Lietas T-647/21 un T-99/22
Sber Vermögensverwaltungs AG, iepriekš – Sberbank Europe AG
pret
Eiropas Centrālo banku
Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2024. gada 28. februāra spriedums
Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrā daļa – Uz Austrijas tiesību aktu pamata (un pēc lēmuma par administratīva naudas soda uzlikšanu uz Regulas Nr. 1024/2013 18. panta pamata) ECB piemēroti absorbēšanas procenti par Regulas (ES) Nr. 575/2013 395. panta pārkāpumu – Samērīgums
1. Pamattiesības – Princips “ne bis in idem” – Piemērošanas joma – Administratīvi naudas sodi – Iekļaušana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants; Padomes Regulas Nr. 1024/2013 18. pants)
(skat. 35. un 36. punktu)
2. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Savienības finanšu nozares uzraudzība – Vienotais uzraudzības mehānisms – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Sodi un citi administratīvi pasākumi – Pēc administratīva naudas soda uzlikšanas Eiropas Centrālās bankas (ECB) piemēroti absorbēšanas procenti par lielo riska darījumu limita pārsniegšanu – Principa “ne bis in idem” neievērošana – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1024/2013 18. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkts)
(skat. 38.–42. punktu)
3. Dalībvalsts tiesību normas – Interpretācija – Attiecīgo dalībvalsts tiesu izmantotās interpretācijas ņemšana vērā – Ierobežojumi
(skat. 58.–60. punktu)
4. Eiropas Savienības tiesību normas – Tieša iedarbība – Pārākums – Savienības tiesību normu un dalībvalsts tiesību normu kolīzija – Attiecīgās dalībvalsts tiesas pienākumi un pilnvaras – Savienības tiesas pienākumi un pilnvaras – Dalībvalsts tiesību normu nepiemērošana
(skat. 61.–63. punktu)
5. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Savienības finanšu nozares uzraudzība – Vienotais uzraudzības mehānisms – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Kompetento iestāžu pilnvaras uzraudzības un sankciju noteikšanas jomā – Administratīvā pasākuma veida noteikšana, ņemot vērā visus apstākļus – Absorbēšanas procentu automātiska piemērošana lielo riska darījumu limitu pārsniegšanas gadījumā – Nepieļaujamība – Samērīguma principa neievērošana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36 37. apsvērums, kā arī 4. panta 1. punkts, 65. panta 1. punkts un 70. pants)
(skat. 64.–80. punktu)
6. Atcelšanas prasība – Interese celt prasību – Prasība par Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu piemērot absorbēšanas procentus – Tiesvedības laikā notikusi lēmuma atcelšana un aizstāšana ar līdzīga satura lēmumu – Atceltā akta autora atzinums, ka sākotnējais lēmums ir dzēsts no Savienības tiesību sistēmas – Prasības priekšmeta zudums – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas
(LESD 263. pants)
(skat. 83.–87. punktu)
Rezumējums
Apmierinot atcelšanas prasības par Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumiem, ar kuriem, pamatojoties uz VUM regulu (1), piemēroti valsts tiesību normās paredzēti absorbēšanas jeb atgūšanas procenti [Abschöpfungszinsen], Vispārējā tiesa divos spriedumos, kas pasludināti vienā un tajā pašā dienā, precizē apstākļus, kādos tā var izmantot valsts tiesību normu, ar kurām transponēta direktīva, atbilstīgu interpretāciju, atkāpjoties no dalībvalsts tiesu izmantotās interpretācijas.
Turklāt spriedumā Sber/ECB (apvienotās lietas T-647/21 un T-99/22) tā ir nospriedusi attiecībā uz līdz šim neaplūkoto jautājumu par principa ne bis in idem piemērošanu situācijā, kad ECB, pamatojoties uz VUM regulu, uzliek administratīvus naudas sodus, savukārt spriedumā BAWAG PSK/ECB (T-667/21) tā ir papildinājusi savu judikatūru par šajā pašā regulā reglamentētās ECB kompetences apjomu.
