VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2013. gada 16. septembrī(*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Dzīvnieku veselība – Aizsardzības pasākumi krīzes situācijā – Aizsardzības pasākumi, kas attiecas uz ļoti patogēnu putnu gripu dažās trešajās valstīs – Aizliegums importēt savvaļā notvertus savvaļas putnus – Pietiekami būtisks tādu tiesību normu pārkāpums, ar kurām privātpersonām tiek piešķirtas tiesības – Acīmredzama un smaga novērtējuma brīvības robežu neievērošana – Direktīva 91/496/EK un Direktīva 92/65/EK – Piesardzības princips – Rūpības pienākums – Samērīgums

Lieta T‑333/10

Animal Trading Company (ATC) BV, Lonopzande [Loon op Zand] (Nīderlande),

Avicentra NV, Malle [Malle] (Beļģija),

Borgstein birds and Zoofood Trading vof, Vamela [Wamel] (Nīderlande),

Bird Trading Company Van der Stappen BV, Dongena [Dongen] (Nīderlande),

New Little Bird’s Srl, Ananji [Anagni] (Itālija),

Vogelhuis Kloeg, Zevenbergena [Zevenbergen] (Nīderlande),

Giovanni Pistone, ar dzīvesvietu Vesterlo [Westerlo] (Beļģija),

ko pārstāv M. Osse un J. Houdijk, advokāti,

prasītāji,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Jimeno Fernández un B. Burggraaf, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību par zaudējumu atlīdzību, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas prasītājiem esot nodarīts tādēļ, ka vispirms tika pieņemts Komisijas 2005. gada 27. oktobra Lēmums 2005/760/EK par dažiem aizsardzības pasākumiem attiecībā uz nebrīvē turētu putnu ievešanu saistībā ar aizdomām par ļoti patogēno putnu gripu dažās trešās valstīs (OV L 285, 60. lpp.), kura spēkā esamība tika pagarināta, pēc tam – Komisijas 2007. gada 23. marta Regula (EK) Nr. 318/2007, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus dažu putnu ievešanai Kopienā un attiecīgos karantīnas nosacījumus (OV L 84, 7. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] un M. Kančeva [M. Kancheva] (referente),

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 20. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

A –  Iepazīstināšana ar prasītājiem

1        Prasītāji – Animal Trading Company (ATC) BV, Avicentra NV, Borgstein birds and Zoofood Trading vof, Bird Trading Company Van der Stappen BV, New Little Bird’s Srl, Vogelhuis Kloeg un Giovanni Pistone – nodarbojas ar savvaļas putnu, kas ir notverti savvaļā un ir paredzēti kā dekoratīvs elements turēšanai būros (voljēros), it īpaši papagaiļveidīgo, piemēram, papagaiļu, mazo garastaino papagaiļu un kakadu, kā arī zvirbuļu importu Eiropas Savienībā. Tie ir reģistrēti vai dzīvo Nīderlandē, Beļģijā un Itālijā. Tie ir European Association of Im- and Exporters of Birds and Live Animals (Eiropas Putnu un dzīvu dzīvnieku importētāju un eksportētāju apvienība; turpmāk tekstā – “Eiropas Putnu tirgotāju apvienība”) biedri.

B –  Par Direktīvu 91/496 un Direktīvu 92/65

2        1991. gada 15. jūlijā Eiropas Kopienu Padome, pamatojoties uz EKL 37. pantu, ar kuru tiek reglamentēta kopējā lauksaimniecības politika, pieņēma Direktīvu 91/496/EK, ar ko nosaka principus attiecībā uz tādu dzīvnieku veterināro pārbaužu organizēšanu, kurus Kopienā ieved no trešām valstīm, un ar ko groza Direktīvu 89/662/EEK, Direktīvu 90/425/EEK un Direktīvu 90/675/EEK (OV L 268, 56. lpp.).

3        Saskaņā ar Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktu aizsardzības pasākumu veikšana ir atļauta ar šādiem nosacījumiem:

“Ja kāda slimība, kas minēta Padomes 1982. gada 21. decembra Direktīvā 82/894/EEK par dzīvnieku slimību paziņošanu Kopienā, zoonoze vai cita slimība vai parādība, kura var radīt nopietnus draudus dzīvnieku vai cilvēku veselībai, izraisās vai izplatās kādas trešās valsts teritorijā vai ja to attaisno jebkurš cits nopietns dzīvnieku veselības apsvērums, jo īpaši ņemot vērā valsts pilnvarotu veterinārārstu atzinumus, tad Komisija drīkst, rīkojoties pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts lūguma, nekavējoties un atkarībā no situācijas smaguma veikt kādu no šādiem pasākumiem:

–        aptur[ēt] ievešanu no visas attiecīgās trešās valsts vai no tās daļas un attiecīgā gadījumā no trešās tranzīta valsts,

–        noteikt īpašus nosacījumus attiecībā uz dzīvniekiem, kas nāk no visas attiecīgās trešās valsts vai no tās daļas.”

4        Turklāt Direktīvas 91/496 18. panta 7. punktā ir noteikts, ka lēmumus paplašināt, grozīt vai atcelt pasākumus, par ko pieņemts lēmums, ievērojot šīs pašas direktīvas [18. panta] 1.–3. un 6. punktu, pieņem saskaņā ar komitoloģijas procedūru, kas ir paredzēta Padomes 1989. gada 11. decembra Direktīvas 89/662/EEK par veterinārajām pārbaudēm Kopienas iekšējā tirdzniecībā, lai izveidotu iekšējo tirgu (OV L 395, 13. lpp.), 17. pantā.

5        1992. gada 13. jūlijā Padome pieņēma Direktīvu 92/65/EEK, ar ko paredz veterinārsanitārās prasības attiecībā uz tādu dzīvnieku, spermas, olšūnu un embriju tirdzniecību un importu Kopienā, uz kuriem neattiecas veterinārsanitārās prasības, kas paredzētas īpašos Kopienas noteikumos, kuri minēti Direktīvas 90/425/EEK A(I) pielikumā (OV L 268, 54. lpp.). Šajā direktīvā ir noteiktas īpašas prasības, kas ir jāizpilda valstīm un izcelsmes saimniecībai, paredzēti noteikumi par dzīvnieku veselības sertifikātiem un noteikts, kādas pārbaudes ir jāveic dzīvniekiem.

6        Direktīvas 92/65 17. panta 2. un 3. punktā būtībā ir paredzēts, ka tikai tie dzīvnieki, kas nāk no trešās valsts, kura ir ietverta to trešo valstu vai trešo valstu daļu sarakstā, kas sniedz garantijas, kuras ir līdzvērtīgas prasībām, kas ir piemērojamas tirdzniecībai Savienībā, var tikt importēti Savienībā.

C –  Par Lēmumu 2000/666

7        Ar Komisijas 2000. gada 16. oktobra Lēmumu 2000/666/EK, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus un veterināro sertifikāciju attiecībā uz putnu ievedumiem, izņemot mājputnus, kā arī karantīnas nosacījumus (OV L 278, 26. lpp.), nosakot, ka ir jāievēro zināmi noteikumi, tostarp karantīnas saglabāšana vismaz 30 dienas, tika atļauts putnu imports no trešajām valstīm, kas ir Starptautiskā Epizootiju biroja (OIE, kļuvusi par Pasaules Dzīvnieku veselības aizsardzības organizāciju) biedri.

D –  Par pirmo EPNI atzinumu

8        2005. gada 14. un 15. septembrī pēc Eiropas Kopienu Komisijas 2004. gada lūguma Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EPNI) sniedza zinātnisku atzinumu par dzīvnieku veselības un labturības aspektiem saistībā ar putnu gripu (The EFSA Journal (2005) 266, 1‑21; turpmāk tekstā – “pirmais EPNI atzinums”).

9        Ņemot vērā EPNI piešķirtās pilnvaras, tā šajā atzinumā lēma tikai par Savienības mājputnu risku inficēties ar putnu gripu.

10      Sava atzinuma ievaddaļā EPNI atgādināja, ka putnu gripa mājputniem izpaužas divās dažādās klīniskajās formās kā ļoti patogēna putnu gripa (turpmāk tekstā – “IAHP”) un zemi patogēna putnu gripa. IAHP izraisa H5 un H7 apakštipa vīrusi, kam piemīt dažas molekulāras īpašības, kuras var izraisīt sistēmisku infekciju un kuras nav raksturīgas zemi patogēnai putnu gripai. H5N1 vīruss ir viens no šiem apakštipa vīrusiem, kas izraisa IAHP.

11      Turklāt EPNI norādīja, ka būtiska vīrusa izplatība, kas izraisīja putnu gripu Āzijā, brīdī, kad tā sniedza savu atzinumu, var izraisīt vīrusa pandēmiju cilvēkiem un ka ir ticis uzdots liels skaits jautājumu, lai atrastu līdzekli cīņai pret esošo putnu gripas krīzi. EPNI, pamatojoties uz pieejamiem zinātniskajiem datiem, uzskatīja, ka savā atzinumā tā var izdarīt dažus secinājumus attiecībā uz atsevišķiem jautājumiem, kas ietilpst tās pilnvarās, bet ka šie secinājumi neattiecas uz aspektiem, kuri attiecas uz cilvēku veselību saistībā ar inficēšanos ar putnu gripu.

12      EPNI arī precizēja, ka neilgi pirms tās atzinuma sniegšanas pēc neparastās vīrusa H5N1 endēmijas mājputnu vidū dažās Āzijas valstīs, ar H5N1 vīrusu inficējās savvaļas putnu populācija. Šī epidemioloģiskā situācija, kas, kā uzskata EPNI, nekad nebija radusies iepriekš, var izraisīt neparedzamas sekas. Tomēr, ņemot vērā, ka nav zināšanu attiecībā uz IAHP tipa infekcijām savvaļas putniem, EPNI uzskatīja, ka situācijas un prognožu par infekcijas attīstību nākotnē novērtējums nevar tikt pamatots ar pietiekamiem zinātniskiem datiem. Tādējādi EPNI uzskatīja, ka ar vīrusu H5N1 saistītās IAHP epidēmijas Āzijas dienvidaustrumos sekas ir tādas, ka šī infekcija ir izplatījusies savvaļas nometnieku un savvaļas gājputnu populācijā, kas varētu būt veids, kā minētais vīruss varētu ietekmēt Savienību. Tomēr EPNI uzskatīja, ka ir nepieciešami daudzveidīgi pasākumi, lai noskaidrotu šāda gadījuma iespējamību un sekas.

13      Runājot par risku, ko Savienības mājputniem rada putni būros, to skaitā it īpaši dekoratīvie putni un lolojumputni, EPNI uzskatīja, ka šie putni varētu inficēties ar putnu gripas vīrusu, tostarp H5 un H7 tipa vīrusiem, un tādējādi importa gadījumā radīt šo vīrusu ievazāšanas Savienībā risku. Tomēr EPNI uzskatīja, ka likumīgi pārdoto putnu gadījumā šo risku ļoti lielā mērā samazina esošie tiesību akti par putnu, kas nav mājputni, importu.

E –  Par Lēmumu 2005/760

14      2005. gada 27. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu 2005/760/EK par dažiem aizsardzības pasākumiem attiecībā uz nebrīvē turētu putnu ievešanu saistībā ar aizdomām par IAHP dažās trešās valstīs (OV L 285, 60. lpp.), ar ko tika apturēts dzīvu putnu imports Savienībā, izņemot mājputnus.

15      Šis lēmums tika pieņemts pēc tam, kad 2005. gada 21. oktobrī tika atklāts IAHP H5N1 vīruss diviem importētiem putniem, kas kopš 2005. gada septembra atradās karantīnas centrā Eseksā [Essex] (Apvienotā Karaliste). Tika uzskatīts, ka šie putni ir ievesti attiecīgi no Taivānas un Surinamas.

16      Lēmuma 2005/760 preambulas pirmajā un otrajā apsvērumā Komisija šo apturēšanu pamatoja, vispirms apgalvojot, ka putnu gripa ir vīrusa ierosināta mājputnu un putnu infekcijas slimība, kas izraisa nāvi un traucējumus, kuri var ātri iegūt epizootijas apmērus, kas, ļoti iespējams, var nopietni apdraudēt dzīvnieku veselību un sabiedrības veselību un strauji samazināt putnkopības rentabilitāti. Tā arī norādīja, ka risks ievazāt patogēnu pastāv dzīvu putnu, kas nav mājputni, starptautiskās tirdzniecības dēļ. Turklāt pēc tam, kad IAHP tika atklāta importētajiem putniem, kas atradās karantīnā Apvienotajā Karalistē, Komisija uzskatīja, ka ir lietderīgi apturēt putnu importu no atsevišķiem apdraudētajiem apgabaliem un apgabalu noteikšanai atsaukties uz attiecīgajām OIE reģionālajām komitejām.

17      Lēmuma 2005/760 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis pārtrauc šādu produktu ievedumus no trešām valstīm vai to daļām, kas ietilpst šā lēmuma pielikumā norādītajās OIE reģionālajās komitejās:

a)      dzīvi putni, kas nav mājputni, kā noteikts Lēmuma 2000/666/EK 1. panta trešajā ievilkumā,

[..].”

18      Lēmuma 2005/760 pielikumā ir precizēts:

“Trešās valstis, kas ietilpst turpmāk norādītajām pasaules daļām veltītajās 1. pantā minētajās OIE reģionālajās komitejās:

–        Āfrika,

–        Amerika,

–        Āzija, Tālie Austrumi un Okeānija,

–        Eiropa un

–        Tuvie Austrumi.”

19      Lēmuma 2005/760 6. pantā ir paredzēts, ka tas ir piemērojams līdz 2005. gada 30. novembrim.

F –  Par Apvienotās Karalistes Valsts ārkārtas epidemioloģijas grupas ziņojumu

20      2005. gada 11. novembrī National Emergency Epidemiology Group (Valsts Ārkārtas epidemioloģijas grupa, Apvienotā Karaliste) publicēja dokumentu ar nosaukumu “Epidemiological Report on Avian Influenza in Birds in a Quarantine Premises in Essex” (Epidemioloģiskais ziņojums par putnu gripu, kas skar putnus Eseksas karantīnas centrā). Saskaņā ar šo ziņojumu Eseksas karantīnas centrā H5N1 vīruss tika konstatēts tikai putniem no Taivānas, kas atrodas Āzijā, nevis no Surinamas, kas atrodas Dienvidamerikā. Kļūda attiecībā uz Surinamu bija saistīta ar karantīnas centrā paņemto paraugu samainīšanu.

G –  Par četriem pirmajiem lēmumiem par pagarināšanu

21      Ar 2005. gada 30. novembra Lēmumu 2005/862/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/759/EK un 2005/760 attiecībā uz pasākumiem putnu gripas apkarošanai putnu vidū, izņemot mājputnus (OV L 317, 19. lpp.), Komisija līdz 2006. gada 31. janvārim pagarināja to pasākumu spēkā esamību, kas bija noteikti ar Lēmumu 2005/760.

22      Lēmuma 2005/862 preambulas ceturtajā apsvērumā Komisija šo pagarinājumu pamatoja, norādot, ka, tā kā dažās OIE dalībvalstīs ir ziņots par jauniem saslimšanas gadījumiem ar putnu gripu, ir jāpaildzina pārtraukums lolojumputnu pārvietošanai un citu putnu ievešanai no dažām apdraudētajām teritorijām.

23      Ar 2005. gada 7. decembra un 2006. gada 3. un 18. janvāra vēstulēm Eiropas Putnu tirgotāju apvienība vērsa Komisijas uzmanību uz aizlieguma sekām, it īpaši uz risku, ka izveidosies nelegālā importa tirgus, kas radīs palielinātu putnu gripas izplatības Savienībā risku. Turklāt minētā apvienība pieprasīja Komisijai tikties ar tās pārstāvjiem un nenoteikt jaunus aizlieguma pagarinājumus. Eiropas Putnu tirgotāju apvienība savai 2006. gada 3. janvāra vēstulei bija pievienojusi dokumentu ar nosaukumu “Report on the Independent Review of Avian Quarantine” (Ziņojums par neatkarīgu karantīnas kontroli putnu nozarē), ko 2005. gada 7. decembrī bija pieņēmis Apvienotās Karalistes valdības Vides, pārtikas un lauku lietu departaments (turpmāk tekstā – “DEFRA ziņojums”).

24      Ar 2006. gada 31. janvāra Lēmumu 2006/79/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/759/EK un 2005/760 attiecībā uz to piemērošanas termiņu (OV L 36, 48. lpp.), Komisija līdz 2006. gada 31. maijam pagarināja to pasākumu spēkā esamību, kas bija noteikti ar Lēmumu 2005/760.

25      Lēmuma 2006/79 preambulas trešajā apsvērumā Komisija abu attiecīgo lēmumu spēkā esamības pagarināšanu pamatoja, norādot, ka, tā kā dažās OIE dalībvalstīs ir ziņots par jauniem putnu gripas gadījumiem, ir jāturpina ierobežojumi lolojumputnu pārvietošanai un citu putnu ievešanai no dažiem apdraudētajiem apgabaliem.

26      Ar 2006. gada 16. februāra vēstuli Komisija atbildēja uz iepriekš 23. punktā minētajām vēstulēm. Šajā vēstulē Komisija norādīja, ka jaunākie vērā ņemamie pierādījumi norāda, ka savvaļas putniem var būt būtiska nozīme IAHP izplatībā un ka pirmais Eiropā karantīnas centrā 2005. gada oktobrī atklātais Āzijas celma IAHP gadījums ir licis Komisijai apturēt jebkādu putnu, kas nav mājputni, importu. Turklāt tā norādīja, ka, ņemot vērā slimības parādīšanos Turcijā, kur tā ātri izplatījās, un nelielo pieejamo informācijas daudzumu par putnu gripas uzraudzību Turcijas pierobežas valstīs, šī apturēšana ar Lēmumu 2006/79 ir pagarināta līdz 2006. gada 31. maijam. Visbeidzot tā piebilda, ka, lai gan ar savvaļas putniem saistītās problēmas apmērs joprojām nav skaidrs, ir arvien vairāk pierādījumu, ka draudi skar ne vienu vien trešo valsti; tādēļ ticis apturēts imports no visām trešajām valstīm.

