VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2018. gada 24. oktobrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Iebildumu process – Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “42 BELOW” reģistrācijas pieteikums – Agrāka nereģistrēta valsts grafiska preču zīme “VODKA 42” – Relatīvs atteikuma pamats – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 8. panta 4. punkts) – Izmantošana komercdarbībā – EUIPO veikta valsts tiesību piemērošana
Lieta T‑435/12
Bacardi Co. Ltd, Vaduca [Vaduz] (Lihtenšteina), ko sākotnēji pārstāvēja M. Reinisch, vēlāk – A. Parassina, L. Rigas un L. Lorenc, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko sākotnēji pārstāvēja P. Geroulakos, vēlāk – D. Gája un D. Walicka, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Palírna U zeleného stromu a. s., agrāk – Granette & Starorežná Distilleries a.s., Ūsti pie Labas [Ústí nad Labem] (Čehijas Republika), ko pārstāv T. Chleboun, advokāts,
par prasību par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2012. gada 9. jūlija lēmumu lietā R 2100/2011‑2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Granette & Starorežná Distilleries un Bacardi.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen] (referents), tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],
sekretāre: K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 24. septembrī,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 5. februārī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. janvārī,
ņemot vērā replikas rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 12. martā,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 2. augustā,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu uz repliku, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 20. augustā,
ņemot vērā Vispārējās tiesas lietas dalībniekiem uzdotus rakstveida jautājumus un prasītājas un EUIPO atbildes uz šiem jautājumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas 2015. gada 13. un 20. maijā,
ņemot vērā prasītājas Vispārējās tiesas kancelejā 2015. gada 29. aprīlī iesniegto lūgumu apturēt tiesvedību un apsvērumus, ko saistībā ar šo lūgumu iesnieguši EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, attiecīgi 2015. gada 6. un 13. maijā,
ņemot vērā pirmās palātas (agrākajā sastāvā) priekšsēdētāja 2015. gada 10. jūnija rīkojumu apturēt tiesvedību,
ņemot vērā, ka 2015. gada 10. novembrī tiesvedība ir atsākta,
ņemot vērā prasītājas Vispārējās tiesas kancelejā 2015. gada 11. decembrī iesniegto lūgumu apturēt tiesvedību un apsvērumus, ko saistībā ar šo lūgumu iesniedzis EUIPO 2016. gada 7. janvārī,
ņemot vērā pirmās palātas (agrākajā sastāvā) priekšsēdētāja 2016. gada 20. janvāra rīkojumu apturēt tiesvedību,
ņemot vērā, ka 2016. gada 20. jūnijā tiesvedība ir atsākta,
ņemot vērā prasītājas Vispārējās tiesas kancelejā 2016. gada 22. augustā iesniegto lūgumu apturēt tiesvedību un apsvērumus, ko saistībā ar šo lūgumu iesnieguši EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, attiecīgi 2016. gada 26. augustā un 8. septembrī,
ņemot vērā pirmās palātas (agrākajā sastāvā) priekšsēdētāja 2016. gada 12. septembra rīkojumu apturēt tiesvedību,
ņemot vērā, ka 2017. gada 13. martā tiesvedība ir atsākta,
ņemot vērā atbildes, ko lietas dalībnieki uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotajiem jautājumiem ir snieguši 2017. gada 16. un 17. maijā,
pēc tiesas sēdes 2017. gada 7. novembrī,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2009. gada 26. jūnijā Bacardi Co. Ltd iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 33. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “alkoholiskie dzērieni (izņemot alu), tostarp degvīns, dzērieni uz degvīna pamata un ar degvīnu aromatizēti dzērieni”.
4 Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2009. gada 14. decembrī Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 59/2009.
5 2010. gada 11. martā persona, kas iestājusies lietā, Granette & Starorežná Distilleries a.s., tagad – Palírna U zeleného stromu a.s., pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 41. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 46. pants), iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz iepriekš 3. punktā minētajām precēm.
6 Iebildumi bija pamatoti tostarp ar nereģistrētu preču zīmi, kura tika izmantota Čehijas Republikā un Slovākijā attiecībā uz “alkoholiskajiem dzērieniem, proti, degvīnu” (turpmāk tekstā – “nereģistrētā preču zīme”), kas attēlota šādi:
7 Iebildumu pamatojumam bija izvirzīti Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 4. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 4. punkts) paredzētie pamati.
8 2011. gada 12. augustā Iebildumu nodaļa, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 4. punktu, iebildumus pilnībā noraidīja un piesprieda personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt ar iebildumu procesu saistītos izdevumus.
9 2011. gada 10. oktobrī persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu (tagad – Regulas 2017/1001 66.–71. pants) iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.
10 Ar 2012. gada 9. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas otrā padome apelācijas sūdzību apmierināja.
11 Pirmkārt, Apelācijas padome atgādināja Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētos kumulatīvos nosacījumus.
12 Otrkārt, Apelācijas padome norādīja, ka Čehijas Republikā 2003. gada 3. decembra Likuma Nr. 441/2003 Sb. 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā (turpmāk tekstā – “Čehijas Likums par preču zīmēm”) komercdarbībā izmantotu nereģistrētu preču zīmju, kuru apjoms ir plašāks nekā tikai vietējas nozīmes, īpašniekiem pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas ir piešķirtas tiesības aizliegt izmantot vēlākas preču zīmes, ja apzīmējumi ir identiski vai līdzīgi un aptver līdzīgas preces vai pakalpojumus.
13 Treškārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka izskatāmajā lietā persona, kas iestājusies lietā, esot pietiekami pierādījusi, pirmkārt, ka ar nereģistrēto preču zīmi aptvertās preces tika tirgotas dažādās vietās vismaz Čehijas teritorijā un, otrkārt, šī tirdzniecība ir notikusi pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma un komercdarbības ar nolūku gūt saimnieciskas priekšrocības kontekstā.
14 Apelācijas padome secināja, ka tiesības uz nereģistrētu preču zīmi ir tikušas iegūtas tādas izmantošanas rezultātā, ko persona, kas iestājusies lietā, veikusi saistībā ar “alkoholiskiem dzērieniem, proti, degvīnu” pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma.
15 Ceturtkārt, Apelācijas padome pārbaudīja, vai ar nereģistrēto preču zīmi tās īpašniekam ir piešķirtas tiesības aizliegt izmantot reģistrācijai pieteikto preču zīmi, un šajā kontekstā pārliecinājās, vai ir izpildīti Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā noteiktie nosacījumi.
16 Šajā ziņā Apelācijas padome visupirms norādīja, ka attiecīgās preces ir paredzētas plašai Čehijas Republikas teritorijā dzīvojošajai sabiedrībai.
17 Turpinājumā Apelācijas padome uzskatīja, pirmkārt, ka attiecīgās preces esot identiskas vai ļoti līdzīgas un, otrkārt, ka konfliktējošie apzīmējumi kopumā ir līdzīgi no vizuālā, fonētiskā un konceptuālā viedokļa.
18 Turklāt Apelācijas padome uzskatīja, ka nereģistrētajai preču zīmei piemīt vidēja atšķirtspēja.
19 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Apelācijas padome secināja, ka izskatāmajā lietā no konkrētās sabiedrības viedokļa esot pastāvējusi sajaukšanas iespēja.
20 Visbeidzot, Apelācijas padome būtībā uzskatīja, ka EUIPO nebija kompetences lemt par prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru nereģistrētās preču zīmes izmantošana esot kvalificējama par negodīgas konkurences darbību, kā arī prasītājas autortiesību pārkāpumu, jo tā pati par sevi nevarot atspēkot šīs preču zīmes pastāvēšanu un spēkā esamību.
