VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2015. gada 7. jūlijā (*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti par konkurences noteikumu piemērošanas procedūru – Pieteikums par dokumentu kopumu – Piekļuves atteikums – Pieteikums par vienu dokumentu – Satura rādītājs – Pienākums veikt konkrētu un individuālu pārbaudi – Izņēmums saistībā ar trešo personu komerciālo interešu aizsardzību – Izņēmums saistībā ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību – Sevišķas sabiedrības intereses – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑677/13

Axa Versicherung AG, Ķelne (Vācija), ko pārstāv C. Bahr, S. Dethof un A. Malec, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Clotuche-Duvieusart un H. Krämer, pārstāvji, kuriem palīdz R. Van der Hout un A. Köhler, advokāti,

atbildētāja,

ko atbalsta

Saint-Gobain Sekurit Deutschland GmbH & Co. KG, Āhene (Vācija), ko pārstāv B. Meyring un E. Venot, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2013. gada 29. oktobra Lēmumu Gestdem 2012/817 un 2012/3021, ar ko tika noraidīti divi pieteikumi par piekļuvi dokumentiem lietā COMP/39.125 (Automašīnu stikli).

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents) un E. Bieļūns [E. Bieliūnas],

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2015. gada 11. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar 2008. gada 12. novembra Lēmumu C(2008) 6815, galīgā redakcija, par [LESD 101. panta] un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (COMP/39.125 – Automašīnu stikli) (turpmāk tekstā – “lēmums par automašīnas stikliem”), Eiropas Kopienu Komisija konstatēja dažādu uzņēmumu dalību nolīgumu vai saskaņotu darbību kopumā automašīnas stiklu nozarē un tiem uzlika naudas sodus, kuru kopējā summa sasniedz EUR 1,383 miljardus.

2        Attiecīgo uzņēmumu un lēmuma par automašīnas stikliem adresātu vidū tostarp ir, pirmkārt, AGC Flat Glass Europe SA (šobrīd – AGC Glass Europe SA), AGC Automotive Europe SA un AGC Automotive Germany GmbH (šobrīd – AGC Glass Germany GmbH) (turpmāk tekstā kopā – “AGC”), kā arī, otrkārt, Saint-Gobain Glass France SA, Saint-Gobain Sekurit France SA un Saint-Gobain Sekurit Deutschland GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā kopā – “SG”).

3        Ar 2012. gada 16. februāra vēstuli, kas reģistrēta ar atsauci Gestdem 2012/817, prasītāja Axa Versicherung AG, kas tostarp darbojas automašīnu apdrošināšanas nozarē Vācijā, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), iesniedza Komisijai pieteikumu par piekļuvi lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītāja pilnajai versijai (turpmāk tekstā – “pirmais pieteikums”). Prasītāja šo pirmo pieteikumu pamatoja ar vajadzību pamatot prasību par zaudējumu atlīdzību, kas 2012. gada 31. janvārī celta Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija) pret AGC, kuras ietvaros SG vēlāk piespiedu kārtā tika pievienota kā persona, kas iestājusies lietā. Ar 2012. gada 7. marta lēmumu Komisija tai piešķīra daļēju piekļuvi lūgtajam dokumentam, norādot, ka pārējās šā dokumenta daļas tai nevar tikt paziņotas, jo uz tām attiecoties zināmi izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā (turpmāk tekstā – “2012. gada 7. marta lēmums”).

4        2012. gada 18. jūnija vēstulē, kas reģistrēta ar atsauci Gestdem 2012/3021, prasītāja iesniedza Komisijai jaunu pieteikumu par piekļuvi visu dokumentu pilnajai versijai lietā COMP/39.125 (turpmāk tekstā – “otrais pieteikums”). Ar 2012. gada 3. augusta lēmumu Komisija šo pieteikumu noraidīja.

