Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2021. gada 28. janvārī iesniedza Ustavno sodišče Republike Slovenije (Slovēnija) – Banka Slovenije/Državni zbor Republike Slovenije

(Lieta C-45/21)

Tiesvedības valoda – slovēņu

Iesniedzējtiesa

Ustavno sodišče Republike Slovenije

Pamatlietas puses

Prasītāja: Banka Slovenije

Atbildētāja: Državni zbor Republike Slovenije

Prejudiciālie jautājumi

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pants un 4. protokola 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz uzlikt valsts Centrālai bankai, kas ir Eiropas Centrālo banku sistēmas locekle, pienākumu no saviem resursiem atlīdzināt zaudējumus anulēto finanšu instrumentu bijušajiem turētājiem, sakarā ar anulēšanu, kuru tā nolēma, īstenojot savu likumā paredzēto kompetenci pieņemt ārkārtas pasākumus sabiedrības interesēs, lai neapdraudētu finanšu sistēmas stabilitāti, ja turpmākajās tiesvedībās tiktu konstatēts, ka, veicot minēto finanšu instrumentu anulēšanu, netika ievērots princips, saskaņā ar kuru ārkārtas pasākuma dēļ neviens finanšu instrumenta turētājs nedrīkst nonākt sliktākā stāvoklī par to, kādā tas atrastos, ja ārkārtas pasākums netiktu pieņemts, tādos apstākļos, kad valsts Centrālā banka ir atbildīga: 1) par zaudējumiem, kurus bija iespējams paredzēt, ņemot vērā visus Centrālās bankas lēmuma pieņemšanas laikā esošos faktus un apstākļus, kurus tā zināja vai kurus tai vajadzēja zināt, un 2) par zaudējumiem, kurus izraisīja to personu rīcība, kuras Centrālās bankas vārdā darbojās, īstenojot minētās Centrālās bankas kompetences, un kuras, ņemot vērā faktus un apstākļus, kurus tās zināja vai kurus tām vajadzēja zināt atbilstoši tām piešķirtajām pilnvarām, nav rīkojušās ar krietna un rūpīga saimnieka rūpību?

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 123. pants un 4. protokola 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz uzlikt valsts Centrālai bankai, kas ir Eiropas Centrālo banku sistēmas locekle, pienākumu no saviem resursiem izmaksāt īpašas naudas kompensācijas anulēto finanšu instrumentu bijušo turētāju daļai (atbilstoši mantiskā stāvokļa kritērijam), sakarā ar instrumentu anulēšanu, kuru minētā banka nolēma, īstenojot savu likumā paredzēto kompetenci pieņemt ārkārtas pasākumus sabiedrības interesēs, lai novērstu draudus finanšu sistēmas stabilitātei, tādos apstākļos, kad, lai persona būtu tiesīga saņemt kompensāciju, pietiek ar to, ka finanšu instruments ir anulēts, un nav nozīmes tam, vai tika, vai netika, pārkāpts princips, saskaņā ar kuru ārkārtas pasākuma dēļ neviens finanšu instrumenta turētājs nedrīkst nonākt sliktākā stāvoklī par to, kādā tas atrastos, ja ārkārtas pasākums netiktu pieņemts?

Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 130. pants un 4. protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas Statūtiem un Eiropas Centrālās bankas Statūtiem 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz uzlikt valsts Centrālai bankai pienākumu izmaksāt atlīdzību par zaudējumiem, kas radās tās likumisko kompetenču īstenošanas rezultātā, tādā apmērā, kas var apdraudēt šīs bankas spēju efektīvi pildīt tās uzdevumus? Šajā sakarā, lai secinātu, ka valsts Centrālās bankas finansiālās neatkarības princips ir pārkāpts, vai ir būtiski juridiskie nosacījumi, saskaņā ar kuriem ir uzlikta šī atbildība?

Vai Direktīvas 2013/36/ES ¹ 53.–62. pants vai Direktīvas 2006/48/EK ² 44.–52. pants, kuri aizsargā banku prudenciālas uzraudzības kontekstā saņemtas vai ģenerētas konfidenciālas informācijas konfidencialitāti, ir jāinterpretē tādējādi, ka minētās divas direktīvas aizsargā arī tādas informācijas konfidencialitāti, kas ir saņemta vai ģenerēta, īstenojot pasākumus, kuru mērķis bija glābt bankas, lai garantētu finanšu sistēmas stabilitāti, tādos apstākļos, kad riskus banku maksātspējai un likviditātei nevarēja novērst ar parastajiem prudenciālas uzraudzības pasākumiem, un šie pasākumi tomēr tika uzskatīti par reorganizācijas pasākumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK (2001. gada 4. aprīlis) par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju (2001. gada 5. maija OV L 125) ³ izpratnē?