21 Noslēgumā Apelācijas padome, pirmkārt, apelācijas sūdzību apmierināja un līdz ar to apmierināja iebildumus, kas balstīti uz nereģistrēto preču zīmi, un, otrkārt, piesprieda prasītājai atlīdzināt izdevumus, kas radušies iebildumu un apelācijas procesā, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 85. panta 1. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 109. panta 1. punkts).
Lietas dalībnieku prasījumi
22 Prasītājas prasījumi prasības pieteikumā Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– noraidīt iebildumus pret reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju;
– nosūtīt EUIPO pasludināmo spriedumu;
– piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Pēc tam, kad prasītāja savā replikas rakstā atsauca otro un trešo prasījumu daļu, tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
26 EUIPO būtībā apgalvo, ka tā prasītājas prasījumu daļa, kura attiecas uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir nepieņemama, jo, izņemot apgalvojumu, saskaņā ar kuru Apelācijas padome, uzskatot, ka nereģistrētās preču zīmes izmantošanas pierādījumi bija pietiekami iebildumu apmierināšanai, ir pieļāvusi kļūdu, prasības pieteikumā neesot ietverti pietiekami skaidri argumenti vai paskaidrojumi saistībā ar iemesliem, kuru dēļ minētā apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu.
27 Prasītāja apgalvo, ka tā prasības pieteikumā šajā ziņā esot sniegusi pietiekamus paskaidrojumus un esot pierādījusi, ka, piemērojot Čehijas tiesības, Apelācijas padomei esot bijis jāpieprasa, lai persona, kas iestājusies lietā, iesniegtu papildu pierādījumus, kas apliecinātu nereģistrētās preču zīmes nepārtrauktu izmantošanu.
28 Visupirms ir jākonstatē, ka savā iebildē par nepieņemamību EUIPO kritizē izvirzītā argumenta vājo un vispārējo raksturu un citu argumentu neesamību tā iebilduma pamatojumam, saskaņā ar kuru būtībā izmantošanas komercdarbībā nosacījums, kas minēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā, izskatāmajā lietā neesot bijis izpildīts.
29 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu ikvienā prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī minēto pamatu kopsavilkums. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un vajadzības gadījumā Vispārējai tiesai lemt par prasību, nepieprasot citu papildu informāciju. Lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedības norisi, argumenta pieņemamībai ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tas ir balstīts, kaut kopsavilkuma veidā, saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2000. gada 25. jūlijs, RJB Mining/Komisija, T‑110/98, EU:T:2000:199, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2003. gada 10. aprīlis, Travelex Global and Financial Services un Interpayment Services/Komisija, T‑195/00, EU:T:2003:111, 26. punkts).
30 Izskatāmajā lietā faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem prasītāja pamato argumentu, saskaņā ar kuru Apelācijas padome kļūdaini ir uzskatījusi, ka pierādījumi par nereģistrētās preču zīmes izmantošanu bija pietiekami, lai apmierinātu iebildumus, skaidri izriet no prasības pieteikuma.
31 Proti, prasības pieteikuma B. III punktā prasītāja būtībā apgalvo, ka izmantošanas komercdarbībā nosacījums, kas minēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā, attiecībā uz nereģistrēto preču zīmi nebija izpildīts, jo persona, kas iestājusies lietā, nebija iesniegusi pierādījumu par šī apzīmējuma nepārtrauktu un pašreizēju izmantošanu līdz Iebildumu nodaļas lēmuma pieņemšanas datumam, proti, 2011. gada 12. augustam.
32 Šāds arguments ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai EUIPO varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu veikt pārbaudi. Tātad ir jānoraida EUIPO izvirzītā iebilde par nepieņemamību.
Par lietas būtību
33 Prasītāja būtībā izvirza divus pamatus. Pirmais no tiem attiecas uz Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 50. noteikuma 2. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu. Otrais pamats attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 2. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu
34 Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padome ir veikusi kļūdainu lietas faktu kopsavilkumu. Tās ieskatā šī padome ir veikusi nepilnīgu argumentu, kurus prasītāja ir izvirzījusi Iebildumu nodaļā, kā arī šajā padomē, kopsavilkumu. Visupirms neesot atspoguļoti argumenti, kuri attiecas uz Čehijas tiesībām, it īpaši tiesībām, kas saistītas ar negodīgu konkurenci un autortiesībām. Turpinājumā apstrīdētā lēmuma 14. punktā ietverto argumentu kopsavilkums esot attiecies vienīgi uz argumentiem, kas saistīti ar Čehijas preču zīmi Nr. 263350, kuras reģistrācijas pieteikums ir iesniegts 2003. gada 10. septembrī un ar kuru esot bijuši pamatoti personas, kas iestājusies lietā, iebildumi, un tajos neesot atspoguļoti nekādi argumenti saistībā ar nereģistrēto preču zīmi. Visbeidzot prasītāja norāda, ka Apelācijas padome neesot izskatījusi argumentus, kuru mērķis bija pierādīt, ka minētajai preču zīmei nebija piešķirta nekāda aizsardzība Čehijas tiesībās, jo tās [izmantošana] esot kvalificējama par negodīgas konkurences darbību un ar to tiekot pārkāptas prasītājas autortiesības uz apzīmējumu “42 BELOW”. Līdz ar to tā izvirza Regulas Nr. 2868/95 50. [noteikuma] 2. punkta g) apakšpunkta pārkāpumu, kā arī tās argumentu, daļa no kuriem netika ņemti vērā, nepietiekamu pārbaudi.
35 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šī pamata pamatotību.
36 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 2. punkta g) apakšpunktu Apelācijas padomes lēmumā ir jābūt ietvertam faktu kopsavilkumam.
37 Tātad ir jāpārbauda apstrīdētā lēmuma saturs, lai noskaidrotu, vai tajā ir ietverts faktu kopsavilkums un, it īpaši, prasītājas administratīvās procedūras laikā izklāstīto argumentu kopsavilkums.
38 Pirmkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 7. punkta, Apelācijas padome īpaši detalizēti ir apkopojusi prasītājas Iebildumu nodaļā izvirzītos argumentus. It īpaši tā apstrīdētā lēmuma 7. punkta septītajā un astotajā ievilkumā ir atsaukusies uz prasītājas argumentiem, kuri attiecas uz Čehijas tiesībām, kas saistītas ar negodīgu konkurenci, kā arī autortiesībām. Turklāt apstrīdētā lēmuma 69. punktā tā ir atgādinājusi prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru būtībā tas, ka persona, kas iestājusies lietā, izmanto nereģistrēto preču zīmi, esot prettiesiski, jo šī izmantošana esot kvalificējama par negodīgas konkurences darbību un ar to tiekot pārkāptas prasītājas autortiesības.
39 Otrkārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 14. punkta, Apelācijas padome ir apkopojusi prasītājas argumentus, kuri būtībā attiecās uz personas, kas iestājusies lietā, apelācijas sūdzības pret Iebildumu nodaļas lēmumu noraidīšanu. It īpaši tā ir atgādinājusi prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru, lai gan persona, kas iestājusies lietā, reģistrācijai pieteikto preču zīmi un nereģistrēto preču zīmi uzskatīja par kopumā līdzīgām, tā tomēr nevarēja apgalvot fonētisko līdzību, jo vārdi “below” un “vodka” skan pavisam atšķirīgi.
