām iemaksām “vajadzēja valsts iestādes pieņemtu tiesību aktu, lai tās dotu sagaidāmos rezultātus”, un “šādi iegūtie resursi bija instruments valsts atbalstītas politikas īstenošanai”. Tie ir “parafiskālie maksājumi, proti, valsts resursu līdzekļi”. Turklāt lēmuma 29. apsvērumā saistībā ar iemaksu veidu ir izklāstīti argumenti, kurus izvirzīja Komisija, uzsākot pārbaudes procedūru, un ir sniegti paskaidrojumi šajā sakarā.
99 Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka lēmumā nav norādīti Tiesas judikatūrā minētie kritēriji tam, lai nebūtu jāpiemēro EKL 87. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, tad tajā tomēr ir citēts šis pants (71. apsvērums), kā arī judikatūra, kurā ir aprakstīti pasākumi, kas jāuzskata par atbalstiem (73. un 75. apsvērums) un tajā ir izklāstīti iemesli, kādēļ šis pants un šī judikatūra ir piemērojama šajā gadījumā (74. apsvērums un 76.–82. apsvērums). Komisijai bija jānorāda iemesli, kādēļ attiecīgajiem pasākumiem bija piemērojams EKL 87. panta 1. punkts, un nevis pretējais. Tas, ka tā tikai atsaucas uz iepriekš 95. punktā minēto spriedumu lietā Pearle u.c. un sīki neizklāsta pretējos pierādījumus, nav uzskatāms par pamatojuma neesamību.
100 Treškārt, attiecībā uz apgalvoto prasību sniegt īpašu pamatojumu par katru attiecīgo pasākumu, no Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. janvāra sprieduma lietā T‑93/02 Confédération nationale du Crédit mutuel/Komisija (Krājums, II‑143. lpp.) nevar secināt, ka par katru pasākumu, ko Komisija uzskata par atbalstu, ir jāsniedz īpašs pamatojums saistībā ar katru no četriem EKL 87. panta piemērošanas nosacījumiem.
101 Šajā lietā Pirmās instances tiesa balstījās uz secinājumu, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā minētā atbalsta apraksts nav pietiekams, lai ieinteresētajām personām un Pirmās instances tiesai ļautu noskaidrot pasākumus (vai pasākumu), kas šajā gadījumā tiek uzskatīti par tādiem, kas ietver valsts atbalstu (73. punkts). Pirmās instances tiesa 122. punktā piebilst, ka apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pasākumu, kas kvalificēti kā atbalsts, identifikāciju, nav pietiekami pamatots.
102 Taču šajā gadījumā tas tā nav, tas ir gluži otrādi. Lēmuma rezolutīvajā daļā atmatas piemaksu, pārstrukturizācijas plānu un reklāmas, darbības un veicināšanas finansēšanu kvalificē par valsts atbalstu, katram pasākumam veltot vienu rindkopu. Tādējādi ieinteresētās personas un Pirmās instances tiesa bez grūtībām var iepazīties ar pasākumiem, ko šajā gadījumā uzskata par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Turklāt Pirmās instances tiesa atgādina, ka, tā kā prasība ir pieņemama tikai daļā, kas attiecas uz prasījumu atcelt lēmuma 1. panta 1. punktu, ir jāizskata tikai atmatas piemaksas pamatojums.
103 Turklāt šajā lietā, pretēji lēmumam, kas ir apstrīdēts lietā, kurā tika pieņemts iepriekš 100. punktā minētais spriedums Confédération nationale du Crédit mutuel/Komisija, lēmuma pamatojumā bieži ir nošķirti trīs izskatāmie pasākumi. II punktā, kura nosaukums ir “Apraksts”, lēmumā secīgi ir aprakstītas atmatas piemaksas (II 1.1. punkts), pārstrukturizācijas atbalsta (II 1.2. punkts) un starpnozaru iemaksu reklāmai, veicināšanai un darbībai (II 2. punkts) sistēmas. Pēc tam, no jauna izklāstā par Komisijas izvirzītajiem argumentiem sakarā ar pārbaudes procedūras uzsākšanu (II 3. punkts) lēmumā nodalīta atmatas piemaksa (30.–32. apsvērums), pārstrukturizācijas izmaksas (33.–37. apsvērums) un reklāmas, veicināšanas un darbības piemaksas (38. un 39. apsvērums). Arī IV punktā, kas veltīts Francijas Republikas iesniegtajiem apsvērumiem, ir atkal atdodams šis sadalījums, proti, atmatas piemaksa (IV 1.1. punkts), pārstrukturizācijas atbalsts (IV 1.2. punkts) un reklāmas, veicināšanas un darbības piemaksas (IV 2. punkts). Visbeidzot, atbalsta saderības pārbaudei paredzētajā sadaļā (V 2. punkts) lēmumā no jauna nodalīti šie trīs pasākumi – 95. un 106. apsvērums ir veltīts piemaksai par atstāšanu atmatā, 107.–118. apsvērums – pārstrukturizācijas atbalstam un 119.–123. apsvērums – reklāmas, veicināšanas un darbības piemaksām.