27      Ar 2006. gada 7. marta vēstuli Eiropas Putnu tirgotāju apvienība nosūtīja Komisijai papildu informāciju par savvaļas putnu importu no trešajām valstīm.

28      Ar 2006. gada 7. jūnija Lēmumu 2006/405/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/710/EK, 2005/734/EK, 2005/758/EK, 2005/759/EK, 2005/760, 2006/247/EK un 2006/625/EK attiecībā uz dažiem aizsardzības pasākumiem saistībā ar IAHP (OV L 158, 14. lpp.), Komisija līdz 2006. gada 31. jūlijam pagarināja to pasākumu spēkā esamību, kas bija noteikti ar Lēmumu 2005/760.

29      Lēmuma 2006/405 preambulas astotajā apsvērumā Komisija šo pagarināšanu ir pamatojusi, norādot, ka draudi, ko Savienībai rada putnu gripas vīrusa Āzijas celms, nav mazinājušies un ka vēl joprojām tiek konstatēti uzliesmojumi savvaļas putnu vidū Savienībā un savvaļas putnu un mājputnu vidū atsevišķās trešās valstīs, tostarp OIE dalībvalstīs. Turklāt Komisija uzskatīja, ka minētais vīruss atsevišķās pasaules daļās kļūst arvien endēmiskāks. Šī paša lēmuma preambulas vienpadsmitajā apsvērumā Komisija turklāt ir precizējusi, ka dzīvnieku veselības labad, ievērojot pašreizējo epidemioloģisko situāciju, ir jānodrošina īpaši Lēmumā 2005/760 paredzēto aizsardzības pasākumu nepārtrauktība, līdz ar to Lēmuma 2006/405 noteikumiem ir jābūt piemērojamiem ar atpakaļejošu spēku.

30      Ar 2006. gada 25. jūlija Lēmumu 2006/522/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/759/EK un 2005/760 attiecībā uz dažiem aizsardzības pasākumiem saistībā ar IAHP un ar atsevišķu dzīvo putnu ievešanu Kopienā (OV L 205, 28. lpp.), Komisija līdz 2006. gada 31. decembrim pagarināja to pasākumu spēkā esamību, kas bija noteikti ar Lēmumu 2005/760.

31      Lēmuma 2006/522 preambulas pirmajā apsvērumā Komisija norādīja, ka pēc putnu gripas epidēmijas uzliesmojuma, ko izraisīja ļoti patogēns vīrusa celms un kas sākās 2004. gadā Āzijas dienvidaustrumos, tā ir noteikusi vairākus aizsardzības pasākumus saistībā ar šo slimību, tostarp Lēmumu 2005/760. Lēmuma 2006/522 preambulas septītajā apsvērumā Komisija norādīja, ka būtiski grozījumi esošajos Lēmumā 2005/760 paredzētajos noteikumos maldinātu uzņēmējus un citas ieinteresētās personas par iespējamo turpmāko Eiropas politikas attīstību šajā jautājumā. Tā uzskatīja, ka, ņemot vērā pašreizējo ar dzīvnieku veselību saistīto situāciju saistībā ar putnu gripu un līdz plānotajai EPNI atzinuma pieņemšanai 2006. gada oktobrī, ir jāturpina ierobežojumi putnu, kas nav mājputni, ievešanai un tādējādi Lēmuma 2005/760 piemērošanas termiņš jāpagarina līdz 2006. gada 31. decembrim.

32      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2006. gada 10. augustā, Eiropas Putnu tirgotāju apvienība, kā arī trīs citi prasītāji Vispārējā tiesā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai panāktu, ka tiek apturēta Lēmuma 2006/522 izpilde un tiek veikti pagaidu pasākumi šajā ziņā, ar atsevišķu dokumentu iesniedzot prasību atcelt minēto lēmumu. Šis pieteikums un šī prasība tika noraidīti attiecīgi ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 26. oktobra rīkojumu lietā T‑209/06 R European Association of Im‑and Exporters of Birds and live Animals u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts) un ar Vispārējās tiesas 2008. gada 11. jūnija rīkojumu lietā T‑209/06 European Association of Im‑and Exporters of Birds and live Animals u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts).

33      Ar 2006. gada 26. septembra vēstuli Eiropas Putnu tirgotāju apvienība vērsās Komisijā, būtībā uzsverot, ka pasaules mēroga importa aizliegums, kas ieviests ar Lēmumu 2005/760 un ar lēmumiem par pagarināšanu, ir nesamērīgs, vienlaikus brīdinot par smagajām un neatgriezeniskajām šo lēmumu sekām apvienības biedriem.

H –  Par otro EPNI atzinumu

34      2006. gada 27. oktobrī, atbildot uz Komisijas 2005. gada 25. aprīļa lūgumu, EPNI sniedza zinātnisku atzinumu par draudiem dzīvnieku veselībai un labturībai, ko rada savvaļas putnu, kas nav mājputni, imports Savienībā (The EFSA Journal (2006) 410, 1‑55, turpmāk tekstā – “otrais EPNI atzinums”). Šajā atzinumā ir ietverti dažādi ieteikumi saistībā ar savvaļā notvertu putnu veselību un labturību. Šajā atzinumā EPNI ir ņēmusi vērā dažādus putnu infekcijas izraisītājus, tostarp putnu gripu.

35      Runājot par aspektiem, kas ir saistīti ar veselību, EPNI uzskatīja, ka iespēja, ka infekcijas izraisītāji Savienībā tika ievazāti pēc notverto savvaļas putnu izlaišanas no karantīnas, variējas no nebūtiskas līdz ļoti lielai. EPNI uzskatīja, ka iespēja, ka notverts savvaļas putns ir inficēts, to izlaižot no karantīnas, katrā atsevišķā gadījumā atšķiras un ir atkarīga no inficēšanās iespējamības pirmsklīniskās stadijās. Šie secinājumi lika EPNI paust ieteikumu, ka vajadzība turpināt notvertu savvaļas putnu importu ir rūpīgi jāpārbauda.

36      Turklāt EPNI norādīja, ka 95 % no Savienībā importētajiem putniem ietilpst vienā no trim dzimtām, ko attiecīgi veido zvirbuļveidīgie (64 %), papagaiļveidīgie (17 %) un vistveidīgie (14 %). Turklāt saskaņā ar šo atzinumu 2005. gadā 88 % no savvaļas putnu importa tika veikti no Āfrikas un 78 % – no piecām Āfrikas valstīm.

37      EPNI arī norādīja, ka savvaļas putni infekciju var iegūt netiešas inficēšanās ceļā no citiem inficētiem savvaļas putniem, no inficētas vides vai no inficētiem mājputniem.

38      Īpaši runājot par putnu gripu, EPNI uzskatīja, ka putnu sugām, kas ir importētas lielākā skaitā, proti, zvirbuļveidīgajiem un papagaiļveidīgajiem, nav būtiskas nozīmes putnu gripas epidemioloģijā. Tā arī norādīja, ka visiem IAHP tipa vīrusiem putnu vidū bija ierobežota zoonozes rašanās varbūtība. Tomēr EPNI uzskatīja, ka, tā kā putnu gripas vīrusa genoms vai tā daļa ir bijuši iesaistīti būtiskās pandēmijās pagātnē, bet atzinuma sagatavošanas brīdī – vīrusa H5N1 vīrusa pandēmijā, pienācīga uzraudzības programma varētu novērst, ka putnu gripas vīrusi iekļūst Savienībā ar likumīgi importēto putnu starpniecību. Turklāt EPNI norādīja, ka īpaši attiecībā uz zvirbuļveidīgajiem un vistveidīgajiem IAHP vīrusam ir ļoti īsi inkubācijas un klīniskie periodi, kas izraisa augstu mirstību dažu dienu laikā, kaut gan attiecībā uz zosveidīgajiem inkubācijas periods var būt arī ilgāks. Turklāt EPNI uzskatīja, ka, ņemot vērā īso inkubācijas periodu, putnam, kas nonācis karantīnā inficēts ar putnu gripas vīrusu vai kas ar šo vīrusu ir inficējies karantīnas perioda laikā, ir klīniskas pazīmes karantīnas periodā. Tādējādi tā uzskatīja, ka iespēja, ka šāds putns tiks izlaists no karantīnas, netiekot atklātai infekcijai, ir neliela vai pat ļoti neliela. Tā tomēr norādīja, ka pastāv risks, ka putni, ko skārušas subklīniskas infekcijas, [no karantīnas] tiks izlaisti inficēti.

39      Visbeidzot, EPNI, ņemot vērā risku ievest būtiskus infekcijas izraisītājus Savienībā, ieteica rūpīgi novērtēt vajadzību turpināt savvaļas putnu importu un priekšroku dot olu importam. Turklāt tā ieteica regulāri novērtēt risku ievest infekcijas slimības, lai noteiktu augsta riska zonas un valstis, kā arī augsta riska sugas, jo tās atšķiras laikā.

I –  Par diviem pēdējiem lēmumiem par pagarināšanu

40      Ar 2006. gada 13. un 23. novembra un 9. decembra, kā arī 2007. gada 8. janvāra vēstulēm Eiropas Putnu tirgotāju apvienība atkārtoti vērsās Komisijā, būtībā uzsverot, ka pasaules mēroga importa aizliegums, kas ieviests ar Lēmumu 2005/760 un ar lēmumiem par pagarināšanu, ir nesamērīgs, vienlaikus brīdinot to par smagajām un neatgriezeniskajām šo lēmumu sekām attiecībā uz apvienības biedriem.

41      Ar 2006. gada 22. decembra Lēmumu 2007/21/EK, ar ko groza Lēmumu 2005/760 attiecībā uz dažiem aizsardzības pasākumiem saistībā ar IAHP un tādu putnu ievedumiem Kopienā, kas nav mājputni (OV L 7, 44. lpp.), Komisija līdz 2007. gada 31. martam pagarināja to pasākumu spēkā esamību, kas bija noteikti ar Lēmumu 2005/760.

42      Lēmuma 2007/21 preambulas pirmajā apsvērumā Komisija atkārtoti ir norādījusi, ka pēc putnu gripas epidēmijas uzliesmojuma, ko izraisīja ļoti patogēns vīrusa celms un kas sākās 2004. gadā Āzijas dienvidaustrumos, tā pieņēma Lēmumu 2005/760. Turklāt Lēmuma 2007/21 preambulas ceturtajā apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka otrā EPNI atzinuma novērtēšanu tā sāka veikt tūlīt pēc tā publicēšanas. Tā tomēr uzskatīja, ka, ņemot vērā dzīvnieku veselības stāvokli pasaulē saistībā ar putnu gripu, Lēmumā 2005/760 paredzētie ierobežojumi ir jāpagarina uz īsu pārejas posmu, lai dalībvalstis, kā arī Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm varētu pabeigt šo novērtēšanu un sagatavot vēl nosakāmos pasākumus.

43      Ar 2007. gada 31. janvāra vēstuli Komisija atbildēja uz iepriekš 33. un 41. punktā minētajām vēstulēm, norādot, ka savvaļas putniem ir bijusi būtiska nozīme putnu gripas izplatīšanā 2006. gadā, kaut gan pirms tam vienmēr pastāvēja prezumpcija, ka savvaļas putnu nozīme, ņemot vērā ar ļoti patogēno vīrusu inficēto putnu augsto mirstības līmeni, ir neliela. Tādējādi tā nolēma pasaules mēroga savvaļas putnu importa aizliegumu pagarināt līdz 2007. gada 1. jūlijam. Komisija arī norādīja, ka pēc šī datuma ir piemērojami citi noteikumi, kuros nav paredzēts aizliegt notvertu putnu importu, bet ir izvirzīti stingrāki importa nosacījumi, lai līdz minimumam samazinātu draudus veselībai. Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka ar dzīvnieku veselību saistītu apsvērumu dēļ ir vēlams, lai Savienības dalībvalstīs tiktu īstenotas audzēšanas programmas, nevis Savienībā tiktu importēti trešajās valstīs izaudzēti dzīvi dzīvnieki. Tādējādi tā aicināja Eiropas Putnu tirgotāju apvienību turpmāk ņemt vērā šo iespēju.

44      Visbeidzot, ar 2007. gada 23. marta Lēmumu 2007/183/EK, ar ko groza Lēmumu 2005/760 (OV L 84, 44. lpp.), Komisija līdz 2007. gada 30. jūnijam pagarināja to pasākumu spēkā esamību, kas noteikti ar Lēmumu 2005/760. Lēmuma 2007/183 preambulas ceturtajā līdz sestajā apsvērumā Komisija šo pagarinājumu ir pamatojusi, vispirms norādot, ka jaunie dzīvnieku veselības nosacījumi, kas ir paredzēti tās 2007. gada 23. marta Regulā (EK) Nr. 318/2007, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus dažu putnu ievešanai Kopienā un attiecīgos karantīnas nosacījumus (OV L 84, 7. lpp.), ir stingrāki nekā noteikumi, kas tolaik bija spēkā, tāpēc minētā regula, lai dalībvalstīm un trešām valstīm, kas eksportē šādus putnus uz Savienību, dotu laiku pielāgoties jaunajiem pasākumiem, stāsies spēkā ne agrāk kā 2007. gada 1. jūlijā. Pēc tam tā norādīja, ka, ņemot vērā otro EPNI atzinumu un pašreizējo dzīvnieku veselības stāvokli pasaulē saistībā ar putnu gripu, nedrīkst tikt pieļauta šādu putnu ievešana, nenosakot stingras prasības šādiem ievedumiem. Līdz ar to tā uzskatīja, ka Lēmumā 2005/760 paredzētos aizsardzības pasākumus jāturpina piemērot līdz 2007. gada 30. jūnijam.

J –  Par Regulu Nr. 318/2007

45      2007. gada 23. martā Komisija, pamatojoties īpaši uz Direktīvas 91/496 10. panta 3. punkta otro daļu un 10. panta 4. punkta pirmo daļu, kā arī Direktīvas 92/65 17. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punktu un 18. panta 1. punkta pirmo un ceturto ievilkumu, pieņēma Regulu Nr. 318/2007, kas saskaņā ar tās 20. pantu stājās spēkā 2007. gada 1. jūlijā, un saskaņā ar tās 19. pantu atcēla un aizstāja gan Komisijas 2000. gada 16. oktobra Lēmumu 2000/666/EK, ar ko nosaka dzīvnieku veselības nosacījumus un veterināro sertifikāciju attiecībā uz putnu ievedumiem, izņemot mājputnus, kā arī karantīnas nosacījumus (OV L 278, 26. lpp.), gan Lēmumu 2005/760.

46      Regulas Nr. 318/2007 preambulas devītajā apsvērumā ir precizēts, ka, ņemot vērā savvaļas gājputnu būtisko ietekmi uz putnu gripas izplatīšanos no Āzijas uz Eiropu 2005. un 2006. gadā, ir lietderīgi ierobežot putnu, izņemot mājputnus, ievešanu, atļaujot ievest tikai nebrīvē audzētus putnus.

47      Saskaņā ar Regulas Nr. 318/2007 preambulas desmito apsvērumu:

“Reti ir iespējams droši atšķirt savvaļā notvertus putnus no nebrīvē audzētiem putniem. Abu veidu putniem iespējams piemērot tādas marķēšanas metodes, ka tos nav iespējams atšķirt. Tāpēc ir lietderīgi ierobežot putnu, izņemot mājputnus, ievešanu, atļaujot ievešanu tikai no audzēšanas uzņēmumiem, kurus ir apstiprinājusi eksportētājas trešās valsts kompetentā iestāde, un noteikt zināmus obligātos nosacījumus tāda apstiprinājuma saņemšanai.”

48      Regulas Nr. 318/2007 1. pantā ar nosaukumu “Priekšmets” ir noteikts:

“Šajā regulā ir noteikti dzīvnieku veselības nosacījumi dažu putnu ievešanai [Savienībā] no trešām valstīm un to daļām, kas minētas I pielikumā, un karantīnas nosacījumi šādai ievešanai.”

49      Regulas Nr. 318/2007 2. pants ar nosaukumu “Darbības joma” ir formulēts šādi:

“Šī regula attiecas uz putnu sugu dzīvniekiem.

Tomēr tā neattiecas uz:

a)      vistām, tītariem, pērļu vistiņām, pīlēm, zosīm, paipalām, baložiem, fazāniem, irbēm un skrējējputniem (Ratitae), ko audzē vai tur nebrīvē pavairošanai, pārtikā lietojamas gaļas vai olu ražošanai vai medījamo putnu resursu atjaunošanai (“mājputniem”);

b)      putniem, kas ievesti saglabāšanas programmām, ko apstiprinājusi galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde;

c)      mājdzīvniekiem, kas minēti Direktīvas 92/65/EEK 1. panta trešajā daļā un pavada savus saimniekus;

d)      putniem, kas paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkiem, izklaides parkiem vai eksperimentiem;

e)      putniem, kas paredzēti iestādēm, institūtiem vai centriem, kas apstiprināti atbilstīgi Direktīvas 92/65/EEK 13. pantam;

f)      pasta baložiem, kas ievesti [Savienības] teritorijā no trešās kaimiņvalsts, kur tie parasti dzīvo, un tad tūlīt palaisti brīvībā, sagaidot, ka tie lidos atpakaļ uz minēto trešo valsti;

g)      putniem, kas ievesti no Andoras, Lihtenšteinas, Monako, Norvēģijas, Sanmarīno, Šveices un Vatikāna.”

50      Regulas Nr. 318/2007 5. pantā ar nosaukumu “Ievešanas nosacījumi” ir noteikts:

“Putnu ievešana no apstiprinātiem audzēšanas uzņēmumiem saskaņā ar 4. pantu atbilst šādiem nosacījumiem:

a)      putni ir nebrīvē audzēti [kas šīs pašas regulas 3. panta c) punktā definēti kā “putni, kas nav notverti savvaļā, bet ir dzimuši un audzēti nebrīvē no vecākiem, kas sapārojās vai saņēma nebrīvē citā veidā nodotas gametas”];

b)      putnu izcelsmei jābūt I pielikumā minētās trešās valstīs vai to daļās;

c)      no 7 līdz 14 dienām pirms nosūtīšanas putniem tika veikti laboratorijas vīrusu noteikšanas testi, un tie uzrādīja negatīvu rezultātu uz jebkuru putnu gripas un Ņūkāslas slimības vīrusu;

d)      putni nav vakcinēti pret putnu gripu;

e)      putnu sūtījumam ir pievienots dzīvnieku veselības sertifikāts saskaņā ar III pielikumā esošo paraugu (“dzīvnieku veselības sertifikāts”);

f)      putnus identificē ar individuālu identifikācijas numuru, izmantojot unikāli marķētu bez šuves noslēgtu gredzenu vai mikroshēmu [..];

i)      putnus pārvadā jaunos konteineros, kam ārpusē ir norādīts individuālais identifikācijas numurs, kam jāatbilst dzīvnieku veselības sertifikātā norādītajam identifikācijas numuram.”

