ĢENERĀLADVOKĀTES
JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 11. aprīlī (1)
Lieta C‑49/12
The Commissioners for Her Majesty’s Revenue & Customs
pret
Sunico ApS,
M & B Holding ApS
un
Sunil Kumar Harwani
(Østre Landsret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās – Nolīguma 6. pants – Dānijas tiesu tiesības lūgt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 1. panta 1. punkts – Jēdziens “civillietas un komerclietas” – Valsts iestādes celta prasība – Zaudējumu piedziņa no trešās personas, kas pati nav nodokļa maksātāja, bet ir bijusi iesaistīta krāpšanā, izvairoties no nodokļu maksāšanas
I – Ievads
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu runa ir par jēdzienu “civillietas un komerclietas” Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”) 1. panta 1. punkta izpratnē. Proti, jautājums ir par to, vai tiesvedība, kuras ietvaros valsts iestāde pret privātpersonām vai attiecīgi privātiem uzņēmumiem iesniedz prasību atlīdzināt zaudējumus, kurus šīs personas un uzņēmumi ir nodarījuši, iesaistoties krāpšanā nodokļu jomā, ir uzskatāma par “civillietu un komerclietu”. Tas tiek jautāts saistībā ar to, vai spriedums, kas attiecībā uz šādu prasību ir sagaidāms Apvienotajā Karalistē, ir atzīstams arī Dānijā.
2. Šai lietai ir tāda īpatnība, ka Briseles I regula uz Dāniju attiecas nevis tieši (3), bet gan kā starp Eiropas Savienību un Dāniju noslēgta starptautisko publisko tiesību paralēlnolīguma (4) sastāvdaļa. Tādēļ lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts (un tā ir pirmā reize) interpretēt šo paralēlnolīgumu, turklāt vispirms tiek izvirzīts jautājums, vai Dānijas tiesas ir tiesīgas lūgt attiecīgu prejudiciālu nolēmumu.
II – Piemērojamās tiesību normas
Savienības tiesības
3. Lietai piemērojamās Savienības tiesību normas veido paralēlnolīgums, kas Briseles I regulas piemērošanas nolūkā ir noslēgts ar Dāniju (5), tostarp pati regula, kas tajā ir iekļauta kā sastāvdaļa.
1) Paralēlnolīgums
4. Kā liecina Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (6) 1. panta 1. punkts, tā mērķis ir “Kopienas un Dānijas attiecībām saskaņā ar šī Nolīguma 2. panta 1. punktu piemērot Briseles I regulu un tās īstenošanas pasākumus”.
5. 2. pants attiecas uz “Jurisdikcij[u] un spriedumu [nolēmumu] atzīšan[u] un izpild[i] civillietās un komerclietās”, un tajā ir teikts:
“1. Briseles I regulas noteikumi, kas pievienoti Nolīgumam un ir tā daļa, kopā ar tās īstenošanas pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar regulas 74. panta 2. punktu un – attiecībā uz īstenošanas pasākumiem, kuri pieņemti pēc Nolīguma stāšanās spēkā, – kurus īsteno Dānija, kā minēts Nolīguma 4. pantā, un pasākumi, ko, ievērojot regulas 74. panta 1. punktu, pieņem dalībvalstis, saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem attiecas uz Kopienas un Dānijas attiecībām.
2. Tomēr Nolīguma vajadzībām regulas noteikumus piemēro ar šādiem grozījumiem:
a) regulas 1. panta 3. punktu nepiemēro;
[..].”
6. Nolīguma 6. panta nosaukums ir “Eiropas Kopienu Tiesas kompetence saistībā ar Nolīguma interpretāciju”, un tajā ir noteikts:
“1. Ja Dānijas tiesā vai tribunālā tiek iesniegs jautājums par Nolīguma spēkā esamību vai interpretāciju, minētā tiesa vai tribunāls lūdz Tiesu sniegt nolēmumu par šo jautājumu, ja tādos pašos apstākļos citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesa vai tribunāls to lūgtu attiecībā uz Briseles I regulu un tās īstenošanas pasākumiem, kas minēti šā Nolīguma 2. panta 1. punktā.
[..]