104 Nav šaubu, ka, pārbaudot EKL 87. panta 1. punktā uzliktos nosacījumus, lēmuma sadaļās, kuru nosaukumi ir “Valsts resursu finansētas selektīvas priekšrocības pastāvēšana” un “Ietekme uz tirdzniecību”, nav nodalīti šie trīs pasākumi. Šī pārbaude ir skaidri piemērota trim minētajiem pasākumiem. Tomēr tas dod iespēju ieinteresētajām personām būt informētām par to, kā Komisija ir piemērojusi Līgumu, un ļauj Pirmās instances tiesai veikt savu kontroli. Pretēji prasītāju minētajai lietai Le Levant (Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. februāra spriedums lietā T‑34/02 Le Levant 001 u.c./Komisija, Krājums, II‑267. lpp., 109.–132. punkts), lēmumā ir izskatīts, kādā veidā šajā gadījumā ir izpildīti EKL 87. panta 1. punktā izvirzītie nosacījumi tam, lai noteiktu valsts atbalsta nesaderību ar kopējo tirgu. Apstāklis, ka tas ir izdarīts vispārējā veidā, nav jāuzskata par neatbilstošu pienākumam norādīt pamatojumu, it īpaši tādēļ, ka attiecīgie pasākumi iekļaujas vienā rīcības plānā.
105 No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida, nepārbaudot Komisijas atbildē uz repliku pakārtoti izvirzītos argumentus.
Par otro pamatu, kas attiecas uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu
106 Pirmajā daļā prasītājas norāda, ka nav izmantoti valsts līdzekļi, un otrajā daļā – ka starpnozaru iemaksas nav piedēvējamas valstij. Tomēr, tā kā lietas dalībnieku rakstveida dokumentos bieži tiek jauktas šī pamata abas daļas, tās ir jāizskata kopā.
Lietas dalībnieku argumenti
107 Prasītājas atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pasākumus varētu kvalificēt kā valsts atbalstu, ir jāizpilda četri kumulatīvi nosacījumi. Taču šajā gadījumā nav izpildīts viens no nosacījumiem, saskaņā ar kuru pasākumiem ir jābūt saistītiem ar valsti, proti, tiem ir jābūt finansētiem no valsts līdzekļiem un piedēvētiem valstij.
108 Prasītājas atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru pasākumi, kurus valsts iestādes atzīst par obligātiem, bet kurus finansē privāti uzņēmumi, bez iespējas valstij kādā brīdī rīkoties ar minētajiem līdzekļiem, neizraisa nekādu tiešu vai netiešu valsts līdzekļu izmantošanu (Tiesas 2001. gada 13. marta spriedums lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 59. punkts).
109 Saskaņā ar prasītāju viedokli no judikatūras izriet, ka noteicošais kritērijs ir pietiekama rīcības brīvība attiecībā uz līdzekļiem, ar kuriem tika finansēts pasākums. Taču lēmumā Komisija secināja par valsts resursu izmantošanu tikai no tā, ka valsts iestādēm bija jāpieņem dokuments, ar kuru šīs iemaksas radīja attiecīgās sekas. Tātad Komisija neveica judikatūrā paredzēto vērtējumu.
110 Prasītājas norāda, ka starpnozaru iemaksu jomā valsts iesaistās tikai tiktāl, ciktāl pēc nozaru pārstāvju, tātad privāto personu iniciatīvas, ir jāapstiprina iemaksas, lai tās kļūtu par ikviena starpnozaru organizācijas biedra obligātu maksājumu. Valsts iestādes veic tikai a posteriori kontroli par finanšu likumību un tām nevienā brīdī nav tiesību kontrolēt līdzekļus. CIVDN varēja brīvi pārvaldīt gan atsevišķu AOC reklāmas, veicināšanas un darbības finansēšanu un īstenošanu, gan atmatas piemaksas.
111 CIVDN darbības vērtējumā tikai no organizatoriskā viedokļa netiek ņemts vērā šīs organizācijas faktiskais darbības veids. Jebkurā gadījumā ir jādod priekšroka vērtējumam no funkcionālā viedokļa.
112 Saskaņā ar prasītāju viedokli Francijas Ekonomikas ministra 2006. gada 31. marta lēmumi par valsts ekonomiskās un finanšu kontroles izpildes noteikumiem attiecībā uz starpnozaru lauksaimniecības organizācijām liecina par to, ka valstij nav iespējams rīkoties ar līdzekļiem, kurus starpnozaru organizācijas iekasējušas kā profesionālās iemaksas.
113 Prasītājas atzīmē, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, apgalvojot, ka atmatas piemaksu galvenokārt finansē ar parafiskālajiem maksājumiem FRF 50 apmērā par hektolitru Pireneju reģionā audzētu vīnogu vīna. Turpretim tika ieviesta īpaša profesionāla iemaksa, lai finansētu atmatas plānu, par ko liecina CIVDN lēmums 96‑1. Attiecīgie parafiskālie maksājumi ir niecīga daļa no CIVDN līdzekļiem, jo tie ir paredzēti tās darbības nodrošināšanai.