40 Šādi rīkojoties, Apelācijas padome tomēr ir veikusi visu prasītājas izvirzīto argumentu kopsavilkumu.
41 Tātad pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta pārkāpumu
42 Prasītāja būtībā apgalvo, ka Apelācijas padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, ciktāl tā ir secinājusi, ka nereģistrētā preču zīme atbilst minētajā pantā paredzētajiem nosacījumiem, un līdz ar to ļāva liegt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju.
43 Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu nereģistrētas preču zīmes vai apzīmējuma, kas nav preču zīme, īpašnieks var iebilst pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, ja šī nereģistrētā preču zīme vai apzīmējums kumulatīvi atbilst šādiem četriem nosacījumiem: šis apzīmējums tiek izmantots komercdarbībā; tā mērogs nav tikai vietējs; tiesības uz šo preču zīmi vai apzīmējumu ir iegūtas saskaņā ar dalībvalsts, kurā tā vai tas tiek izmantots, tiesību aktiem pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas; visbeidzot, šīs preču zīmes vai šī apzīmējuma īpašniekam ir jābūt tiesībām aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tādēļ, ja nereģistrētā preču zīme vai apzīmējums neatbilst kādam no šiem nosacījumiem, iebildumi, kas balstīti uz komercdarbībā izmantotas nereģistrētas preču zīmes vai citu apzīmējumu esamību Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē, nevar tikt apmierināti (skat. spriedumu, 2017. gada 12. oktobris, Moravia Consulting/EUIPO – Citizen Systems Europe (“SDC‑888TII RU”), T‑317/16, nav publicēts, EU:T:2017:718, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Pirmie divi nosacījumi, proti, tie, kuri ir saistīti ar norādītās preču zīmes vai apzīmējuma izmantošanu un mērogu, kas nevar būt tikai vietējs, izriet no paša Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta teksta un tātad ir interpretējami Savienības tiesību kontekstā. Tādējādi ar šo regulu ir izveidoti tādi vienoti standarti attiecībā uz apzīmējumu izmantošanu un to mērogu, kas atbilst ar šo regulu ieviestās sistēmas pamatā esošajiem principiem (spriedumi, 2009. gada 24. marts, Moreira da Fonseca/ITSB – General Óptica (“GENERAL OPTICA”), no T‑318/06 līdz T‑321/06, EU:T:2009:77, 33. punkts; 2014. gada 4. jūlijs, Construcción, Promociones e Instalaciones/ITSB – Copisa Proyectos y Mantenimientos Industriales (“CPI COPISA INDUSTRIAL”), T‑345/13, nav publicēts, EU:T:2014:614, 41. punkts, un 2017. gada 12. oktobris, “SDC‑888TII RU”, T‑317/16, nav publicēts, EU:T:2017:718, 39. punkts).
45 Savukārt no izteiciena “ja [un ciktāl] atbilstoši tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi” izriet, ka pārējie divi nosacījumi, kas izklāstīti tālāk Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā, ir ar regulu paredzētie nosacījumi, kas – atšķirībā no iepriekš minētajiem – ir novērtējami atbilstoši kritērijiem, kuri noteikti tiesībās, kas reglamentē norādīto apzīmējumu. Šī atsauce uz tiesībām, kas reglamentē norādīto apzīmējumu, ir pamatota, ņemot vērā, ka Regulā Nr. 207/2009 ir atzīta iespēja Eiropas Savienības preču zīmju sistēmā neietilpstošus apzīmējumus pretstatīt Eiropas Savienības preču zīmei. Līdz ar to tikai tiesības, kas reglamentē norādīto apzīmējumu, ļauj noteikt, vai šis apzīmējums ir agrāks par Eiropas Savienības preču zīmi un vai tas var būt pamats aizliegumam izmantot vēlāku preču zīmi (spriedumi, 2009. gada 24. marts, “GENERAL OPTICA”, no T‑318/06 līdz T‑321/06, EU:T:2009:77, 34. punkts, un 2017. gada 12. oktobris, “SDC‑888TII RU”, T‑317/16, nav publicēts, EU:T:2017:718, 40. punkts).
46 Izskatāmajā lietā nav apstrīdēts, ka nereģistrētās preču zīmes mērogs ir tāds, kas nav tikai vietējs. Turpretī prasītāja uzskata, ka Apelācijas padome nav pareizi izvērtējusi, vai ir ticis izpildīts izmantošanas komercdarbībā nosacījums. Proti, tās ieskatā Apelācijas padomei bija jāpierāda, ka minētā preču zīme ir tikusi pastāvīgi izmantota līdz datumam, kurā Iebildumu nodaļa ir pieņēmusi 2011. gada 12. augusta lēmumu. Turklāt tā iebilst, ka Apelācijas padome nav izsmeļoši pārbaudījusi Čehijas tiesības un tādējādi, pamatojoties uz minētajām tiesībām, secinājusi, ka izskatāmajā lietā nebija nozīmes, pirmkārt, ka personai, kas iestājusies lietā, bija tiesības uz šo preču zīmi un, otrkārt, ka ar šo preču zīmi tai bija piešķirtas tiesības aizliegt reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu. Visbeidzot tā Apelācijas padomei pārmet, ka tā esot uzskatījusi, ka tai neesot kompetences izvērtēt šīs pašas preču zīmes spēkā esamību, un tātad apmierinājusi iebildumus, pamatojoties uz spēkā neesošu apzīmējumu.
47 Otrais pamats būtībā sastāv no trim daļām. Pirmā daļa attiecas uz kļūdu, kuru Apelācijas padome esot pieļāvusi, veicot tā nosacījuma vērtējumu, kas saistīts ar nereģistrētās preču zīmes izmantošanu komercdarbībā un ir paredzēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā. Otrā daļa attiecas uz Apelācijas padomes pieļauto kļūdu, izskatāmajā lietā neizvērtējot atbilstošās Čehijas tiesības, lai piemērotu minēto tiesību normu. Trešā daļa attiecas uz Apelācijas padomes pieļauto kļūdu, atzīstot, ka tai nav kompetences izvērtēt nereģistrētās preču zīmes spēkā esamību saistībā ar Čehijas tiesību normām par negodīgu konkurenci un autortiesībām.
– Par otrā pamata pirmo daļu
48 Prasītāja uzskata, ka Apelācijas padome, uzskatot, ka izskatāmajā lietā bija izpildīts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā minētais nosacījums saistībā ar nereģistrētās preču zīmes izmantošanu komercdarbībā, ir pieļāvusi kļūdu. Tā apgalvo, pirmkārt, ka šis nosacījums bija jāizvērtē datumā, kurā Iebildumu nodaļa ir pieņēmusi savu lēmumu, proti, 2011. gada 12. augustā, un, otrkārt, ka personai, kas iestājusies lietā, bija jāpierāda pastāvīga, nepārtraukta un pašreizēja nereģistrētās preču zīmes izmantošana līdz šim datumam. Tā uzskata, ka, tā kā jautājums par to, vai šī preču zīme pastāv, ir atkarīgs no valsts tiesībām – šajā gadījumā no Čehijas tiesībām – ir jāpierāda arī aplūkotās preču zīmes pastāvīga esamība. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka persona, kas iestājusies lietā, bija pārtraukusi izmantot nereģistrēto preču zīmi aptuveni 2011. gada janvārī, jo tā tika aizstāta ar firmas zīmi “VODKA 42 BLENDED”.