51      Regulas Nr. 318/2007 11. panta ar nosaukumu “Karantīnas noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Putni jātur karantīnā apstiprinātā karantīnas punktā vai centrā (“karantīna”) vismaz 30 dienas.”

52      Regulas Nr. 318/2007 I pielikumā ar nosaukumu “To trešo valstu saraksts, kuras var izmantot III pielikumā minēto dzīvnieku veselības sertifikātu” ir noteikts:

“Trešās valstis vai to daļas, kas uzskaitītas Komisijas Lēmuma 2006/696/EK I pielikuma I daļas tabulā 1. un 3. slejā, ja minētās tabulas 4. slejā ir paredzēts veterinārās apliecības paraugs vaislas vai produktīvajiem mājputniem, kas nav skrējējputni (BPP).”

53      Regulas Nr. 318/2007 I pielikumā minētais Komisijas 2006. gada 28. augusta Lēmums 2006/696/EK par to trešo valstu saraksta izveidošanu, no kurām drīkst ievest un tranzītā caur [Savienību] pārvadāt mājputnus, inkubējamas olas, diennakti vecus cāļus, mājputnu, skrējējputnu un savvaļas medījamo putnu gaļu, olas un olu produktus un noteiktas bezpatogēnu olas, un par spēkā esošajiem veterinārās sertifikācijas noteikumiem un Lēmuma 93/342/EEK, Lēmuma 2000/585/EK un Lēmuma 2003/812/EK grozījumiem (OV L 295, 1. lpp.) tika atcelts un aizstāts ar Komisijas 2008. gada 8. augusta Regulu Nr. 798/2008 par to trešo valstu, teritoriju, zonu un nodalījumu saraksta izveidošanu, no kuriem atļauts importēt un tranzītā caur [Savienību] pārvadāt mājputnus un mājputnu produktus, un par veterinārās sertifikācijas noteikumiem (OV L 226, 1. lpp.).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

54      2010. gada 17. augustā Vispārējās tiesas kancelejā iesniedzot prasības pieteikumu, prasītāji cēla šo prasību par zaudējumu atlīdzību.

55      Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu:

–        piespriest Savienībai vai Komisijai atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājiem nodarīts pēc tam, kad Komisija pieņēma Lēmumu 2005/760 vai pagarināja tā piemērošanas termiņu ar Lēmumiem 2005/862, 2006/79, 2006/405, 2006/522, 2007/21 un 2007/183, kā arī Regulu Nr. 318/2007;

–        piespriest Savienībai vai Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

57      Tā kā 2012. gada 29. maijā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

58      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

59      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 20. novembra tiesas sēdē.

 Juridiskais pamatojums

A –  Par apstākļiem, kādos iestājas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība

60      Saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas ir kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko ir radījušas tās iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus.

61      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta otrās daļas nozīmē par prettiesisku tās iestāžu vai struktūru rīcību iestājas tikai tad, ja ir izpildīti visi kumulatīvie nosacījumi, proti, Savienības iestādei vai struktūrai pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu esamība un cēloņsakarība starp attiecīgo rīcību un norādīto kaitējumu (skat. Tiesas 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑243/05 P Agraz u.c./Komisija, Krājums, I‑10833. lpp., 26. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 2. marta spriedumu lietā T‑16/04 Arcelor/Parlaments un Padome, Krājums, II‑211. lpp., 139. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Konkrētāk, runājot par pirmo nosacījumu, kas attiecas uz attiecīgās iestādes vai struktūras prettiesisko rīcību, judikatūrā ir paredzēts, ka ir jābūt pierādītam pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kurā piešķirtas tiesības privātpersonām. Izšķirošais kritērijs, kas ļauj uzskatīt, ka pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tas, ka attiecīgā Savienības iestāde vai struktūra acīmredzami un būtiski nav ievērojusi robežas, kas ir noteiktas tās novērtējuma brīvībai. Tikai tad, ja šai iestādei vai šai struktūrai ir tikai ļoti šaura novērtējuma brīvība vai pat tās nav vispār, var pietikt ar vienkāršu Kopienu tiesību pārkāpumu, lai tiktu pierādīts, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums (Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 42.–44. punkts, un 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑312/00 P Komisija/Camar un Tico, Recueil, I‑11355. lpp., 54. punkts; Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑198/95, T‑171/96, T‑230/97, T‑174/98 un T‑225/99 Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, Recueil, II‑1975. lpp., 134. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Arcelor/Parlaments un Padome, 141. punkts).

63      Tomēr šajā judikatūrā nav atzīta nekāda automātiska saikne starp, pirmkārt, attiecīgās iestādes novērtējuma brīvības neesamību un, otrkārt, pārkāpuma kvalifikāciju par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu. Attiecīgās iestādes novērtējuma brīvības apjoms, kaut arī tam ir svarīga nozīme, nav ekskluzīvs kritērijs. Šajā ziņā Tiesa pastāvīgi ir atgādinājusi, ka sistēmā, ko tā ir ieviesusi atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai, turklāt ir ņemta vērā risināmo situāciju sarežģītība un grūtības dokumentu piemērošanā vai interpretēšanā. Ja Komisijai ir neliela vai ļoti neliela novērtējuma brīvība vai pat tās nav vispār, Tiesa ir apstiprinājusi, ka Vispārējā tiesa pamatoti pārbauda risināmo situāciju sarežģītību, lai novērtētu, vai norādītais Savienības tiesību pārkāpums ir bijis pietiekami būtisks. No tā izriet, ka Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pienācīgi uzmanīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu nelikumību nebūtu pieļāvusi. Tādējādi Savienības tiesai, vispirms noskaidrojot, vai attiecīgajai iestādei bija novērtējuma brīvība, pēc tam ir jāņem vērā risināmās situācijas sarežģītība, grūtības dokumentu piemērošanā vai interpretēšanā, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe un pieļautās kļūdas apzinātais vai neattaisnojamais raksturs (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 3. marta spriedumu lietā T‑429/05 Artegodan/Komisija, Krājums, II‑491. lpp., 59.–62. punkts un tajos minētā judikatūra).

64      Runājot par pietiekami būtiska pārkāpuma kritērija piemērošanu šajā lietā aplūkojamajā situācijā, ir jāprecizē, ka iespējamam pietiekami būtiskam attiecīgo tiesību normu pārkāpumam ir jābūt balstītam uz acīmredzamu un smagu tās novērtējuma brīvības robežu neievērošanu, kas Savienības likumdevējam ir piešķirta, lai īstenotu savas pilnvaras kopējās lauksaimniecības politikas jomā atbilstoši EKL 37. pantam (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑189/01 Jippes u.c., Recueil, I‑5689. lpp., 80. punkts; 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑236/01 Monsanto Agricoltura Italia u.c., Recueil, I‑8105. lpp., 135. punkts, un 2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā C‑425/08 Enviro Tech (Europe), Krājums, I‑10035. lpp., 47. punkts; skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑3305. lpp., 166. punkts; 2002. gada 26. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑74/00, T‑76/00, no T‑83/00 līdz T‑85/00, T‑132/00, T‑137/00 un T‑141/00 Artegodan u.c./Komisija, Recueil, II‑4945. lpp., 201. punkts, un 2004. gada 10. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑64/01 un T‑65/01 Afrikanische Frucht‑Compagnie un Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Padome un Komisija, Recueil, II‑521. lpp., 101. punkts un tajā minētā judikatūra). Šīs novērtējuma brīvības izmantošana nozīmē Savienības likumdevēja vajadzību prognozēt un izvērtēt sarežģīta un nenoteikta rakstura ekoloģijas, zinātnes, tehnikas un ekonomikas attīstību (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., Krājums, I‑9895. lpp., 57.–59. punkts, un iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor/Parlaments un Padome, 143. punkts).

65      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasība par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu neatkarīgi no attiecīgā prettiesiskā tiesību akta rakstura paredz novērst tādu situāciju, ka risks atlīdzināt attiecīgo uzņēmumu apgalvotos zaudējumus kavētu attiecīgās iestādes iespējas pilnībā īstenot savu kompetenci vispārējās interesēs saistībā ar normatīvu aktu izstrādi vai ekonomiskās politikas izvēli, kā arī administratīvās kompetences jomā, tomēr neliekot privātpersonām ciest acīmredzamas vai nepiedodamas pienākumu neizpildes sekas (skat. iepriekš 63. punktā minēto spriedumu lietā Artegodan/Komisija, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Šajā gadījumā prasītāji būtībā norāda, ka Komisija, vispirms pagaidu kārtībā ar Lēmumu 2005/760 nosakot aizliegumu importēt savvaļā notvertus savvaļas putnus, pēc tam ar lēmumiem par pagarināšanu pagarinot minēto aizliegumu un, visbeidzot, ar Regulu Nr. 318/2007 šo aizliegumu “de facto” padarot par pastāvīgu, esot pieļāvusi pietiekami būtisku atsevišķu tādu tiesību normu pārkāpumu, kuru mērķis ir tiem piešķirt tiesības, kas tiem esot radījis reālu un droši zināmu kaitējumu.

67      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms, ņemot vērā šī sprieduma 62.–65. punktā izklāstītos principus, pārbaudīt, vai pastāv prettiesiska Komisijas rīcība.

B –  Par prettiesiskas rīcības esamību

68      Savos rakstveida apsvērumos prasītāji apgalvo, ka pastāv trīs veidu prettiesiska Komisijas rīcība, kas ir saistīta, pirmkārt, ar aizliegumu importēt savvaļā notvertus putnus, kurš ieviests ar Lēmumu 2005/760, otrkārt, ar šī importa aizlieguma pagarināšanu ar lēmumiem par pagarināšanu un, treškārt, ar galīgu “de facto” importa aizliegumu, kas noteikts ar Regulu Nr. 318/2007.

69      Attiecībā uz katru no norādītajiem prettiesiskās rīcības veidiem prasītāji būtībā izvirza trīs pamatus. Tie attiecas, pirmkārt, uz Komisijas pilnvaru neesamību vai acīmredzamu un smagu robežu pārkāpumu saistībā ar juridiskajiem pamatiem, uz kuriem ir balstīts attiecīgi Lēmums 2005/760, lēmumi par pagarināšanu un Regula Nr. 318/2007 (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”), otrkārt, uz pietiekami būtisku Komisijas izdarītu to tiesību normu pārkāpumu, kurās piešķirtas tiesības privātpersonām, un, treškārt, uz atbildību par aktu, kas, kaut arī ir likumīgs, tiem tomēr ir radījis kaitējumu.

70      Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi šos trīs pamatus izskatīt atsevišķi saistībā ar katru no norādītajiem Komisijas prettiesiskās rīcības veidiem, proti, apstrīdētajiem tiesību aktiem.

1.     Par Komisijas pilnvaru neesamību vai par acīmredzamu un smagu tās novērtējuma brīvības robežu pārkāpumu saistībā ar juridiskajiem pamatiem, uz kuriem ir balstīti apstrīdētie tiesību akti

a)     Par Lēmuma 2005/760 likumību

 Par pirmo pamatu – acīmredzamu un smagu Komisijas novērtējuma brīvības atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam robežu pārkāpumu un tās rūpības pienākuma neizpildi

–       Par pirmā pamata apmēru

71      Ar savu pirmo pamatu, pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka Komisijai nebija pilnvaru pieņemt apstrīdētos tiesību aktus un ka šajā gadījumā ar vienkāršu Savienības tiesību pārkāpumu pietiek, lai pierādītu prettiesiskuma esamību šī sprieduma 62. punktā minētās judikatūras nozīmē. Otrkārt, prasītāji pārmet Komisijai, ka, pieņemot Lēmumu 2005/760, tā esot acīmredzami un smagi pārkāpusi tās novērtējuma brīvības robežas, kas tai ir piešķirta ar Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktu.

72      Šo dažādo iebildumu pamatojumam prasītāji būtībā apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktu Komisija aizsardzības pasākumus var veikt tikai stingri noteiktos ietvaros un tādējādi tikai ierobežotas kompetences ietveros. Pirmkārt, prasītāji uzskata, ka Komisija varot veikt pasākumu tikai tad, ja pastāv nopietni draudi dzīvnieku vai cilvēku veselībai, vai citu būtisku, ar veselību saistītu iemeslu dēļ. Otrkārt, Komisija varot izvēlēties tikai vienu no diviem šajā tiesību normā paredzētajiem pasākumiem, proti, vai nu importa atcelšanu, vai arī īpašu nosacījumu noteikšanu. Treškārt, šiem pasākumiem būtu jāattiecas uz visu attiecīgo trešo valsti vai tās daļu un attiecīgā gadījumā uz tranzīta trešo valsti. Komisija esot pārsniegusi savas kompetences robežas, tā vietā, lai importu apturētu tikai tajos konkrētajos apgabalos, kuros pastāvēja risks, apturot importu no visām valstīm, kas ietilpst OIE reģionālajās komitejās, tostarp no veseliem kontinentiem, kurus nebija skārusi putnu gripa. Šajā ziņā prasītāji precizē, ka Komisijai šajā lēmumā būtu bijis jānošķir, pirmkārt, valstis, kurās putnu gripa bija parādījusies šajā stadijā un kurās tādējādi pastāvēja patiess risks vai tranzīts no šīm valstīm vai uz tām, un, otrkārt, valstis, kurās nebija atklājies neviens inficēšanās gadījums vai nekāds risks, kas pamatotu importa aizlieguma piemērošanu tām. Tādējādi imports īpaši no Centrālamerikas un Dienvidamerikas, kā arī Okeānijas nebija jāaptur. Konkrēti nepārbaudot situāciju un riskus katrā trešajā valstī vai tranzīta trešajā valstī, Komisija esot ne tikai acīmredzami un smagi pārkāpusi savas kompetences robežas un rīkojusies īpaši patvaļīgi, bet tā arī neesot izpildījusi savu rūpības pienākumu.

73      Komisija apstrīd prasītāju argumentus un būtībā norāda, ka tai ir plaša novērtējuma brīvība, lai īstenotu Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktu.

74      Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi vispirms pārbaudīt, vai Komisijai apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanai bija plaša novērtējuma brīvība, un pēc tam – vai tā ir izpildījusi savu rūpības pienākumu, lai ievērotu robežas un pilnībā īstenotu šo plašo novērtējuma brīvību.

–       Par plašas novērtējuma brīvības esamību atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam

75      Vispirms Vispārējā tiesa norāda, ka Lēmums 2005/760 ir pamatots ar Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktu.

76      Pēc tam – gan no Lēmuma 2005/760 preambulas otrā apsvēruma, kurā ir minēts, ka “ir pamatoti apturēt [..] ievedumus no dažiem apdraudētajiem apgabaliem”, gan no konteksta, kādā Eseksas karantīnas centrā 2005. gada oktobrī tika atklāti importētie ar IAHP inficētie putni (skat. šī sprieduma 15. punktu), izriet, ka šajā gadījumā Komisija kā konkrētu juridisko pamatu ir izmantojusi pirmo Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktā paredzēto gadījumu, proti, zoonoze vai cita slimība vai parādība, kura var radīt nopietnus draudus dzīvnieku vai cilvēku veselībai, izraisās vai izplatās kādas trešās valsts teritorijā, nevis otro gadījumu, kas ir saistīts ar visiem citiem būtiskiem dzīvnieku veselības apsvērumiem.

77      Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka Direktīvas 91/496 18. panta 1. punkts, it īpaši frāze “nopietni draudi dzīvnieku vai cilvēku veselībai”, ir jāinterpretē, ņemot vērā principus, kas reglamentē Savienības politiku cilvēku veselības un dzīvnieku veselības aizsardzības jomā, it īpaši piesardzības principu, kam šajā tiesību normā ir paredzēta īpaša piemērojamība.

78      Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no EKL 174. panta 1. un 2. punkta, ka personu veselības aizsardzība ir viens no Savienības politikas mērķiem vides jomā, kas paredz augstu aizsardzības līmeni un ir pamatoti īpaši ar piesardzības un preventīvas darbības principiem. Šīs politikas prasības ir jāiestrādā citu Savienības politiku definīcijā un īstenošanā. Turklāt, kā ir paredzēts EKL 152. pantā, prasības cilvēku veselības un dzīvnieku veselības aizsardzības jomā ir visu Savienības politiku un darbību sastāvdaļa, un tādēļ tās ir jāņem vērā, Savienības iestādēm īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku. Piesardzības princips ir piemērojams tad, ja Savienības iestādes kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros veic pasākumus cilvēku veselības un dzīvnieku veselības aizsardzībai (skat. Tiesas 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑77/09 Gowan Comércio Internacional e Serviços, Krājums, I‑13533. lpp., 71. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra).

79      Piesardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no EKL 3. panta p) punkta, 6. panta, 152. panta 1. punkta, 153. panta 1. un 2. punkta un 174. panta 1. un 2. punkta un kas attiecīgajām iestādēm paredz pienākumu, īstenojot savas ar attiecīgo tiesisko regulējumu piešķirtās pilnvaras, veikt pasākumus, kas ir piemēroti, lai novērstu atsevišķus iespējamos draudus sabiedrības veselībai, drošībai un videi, ar šo interešu aizsardzību saistītajām prasībām piešķirot prioritāru spēku pār ekonomikas interesēm (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑475/07 Dow AgroSciences u.c./Komisija, Krājums, II‑5937. lpp., 144. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Tādējādi, ja pastāv zinātniski neskaidri jautājumi par draudu cilvēka veselībai esamību vai pakāpi, piesardzības princips ļauj iestādēm veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, ka pilnībā pierādīsies šo draudu esamība un smagums (skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu lietā Gowan Comércio Internacional e Serviços, 73. punkts un tajā minētā judikatūra) vai ka radīsies veselībai nelabvēlīgas sekas (šajā ziņā skat. iepriekš 64. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Pfizer Animal Health/Padome, 139. un 141. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumu lietā T‑70/99 Alpharma/Padome, Recueil, II‑3495. lpp., 152. un 154. punkts).