114 Attiecībā uz vērtējumu par to, vai starpnozaru iemaksas, kuru mērķis ir finansēt atsevišķu AOC šķirņu vīna reklāmu, veicināšanu un darbību, var piedēvēt valstij, prasītājas norāda, ka attiecībā uz tādu privāto tiesību juridisko personu kā starpnozaru organizācija noteicošais kritērijs ir jautājums, vai attiecīgā organizācija varēja vai nevarēja īstenot minēto pasākumu, neņemot vērā valsts iestāžu izvirzītās prasības. Nav apstrīdams, ka šie pasākumi, atšķirībā no pasākumiem, kas īstenoti Rivesaltes plāna ietvaros, neattiecas uz valsts politiku. Gluži otrādi, saskaņā ar prasītāju viedokli tie ir pasākumi, kas paredzēti tikai profesionāļu līmenī iepriekš izvēlēta mērķa īstenošanai. Komisija pieļāva tiesību kļūdu un acīmredzot pārkāpa EKL 87. panta 1. punktu, jo tā lēmuma 1. panta 3. punktā secināja, ka šie pasākumi ir valsts atbalsts.
115 Komisija uzskata, ka pietiek tikai izskatīt 1943. gada 2. aprīļa likumu Nr. 200 par CIVDN dibināšanu, kas grozīts ar 1956. gada 20. oktobra dekrētu Nr. 55‑1064, lai pierādītu, ka strīdīgie pasākumi ir valstij piedēvējamas darbības rezultāts un ka šos pasākumus finansē no valsts līdzekļiem. Saskaņā ar Komisijas viedokli no šī likuma izriet, ka CIVDN sastāvā vienlīdz ietilpst vīna ražotāju un valsts iestāžu pārstāvji (2. pants) un ka tās valdes locekļi galvenokārt ir valsts iestāžu pārstāvji (4. pants). Turklāt Komisija citē šā likuma 7. pantu, saskaņā ar kuru CIDVN vai tās valdes priekšlikumi visiem attiecīgo profesiju dalībniekiem ir obligāti attiecīgi pēc Lauksaimniecības ministrijas vai valdības komisāra apstiprinājuma saņemšanas. Komisija min arī šā likuma 14. pantu, kas paredz, ka budžetu apstiprina Lauksaimniecības un Finanšu ministrijas un ka CIVDN pārvaldības vai tās profesionālo mērķu sasniegšanas izdevumus sedz ar nodokļiem, kas iekasēti no preču pārdošanas, vai citādā veidā. Visbeidzot, Komisija atzīmē, ka šā likuma 15. pants nosaka, ka CIVDN finanšu pārvaldība ir pakļauta valsts kontrolei. Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka acīmredzot tie ir valsts līdzekļi un valstij piedēvējamas darbības.
116 Šādu interpretāciju par valsts noteicošo lomu lielā mērā apstiprina arī Francijas Konkurences padomes 2004. gada 23. jūlija lēmums 04‑D‑35 par praksi, kas īstenota AOC “Rivesaltes” dabisko saldo vīnu tirgū.
117 Saskaņā ar Komisijas viedokli, lai gan CIVDN 1996. gada 5. jūlija lēmums 96‑1 patiesi paredz, ka starpnozaru iemaksu vienīgais mērķis bija izmaksāt ražotājiem paredzēto atmatas piemaksu, šīs iemaksas izrādījās nepietiekamas šim nolūkam. Ģenerālpadome [Conseil Général] izmaksāja vienreizēju atbalstu 2 miljonu FRF apmērā. Turklāt 2000. gada 20. decembra CIVDN plēnuma asamblejā nolēma apvienot atmatas piemaksas kontu ar CIVDN vispārējo kontu, kā rezultātā palielinājās šīs organizācijas iespējas valsts uzraudzībā rīkoties ar gūtajiem ienākumiem, neatkarīgi no to izcelsmes.
118 Komisija atgādina, ka atmatas piemaksu galvenokārt finansēja ar parafiskālajiem maksājumiem kā tādiem, kuru summa bija FRF 50 par hektolitru Pireneju reģionā audzētu vīnogu vīna. Tātad nav šaubu, ka šos parafiskālos maksājumus tieši iekasēja valsts un ka tie nebija nozares brīvprātīgie maksājumi.
119 Komisija uzstāj uz faktu, ka lēmumā iemaksas izvērtēja tikai tādēļ, lai pārbaudītu, vai tie ir valsts līdzekļi, ar kuriem finansē trīs lēmumā minētos pasākumus. Savukārt pašas iemaksas nav uzskatāmas par valsts atbalstu EKL 87. panta nozīmē. Tādēļ Komisija atkārtoti apgalvo, ka prasītāju otrais pamats tādā redakcijā, kā tas izriet no prasības pieteikuma, ir nepieņemams un tam nav priekšmeta, jo Komisija nepārbaudīja un tai nebija jāpārbauda, vai šīs iemaksas pašas bija vai nebija valsts atbalsts.