5        Ar 2012. gada 23. marta un 17. augusta vēstulēm prasītāja iesniedza divus atkārtotus pieteikumus par piekļuvi attiecīgajiem Komisijas dokumentiem. Ar 2013. gada 29. oktobra Lēmumu Gestdem 2012/817 un 2012/3021 (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija tai piešķīra plašāku piekļuvi dokumentu satura rādītājam lietā COMP/39.125, nekā tā bija piešķīrusi savā 2012. gada 7. marta lēmumā, gan noraidot abus atkārtotos pieteikumus pārējā daļā.

6        Lai izdarītu šādu secinājumu, Komisija konstatēja, pirmkārt, ka dokumenti, uz kuriem attiecās abi prasītājas pieteikumi, bija tās procedūras lietas materiālu daļa, kurā tika pieņemts lēmums par automašīnas stikliem, ka par šo lēmumu Vispārējā tiesā tika celtas vairākas prasības atcelt tiesību aktu un ka tās joprojām tika izskatītas. Tā piebilst, ka Vispārējā tiesā tāpat joprojām tika izskatītas prasības atcelt tiesību aktu, kas tikušas celtas pret tās uzklausīšanas amatpersonas lēmumiem par lēmuma par automašīnas stikliem galīgās nekonfidenciālās versijas publicēšanu (apstrīdētā lēmuma 1. punkts).

7        Otrkārt, Komisija precizēja abu prasītājas pieteikumu piemērojamību. Tā būtībā konstatēja, ka pirmais pieteikums attiecās uz piekļuvi dokumentu lietā COMP/39.125 satura rādītāja pilnajai versijai, it īpaši trijām informācijas kategorijām, kas prasītājai vēl netika paziņotas ar 2012. gada 7. marta lēmumu, proti, pirmkārt, atsaucēm uz saraksti šajā lietā ar uzņēmumiem, kas bija pieprasījuši tiem piemērot Komisijas 2006. gada 8. decembra paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “iecietības programma”), ciktāl šī informācija nav izsecināma no lēmuma par automašīnas stikliem pagaidu nekonfidenciālās versijas vai nav tikusi atklāta saistībā ar prasībām atcelt tiesību aktu, kas celtas par šo lēmumu, otrkārt, to fizisko personu, trešo uzņēmumu un advokātu biroju vārdiem un nosaukumiem, kas piedalījās procedūrā, un, treškārt, noteiktai komerciālai informācijai, kas nav publiski pieejama un, iespējams, slepena (apstrīdētā lēmuma 2.1. un 2.3. punkts). Attiecībā uz otro pieteikumu Komisija norādīja, ka tas attiecās uz lielu nozīmīgu dokumentu kopumu, kas iekļauti lietas COMP/39.125 materiālos. Tāpat tā norādīja, ka iepriekšējā procedūras posmā tās dienesti iedalīja attiecīgos dokumentus četrās atsevišķās kategorijās – atkarībā no tā, kā tos pasniegusi prasītāja, proti, sarakste ar lēmuma par automašīnas stikliem adresātiem (A kategorija), sarakste ar trešajām personām (B kategorija), dokumenti, kas izņemti, veicot pārbaudes procedūras laikā (C kategorija), un Komisijas iekšējie dokumenti (D kategorija) (apstrīdētā lēmuma 2.2. un 2.3. punkts).

8        Treškārt, Komisija uzskatīja, ka visi šie iemesli tai liek sniegt noraidošu atbildi uz otro pieteikumu (apstrīdētā lēmuma 3. un 4. punkts). Vispirms tā būtībā uzskatīja, ka, ņemot vērā to konkurences noteikumu piemērošanas procedūras īpašos noteikumus, kuri paredzēti Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), un Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulā (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantā], ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), uz konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos esošajiem dokumentiem attiecas vispārēja prezumpcija par nepieejamību atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 (apstrīdētā lēmuma 4.1. punkts). Tad tā uzskatīja, ka šajā lietā vispārīgi jāpieņem, ka uz visiem dokumentiem, uz kuriem attiecas otrais pieteikums, attiecas izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem, kas paredzēti šīs regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, kurš attiecas uz pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību, un šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, kurš attiecas uz komerciālo interešu aizsardzību (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkts). Visbeidzot Komisija piebilda, ka turklāt uz visiem dokumentiem, kas ietilpst D kategorijā, attiecas minētās regulas 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētais izņēmums, kas saistīts ar attiecīgās iestādes iekšējai lietošanai paredzēto atzinumu aizsardzību (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkts).

