VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2018. gada 25. oktobrī (*)
Apelācija – Civildienests – Pagaidu darbinieki – CEPOL mītnes vietas pārcelšana no Bremshilas (Apvienotā Karaliste) uz Budapeštu (Ungārija) – Darbinieku pārcelšana citā amatā – Nepārsūdzams akts – Prasības nepieņemamība Civildienesta tiesā
Lietā T‑334/16 P
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2016. gada 11. aprīļa spriedumu FN u.c./CEPOL (F‑41/15 DISS II, EU:F:2016:70), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt,
FN, Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūras pagaidu darbinieks,
FP, Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūras pagaidu darbinieks,
FQ, Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūras pagaidu darbinieks,
ko pārstāv L. Levi un A. Blot, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēji,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūra (CEPOL), ko sākotnēji pārstāvēja F. Bánfi un R. Woldhuis, vēlāk – R. Woldhuis un D. Schroeder, pārstāvji, kuriem palīdz B. Wägenbaur, advokāts,
atbildētāja pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents), S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], H. Kanninens [H. Kanninen] un D. Gracijs [D. Gratsias],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 16. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību, kas ir iesniegta atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantam, prasītāji FN, FP un FQlūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2016. gada 11. aprīļa spriedumu FN u.c./CEPOL (F‑41/15 DISS II, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:F:2016:70), ar kuru tā noraidījusi viņu prasību, pirmkārt, atcelt Eiropas Policijas akadēmijas (CEPOL) (tagad Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūra (CEPOL)) direktora 2014. gada 23. maija lēmumu 17/2014/DIR par CEPOL pārcelšanu uz Budapeštu (Ungārija) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un, ciktāl nepieciešams, atcelt CEPOL 2014. gada 28. novembra lēmumus, ar kuriem ir noraidītas viņu sūdzības pret apstrīdēto lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmumi par sūdzību noraidīšanu”), kā arī, otrkārt, piespriest CEPOL atlīdzināt iespējami nodarīto kaitējumu.
Tiesvedības rašanās fakti
2 Tiesvedības rašanās fakti ir izklāstīti lietas dalībnieku rakstveida apsvērumos Civildienesta tiesā un pārsūdzētā sprieduma 7.–38. punktā. Šī sprieduma vajadzībām tos var apkopot šādi.
3 2000. gada 22. decembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2000/820/TI par [par Eiropas Policijas akadēmijas (CEPOL)] izveidošanu (OV 2000, L 336, 1. lpp.).
4 Ar Lēmumu 2004/97/EK, Euratom (2003. gada 13. decembris), kas pieņemts, tiekoties dalībvalstu pārstāvjiem valstu un valdību vadītāju līmenī, par atsevišķu Eiropas Savienības biroju un aģentūru atrašanās vietu (OV 2004, L 29, 15. lpp.), CEPOL mītne tika noteikta Bremshilā [Bramshill] (Apvienotā Karaliste).
5 2005. gada 20. septembrī Padome pieņēma Lēmumu 2005/681/TI, ar ko izveido CEPOL un atceļ Lēmumu 2000/820 (OV 2005, L 256, 63. lpp.). Lēmuma 2005/681 4. pantā ir paredzēts, ka “CEPOL mītne atrodas Bramshilā (Bramshill), Apvienotajā Karalistē”.
6 No 2009. līdz 2012. gadam CEPOL nodarbināja prasītājus kā pagaidu darbiniekus atbilstoši Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 2. pantam. Viņu atbilstošo darba līgumu 2. punkta otrajā daļā bija noteikts, ka “dienesta vieta ir CEPOL oficiālā mītne Bremshilā, Apvienotajā Karalistē”.
7 2012. gada 12. decembrī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs informēja CEPOL direktoru par savas ministrijas lēmumu slēgt valsts mēroga policijas mācību bāzi Bremshilā, kuras telpās atradās arī CEPOL. Iekšlietu ministrs norādīja, ka šīs telpas tiks pārdotas līdz 2014. gadam un ka viņam ir zināms Eiropas Komisijas nodoms piedāvāt 2013. gada sākumā pieņemt jaunu regulu par CEPOL darbības regulējumu vai eventuāli paredzēt tās apvienošanu ar Eiropas Policijas biroju (Eiropols). Viņš precizēja, ka šīs jaunās regulas pieņemšana sniegs iespēju dalībvalstīm vienoties par jaunas mītnes vietas noteikšanu CEPOL, ja tā paliktu kā atsevišķa Eiropas Savienības aģentūra.
8 2013. gada 8. oktobrī līdztekus Padomes informācijas sēdei “Tieslietas un iekšlietas” dalībvalstis kopīgi vienojās, ka CEPOL turpinās būt Savienības pilntiesīga aģentūra un tās mītne būs Budapeštā pēc pārvākšanās no Bremshilas telpām.
9 2014. gada 15. maijā Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 543/2014, ar ko groza Padomes Lēmumu 2005/681 (OV 2014, L 163, 5. lpp.). Saskaņā ar šīs Regulas 1. pantu Lēmuma 2005/681 4. pants tika grozīts šādi: “CEPOL mītne atrodas Budapeštā, Ungārijā”.
10 2014. gada 23. maijā CEPOL direktors, rīkojoties kā institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”), pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šī lēmuma 1. pantā “Pārcelšanās datums” ir paredzēts, ka “no visiem darbiniekiem tiek sagaidīts [..], ka tie sāks pildīt savus amata pienākumus jaunajā CEPOL galvenajā mītnē [..] Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī vai datumā, par ko ir panākta vienošanās starp direktoru un [attiecīgo] darbinieku, un šīs norādes neievērošana tiks uzskatīta par darba tiesisko attiecību izbeigšanu no 2014. gada 30. septembra”.
11 Apstrīdētā lēmuma 2. pants “CEPOL informēšana no darbinieku puses” ir formulēts šādi:
“Visi darbinieki tiek aicināti norādīt direktoram rakstveidā līdz 2014. gada 30. jūnijam par savu nodomu turpināt darbu jaunajā CEPOL [mītnē];
Gadījumā, ja [attiecīgais] darbinieks šajā termiņā informē direktoru, ka viņš [vai] viņa nevēlas pārcelties uz Budapeštu, direktors var izmantot šo informāciju, lai sāktu procedūru rezerves saraksta izveidošanai uz šī darbinieka amatu.
Ja darbinieku līgumā ir paredzēta darba tiesisko attiecību izbeigšana, viņiem tiek nosūtīts atgādinājums par uzteikuma termiņiem līguma izbeigšanai. Individuālos gadījumos direktors var vienoties par uzteikuma nosacījumu grozīšanu.”
12 2014. gada 30. jūnijā prasītāji norādīja CEPOL direktoram, ka viņi vēlas turpināt attiecīgās darba līgumiskās attiecības jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā, bet ka viņu atbilde tos nesaista un neskar procedūras likumību.
13 Attiecīgi 2014. gada 13. augustā, 18. augustā un 19. augustā prasītāji iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu atbilstoši Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktam. FP būtībā norādīja, ka ar apstrīdēto lēmumu, pirmkārt, esot pārkāpts viņa darba līgums, vienpusēji grozot viņa dienesta vietu, un, otrkārt, pārkāpta viņa tiesiskā paļāvība attiecībā uz darba algu, kas bija atkarīga no Apvienotai Karalistei paredzētā korekcijas koeficienta piemērošanas.