49 EUIPO lūdz noraidīt šo daļu. Pirmkārt, datums, kurš ir jāņem vērā, piemērojot Savienības tiesības, lai izvērtētu nereģistrētas preču zīmes izmantošanu, esot datums, kurā ir iesniegts reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikums, proti, 2009. gada 26. jūnijs. Otrkārt, Čehijas tiesībās paredzētajam nosacījumam saistībā ar nereģistrēta apzīmējuma pastāvīgu izmantošanu neesot nozīmes, lai noteiktu datumu, kurā būtu izvērtējama agrākās nereģistrētās preču zīmes izmantošana.
50 Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka arguments par nereģistrētās preču zīmes izmantošanas neesamību, sākot no 2011. gada, nav ticis izvirzīts iebildumu procesa ietvaros un tātad EUIPO to nevarēja ņemt vērā, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 95. panta 2. punkts). Turklāt tā apgalvo, ka būtiski ir vienīgi tas, vai tā šo preču zīmi ir izmantojusi tās iebildumu iesniegšanas datumā vai, vēlākais, termiņa pierādījumu iesniegšanai EUIPO beigās.
51 Visupirms ir jānorāda, ka prasītāja ir prasījusi atzīt par nepieņemamiem personas, kas iestājusies lietā, atbildes raksta pielikumā paziņotos pierādījumus par nereģistrētās preču zīmes izmantošanu. Prasītāja norādīja, ka šie pierādījumi pirmo reizi ir iesniegti Vispārējā tiesā. Atbildē uz tiesas sēdē Vispārējā tiesā uzdoto jautājumu EUIPO, tāpat kā prasītāja, atzina, ka personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstā paziņotie pierādījumi nav pieņemami. Turpretī persona, kas iestājusies lietā, apgalvoja, ka pierādījumi, kurus tā ir iesniegusi Vispārējā tiesā ir pieņemami un katrā ziņā par tiem esot jālemj Vispārējai tiesai.
52 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības celšanas Vispārējā tiesā mērķis ir kontrolēt EUIPO apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu Regulas Nr. 207/2009 65. panta (tagad – Regulas 2017/1001 72. pants) izpratnē. No šīs tiesību normas izriet, ka uz faktiem, kurus lietas dalībnieki nav norādījuši EUIPO instancēs, nevar atsaukties prasības celšanas stadijā Vispārējā tiesā un Vispārējā tiesa nevar no jauna izvērtēt faktiskos apstākļus to pierādījumu kontekstā, kas pirmo reizi iesniegti Vispārējā tiesā. Proti, EUIPO apelācijas padomes lēmuma tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija šīs padomes rīcībā tās lēmuma pieņemšanas brīdī (spriedumi, 2006. gada 18. jūlijs, Rossi/ITSB, C‑214/05 P, EU:C:2006:494, 50.–52. punkts; 2008. gada 18. decembris, Les Éditions Albert René/ITSB, C‑16/06 P, EU:C:2008:739, 136.–138. punkts, un 2014. gada 16. janvāris, Optilingua/ITSB – Esposito (“ALPHATRAD”), T‑538/12, nav publicēts, EU:T:2014:9, 19. punkts).
53 Izskatāmajā lietā persona, kas iestājusies lietā, sava atbildes raksta pielikumā ir iesniegusi rēķinus, kuru mērķis ir pierādīt tās preču zīmes pastāvīgu izmantošanu Čehijas teritorijā no 2007. gada līdz Iebildumu nodaļas lēmuma pieņemšanas datumam vai pat pēc šī datuma.
54 Nav šaubu, ka šie pierādījumi pirmo reizi ir iesniegti Vispārējā tiesā. Ņemot vērā iepriekš 52. punktā atgādināto judikatūru, tie tātad ir atzīstami par nepieņemamiem.
55 Turpinājumā ir jānorāda, ka Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 31. punktā ir uzskatījusi, ka atbilstošais laikposms, uz kuru galvenokārt bija jāattiecas nereģistrētās preču zīmes izmantošanas pierādījumiem, bija “apstrīdētā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums, proti, 2009. gada 26. jūnijs, vai par to agrāks laikposms”. Turklāt apstrīdētā lēmuma 39. punktā minētā apelācijas padome ir secinājusi, ka šo preču zīmi persona, kas iestājusies lietā, bija ieguvusi “pirms [Eiropas Savienības] preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma”.
56 Ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd, ka nereģistrētā preču zīme ir izmantota komercdarbībā Čehijas Republikā no 2008.–2009. gadam, t.i., pirms reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma.
57 Turpretī prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padomei būtu bijis jāpieprasa, lai persona, kas iestājusies lietā, iesniegtu pierādījumus par nereģistrētās preču zīmes pastāvīgu, nepārtrauktu un pašreizēju izmantošanu līdz Iebildumu nodaļas lēmuma pieņemšanas datumam, proti, 2011. gada 12. augustam. Šajā ziņā tā apgalvo, ka persona, kas iestājusies lietā, nav iesniegusi nevienu pierādījumu par nereģistrētās preču zīmes izmantošanu 2010. un 2011. gadā. Turklāt tā norāda, ka persona, kas iestājusies lietā, esot pārtraukusi izmantot šo preču zīmi 2011. gada janvārī.
58 Prasītājas izvirzītie argumenti prasa noteikt, kurā datumā Apelācijas padomei bija jāizvērtē Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētais nosacījums par izmantošanu komercdarbībā.
59 No iepriekš 43. un 44. punktā minētās judikatūras izriet, ka pirmais Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā minētais nosacījums, proti, nosacījums saistībā ar nereģistrētā apzīmējuma izmantošanu komercdarbībā, ir interpretējams Savienības tiesību kontekstā.
60 Turklāt iebildumu pamatojumam izvirzīta apzīmējuma izmantošanas komercdarbībā nosacījumam ir jāpiemēro tāds pats temporālais kritērijs, kāds ir skaidri paredzēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) apakšpunktā attiecībā uz šī apzīmējuma iegūšanu, proti, Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma kritērijs (spriedumi, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, C‑96/09 P, EU:C:2011:189, 166. punkts, un 2014. gada 4. jūlijs, “CPI COPISA INDUSTRIAL”, T‑345/13, nav publicēts, EU:T:2014:614, 47. punkts).
61 Tādējādi Apelācijas padome, izvērtējot nosacījumu par nereģistrētās preču zīmes izmantošanu reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā, nav pieļāvusi kļūdu.
62 Visbeidzot ir jākonstatē, ka prasītājas argumenti neļauj atspēkot šo secinājumu.
63 Prasītāja būtībā apgalvo, ka Apelācijas padomei būtu jāprasa, lai persona, kas iestājusies lietā, pierādītu pastāvīgu nereģistrētās preču zīmes izmantošanu, jo šāda prasība ir izvirzīta Čehijas tiesībās, it īpaši 2012. gada 19. aprīļa Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika) lēmumā (Nr. 23 Cdo 3412/2010).
64 Šajā ziņā ir jānošķir nosacījums saistībā ar izmantošanu komercdarbībā, kura ir jāizvērtē Savienības tiesību kontekstā, kā tas ir norādīts iepriekš 44. punktā, no nosacījuma, kas minēts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) apakšpunktā, saistībā ar tiesību uz nereģistrēto apzīmējumu iegūšanu, kas, kā tas ir uzsvērts iepriekš 45. punktā, ir jāizvērtē atbilstoši tās dalībvalsts tiesībām, kurā apzīmējums ir izmantots pirms Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.