9        Ceturtkārt, Komisija nolēma piešķirt prasītājai papildu piekļuvi lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītājam (apstrīdētā lēmuma 3. un 5. punkts). Šajā ziņā tā uzskatīja, ka tā prasītājai var paziņot informāciju, kas ļauj identificēt advokātu birojus, kuri pārstāvēja uzņēmumus, kas piedalījās procedūrā, jo tā jau bija publiski pieejama. Turpretī tā uzskatīja, ka cita informācija, kurai piekļuvi tā bija atteikusi prasītājai 2012. gada 7. marta lēmumā, joprojām tai nevarēja tikt paziņota – vai runa ir par atsauci uz saraksti starp uzņēmumiem, kas bija lūguši piemērot iecietības programmu procedūrā (apstrīdētā lēmuma 5.1. punkts), to fizisko personu (apstrīdētā lēmuma 5.2. punkts) un trešo uzņēmumu (apstrīdētā lēmuma 5.3. punkts) vārdiem un nosaukumiem, kas piedalījās šajā procedūrā, vai dažādu slepenu komerciālu informāciju (apstrīdētā lēmuma 5.4. punkts).

10      Piektkārt un visbeidzot, Komisija norādīja, ka nevarēja prasītājai piešķirt daļēju piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, izņemot lietas materiālu satura rādītāju (apstrīdētā lēmuma 6. punkts). Tā piebilda, ka nevar norādīt nekādu sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, ar ko varētu attaisnot to, ka tā tai šo informāciju paziņo, lai gan uz to attiecas zināmi šīs pašas regulas 4. panta 2. un 3. punktā paredzētie izņēmumi (apstrīdētā lēmuma 7. punkts).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

11      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 19. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

12      Pēc tam, kad tika pasludināts Tiesas 2014. gada 27. februāra spriedums Komisija/EnBW (C‑365/12 P, Krājums, EU:C:2014:112), Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus tai iesniegt savus rakstveida apsvērumus par šā sprieduma iespējamo ietekmi uz šo lietu. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

13      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 28. aprīlī, Saint-Gobain Sekurit Deutschland GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “SGSD”) lūdza iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Lietas dalībnieki šajā ziņā neizvirzīja iebildumus.

14      Ar Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2014. gada 27. jūnija rīkojumu SGSD tika atļauts iestāties lietā.

15      Turklāt Vispārējā tiesa ar 2014. gada 24. jūnija rīkojumu lūdza Komisiju iesniegt lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītāja pilno versiju, un 2014. gada 25. jūnijā uzdeva rakstveida jautājumus lietas dalībniekiem. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja.

16      Pēc tam, kad, piemērojot Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 47. panta 1. punktu, Vispārējā tiesa nolēma, ka nebija nepieciešams apmainīties ar procesuālajiem rakstiem otrreiz, tā atļāva lietas dalībniekiem papildināt lietas materiālus, pamatojoties uz prasītāja argumentētu pieteikumu par to, lai tai ļautu detalizētāk izteikties par spriedumu Komisija/EnBW, minēts 12. punktā (EU:C:2014:112).

17      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

18      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutiskajiem jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 11. februāra tiesas sēdē.

19      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      SGSD prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

22      Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus būtībā par:

–        pirmais – Regulas Nr. 1049/2001 2. un 4. panta pārkāpumu tādēļ, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu veikt individuālu un konkrētu to dokumentu pārbaudi, uz kuriem attiecas otrais pieteikums;

–        otrais – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma un 3. punkta otrās daļas pārkāpumu, jo Komisija, izvērtējot otro pieteikumu, esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi izņēmumus no tiesībām piekļūt dokumentiem un sevišķu sabiedrības interešu jēdzienu, kas paredzēti šajos noteikumos;

–        trešais – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu, jo Komisija esot kļūdaini atteikusies tai piešķirt daļēju piekļuvi dokumentiem, uz kuriem attiecas otrais pieteikums;

–        ceturtais – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma un 4. panta 3. punkta otrās daļas un 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, jo Komisija esot kļūdaini atteikusies nosūtīt tai visus dokumentus, uz kuriem attiecas pirmais pieteikums;

–        piektais – nepietiekamu pamatojumu.