81      Turklāt, ja izrādās, ka veikto pētījumu rezultātu nepietiekamības, nepārliecinošā rakstura vai neprecizitātes dēļ nav iespējams skaidri noteikt apgalvotā riska esamību vai pakāpi, bet gadījumā, ja risks iestātos, pastāv iespējamība, ka var rasties faktisks kaitējums cilvēku veselībai, piesardzības princips pieļauj ierobežojošu pasākumu veikšanu, ja vien tie nav diskriminējoši un ir objektīvi (skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu lietā Gowan Comércio Internacional e Serviços, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      No iepriekš minētajiem principiem izriet, ka, ja Komisija vēlas veikt aizsardzības pasākumu, pamatojoties uz pirmo Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktā paredzēto gadījumu, proti, ka “zoonoze vai cita slimība vai parādība, kura var radīt nopietnus draudus dzīvnieku vai cilvēku veselībai”, izraisās vai izplatās, tai atbilstoši piesardzības principam ir plaša novērtējuma brīvība. Tādējādi Komisija saskaņā ar minēto principu var veikt aizsardzības pasākumus, lai novērstu iespējamo šādu slimību izplatīšanos, ja to pamato būtiski ar dzīvnieku veselību saistīti apsvērumi. Turklāt no judikatūras izriet, ka Savienības iestādēm, lai piemērotu piesardzības principu un īpaši veiktu aizsardzības pasākumus, ir arī plaša novērtējuma brīvība saistībā ar tās draudu pakāpes noteikšanu, kas ir atzīstama par nepieņemamu sabiedrībai (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu lietā Pfizer Animal Health/Padome, 167. punkts, un iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Alpharma/Padome, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītāju iebildums, ka Komisijai nebija plašas novērtējuma brīvības atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam un ka tai bija ierobežota kompetence, ir jānoraida.

–       Par rūpības pienākuma izpildi

84      Gadījumā, ja Savienības iestādei ir plaša novērtējuma brīvība, ir ļoti svarīgi pārbaudīt, vai administratīvo procedūru ietvaros ir ievērotas Savienības tiesību sistēmā noteiktās garantijas. Viena no šīm garantijām īpaši ir tas, ka kompetentajai iestādei ir pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgos lietas apstākļus un pienākums pietiekami pamatot savu lēmumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑405/07 P Nīderlande/Komisija, Krājums, I‑8301. lpp., 56. punkts, kurā tā ir izdarījusi atsauci uz savu 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts; iepriekš 79. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Dow AgroSciences u.c./Komisija, 154. punkts). Komisijas pienākuma rūpīgi savākt faktiskos pierādījumus, kas ir nepieciešami tās novērtējuma brīvības īstenošanai, izpilde, kā arī šīs izpildes pārbaude Savienības tiesā ir tik svarīgas, ka minētās novērtējuma brīvības īstenošana ir pakļauta tikai ierobežotai pārbaudei tiesā pēc būtības, proti, pārbaudei, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda. Tādējādi kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus attiecīgos lietas apstākļus ir priekšnoteikums, kas ir jāizpilda, lai Savienības tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv faktiskie un tiesību apstākļi, no kuriem ir atkarīga šīs plašās novērtējuma brīvības īstenošana (šajā ziņā skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu lietā Enviro Tech (Europe), 47. un 62. punkts; iepriekš 64. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Pfizer Animal Health/Padome, 166. un 171. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 17. marta spriedumu lietā T‑285/03 Agraz u.c./Komisija, Krājums, II‑1063. lpp., 49. punkts).

85      Šajā ziņā judikatūrā vēl ir precizēts, ka cik vien iespējams izsmeļoša risku zinātniskā novērtēšana, pamatojoties uz zinātniskiem atzinumiem, kas ir pamatoti ar pārākuma, caurskatāmības un neatkarības principiem, ir būtiska procesuālā garantija, lai nodrošinātu pasākumu zinātnisko objektivitāti un izvairītos no patvaļīgu pasākumu veikšanas (iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Pfizer Animal Health/Padome, 172. punkts). Tādējādi ir atzīts, ka pirmais Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktā paredzētais gadījums var tikt apstiprināts, ja jauna informācija būtiski maina izpratni par slimības radītajiem draudiem (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2011. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑346/09 Denkavit Nederland u.c., Krājums, I‑5517. lpp., 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

86      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, tā kā Komisija kā juridisko pamatu ir izmantojusi pirmo Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktā paredzēto gadījumu, kurā ir skaidra norāde uz “zoonozes vai citas slimības vai parādības, kura var radīt nopietnus draudus dzīvnieku vai cilvēku veselībai”, izraisīšanos vai izplatīšanos “kādas trešās valsts teritorijā”, tai bija jāpierāda, ka veiktajiem aizsardzības pasākumiem ir pietiekami tieša saikne ar “visu attiecīgo trešo valsti vai tās daļu”, proti, ar trešajām valstīm, kuru teritorijā bija parādījies putnu gripas gadījums, “un, vajadzības gadījumā, tranzīta trešo valsti [vai valstīm]”. Tai šis pierādīšanas pienākums un šis pienākums norādīt pamatojumu bija jāizpilda vēl jo vairāk tāpēc, ka Lēmuma 2005/760 preambulas otrajā apsvērumā tā ir skaidri atsaukusies uz vajadzību “apturēt putnu ievedumus no dažiem apdraudētajiem apgabaliem”.

87      Kopā aplūkojot Lēmuma 2005/760 preambulas otro apsvērumu, 1. pantu, kā arī pielikumu, no tiem izriet, ka, ņemot vērā divus 2005. gada septembrī atklātos IAHP gadījumus, kuru izcelsmes valstis esot bijušas Surinama un Taivāna (skat. šī sprieduma 76. punktu), Komisija nolēma ilgāk atstāt spēkā pasākumu apturēt jebkādu putnu importu no ikvienas trešās valsts, kas ietilpst piecās OIE reģionālajās komitejās, proti, no Āfrikas, Āzijas, ieskaitot Tālos Austrumus un Okeāniju, Eiropas un Tuvajiem Austrumiem, un tādējādi no visas pasaules.

88      Tomēr, neraugoties uz to, ka šajā stadijā tika uzskatīts, ka inficētie putni, kas bija atklāti Eseksas karantīnas centrā, ir ievesti no Surinamas vai Taivānas un tādējādi no trešajām valstīm, kas attiecīgi atrodas Dienvidamerikā un Āzijā, kas varēja pamatot importa apturēšanu no šiem kontinentiem, ne no Lēmuma 2005/760 pamatojuma, ne no dokumentiem, ko Komisija iesniedza tiesvedības gaitā, neizriet, ka tā būtu veikusi jebkādu izmeklēšanu attiecībā uz to, vai būtisks risks vai draudi veselībai, kas ir saistīti ar putniem no šīm trešajām valstīm, līdzīgi varēja rasties trešajās valstīs, kas atrodas Āfrikā vai Okeānijā. Strīdīgajos lietas materiālos nav nevienas norādes, kas varētu pierādīt, ka, pieņemot Lēmumu 2005/760, Komisijai bija atbilstoša informācija, kura tai ļāva ekstrapolēt savus secinājumus par šāda riska vai draudu esamību saistībā ar putnu importu no apgabaliem, kas atrodas ļoti tālu no attiecīgajām trešajām valstīm, tikai to tranzīta valsts statusā, ne ka tā būtu centusies iegūt šādu informāciju, ne arī ka tā faktiski būtu īstenojusi savu plašo novērtējuma brīvību šajā ziņā.

89      Pirmajā EPNI atzinumā un tādējādi vienīgajā atbilstošajā zinātniskajā atzinumā, kas bija Komisijas rīcībā šajā stadijā, neparasta H5N1 vīrusa, ar ko bija inficējušies savvaļas putni, endēmijas situācija bija konstatēta tikai “atsevišķās Āzijas valstīs”, vienlaikus atzīstot, ka, ņemot vērā šīs situācijas novitāti un to, ka nav zināšanu par šo fenomenu, tās sekas var būt neparedzamas un tās nepierāda pietiekama zinātniska informācija (skat. šī sprieduma 12. punktu). Turklāt no OIE 2009. gada 19. augusta ziņojuma, kurā ir ietverts to trešo valstu saraksts, kurās no 2004. gada līdz 2005. gada oktobrim bija atklājušies IAHP gadījumi, kuru skaitā bija tikai Āzijas valstis un atsevišķas Eiropas valstis, izriet, ka šāda informācija tomēr faktiski bija pieejama un tā varēja pierādīt, ka citi kontinenti un valstis tajā laikā vēl nebija pakļauti IAHP izplatībai. Tā kā Komisija ļoti neskaidri tikai iebildumu rakstā apgalvo, ka šajā stadijā tās rīcībā bija tikai pirmais EPNI atzinums un ka, ņemot vērā “savvaļas putnu migrāciju no viena kontinenta uz citu un to, ka migrācijas ceļi nebija sīki zināmi”, nebija iespējams iepriekš noteikt apdraudētās valstis un apgabalus, pietiek konstatēt, ka Komisija Lēmuma 2005/760 pamatojumā un tiesvedības laikā nav norādījusi ne uz vienu pierādījumu, ko pamatotu ziņojumi par zinātniskiem vērtējumiem, kuri varētu pierādīt, ka pastāvēja risks, ka savvaļas putni migrēs no Surinamas vai Taivānas, un tas īpaši varētu ietekmēt Āfriku un Okeāniju, vai ka faktiski bija neiespējami pierādīt šādus migrācijas ceļus. Šajā ziņā Komisija tikai iebildumu rakstā ir atsaukusies uz savvaļas putnu migrāciju no viena kontinenta uz citu, apgalvojot, bet nesniedzot nekādus pierādījumus par to, ka migrācijas ceļi nebija sīki zināmi un ka līdz ar to nebija iespējams iepriekš veikt reālistisku valstu sadalījumu pa dažādiem apdraudētajiem apgabaliem. Tālāk ir jāprecizē, ka vēstulē, kas 2007. gada 31. janvārī tika nosūtīta Eiropas Putnu tirgotāju apvienībai, Komisija pati bija norādījusi, ka līdz 2006. gadam joprojām tika prezumēts, ka savvaļas putnu nozīme augstā putnu, kas inficējušies ar ļoti patogēnu vīrusu, mirstības līmeņa dēļ bija neliela.

90      Tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā, ņemot vērā šī sprieduma 84. punktā minēto judikatūru, Komisija, lai piemērotu Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktā paredzēto pirmo gadījumu un pilnībā īstenotu savu plašo novērtējuma brīvību šajā ziņā, nevarēja neizmeklēt un nepārbaudīt, pirmkārt, vai un kādā mērā attiecīgās trešās valstis, proti, Surinama un zināms skaits Āzijas valstu, šajā stadijā iekļaujas lielākos teritoriālos apgabalos, kas var būt pakļauti IAHP izplatībai, proti, it īpaši ar minētajām valstīm robežojošās valstis, tostarp tranzīta valstis, un, otrkārt un galvenokārt, vai un kādā mērā citas trešās valstis vai pat citus kontinentus ārpus Dienvidamerikas un Āzijas dienvidaustrumiem varētu ietekmēt šāda izplatīšanās un vai tie varētu būt iesaistīti tajā. Šajā ziņā Komisija nevar apgalvot, ka tā 2005. gada aprīlī jau bija lūgusi sniegt otro EPNI atzinumu, lai izpildītu tās pienākumu veikt izmeklēšanu šajā ziņā. EPNI pilnvara, ar ko ir saistīts šis lūgums, attiecās tikai uz kvalitatīvu dzīvnieku veselībai un labturībai saistībā ar savvaļas putnu importu radīto draudu vērtējumu, nevis uz kvantitatīvu vai tādu analīzi, kas attiecas uz apdraudētajiem apgabaliem, īpaši savvaļas gājputnu pārlidojumu ceļu dēļ, ne arī uz analīzi par draudiem cilvēku veselībai, un tai nebija nekāda sakara ar negadījumiem, kas bija notikuši Eseksas karantīnas centrā 2005. gada oktobrī.

91      Tā kā nav norādīts pamatojums un konkrēti un pietiekami zinātniski pamatoti faktiski pierādījumi (skat. šī sprieduma 85. punktā minēto judikatūru), kas varētu pamatot vispārējo pieeju Lēmumā 2005/760, un tā kā Komisija nav veikusi izmeklēšanu šajā ziņā, ir jākonstatē, ka šajā gadījumā tā nav izpildījusi ne savu rūpības pienākumu, ne arī savu pienākumu norādīt pamatojumu. Šajā ziņā Komisija nevar arī norādīt, ka tai bija pienākums veikt ārkārtas aizsardzības pasākumu. Pirmkārt, ne Lēmumā 2005/760, ne arī savos Vispārējā tiesā iesniegtajos rakstveida dokumentos Komisija nav atsaukusies uz šādu ārkārtas apstākli un, otrkārt, attiecīgās situācijas iespējami steidzamais raksturs nevar pamatot, ka Komisija, pirmkārt, vispār nav rūpīgi un pilnīgi pārbaudījusi attiecīgos šajā stadijā pieejamos pierādījumus, lai iegūtu zinātnisku, cik vien iespējams izsmeļošu risku novērtējumu, nav nodrošinājusi zinātnisku paredzētā pasākuma objektivitāti un nav novērsusi patvaļīgu pasākumu veikšanu, kā arī, otrkārt, attiecīgajā lēmumā nav izklāstījusi pietiekamu pamatojumu.

92      Šajā ziņā Komisija tikai iebildumu rakstā nevar atsaukties uz vajadzību karantīnas centra darbiniekus aizsargāt no IAHP. Pirmkārt, neviens lietas materiālos ietilpstošais dokuments nenorāda, ka, pieņemot Lēmumu 2005/760, Komisija faktiski būtu atzinusi šādu risku. Otrkārt, Komisija šādu risku, pat ja tas pastāvētu, katrā ziņā varēja faktiski novērst, tikai pilnībā atsakoties no importēto putnu ievietošanas karantīnā. Dienā, kad tika pieņemts Lēmums 2005/760, Komisija pieņēma arī Lēmumu 2005/759/EK par dažiem aizsardzības pasākumiem saistībā ar IAHP dažās trešās valstīs un putnu, kas ir kopā ar saviem īpašniekiem, pārvietošanu no trešām valstīm (OV L 285, 52. lpp.), kurā tā tieši saglabāja minēto putnu ievietošanu karantīnā.

93      Ņemot vērā lietas materiālus, ir jāuzskata, ka prasītāji ir pierādījuši, ka Komisija šajā gadījumā nav izpildījusi savu rūpības pienākumu un tādējādi tiesību normu, kurā piešķirtas tiesības privātpersonām (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1995. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑167/94 Nölle/Padome un Komisija, Recueil, II‑2589. lpp., 76. punkts), īstenojot rīcību, kādu nebūtu īstenojusi rūpīga iestāde, kas atrodas apstākļos, kuri ir identiski tiem, kādi pastāvēja, kad Komisija pieņēma Lēmumu 2005/760; to Komisija nav spējusi atspēkot. Tādējādi, ņemot vērā, ka Komisija nav ievērojusi savu rūpības pienākumu, kas ir priekšnoteikums, lai tā pilnībā īstenotu savu plašo novērtējuma brīvību atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam, kā arī nav ievērojusi piesardzības principu, ir jākonstatē, ka šī rūpības pienākuma neizpilde ir pietiekami būtiska, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība saistībā ar prettiesisku Lēmuma 2005/760 pieņemšanu.

94      Tādējādi pirmais pamats, ciktāl prasītāji pārmet Komisijai, ka tā nav izpildījusi savu rūpības pienākumu, ir jāapmierina, nelemjot par citiem iebildumiem un argumentiem, ko prasītāji ir pauduši šajā kontekstā.

95      Tā kā Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijai bija plaša novērtējuma brīvība, lai īstenotu Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktu, ir jāizvērtē arī otrais pamats par minētās novērtējuma brīvības robežu pārsniegšanu būtiska samērīguma principa pārkāpuma dēļ.

 Par otro pamatu – Komisijas novērtējuma brīvības robežu pārsniegšanu būtiska samērīguma principa pārkāpuma dēļ

96      Otrā pamata ietvaros prasītāji būtībā apgalvo, ka, neraugoties uz iespējamo plašas Komisijas novērtējuma brīvības esamību atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam, lai pieņemtu Lēmumu 2005/760, Komisija minēto novērtējuma brīvību izmantoja prettiesiski, pārkāpjot tās robežas, it īpaši samērīguma principa neievērošanas dēļ. Stingra robežu slēgšana visu sugu savvaļas putnu importam, ņemot vērā karantīnas sistēmas ietvaros veikto pārbaužu pienācīgu norisi, vajadzību atcelt stimulus nelikumīgai savvaļas putnu tirdzniecībai un importa aizlieguma neatbilstošo raksturu, lai novērstu daudz lielāku inficēšanās risku, ko rada savvaļas gājputni, kas dzīvo brīvībā, esot acīmredzami nesamērīgs pasākums. Šajā ziņā prasītāji būtībā precizē, ka tā vietā, lai apturētu savvaļas putnu importu no 167 valstīm, kaut gan pēdējās minētajās nebija nekādu putnu gripas izplatības draudu, tā 2005. gada oktobrī varēja veikt dažādos aspektos daudz mazāk ierobežojošus pasākumus, lai apturētu šos draudus. Tādējādi Komisija būtu varējusi aizliegt importu no atsevišķiem īpaši apdraudētiem apgabaliem, atļaujot importu no visām pārējām valstīm, kurās tolaik nepastāvēja nekāda putnu gripas infekcija vai tās izplatīšanās draudi un kas nebija arī tranzīta valstis.

97      Komisija apstrīd prasītāju argumentus, īpaši atsaucoties uz savu plašo novērtējuma brīvību atbilstoši piesardzības principam un norādot, ka importa apturēšana, kas tika noteikta ar Lēmumu 2005/760, nebija acīmredzami nesamērīga.