6. Ja Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumi, kas attiecas uz Tiesas nolēmumiem, tiek grozīti tā, ka tas ietekmē nolēmumus, kuri attiecas uz Briseles I regulu, Dānija var paziņot Komisijai lēmumu piemērot grozījumus saistībā ar Nolīgumu. Paziņojumu sniedz laikā, kad stājas spēkā grozījumi, vai 60 dienu laikā no to stāšanās spēkā.
Tādā gadījumā Nolīgumu uzskata par izbeigtu. Izbeigšana stājas spēkā trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma.
[..]”
2) Briseles I regula
7. Kā liecina Briseles I regulas preambulas 2. apsvērums, regulas mērķis ir “vienādot [..] jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un [..] vienkāršot [..] formalitātes spriedumu [nolēmumu] ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula”.
8. Tās preambulas 6. un 7. apsvērumā ir teikts:
“(6) Lai panāktu spriedumu [nolēmumu] brīvu apriti civillietās un komerclietās, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi, reglamentē kāds Kopienas juridiskais instruments, kas ir saistošs un tieši piemērojams.
(7) Ir svarīgi šīs regulas darbības jomā ietvert galvenos civillietu un komerclietu jautājumus, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus.”
9. Preambulas 19. apsvērums attiecas uz saistību ar Briseles konvenciju (7); tajā ir teikts:
“Būtu jānodrošina vajadzīgā nepārtrauktība starp Briseles konvenciju un šo regulu, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati vajadzība attiecas uz Briseles konvencijas interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā, [..].”
10. Regulas 1. pantā tās materiālā piemērošanas joma ir definēta šādi:
“1. Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.
[..]
3. Šajā regulā termins “dalībvalsts” nozīmē visas dalībvalstis, izņemot Dāniju.”
Dānijas tiesības
11. Lov om rettens pleje (Dānijas Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “Retsplejelov”) 634. pantā citstarp ir noteikts:
“1. Vienas nedēļas laikā pēc rīkojuma par mantas apķīlāšanu izdošanas kreditoram ir jāiesniedz prasība attiecībā uz prasījumu, kura nodrošinājumam ir ticis izdots apķīlāšanas rīkojums, ja vien parādnieks mantas apķīlāšanas procedūras laikā vai pēc tās neatsakās no procesa virzīšanas. Ar šo prasību kreditoram ir jāiesniedz arī atsevišķs pieteikums par apķīlāšanas apstiprināšanu.
[..]
5. Ja ārvalsts tiesā norisinās tiesvedība par attiecīgo prasījumu un ja attiecīgajam nolēmumam Dānijā var būt saistoša iedarbība, tad nolēmuma pieņemšana tiesvedībā, kas uzsākta saskaņā ar 1. punktu, ir jāatliek līdz dienai, kad ārvalsts tiesvedībā tiek pieņemts galīgs nolēmums. Taču tiesa var nekavējoties izskatīt jautājumu, vai rīkojums par apķīlāšanu ir apstiprināms.”
III – Faktiskie apstākļi un prejudiciālais jautājums
12. Dānijas Østre Landsret (8) (iesniedzējtiesa) izskatīšanā esošajā tiesvedībā prasītājs ir The Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs [Apvienotās Karalistes Valsts ieņēmumu dienests] (turpmāk tekstā – “HMRC”). Ar savu prasību tas citstarp vēršas pret Dānijā reģistrētām komercsabiedrībām Sunico ApS, Sunico Holdings ApS un M & B Holding ApS (9), kā arī pret divām privātpersonām, kuru reģistrētā (pastāvīgā) dzīvesvieta ir Dānijā.
13. Tiesvedības priekšmets ir prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu (claim for damages) GBP 40 391 100,01 apmērā, jo atbildētāji esot piedalījušies organizētā grupā īstenotā krāpšanā Anglijas tiesību izpratnē (tortius conspiracy to defraud), kas rada civiltiesiskas saistības neatļautas darbības dēļ: tie esot izvairījušies no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanas Apvienotajā Karalistē 719 gadījumos, kuros preces, izmantojot vairāku uzņēmumu izveidotu darījumu virkni, tika pārdotas Apvienotajā Karalistē, taču britu uzņēmumi neesot prasītājam samaksājuši pārdošanā iegūto PVN (10).