23      Ņemot vērā attiecīgo pamatu saturu, pirmais, otrais un trešais pamats, ka arī piektais pamats, ciktāl tas attiecas uz otro pieteikumu, ir jāizvērtē kopā (pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 33. un 34. punkts), un tad jāizvērtē ceturtais un piektais pamats, ciktāl tas attiecas uz pirmo pieteikumu.

A –  Par pirmo, otro un trešo pamatu, ka arī piekto pamatu, ciktāl tas attiecas uz otro pieteikumu

24      Ar savu pirmo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka pēc tam, kad bija norādījusi stingrus un abstraktus argumentus, uz kuriem varētu atsaukties, lai noraidītu jebkādu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem par konkurences noteikumu piemērošanas procedūru, uzskatot, ka uz visiem dokumentiem, uz kuriem attiecas otrais pieteikums, attiecas vispārēja nepieejamības prezumpcija atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, un līdz ar to noraidot šo pieteikumu, iepriekš neveikdama konkrētu un individuālu to dokumentu vērtējumu, uz kuriem tas attiecas, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

25      Ar savu otro pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi trīs izņēmumus no tiesībām piekļūt dokumentiem, kas minēti apstrīdētajā lēmumā, – vai spriež par visiem dokumentiem, uz kuriem attiecas otrais pieteikums, vai – par to dokumentu kategorijām, kuras mākslīgi noteikuši Komisijas dienesti (skat. šā sprieduma 7. punktu). Proti, šajā lietā neesot bijis iespējams atsaukties nedz uz izņēmumu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, nedz uz izņēmumu, kas paredzēts šīs regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā saistībā ar pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas mērķu aizsardzību, nedz uz izņēmumu, kas paredzēts šīs pašas regulas 4. panta 3. punkta otrajā daļā saistībā ar iestāžu iekšējo atzinumu aizsardzību. Katrā ziņā, neņemdama vērā sevišķās sabiedrības intereses – ļaut pret konkurenci vērsto darbību upuriem īstenot savas tiesības uz atlīdzību – un pēc šo sevišķo sabiedrības interešu līdzsvarošanas ar katra no trijiem attiecīgajiem izņēmumiem aizsargātajām interesēm nepaziņodama prasītājai tos lietas COMP/39.125 materiālos esošos dokumentus, kuri tai bija vajadzīgi, lai efektīvi izmantotu šīs tiesības, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vai vērtējumā.

26      Ar savu trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu, kā arī samērīguma principu, jo tai nepiešķīra piekļuvi dokumentiem vai tām dokumentu, uz kuriem attiecas otrais pieteikums, daļām, kurām neesot bijis iespējams piemērot izņēmumus, uz kuriem tā bija atsaukusies apstrīdētajā lēmumā.

27      Ar savu piekto pamatu prasītāja tostarp apgalvo, ka, noraidot otro pieteikumu pēc tam, kad bija norādījusi vispārīgus un abstraktus argumentus attiecībā uz visiem attiecīgajiem dokumentiem vai dokumentu kategorijām, nevis ņēmusi vērā to konkrēto saturu, Komisija nav ievērojusi prasību norādīt pamatojumu, kas paredzēta LESD 296. pantā.

28      Atbildot uz rakstiskajiem jautājumiem, ko uzdevusi Vispārējā tiesa pēc sprieduma Komisija/EnBW, minēts 12. punktā (EU:C:2014:112), un vēlāk replikā prasītāja visbeidzot būtībā apgalvoja, ka šis spriedums neliek apstrīdēt šo dažādo pamatu pamatotību.