14 Gan FQ, gan FN apgalvo, ka viņu dienesta vietas maiņa esot neparasts un neparedzams notikums un to nevar viņiem noteikt par pienākumu bez viņu piekrišanas un bez atbilstošas finansiālās kompensācijas. FQ sūdzas arī par to, ka turpmāk viņa algai tiks piemērots Ungārijai paredzētais korekcijas koeficients, nevis lielākais, kurš piemērojams Apvienotai Karalistei un kurš esot bijis jāpiemēro viņam visu viņa nodarbinātības laiku. Šajos apstākļos FQ uzskatīja, ka viņam bija jāsaņem atbilstoša kompensācija.
15 FN norāda arī uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu attiecībā uz viņam sniegtām skaidrām un precīzām garantijām, ka viņš strādās Bremshilā visu savu līguma laiku. Turklāt viņš kritizē, pirmkārt, viņam sniegtā termiņa īsumu, lai paziņotu CEPOL par savu nodomu turpināt vai neturpināt darbu jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā, un, otrkārt, to, ka apstrīdētajā lēmumā kā pārcelšanas [uz citu dienesta vietu] vienīgā alternatīva viņam tika piedāvāta darba tiesisko attiecību izbeigšana bez finansiālās kompensācijas.
16 2014. gada 1. oktobrī prasītāji sāka darbu jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā.
17 2014. gada 28. novembrī CEPOL direktors, rīkojoties IPNL statusā, noraidīja prasītāju sūdzības. To darot, CEPOL direktors it īpaši uzsvēra, pirmkārt, ka lēmumu par CEPOL mītnes pārcelšanu pieņēma Savienības likumdevējs, kam ir plaša rīcības brīvība šajā jomā, otrkārt, ka prasītājiem neesot tikuši sniegti nekādi precīzi solījumi par Apvienotajai Karalistei piemērojamā korekcijas koeficienta izmantošanu visā viņu nodarbinātības laikā, treškārt, ka saskaņā ar judikatūru IPNL drīkstēja izlemt dienesta interesēs pārcelt savus darbiniekus uz citām dienesta vietām, ceturtkārt, ka CEPOL dienesta interesēs neesot saglabāt darbiniekus Bremshilā, jo CEPOL darbība un amata vietas turpmāk būšot Budapeštā, piektkārt – lēmumos par FN un FQ sūdzību noraidīšanu –, ka CEPOL darbinieki jau pirms ilga laika esot tikuši informēti par CEPOL mītnes vietas maiņu, lai gan precīzs plānojums tika paziņots tikai 2014. gada maijā, un ka īsais atbildes termiņš, kurš noteikts apstrīdētajā lēmumā, ir izskaidrojams ar nepieciešamību ātri organizēt CEPOL pārvākšanos, izpildot Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra lūgumu atbrīvot telpas Bremshilā līdz 2014. gada 30. septembrim, un, sestkārt, attiecībā uz FQ prasību par finansiālo kompensāciju – viņam esot tiesības atbilstoši Civildienesta noteikumos noteiktajiem nosacījumiem saņemt savu pārcelšanās izdevumu atmaksu, kā arī tiesības uz dienas naudu un iekārtošanās pabalstu.
Tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums
18 Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Civildienesta tiesas kancelejā 2015. gada 9. martā un reģistrēts ar numuru F‑41/15, FK, FL, FM un FO, kā arī prasītāji lūdza tostarp atcelt apstrīdēto lēmumu un, ja nepieciešams, atcelt lēmumus par sūdzību noraidīšanu, kā arī piespriest CEPOL atlīdzināt iespējami nodarīto kaitējumu.
19 Ar 2015. gada 16. septembra rīkojumu FK u.c./CEPOL (F‑41/15, nav publicēts, EU:F:2015:104) Civildienesta tiesas trešās palātas, kurai tika piešķirts izskatīt prasību, priekšsēdētājs, piemērojot Civildienesta tiesas reglamenta 44. panta 2. punktu, nolēma nodalīt FK lietu no FL, FM un FO lietas. Prasība F‑41/15, kuru iesnieguši prasītāji, tātad tika reģistrēta ar numuru F‑41/15 DISS II.
20 Ar Civildienesta tiesas kancelejas 2015. gada 27. oktobra vēstuli prasītāji tika informēti, ka Civildienesta tiesa ir nolēmusi, piemērojot sava Reglamenta 55. panta 1. punktu, ka ir vajadzīga otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa. Šajā ziņā prasītājiem tika būtībā lūgts savā replikas rakstā norādīt nostāju par savu prasījumu par atcelšanu un par kaitējuma atlīdzināšanu pieņemamību.
21 2016. gada 11. aprīlī Civildienesta tiesa pasludināja pārsūdzēto spriedumu, ar kuru tā noraidīja prasītāju prasības un tiem piesprieda atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
22 Pirmām kārtām pārsūdzētā sprieduma 47.–49. punktā Civildienesta tiesa šādu iemeslu dēļ noraidīja CEPOL iebildes par nepieņemamību, kas bija attiecīgi par apstrīdētā lēmuma apstiprinošo raksturu un tā, ka šis lēmums atbilstoši saistošai kompetencei ir tikai Savienības likumdevēja lēmuma par CEPOL mītnes pārvietošanu uz Budapeštu, pret kuru prasītāji nebija cēluši prasību un attiecībā uz kuru tie nebija izvirzījuši iebildi par prettiesiskumu, konkretizācija:
“47 Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka, pat ja nav strīda par to, ka prasītāji individuāli ir piekrituši veikt savus pienākumus Budapeštā, šī piekrišana nav tāda, kas liktu apstrīdētajam lēmumam zaudēt nelabvēlīgā akta raksturu (spriedums, 1996. gada 11. jūlijs, Ortega Urretavizcaya/Komisija, T‑587/93, EU:T:1996:100, 28. punkts).
48 Pēc tam Civildienesta tiesa uzskatīja, ka šajā lietā CEPOL IPNL ar apstrīdēto lēmumu ir paziņojusi visiem Aģentūras darbiniekiem, ka saskaņā ar Lēmumu 2005/681/TI, kas grozīts ar Regulu Nr. 543/2014, tā ir pieņēmusi lēmumu par Aģentūras darbinieku jaunu dienesta vietu un datumu. No apstrīdētā lēmums izriet, ka ar to tika nostiprināts princips par Aģentūras darbinieku pienākumu izpildes sākšanu Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī.
49 Taču šāds paziņojums, lai gan ar to tiek izpildīts Padomes un Parlamenta vispārpiemērojams akts, ir jāuzskata par lēmumu, kas ir prasītājiem nelabvēlīgs, jo ar to tiek mainīta viņu dienesta vieta apstākļos, kas, iespējams, ir prettiesiski. Tātad apstrīdētais lēmums ir jāatzīst par apstrīdamu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 24. februāris, Carbognani un Coda Zabetta/Komisija, 161/80 un 162/80, EU:C:1981:51, 14. punkts), līdz ar to ir jānoraida CEPOL šai ziņā izvirzītā iebilde par nepieņemamību.”
23 Otrām kārtām apstrīdētā sprieduma 50. un 51. punktā Civildienesta tiesa ir uzskatījusi, ka ir jālemj gan par apstrīdētā lēmuma, gan lēmumu par sūdzību noraidīšanu tiesiskumu, jo šie pēdējie ietver jaunu CEPOL IPNL nostāju, atbildot uz prasītāju sūdzībās formulētajiem lūgumiem un argumentiem.
24 Trešām kārtām Civildienesta tiesa noraidīja prasītāju trīs pamatus, ko viņi izvirzījuši atcelšanas prasījumu pamatojumam, no kuriem pirmais bija par PDNK 47. panta pārkāpumu, otrais – par līguma starp prasītājiem un CEPOL noteikumu, kā arī iegūto tiesību pārkāpumu un trešais – par rūpības pienākuma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un labas pārvaldības pārkāpumu.