120 Komisija norāda, ka nevienā brīdī lēmums neļauj noprast, ka judikatūras izpratnē pastāv cieša ar izlietojumu saistīta saikne starp saņemtajām iemaksām un atbalstu summu, kas izmaksāta trīs minēto pasākumu finansēšanai. Apstrīdētā atbalsta shēma neatkarīgi no saņemtajām iemaksām nosaka atbalsta summu, ko vēlāk izmaksāja saņēmējiem, pamatojoties vienīgi uz to individuālo situāciju.
121 Atbildē uz repliku Komisija no fakta, ka prasītājas apliecināja, ka “tās apstrīd tikai piedēvējamību valstij vienīgi saistībā ar starpnozaru iemaksām, kas minētas lēmuma rezolutīvās daļas [1. panta 3. punktā]”, secina, ka prasība neattiecas uz lēmuma 1. pantā minētajiem trīs pasākumiem. Tā tomēr piebilst, ka turpmākā replikas 86. punkta redakcija, iespējams, liek noprast, ka prasītājas apstrīd to, ka iemaksas ir valsts līdzekļi, jo ar tām finansē AOC šķirņu vīna reklāmu, veicināšanu un darbību. Tomēr saskaņā ar Komisijas viedokli replikas pēdējā punktā prasītājas no jauna kļūdījās, jo tās secināja, ka Komisija nepareizi ir konstatējusi, ka iemaksas, ar kurām finansēja dažu AOC šķirņu vīna reklāmu, veicināšanu un darbību, ir uzskatāmas par valsts atbalstu. Pamatojoties uz šo precizitātes trūkumu un neiespējamību aizstāvēties, Komisija apgalvo, ka pamats ir jāatzīst par nepieņemamu. Pakārtoti – tā apgalvo, ka tas nav pamatots.
Pirmās instances tiesas vērtējums
122 Tā kā atbildē uz repliku Komisija apstrīdēja šā pamata pieņemamību, tā izskatīšana ir jāsāk ar šo jautājumu.
– Par pamata par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu pieņemamību
123 Atbildē uz repliku Komisija apgalvo, ka tai nav iespējams aizstāvēt savu nostāju, jo dažādie prasītāju rakstveida dokumenti nav skaidri.
124 Lai gan prasītāju rakstveida dokumentos iekļautā argumentācija var dažos jautājumos rast neskaidrības, ir tomēr jākonstatē, ka šā pamata saturs skaidri izriet no prasības pieteikuma. Prasītājas min tiesību kļūdu un EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu. Tās šo pamatu iedala divās daļās, no kurām pirmā balstās uz to, ka iemaksām nav valsts līdzekļu rakstura un otra – no tā, ka starpnozaru iemaksas, ar kurām finansē dažu AOC šķirņu vīna reklāmu, veicināšanu un darbību, nav piedēvējamas valstij. Turklāt prasības pieteikumā ietverto pamatu un galveno minēto argumentu kopsavilkumā ir lasāms, ka:
“Pirmās instances tiesai lūdz atcelt lēmumu [..], pamatojoties uz to, ka:
[..]
– ar lēmumu ir pārkāpts EKL 87. panta 1. punkts tiktāl, ciktāl lēmuma rezolutīvās daļas 1. panta 1. un 3. punktā starpnozaru iemaksas kvalificētas par valsts atbalstu.”
125 No šāda viedokļa un šajās robežās attiecīgais pamats ir jāatzīst par pieņemamu. Prasītājas tomēr nedrīkst vēlāk grozīt šā pamata saturu un apjomu tiktāl, ka, pārkāpjot tiesības uz aizstāvības, rodas jauns pamats. Reglamenta 48. pants paredz, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību apstākļiem vai faktiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr tāds prasības pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši izvirzītu prasības pamatu un kuram ir cieša saikne ar šo prasības pamatu, ir atzīstams par pieņemamu (Pirmās instances tiesas 2000. gada 19. septembra spriedums lietā T‑252/97 Dürbeck/Komisija, Recueil, II‑3031. lpp., 39. punkts).
126 Pirmkārt, no prasības pieteikuma izriet, ka prasītājas apstrīd profesionālo iemaksu kvalifikāciju par valsts atbalstu it īpaši tādēļ, ka tās nav valsts līdzekļi. Šajā sakarā tās apgalvo, ka valsts nevar brīvi rīkoties ar attiecīgajām iemaksām. Otrkārt, tās norāda uz to, ka šīs iemaksas nav piedēvējamas valstij, jo tās skaidri aprobežojas ar starpnozaru iemaksām, ar kurām finansē dažu AOC šķirņu vīna reklāmu, veicināšanu un darbību. Šajā sakarā replikā prasītājas atgādina, ka “tās apstrīd tikai piedēvējamību valstij vienīgi saistībā ar starpnozaru iemaksām, kas minētas lēmuma rezolutīvās daļas [1.] panta [3. punktā]”.