14. Tādēļ HMRC vispirms 2010. gada 17. maijā Anglijas High Court of Justice [Augstākajā tiesā] cēla prasību par tai šādā veidā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Atbildētāji šajā tiesvedībā ir iepriekš minētie lietas dalībnieki (11), no kuriem nevienam Apvienotajā Karalistē nav PVN maksātāja statusa. Savukārt pret darījumu virknē iesaistītajām sabiedrībām, kas no Apvienotās Karalistes bija izvedušas preces un saņēmušas PVN atmaksu, HMRC nekādu prasību neizvirzīja. Izvirzītā prasība ir pamatota ar Anglijas tiesību normām par zaudējumu atlīdzināšanu neatļautas darbības dēļ (tort), proti, to sadaļu, kas attiecas uz organizētas grupas darbībām ar prettiesiskiem līdzekļiem (unlawful means conspiracy). Laikā, kad Tiesā tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, šī lieta joprojām atradās izskatīšanā High Court of Justice. Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka High Court of Justice šajā tiesvedībā ir starptautiska jurisdikcija.
15. Pirms prasības celšanas Dānijā HMRC lūdza Dānijas nodokļu iestādēm sniegt ziņas par atbildētājiem, kas tai arī tika nosūtītas saskaņā ar Padomes 2003. gada 7. oktobra Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā (12).
16. Pēc tam prasītājs, lai nodrošinātu savu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu, iesniedza pieteikumu Fogedret i København (13) par atbildētāju mantas apķīlāšanu. 2010. gada 18. maijā tika pieņemts lēmums par apķīlāšanu, savukārt pēc atbildētāju iesniegtās sūdzības Østre Landsret 2010. gada 2. jūlijā šo lēmumu apstiprināja.
17. Pēc tam HMRC saskaņā ar Retsplejelov 634. panta 1. punktu paredzētajā termiņā – vienas nedēļas laikā (2010. gada 25. maijā) – par nodrošināto prasījumu cēla prasību Københavns Byret (14), lūdzot no jauna piespriest atbildētājiem samaksāt summu GBP 40 391 100,01 apmērā. Københavns Byret ar 2010. gada 8. septembra lēmumu nodeva lietu izskatīšanai Østre Landsret, kurai tagad ir jāpieņem nolēmums gan par prasību veikt samaksu, gan par apķīlāšanas tiesiskumu.
18. Tādējādi laikā, kad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts Tiesas kancelejā, izskatīšanā atradās divas tiesvedības par prasību atlīdzināt zaudējumus – viena High Court of Justice Apvienotajā Karalistē un otra – Østre Landsret Dānijā.
19. Šāda situācija ir regulēta Retsplejelov 634. panta 5. punktā, kas paredz, ka nolēmuma par tiesvedību, kas uzsākta saskaņā ar 634. panta 1. punktu (šajā lietā – tiesvedība, ko izskata Østre Landsret), pieņemšana ir jāaptur, ja tiesvedība par attiecīgo prasījumu tiek izskatīta ārvalsts tiesā, kuras nolēmumam Dānijā var būt saistoša iedarbība.
20. Tādēļ Østre Landsret ir nolēmusi vispirms izskatīt jautājumu, vai tajā izskatīšanā esošā tiesvedība ir jāaptur līdz dienai, kad High Court of Justice būs pieņēmusi galīgu nolēmumu par prasību, saskaņā ar [Retsplejelov] 634. panta 5. punktu. Tā tas būtu tad, ja High Court of Justice nolēmumam Dānijā varētu būt saistoša iedarbība. Uz to būtu atbildams apstiprinoši, ja tiesvedība Apvienotajā Karalistē ietilptu Briseles I regulas piemērošanas jomā. Šķiet, ka saskaņā ar autonomām Dānijas tiesību normām High Court of Justice sprieduma atzīšana nav iespējama.
21. Tādēļ Østre Landsret ar 2012. gada 18. janvāra lēmumu, kas Tiesā tika saņemts 2012. gada 2. februārī, ir apturējusi tiesvedību un uzdevusi Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu [nolēmumu] atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas piemērošanas joma attiecas arī uz tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kuru dalībvalsts iestādes ir cēlušas pret uzņēmumiem un fiziskām personām, kuru domicils ir citā dalībvalstī, pamatojoties uz apgalvojumu – kas izteikts saskaņā ar pirmās dalībvalsts tiesībām – par organizētas krāpnieku grupas veiktām darbībām, kas ietver izvairīšanos no PVN samaksas pirmajā dalībvalstī?”