25 Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā Civildienesta tiesa noraidīja kā neefektīvu pirmo pamatu, ar kuru prasītāji būtībā pārmeta CEPOL, ka tā ir pārkāpusi PDNK 47. pantu, apstrīdētā lēmuma 1. punktā paredzot, ka viņu atteikums turpināt amata izpildi jaunajā CEPOL mītnē tiks uzskatīts par lūgumu atbrīvot no amata. Šajā nolūkā Civildienesta tiesa konstatēja, ka CEPOL IPNL neīstenoja šo brīdinājumu attiecībā uz prasītājiem, jo tie bija piekrituši turpināt savas attiecīgās līgumiskās attiecības ar CEPOL un pildīt savu amatu tā jaunajā mītnē no 2014. gada 1. oktobra.
26 Pārsūdzētā sprieduma 58.–62. punktā Civildienesta tiesa piebilda, ka pirmais pamats katrā ziņā nebija pamatots. Sākumā uzsvērusi, ka tas, ka darbinieks neierodas savā darba vietā, saskaņā ar judikatūru var tikt uzskatīts par darba tiesisko attiecību izbeigšanu PDNK 47. panta izpratnē, tā norādīja, ka CEPOL IPNL nebija nekādas novērtēšanas brīvības, īstenojot Lēmuma 2005/681, ko groza ar Regulu Nr. 543/2014, 4. pantu, no kura izriet, ka Savienības likumdevējs netieši, bet noteikti ir nolēmis pārcelt CEPOL darbiniekus uz Budapeštu.
27 Taču Civildienesta tiesa uzskata, ka jebkuram Savienības ierēdnim vai darbiniekam ir pienākums, no vienas puses, piekrist jebkurai iecelšanai amatā, kas atbilst viņa amata funkciju grupai un pakāpei atbilstoši dienesta prasībām, visā Savienībā jebkurā iestādes vai aģentūras darba vietā, kurā viņš ir sācis strādāt, un, no otras puses, dzīvot savā dienesta vietā vai tādā attālumā no tās, kas netraucē viņa pienākumu izpildei atbilstoši Civildienesta noteikumu 20. pantam, ko pēc analoģijas piemēro pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem atbilstoši PDNK 11. un 81. pantam.
28 Civildienesta tiesa secināja, ka nevar pārmest CEPOL IPNL, ka tā lūgusi CEPOL darbiniekiem sākt pienākumu pildīšanu CEPOL jaunajā mītnē Budapeštā. Līdz ar to, ņemot vērā arī plašo CEPOL novērtējuma brīvību savu dienestu organizēšanā un strukturēšanā, Civildienesta tiesa nosprieda, ka jebkurā gadījumā konkrētajos lietas apstākļos, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību, CEPOL IPNL varēja nolemt, ka tās darbinieka atteikums sākt pienākumu pildīšanu jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā ir pielīdzināms darba tiesisko attiecību izbeigšanai.
29 Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 68.–74. punktā Civildienesta tiesa noraidīja argumentu, ko prasītāji izvirzīja sava otrā pamata atbalstam un saskaņā ar kuru, viņus pārceļot darbā bez viņu piekrišanas, CEPOL IPNL esot pārkāpusi attiecīgos darba līgumus un viņu iegūtās tiesības.
30 Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 81.–99. punktā Civildienesta tiesa noraidīja trešo pamatu, ar kuru prasītāji vispirms apgalvoja, ka ir pārkāpta viņu tiesiskā paļāvība, ko viņi esot varējuši balstīt uz savas dienesta vietas nemainīgo raksturu, tad – esot pārkāpts labas pārvaldības princips, jo viņiem tika piešķirts pārāk īss laiks pārdomām, lai izlemtu, vai turpināt darba tiesiskās attiecības ar CEPOL Budapeštā, un CEPOL neesot ieviesusi pārejas režīmu, un, visbeidzot, pārkāpts rūpības pienākums. Izskatot šo pamatu, Civildienesta tiesa arī noraidīja argumentu, kuru prasītāji izvirzīja sava otrā pamata atbalstam un saskaņā ar kuru CEPOL IPNL varēja tā vietā, lai mainītu viņu dienesta vietu, nolemt viņiem piedāvāt teledarbu no viņu dzīves vietas Apvienotajā Karalistē, vienlaikus saglabājot šai dalībvalstij piemērojamo korekcijas koeficientu, vai arī piedāvāt viņiem finansiālu kompensāciju līdz ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu vai bez tās.
31 Ceturtkārt, Civildienesta tiesa izskatīja prasītāju prasījumus par kaitējuma atlīdzību. Pārsūdzētā sprieduma 106.–113. punktā tā tos noraidīja ar šādu pamatojumu:
“106 Prasībās par kaitējuma atlīdzību pirmstiesas procedūra atšķiras atkarībā no tā, vai kaitējumu, kuru tiek lūgts atlīdzināt, izraisīja nelabvēlīgs akts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta nozīmē vai administrācijas rīcība, kas nav lēmums. Pirmajā gadījumā ieinteresētajai personai noteiktajā termiņā ir jāvēršas iecēlējinstitūcijā vai IPNL ar sūdzību, kas vērsta pret attiecīgo aktu. Savukārt otrajā gadījumā administratīvajam procesam ir jāsākas, iesniedzot lūgumu piešķirt kompensāciju Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, kam vajadzības gadījumā seko sūdzība par lēmumu par lūguma noraidīšanu (rīkojums, 1992. gada 25. februāris, Marcato/Komisija, T‑64/91, EU:T:1992:22, 32. un 33. punkts; spriedums, 1997. gada 6. novembris, Liao/Padome, T‑15/96, EU:T:1997:169, 57. punkts, un rīkojums, 2014. gada 20. marts, Michel/Komisija, F‑44/13, EU:F:2014:40, 43. punkts).
107 Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierēdņa rakstiskā “lūguma” Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē vai “sūdzības” Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē juridisko kvalifikāciju var veikt tikai tiesnesis un tā nav atkarīga no lietas dalībnieku gribas (spriedumi, 1998. gada 30. aprīlis, Cordiale/Parlaments, T‑205/95, EU:T:1998:76, 34. punkts; 2011. gada 15. februāris, AH/Komisija, F‑76/09, EU:F:2011:12, 38. punkts, un rīkojums, 2015. gada 16. decembris, Bärwinkel/Padome, F‑118/14, EU:F:2015:154, 61. punkts).
108 Šajā lietā nav strīda par to, ka apstrīdētajā lēmumā IPNL nav ieņēmusi nostāju par Civildienesta noteikumos noteiktajām finansiālām sekām katram prasītājam individuāli. It īpaši šajā lēmumā nekādi nav pieminēta Ungārijai paredzētā korekcijas koeficienta piemērošana tā vietā, kurš ir paredzēts Apvienotajai Karalistei.
109 Tādējādi no lietas materiāliem izriet, kā apgalvo CEPOL, ka prasītāji – kuri jau bija piekrituši pildīt savus amatus Budapeštā – tikai viņu atbilstošajās sūdzībās formāli lūdza IPNL, lai viņu pienākumu izpildes sākšanu pavadītu pasākumi, kuru mērķis ir taisnīgi kompensēt viņu neto ienākumu samazināšanos, kas jo īpaši šai gadījumā izrietot no Ungārijai paredzētā korekcijas koeficienta piemērošanas. Līdz ar to Civildienesta tiesa uzskata, ka šī prasītāju pretenzija uz taisnīgu finansiālu kompensāciju saistībā ar viņu attiecīgo darba pienākumu sākšanu Budapeštā ir lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, kuru IPNL ir noraidījusi ar lēmumiem par sūdzību noraidīšanu.