65 Izskatāmajā lietā, tam, ka Čehijas tiesībās kā nereģistrēta apzīmējuma pastāvēšanas nosacījums ir izvirzīts pierādījums par tā pastāvīgu izmantošanu, nav nekādas ietekmes uz datumu, kurā ir jāizvērtē nereģistrētās preču zīmes izmantošana, kas, piemērojot iepriekš 60. punktā atgādināto judikatūru, ir datums, kurā ir iesniegts Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums.
66 Līdz ar to prasītājas arguments ir jānoraida.
67 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida, turklāt nav jāizskata citi prasītājas izvirzītie argumenti saistībā ar nereģistrētās preču zīmes pastāvīgas izmantošanas neesamību, ciktāl nereģistrētā preču zīme 2011. gada janvārī esot pārveidota, apzīmējuma beigās pievienojot vārdu “blended”. Tāpat nav jālemj par personas, kas iestājusies lietā, argumentiem, kuru mērķis ir apstrīdēt tā apgalvojuma pieņemamību, kas attiecas uz šīs preču zīmes izmantošanas pierādījumu neesamību, sākot no 2011. gada janvāra.
– Par otrā pamata otro daļu
68 Iebildumu ietvaros persona, kas iestājusies lietā, būtībā norādīja, ka nereģistrētā preču zīme tai deva tiesības iebilst pret reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošanu, pamatojoties uz Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, kā arī ar Čehijas Likumu Nr. 513/1991 Sb ieviestā Čehijas Komerckodeksa 44., 46., 47. un 53. pantu.
69 Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir paredzēts:
“Reģistrācijai pieteikto apzīmējumu nereģistrē reģistrā, pamatojoties uz pret preču zīmes reģistrāciju reģistrā vērstu iebildumu (turpmāk tekstā – “iebildums”), ko Birojā iesniedzis:
[..]
g) nereģistrēta apzīmējuma vai cita komercdarbībā izmantota apzīmējuma, kas nav tikai vietēja mēroga, īpašnieks attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm un pakalpojumiem, ja šis apzīmējums ir identisks vai līdzīgs reģistrācijai pieteiktajam apzīmējumam, ja tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma.”
70 Čehijas Komerckodeksa 44. pantā ir paredzēts:
“Negodīga konkurence ir rīcība konkurencē tirdzniecībā un komercattiecībās, kura ir pretrunā konkurences morāles principiem un ar kuru var tikt nodarīts kaitējums citiem konkurentiem, patērētājiem vai citiem klientiem. Negodīga konkurence ir aizliegta.”
71 Saskaņā ar Čehijas Komerckodeksa 46. pantu:
“Preču un pakalpojumu maldinošs marķējums
(1) Preču un pakalpojumu maldinošs marķējums nozīmē, ka preces un pakalpojumi ir marķēti tā, ka tas tirgū rada kļūdainu iespaidu par valsti, reģionu vai vietu, no kuras ir šādi marķētas preces vai pakalpojumi, vai rada kļūdainu iespaidu, ka to izcelsme ir no noteikta ražotāja vai ka tiem ir noteiktas īpašības vai kvalitātes. [..]
[..]”
72 Čehijas Komerckodeksa 47. pantā ir paredzēti sajaukšanas iespējas gadījumi, it īpaši konkrētā apzīmējuma izmantošanas dēļ.
73 Čehijas Komerckodeksa 53. pantā ir noteikts:
“Personas, kuru tiesībām ar negodīgu konkurenci ir nodarīts kaitējums vai var tikt nodarīts kaitējums, var prasīt, lai persona, kas rada kaitējumu tās tiesībām, šo rīcību izbeigtu un lai tiktu izbeigta tās tiesības ierobežojoša situācija [..].”
74 Prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, ciktāl pēdējā minētā, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi, nav izsmeļoši izvērtējusi izskatāmajā lietā atbilstošās Čehijas tiesību normas, lai gan tai tas bija jāveic. Tās ieskatā Apelācijas padome to, vai nereģistrētā preču zīme dod tās īpašniecei tiesības aizliegt izmantot vēlāku preču zīmi, pārbaudīja, pamatojoties vienīgi uz Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, lai gan šai apelācijas padomei šī pārbaude bija jāveic, ņemot vērā Čehijas Komerckodeksa 44. un nākamajos pantos attiecībā uz negodīgu konkurenci paredzētos nosacījumus.
75 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
76 Šajā ziņā ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā Apelācijas padome nav izvērtējusi, vai nereģistrētajai preču zīmei ir piešķirta aizsardzība, piemērojot Komerckodeksa 44. un nākamos pantus, lai gan, pirmkārt, persona, kas iestājusies lietā, savus iebildumus bija balstījusi it īpaši uz šīm tiesību normām un, otrkārt, prasītāja ir skaidri norādījusi, ka Čehijas Likuma per preču zīmēm tiesību normas nebija atbilstošās tiesību normas.
77 Prasītājas ieskatā šī neizskatīšana ietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo EUIPO būtībā bija pienākums izskatīt Čehijas tiesības plašā skatījumā, lai noteiktu, vai nereģistrētā preču zīme personai, kas iestājusies lietā, deva tiesības aizliegt vēlāku preču zīmi un tātad vai izskatāmajā lietā ir izpildīti Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi. Tās ieskatā šis pienākums skaidri izrietot no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta, no EUIPO rokasgrāmatas par procesu preču zīmju jomā, tās redakcijā, kas piemērojama apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā (turpmāk tekstā – “EUIPO rokasgrāmata”), un no 2011. gada 29. marta sprieduma lietā Anheuser-Busch/Budějovický Budvar (C‑96/09 P, EU:C:2011:189).
78 Pirmkārt, ir lietderīgi atgādināt, ka, runājot pieteikumiem par spēkā neesamības atzīšanu, kas balstīti uz agrākām tiesībām, kuras iegūtas saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem, jau ir ticis nospriests, ka saistībā ar lomu sadali starp pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēju, kompetentajām EUIPO instancēm un Vispārējo tiesu, Regulas Nr. 2868/95 37. noteikumā ir paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz pierādījumi, kas apliecina, ka viņš saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām var pamatoties uz agrākām tiesībām, kuras ir aizsargātas saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu. Šī norma pieteikuma iesniedzējam nosaka pienākumu iesniegt EUIPO ne vien pierādījumus, kuri apliecina, ka tas atbilst nosacījumiem, kas valsts tiesību aktos, kurus tas lūdz piemērot, ir paredzēti, lai varētu aizliegt Eiropas Savienības preču zīmes izmantošanu agrāku tiesību dēļ, bet arī pierādījumus, kas pierāda šo tiesību aktu saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 49. un 50. punkts; 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 34. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 35. punkts).
79 Otrkārt, konkrētāk, runājot par EUIPO pienākumiem, Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja pieteikums par Eiropas Savienības preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu bija pamatots ar agrākām tiesībām, kas aizsargātas valsts tiesību normā, tās vispirms ir kompetentās EUIPO instances, kurām ir jāvērtē pierādījumu, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis, lai pierādītu minētās normas saturu, spēks un piemērojamība. Turklāt, tā kā ar EUIPO kompetento instanču lēmumu preču zīmes īpašniekam var tikt atņemtas tam piešķirtās tiesības, šāda lēmuma apjoms noteikti nozīmē, ka instance, kas to pieņem, neveic vienīgi valsts tiesību, kuras norādījis pieteikuma par atzīšanu par spēkā neesošu iesniedzējs, atzīšanu par spēkā esošām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 51. punkts; 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 35. un 43. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 36. punkts).