22. Tiesvedībā Tiesā rakstveida un mutvārdu paskaidrojumus sniedza Sunico ApS, Lielbritānijas valdība un Komisija. Šveices Konfederācijas valdība piedalījās tikai rakstveida procesā.
IV – Juridiskais vērtējums
Par tiesībām lūgt prejudiciālu nolēmumu
23. Tā kā Briseles I regula Dānijai ir piemērojama vienīgi kā starptautisko publisko tiesību paralēlnolīguma sastāvdaļa (15), varētu rasties šaubas, vai Østre Landsret ir tiesīga lūgt prejudiciālu nolēmumu. Nolīgums kā Kopienas noslēgts līgums, nenoliedzami, ir Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, un līdz ar to var būt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets LESD 267. panta izpratnē (16). Pamatojoties uz Dānijas īpašo statusu (17) attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kuras jomā ietilpst arī šai lietai nozīmīgā tiesu iestāžu sadarbība (18), attiecībā uz to, vai Dānijas tiesas ir tiesīgas lūgt prejudiciālu nolēmumu jautājumā par paralēlnolīgumu, tomēr ir jāņem vērā tā 6. pants.
24. Paralēlnolīguma 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja Dānijas tiesā tiek izskatīta tiesvedība, kurā tiek izvirzīti jautājumi par Nolīguma spēkā esamību vai interpretāciju, šo jautājumu skaidrojumu Tiesai lūdz tad, “ja tādos pašos apstākļos citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesa vai tribunāls to lūgtu attiecībā uz Briseles I regulu [..]”.
25. Saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir vienīgi tām dalībvalstu tiesām, kuru nolēmumi vairs nav pārsūdzami. Tādējādi attiecībā uz jautājumu par nolīguma interpretāciju katrā ziņā pastāv pēdējā instancē lemjošo Dānijas tiesu pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu (19) un līdz ar to, protams, arī tiesības lūgt prejudiciālu nolēmumu.
26. Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, Østre Landsret norādīja, ka tā apstiprināšanas procedūras (Justifikationssag) (20) ietvaros nolēmumu nepieņem kā pēdējās instances tiesa: vēl pastāv iespēja iesniegt apelācijas sūdzību Højesteret [Augstākajā tiesā]. Tomēr izskatāmajā lietā šāda atbilde nepalīdz rast risinājumu. proti, tas, vai tiesu var klasificēt kā pēdējās instances tiesu, ir atkarīgs no konkrētās tiesvedības situācijas (21). Tādējādi nav būtiski, vai Østre Landsret nolēmums, kas tiek pieņemts apstiprināšanas procedūras ietvaros, tātad lemjot par pašu prasību atlīdzināt zaudējumus, ir pārsūdzams. Drīzāk nozīmīgi ir tas, vai ir iespējams pārsūdzēt nolēmumu, ar ko saskaņā ar Retsplejelov 634. panta 5. punktu līdz galīga High Court of Justice sprieduma pasludināšanai tiek apturēta tiesvedība.
27. Proti, tiesa ne jau jebkura procesuāla pasākuma dēļ, ko tā veic ar savu nepārsūdzamu lēmumu, kļūst par pēdējās instances tiesu LESD 267. panta izpratnē. Drīzāk nepārsūdzamam starplēmumam ir jānoslēdz patstāvīga procedūra vai atsevišķs tiesvedības posms, un prejudiciālajam jautājumam ir jāattiecas tieši uz šo procedūru vai attiecīgi šo tiesvedības posmu (22). Tomēr šajā gadījumā tas tā ir.
28. Nolēmums par tiesvedības apturēšanu noslēdz īpašu tiesvedības posmu. Turklāt nolēmums par tiesvedības apturēšanu attiecīgos apstākļos izraisa to, ka apstiprināšanas procedūras ietvaros Østre Landsret nemaz nepieņem nolēmumu par lietas būtību. Nolēmums par tiesvedības apturēšanu ir atkarīgs arī no Tiesas atbildes uz prejudiciālo jautājumu. Galu galā šāda interpretācija atbilst arī regulas mērķim, jo tā ir vērsta pret dažādās dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu pretrunīgumu. Tādēļ, lai novērtētu, vai runa ir par pēdējās instances statusu, ir jāorientējas uz Østre Landsret nolēmumu par tiesvedības apturēšanu (23).