110 Tātad, ņemot vērā, ka pirms šīs prasības celšanas prasītāji nav iesnieguši sūdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam par IPNL atteikumu – kas ir izpaudies lēmumos par sūdzību noraidīšanu – viņiem piešķirt taisnīgu finansiālu kompensāciju, prasītāju prasījumi par kaitējuma atlīdzību saistībā ar viņu iespējamo materiālo kaitējumu ir jānoraida kā nepieņemami, jo nav ievērotas ar pirmstiesas procedūru saistītās prasības.
111 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka prasījumi par kaitējuma atlīdzību saistībā ar materiālo kaitējumu var tikt uzskatīti par cieši saistītiem ar prasījumiem par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un lēmumiem par sūdzību noraidīšanu, tādējādi tiem būtu jāatbilst šiem prasījumiem par atcelšanu un tātad tie arī jebkurā gadījumā ir jānoraida (skat. spriedumu, 2015. gada 15. decembris, Bonazzi/Komisija, F‑88/15, EU:F:2015:150, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).
112 Tāpat, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 84. punktā, kontekstā par ierēdņu un darbinieku pārcelšanu uz citu iestādes vai aģentūras, kurā tie ir sākuši darbu, dienesta vietu personīgie un ģimenes rakstura ierobežojumi, kurus var radīt dienesta izpilde šajos apstākļos, ir kompensējami ar Civildienesta noteikumos noteiktajiem finansiālajiem pabalstiem, it īpaši ar pārcelšanas pabalstu, iekārtošanās pabalstu, dienas naudu, kā arī pārcelšanās uz jauno dienesta vietu izdevumu un ceļa izdevumu par ceļošanu uz izcelsmes valsti atmaksu.
113 Attiecībā uz prasītāju lūgumiem turpināt viņiem piemērot Apvienotajai Karaliste piemērojamo korekcijas koeficientu pēc viņu attiecīgā darba sākšanas Budapeštā, tos var tikai noraidīt, kā tas ir konstatēts arī šī sprieduma 95.–98. punktā.”
32 Pārsūdzētā sprieduma 117. un 118. punktā Civildienesta tiesa uzskatīja, ka prasījumi par prasītāju morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu un ka līdz ar to tie ir jānoraida, jo ir noraidīti pēdējie minētie prasījumi.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
33 Apelācijas sūdzības iesniedzēji šo apelācijas tiesvedību ir ierosinājuši ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 20. jūnijā. Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta tajā pašā dienā, apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza pieteikumu par anonimitātes noteikšanu, kuru Vispārējā tiesa apmierināja ar 2016. gada 15. jūlija lēmumu.
34 2016. gada 21. septembrī CEPOL iesniedza atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību.
35 2016. gada 1. decembrī pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju motivēta pieteikuma Vispārējā tiesa atļāva otrreizējo procesuālo rakstu apmaiņu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 201. panta 1. punktam. Lietas dalībnieki šos procesuālos rakstus iesniedza noteiktajā termiņā.
36 Vispārējās tiesas kancelejā 2017. gada 11. aprīlī iesniegtajā vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzēji atbilstoši Reglamenta 207. panta 1. punktam formulēja motivētu pieteikumu tikt uzklausītiem procesa mutvārdu daļā. Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) apmierināja šo pieteikumu un līdz ar to sāka tiesvedības mutvārdu daļu.
37 Ar 2017. gada 20. septembra lēmumu Vispārējā tiesa atbilstoši tās reglamenta 28. panta 1.–3. punktam un pēc apelācijas palātas priekšlikuma nolēma nodot šo lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
38 Ar Vispārējās tiesas kancelejas 2017. gada 9. novembra vēstuli Vispārējā tiesa atbilstoši procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas paredzēti Reglamenta 89. pantā, uzaicināja lietas dalībniekus atbildēt rakstveidā uz diviem jautājumiem par pirmajā instancē iesniegto atcelšanas prasījumu pieņemamību. It īpaši pirmajā no šiem jautājumiem Vispārējā tiesa jautāja lietas dalībniekiem, cik lielā apmērā apstrīdētā lēmuma 1. punkts bija prasītājiem nelabvēlīgs, paredzot, pirmkārt, ka “no visiem darbiniekiem tiek sagaidīts [..], ka tie sāks pildīt savus amata pienākumus jaunajā CEPOL galvenajā mītnē [..] Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī vai datumā, par ko ir panākta vienošanās starp direktoru un [attiecīgo] darbinieku”, un, otrkārt, “šīs norādes neievērošana tiks uzskatīta par darba tiesisko attiecību izbeigšanu no 2014. gada 30. septembra”. Attiecībā uz šo pēdējo minēto Vispārējā tiesa lūdza lietas dalībniekus precizēt, vai apstrīdētā lēmuma 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie konkrētie darbinieki, kuri nesāks pildīt savus pienākumus 2014. gada 1. oktobrī, automātiski tiks uzskatīti par izbeigušiem darba tiesiskās attiecības, neizskatot katru gadījumu atsevišķi.
39 Lietas dalībnieki uz šo lūgumu atbildēja noteiktajā termiņā.
40 Iepriekš 38. punktā minēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa arī uzaicināja lietas dalībniekus tiesas sēdē mutiski atbildēt uz trīs jautājumiem saistībā ar lietu pēc būtības un uz vienu jautājumu saistībā ar Civildienesta tiesas veikto viņu prasījumu, kas bija par iespējami nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzību, pieņemamības analīzi. It īpaši ar šo pēdējo jautājumu Vispārējā tiesa jautāja lietas dalībniekiem, vai Civildienesta tiesa ir lēmusi par tiešas saiknes esamību starp šiem prasījumiem un tiem, kuros tika prasīts atcelt apstrīdēto lēmumu un lēmumus par sūdzību noraidīšanu, un vai attiecīgajā gadījumā tā ir juridiski pietiekami pamatojusi savus secinājumus šajā ziņā.
41 2018. gada 16. janvāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutiskajiem jautājumiem.
42 Apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– tā rezultātā:
– atcelt apstrīdēto lēmumu un, ciktāl nepieciešams, lēmumus par sūdzību noraidīšanu;
– piespriest CEPOL atlīdzināt nodarīto materiālo un morālo kaitējumu;
– piespriest CEPOL atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
43 CEPOL lūdz Vispārējo tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– pārsūdzēto spriedumu atstāt negrozītu;
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
Par apelācijas sūdzību
44 Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzēji izvirza trīs pamatus. Pirmajos divos pamatos apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē viņu prasījumu par atcelšanu noraidīšanu, un tie ir: pirmais – par kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot PDNK 47. pantu, un otrais – par kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot prasītāju iegūtās tiesības un līguma noteikumus, kas tos saista ar CEPOL, un piemērojot labas pārvaldības principu un rūpības pienākumu, kā arī par vienlīdzīgas attieksmes principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un faktu sagrozīšanu. Savā trešajā pamatā, kurš ir galvenokārt par Civildienesta noteikumu 90. panta pārkāpumu, viņi kritizē to, ka ir noraidīti viņu prasījumi par nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzināšanu.
45 Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzēji tieši neapstrīd to, ka Civildienesta tiesa ir noraidījusi viņu prasījumus par iespējami nodarītā morālā kaitējumu atlīdzināšanu. Apelācijas sūdzībā tās iesniedzēji tikai norāda, ka šis kaitējums ir tieši saistīts ar viņu prasījumiem par atcelšanu. Taču, kā izriet no 32. punkta, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 117. un 118. punktā ir nospriedusi, ka prasījumi par iespējami nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu un tādēļ tie ir jānoraida tāpēc, ka ir noraidīti pēdējie minētie prasījumi.