127 Komisija nevar apgalvot, ka tai šajos jautājumos nebija iespējams aizstāvēties. Iebildumu raksta 59.–77. punkts un atbildes uz repliku 52.–60. punkts un 67. punkts liecina par pretējo.
128 Tādējādi pamats par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu ir pieņemams.
– Par pamata par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu pamatotību
129 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tam jābūt, pirmkārt, tieši vai netieši piešķirtam no valsts līdzekļiem un, otrkārt, jābūt valsts piešķirtam (skat. Tiesas 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C‑482/99 Francija/Komisija, saukts par spriedumu lietā “Stardust”, Recueil, I‑4397. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
130 No Tiesas judikatūras izriet, ka par valsts atbalstiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē ir atzīstamas tikai tādas priekšrocības, ko tieši vai netieši piešķir no valsts līdzekļiem. Šajos noteikumos paredzētā atšķirība starp “valsts piešķirtu atbalstu” un atbalstu, kas piešķirts “no valsts līdzekļiem” nenozīmē, ka visas valsts piešķirtas priekšrocības ir atbalsti, neatkarīgi no tā, vai tos finansē, vai nē no valsts līdzekļiem, bet tās mērķis ir iekļaut šajā jēdzienā priekšrocības, ko tieši piešķir valsts, kā arī tās, ko piešķir valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras (skat. iepriekš 108. punktā minēto spriedumu lietā PreussenElektra, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
131 Vispirms ir jāatzīmē, ka tiktāl, ciktāl atbilstoši dažādajiem prasītāju argumentiem, kas izvirzīti prasības pieteikumā un replikā, kā arī prasības pieteikumā ietvertajā kopsavilkumā, ar šo pamatu apstrīd attiecīgo iemaksu kvalifikāciju par valsts atbalstu, šis pamats ir jānoraida.
132 Lēmumā šīs iemaksas nevienā brīdī netiek kvalificētas kā valsts atbalsts (no prasības pieņemamības viedokļa skat. arī iepriekš tekstā 38. un 40. punktu). Kā izriet no lēmuma rezolutīvās daļas, par valsts atbalstu ir uzskatāmi pasākumi, kas īstenoti, lai finansētu atmatas piemaksas, pārstrukturizācijas plānu un dažu AOC šķirņu vīna reklāmu, veicināšanu un darbību. Lēmuma 74. apsvērumā Komisija attiecīgās iemaksas uzskatīja par parafiskālajiem maksājumiem, proti, par valsts līdzekļiem. Tā kā attiecīgas iemaksas izmanto minēto pasākumu finansēšanai, tad lēmumā secina, ka ir izpildīts kritērijs par valsts līdzekļu izmantošanu.
133 Pakārtoti, ja prasītāju rakstveida dokumenti būtu jāinterpretē tā, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts, jo tos nefinansē no valsts līdzekļiem, un dažus no tiem nav piešķīrusi valsts, atbilde nebūtu citāda.
134 Attiecībā uz otru elementu, no šā pamata otras daļas teksta un no prasītāju replikā sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka tās neapstrīd to, ka starpnozaru iemaksas, ar kurām finansē dažu AOC šķirņu vīna reklāmu, veicināšanu un darbību, ir piedēvējamas valstij.
135 Tā kā prasītājām nav tiesību apstrīdēt to lēmuma rezolutīvo daļu, kas attiecas uz šiem pasākumiem (skat. iepriekš tekstā 34.–48. punktu), šajā daļā izvirzītie argumenti nav pieņemami.
136 Turklāt prasītājas neapstrīd, ka atmatas piemaksu ir piešķīrusi valsts. Ir tikai jāpārbauda, vai Komisija lēmumā pamatoti uzskatīja, ka atmatas piemaksa bija priekšrocība, ko finansēja no valsts līdzekļiem.
137 Savu pretējo viedokļu atbalstam gan prasītājas, gan Komisija principā min katra vienu Tiesas spriedumu. Prasītājas atsaucas uz iepriekš 95. punktā minēto spriedumu lietā Pearle u.c., lai pēc analoģijas apgalvotu, ka attiecīgos pasākumus “nefinansēja no valsts iestāžu iedalītiem līdzekļiem”. Savukārt Komisija atsaucas uz iepriekš 129. punktā minēto spriedumu lietā Stardust un tā apgalvo, ka CIVDN līdzekļus “pārvaldīja valsts un tie bija tās rīcībā”, jo valsts, “īstenojot savu dominējošo ietekmi uz [uzņēmumu], varēja noteikt [šo] līdzekļu izmantošanu”.