29. To, vai Østre Landsret attiecībā uz šo tiesvedības apturēšanu pieņem nepārsūdzamu lēmumu, tātad kā pēdējā instance, no Tiesai iesniegtās informācijas nav iespējams galīgi konstatēt. Ciktāl šeit var spriest par Dānijas procesuālajām tiesībām, šķiet, ka saskaņā ar Retsplejelov 392. panta 2. punktu par Østre Landsret nolēmumu par tiesvedības apturēšanu ir iespējams iesniegt apelācijas sūdzību (Kære) Højesteret vienīgi tad, ja Processbevilningsævnet (procesa apstiprināšanas komisija) apelācijas sūdzību atzīst par pieļaujamu. Tādējādi, lai konkrētajā lietā atbildētu uz jautājumu par pēdējās instances statusu, izšķiroši ir tas, vai savukārt Processbevilningsævnet var tikt uzskatīta par tiesu LESD 267. panta izpratnē (24). Tā kā izskatāmajā lietā trūkst pietiekamas informācijas, par to nav iespējams spriest.
30. Tomēr, pat ja Østre Landsret nebūtu pēdējās instances tiesa, paralēlnolīguma 6. panta 1. punkts neliegtu tai tiesības lūgt prejudiciālu nolēmumu, kā izriet gan no šīs normas priekšvēstures, gan no Nolīguma teksta un mērķiem.
31. 6. panta 1. punkta priekšvēsture bija saistīta ar tiesisko stāvokli, kāds pastāvēja laikā, kad stājās spēkā Nolīgums (25). Attiecībā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās un krimināllietās un par saskaņā ar šo sadaļu pieņemtiem tiesību aktiem, tostarp arī Briseles I regulu, EKL 68. pantā bija ietverti īpaši noteikumi par Tiesas jurisdikciju. Atšķirībā no EKL 234. panta tajos bija paredzēts, ka prejudiciālu nolēmumu var lūgt vienīgi pēdējās instances tiesas. Lai nodrošinātu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par paralēlnolīguma interpretāciju tiek izskatīts tādā pašā laikā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas par Briseles I regulas interpretāciju saņemts no kādas citas dalībvalsts, Nolīguma 6. panta 1. un 3. punktā Tiesai bija jāpiešķir tāda paša apjoma pilnvaras, kā tas bija noteikts agrākajā EKL 68. pantā (26). Tādēļ tolaik Dānijas zemāku instanču tiesas nebija tiesīgas lūgt prejudiciālu nolēmumu par paralēlnolīguma interpretācijas jautājumiem.
32. Taču līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā EKL 68. pants tika svītrots (bez jauna aizstājējpanta), tā ka tagad arī zemāku instanču tiesas ir tiesīgas uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās. Kā pareizi norāda HMRC (Østre Landsret tiesvedībā) un Komisija (tiesvedībā Tiesā), šīs izmaiņas ir spēkā arī attiecībā uz paralēlnolīgumu.
33. Principā gan EKL 68. panta atcelšanai nav automātiskas iedarbības uz paralēlnolīgumu, jo to kā starptautisko publisko tiesību līgumu grozīt var vienīgi līgumslēdzējas puses (27). Tomēr Nolīguma 6. panta 6. punktā ir noteikts, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumu grozījumi attiecībā uz Tiesas nolēmumiem, kuriem ir iedarbība uz nolēmumiem saistībā ar Briseles I regulu, ir piemērojami arī attiecībā uz Dāniju, ja vien Dānija 60 dienu laikā pēc šādu grozījumu stāšanās spēkā nepaziņo Komisijai, ka tā tos nepārņems.
34. Dānija Komisijai šāda veida paziņojumus nav iesniegusi (28). Atbilstoši tam EKL 68. panta atcelšana ir nozīmīga arī attiecībā uz Dānijas tiesu tiesībām lūgt prejudiciālu nolēmumu, un līdz ar to tiesību lūgt prejudiciālu nolēmumu paplašināšana, aptverot arī zemāku instanču tiesas, ir spēkā arī attiecībā uz Dānijas tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par paralēlnolīguma interpretāciju.