98      Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka atbilstoši samērīguma principam, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem un kas ir pārņemts LES 5. panta 4. punktā, Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑343/09 Afton Chemical, Krājums, I‑7027. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Attiecībā uz šāda principa īstenošanas apstākļu tiesas kontroli – ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, kas ir piešķirta Savienības likumdevējam kopējās lauksaimniecības politikas jomā, – tikai acīmredzama šajā jomā īstenota pasākuma neatbilstība kompetentās iestādes izvirzītajam mērķim var ietekmēt šāda pasākuma likumīgumu (Tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑189/01 Jippes u.c., Recueil, I‑5689. lpp., 82. punkts; šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 78. punktā minēto spriedumu lietā Gowan Comércio Internacional e Serviços, 82. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi ir jānoskaidro nevis tas, vai Savienības likumdevēja veiktie pasākumi ir vienīgie vai labākie iespējamie, bet gan – vai tie ir vai nav acīmredzami neatbilstoši izvirzītajam mērķim (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Jippes u.c., 83. punkts).

100    Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 62. punktā minēto judikatūru, lai tiktu konstatēts pietiekami būtisks samērīguma principa pārkāpums, ir jāpārbauda, vai Savienības likumdevējs acīmredzami un smagi ir pārkāpis robežas, kas ir noteiktas tā novērtējuma brīvībai.

101    Jāprecizē, ka, arī atsaucoties uz piesardzības principu, it īpaši risku novērtējumu, kas nozīmē, ka Savienības iestāžu rīcībā ir zinātnisks risku vērtējums un ka tās nosaka riska līmeni, kas ir atzīstams par nepieņemamu sabiedrībai, un tas ir saistīts ar to politisku izvēli (šajā ziņā skat. iepriekš 79. punktā minēto Dow AgroSciences u.c./Komisija, 145. un 148. punkts un tajos minētā judikatūra), minētajai izvēlei ir jāatbilst principam par sabiedrības veselības, drošības un vides aizsardzības pārākumu pār ekonomikas interesēm, kā arī samērīguma un nediskriminācijas principiem (šajā ziņā skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Artegodan u.c./Komisija, 186. punkts, un 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑392/02 Solvay Pharmaceuticals/Padome, Recueil, II‑4555. lpp., 125. punkts).

102    Šajā gadījumā Vispārējā tiesa norāda, ka savvaļas putnu importa apturēšanas mērķis saskaņā ar Lēmumu 2005/760, kā tas izriet no minētā lēmuma preambulas pirmā apsvēruma, bija aizsargāt dzīvnieku veselību un cilvēku veselību.

103    Ņemot vērā šī sprieduma 84.–94. punktā izklāstītos apsvērumus, kuros ir konstatēta pietiekami būtiska Komisijas rūpības pienākuma neizpilde, kā arī neatbilstoša tās plašās novērtējuma brīvības īstenošana atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam un piesardzības principa neīstenošana, ir jāsecina, ka, ņemot vērā tādu zinātnisku pierādījumu neesamību, kas varētu pamatot vispārpiemērojamu savvaļas putnu importa pagaidu apturēšanu, šāds pasākums bija arī acīmredzami nesamērīgs, vismaz no ģeogrāfiskā viedokļa. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt atbilstošos faktus, kas tai ļautu apturēšanas pasākumu ekstrapolēt ar importu no visiem Lēmuma 2005/760 pielikumā paredzētajiem apgabaliem, vai pat ka tā vispār nav īstenojusi savu novērtējuma brīvību šajā ziņā, tā nav pierādījusi, ka nepastāvēja mazāk ierobežojoši pasākumi, proti, ģeogrāfiski šaurāka importa apturēšana. Tādējādi nevar tikt uzskatīts, ka šajā gadījumā savvaļas putnu importa apturēšana no visām trešajām valstīm, kas ietilpst OIE reģionālajās komitejās, bija vajadzīga un atbilstoša, lai sasniegtu minētajā lēmumā paredzēto mērķi, proti, nodrošinātu dzīvnieku veselības un cilvēku veselības aizsardzību.

104    Tādējādi ir jāsecina, ka, pieņemot Lēmumu 2005/760, Komisija acīmredzami un smagi ir pārkāpusi arī prasības, kas izriet no samērīguma principa, un tādējādi tās novērtējuma brīvības robežas, kas tai bija piešķirta atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam un piesardzības principam.

105    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku samērīguma principa pārkāpumu, kas var izraisīt Savienības atbildību, un līdz ar to otrais pamats ir jāapmierina.

106    Šajos apstākļos vairs nav jālemj par pārējiem iebildumiem un argumentiem, ko prasītāji ir izvirzījuši atbilstoši otrajam pamatam par Lēmuma 2005/760 likumību, ne arī par trešo pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti.

107    Tālāk ir jānoskaidro, vai un kādā mērā lēmumos par pagarināšanu ir pieļauti tādi paši pārkāpumi kā Lēmumā 2005/760.

b)     Par lēmumu par pagarināšanu likumību

 Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

108    Prasītāji apgalvo, ka Komisija, pieņemot lēmumus par Lēmuma 2005/760 spēkā esamības pagarināšanu, proti, Lēmumu 2005/862, Lēmumu 2006/79, Lēmumu 2006/405, Lēmumu 2006/522, Lēmumu 2007/21 un Lēmumu 2007/183, ir pieļāvusi pietiekami būtisku to tiesību normu pārkāpumu, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Šajā ziņā tie atkārtoti norāda uz argumentiem, kas tika pausti jau attiecībā uz Lēmumu 2005/760, būtībā tomēr iesniedzot turpmāk izklāstītos papildu apsvērumus.

109    Pirmkārt, iemesls, kas ir norādīts, lai pamatotu Lēmuma 2005/760 pieņemšanu, esot bijis kļūdains, jo Eseksas karantīnas centrā atklātā ar IAHP inficētā mesijas tipa putna izcelsme faktiski bija Taivāna, nevis Surinama. Šī kļūda, par ko Komisija uzzināja pēc DEFRA 2005. gada 11. novembra ziņojuma publicēšanas (skat. šī sprieduma 23. punktu), vairs nevarēja pamatot lēmumus par pagarināšanu. Otrkārt, Lēmuma 2005/862 preambulas ceturtajā apsvērumā atsaucoties uz jaunu IAHP gadījumu atklāšanu Savienībā, Komisija nebija ievērojusi, ka šīs infekcijas izcelsmē nebija vainojami savvaļā notvertie savvaļas putni, kuru imports bija apturēts kopš Lēmuma 2005/760 pieņemšanas, bet gan savvaļas gājputni. Treškārt, atsaucoties uz pirmo un otro EPNI atzinumu, lai apgalvotu, ka visi savvaļas putni rada IAHP izplatīšanās risku, Komisija neesot ņēmusi vērā būtisku atšķirību starp sugām saistībā ar to jutību pret IAHP, uz ko ir norādīts otrajā EPNI atzinumā. Ceturtkārt, IAHP perēkļa parādīšanos Āzijas dienvidaustrumos minot tikai Lēmumā par pagarināšanu 2006/79, Komisija esot mēģinājusi a posteriori pamatot Lēmuma 2005/760 pieņemšanu.

110    Komisija apstrīd prasītāju izvirzītos argumentus. Runājot par lēmumiem par pagarināšanu, tā būtībā esot tikai apgalvojusi, ka minētie lēmumi bija pamatoti ar putnu gripas radītā dzīvnieku apdraudējuma saglabāšanos. Tajā laikā visā pasaulē bija vērojama ārkārtīgi nestabila bezprecedentu situācija. Pirms pagarināšanas par putnu gripas gadījumiem tika ziņots Džibuti, Burkinafaso, Nigērijā, Indijā un Rumānijā. Kopš pagarināšanas vīruss atkārtoti esot parādījies Taizemē un Āzijas dienvidaustrumos. Turklāt Komisija uzskata, ka pastāv liela nenoteiktība attiecībā uz ātrās vīrusa izplatības norisi un iemesliem, kā arī attiecībā uz vīrusa mutācijas risku un iespējamiem tā radītajiem draudiem cilvēku veselībai. Būtu bijis nepieciešams papildu termiņš, lai izpētītu un analizētu izplatības norisi, iemeslus, riskus un dažādu valstu gūto pieredzi pirms importa aizlieguma atcelšanas noteikšanas.

111    Šajā gadījumā Lēmuma 2005/862, Lēmuma 2006/79, Lēmuma 2006/405, Lēmuma 2006/522, Lēmuma 2007/21 un Lēmuma 2007/183 likumība ir jāpārbauda atsevišķi, ņemot vērā gan to attiecīgo pamatojumu, gan atbilstošos faktus, kas bija vai varēja būt Komisijas rīcībā to pieņemšanas dienā, proti, izņemot pēc minētajiem datumiem iestājušos faktus (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑390/06 Nuova Agricast, Krājums, I‑2577. lpp., 54. punkts).

 Par Lēmuma 2005/862 likumību

112    Lēmuma 2005/862 preambulas ceturtajā apsvērumā īpaši kā papildu elements attiecībā uz Lēmuma 2005/760 pamatojumu ir noteikts, ka “dažās OIE dalībvalstīs ir ziņots par jauniem saslimšanas gadījumiem ar putnu gripu”, kas pamatojot, ka ir “jāpaildzina pārtraukums lolojumputnu pārvietošanai un citu putnu ievešanai no dažām riska teritorijām”, proti, no visām valstīm, kas ietilpst minētā lēmuma I pielikuma B daļā paredzētajās OIE reģionālajās komitejās.

113    Tomēr ir jāsecina, pirmkārt, ka Komisija ne Lēmuma 2005/862 pamatojumā, ne savos Vispārējā tiesā iesniegtajos dokumentos nav precizējusi valstis, kas, viņasprāt, šajā stadijā atradās šajās “riska teritorijās”. Tikai ļoti neskaidri, pamatojumam nesniedzot dokumentārus pierādījumus un neatsaucoties uz šo apstākļu parādīšanās brīdi un brīdi, kad tai tie kļuva zināmi, Komisija savai aizstāvībai apgalvo, ka pirms lēmumiem par pagarināšanu Džibuti, Burkinafaso, Nigērijā, Indijā un Rumānijā bija ziņots par putnu gripas gadījumiem. No profesora D. ziņojuma, ko ir iesnieguši prasītāji un kas ir pamatots ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, kurus Komisija neapstrīd, izriet, ka laikā no 2005. gada oktobra līdz 2005. gada beigām Kuveita un Ukraina bija vienīgās trešās valstis, kurās bija atklāti jauni inficēšanās ar H5N1 vīrusu gadījumi. Pat ja tiktu pieņemts, ka Komisijas rīcībā šajā stadijā bija šī pēdējā minētā informācija, atliek secināt, ka tā acīmredzami necentās meklēt un izskaidrot atbilstošus empīriskus un zinātniskus iemeslus, kas pamatotu, ka Lēmuma 2005/862 pieņemšanas brīdī importa apturēšanas pagarināšana joprojām attiecās uz visām valstīm, kuras ietilpa OIE reģionālajās komitejās.

114    Tāpat kā prasītājiem ir jākonstatē, otrkārt, ka no Lēmuma 2005/862 arī neizriet, ka Komisija būtu ņēmusi vērā National Emergency Epidemiology Group ziņojuma rezultātus (skat. šī sprieduma 20. punktu), kurā bija norādīts, ka pēc paraugu samainīšanas ar H5N1 vīrusu inficēts putns, ko bija atklājis Eseksas karantīnas centrs, kļūdaini tika atzīts par tādu, kura izcelsmes valsts ir Surinama, kas atrodas Dienvidamerikā, kaut gan tā izcelsmes valsts bija Taivāna, kas atrodas Āzijā. Neraugoties uz šo informāciju, kas ir ļoti svarīga, lai pareizi noteiktu apdraudētos apgabalus atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam, Komisija ne Lēmumā 2005/862, ne tiesvedības gaitā nepaskaidroja iemeslus, kuru dēļ tā tomēr uzskatīja par nepieciešamu saglabāt spēkā savvaļas putnu importa apturēšanu no Dienvidamerikas vai pat no abiem Amerikas kontinentiem.

115    No tā izriet, ka tāpat kā Lēmuma 2005/760 pieņemšanā, arī Lēmuma 2005/862 pieņemšanā ir pieļautas būtiskas kļūdas, jo Komisija nav rīkojusies rūpīgi un nav norādījusi pamatojumu. Turklāt no tā izriet, ka, ņemot vērā informāciju, kas šajā stadijā bija vai varēja būt Komisijas rīcībā, ja tā būtu pareizi īstenojusi savu izmeklēšanas pienākumu un savu novērtējuma brīvību šajā ziņā, savvaļas putnu importa no visām valstīm, kuras ietilpst OIE reģionālajās komitejās, apturēšanas saglabāšana bija acīmredzami nesamērīga. Ņemot vērā, ka nebija pierādījumu par no Dienvidamerikas importēto putnu infekciju un vīrusa H5N1 epidēmija izplatījās tikai Kuveitā un Ukrainā, Komisija, nepastāvot citai empīriskai informācijai un atbilstošiem zinātniskiem pierādījumiem, nebija tiesīga pagarināt savvaļas putnu importa apturēšanu no visām valstīm, kuras ietilpst OIE reģionālajās komitejās, kas bija noteikta ar Lēmumu 2005/760.

116    Līdz ar to ir jāsecina, ka Lēmumā 2005/862 ir pieļauts arī pietiekami būtisks rūpības un samērīguma principu pārkāpums, kas var izraisīt Savienības atbildību.

 Par Lēmuma 2006/79 likumību

117    Lēmuma 2006/79 preambulas otrajā apsvērumā ir precizēts, ka “pēc putnu gripas uzliesmojuma, ko izraisīja augsti patogēns vīrusa H5N1 celms un kas sākās 2003. gada decembrī Āzijas dienvidaustrumos, Komisija noteica vairākus aizsardzības pasākumus saistībā ar putnu gripu”. Turklāt minētā lēmuma preambulas trešajā apsvērumā ir noteikts:

“Dažās Pasaules Dzīvnieku veselības aizsardzības organizācijas (OIE) dalībvalstīs ir ziņots par jauniem putnu gripas gadījumiem, tāpēc jāturpina ierobežojumi lolojumputnu pārvietošanai un citu putnu ievešanai no dažiem apdraudētajiem apgabaliem. Tādējādi ir jāpagarina Lēmumu 2005/759 [..] un 2005/760 [..] piemērošanas termiņš.”

118    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, izņemot norādi uz putnu gripas uzliesmojumu, ko izraisīja augsti patogēns vīrusa H5N1 celms un kas sākās 2003. gada decembrī Āzijas dienvidaustrumos, Komisija šo “jauno putnu gripas gadījumu” ģeogrāfisko izcelsmi nav precizējusi ne Lēmuma 2006/79 pamatojumā, ne savos dokumentos. Tikai no prasītāju iesniegtās Komisijas 2006. gada 16. februāra vēstules, kas turklāt tika nosūtīta pēc Lēmuma 2006/79 pieņemšanas, izriet, ka lēmums par pagarināšanu galvenokārt ir pamatots ar H5N1 vīrusa ātro parādīšanos un izplatīšanos Turcijā, kā arī ar to, ka tikusi sniegta šaura vai pat nav tikusi sniegta nekāda informācija par putnu gripas uzraudzību Turcijas pierobežas valstīs. Turklāt pārskats par OIE ziņojumiem laikā no 2004. līdz 2007. gadam, ko ir iesnieguši prasītāji un kura saturu Komisija nav apstrīdējusi, liecina par to, ka no 2005. gada 30. novembra līdz 2006. gada 31. janvārim jauni ar H5N1 vīrusu saistīti gadījumi ir tikuši reģistrēti trešajās valstīs, šajā gadījumā – Ķīnā, Horvātijā, Indonēzijā, Rumānijā, Krievijā, Taizemē, Turcijā, Ukrainā un Honkongā.

119    Tomēr, pat ja tiktu pieņemts, ka, pieņemot Lēmumu 2006/79, Komisija pamatojās uz iepriekšējā punktā uzskaitīto informāciju, kaut gan tā nav pierādījusi, ka tā bija tās rīcībā, ne arī ka tā to būtu izmantojusi pirms attiecīgā lēmuma par pagarināšanu pieņemšanas, lai gan šāda informācija varētu izskaidrot tās neskaidro šī sprieduma 113. punktā norādīto apgalvojumu, tā tomēr, pirmkārt, nav paskaidrojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru šie “jaunie gadījumi” pamato, ka tiek pagarināts aizliegums importēt savvaļas putnus no visām valstīm, kuras ietilpst OIE reģionālajās komitejās, un, otrkārt, nav iesniegusi pierādījumus, lai pamatotu šo secinājumu. Tas vien, ka epidēmija izplatījās Turcijā, nepastāvot citiem atbilstošiem izskaidrojumiem un pierādījumiem, neļāva pamatot savvaļas putnu importa apturēšanu no Dienvidamerikas un Okeānijas.

120    Tādējādi ir jāsecina, ka, pieņemot Lēmumu 2006/79, Komisija nav izpildījusi arī savu rūpības pienākumu un ir pārkāpusi samērīguma principu tādā veidā, kas var izraisīt Savienības atbildību.

 Par Lēmuma 2006/405 likumību

121    Lēmuma 2006/405 preambulas astotajā apsvērumā ir precizēts:

“Draudi, ko [Savienībai] rada putnu gripas vīrusa Āzijas celms, nav mazinājušies. Vēl joprojām tiek konstatēti uzliesmojumi savvaļas putnu vidū [Savienībā] un savvaļas putnu un mājputnu vidū atsevišķās trešās valstīs, tostarp Pasaules Dzīvnieku veselības aizsardzības organizācijas (OIE) dalībvalstīs. Turklāt šķiet, ka dažās pasaules daļās šis vīruss kļūst arvien endēmiskāks. Tādēļ ir jāpagarina to aizsardzības pasākumu spēkā esamība, kas noteikti ar [..] Lēmumiem 2005/759 [un] 2005/760 [..].”