138 Vispirms ir jāatzīmē, ka prasītājas apstrīd nozīmi, ko Komisija iepriekš 137. punktā piedēvē spriedumam lietā Stardust, jo, toprāt, Tiesas vērtējums attiecas uz “šīs lietas apstākļu īpašo kontekstu, ko raksturo fakts, ka organizācijas, kas Stardust piešķīra finansiālo atbalstu, bija valsts uzņēmumi”. Prasītājas atgādina, ka CIVDN ir privāto tiesību juridiskā persona.
139 Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nav jānošķir valsts tieši piešķirtais atbalsts no atbalsta, kuru piešķir ar šīs valsts norīkotas vai izveidotas publiskas vai privātas organizācijas starpniecību (Tiesas 1988. gada 7. jūnija spriedums lietā 57/86 Grieķija/Komisija, Recueil, 2855. lpp., 12. punkts; iepriekš 108. punktā minētais spriedums lietā PreussenElektra, 58. punkts, un 2003. gada 20. novembra spriedums lietā C‑126/01 GEMO, Recueil, I‑13769. lpp., 23. punkts). Kā tas norādīts iepriekš 129. punktā minētajā spriedumā lietā Stardust un iepriekš 95. punktā minētajā spriedumā lietā Pearle u.c., attiecīgās organizācijas vai uzņēmuma statuss nav noteicošais elements, piemērojot Līguma noteikumus par valsts atbalstu. Tikai tas, ka ir runa par publisku organizāciju, nenozīmē, ka automātiski ir piemērojams EKL 87. pantu, tāpat arī apstāklis, ka pasākumu ir piemērojusi privāta organizācija, neizslēdz šā panta piemērošanu.
140 Attiecībā uz atmatas piemaksu, ar CIVDN 1996. gada 5. jūlija lēmumu 96‑1 ieviesa iemaksu tā finansēšanai. Lai pārbaudītu, vai Komisija šo iemaksu pamatoti uzskatīja par valsts līdzekļiem, pamatojoties uz to, ka tās īstenošanai tostarp bija nepieciešams valsts iestāžu pieņemts dokuments, ir jāizvērtē valsts dalība šajā komitejā.
141 Izskatot 1943. gada 2. aprīļa likumu Nr. 200 par aizsargātas cilmes vietas nosaukumu dabisko saldo vīnu un liķiera vīnu starpnozaru komitejas izveidi, kas grozīts ar 1956. gada 20. oktobra dekrētu Nr. 55‑1064, apstiprinās valsts dominējošā loma šajā komitejā.
142 Saskaņā ar šā likuma 3. pantu, kas aizstāts ar Dekrēta 56‑1064 2. pantu, CIVDN sastāvā, no vienas puses, ietilpst 14 pārstāvji no arodbiedrībām un visvairāk pārstāvētajām vīna ražotāju un vīndarības, uzglabāšanas un izplatīšanas kooperatīvu profesionālajām organizācijām, un, no otras puses, 14 pārstāvji no arodbiedrībām un visvairāk pārstāvētajām vairumtirdzniecības profesionālajām organizācijām. Šos biedrus uz trīs gadiem ieceļ ar Lauksaimniecības ministrijas valsts sekretāra rīkojumu pēc ieinteresēto arodbiedrību un organizāciju ieteikuma.
143 Zināms skaits valsts pārstāvju var piedalīties apspriedēs, bet viņiem nav balsstiesību.
144 No likuma 4. panta, kas aizstāts ar Dekrēta 56‑1064 3. pantu, izriet, ka valsts ar tās pārstāvja starpniecību alternatīvi ieņem valdes priekšsēdētāja vai valdes priekšsēdētāja vietnieka amatu.
145 Direktoru ieceļ vai atceļ no amata ar Lauksaimniecības ministrijas valsts sekretāra rīkojumu (5. pants, kas kļuvis par Dekrēta 56‑1064 4. pantu).
146 Dekrēta 56‑1064 6. pantā noteikts:
“Valdības komisārs, ko ieceļ Lauksaimniecības un Apgādes ministrijas valsts sekretārs, piedalās visās apspriedēs.
Ja priekšlikumus, ko komisāram iesniedz [CIVDN] vai tās valde, pieņem ar 2/3 klātesošo biedru balsu vairākumu, viņš atbilstoši saņemtajiem norādījumiem ir tiesīgs nekavējoties apstiprināt šos lēmumu projektus vai tos nodot apstiprināšanai Lauksaimniecības un Apgādes ministrijas valsts sekretāram.”
147 Dekrēta 56‑1064 7. pantā noteikts:
“[CIVDN] vai tās valdes priekšlikumi visu ieinteresēto nozaru uzņēmumiem ir obligāti attiecīgi pēc Lauksaimniecības un Apgādes ministrijas valsts sekretāra vai valdības komisāra apstiprinājuma saņemšanas.
[..]
Tie kļūst par izpildāmiem, tiklīdz tie ir oficiāli paziņoti [CIVDN] sastāvā ietilpstošajām nozaru korporatīvajām organizācijām.