46 Šādos apstākļos ir jāpārbauda, pirmkārt, ar pārsūdzēto spriedumu noraidītie apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi par atcelšanu un, otrkārt, šajā pašā spriedumā noraidītie viņu prasījumi par iespējami nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzināšanu.
Par noraidītajiem prasījumiem par atcelšanu, kas bija iesniegti pirmajā instancē
47 Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka pārsūdzētā sprieduma 53.–99. punktā Civildienesta tiesa ir noraidījusi prasītāju prasījumus atcelt tiesību aktu kā nepamatotus. Sākumā pārsūdzētā sprieduma 47.–49. punktā Civildienesta tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums bija prasītājiem nelabvēlīgs. Minētā sprieduma 51. punktā tā nolēma, ka lēmumi par sūdzību noraidīšanu salīdzinājumā ar apstrīdēto lēmumu ietvēra jaunu CEPOL IPNL nostāju, atbildot uz prasītāju lūgumiem un formulētajiem argumentiem viņu attiecīgajās sūdzībās, un ka tādēļ ir jālemj gan par apstrīdētā lēmuma, gan par lēmumu par sūdzību noraidīšanu tiesiskumu.
48 CEPOL neiesniedza pretapelācijas sūdzību atbilstoši Reglamenta 202. panta 1. punktam, lūdzot atcelt Civildienesta tiesas nolēmumus saistībā ar prasītāju prasījumu par atcelšanu pieņemamību.
49 Tomēr ir jānorāda, ka, saņēmusi apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības statūtu I pielikuma 9. pantam, Vispārējā tiesa var atbilstoši Reglamenta 129. pantam jebkurā brīdī pēc savas iniciatīvas pārbaudīt absolūtos šķēršļus tiesas procesam. Tā kā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu prasības pieņemamības nosacījumi ir saistīti ar sabiedrisko kārtību, vajadzības gadījumā Vispārējai tiesai tie ir jāizskata pēc savas iniciatīvas, ja vien tā pirmstiesas procedūrā nav aicinājusi lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus. Nelabvēlīga akta esamība Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta 1. punkta izpratnē ir obligāts nosacījums jebkuras prasības, ko Savienības ierēdņi vai darbinieki cēluši pret Savienības iestādēm un aģentūrām, kurās viņi strādā, pieņemamībai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, Komisija/Q, T‑80/09 P, EU:T:2011:347, 129.–131. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka tai pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda, vai Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 47.–49. punktā pamatoti uzskatījusi, ka apstrīdētais lēmums ir prasītājiem nelabvēlīgs. Šajā lietā ir svarīgi uzsvērt, ka tikai tie pasākumi ir nelabvēlīgi, kurus pieņem kompetentā iestāde un kuros tiek pausta administrācijas galīgā nostāja, kas rada juridiski saistošas sekas, kuras tieši un nekavējoties iespaido prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko situāciju (rīkojums, 2011. gada 13. decembris, Marcuccio/Komisija, T‑311/09 P, EU:T:2011:734, 74. punkts).
51 Atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas minēti iepriekš 38. punktā, CEPOL norādīja, ka apstrīdētais lēmums nav prasītājiem nelabvēlīgs, jo tā 1. pantā ir paredzēts, ka no viņiem tiek sagaidīts, ka viņi sāk pildīt savus darba pienākumus jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī vai citā datumā, par kuru ir panākta vienošanās ar CEPOL direktoru. CEPOL uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 1. punkts šajā ziņā tikai apstiprina Savienības likumdevēja lēmumu pārcelt CEPOL mītni no Bremshilas uz Budapeštu. Tā kā šis noteikums attiecas uz CEPOL darbinieku pienākumu izpildes sākšanu Budapeštā, tajā ir tikai atgādināti viņu pienākumi atbilstoši Civildienesta noteikumu 20. pantam, kurā ir paredzēts, ka ierēdnim ir jādzīvo sava dienesta vietā vai tādā attālumā no tās, kas netraucē viņa pienākumu izpildi.
52 Tāpat CEPOL apgalvo, ka norāde apstrīdētā lēmuma 1. punktā, saskaņā ar kuru “šīs norādes[, saskaņā ar kuru no visiem darbiniekiem tiek sagaidīts, ka viņi sāk pildīt savus darba pienākumus jaunajā CEPOL mītnē 2014. gada 1. oktobrī vai citā datumā, par kuru ir panākta vienošanās ar CEPOL direktoru,] neievērošana tiks uzskatīta par darba tiesisko attiecību izbeigšanu no 2014. gada 30. septembra”, neietver nevienu lēmumpieņemšanas elementu.
53 Faktiski, pirmkārt, šī norāde tikai informē visus CEPOL darbiniekus par līgumiskajām sekām, kādas ir darbinieka atteikumam sākt savu darba pienākumu pildīšanu Budapeštā. Pēc definīcijas šāds atteikums nav CEPOL direktora veikta darbība, bet attiecīgā darbinieka bezdarbība, kuras juridiskās sekas būs darba tiesisko attiecību izbeigšana. Atsauce uz CEPOL direktora “norādi” nemaina šo secinājumu, jo šis izteiciens tikai vienkāršā valodā norāda uz apstrīdētā lēmuma 1. punkta pirmajā teikumā esošo jēdzienu.
54 Otrkārt, CEPOL darbinieks, kurš nepilda šo “norādi”, automātiski netiks uzskatīts par tādu, kad izbeidz darba tiesiskās attiecības, neizskatot individuāli katru gadījumu. Apstrīdētā lēmuma 1. punkta pirmajā teikumā norādītajam pienākumu izpildes sākšanas datumam nav obligāta rakstura, jo CEPOL darbiniekiem ir iespēja ar CEPOL direktoru vienoties par vēlāku pienākumu izpildes sākšanas datumu. Tas izriet ne tikai no apstrīdētā lēmuma 1. punkta teksta, bet arī no jaunās situācijas, kas ir piemērojama visiem CEPOL darbiniekiem un kas noteikti skars ļoti daudzus individuālus gadījumus. Tādējādi CEPOL darbiniekam varēja ļaut strādāt teledarba režīmā no viņa dzīves vietas Apvienotajā Karalistē no 2014. gada oktobra līdz viņa darba līguma beigām šī paša gada 31. decembrī.
55 Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot tiem nelabvēlīgs, jo tajā tika nolemts pārcelt viņus darbā no Bremshilas uz Budapeštu. It īpaši prasītāji apgalvo, ka šis lēmums viņus ir ietekmējis finansiāli, jo stipri samazinājās viņu atalgojums, kas notika attiecīgi Apvienotajai Karalistei un Ungārijai paredzēto dažādo korekcijas koeficientu atšķirības rezultātā. Arī prasītāju privātā dzīve esot tikusi ietekmēta. FNesot bijis jāturpina rūpēties par savas laulātās un pabērnu vajadzībām, kuri palikuši Apvienotajā Karalistē, bet FQ esot bijusi spiesta izmantot divu mēnešu atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, kā arī vienu mēnesi ikgadējo atvaļinājumu, lai pēc iespējas ātrāk pārdotu viņas īpašumā esošo māju Francijā, kuras uzturēšanas izdevumus un ikmēneša maksājumus viņa vairs neesot bijusi spējīga maksāt. Savu argumentu atbalstam prasītāji atsaucas uz 1996. gada 11. jūlija spriedumu Aubineau/Komisija (T‑102/95, EU:T:1996:104), kurš esot par pagaidu darbinieka pārcelšanu citā amatā, bet kurā netika izvirzīts neviens jautājums par pieņemamību.