122    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no jauna ne Lēmumā 2006/405, ne savos dokumentos Komisija nav precizējusi attiecīgo valstu identitāti, īpaši neskaidri atsaucoties uz “atsevišķām trešajām valstīm, tostarp OIE dalībvalstīm”. Tomēr no pārskata par OIE ziņojumiem laikā no 2004. līdz 2007. gadam (skat. šī sprieduma 118. punktu) izriet, ka jauni gadījumi, kas bija parādījušies laikā no 2006. gada 31. janvāra līdz 31. maijam trešajās valstīs, neattiecās ne uz abiem Amerikas kontinentiem, ne Okeāniju. Tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, ka Komisijas rīcībā tajā brīdī bija šī informācija, kas varētu izskaidrot tās neskaidro šī sprieduma 113. punktā pausto apgalvojumu, tā nav sniegusi pierādījumus, ka tā bija izpildījusi savu rūpības pienākumu, ievērojusi samērīguma principu un ka tādējādi tai bija pamats paturēt spēkā savvaļas putnu importa no visām trešajām valstīm, kuras ietilpst OIE reģionālajās komitejās, apturēšanas pasākumu.

123    Šajos apstākļos ir jāsecina, ka Komisijas pieļautie pārkāpumi kopš Lēmuma 2005/760 pieņemšanas nebija izbeigti brīdī, kad tika pieņemts Lēmums 2006/405.

 Par Lēmuma 2006/522 likumību

124    Lai pamatotu jaunu savvaļas putnu importa apturēšanas pasākuma pagarinājumu, Lēmuma 2006/522 preambulas septītajā apsvērumā ir norāde uz “pašreizējo situāciju ar dzīvnieku veselību saistībā ar putnu gripu un [..] plānoto EPNI atzinuma pieņemšanu oktobrī”.

125    Kā izriet no pārskata par OIE ziņojumiem laikā no 2004. līdz 2007. gadam (skat. šī sprieduma 118. punktu), pieņemot Lēmumu 2006/522, atsevišķās pasaules daļās, tostarp it īpaši Dienvidamerikā un Okeānijā, nebija atklāts neviens jauns putnu gripas gadījums. Turklāt ar to vien, ka EPNI gatavojās izstrādāt un pieņemt otro atzinumu, kura mērķis nebija noteikt putnu gripas izplatīšanās riska ģeogrāfisko apgabalu, kas ir saistīts ar savvaļas gājputnu pārlidojuma ceļiem (skat. šī sprieduma 90. punktu), Komisija nevarēja tikt atbrīvota ne no tās rūpības pienākuma un no tās pienākuma sniegt pamatojumu attiecībā uz iespējamajiem pamatojumiem, lai saglabātu savvaļas putnu importa no visām trešajām valstīm, kuras ietilpst OIE reģionālajās komitejās, apturēšanas pasākumu, ne no tās pienākuma ievērot samērīguma principu.

126    Tādējādi, pieņemot Lēmumu 2006/522, Komisija turpināja pārkāpumus, kas bija izdarīti kopš Lēmuma 2005/760 pieņemšanas.

 Par Lēmuma 2007/21 likumību

127    Lēmuma 2007/21 preambulas otrajā apsvērumā ir atsauce uz to, ka 2006. gada 27. oktobrī tika sniegts otrais EPNI atzinums, kas tika publicēts 2006. gada 14. novembrī. Minētā lēmuma preambulas ceturtajā apsvērumā ir norādīts:

“Ņemot vērā Lēmumā 2005/760[..] noteiktos pasākumus, Komisija sāka atzinuma novērtēšanu tūlīt pēc tā publicēšanas, un atzinuma pirmā analīze un iespējamie pasākumu grozījumi tika veikti Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgo komitejas ekspertu darba grupas sanāksmē 2006. gada 14. novembrī un Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas sanāksmē 2006. gada 27. novembrī. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo dzīvnieku veselības stāvokli pasaulē saistībā ar putnu gripu, lai dalībvalstis, kā tās norādīja 2006. gada 27. novembra sanāksmē, un Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm varētu pabeigt šo novērtēšanu un sagatavot pasākumus, kas vēl jānosaka, Lēmumā 2005/760[..] paredzētie ierobežojumi aizvien jāpiemēro īsu pārejas posmu.”

128    Jākonstatē, ka, ņemot vērā zinātniskā vērtējuma, kas bija lūgts, lai sagatavotu otro EPNI atzinumu, šauro priekšmetu (skat. šī sprieduma 90. punktu), minētā atzinuma satura pagaidu vērtējums, ko sniegusi Komisija, nevarēja pamatot pārkāpumus, kurus tā bija pieļāvusi līdz šim datumam un kas noveda pie pārmērīgi ilgas savvaļas putnu importa no visas pasaules apturēšanas pasākuma saglabāšanas. Tādējādi Komisija nevar uz šī atzinuma analīzi atsaukties kā uz tādu, kas var nozīmēt, ka tā ir izpildījusi savu rūpības pienākumu un tās pienākumu pierādīt, ka bija izpildīti nosacījumi, lai tiktu piemērota šāda pilnīga importa apturēšana, īpaši no abiem Amerikas kontinentiem un Okeānijas. Turklāt Komisija ne Lēmumā 2007/21, ne tiesvedības gaitā nav sniegusi informāciju, kas ļautu Vispārējai tiesai novērtēt “dzīvnieku veselības stāvokļa pasaulē” priekšmetu un atbilstību, uz ko tā īpaši neskaidri norādījusi minētā lēmuma preambulas ceturtā apsvēruma pēdējā teikumā.

129    Visbeidzot, pat ņemot vērā, ka Komisija savā 2007. gada 31. janvāra vēstulē, proti, pēc Lēmuma 2007/21 pieņemšanas, ir norādījusi, ka kopš 2006. gada savvaļas putniem bija būtiska nozīme putnu gripas izplatīšanā, kas esot pamatojis savvaļas putnu importa apturēšanas pagarināšanu līdz 2007. gada 1. jūlijam, tomēr ir jāsecina, ka Komisija nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ šis secinājums pamatoja, ka šī apturēšana tiek saglabāta pasaules mērogā, ietverot arī apgabalus, kuros nebija konstatēts neviens putnu gripas gadījums.

130    Tādējādi ir jāsecina, ka, pieņemot Lēmumu 2007/21, Komisija turpināja izdarīt pietiekami būtiskus rūpības un samērīguma principu pārkāpumus.

 Par Lēmuma 2007/183 likumību

131    Lēmumā 2007/183 ir atsauce vispirms uz tā preambulas trešo apsvērumu, uz otro EPNI atzinumu un pēc tam uz tā preambulas ceturto apsvērumu un Regulu Nr. 318/2007, kurā esot ietverti jauni dzīvnieku veselības nosacījumi, kas ir “stingrāki nekā noteikumi, kas pašlaik ir spēkā”, un kuru spēkā stāšanās esot paredzēta 2007. gada 1. jūlijā. Šī paša lēmuma preambulas piektajā un sestajā apsvērumā ir precizēts, ka, “ņemot vērā [otro EPNI] atzinumu un pašreizējo dzīvnieku veselības stāvokli pasaulē saistībā ar putnu gripu, nedrīkst pieļaut šādu putnu ievešanu, nenosakot stingras prasības šādiem ievedumiem”, līdz ar to “līdz 2007. gada 30. jūnijam jāturpina piemērot Lēmumā 2005/760[..] paredzētos aizsardzības pasākumus”.

132    No iepriekšējā punktā minētā pamatojuma izriet, ka Lēmuma 2007/183 pieņemšanas brīdī Komisija acīmredzami nebija izbeigusi pārkāpumus, ko tā bija izdarījusi kopš Lēmuma 2005/760 pieņemšanas, jo savvaļas putnu importa no visas pasaules apturēšanas pasākuma pagarināšana joprojām īpaši neskaidri bija pamatota ar otro EPNI atzinumu, ar “dzīvnieku veselības stāvokli pasaulē”, kā arī ar to, ka stāsies spēkā Regula Nr. 318/2007, ar ko, iespējams, tiks noteikti stingrāki dzīvnieku veselības nosacījumi. Komisija nav pierādījusi, vai un kādā mērā otrais EPNI atzinums tai ļāva saglabāt šādu pilnīgas apturēšanas pasākumu vismaz no ģeogrāfiskā viedokļa.

133    Tādējādi neatkarīgi no jautājuma par Regulas Nr. 318/2007 likumību ir jāsecina, ka, pieņemot Lēmumu 2007/21, Komisija turpināja iepriekš konstatētos pietiekami būtiskos rūpības un samērīguma principu pārkāpumus.

c)     Par Regulas Nr. 318/2007 likumību

 Par Regulas Nr. 318/2007 apstrīdēšanas apmēru

134    Prasītāji būtībā apgalvo, pirmkārt – pirmā pamata pirmajā un otrajā daļā –, ka Regulai Nr. 318/2007 nav juridiska pamata un ka tā nevar būt pamatota ar otro EPNI atzinumu, otrkārt – pakārtoti iesniegtā otrā pamata pirmajā un otrajā daļā –, ka šī regula tika pieņemta, pārkāpjot, pirmkārt, samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, jo savvaļas putnu importa aizliegums neesot piemērots līdzeklis, lai novērstu putnu gripas izplatību, un ar veiktajiem pasākumiem savvaļas putni tiekot nostādīti nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citu sugu putniem, un, otrkārt, īpašumtiesības un brīvību veikt saimniecisko darbību, kas ir atzītas Nicā 2000. gada 7. decembrī pasludinātajā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (OV C 364, 1. lpp.), un, treškārt – trešajā pamatā, kas ir iesniegts pakārtoti otrajam –, ka šīs regulas pieņemšana izraisa Savienības atbildību likumīga tiesību akta dēļ.

135    Vispirms ir jāizskata pirmā pamata pirmā daļa.

 Par pietiekama Regulas Nr. 318/2007 juridiskā pamata esamību

136    Prasītāji būtībā norāda, ka Regulai Nr. 318/2007 nav juridiskā pamata.

137    Komisija apstrīd šo argumentāciju un to būtībā noraida kā neatbilstošu. Saskaņā ar EKL 33. pantu kopējās lauksaimniecības politikas mērķi faktiski esot palielināt lauksaimniecības produktivitāti, stabilizēt tirgus un garantēt piegādes drošību, un minētos mērķi varot tikt sasniegti tikai tad, ja dzīvnieki, uz kuriem attiecas šīs darbības, ir aizsargāti pret infekcijas slimībām; tas skaidri izrietot no Direktīvas 91/496 un Direktīvas 92/65 preambulu apsvērumiem. Turklāt tā atsaucas uz Direktīvas 92/65 17. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 3. punkta a) un c) apakšpunktu un uzskata, ka minētā direktīva un Direktīva 91/496 tai esot ļāvusi pieņemt Regulu Nr. 318/2007.

138    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Regula Nr. 318/2007, tās 5. panta a) punktā ierobežojot importa atļauju un atļaujot importēt tikai putnus, kas ir izaudzēti nebrīvē (skat. šī sprieduma 50. punktu), kā to apstiprina gan minētās regulas preambulas devītais apsvērums, gan Lēmuma 2000/666, ar kuru sākotnēji bija atļauts putnu imports Savienībā no OIE dalībvalstīm, atcelšana atbilstoši šīs pašas regulas 19. pantam (skat. šī sprieduma 45. un 46. punktu), rada pilnīgu netiešu savvaļā notvertu savvaļas putnu importa aizliegumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija savos dokumentos apstiprina, ka ikviena iespēja izmantot karantīnas mehānismu bija izslēgta saistībā ar savvaļā notvertiem savvaļas putniem neatkarīgi no tā, vai tie bija gājputni vai ne.

139    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Regula Nr. 318/2007, ciktāl tajā ir noteikts pilnīgs un nediferencēts importa aizliegums attiecībā uz savvaļā notvertiem savvaļas putniem, ir pamatota ar pietiekamu juridisku pamatu.

140    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka režīms, ar kuru tiek noteikti dzīvnieku veselības nosacījumi, kuri reglamentē dzīvnieku tirdzniecību un importu Savienībā, un kas tieši ir paredzēts Direktīvā 92/65, konkrētāk, tās 17. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 3. punktā, kā arī 18. panta 1. punkta pirmajā un ceturtajā ievilkumā, ar kuriem ir pamatota Regula Nr. 318/2007 (skat. šī sprieduma 45. punktu), ir balstīts uz principu, saskaņā ar kuru ar dzīvnieku veselību un prevenciju saistītu iemeslu dēļ principā ir aizliegts jebkāds dzīvnieku imports no trešajām valstīm un tas ir atļauts tikai tad, ja ir saņemta skaidra atļauja, kas ir saistīta ar formalitāšu izpildi un obligātu iepriekšēju pārbaužu veikšanu.

141    Tas, ka Savienības tiesībās ir paredzēti vienoti dzīvnieku veselības noteikumi, kas reglamentē dzīvnieku laišanu tirgū, kā tas izriet no Direktīvas 92/65 preambulas otrā, trešā un ceturtā apsvēruma, ir vērsts ne tikai uz dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecības liberalizāciju iekšējā tirgū, kā tas izriet no minētās direktīvas preambulas devītā apsvēruma un II nodaļas ar nosaukumu “Tirdzniecībai piemērojamie noteikumi”, bet arī uz to, lai tiktu noteikti nosacījumi, kas ir piemērojami dzīvnieku importam Savienībā no trešajām valstīm, kā tas izriet no šīs pašas direktīvas III nodaļas noteikumiem ar nosaukumu “Noteikumi, ko piemēro importam [Savienībā]”. Tādējādi saskaņā ar iepriekšējas atļaujas saņemšanas principu ar Lēmumu 2000/666 (skat. šī sprieduma 7. punktu), kas bija pamatots ar tiem pašiem Direktīvas 92/65 noteikumiem kā Regula Nr. 318/2007, tika atļauts putnu imports Savienībā tikai no tām valstīm, kas ir uzskaitītas kā OIE dalībvalstis saskaņā ar direktīvas D pielikumu, un saskaņā ar direktīvas preambulas ceturto apsvērumu garantēts, ka tiek izpildītas “vispārīgās prasības iedaļā attiecībā uz veterināro ētiku un starptautiskās tirdzniecības sertificēšanu”.

142    Otrkārt, iepriekšējas atļaujas saņemšanas princips attiecībā uz jebkādu importu no trešajām valstīm skaidri ir pausts noteikumos, kas ir piemērojami importam Savienībā, piemēram, noteikumos, kas ir ietverti Direktīvas 92/65 III nodaļā, it īpaši tās 17. panta 2. punktā, kurā ir noteikts:

“[Savienībā] drīkst importēt tikai tādus dzīvniekus [..], kas [..] atbilst šādām prasībām:

a)      tiem jābūt no trešās valsts, kas minēta sarakstā, kurš sastādīts saskaņā ar 3. punkta a) apakšpunktu;

b)      tiem jābūt ar veterināro/veselības sertifikātu [..].”

143    No tā izriet, ka imports Savienībā var notikt tikai tad, ja ir izpildītas šī sprieduma 141. un 142. punktā minētās prasības, tostarp prasība par izcelsmi no trešās valsts, kas ir ietverta sarakstā, kurš Komisijai ir jāsagatavo, ievērojot tā saukto “komitoloģijas” procedūru atbilstoši Direktīvas 92/65 26. pantam, kas aplūkots kopā ar Direktīvas 89/662 17. pantu, kurā – redakcijā, kas ir piemērojama šim strīdam, – bija paredzēts piemērot Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmuma 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), 5. pantu par regulatīvo procedūru. Tādējādi, pamatojoties uz Direktīvas 92/65 17. panta 2. punktu, Komisijai ir tiesības no šī saraksta izslēgt vai svītrot atsevišķas trešās valstis, kā rezultātā automātiski ir aizliegts jebkāds dzīvnieku imports no minētajām valstīm.

144    Treškārt, no Direktīvas 92/65 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta izriet, ka Komisijai ir arī tiesības izstrādāt “īpašas dzīvnieku veselības prasības – jo īpaši, lai aizsargātu [Savienību] no dažām eksotiskām slimībām”, tostarp putnu gripas. Turklāt saskaņā ar tās pašas direktīvas 17. panta 4. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu “sarakstā, kas paredzēts 3. punktā, drīkst iekļaut tikai tādas trešās valstis vai trešo valstu daļas, no kurām nav aizliegts imports [..] tāpēc, ka pastāv kāda no slimībām, kas minētas A pielikumā, vai jebkura cita [Savienībā] eksotiska slimība”.

145    Tāpat arī saskaņā ar Direktīvas 92/65 18. panta 1. punkta pirmo un ceturto ievilkumu “dalībvalstis nodrošina, lai dzīvniekus [..], uz ko attiecas šī direktīva, importētu [Savienībā]” tikai tad, ja ir pierādīts, ka valsts pilnvarots veterinārārsts ir izsniedzis sertifikātu, kas ir sagatavots atkarībā no sugas, un ja attiecībā uz minētās direktīvas 5.–10. pantā paredzētajiem dzīvniekiem, tostarp putniem, pirms importa ir ievērota karantīna, kuras noteikumi ir jāparedz saskaņā ar šīs pašas direktīvas 26. pantā paredzēto procedūru. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Direktīvas 92/65 7. panta A daļā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai putni, kas nav minēti Direktīvā 90/539/EEK [, proti, mājputni un perējamas olas], nonāktu tirgū tikai tad, ja tie atbilst” atsevišķām alternatīvām prasībām, tostarp – tie ir nākuši no saimniecības, kurā putnu gripa nav tikusi diagnosticēta 30 dienu laikā pirms nosūtīšanas, vai no saimniecības vai apgabala, kas nav pakļauti ierobežojumiem saskaņā ar pasākumiem cīņai pret Ņūkāslas slimību, vai, visbeidzot, tie ir bijuši pakļauti karantīnai saimniecībā, kurā tie ir tikuši ievesti pēc atļaujas tos ievest Savienības teritorijā.

146    No visiem iepriekš minētajiem noteikumiem un apsvērumiem izriet, ka Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, lai “pieņemtu dzīvnieku veselības noteikumus, lai laistu tirgū dzīvniekus,” Direktīvas 92/65 preambulas piektā apsvēruma nozīmē, kas noteikti ietver iespēju neatļaut Savienībā importēt atsevišķas dzīvnieku sugas no atsevišķām valstīm, kuras neatbilst iepriekš minētajiem importa nosacījumiem.