80 Treškārt, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 65. panta 1. un 2. punktu Vispārējās tiesas kompetencē ietilpst pilnas pārbaudes veikšana par to EUIPO vērtējumu tiesiskumu, ko tas veicis attiecībā uz pierādījumiem, kurus pieteikuma iesniedzējs iesniedzis, lai pierādītu valsts tiesību normu, uz kuru aizsardzību tas atsaucas, saturu (šajā nozīmē skat. 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 52. punkts; 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 36. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 37. punkts).
81 Turklāt, ciktāl konkrētajā procesuālajā kontekstā valsts tiesību piemērošanas sekas var būt tiesību atņemšana Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam, Vispārējai tiesai nekādā ziņā nevar tikt liegtas faktiskas iespējas veikt efektīvu kontroli neatkarīgi no iespējamajiem trūkumiem dokumentos, kas iesniegti kā pierādījumi par piemērojamajām valsts tiesībām. Šajā ziņā tai papildus iesniegtajiem dokumentiem ir jāvar pārbaudīt tiesību normu, uz kurām atsaucas pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs, piemērošanas nosacījumus un piemērošanas jomu. Līdz ar to pārbaudei tiesā, ko veic Vispārējā tiesa, ir jāatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām (spriedumi, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 44. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 38. punkts).
82 Ir jāuzsver, ka EUIPO un Vispārējās tiesas veiktā kontrole ir jāīsteno saskaņā ar prasību garantēt Regulas Nr. 207/2009 lietderīgo iedarbību, proti, nodrošināt Eiropas Savienības preču zīmes aizsardzību (spriedumi, 2014. gada 27. marts, ITSB/National Lottery Commission, C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 40. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, EUIPO/Szajner, C‑598/14 P, EU:C:2017:265, 39. punkts).
83 Runājot par iebildumu pieteikumiem, kuri ir balstīti uz agrākām tiesībām, kas izriet no valsts tiesību normām, ir jākonstatē, ka līdzīgi apsvērumi tiem, kas ir izklāstīti iepriekš 78.–82. punktā, var tikt attiecināti uz pierādīšanas pienākumu un lomu sadali starp lietas dalībniekiem, EUIPO kompetentajām instancēm un Vispārējo tiesu.
84 Proti, no judikatūras izriet, ka iebildumu iesniedzējam ir jāpierāda, ka nereģistrētā preču zīme vai attiecīgais apzīmējums ietilpst norādīto dalībvalsts tiesību piemērošanas jomā un ka tas dod tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu (spriedums, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, C‑96/09 P, EU:C:2011:189, 190. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2005. gada 20. aprīlis, Atomic Austria/ITSB – Fabricas Agrupadas de Muñecas de Onil (“ATOMIC BLITZ”), T‑318/03, EU:T:2005:136, 33. punkts).
85 Turklāt EUIPO ir pienākums pārbaudīt, vai iebildumu procedūras ietvaros ir izpildīti kāda izvirzītā reģistrācijas atteikuma pamata piemērošanas nosacījumi. Šajā kontekstā tam ir jāizvērtē norādīto faktu patiesums un iesniegto pierādījumu pierādošais spēks. Tam var būt jāņem vērā it īpaši tās dalībvalsts tiesības, kurā agrākais apzīmējums, kas ir iebildumu pamatā, ir aizsargāts. Šajā gadījumā EUIPO pēc savas iniciatīvas, izmantojot līdzekļus, kas šim nolūkam tam šķiet piemēroti, ir jāievāc informācija par attiecīgās dalībvalsts tiesībām, ja šāda informācija ir vajadzīga, vērtējot attiecīgā reģistrācijas atteikuma pamata piemērošanas nosacījumus un, it īpaši, norādīto faktu patiesumu vai iesniegto dokumentu pierādījuma spēku (spriedums, 2005. gada 20. aprīlis, “ATOMIC BLITZ”, T‑318/03, EU:T:2005:136, 34. un 35. punkts).
86 Ir lietderīgi norādīt, ka no prasītājas minētās EUIPO rokasgrāmatas C daļas “Iebildumu process” 4. sadaļas “Tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu” 5.3.6. punkta izriet, ka:
“ir abstrakti jāpierāda, ka saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām [nereģistrēti apzīmējumi] aizsardzības pasākumu ietvaros var tikt pretstatīti attiecībā pret vēlākām preču zīmēm, [un] ir jāpierāda arī, ka attiecīgajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi, lai saņemtu rīkojumu par pagaidu noregulējumu (aizsardzības apjoms), ja apstrīdētā reģistrācijai pieteiktā [Eiropas Savienības] preču zīme ir izmantota konkrētajā teritorijā.
Runājot par pirmo jautājumu (abstraktā aizsardzība), tas tiek vispārēji reglamentēts, izmantojot pielikumā esošo sarakstu, kurā ir ietvertas piemērojamās agrākās tiesības.
Runājot par otro jautājumu, arī tas būtu jāreglamentē atbilstoši piemērojamajām valsts tiesībām [..].” [Neoficiāls tulkojums]
87 Saskaņā ar EUIPO rokasgrāmatas 5.3.6. punktu tātad, lai būtu piemērojams Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts, pirmkārt, ir jāpierāda, ka attiecīgās dalībvalsts tiesības sniedz aizsardzību nereģistrētiem apzīmējumiem un, otrkārt, ka ir izpildīti valsts tiesībās šajā ziņā izvirzītie nosacījumi.
88 Ir jāpiebilst, ka šajā pašā EUIPO rokasgrāmatas C daļas 4. sadaļas 5.4. punktā ir precizēts, ka:
“[..] lietas dalībniekam, kas atsaucas uz konkrētu ierosinājumu vai īpašām sekām, ir jāiesniedz Birojam apgalvojumi, fakti un argumenti, kas pierāda izvirzītos prasījumus.
[..]
Runājot par nepieciešamajam faktiem, lai pierādītu juridiskās sekas, piemēram, konkrētu reputāciju vai izmantošanu, no paša sākuma ir piemērojams [Regulas Nr. 207/2009] 74. panta [1. punkts].
Šiem faktiem ir jāaptver šādi aspekti:
– [..]
– aizsardzības apjoms (apzīmējumu un preču un pakalpojumu līdzība, sajaukšanas iespēja) (valsts tiesību normas);
– dalībvalsts tiesību normas, kas piemērojamas atbilstoši 8. panta 4. punktam, Birojs aplūkos tāpat kā faktu jautājumu. Birojs pēc savas iniciatīvas un precīzi nevar noteikt visu dalībvalstu tiesību normas, kuras attiecas uz tiesībām, kas ietilpst 8. panta 4. punkta kontekstā. Tas, ka šis aspekts tiek aplūkots tāpat kā fakta jautājums, kas lietas dalībniekam, kurš izvirza šīs tiesības, ir jāapliecina ar pierādījumiem, sakrīt ar kritērijiem, kurus dalībvalstu tiesas piemēro ārvalsts tiesību jomā, ievērojot savus starptautisko privāttiesību principus;
– tādējādi, runājot par tiesību jautājumiem, proti, par dažādu valsts tiesību noteikumiem un normām, kas piemērojamas īpašā gadījumā, Birojs parasti lūgs iebildumu iesniedzējam iesniegt nepieciešamos pierādījumus, kas tam ļaus pieņemt lēmumu;
– šādi pierādījumi nebūs nepieciešami vienīgi gadījumā, kad Birojs šos pierādījumus būs iepriekš apliecinājis, piemēram iekļaujot tos pielikumā ietvertā sarakstā. Tomēr lietas dalībniekiem nav liegts iesniegt pierādījumus, kuri apliecina, ka sarakstā ietvertā vai Biroja citādi apliecinātā informācija vairs nav pareiza vai vairs nav aktuāla;
– [..].”