35. Tiesa, kā liecina Nolīguma 6. panta 1. punkta teksts, tas regulē tikai paralēlismu starp Dānijas un citu dalībvalstu tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu (skat. 6. panta 1. punktu in fine “tāpat vajadzētu” [ebenfalls müsste]). Tomēr 6. panta 6. punktā ietvertajai pielāgošanās klauzulai atbilstoši tās jēgai un nolūkam nebūtu jāaptver tikai izmaiņas attiecībā uz citu dalībvalstu tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, bet gan arī – līdz ar Lisabonas līgumu – tiesību lūgt prejudiciālu nolēmumu paplašināšana, aptverot arī zemāku instanču tiesas. Proti, nolīgumā Tiesai bija jāpiešķir tāda paša apjoma pilnvaras attiecībā pret Dāniju, kādas tai bija attiecībā pret citām dalībvalstīm, un bija jānodrošina vienveidīga Briseles I regulas piemērošana un interpretācija visās dalībvalstīs. Šī paralēlisma prasība izriet arī no paralēlnolīguma preambulas (29).
36. Līdz dienai, kad stājās spēkā Lisabonas līgums, tas nozīmēja tikai regulējumu par Dānijas tiesu pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu. Regulējums par tiesībām lūgt prejudiciālu nolēmumu tolaik nebija nepieciešams, jo arī EK līgums attiecībā uz zemāku instanču tiesām neparedzēja tiesības lūgt prejudiciālu nolēmumu. Tādēļ, kā pareizi norāda Komisija, kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā arī zemāku instanču Dānijas tiesas ir tiesīgas prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros uzdot Tiesai jautājumus par paralēlnolīguma interpretāciju.
37. Tādēļ Østre Landsret lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieļaujams.
Par prejudiciālo jautājumu
38. Ar savu prejudiciālo jautājumu Østre Landsret vēlas noskaidrot, vai High Court of Justice izskatīšanā esošās tiesvedības gadījumā ir runa par civillietu vai komerclietu Briseles I regulas 1. panta 1. punkta izpratnē un vai regula kā paralēlnolīguma sastāvdaļa līdz ar to ir piemērojama izskatāmajai lietai.
39. Problemātiski tas šķiet tādēļ, ka šajā tiesvedībā runa ir par valsts iestādes prasību, kas celta pret privātpersonām vai attiecīgi privātām sabiedrībām un ar kuru tā vēlas panākt tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas britu valstij ir nodarīti ar krāpšanu nodokļu jomā. Tomēr Briseles I regulas 1. panta 1. punkta otrajā teikumā tiešā tekstā ir noteikts, ka nodokļu lietas, kā arī publisko tiesību strīdi neietilpst tās materiālajā piemērošanas jomā.
40. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdziens “civillietas un komerclietas” ir jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens, turklāt ir jāņem vērā Briseles I regulas regulējuma mērķi un sistēma, kā arī vispārējie tiesību principi, kas izriet no dalībvalstu tiesību sistēmu kopuma (30). Šī judikatūra gan daļēji vēl attiecās uz Briseles konvencijas interpretāciju (31). Tomēr, tā kā attiecībās starp dalībvalstīm Briseles I regula aizstāj Briseles konvenciju (32), Tiesas sniegtā Briseles konvencijas normu interpretācija attiecas arī uz Briseles I regulas normām, ciktāl var uzskatīt, ka attiecīgajām interpretētajām normām ir tāda pati nozīme (33). Tā tas ir arī attiecībā uz Briseles I regulas 1. panta 1. punktu, jo šai normai ir tāda pati nozīme un funkcija kā Briseles konvencijas 1. panta pirmajai daļai. Turklāt abu normu teksts ir formulēts vienādi (34). Galu galā arī no regulas preambulas 19. apsvēruma izriet, ka, veicot interpretēšanu, ir jāievēro Briseles konvencijas un regulas regulējuma nepārtrauktība (35). Līdz ar to šeit var atsaukties uz Tiesas judikatūru par Briseles konvenciju.
41. Saskaņā ar šo judikatūru tiesas nolēmumi, pamatojoties uz starp pusēm pastāvošo tiesisko attiecību būtību, vai strīda priekšmeta dēļ var tikt izslēgti no Briseles I regulas piemērošanas jomas (36). Tādēļ, lai konstatētu, vai kādā tiesvedībā runa ir par civillietu vai komerclietu, ir jānoskaidro starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības, kā arī ir jākonstatē celtās prasības pamats un tās celšanas kārtība (37). Izskatāmajā lietā no tā izriet, ka Briseles I regulas piemērojamība ir nepārprotama, jo gan starp pusēm pastāvošo tiesisko attiecību būtība, gan strīda priekšmets ir civiltiesiski.