147    Ceturtkārt, lai arī Direktīva 92/65 ir pamatota tikai ar EKL 37. pantu, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku, ir jākonstatē, ka tā iekļaujas arī sistēmā, kura ir paredzēta, lai īstenotu Savienības politiku veselības un vides aizsardzības jomā atbilstoši EKL 152. un 174. pantam un ka tādējādi tā ir interpretējama, ņemot vērā arī piesardzības principu (skat. šī sprieduma 78.–80. punktu). Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 92/65 17. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kurā ir minēta Komisijai dotā atļauja izstrādāt “īpašas dzīvnieku veselības prasības – jo īpaši, lai aizsargātu [Savienību] no dažām eksotiskām slimībām”, ir nodrošināts aizsardzības un prevencijas mērķis, kas ir raksturīgs piesardzības principam. Ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, kāda Komisijai ir, lai šajā kontekstā īstenotu piesardzības principu (skat. šī sprieduma 82. punktu), Direktīvas 92/65 17. panta 3. punkta c) apakšpunkta noteikumi nevar tikt interpretēti šauri. Tādējādi ir jāuzskata, ka šie noteikumi ļauj Komisijai, īstenojot dzīvnieku veselības aizsardzības pasākumu, neatļaut atsevišķu dzīvnieku importu no atsevišķām trešajām valstīm, ja minētie dzīvnieki rada risku cilvēku veselībai un dzīvnieku veselībai šī sprieduma 78. un 80. punktā minētās judikatūras nozīmē.

148    Šajos apstākļos ir jānoraida iebildums, kas attiecas uz pietiekama juridiskā pamata neesamību, lai pieņemtu Regulu Nr. 318/2007, un uz pilnīga savvaļas putnu importa no trešajām valstīm aizlieguma pasludināšanu.

 Par iespējamu būtisku samērīguma principa pārkāpumu

149    Prasītāji apgalvo, ka ar Regulu Nr. 318/2007 ir pārkāpts samērīguma princips, jo ar to ir aizliegts visu savvaļas putnu imports, kaut gan tikai savvaļas gājputni bija putnu gripas izplatīšanās avots. Prasītāji arī apgalvo, ka minētais princips ir pārkāpts tāpēc, ka, atļaujot nebrīvē izaudzētu putnu importu un neatļaujot savvaļas putnu importu, Komisija ir atļāvusi visbīstamākās kategorijas putnu importu. Tomēr ir jāprecizē, ka trešā pamata ietvaros, atšķirībā no to kritikas attiecībā uz Lēmumu 2005/760 un lēmumiem par pagarināšanu, prasītāji nenorāda, ka, pieņemot Regulu Nr. 318/2007, Komisija būtu pārkāpusi samērīguma principu tieši savvaļas putnu importa aizlieguma ģeogrāfiskā apmēra dēļ.

150    Pirmkārt, tā kā prasītāji uzskata, ka samērīguma princips ar Regulu Nr. 318/2007 ir pārkāpts tāpēc, ka Komisija aizliedza importēt visus savvaļas putnus, kaut gan tikai savvaļas gājputni bija putnu gripas izplatības avots, ir jāatgādina, ka minētās regulas preambulas devītajā apsvērumā Komisija attiecīgo pasākumu īstenošanu attiecībā uz visiem savvaļas putniem ir pamatojusi šādi:

“Cits EPNI ieteikums attiecas uz savvaļā notverto putnu ievešanu. Zinātniskais atzinums norāda uz draudiem, ko izraisa putni, kas var inficēties laterālās izplatīšanās rezultātā no citiem inficētiem savvaļas putniem no inficētās vides, kā arī no inficētiem mājputniem. Ņemot vērā savvaļas gājputnu būtisko ietekmi uz putnu gripas izplatīšanos no Āzijas uz Eiropu 2005. un 2006. gadā, ir lietderīgi ierobežot putnu, izņemot mājputnus, ievešanu, atļaujot ievest tikai putnus, kas audzēti nebrīvē.”

151    Turklāt otrajā EPNI atzinumā, uz ko šajā kontekstā ir pamatojusies Komisija, ir norādīts, ka lielākā daļa importēto savvaļas putnu, kuri nav mājputni, nav inficēti vai OIE sarakstā ietverto infekcijas ierosinātāju pārnēsātāji. EPNI tomēr precizēja, ka putnu gripa ir būtisks infekcijas ierosinātājs tā veterinārā vai zoonozi izraisošā potenciāla dēļ. Turklāt EPNI šajā atzinumā norādīja, ka savvaļas putni var inficēties slimības laterālās izplatīšanās rezultātā no citiem inficētiem savvaļas putniem un no inficētās vides vai no inficētiem mājputniem.

152    Šajā gadījumā lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka savvaļas gājputni ir putnu gripas izplatības avots. Šo vērtējumu apstiprina Komisijas “Veselības un patērētāju” ģenerāldirektorāta Dzīvnieku veselības un labturības zinātniskās komitejas 2000. gada 27. jūnija atzinums (turpmāk tekstā – “zinātniskās komitejas atzinums”), kurā ir norādīts, ka hroniski inficētie putni, it īpaši zosveidīgie, var izdalīt putnu gripas vīrusu ilgākā laika posmā nekā 30 dienu karantīnas periods.

153    Tomēr ir jāsecina, ka ne visi no trešajām valstīm importētie savvaļas putni ir gājputni. Kā to norāda EPNI savā otrajā atzinumā, 95 % no visiem importētajiem putniem ir zvirbuļveidīgie, papagaiļveidīgie vai vistveidīgie, no kuriem neliels skaits ir gājputni. Tādējādi tikai šis iemesls vien nevarētu pamatot visu savvaļas putnu importa aizliegumu.

154    Šajā ziņā Regulā Nr. 318/2007 Komisija atsaucas arī uz slimības laterālās izplatīšanās risku no citiem inficētajiem savvaļas putniem un no inficētas vides vai no inficētiem mājputniem.

155    Šajā ziņā ir jānorāda, ka gājputni var kā inficēt, tā neinficēt savvaļas putnus gan trešajās valstīs, gan Savienībā.

156    Turklāt ir jānorāda, ka savā otrajā atzinumā EPNI ir precizējusi, ka mājputnu inficēšanās notverto putnu importa dēļ notiek reti un ka pierādījumi par šādiem inficēšanās gadījumiem ir nenozīmīgi. EPNI arī norādīja, ka lielākā skaitā importētiem putniem, piemēram, zvirbuļveidīgajiem un papagaiļveidīgajiem, nav lielas nozīmes putnu gripas epidemioloģijā. Visbeidzot, EPNI tomēr norādīja, ka, ņemot vērā draudus ievest būtiskus infekcijas ierosinātājus Savienībā, vajadzība turpināt notverto savvaļas putnu importu ir rūpīgi jāizvērtē.

157    Ņemot vērā šos draudus, ir jānovērtē, vai Komisijai bija pamats šajā gadījumā uzskatīt, ka, ņemot vērā veselības aizsardzības mērķi, visu savvaļas putnu importa aizliegums ir vajadzīgs un piemērots, vai arī tai bija jāveic mazāk ierobežojošs pasākums (skat. šī sprieduma 98. punktu).

158    Runājot par alternatīvu, ko veido savvaļas putnu ievietošana karantīnā, ir jānorāda, ka EPNI savā otrajā atzinumā, protams, norādīja, ka iespējamība, ka subklīnisku infekciju ieguvuši putni tiks izlaisti brīvībā karantīnas laikā, ir ļoti neliela. Tomēr tā atzina risku, ka daži putni varētu būt tikuši izlaisti brīvībā, kaut gan tie bijuši inficēti. Turklāt no DEFRA ziņojuma izriet, ka tāpēc, ka nav zināma savvaļas putnu veselības vēsture, jo tie tiek notverti neilgi pirms to eksportēšanas, nav zināms arī to veselības stāvoklis.

159    Tādējādi, ņemot vērā šo risku un neskaidrības par notverto savvaļas putnu veselības stāvokli, ir jāsecina, ka, pieņemot Regulu Nr. 318/2007, Komisija attiecībā uz minētajiem putniem nav ne veikusi acīmredzami nesamērīgus pasākumus, ne arī acīmredzami pārsniegusi savu plašo novērtējuma brīvību atbilstoši piesardzības principam tāpēc, ka tā izslēdza savvaļas putnu ievietošanu karantīnā kā alternatīvu pasākumu, kas ir mazāk ierobežojošs salīdzinājumā ar importa aizliegumu.

160    Otrkārt, prasītāji uzskata, ka, atļaujot nebrīvē izaudzētu putnu importu, proti, visbīstamāko putnu kategoriju, nevis savvaļas putnu importu, Komisija ir pārkāpusi arī samērīguma principu. Šī iebilduma pamatojumam tie atsaucas uz profesora D. ziņojumu (šī sprieduma 113. punkts), kā arī to, ka nebrīvē izaudzēti putni dabīgā veidā ir tuvā saskarsmē viens ar otru un ka tie daudz biežāk nonāk saskarē ar cilvēkiem.

161    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar zinātniskās komitejas atzinumu pierādījumi par to, ka mājputnu inficēšanās notiek ar tādu dzīvnieku starpniecību, kas dzīvo brīvībā, ir netieši, bet pārliecinoši. Tādējādi prasītāji nepamatoti apgalvo, ka nebrīvē izaudzētie putni veido visbīstamāko putnu kategoriju no vīrusa izplatīšanās viedokļa.

162    Turklāt ir jāuzsver, ka, ņemot vērā vajadzību veikt pasākumus draudu novēršanai, savvaļas putni atšķiras no nebrīvē izaudzētiem putniem. Nebrīvē izaudzētu putnu gadījumā ir iespējams veikt stingru veselības kontroli jau kopš attiecīgo putnu dzimšanas brīža. Šī kontrole var ilgt līdz pat minēto putnu audzēšanai slēgtā telpā. Zinātniskās komitejas atzinumā turklāt ir norādīts, ka atsevišķas mājputnu saimniecības bija norobežotas, lai pretotos savvaļas putnu ienākšanai tajās, kas, kā uzskata viens no šajā atzinumā minētajiem zinātniekiem, ļāva samazināt putnu gripas gadījumus šajās saimniecībās. Savukārt attiecībā uz savvaļas putniem šāds veselības aizsardzības pasākums principā nav iespējams.

163    Tādējādi prasītāji nevar pārmest Komisijai, ka tā ir veikusi acīmredzami nesamērīgu pasākumu, nošķirot savvaļas putnus un nebrīvē izaudzētus putnus.

164    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, iebildums, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 318/2007 pieņemšana esot radījusi pietiekami būtisku samērīguma principa pārkāpumu, ir jānoraida.

165    Šajā ziņā ir jāprecizē, ka trešā pamata ietvaros, kas attiecas uz Regulas Nr. 318/2007 likumību, Vispārējai tiesai nav uzdots jautājums, vai Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu savvaļas putnu importa aizlieguma ģeogrāfiskā apmēra dēļ (skat. tomēr šī sprieduma 72., 108. un 109. punktu, kas attiecas uz pirmo un otro pamatu par Lēmuma 2005/760 un lēmumu par pagarināšanu likumību), jo šāda kritika saskaņoti un saprotami neizriet no prasītāju iesniegtajiem dokumentiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1993. gada 29. novembra rīkojumu lietā T‑56/92 Koelman/Komisija, Recueil, II‑1267. lpp., 21. punkts). Tādējādi, lai nepārsniegtu prasījuma robežas, Vispārējai tiesai nav jālemj par šo jautājumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 18. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑90/07 P un T‑99/07 P Beļģija un Komisija/Genette, Krājums, II‑3859. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par iespējamu pietiekami būtisku vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

166    Prasītāji uzskata, ka Regulas Nr. 318/2007 noteikumi ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, jo dzīvnieku veselības aizsardzības režīmi, kas ir piemērojami mājputniem, pasta baložiem, mājdzīvniekiem un putniem, kuri ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkam, izklaides parkiem vai eksperimentālajām laboratorijām, ir daudz mazāk stingri nekā savvaļas putniem piemērojamais režīms. Turklāt prasītāji būtībā uzskata, ka minētais princips ir pārkāpts arī tāpēc, ka ar Regulu Nr. 318/2007 ir atļauts nebrīvē izaudzētu putnu, kas saistībā ar putnu gripas vīrusa izplatību rada lielākus draudus nekā savvaļas putni, imports.

167    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Pamattiesību hartā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips nepieļauj, ka līdzīgas situācijas tiek atrisinātas atšķirīgi vai ka atšķirīgas situācijas tiek atrisinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (šajā ziņā skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., 26. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā T‑334/07 Denka International/Komisija, Krājums, II‑4205. lpp., 169. punkts un tajā minētā judikatūra).

168    Tādējādi ir jānovērtē, vai situācijas, kurās atrodas dažādas prasītāju norādītās putnu kategorijas, bija vai nebija līdzīgas.

169    Situācijas līdzība salīdzinājumā ar citu situāciju ir jānovērtē, ņemot vērā kontekstu, kādā ir notikusi atsaukšanās uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību akta, ar ko tiek ieviesta šī atšķirība, mērķi. Ir atzīts, ka elementi, kas raksturo atšķirīgas situācijas, un tādējādi to līdzība ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību akta, kas radījis attiecīgo atšķirību, priekšmetu un mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā attiecīgais akts ietilpst (šajā ziņā pēc analoģijas skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Kā tas ir norādīts šī sprieduma 150. punktā, no Regulas Nr. 318/2007 preambulas devītā apsvēruma izriet, ka savvaļas putnu izslēgšana no importa Savienībā bija pamatota ar šo putnu inficēšanās draudiem.

171    Līdz ar to ir svarīgi novērtēt, vai no risku novēršanas viedokļa savvaļas putni atšķiras no mājputniem, pasta baložiem, mājdzīvniekiem un putniem, kas ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkam, izklaides parkiem vai eksperimentālajām laboratorijām.

172    Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka, ņemot vērā elementus, kas bija Komisijas rīcībā Regulas Nr. 318/2007 pieņemšanas brīdī (skat. šī sprieduma 150.–157., 161. un 162. punktu), tā principā varēja atturēties atļaut savvaļas putnu kā kategorijas importu. Tas vien, ka risks, kas ir līdzvērtīgs tam, kādu rada savvaļas putni, attiecīgā gadījumā varēja pamatot, ka no šīs pašas regulas piemērošanas jomas tiek izslēgtas arī citas putnu kategorijas, pats par sevi nevarēja pamatot nevienlīdzīgu attieksmi, kas bija nelabvēlīga savvaļas putniem, ciktāl saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kura ievērošana ir jāsaskaņo ar likumības principa ievērošanu, neviens nevar sev par labu atsaukties uz pārkāpumu, kas ir izdarīts par labu kādam citam (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

173    Pirmkārt, runājot par savvaļas putnu un mājputnu atšķirību, ir jānorāda, ka otrajā EPNI atzinumā bija norādīts, ka salīdzinājumā ar mājputniem par infekcijas un transmisīvo slimību izplatību savvaļas putnu vidū to dabiskajā vidē pirms notveršanas bija maz zināms. Šīs atšķirīgās zināšanas par risku, kas ir saistīts ar infekcijas un transmisīvo slimību izplatību, nozīmē, ka mājputni neatrodas situācijā, kas no riska novērtējuma viedokļa ir līdzīga tai, kādā atrodas savvaļas putni.

174    Otrkārt, runājot par atšķirību starp savvaļas putniem un pasta baložiem, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 318/2007 2. panta f) punktā no minētās regulas piemērošanas jomas ir izslēgti “pasta baloži, kas ievesti [Savienības] teritorijā no trešās kaimiņvalsts, kur tie parasti dzīvo, un tad tūlīt palaisti brīvībā, sagaidot, ka tie lidos atpakaļ uz minēto trešo valsti”.

175    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pirmajā EPNI atzinumā bija norādīts, ka eksperimentos gūti pierādījumi ir pierādījuši, ka balodi ir ļoti grūti inficēt ar putnu gripas vīrusu, bet ka ir pietiekami pierādījumi, lai netiktu izslēgta iespēja, ka baloži rada risku saistībā ar putnu gripas vīrusa ievazāšanu. EPNI tajā pašā atzinumā norādīja, ka nešķiet, ka baložiem ir būtiska nozīme putnu gripas epidemioloģijā.

176    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka prasītāji neatsaucas ne uz vienu eksperimentos gūtu pierādījumu, saskaņā ar kuru savvaļas putniem, tāpat kā baložiem, varētu būt ļoti grūti tikt inficētiem. Tādējādi tas, ka ar putnu gripas vīrusu ir ļoti grūti inficēt baložus, pēdējos minētos, ņemot vērā mērķi novērst minētos riskus, padara atšķirīgus no savvaļas putniem. Tādējādi iebildumam par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu šajā ziņā nevar piekrist.

177    Turklāt, pat ja būtu jāatzīst, ka savvaļas putni nerada lielāku risku par baložiem, – ņemot vērā, ka, pēc EPNI domām, visvairāk importētajiem putniem nav būtiskas nozīmes putnu gripas epidemioloģijā, – ir jākonstatē, ka iespējamo nevienlīdzīgo attieksmi, kas no tās varētu izrietēt, rada vienīgi tas, ka Regulas Nr. 318/2007 2. panta f) punktā no minētās regulas piemērošanas jomas ir izslēgti pasta baloži. Ja tiek pieņemts, ka šī izslēgšana ir prettiesiska attiecīgajās tiesību normās minēto iemeslu dēļ, šāda pretlikumība nevar pamatot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz savvaļas putniem vai pat pietiekami būtisku minētā principa pārkāpumu, kas pamatotu atlīdzības izmaksāšanu prasītājiem (skat. šī sprieduma 172. punktu).

178    Treškārt, runājot par atšķirību starp savvaļas putniem un mājputniem, Komisija pamatoti ir norādījusi, ka pēdējie minētie dzīvo tuvu to īpašniekam. Šis tuvums neizslēdz, ka minētie putni varētu būt inficējušies ar putnu gripas vīrusu. Komisijas apgalvojums, ka parasti tie dzīvo slēgtās telpās, nav pamatots, un, kā to norāda prasītāji, var tikt uzskatīts, ka zināmā skaitā valstu mājputni dzīvo ārpus telpām. Turklāt Komisija ir atzinusi risku, ka arī mājputni var būt inficējušies ar putnu gripas vīrusu, jo tā ir veikusi īpašus aizsardzības pasākumus attiecībā uz šiem putniem pēc IAHP atklāšanas putniem, kas importēti un ievietoti karantīnā Eseksas karantīnas centrā (skat. šī sprieduma 92. punktu).