89 Izskatāmajā lietā tātad ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā informāciju, kuru lietas dalībnieki ir paziņojuši Vispārējai tiesai, Apelācijas padome ir ņēmusi vērā atbilstošās valsts tiesību normas un vai tā, ņemot vērā šīs tiesību normas, ir pareizi izvērtējusi Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta piemērošanas nosacījumus.
90 Runājot par agrāko tiesību pierādīšanas pienākumu un šādu tiesību apmēru, no prasības pieteikuma izriet, ka attiecībā uz nereģistrēto preču zīmi prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā ir izvērtējusi vienīgi Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu un tātad nav izvērtējusi, vai šī preču zīme atbilda nosacījumiem aizsardzības iegūšanai, pamatojoties uz Čehijas Komerckodeksa 44. un nākamajiem pantiem. Prasītājas ieskatā Apelācijas padome nav pārbaudījusi, vai, piemērojot šos pēdējos minētos pantus, persona, kas iestājusies lietā, tiešām bija tādu nereģistrēto tiesību īpašniece, kas tai dod tiesības aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu.
91 Šajā ziņā visupirms ir jānorāda, ka sarakstā, kas ietverts EUIPO rokasgrāmatas C daļas 4. sadaļas pielikumā, to valsts tiesību vidū, kuras veido agrākās tiesības Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta izpratnē, ir minēts Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts. Turpretī Komerckodeksa 44. un nākamie panti šajā pielikumā nav minēti.
92 Tā kā prasītāja vēlējās apstrīdēt, ka Čehijas Komerckodeksa 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts var radīt tiesības uz nereģistrētām preču zīmēm, pierādīšanas pienākums ir attiecināms uz prasītāju. Tā kā pēdējā minētā vēlējās uz tām atsaukties, tai ir arī jāpierāda, ka tiesības uz nereģistrētām preču zīmēm Čehijas tiesībās bija iekļautas ne vien Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā, bet arī citās tiesību normās, it īpaši Čehijas Komerckodeksa 44. un nākamajos pantos saistībā ar negodīgu konkurenci un autortiesību pārkāpumu.
93 Ir jāpiebilst, ka tiktāl, ciktāl Vispārējai tiesai pēc savas iniciatīvas un, izmantojot līdzekļus, kuri tai šķiet lietderīgi, bija jānoskaidro attiecīgās dalībvalsts tiesības, lai zinātu, vai šāda informācija bija nepieciešama konkrētā reģistrācijas atteikuma pamata piemērošanas nosacījumu un, it īpaši, izvirzīto faktu patiesuma vai iesniegto dokumentu pierādījumu spēka izvērtēšanai, prasītājai ir adresēti procesa organizatoriskie pasākumi, lai saņemtu informāciju par Čehijas tiesību normām, uz kurām tā atsaucās, un, it īpaši, lai tai tiktu paziņots pilnīgs komentārs par Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu (Horáček, R.un kol. Práva na označení (zákon o ochranných známkách a zákon o ochraně označení původu a zeměpisnych označení) Komentář – Prāga, C. H. Beck, 2004), kuru tā bija citējusi sava prasības pieteikuma izvilkumā, kā arī pilnīgas vairākas valsts tiesu nolēmumu redakcijas, kas arī ir minētas tās prasības pieteikumā.
94 No lietas materiāliem un lietas dalībnieku sniegtajām atbildēm neizriet, ka Apelācijas padome būtu pieļāvusi jebkādu kļūdu, Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta piemērošanas nolūkā uzskatot, ka, pirmkārt, saskaņā ar Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu komercdarbībā izmantotu nereģistrētu preču zīmju, kuras nav tikai vietēja mēroga, īpašniekiem ir tiesības iebilst pret vēlāku preču zīmju reģistrāciju, ja apzīmējumi ir identiski vai līdzīgi un ja ar tiem ir aptvertas identiskas vai līdzīgas preces vai pakalpojumi, un, otrkārt, izvirzītajām Čehijas Komerckodeksa tiesību normām nebija nozīmes, jo jautājumi par negodīgu konkurenci un autortiesību pārkāpumu, uz kuriem tās attiecas, neietilpst EUIPO kompetencē.
95 Proti, pirmkārt, atbilstoši Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktam, pamatoties uz iebildumiem pret Čehijas preču zīmes reģistrāciju var “nereģistrēta apzīmējuma vai cita komercdarbībā izmantota apzīmējuma, kas nav tikai vietēja mēroga, īpašnieks attiecībā uz identiskām vai līdzīgām precēm un pakalpojumiem, ja šis apzīmējums ir identisks vai līdzīgs reģistrācijai pieteiktajam apzīmējumam, ja tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma”.
96 Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā tātad ir definēti nosacījumi, atbilstoši kuriem nereģistrēta preču zīme var liegt vēlākas preču zīmes reģistrāciju.
97 Runājot par to, vai apstrīdētā lēmuma 25. un 30. punktā Apelācijas padome pamatoti varēja norādīt, ka nereģistrētām preču zīmēm ir jābūt tādām, kas ir iegūtas izmantošanas komercdarbībā rezultātā pirms reģistrācijas pieteikuma datuma, un vai minētā lēmuma 39. punktā tā varēja veikt pierādījumu analīzi, lai noteiktu, vai tiesības uz nereģistrēto preču zīmi ir iegūtas personas, kas iestājusies lietā, veiktas izmantošanas rezultātā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar EUIPO rokasgrāmatas C daļas 4. sadaļas pielikumu pamats nereģistrētas preču zīmes aizsardzībai attiecībā uz Čehijas Republiku ir Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts.
98 Lai gan prasības pieteikumā prasītāja ir apgalvojusi, ka EUIPO rokasgrāmatai neesot saistoša spēka, ar to nevar tikt atspēkots nedz fakts, ka Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir piešķirta aizsardzība nereģistrētiem apzīmējumiem, skaidri atzīstot to īpašniekiem tiesības iebilst pret vēlākas preču zīmes reģistrāciju, nedz fakts, ka Čehijas Republikā izmantošana komercdarbībā ir nepieciešams nosacījums, lai tiktu iegūtas no šīs tiesību normas izrietošās tiesības uz nereģistrētu apzīmējumu.
99 Ņemot vērā lietas dalībnieku iesniegtos dokumentus un sniegtās atbildes, no tiem neizriet, ka Apelācijas padome būtu pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā nereģistrētām preču zīmēm ir piešķirta aizsardzība un ka no šīs tiesību normas izriet, ka tiesību uz nereģistrētu apzīmējumu, kas nav bijis tikai vietēja mēroga, iegūšana notiek, izmantojot to komercdarbībā pirms vēlākas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.
100 Ir jāpiebilst, ka, iebilstot pret vēlākas preču zīmes reģistrāciju, tiesību uz agrākiem apzīmējumiem īpašnieku mērķis ir panākt efektīvu aizsardzību pret jebkādu minētās preču zīmes izmantošanu nākotnē.