1) Tiesisko attiecību būtība
42. High Court of Justice tiesvedībā viena no pusēm ir valsts iestāde. Tomēr tas vien vēl nenozīmē, ka automātiski būtu izslēdzama Briseles I regulas piemērošana. Proti, principā regula var attiekties arī uz tādu tiesvedību, kurā pretējās puses ir valsts iestāde un privātpersona (38). Drīzāk izšķiroši ir tas, vai valsts iestāde konkrēto tiesvedību ir uzsākusi saistībā ar valsts varas pilnvaru īstenošanu (39), kas High Court of Justice izskatāmajā tiesvedībā tā nav.
43. Vispirms, valsts iestādes (kā prasītājas) pretējā puse ir nevis nodokļa maksātājs, bet gan trešā persona. Turklāt Sunico ApS un visu pārējo atbildētāju juridiskā adrese vai attiecīgi deklarētā dzīvesvieta atrodas Dānijā, un tie nav PVN maksātāji Apvienotajā Karalistē, tā ka starp tiem un HMRC nepastāv tiešas tiesiskas attiecības kā starp valsts varas nesēju un privātpersonu.
44. Turklāt, kā norāda Komisija un Apvienotā Karaliste, konkrētajā lietā HMRC neizmanto pilnvaras, kas atšķirtos no noteikumiem, kuri pastāv attiecībās starp privātpersonām (40). Drīzāk HMRC un atbildētāji šeit ir divas pretējas, vienlīdzīgas puses – kā privāttiesību subjekti. Spēkā ir tās pašas procesuālās normas, kas attiecas uz ikvienu, un tiesvedība norisinās saskaņā ar civilprocesa tiesībām. It īpaši HMRC atšķirībā no citiem apstākļiem, kad tā īsteno valsts varas funkcijas (it īpaši nodokļu tiesību jomā), nevar prasījumu pati dokumentāri pamatot un izpildīt, bet gan tā īstenošanā ir atkarīga no parastās jurisdikcijas tiesvedības.
45. Katrā ziņā problemātiski varētu būt tas, ka HMRC pirms pieteikuma iesniegšanas par mantas apķīlāšanu Dānijā saskaņā ar Regulu Nr. 1798/2003 (41) lūdza Dānijas iestādes sniegt ziņas par atbildētājiem. Lūgums sniegt šādas ziņas ir instruments, kas prasītājam, kurš ir privāto tiesību subjekts, nav pieejams. Tomēr no Tiesai pieejamās informācijas nav konstatējams, vai un attiecīgi cik lielā mērā šis lūgums sniegt ziņas bija nozīmīgs arī High Court of Justice izskatāmajai tiesvedībai. Katrā ziņā, ja saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām būtu pieļaujams, ka HMRC šo valsts varas pārstāvja statusā iegūto informāciju un pierādījumus izmanto High Court of Justice tiesvedībā, HMRC nevarētu uzskatīt par atbildētāju pretējo pusi, kas ir vienlīdzīgs privāto tiesību subjekts. Par to, vai un cik lielā mērā tas tā ir, ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai.
2) Strīda priekšmets
46. Briseles I regulas piemērošana nav izslēgta arī strīda priekšmeta dēļ. Strīda priekšmeta novērtēšanā izšķiroši ir attiecīgā prasījuma pamatā esošie faktiskie apstākļi; Tiesa uz to orientējās jau lietās Rüffer un Lechouritou u.c. (42). Vienīgi tad, ja izvirzītā prasījuma izcelsme ir saistīta ar valsts varas pilnvaru īstenošanu, runa nav par civillietu vai komerclietu (43). Tomēr šajā ziņā jebkāda saistība ar valsts varas pilnvaru īstenošanu vēl nav pietiekama. Drīzāk, kā arī izriet no Tiesas judikatūras (44), izšķiroši ir tas, ka konkrētā, prasījumu radošā darbība ir uzskatāma par valsts varas pilnvaru izmantošanu.
47. Lietā Rüffer izvirzītais prasījums tika izmantots, lai atlīdzinātu izmaksas, kas bija radušās, pildot kādu valsts varas pienākumu (45); lietā Lechouritou u.c. zaudējumus tieši izraisīja kāda valsts varas iestāžu rīcība (46). Abās lietās Tiesa noliedza, ka runa būtu par civiltiesisku strīdu, jo prasījumu radošai darbībai bija raksturīgi, ka tika izmantotas attiecīgas valsts varas pilnvaras.