56 Turklāt prasītāji jautājumā par viņu interesi celt prasību norāda, ka apstrīdētais lēmums bija vienīgais, ko viņi varēja pārsūdzēt, lai apstrīdētu savu pārcelšanu darbā uz Budapeštu.
57 Prasītāji arī norāda, ka, ja vien nav panākta vienošanās ar CEPOL direktoru par citu datumu, CEPOL darbinieks, kurš nav sācis pildīt savus darba pienākumus Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī, tiks automātiski uzskatīts par izbeigušu darba tiesiskās attiecības. Šajā jautājumā prasītāji, pirmkārt, uzsver, ka katrs individuāls gadījums netika izskatīts atsevišķi. Turklāt netika pieņemts neviens individuāls lēmums attiecībā uz CEPOL darbiniekiem, kuri nav sākuši pildīt savus darba pienākumus Budapeštā. Otrkārt, prasītāji norāda, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 57. punktā nospriežot, ka CEPOL darbinieka atteikums sākt pildīt savus pienākumus Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī “šajā gadījumā var tikt uzskatīts par darba tiesisko attiecību izbeigšanu”. To darot, Civildienesta tiesa esot ļāvusi uzskatīt, ka šādu atteikumu arī varētu neuzskatīt par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Taču prasītāji uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma 1. punkta izriet, ka šāda veida atteikums “ir jāuzskata par darba tiesisko attiecību izbeigšanu”.
58 Šajā ziņā jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums un lēmumi par sūdzību noraidīšanu būtībā ietver divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz CEPOL mītnes pārcelšanu no Bremshilas uz Budapeštu un finansiālās sekas, kādas šai pārcelšanai var būt attiecībā uz visiem CEPOL darbiniekiem. Otrā attiecas uz to darbinieku situāciju, kuri nevēlas sākt pildīt savus darba pienākumus jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā noteiktajā laikā.
Par pirmo daļu
59 Pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Civildienesta tiesa uzskatīja, ka ar apstrīdēto lēmumu CEPOL IPNL pieņēmusi lēmumu gan par dienesta vietu, gan par datumu, kurā notiek CEPOL darbinieku pārcelšana amatā. Pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Civildienesta tiesa ir balstījusies uz 1981. gada 24. februāra spriedumu Carbognani un Coda Zabetta/Komisija (161/80 un 162/80, EU:C:1981:51), lai secinātu, ka apstrīdētais lēmums, lai gan ar to tika izpildīts Padomes un Parlamenta vispārpiemērojams akts, ir jāuzskata par prasītājiem nelabvēlīgu lēmumu, jo ar to tika mainīta viņu dienesta vieta apstākļos, kas, iespējams, bija prettiesiski.
60 Tomēr jānorāda, ka ar apstrīdēto lēmumu nekādā veidā nav grozīta prasītāju dienesta vieta. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka CEPOL mītnes pārcelšana izriet no dalībvalstu vienošanās un, kā var secināt no apstrīdētā lēmuma 3. apsvēruma un no lēmumiem par sūdzību noraidīšanu, no Savienības likumdevēja akta. Tādējādi, pirmkārt, 2013. gada 8. oktobrī dalībvalstis ir kopīgi nolēmušas, ka, tiklīdz kā CEPOL atstās telpas Bremshilā, tas tiks pārcelts uz Budapeštu. Otrkārt, Savienības likumdevējs ar Regulas Nr. 543/2014 1. pantu grozīja Lēmuma 2005/681 4. pantu tādējādi, ka CEPOL mītne tika noteikta ne vairs Bremshilā, bet Budapeštā. Šādi mainot CEPOL mītnes vietu, dalībvalstis, kā to norādīja Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā, un likumdevējs ir noteikti nolēmuši, ka CEPOL darbinieki ir jāpārceļ darbā no Bremshilas uz Budapeštu. Tā kā, pirmkārt, Civildienesta noteikumu 20. pantā ir noteikts, ka darbiniekiem ir jādzīvo savā dienesta vietā vai tās tuvumā, un, otrkārt, CEPOL mītne ir viņu vienīgā darba vieta, šīs aģentūras darbinieki principā veic darbu tās mītnē.
61 Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 1. pantā CEPOL IPNL ir tikai atgādinājusi savu darbinieku pārcelšanas principu, par ko tika nolemts dalībvalstu 2013. gada 8. oktobra kopīgajā lēmumā un Lēmuma 2005/681 4. pantā, kas tika grozīts ar Regulu Nr. 543/2014. To darot, CEPOL IPNL nav būtiskā veidā grozījusi prasītāju tiesisko situāciju, kas izriet šajā ziņā no dalībvalstu 2013. gada 8. oktobra kopīgā lēmuma un no Lēmuma 2005/681 4. panta, kas ir grozīts ar Regulu Nr. 543/2014. Apstrīdētā lēmuma 1. pants tātad šai ziņā nav prasītājiem nelabvēlīgs.
62 Nedz 1981. gada 24. februāra spriedums Carbognani un Coda Zabetta/Komisija (161/80 un 162/80, EU:C:1981:51), uz kuru Civildienesta tiesa atsaucās pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, nedz 1996. gada 11. jūlija spriedums Aubineau/Komisija (T‑102/95, EU:T:1996:104), uz kuru balstījās prasītāji, nerada šaubas par šo secinājumu. Faktiski šie abi spriedumi katrs ir par no šīs lietas atšķirīgu gadījumu. Nevienā no šīm lietām nebija jautājuma par – kā izskatāmajā lietā – dalībvalstu vai likumdevēja nolemtu pārcelšanu amatā [uz citu valsti] un par to, ka attiecīgā iestāde ar apstrīdēto aktu ir tikai materiāltiesiski īstenojusi vispārīgos formulējumus. Tieši pretēji, šo abu lietu priekšmets bija individuāli akti, kuru pieņemšanai bija vajadzīga administrācijas novērtējuma brīvība. Tā lietas, kurā tika taisīts 1981. gada 24. februāra spriedums Carbognani un Coda Zabetta/Komisija (161/80 un 162/80, EU:C:1981:51), priekšmets bija individuāli akti, kurus objektīvi varēja uzskatīt par tādiem, ar ko divus ierēdņus pārceļ no ārēja amata Romā (Itālija) uz Eiropas Kopienu Komisijas mītni Briselē (Beļģija), piemērojot vispārpiemērojamu lēmumu, ar kuru ievieš rotācijas sistēmu, kas dod administrācijai novērtējuma brīvību un tai jo īpaši ļauj ņemt vērā īpašas dienesta problēmas vai ieinteresēto personu personīgās problēmas (spriedums, 1981. gada 24. februāris, Carbognani un Coda Zabetta/Komisija, 161/80 un 162/80, EU:C:1981:51, 4.–9. un 12.–15. punkts).
63 Tāpat lietā, kurā tika taisīts 1996. gada 11. jūlija spriedums Aubineau/Komisija (T‑102/95, EU:T:1996:104), tika apstrīdēts individuāls lēmums, ar kuru pagaidu darbinieks tika pārcelts no darba Briselē uz Ispru [Ispra] (Itālija) bez viņa piekrišanas un tas nebija likumdevēja akta rezultātā, bet tāpēc, ka Komisijas ģenerāldirektorātā, kurā viņš bija pieņemts darbā, nebija viņa kvalifikācijai atbilstošas amata vietas (spriedums, 1996. gada 11. jūlijs, Aubineau/Komisija, T‑102/95, EU:T:1996:104, 1.–4. punkts).