Šīs lietas attiecas uz divām Austrijā reģistrētām kredītiestādēm, kas ir tieši pakļautas ECB īstenotajai prudenciālajai uzraudzībai.
Apvienotajās lietās T-647/21 un T-99/22 runa ir par to, ka ECB, pamatojoties uz VUM regulu, uzlika prasītājai – Sber Vermögensverwaltungs AG – administratīvu naudas sodu par Regulā Nr. 575/2013 (2) noteikto lielo riska darījumu limitu pārsniegšanu gan individuāli, gan konsolidētā mērogā. Pēc tam, arī pamatojoties uz VUM regulu (3), ECB nolēma tai piemērot BWG (4) 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktā paredzētos absorbēšanas procentus par attiecīgajām minēto pārsniegumu summām.
ECB, ņemot vērā tās Administratīvās pārskatīšanas padomes atzinumu, kurā konstatēts, ka ECB sākotnējā lēmumā ir pieļautas nepilnības, 2021. gada 21. decembrī minēto lēmumu aizstāja ar jaunu lēmumu (5), vienlaikus atstājot spēkā absorbēšanas procentu summu. Tā precizēja, ka gadījumā, ja kredītiestāde neievēro Regulā Nr. 575/2013 noteiktos pienākumus, BWG paredzēto absorbēšanas procentu piemērošana ietilpst kompetentajai iestādei saistošo pilnvaru īstenošanā un ka tai šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības.
Ar divām atsevišķām prasībām prasītāja lūdza Vispārējo tiesu atcelt gan ECB sākotnējo lēmumu, gan tās 2021. gada 21. decembra lēmumu.
Lietā T-667/21 prasītāja – BAWAG PSK Bank für Arbeit und Wirtschaft und Österreichische Postsparkasse AG – bija netieši iegādājusies Francijā mājokļa iegādei izsniegtu aizdevumu portfeli. Šis portfelis tika nodots kopīgam ieguldījumu fondam bez juridiskas personas statusa; prasītāja iegādājās visas tā ieguldījumu daļas un tādējādi kļuva par tā faktisko īpašnieku.
ECB pēc prasītājas telpās veiktas pārbaudes konstatēja, ka prasītājai trūkst datu, pēc kuriem būtu iespējams identificēt katru ar pamatā esošajiem aizdevumiem saistīto parādnieku, un ka tā nebija ievērojusi lielo riska darījumu limitu, kas attiecībā uz portfeli ir paredzēts Regulā Nr. 575/2013. Tādēļ ar 2021. gada 2. augusta lēmumu (6), pamatojoties uz tām pašām tiesību normām, ECB prasītājai uzdeva samaksāt absorbēšanas procentus. Prasītāja šo lēmumu pārsūdzēja Vispārējā tiesā.
Ar spriedumiem Sber/ECB (apvienotās lietas T-647/21 un T-99/22) un BAWAG PSK/ECB (T-667/21) Vispārējā tiesa ir atcēlusi attiecīgi ECB 2021. gada 21. decembra lēmumu, ar kuru aizstāts tās sākotnējais lēmums, un 2021. gada 2. augusta lēmumu – ar tādu pamatojumu, ka, ECB, piemērojot absorbēšanas procentus, nebija izvērtējusi lietas apstākļus.
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par principa “ne bis in idem” piemērošanu
Vispārējā tiesa uzskata: absorbēšanas procenti, kurus ECB piemērojusi uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata par rīcību, par kuru jau uzlikts administratīvs naudas sods uz VUM regulas pamata, nav pretrunā principam ne bis in idem.
Šajā ziņā tā atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. panta, ar kuru ir aizliegts kumulēt gan procesus, gan sodus ar krimināltiesisku raksturu par vienām un tām pašām darbībām un pret vienu un to pašu personu, attiecas ne tikai uz tādiem procesiem un sodiem, kas dalībvalsts tiesību aktos ir kvalificēti kā “krimināltiesiski”. Proti, tas attiecas arī uz saukšanu pie atbildības un sodiem, kas uzskatāmi par tādiem, kuriem piemīt krimināltiesisks raksturs, ņemot vērā pašu pārkāpuma būtību un attiecīgajai personai eventuāli piemērojamā soda bardzības pakāpi.