Ja atbilde uz d) punkta jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2013/36/ES 53.–62. pants vai Direktīvas 2006/48/EK 44.–52. pants par prudenciālas uzraudzības kontekstā saņemtas vai ģenerētas konfidenciālas informācijas aizsardzību ir jāinterpretē tādējādi, ka vēlāka Direktīva 2013/36/ES ir svarīga minētās informācijas aizsardzībā pat tad, ja konfidenciāla informācija ir iegūta vai ģenerēta Direktīvas 2006/48/EK piemērošanas laikā, ja tā ir jāatklāj, piemērojot Direktīvu 2013/36/ES?

Ja atbilde uz d) punkta jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2013/36/ES 53. panta 1. punkta pirmā daļa (un Direktīvas 2006/48/EK 44. panta 1. punkta pirmā daļa, atkarībā no atbildes uz iepriekšējo jautājumu) ir jāinterpretē tādējādi, ka par konfidenciālu informāciju, kurai ir jāievēro pienākums glabāt dienesta noslēpumu, vairs nav uzskatāma tāda informācija, kuru valsts Centrālā banka glabā kā uzraudzības iestāde un kas ir kļuvusi publiska noteiktā brīdī pēc tās ģenerēšanas, vai informācija, kas varētu veidot dienesta noslēpumu, bet ir piecus gadus veca vai vecāka, un tāpēc principā tiek uzskatīta par vēsturisku informāciju, kas tādējādi ir zaudējusi savu konfidencialitāti? Vēsturiskas informācijas gadījumā, kuras vecums ir pieci gadi vai vairāk, vai konfidencialitātes statusa saglabāšana ir atkarīga no tā, vai konfidencialitāti varētu pamatot citi iemesli, nevis uzraugāmo banku vai citu uzņēmumu komerciālā situācija?

Ja atbilde uz d) punkta jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2013/36/ES 53. panta 1. punkta trešā daļa (un Direktīvas 2006/48/EK 44. panta 1. punkta trešā daļa, atkarībā no atbildes uz e) punkta jautājumu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tā atļauj automātiski atklāt konfidenciālus dokumentus, kas neattiecas uz trešām personām, kuras tika iesaistītas mēģinājumos kredītiestādi glābt, un kas ir juridiski nozīmīgi tiesas lēmumam civillietu tiesvedībā par zaudējumu atlīdzību pret iestādi, kas veic prudenciālu uzraudzību, vēl pirms tiesvedības uzsākšanas un visiem potenciālajiem prasītājiem tiesā un to pilnvarotām personām, neuzsākot īpašu lēmumu pieņemšanas procedūru par katra dokumenta izpaušanas likumību katram atsevišķajam subjektam, kam ir uz to tiesības, un nevērtējot intereses katrā konkrētā gadījumā, pat attiecībā uz informāciju, kas attiecas uz kredītiestādēm, kuras nav bankrotā vai piespiedu likvidācijā, bet pat saņēma valsts atbalstu procedūrā, kurā tika anulēti akcionāru un kredītiestāžu padoto kreditoru finanšu instrumenti?

Ja atbilde uz d) punkta jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2013/36/ES 53. panta 1. punkta otrā daļa (un Direktīvas 2006/48/EK 44. panta 1. punkta otrā daļa, atkarībā no atbildes uz e) punkta jautājumu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tā atļauj publicēt tīmekļa vietnē, visiem pieejamā veidā, konfidenciālus dokumentus vai konfidenciālo dokumentu kopsavilkumus, kas neattiecas uz trešām personām, kuras tika iesaistītas mēģinājumos kredītiestādi glābt, un kas ir juridiski nozīmīgi tiesas lēmumam civillietu tiesvedībā par zaudējumu atlīdzību pret iestādi, kas veic prudenciālu uzraudzību, attiecībā uz informāciju, kas attiecas uz kredītiestādēm, kuras nav bankrotā vai piespiedu likvidācijā, bet pat saņēma valsts atbalstu procedūrā, kurā tika anulēti akcionāru un kredītiestāžu padoto kreditoru finanšu instrumenti, ja tajā pašā laikā ir uzdots attiecīgajā publikācijā tīmekļa vietnē aizsegt visu konfidenciālo informāciju?

____________

¹     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.).

²     Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/48/EK (2006. gada 14. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV 2006, L 177, 1. lpp.).

³     OV 2001, L 125, 15. lpp.