64 Turklāt, runājot par prasītāju Civildienesta noteikumos noteiktajām finansiālajām tiesībām, ir svarīgi atgādināt Civildienesta noteikumu 64. panta pirmās daļas formulējumu, kas pēc analoģijas ir piemērojams pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem atbilstoši PDNK 20. panta 1. punktam un 92. pantam: “ierēdņa atalgojumu, kas izteikts euro, pēc obligātajiem atskaitījumiem, kas izklāstīti [..] Civildienesta noteikumos vai jebkuros īstenošanas noteikumos, izvērtē pēc likmes, kas atkarībā no dzīves apstākļiem dažādās dienesta vietās ir lielāka par, mazāka par vai vienāda ar 100 %”. No tā izriet, ka tādas aģentūras kā CEPOL darbiniekiem piemērojamā korekcijas koeficienta noteikšana nav atstāta tās IPNL izvērtēšanai, bet tā izriet no dienesta vietas dzīves apstākļiem. Taču, kā izriet no iepriekš minētajiem 60. un 61. punkta, prasītāju dienesta vietas maiņa izrietēja no dalībvalstu 2013. gada 8. oktobra kopējā lēmuma un no Regulas Nr. 543/2014 1. panta. Tātad ir jāsecina, ka Ungārijai paredzētā korekcijas koeficienta piemērošana prasītājiem tā vietā, kas ir paredzēts Apvienotajai Karalistei, ir tikai automātiskas dalībvalstu 2013. gada 8. oktobra kopējā lēmuma un Regulas Nr. 543/2014 1. panta, no vienas puses, un Civildienesta noteikumu 64. panta pirmās daļas, no otras puses, sekas, kurām apstrīdētais lēmums un lēmumi par sūdzību noraidīšanu nav neko nedz pievienojuši, nedz atņēmuši šajā ziņā.
65 No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma un lēmumu par sūdzību noraidīšanu pirmā daļa, tāpēc ka ar to nav grozīta prasītāju tiesiskā situācija, nav tiem nelabvēlīga.
Par otro daļu
66 Jāatgādina, ka atbilstoši apstrīdētā lēmuma 1. pantā paredzētai norādei no visiem CEPOL darbiniekiem tiek sagaidīts, ka tie sāks pildīt savus amata pienākumus jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī vai datumā, par ko ir panākta vienošanās starp CEPOL direktoru un attiecīgo darbinieku, un ka šīs norādes neievērošana tiks uzskatīta par darba tiesisko attiecību izbeigšanu no 2014. gada 30. septembra. Šajā norādē CEPOL darbiniekiem tika sniegtas divas iespējas. Tie vai nu varēja sākt pildīt savus darba pienākumus jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā noteiktajā laikā, vai arī to nedarīt noteiktajā laikā. Šajā lietā prasītāji izvēlējās pirmo iespēju. Kā Civildienesta tiesa konstatēja pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, CEPOL IPNL tātad viņiem nav piemērojusi apstrīdētā lēmuma 1. panta norādi.
67 Lai grozītu prasītāju tiesisko situāciju iepriekš 50. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, šai norādei vajadzēja nevis izteikt CEPOL IPNL vienkāršu nodomu ievērot konkrētu rīcības modeli, uz kura pamata tā paredz pieņemt individuālus lēmumus nākotnē, bet galīgā veidā noteikt turpmāk vispārpiemērojamus noteikumus, kurus CEPOL IPNL principā nevarētu nepiemērot, izvērtējot to CEPOL darbinieku individuālo situāciju, kuri nebūs ieradušies jaunajā CEPOL mītnē noteiktajā datumā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 20. novembris, Itālija/Komisija, T‑185/05, EU:T:2008:519, 41. un 47. punkts, un 2016. gada 13. decembris, IPSO/ECB, T‑713/14, EU:T:2016:727, 19.–22. punkts).
68 Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav galīgā veidā noteikts neviens šāds noteikums. Kā pareizi uzsver CEPOL, tas, ka CEPOL darbinieks nesāk pildīt savus darba pienākumus tās jaunajā mītnē Budapeštā 2014. gada 1. oktobrī, automātiski neizraisa darba tiesisko attiecību izbeigšanos no šī paša gada 30. septembra, neveicot viņa atsevišķā gadījuma individuālu izskatīšanu. Tā kā neesamību dienesta vietā var izskaidrot ar dažādiem iemesliem, tikai tas apstāklis, ka CEPOL darbinieks nav ieradies tās jaunajā mītnē Budapeštā noteiktajā laikā, nevar tikt interpretēts kā darba tiesisko attiecību izbeigšanas akts.
69 Šajā ziņā, pirmkārt, ir svarīgi uzsvērt, ka ar apstrīdēto lēmumu CEPOL direktoram un darbiniekiem ir piešķirta sarunu risināšanas [vienošanās] brīvība. No vienas puses, kā tas jau ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 29. punktā, šī lēmuma 2. panta trešā daļā ir paredzēta iespēja risināt individuālas sarunas jautājumā par paziņojumu par atkāpšanos no amata starp CEPOL direktoru un darbiniekiem, kuri nevēlas turpināt darbu CEPOL jaunajā mītnē Budapeštā.
70 No otras puses, atbilstoši apstrīdētā lēmuma 1. panta formulējumam CEPOL darbinieki, kas vēlas turpināt darbu tās jaunajā mītnē Budapeštā, var vienoties ar CEPOL direktoru par dienesta sākuma datumu pēc 2014. gada 1. oktobra.
71 Otrkārt, no lietas materiāliem pirmajā instancē izriet, ka attiecībā uz CEPOL darbiniekiem, kuri nav sākuši pildīt savus darba pienākumus CEPOL jaunajā mītnē Budapeštā noteiktajā laikā, tiks pieņemts individuāls lēmums, ar kuru CEPOL IPNL ir “nolēmusi piekrist viņu darba tiesisko attiecību uzteikumam”, no sākuma pārbaudot, vai nepastāvēja kāds viņu neierašanos attaisnojošs medicīnisks iemesls.
72 No iepriekš minētā izriet, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, CEPOL IPNL ir definējusi vispārējās rīcības modeli, uz kura pamata tā paredzējusi, piemērojot atbilstošus noteikumus, vēlāk pieņemt individuālus lēmumus, ar kuriem attiecīgā gadījumā konstatē CEPOL darbinieku, kuri nav sākuši pildīt darba pienākumus noteiktajā laikā jaunajā CEPOL mītnē Budapeštā, darba tiesisko attiecību izbeigšanu, ņemot vērā katra darbinieka īpašo situāciju.
73 Tātad ir jāsecina, ka apstrīdētā lēmuma otrā daļa arī nav prasītājiem nelabvēlīga.
74 Līdz ar to pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas pēc savas ierosmes ir jākonstatē, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot par nepieņemamiem pirmajā instancē iesniegtos prasījumus par atcelšanu.
75 No tā izriet, ka, neesot vajadzībai izskatīt pirmos divus apelācijas sūdzības pamatus, kuros prasītāji kritizē viņu pirmajā instancē iesniegto prasījumu par atcelšanu noraidīšanu, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tādēļ, ka ar to šie prasījumi netika atzīti par nepieņemamiem.
Par pirmajā instancē iesniegto prasījumu par atcelšanu noraidīšanu
76 Trešajā pamatā prasītāji pārmet Civildienesta tiesai, ka tā pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izskatot viņu prasījumus par nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzināšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēji savu argumentāciju balsta uz diviem iebildumiem.