Vispārējā tiesa uzsver, ka administratīvie naudas sodi, kas uzlikti uz VUM regulas 18. panta 1. punkta pamata, ietilpst Hartas 50. panta piemērošanas jomā. Tā norāda, ka paraugs šādiem sodiem nepārprotami ir bijuši naudas sodi, kurus Eiropas Komisija var uzlikt konkurences tiesību jomā (7), un tiem ir līdzīga būtība un bardzības pakāpe. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka naudas sodu piemērošanas procedūrās saistībā ar konkurences tiesībām ir jāievēro princips ne bis in idem. Līdz ar to šī kvalifikācija pēc analoģijas ir piemērojama arī minētajiem sodiem.
Vispārējā tiesa konstatē, ka savukārt no Austrijas tiesu judikatūras izriet, ka absorbēšanas procenti tiek kvalificēti kā prudenciālās uzraudzības pasākumi, kuriem nav soda iezīmju. Tā kā nedz pārkāpuma būtība, nedz soda bardzība neliecina, ka šī lieta ietilptu krimināltiesību jomā, to piemērošana uz BWG pamata neietilpst Hartas 50. panta piemērošanas jomā. Turklāt šo secinājumu apstiprina spriedums VTB Bank (Austria) (8), kurā Tiesa ir atbalstījusi absorbēšanas procentu kvalificēšanu par “administratīvu pasākumu”, nevis par “administratīvu sodu”.
– Par ECB kompetenci piemērot absorbēšanas procentus
Vispārējā tiesa precizē, ka ECB kompetencē – uz VUM regulas pamata – ietilpst arī BWG 97. pantā paredzēto absorbēšanas procentu piemērošana.
Vispirms tā uzsver, ka prudenciālās uzraudzības uzdevumu veikšanas vajadzībām ECB ir VUM regulā paredzētās trīs veidu uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, attiecīgajās Savienības tiesību normās paredzētās kompetento iestāžu pilnvaras un pilnvaras dot dalībvalstu iestādēm norādījumus izmantot to pilnvaras atbilstoši spēkā esošajām valsts tiesību normām.
Aplūkojot jautājumu, vai šajā gadījumā ECB ir bijušas otrajā kategorijā ietilpstošās pilnvaras, proti, attiecīgajās Savienības tiesību normās paredzētās kompetento iestāžu pilnvaras, Vispārējā tiesa norāda, ka frāze “saskaņā ar Savienības tiesību aktiem” ir tikusi interpretēta tādējādi, ka tā aptver visas pilnvaras, kuras izriet no tiesiskā pamata, kas ieviests ar kādu direktīvu, neatkarīgi no tā, vai šīs pilnvaras izriet no dalībvalsts pienākuma vai tās tiesībām veikt likumdošanas darbības – pretstatā šajā direktīvā atzītajām dalībvalstu pilnvarām uz dalībvalsts tiesību aktu pamata ieviest stingrākas normas ārpus ar šo direktīvu ieviestā regulējuma. (9)
Spriedumā VTB Bank (Austria) (10) attiecībā uz BWG 97. panta iepriekšējo redakciju tā ir atzinusi, ka absorbēšanas procentu piemērošana ir pielīdzināma administratīvam pasākumam, kas ietilpst Direktīvas 2013/36 (11) 65. panta 1. punkta piemērošanas jomā, kas šajā gadījumā ir daļa no piemērojamā tiesiskā regulējuma. Apstāklis, ka tie nav minēti šajā direktīvā iekļautajā administratīvo sodu un citu pasākumu sarakstā, nav nozīmīgs, jo šis saraksts nav izsmeļošs; šajā pašā direktīvā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic visus pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu minētās direktīvas un Regulas Nr. 575/2013 īstenošanu. Vispārējā tiesa precizē: šajā spriedumā Tiesa ir uzsvērusi, ka Savienības tiesību aktos noteiktajām minimālajām prudenciālajām prasībām būtu jānodrošina pēc iespējas lielāka saskaņotība un ka Regulā Nr. 575/2013 paredzēto limitu pārsnieguma gadījumā dalībvalstīm ir jāpiemēro kredītiestādēm nevis to valsts tiesībās noteikts pasākums, bet gan administratīvs sods vai cits administratīvs pasākums Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta izpratnē.