179    Mājputni atšķiras no savvaļas putniem ar to, ka tie ir mājdzīvnieki un tādējādi parasti saņem sava veida īpašu attieksmi no to īpašnieka, kā rezultātā tiek nodrošināta lielāka veselības uzraudzība.

180    Tomēr šī lielā mājputnu īpašnieku īstenotā uzraudzība nevar ļaut Komisijai uzskatīt, ka šo putnu radītais risks ir mazāks nekā savvaļas putnu radītais risks. No otrā EPNI atzinuma izriet, ka klīniskās pazīmes daudziem importētajiem putniem nav uzticams putnu gripas vīrusa infekcijas rādītājs. Turklāt Komisija nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas ļautu izslēgt, ka arī šie putni būtu ieguvuši subklīnisku infekciju (skat. šī sprieduma 158. punktu).

181    Tomēr nevienlīdzīga attieksme, kas no tā izriet, ir saistīta tikai ar īpašo Direktīvas 92/65 1. panta trešajā daļā mājputniem piemērojamo režīmu, un tā nevar ietekmēt Regulas Nr. 318/2007 likumību, ciktāl tajā nav atļauts savvaļas putnu imports. Tādējādi tā nevar pamatot pietiekami būtisku vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, lai attaisnotu atlīdzības izmaksu prasītājiem (skat. šī sprieduma 172. punktu).

182    Ceturtkārt, runājot par atšķirību starp savvaļas putniem, no vienas puses, un putniem, kas ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkam, izklaides parkiem vai eksperimentālajām laboratorijām, no otras puses, Komisija atsaucas uz apstākli, ka tirdzniecība ar pēdējiem minētajiem ir lielā mērā individualizēta. Turklāt tā atsaucas uz Direktīvas 92/65 13. pantu kopā arī šīs pašas direktīvas C pielikumu, kuros ir paredzēti nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai iestāde, institūts vai centrs tiktu oficiāli apstiprināts.

183    Šajā ziņā ir jāuzskata, ka Komisijas norādītie iemesli neļauj saprast, kādēļ, ņemot vērā risku, ko rada īpaši putnu gripa, ir jāaizliedz viss savvaļas putnu imports, kaut gan attiecībā uz putniem, kuri ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkam, izklaides parkiem vai eksperimentālajām laboratorijām, imports ir atļauts ar nosacījumu, ka ir ievēroti atsevišķi dzīvnieku veselības noteikumi. Neskaidrais Komisijas apgalvojums, ka tirdzniecība ar šiem putniem ir lielā mērā individualizēta, neļauj saprast, kā šī individualizācija varētu ierobežot attiecīgo risku. Turklāt Komisija nav norādījusi ne pamatu, kāpēc tā uzskata, ka putni, kas ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkam, izklaides parkiem vai eksperimentālajām laboratorijām, noteikti ir nākuši no oficiāli apstiprinātas iestādes, institūta vai centra, kas ir paredzēti Direktīvas 92/65 13. pantā, ne arī to, kādēļ nav iespējams savvaļas putnu importam izvirzīt nosacījumu, ka ir jāievēro atsevišķi dzīvnieku veselības aizsardzības pasākumi. Visbeidzot, neviens apstāklis neļauj izslēgt, ka putni, kas ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkam, izklaides parkiem vai eksperimentālajām laboratorijām, varētu būt ieguvuši subklīnisku infekciju.

184    Tomēr iespējamo nevienlīdzīgo attieksmi, kas no tā varētu izrietēt, varētu radīt tikai tas, ka Regulas Nr. 318/2007 2. panta d) punktā no tās piemērošanas jomas ir izslēgti putni, kuri ir paredzēti zooloģiskajiem dārziem, cirkam, izklaides parkiem vai eksperimentālajām laboratorijām. Ja tiek pieņemts, ka minēto putnu izslēgšana no šīs pašas regulas piemērošanas jomas pati par sevi ir prettiesiska iepriekš norādīto iemeslu dēļ, šāds prettiesiskums nevar pamatot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz savvaļas putniem, ne a fortiori pietiekami būtisku minētā principa pārkāpumu, kas attaisnotu atlīdzības izmaksāšanu prasītājiem (skat. šī sprieduma 172. punktu).

185    Piektkārt un visbeidzot, runājot par atšķirību starp savvaļas putniem un nebrīvē izaudzētiem putniem, ir jāatgādina, ka šī sprieduma 160.–163. punktā izklāstīto iemeslu dēļ starp nebrīvē izaudzētiem putniem un savvaļas putniem, ņemot vērā risku un iespējamā riska novēršanas pasākumus, pastāv objektīva atšķirība. Tādējādi iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ciktāl tas ir pamatots ar šo atšķirību, ir jānoraida.

 Par iespējamu pietiekami būtisku tiesību uz īpašumu un brīvības veikt saimniecisko darbību pārkāpumu

186    Prasītāji apgalvo, ka Regulā Nr. 318/2007 paredzētā savvaļas putnu importa aizlieguma dēļ savu saturu un būtību zaudējot attiecīgi Pamattiesību hartas 16. un 17. pantā paredzētā prasītāju brīvība veikt saimniecisko darbību un tiesības uz īpašumu.

187    Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

188    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka darījumdarbības brīvība un tiesības uz īpašumu ir pamattiesības, kas ir paredzētas attiecīgi Pamattiesību hartas 16. un 17. pantā. Tomēr šīs tiesības nav uztveramas kā absolūtas prerogatīvas, bet gan ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tādējādi tiesību uz īpašumu izmantošana, kā arī brīvība veikt saimniecisko darbību var tikt ierobežota ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst vispārējo interešu mērķim, ko cenšas sasniegt Savienība, un attiecībā pret sasniedzamo mērķi nav nesamērīga un nepieņemama iejaukšanās, kas aizskartu pašu šādi garantēto tiesību būtību (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Arcelor/Parlaments un Padome, 153. punkts un tajā minētā judikatūra).

189    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka prasītāji nav precīzi pamatojuši iemeslus, kuru dēļ savvaļas putnu importa aizliegums atbilstoši Regulai Nr. 318/2007 būtu pretrunā to tiesībām uz īpašumu un brīvībai veikt saimniecisko darbību.

190    Neatkarīgi no iepriekš izklāstītā no šī sprieduma 150.–164. punktā izklāstītā vērtējuma attiecībā uz to pasākumu samērīgumu, kas ir veikti saskaņā ar Regulu Nr. 318/2007, izriet, ka minētajiem pasākumiem ir leģitīms vispārējo interešu mērķis, proti, cilvēku veselības un dzīvnieku veselības aizsardzība no putnu gripas vīrusa izplatīšanās riska, un ka tādēļ tie nav acīmredzami nesamērīgi. Līdz ar to tie nevar tikt uzskatīti par nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas būtu apdraudējusi pašu prasītāju tiesību uz īpašumu un brīvības veikt saimniecisko darbību būtību. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, ciktāl ar minēto regulu joprojām ir atļauts nebrīvē izaudzētu putnu imports, joprojām ir iespējams veikt ar šo putnu importēšanu saistītu saimniecisko darbību.

191    Tādējādi ir jānoraida prasītāju iebildums, ka Regulas Nr. 318/2007 pieņemšana radīja pietiekami būtisku to tiesību uz īpašumu vai brīvības veikt saimniecisko darbību pārkāpumu.

 Starpposma secinājums

192    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka, ņemot vērā prasītāju celtos iebildumus, Komisija, pieņemot Regulu Nr. 318/2007, nav izdarījusi pietiekami būtisku tiesību normas, kura aizsargā privātpersonas, pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības atbildību.

2.     Secinājumi par prettiesisko rīcību

193    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka, pieņemot gan Lēmumu 2005/760, gan turpmākos lēmumus par šī pirmā lēmuma pagarināšanu, Komisija ir pieļāvusi vairākus pārkāpumus, kas var izraisīt Savienības atbildību, lai atlīdzinātu kaitējumu, kurš prasītājiem nodarīts tāpēc, ka tika apturēts savvaļas putnu imports no trešajām valstīm, kas ietilpst OIE reģionālajās komitejās, kopš spēkā stājās Lēmums 2005/760.

C –  Par atbildību par tiesisku aktu

194    Pakārtoti iepriekšējam iebildumam prasītāji, ņemot vērā, ka tie vairs nevar īstenot savas pamattiesības kopš Regulas Nr. 318/2007 spēkā stāšanās dienas, lūdz tiem izmaksāt atlīdzību atbilstoši atbildībai par likumīgu Savienības aktu. Ar to, ka prasītājiem galīgi ir liegta iespēja īstenot minētās tiesības, nesaņemot atbilstošu kompensāciju, tiekot izraisīta Savienības atbildība neatkarīgi no vainas.

195    Šajā ziņā Tiesa ir uzskatījusi, ka pašlaik spēkā esošajās Savienības tiesībās nepastāv Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par to, ka tā tiesiski veikusi savu darbību likumdošanas jomā (Tiesas 2008. gada 9. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 176. un 179. punkts). Tiesa arī ir precizējusi, ka, lai gan Savienības atbildība neatkarīgi no vainas varētu tikt atzīta, lai tā iestātos, ir jābūt izpildītiem trim kumulatīviem nosacījumiem, proti, zaudējumiem ir jāpastāv, ir jābūt cēloņsakarībai starp zaudējumiem un attiecīgo aktu, kā arī zaudējumiem ir jābūt neparastiem un īpašiem (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās FIAMM u.c./Padome un Komisija, 169. punkts).

196    Šajā gadījumā papildus tam, ka pašlaik nepastāv Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par likumīgu aktu, pietiek konstatēt, ka prasītāji savos dokumentos nav precizējuši iemeslu, kura dēļ kaitējums, kas, kā tie apgalvo, tiem esot nodarīts, neatkarīgi no konkrēta tā apmēra būtu neparasts un īpašs, un šajā ziņā nepietiek atsaukties uz patiesu un konkrētu kaitējumu.

197    Tādējādi ir jānoraida iebildums, ko prasītāji ir izvirzījuši pakārtoti iepriekšējam iebildumam un kas attiecas uz atbildību par likumīgu aktu.

D –  Par kaitējuma, kas nodarīts ar apstrīdētajiem aktiem, esamību un apmēru

198    Runājot par nodarītā kaitējuma esamību un apmēru, prasītāji ir pietaupījuši tiesības vēlākā stadijā precīzāk norādīt minētā kaitējuma apmēru un sniegt papildu pierādījumus tā pamatojumam. Tāpat arī Komisija ir pietaupījusi tiesības vēlāk paust padziļinātu viedokli attiecībā uz prasītāju norādīto kaitējumu un attiecībā uz cēloņsakarību starp šo kaitējumu un tās iespējami prettiesisko rīcību.

199    Turklāt, kaut gan prasības pieteikuma pielikumā prasītāji ir iekļāvuši zināmu skaitu dokumentu, tostarp dažādus 2005. gadā izsniegtus sertifikātus savvaļas putnu importēšanai no trešajām valstīm, kas ir OIE dalībvalstis, kuri, protams, pierāda, ka minētais kaitējums ir reāls un droši zināms, Vispārējā tiesa šajā tiesvedības stadijā nespēj lemt par sniegto ziņu atbilstību un pareizību un tādējādi par zaudējumu atlīdzības summām, kas Savienībai ir jāizmaksā katram no prasītājiem. Tā kā vēl nav iespējams risināt jautājumu par kaitējuma vērtējumu, saistībā ar procesuālās ekonomijas apsvērumiem ir lietderīgi vispirms par Savienības atbildību lemt, pieņemot starpspriedumu. Par Komisijas nodarītajiem pārkāpumiem izmaksājamās zaudējumu atlīdzības summu noteikšana ir veicama vēlākā stadijā, vai nu lietas dalībniekiem savstarpēji vienojoties, vai arī, ja šāda vienošanās nav panākta, to nosakot Vispārējai tiesai (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 1979. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79 Dumortier u.c./Padome, Recueil, 3091. lpp., 23. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 26. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑344/00 un T‑345/00 CEVA un Pharmacia Entreprises/Komisija, Recueil, II‑229. lpp., 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

200    Runājot par kritēriju par cēloņsakarību starp konstatēto prettiesisko rīcību un norādīto kaitējumu, ir jāprecizē, ka var tikt atlīdzināti tikai tie zaudējumi, kas ir tieši radīti ar Lēmumu 2005/760 un turpmākajiem lēmumiem par šī pirmā lēmuma pagarināšanu, ciktāl tie kavēja savvaļas putnu importu no trešajām valstīm vai no atsevišķiem trešo valstu apgabaliem, attiecībā uz kuriem Komisija šajā stadijā nebija pietiekami izpētījusi un pierādījusi, ka tie rada putnu gripas izplatīšanās risku (skat. šī sprieduma 84.–133. punktu).

201    Tādējādi, Vispārējai tiesai saglabājot iespēju pieņemt vēlāku lēmumu, ir jāaicina lietas dalībnieki vienoties par šīm summām, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, un trīs mēnešu termiņā tai darīt zināmas izmaksājamās summas, kas noteiktas, savstarpēji vienojoties, vai, ja nav panākta vienošanās, tajā pašā termiņā tai darīt zināmus savus zaudējumu aprēķinus (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 1992. gada 19. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija, Recueil, I‑3061. lpp., 37. un 38. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

202    Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

ar pagaidu spriedumu nospriež:

1)      Eiropas Savienība atlīdzina zaudējumus, kas ir radušies Animal Trading Company (ATC) BV, Avicentra NV, Borgstein birds and Zoofood Trading vof, Bird Trading Company Van der Stappen BV, New Little Bird’s Srl, Vogelhuis Kloeg un Giovani Pistone tāpēc, ka Eiropas Komisija pieņēma un īstenoja, pirmkārt, 2005. gada 27. oktobra Lēmumu 2005/760/EK par dažiem aizsardzības pasākumiem attiecībā uz nebrīvē turētu putnu ievešanu saistībā ar aizdomām par ļoti patogēno putnu gripu dažās trešās valstīs, otrkārt, 2005. gada 30. novembra Lēmumu 2005/862/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/759/EK un 2005/760 attiecībā uz pasākumiem putnu gripas apkarošanai putnu vidū, izņemot mājputnus, treškārt, 2006. gada 31. janvāra Lēmumu 2006/79/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/759/EK un 2005/760 attiecībā uz to piemērošanas termiņu, ceturtkārt, 2006. gada 7. jūnija Lēmumu 2006/405/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/710/EK, 2005/734/EK, 2005/758/EK, 2005/759/EK, 2005/760, 2006/247/EK un 2006/625/EK attiecībā uz dažiem aizsardzības pasākumiem saistībā ar ļoti patogēno putnu gripu, piektkārt, 2006. gada 25. jūlija Lēmumu 2006/522/EK, ar ko groza Lēmumus 2005/759/EK un 2005/760 attiecībā uz dažiem aizsardzības pasākumiem saistībā ar ļoti patogēno putnu gripu un ar atsevišķu dzīvo putnu ievešanu Kopienā, sestkārt, 2006. gada 22. decembra Lēmumu 2007/21/EK, ar ko groza Lēmumu 2005/760 attiecībā uz dažiem aizsardzības pasākumiem saistībā ar ļoti patogēno putnu gripu un tādu putnu ievedumiem Kopienā, kas nav mājputni, kā arī, septītkārt, 2007. gada 23. marta Lēmumu 2007/183/EK, ar ko groza Lēmumu 2005/760;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt;

3)      lietas dalībnieki trīs mēnešu termiņā no sprieduma pasludināšanas dienas Vispārējai tiesai dara zināmas zaudējumu atlīdzības summas, par ko ir panākta savstarpēja vienošanās;

4)      ja netiek panākta vienošanās, lietas dalībnieki tajā pašā termiņā Vispārējai tiesai dara zināmus savus zaudējumu aprēķinus;

5)      lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

Azizi Frimodt Nielsen Kancheva

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 16. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

A –  Iepazīstināšana ar prasītājiem

B –  Par Direktīvu 91/496 un Direktīvu 92/65

C –  Par Lēmumu 2000/666

D –  Par pirmo EPNI atzinumu

E –  Par Lēmumu 2005/760

F –  Par Apvienotās Karalistes Valsts ārkārtas epidemioloģijas grupas ziņojumu

G –  Par četriem pirmajiem lēmumiem par pagarināšanu

H –  Par otro EPNI atzinumu

I –  Par diviem pēdējiem lēmumiem par pagarināšanu

J –  Par Regulu Nr. 318/2007

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Par apstākļiem, kādos iestājas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība

B –  Par prettiesiskas rīcības esamību

1.  Par Komisijas pilnvaru neesamību vai par acīmredzamu un smagu tās novērtējuma brīvības robežu pārkāpumu saistībā ar juridiskajiem pamatiem, uz kuriem ir balstīti apstrīdētie tiesību akti

a)  Par Lēmuma 2005/760 likumību

Par pirmo pamatu – acīmredzamu un smagu Komisijas novērtējuma brīvības atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam robežu pārkāpumu un tās rūpības pienākuma neizpildi

–  Par pirmā pamata apmēru

–  Par plašas novērtējuma brīvības esamību atbilstoši Direktīvas 91/496 18. panta 1. punktam

–  Par rūpības pienākuma izpildi

Par otro pamatu – Komisijas novērtējuma brīvības robežu pārsniegšanu būtiska samērīguma principa pārkāpuma dēļ

b)  Par lēmumu par pagarināšanu likumību

Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums

Par Lēmuma 2005/862 likumību

Par Lēmuma 2006/79 likumību

Par Lēmuma 2006/405 likumību

Par Lēmuma 2006/522 likumību

Par Lēmuma 2007/21 likumību

Par Lēmuma 2007/183 likumību

c)  Par Regulas Nr. 318/2007 likumību

Par Regulas Nr. 318/2007 apstrīdēšanas apmēru

Par pietiekama Regulas Nr. 318/2007 juridiskā pamata esamību

Par iespējamu būtisku samērīguma principa pārkāpumu

Par iespējamu pietiekami būtisku vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Par iespējamu pietiekami būtisku tiesību uz īpašumu un brīvības veikt saimniecisko darbību pārkāpumu

Starpposma secinājums

2.  Secinājumi par prettiesisko rīcību

C –  Par atbildību par tiesisku aktu

D –  Par kaitējuma, kas nodarīts ar apstrīdētajiem aktiem, esamību un apmēru

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – holandiešu.