101 Tādējādi, kā to savā prasības pieteikumā pamatoti norādīja prasītāja, Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā spēkā esošu agrāko tiesību īpašniekiem, tā vietā, lai tiem tiktu uzlikts pienākums vērsties tiesā, lai preču zīmes izmantošana tiktu atzīta par prettiesisku un šī preču zīme tiktu atcelta, pamatojoties uz minētā likuma 31. panta 2. punktu, ir atļauts apstrīdēt preču zīmes reģistrācijas pieteikumu pirms tās reģistrēšanas.
102 Tiesības iebilst pret vēlākas preču zīmes reģistrāciju, piemērojot Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu, netieši, bet noteikti aptver arī tiesības iebilst pret minētās preču zīmes izmantošanu.
103 Otrkārt, runājot par to, vai bez Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta pastāv vēl arī citas tiesību normas, kuras nereģistrēta apzīmējuma īpašniekam ļautu aizliegt vēlākas preču zīmes izmantošanu pēc tam, kad tā ir tikusi reģistrēta, piemēram, Čehijas Komerckodeksa 44. un nākamie panti, un vai Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, neizvērtējot, vai izskatāmajā lietā bija izpildīti tiesību uz nereģistrētu preču zīmi iegūšanas nosacījumi, kuri ir paredzēti minētajās tiesību normās, ir jānorāda, ka lietas dalībnieku paziņotā informācija neļauj pierādīt, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka šie panti attiecas uz jautājumiem, kuri neietilpst EUIPO kompetencē.
104 Proti, Čehijas Komerckodeksa 44. un nākamie panti attiecas uz negodīgu konkurenci, maldinošām preču zīmēm un autortiesību pārkāpumu un no paziņotajiem dokumentiem attiecībā uz Čehijas Likuma par preču zīmēm 7. panta 1. punkta g) apakšpunktu neizriet, ka šī pēdējā minētā tiesību norma būtu jāskata kopsakarā ar šiem pantiem, neraugoties uz to, ka minētā komerckodeksa 47. pants attiecas uz sajaukšanas iespējas rašanās gadījumu.
105 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu, savā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta piemērošanas nosacījumu vērtējumā ņemot vērā Čehijas tiesību normas.
– Par otrā pamata trešo daļu
106 Prasītāja apgalvo, ka apzīmējums, kurš ir reģistrācijai pieteiktās preču zīmes priekšmets, Čehijas Republikā tika izmantots pirms personas, kas iestājusies lietā, nereģistrētās preču zīmes, un tas tādējādi nozīmē negodīgas konkurences darbību, kas veikta tai par sliktu, kā arī autortiesību pārkāpumu, un tātad no Čehijas tiesību viedokļa tā nav spēkā esoša. Šajā kontekstā tā iebilst, ka Apelācijas padome būtībā ir apmierinājusi iebildumus un atzinusi, ka tai nav kompetences izvērtēt, kas tai tika lūgts, vai šī nereģistrētā preču zīme no Čehijas tiesību viedokļa bija spēkā esoša. Šajā ziņā tā Apelācijas padomei pārmet, ka tā ir apgalvojusi, ka prasītājai bija pienākums pierādīt, ka personas, kas iestājusies lietā, tiesības nebija spēkā esošas vai ka tās nevarēja tikt izvirzītas pret prasītāju. Proti, personai, kas iestājusies lietā, esot bijis pienākums pierādīt, ka tai ir tiesības, kas ir pamatotas ar valsts tiesībām, un EUIPO – pārbaudīt to spēkā esamību.
107 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.
108 No judikatūras izriet, ka, lai, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, iebildumu iesniedzējs varētu nepieļaut Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, ir vajadzīgs un pietiek ar to, lai dienā, kad EUIPO pārbauda, vai visi iebildumu nosacījumi ir izpildīti, varētu tikt izvirzītas agrākas tiesības, kuras nav atzītas par spēkā neesošām ar galīgu tiesas spriedumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, C‑96/09 P, EU:C:2011:189, 94. punkts).
109 Šādos apstākļos, lai gan EUIPO, kad tas spriež par ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu pamatotiem iebildumiem, ir jāņem vērā attiecīgo dalībvalstu tiesu nolēmumi attiecībā uz izvirzīto agrāko tiesību spēkā esamību vai kvalifikāciju, lai nodrošinātu, ka šīm tiesībām joprojām ir ar šo tiesību normu prasītā iedarbība, tam kompetentu valsts tiesu vērtējums nav jāaizstāj ar savu vērtējumu, kas turklāt ir pilnvaras, kuras ar Regulu Nr. 207/2009 tam nav piešķirtas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, Anheuser-Busch/Budějovický Budvar, C‑96/09 P, EU:C:2011:189, 95. punkts).
110 Turklāt valsts preču zīmes spēkā esamība nevar tikt apstrīdēta Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas procesā, bet vienīgi attiecīgajā dalībvalstī uzsāktā spēkā neesamības atzīšanas procesā (skat. spriedumu, 2007. gada 13. decembris, Xentral/ITSB – Pages jaunes (“PAGESJAUNES.COM”), T‑134/06, EU:T:2007:387, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, ja EUIPO, pamatojoties uz pierādījumiem, kas jāiesniedz iebildumu iesniedzējam, ir pienākums pārbaudīt, vai pastāv valsts preču zīme, ar kuru ir pamatoti iebildumi, tam nav jārisina konflikts starp šo preču zīmi un citu preču zīmi valsts līmenī; šis konflikts ietilpst valsts iestāžu kompetencē (spriedumi, 2005. gada 21. aprīlis, PepsiCo/ITSB – Intersnack Knabber-Gebäck (“RUFFLES”), T‑269/02, EU:T:2005:138, 26. punkts, un 2007. gada 13. decembris, “PAGESJAUNES.COM”, T‑134/06, EU:T:2007:387, 36. punkts).
111 Tādēļ tikmēr, kamēr valsts agrākā preču zīme būs faktiski aizsargāta, tam, ka eksistē valsts agrāka reģistrācija vai citas šai preču zīmei piekrītošas tiesības, nebūs nozīmes iebildumu procesā, kas uzsākts pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, pat ja reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir identiska uzņēmumam piederošai agrākajai valsts preču zīmei, kas ir reģistrācijas pieteikuma pamatā, vai citām iebildumu pamatā esošajām valsts preču zīmes agrākām tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. decembris, “PAGESJAUNES.COM”, T‑134/06, EU:T:2007:387, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
112 Nekas neļauj secināt, ka šādi apsvērumi nebūtu piemērojami tādā gadījumā kā izskatāmais, kurā iebildumi ir pamatoti ar agrāku valsts nereģistrētu preču zīmi.
113 Šajā kontekstā Apelācijas padome, apstrīdētā lēmuma 69. punktā apgalvojot, ka tai nav kompetences izvērtēt nereģistrētās preču zīmes spēkā esamību un tātad lemt par iespējama personas, kas iestājusies lietā, izdarīta prasītājas autortiesību pārkāpuma esamību vai iespējamu negodīgas konkurences darbību, ar kuru prasītājai nodarīts kaitējums, nav pieļāvusi kļūdu.
114 Līdz ar to Apelācijas padome, uzskatot, ka būtībā prasītājai, attiecīgajā gadījumā iesniedzot tiesas vai administratīvus nolēmumus, kuri ir kļuvuši galīgi, bija jāpierāda, ka nereģistrētā preču zīme ir spēkā neesoša, un šādi nolemjot, nav pieļāvusi kļūdu.
115 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība ir pilnībā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
116 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
117 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Bacardi Co. Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Pelikánová | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 24. oktobrī.
[Paraksti]