Tātad apstāklis, ka absorbēšanas procentu piemērošana nav minēta Direktīvā 2013/36 iekļautajā sarakstā, neizslēdz to, ka uz šādu piemērošanu attiecas ar šo pašu direktīvu ieviestais tiesiskais regulējums. Līdz ar to Vispārējā tiesa secina, ka tā ir pielīdzināma pilnvarām, kas valsts kompetentajai iestādei ir piešķirtas “saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem” VUM regulas 9. panta 1. punkta otrās daļas otrā teikuma izpratnē un kuras līdz ar to ir piešķirtas arī ECB.
– Par valsts tiesību normu interpretāciju
Vispārējā tiesa konstatē, ka, izmantodama Austrijas tiesu sniegto interpretāciju, ka lielo riska darījumu limitu pārsniegšanas gadījumā absorbēšanas procentu piemērošana notiek automātiski, un neizvērtēdama lietas apstākļus, ECB ir balstījusies uz juridiskā ziņā kļūdainu pieņēmumu, kura dēļ tika pieļautas kļūdas tās veiktajā pārbaudē par BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanas samērīgumu.
Šajā kontekstā Vispārējā tiesa atgādina: kad Vispārējai tiesai tiek lūgts pārbaudīt, cik pamatoti ECB ir piemērojusi valsts tiesību normas, ar kurām transponēta kāda direktīva, valsts tiesu sniegtā interpretācija ir pietiekama, lai konstatētu minētās valsts tiesību normas tvērumu, ja no tā izriet, ka šī norma ir saderīga ar direktīvu, kuras transponēšanas nolūkā tā tika pieņemta. Turpretī, ja valsts tiesu sniegtā interpretācija nav pietiekama, lai nodrošinātu valsts tiesību normu saderību ar konkrētu direktīvu, Savienības tiesību normu pārākuma principa ievērošana paredz, ka nepieciešamības gadījumā Vispārējā tiesa – tāpat kā valsts tiesa – valsts tiesību normas interpretē, pēc iespējas ņemot vērā transponētās direktīvas tekstu un nolūku, lai sasniegtu tajā izvirzīto mērķi. Tātad prasības par atbilstīgu interpretāciju ietver pienākumu nepieciešamības gadījumā grozīt iedibinātu judikatūru, ja tā ir balstīta uz tādu valsts tiesību normas interpretāciju, kas neatbilst direktīvas mērķiem.
Turklāt, ja nav iespējams kādu valsts tiesisko regulējumu interpretēt atbilstoši Savienības tiesību aktu prasībām, Vispārējai tiesai – tāpat kā valsts tiesai, kurai ir pienākums piemērot Savienības tiesību normas, – būtu pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, nepieciešamības gadījumā pēc savas ierosmes atstājot bez piemērošanas jebkuru valsts tiesību normu – arī vēlāk pieņemtu –, kas būtu pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība.
Šajā gadījumā Vispārējā tiesa, balstoties uz Direktīvas 2013/36 (12) 70. panta gramatisko, sistēmisko un teleoloģisko interpretāciju, atzīst, ka šī norma ir jāsaprot šādi: tā nozīmē, ka valsts kompetentajai iestādei – un līdz ar to arī ECB – administratīvā pasākuma veids ir jānosaka, ņemot vērā visus apstākļus, un tas automātiski nozīmē, ka saistībā ar BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktā paredzēto absorbēšanas procentu piemērošanu tām ir rīcības brīvība, un izslēdz to, ka runa būtu par obligāta administratīvā akta pieņemšanu.