Ja jautājums skar valsts intereses, Lauksaimniecības un Apgādes ministrijas valsts sekretārs, ja uzskatīs to par nepieciešamu un ja no valdības komisāra saņems rakstveida prasību, pieņem [CIVDN] vietā lēmumus, ko tā būtu atteikusies pieņemt.”
148 Atbilstoši Dekrēta 56‑1064 8. pantam CIVDN uzdevums ir saskaņā ar valdības direktīvām pieņemt zināmu skaitu šajā pantā uzskaitīto vispārējo pasākumu, tostarp organizēt un kontrolēt konkrētu vīnogu šķirņu vīna ražošanu.
149 Piemērojot Dekrēta 56‑1064 10. pantu, ja tiek pārkāpti CIVDV lēmumi, dažādas sankcijas, proti, soda naudas, profesionālās atļaujas atņemšana, visu vai daļas ražojumu konfiskācija par labu valstij, attiecīgi pieņem tā departamenta prefekts, kurā atrodas pārkāpējs, vai Lauksaimniecības ministrs pēc prefekta ieteikuma.
150 Attiecībā uz 8. pantā minētajiem vispārpiemērojamiem pasākumiem, 11. pantā paredzēta iespēja Lauksaimniecības ministram pēc valdības komisāra ieteikuma rīkoties valdes vārdā, lai pieņemtu lēmumu, ko valde atteicās pieņemt, neraugoties uz izvirzīto un valdības komisāra paziņoto prasību.
151 14. pants nosaka, ka šim ministram ir jāapstiprina arī CIVDN budžets. Šajā pantā minēts, ka “[CIVDN] pārvaldības izdevumus vai ar tās profesionālo mērķu sasniegšanu saistītos izdevumus sedz ar iemaksām, kas iekasētas no preču pārdošanas vai citā veidā. [CIVDN] šos maksājumus var iekasēt tikai tad, ja to atļauj Lauksaimniecības un Apgādes ministrijas valsts sekretāra un Ekonomikas un Finanšu ministrijas valsts sekretāra rīkojums”.
152 Saskaņā ar Dekrēta 56‑1064 15. pantu [CIVDN] finanšu pārvalde ir pakļauta valsts kontrolei un rīcībā esošos līdzekļus nogulda Valsts kasē vai Crédit agricole mutuel reģionālajā nodaļā pēc CIVDN juridiskās adreses.
153 Visbeidzot, CIVDN iekšējās kārtības noteikumus apstiprina Lauksaimniecības ministrs.
154 No iepriekš minētā izriet, ka papildus valsts līdzdalībai komitejā un tās valdē valsts atļauja ir nepieciešama arī visiem CIVDN nozīmīgajiem aktiem. It īpaši CIVDN nav tiesīga bez valsts atļaujas nedz iekasēt iemaksas un nodokļus, nedz rīkoties ar šiem līdzekļiem. Valsts pat var uzlikt pienākumu CIVDN pildīt valsts lēmumus.
155 Šā likuma noteikumi neapstiprina prasītāju viedokli par CIVDN “vienīgi profesionālu pārvaldību” un par valsts ietekmes aprobežošanos tikai ar “CIVDN finanšu pārvaldības tiesiskuma a posteriori kontroli”.
156 Pat ja būtu pierādīts – kā to apgalvo prasītājas –, ka “faktiski administrācijas loma aprobežojas ar obligātā rakstura piešķiršanu profesionāļu lēmumiem”, tomēr tiesību akti valstij paredz daudz lielākas pilnvaras. Lēmuma 74. apsvērumā pamatoti ir apgalvots, ka šajā gadījumā iemaksām “vajadzēja valsts iestādes pieņemtu tiesību aktu, lai tās dotu sagaidāmos rezultātus”. Atbilstoši iepriekš 129. punktā minētajam spriedumam lietā Stardust šādos apstākļos valsts pilnībā varēja izmantot savu dominējošo ietekmi uz CIVDN un novirzīt šo līdzekļu izmantošanu, lai attiecīgajā gadījumā finansētu dažu uzņēmumu īpašās priekšrocības.
157 Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka prasītājas minētie Francijas Ekonomikas ministrijas 2006. gada 31. marta lēmumi, lai arī kāds būtu to teksts, šajā gadījumā neliecina par to, ka valstij nebija iespējams rīkoties ar starpnozaru organizāciju iekasētajiem līdzekļiem. Šie lēmumi ir pieņemti pēc strīdīgo notikumu norises un pēc lēmuma pieņemšanas.
158 Turklāt iepriekš 95. punktā minētais spriedums lietā Pearle u.c., uz kuru atsaucās prasītājas, tām nav noderīgs, jo šīs lietas apstākļiem tas nav piemērojams.
159 Pirmkārt, nav šaubu, ka līdzekļus, ko CIVDN izmantoja atmatas piemaksas maksāšanai, sākotnēji paredzēja iekasēt no komitejas biedriem kā starpnozaru maksājumu (skat. 1996. gada 5. jūlija lēmumu 96‑1). No iemaksām gūtie ienākumi bija jāiekļauj īpašā fondā, ko pārvaldīja CIVDN un kurš bija paredzēts tikai atmatas piemaksas finansēšanai ražotājiem (skat. šā lēmuma 5. pantu).