29      Komisija, kuru atbalsta SGSD, apstrīd visu šo argumentāciju.

30      Šajā ziņā ir jāizvērtē pirmām kārtām dažādie prasītājas argumenti, ar kuriem apstrīdēts Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru vispārīgi ir jāpieņem, ka uz dokumentiem, uz kuriem attiecas otrais pieteikums, attiecas noteikti izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem, kas ieviesti ar Regulu Nr. 1049/2001, un otrām kārtām – tie, ar kuriem apstrīdēts Komisijas secinājums par to, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, ar kurām būtu attaisnota šo dokumentu publiskošana.

1.     Par vispārēju prezumpciju un izņēmumiem, ko piemērojusi Komisija

31      Saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem.

32      Pamatojoties uz to, Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, tomēr šīs piekļuves tiesības ierobežojot kā publisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ, kā tas tostarp izriet no šīs regulas 4. pantā paredzētās izņēmumu kārtības (spriedumi, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, Krājums, EU:C:2010:376, 51. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 61. punkts).

33      Konkrētāk no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma izriet, ka iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt noteiktas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzībai, kā arī pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

34      Šī izņēmumu sistēma ir balstīta uz šajā situācijā esošo pretējo interešu izsvēršanu, proti, interešu par labu pieprasītā vai pieprasīto dokumentu izpaušanai un interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu, izsvēršanu (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, Krājums, EU:C:2013:738, 42. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 63. punkts).

35      Tā kā tajā paredzētie izņēmumi ir atkāpe no plašākās iespējamās sabiedrības piekļuves Savienības iestāžu dokumentiem principa, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (spriedumi, 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, Krājums, EU:C:2013:671, 30. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in’t Veld, C‑350/12 P, Krājums, EU:C:2014:2039, 48. punkts).

36      Līdz ar to, lai pamatotu atteikumu ļaut piekļūt pieprasītajam dokumentam, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Iestādei, kurai adresēts pieteikums, principā vēl ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar izņēmumu vai izņēmumiem, uz kuriem tā atsaucas (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, Krājums, EU:C:2008:374, 49. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 64. punkts). Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedumi Zviedrija un Turco/Padome, minēts iepriekš, 43. punkts, un Padome/Access Info Europe, minēts 35. punktā, EU:C:2013:671, 31. punkts).

37      Tomēr attiecīgā iestāde var pamatoties uz vispārējām prezumpcijām, kas piemērojamas noteiktām dokumentu kategorijām, uz līdzīgiem apsvērumiem, kas var tikt piemēroti pieteikumiem attiecībā uz tāda paša veida dokumentiem (spriedumi, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, minēts 32. punktā, EU:C:2010:376, 54. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 65. punkts).

38      Tādējādi tāda pieteikuma gadījumā, kurš attiecas uz visiem attiecīga veida dokumentiem, attiecīgā iestāde var pamatoties uz vispārēju prezumpciju, saskaņā ar kuru to publiskošana principā apdraudētu kādas no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītajām interesēm aizsardzību, kas ir solis, kurš tai ļauj atbilstoši izskatīt vispārēju prasību (spriedumi, LPN un Somija/Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2013:738, 47. un 48. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 67. un 68. punkts).

39      Konkrēti, gadījumā, ja ir pieteikums attiecībā uz visiem konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos esošajiem dokumentiem, Savienības tiesa vispirms jau ir uzskatījusi, ka Komisijai ir tiesības, neveicot katra no šiem dokumentiem individuālu un konkrētu vērtējumu, pieņemt, ka to publiskošana principā apdraudētu gan pārbaudes un izmeklēšanas darbību aizsardzību, gan procedūrā iesaistīto uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību, kas šādā kontekstā ir cieši saistīti (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 79.–93. punkts, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, Krājums, EU:T:2013:480, 30.–42. punkts).