48. Taču izskatāmajā lietā tas ir citādi. Pamatā esošie faktiskie apstākļi ir, kā tiek apgalvots, atbildētāju līdzdalība krāpšanā, kas valstij rada zaudējumu atlīdzināšanas prasījumus no neatļautas darbības. Līdz ar to šis zaudējumu atlīdzināšanas prasījums valstij nerodas tieši tādēļ, ka tai ir suverēnās varas nesēja statuss. Drīzāk tas izriet no šķietamā atbildētāju izdarītā ar likumu aizsargāto interešu aizskāruma un līdz ar to no darbības, no kuras principā varētu ciest ikviena persona. Tas tādēļ, ka ar likumu aizsargāto interešu aizskāruma rezultātā nodarīts kaitējums nebūt nav raksturīgs tieši un vienīgi valsts varai.
49. Visbeidzot, saistība ar valsts varas pilnvarām varbūt varētu izrietēt no tā, ka radīto zaudējumu iemesls ir nodokļu prasījums, un tādējādi attiecības ar valsts varu, kas ir izšķiroši, nosakot izvirzītās prasības apmēru. Proti, summas ziņā zaudējumu atlīdzināšanas prasījums atbilst nesaņemtajam PVN. Tomēr, lai izvērtētu jautājumu, vai runa ir par civillietu un komerclietu, nozīmīgs ir vienīgi konkrētais strīda priekšmets (47), nevis tā iemesls.
50. Vēl jo vairāk tas tā ir tad, kad (kā izskatāmajā lietā) saistībai starp abiem prasījumiem ir tikai faktisks raksturs: tā pastāv vienīgi attiecībā uz zaudējumu apmēru. Atbildot uz jautājumiem mutvārdu procesa ietvaros, Apvienotās Karalistes valdība norādīja, ka varbūtējs zaudējumu atlīdzināšanas maksājums no atbildētāju puses neietekmēs nodokļu prasījumu pret nodokļu maksātājiem. Drīzāk arī samaksas gadījumā nodokļu prasījums turpinātu pastāvēt, un to joprojām varētu izvirzīt. No tā izriet, ka ar izvirzīto prasību netiek mēģināts aizstāt nesaņemto nodokļa summu, bet drīzāk tās mērķis ir novērst ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu.
51. Tādējādi nevar arī īsti pieņemt, ka starp nodokļu prasījumu un prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu pastāvētu akcesoras atkarības saikne [Akzessorietät], kā tas bija lietā TIARD (48) attiecībā uz saikni starp galvojumu un nodrošināto prasījumu. Tomēr pat minētajā juridiskās akcesorās saiknes lietā Tiesa prasību pret galvinieku klasificēja kā civiltiesisku prasību, lai gan galvenais prasījums pastāvēja uz publisko tiesību pamata (49). Bet, ja tas tā ir pat gadījumos, kad starp izvirzīto prasību un publisko tiesību prasījumu pastāv juridiska akcesora saikne, tad tas vēl jo vairāk būtu jāsecina tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta.
52. Tātad attiecībā uz HMRC nedz jautājumā par prasības pamatu, nedz jautājumā par prasības iesniegšanas kārtību nav spēkā citādi noteikumi kā tie, kas pastāv attiecībās starp privātpersonām (50), kā dēļ High Court of Justice izskatīšanā esošajā tiesvedībā runa ir nevis par juridisku strīdu saistībā ar valsts varas pilnvaru īstenošanu, bet gan par civillietu un komerclietu Briseles I regulas 1. panta 1. punkta izpratnē.
V – Secinājumi
53. Tādēļ ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas piemērošanas joma attiecas arī uz tādu vispārīgu, arī privātpersonām pieejamu prasību par zaudējumu atlīdzību, kuru dalībvalsts iestādes ir cēlušas pret uzņēmumiem un fiziskām personām, kuru domicils ir citā dalībvalstī, pamatojoties uz apgalvojumu – kas izteikts saskaņā ar pirmās dalībvalsts tiesībām – par organizētas krāpnieku grupas veiktām darbībām, kas ietver izvairīšanos no PVN samaksas pirmajā dalībvalstī.