160 Tomēr no lēmuma 43. un 44. apsvērumā iekļautajiem sūdzības iesniedzēja dokumentiem, kas apstiprināti CIVDN 2000. gada 20. decembra ģenerālās asamblejas protokolā un kurus iesniegusi Komisija iebildumu raksta pielikumā, izriet, ka, pirmkārt, 1999. gadā atmatas piemaksu finansēja ar Austrumpireneju Ģenerālpadomes izmaksātajām subsīdijām 2 miljonu FRF apmērā, un, otrkārt, atmatas piemaksu finansēja ar līdzekļiem, kas daļēji bija iegūti no saņemtajām iemaksām un daļēji arī no CIVDN vispārējā budžeta. Turklāt prasītājas šos faktus neapstrīdēja. Tāpat kā Tiesas 1977. gada 22. marta spriedumā lietā 78/76 Steinike & Weinlig (Recueil, 595. lpp.), kas minēts iepriekš 95. punktā minētajā spriedumā lietā Pearle u.c., 38. punkts, arī šajā gadījumā tās bija tiešas valsts subsīdijas.
161 Tātad, atsaucoties uz spriedumu lietā Pearle u.c., šajā gadījumā nevar apgalvot, ka organizācijas izdevumus pilnībā sedza ar uzņēmumu maksājumiem, kuri no tā guva labumu, un šādas CIVDN iejaukšanās mērķis nebija rast priekšrocību, kas varētu izpausties kā papildu nasta valstij vai šai organizācijai (šajā sakarā skat. iepriekš 95. punktā minēto spriedumu lietā Pearle u.c., 36. punkts).
162 Otrkārt, kā tas norādīts lēmuma 74. apsvērumā, pretēji lietai, kurā pieņemts iepriekš 95. punktā minētais spriedums lietā Pearle u.c., šajā gadījumā nav pierādīts, ka visi atbalsta saņēmēji ir arī nodokļu maksātāji. No CIVDN 1996. gada 5. jūlija lēmuma 96‑1 izriet, ka iemaksas bija aprēķinātas, pamatojoties uz 1995. gadā pārdoto “Rivesaltes” un “Grand Roussillon” vīna daudzumu (2. pants), savukārt atmaksas piemaksas summa bija FRF 5000 gadā par hektāru atmatā atstātās zemes (6. pants). Daži uzņēmumi tātad, iespējams, maksāja būtiskas summas iemaksās, bet nesaņēma atmatas piemaksu.
163 Treškārt, un gluži otrādi, nekā tas bija iepriekš 95. punktā minētajā spriedumā lietā Pearle u.c., no lietas materiāliem neizriet, ka atmatas piemaksas organizēšanas un īstenošanas iniciatīva piederēja kādai privātai asociācijai un nevis CIVDN, kura “kalpoja tikai par instrumentu piesaistāmo līdzekļu iekasēšanai un izlietošanai” (iepriekš 95. punktā minētais spriedums lietā Pearle u.c., 37. punkts). Turklāt ir jāatgādina, ka prasītājas neapstrīd to, ka atmatas piemaksu ir piešķīrusi valsts.
164 Visbeidzot, attiecībā uz to, ka, tāpat kā iepriekš 95. punktā minētajā lietā Pearle u.c., līdzekļi atmaksas piemaksas finansēšanai ir iekasēti “tīri komerciāla mērķa labā”, kurš “nekādā ziņā neveidoja daļu no valsts iestāžu politikas” (iepriekš 95. punktā minētais spriedums lietā Pearle u.c., 37. punkts), pašas prasītājas apgalvo pretējo. Replikas 112. punktā prasītājas norāda, ka “nav apstrīdams tas, ka to iemaksu ieviešana, ar kurām finansēja [..] reklāmu, veicināšanu un darbību, – pretēji attiecīgajiem Rivesaltes plāna pasākumiem – neizrietēja no valsts iestāžu politikas”. Tātad prasītājas piekrīt, ka atmatas piemaksa bija daļa no valsts iestāžu politikas.
165 Ņemot vērā visus iepriekš minētos elementus, Pirmās instances tiesai ir jāsecina, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka atmatas piemaksu finansēja no valsts līdzekļiem.
166 Tādējādi, pat tad, ja prasītāju rakstveida dokumentus interpretētu tādā nozīmē, kā tās apgalvo, ka attiecīgos pasākumus nefinansēja no valsts līdzekļiem, šis pamats tāpat ir jānoraida.
167 Tātad prasība ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un pārējā daļā kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
168 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs visos izvirzītajos pamatos un tā kā atbildētāja prasīja piespriest prasītājām atlīdzinās tiesāšanās izdevumus, tām jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt atbildētājas tiesāšanās izdevumus.
169 Piemērojot Reglamenta 87. panta 4. punktu, Francijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
3) Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 20. septembrī.