77 Ar pirmo iebildumu prasītāji būtībā apgalvo, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 106.–110. punktā esot kļūdaini noraidījusi kā nepieņemamus viņu prasījumus par nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzināšanu tādēļ, ka netika ievērotas ar pirmstiesas procedūru saistītās prasības, kas noteiktas Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā. Šī iebilduma pamatojumam prasītāji norāda vairākus Savienības tiesas nolēmumus, no kuriem izriet, ka ar prasību atcelt tiesību aktu tieši saistīta prasība par kaitējuma atlīdzināšanu ir pieņemama kā prasības atcelt tiesību aktu papildprasība un pirms tās nav obligāti jābūt iesniegtam lūgumam piešķirt kompensāciju un atbilstošā gadījumā – sūdzībai par šī lūguma noraidīšanu. Taču, pirmkārt, atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, kas ir aprakstīta iepriekš 40. punktā, prasītāji apgalvoja, ka Civildienesta tiesa patiesībā nav izskatījusi to, vai pastāv tieša saikne starp viņu prasījumiem par atcelšanu un par kaitējuma atlīdzību. Otrkārt, prasītāji norāda, ka viņu pirmajā instancē iesniegto prasījumu par kaitējuma atlīdzību mērķis bija saņemt tieši ar apstrīdēto lēmumu saistīto zaudējumu atlīdzību. Šādos apstākļos viņi uzskata, ka pirms minētā pieteikuma nebija jāiesniedz sūdzība.
78 Ar otro pamatu prasītāji būtībā norāda, ka, tā kā pirmajā instancē iesniegto prasījumu par atcelšanu noraidīšanā ir pieļauta kļūda, ir jānopeļ arī Civildienesta tiesas pārsūdzētā sprieduma 111. punktā nospriestais, ka prasījumi par viņu materiālā kaitējuma atlīdzināšanu, pieņemot, ka tie ir cieši saistīti ar minētajiem prasījumiem par atcelšanu, ir noraidāmi šo pēdējo minēto prasījumu noraidīšanas dēļ.
79 CEPOL apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju.
80 Pārsūdzētajā spriedumā Civildienesta tiesa ir norādījusi divus iemeslus prasītāju prasījumu par materiālā kaitējuma atlīdzināšanu noraidīšanai.
81 Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 110. punktā Civildienesta tiesa ir noraidījusi kā nepieņemamus prasītāju prasījumus par materiālā kaitējuma atlīdzināšanu tādēļ, ka neesot ievērotas prasības saistībā ar pirmstiesas procedūru. Lai izdarītu šādu secinājumu, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. punktā nosprieda, ka CEPOL IPNL apstrīdētajā lēmumā nebija norādījusi savu nostāju par finansiālajām sekām katram prasītājam individuāli. Pārsūdzētā sprieduma 109. punktā Civildienesta tiesa konstatēja, ka tikai viņu atbilstošajās sūdzībās prasītāji formāli lūdza IPNL, lai viņu pienākumu izpildes sākšanu pavadītu pasākumi, kuru mērķis ir taisnīgi kompensēt viņu neto ienākumu samazināšanos, kas jo īpaši šai gadījumā izrietot no Ungārijai paredzētā korekcijas koeficienta piemērošanas. Civildienesta tiesa secināja, ka šī pretenzija ir lūgums Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē, par kura noraidīšanu ar lēmumiem par sūdzību noraidīšanu bija jāiesniedz sūdzība. Civildienesta tiesa uzskata, ka prasītāji pirms prasības celšanas pirmajā instancē tomēr nebija iesnieguši sūdzību par šo noraidīšanu.
82 Otrkārt, pasūdzētā sprieduma 111. punktā Civildienesta tiesa nosprieda, ka jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka tie ir cieši saistīti ar prasījumiem par atcelšanu, prasījumi par viņu materiālā kaitējuma atlīdzināšanu ir jānoraida tāpēc, ka ir noraidīti šie prasījumi par atcelšanu.
83 Šādi rīkojoties, Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
84 Tādējādi no iepriekš minētajiem šī sprieduma 51.–74. punkta izriet, ka Civildienesta tiesai bija jānoraida pirmajā instancē celtie prasījumi par atcelšanu kā nepieņemami, jo tie bija vērsti pret aktu, kas nav nelabvēlīgs. Civildienesta tiesa tātad nevarēja pārsūdzētā sprieduma 111. punktā uzskatīt, ka prasītāju prasījumi par viņu materiālā kaitējuma atlīdzināšanu, pat pieņemot, ka tie ir cieši saistīti ar viņu prasījumiem par atcelšanu, jānoraida tāpēc, ka ir noraidīti šie pēdējie minētie prasījumi. Līdz ar to, pat pieņemot, ka prasītāji pamatoti apgalvojuši sava pirmā iebilduma ietvaros, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nekonstatējot tiešas saiknes esamību starp šiem prasījumiem un prasījumiem par viņu materiālā kaitējuma atlīdzināšanu, Civildienesta tiesai nevar pārmest, ka tā ir noraidījusi šos pēdējos minētos prasījumus.
85 Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida.
Par prasību pirmajā instancē
86 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2016/1192 (2016. gada 6. jūlijs) par to, lai Vispārējai tiesai nodotu kompetenci pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem (OV 2016, L 200, 137. lpp.), 4. pantu, ja Vispārējā tiesa atceļ Civildienesta tiesas nolēmumu, bet uzskata, ka tiesvedības apstākļi ļauj nākt klajā ar lēmumu, palāta, kura lēmusi par apelāciju, pati izskata šo lietu. Tā tas ir izskatāmajā lietā.
87 Vispirms ir jāatgādina, ka pārsūdzētais spriedums ir atcelts tikai daļā, kurā Civildienesta tiesa nav atzinusi par nepieņemamiem pirmajā instancē celtos prasījumus par atcelšanu. Savukārt, kā ir nospriests iepriekš 76.–85. punktā, pārsūdzētais spriedums ir spēkā daļā, kurā ir noraidīti prasītāju prasījumi par iespējamā nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzināšanu. Attiecībā uz Civildienesta tiesas noraidītajiem prasītāju prasījumiem par iespējami nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu – tas nav ticis apstrīdēts šīs apelācijas sūdzības ietvaros (skat. iepriekš 45. punktu).
88 Tādējādi Vispārējai tiesai ir jāpieņem galīgais nolēmums tikai par pirmajā instancē iesniegtajiem prasījumiem par atcelšanu. Iepriekš 49.–75. punktos minēto iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka prasījumi ir jāatzīst par nepieņemamiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
89 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 211. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Vispārējā tiesa lietā pati taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 211. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
90 Tomēr atbilstoši Reglamenta 211. panta 4. punktam, atkāpjoties no šī paša reglamenta 134. panta 1. punkta, Vispārējā tiesa attiecībā uz apelācijas sūdzībām, ko ir iesnieguši kādas iestādes ierēdņi vai citi darbinieki, var nolemt sadalīt tiesāšanās izdevumus, ja to prasa taisnīgums.
91 Šajā lietā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs gan apelācijas tiesvedībā, gan pirmajā instancē un CEPOL ir lūgusi viņiem piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr Vispārējā tiesa uzskata par taisnīgu, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ka taisnīgi izvērtējot lietu, jāpiespriež, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats saistībā ar šīm divām tiesvedībām.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2016. gada 11. aprīļa spriedumu FN u.c./CEPOL (F‑41/15 DISS II), jo tajā netika atzīti par nepieņemamiem FN, FP un FQ iesniegtie prasījumi par atcelšanu.
2) Noraidīt FN, FP un FQ Civildienesta tiesā lietā F‑41/15 DISS II iesniegtos prasījumus par atcelšanu.
3) Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt.
4) FN, FP un FQ, no vienas puses, un Eiropas Savienības Tiesībaizsardzības apmācības aģentūra (CEPOL), no otras puses, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā pirmajā instancē.
Jaeger | Van der Woude | Frimodt Nielsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 25. oktobrī.
[Paraksti]