40      Ņemot vērā šīs judikatūras pamatojumu (skat. šā sprieduma 37. un 38. punktu), šāda veida prezumpcijas izmantošana nav attiecināma tikai uz gadījumu, kad pieteikums attiecas uz piekļuvi “visiem” dokumentiem, kas iekļauti konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos, un pat ne uz gadījumu, kad tas attiecas uz visu to dokumentu kopumu “vispārīgi un nešķirojot”, kā to savā replikā ir apgalvojusi prasītāja. Tieši otrādi, kā savā atbildē uz repliku un iestāšanās rakstā pamatoti ir norādījušas Komisija un SGSD, to tāpat var izmantot gadījumā, kad pieteikums attiecas uz konkrētāku lietas materiālu dokumentu kopumu, kas identificēts ar atsauci uz to kopīgām raksturīpašībām vai to piederību vienai vai vairākām vispārīgām kategorijām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, Krājums, EU:C:2012:393, 10. un 123. punkts), kā atbilstoši prasītājas apgalvotajam tā ir izdarījusi šajā lietā. Vispārīgi tas, kā prasītāja ir identificējusi dokumentus, ir ļoti relatīvi, jo ieinteresētā persona tikai iedalīja visus lietas materiālu satura rādītājā norādītos dokumentus trijās kategorijās – atkarībā no tā, vai tiem, kā šķita, bija “nozīme”, “varēja būt nozīme” vai “nebija nozīmes”, un atkarībā no šā iedalījuma norādīja “1”, “2” vai “3” attiecīgo atsauču malās.

41      Vēl Savienības tiesa ir atzinusi, ka Komisijai ir tiesības izmantot šādu vispārēju prezumpciju, kamēr attiecīgā procedūra nevar tikt uzskatīta par pabeigtu vai nu tādēļ, ka tajā vēl nav pieņemts lēmums, vai arī tādēļ, ka par šā lēmuma atcelšanu ir tikusi celta prasība, kas joprojām tiek izskatīta datumā, kad Komisija ir saņēmusi pieteikumu par piekļuvi ar to saistītajos lietas materiālos esošajiem dokumentiem un lemj par to (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 70., 98. un 99. punkts, un Nīderlande/Komisija, minēts 39. punktā, EU:T:2013:480, 43. punkts).

42      Visbeidzot Tiesa uzskatīja, ka Komisijai dotā iespēja izmantot vispārējo prezumpciju, lai izskatītu pieteikumu par piekļuvi visiem dokumentiem, nozīmē, ka uz attiecīgajiem dokumentiem neattiecas pienākums tos izpaust pilnībā vai daļēji (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 134. punkts, un 2014. gada 7. oktobris, Schenker/Komisija, T‑534/11, Krājums, EU:T:2014:854, 108. punkts).

43      Šajā lietā vispirms jānorāda, ka netiek apstrīdēts, ka otrais pieteikums attiecās uz visiem dokumentiem, kas iekļauti lietas COMP/39.125 materiālos. Atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem prasītāja precizēja, ka šis pieteikums attiecās uz divām dokumentu kategorijām, proti, 2425 dokumentiem, kurus tā uzskatīja par tādiem, kam ir “nozīme”, kā arī 1523 dokumentiem, kuri tai likās tādi, kam “var būt nozīme” tās pret AGC un SG celtajā prasībā par zaudējumu atlīdzību, tātad kopā uz 3948 dokumentiem. Komisija norādīja, ka tas ir apmēram 90 % no attiecīgajos lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem, un tai neviens neiebilda.

44      Vēl ir jākonstatē, ka uz šiem 3948 dokumentiem attiecās pārbaudes un izmeklēšanas darbības Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Proti, visus šos dokumentus ir izstrādājusi vai ievākusi Komisija izmeklēšanas laikā, kurā saistībā ar lietu COMP/39.125 tika veiktas pārbaudes, lai ievāktu informāciju un pierādījumus, kas tai ļautu noteikt, vai pastāv Savienības konkurences noteikumu pārkāpums. Turklāt, ņemot vērā šīs procedūras mērķi, ir jāuzskata, ka šie dokumenti varēja saturēt slepenu komerciālu informāciju par dalībnieku stratēģiju un darbībām, kā arī par viņu darījumu attiecībām ar trešajām personām (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 79. punkts, un Nīderlande/Komisija, minēts 39. punktā, EU:T:2013:480, 34. punkts).

45      Visbeidzot nav ticis apstrīdēts, ka gan datumā, kad prasītāja Komisijai iesniedza otro pieteikumu, gan brīdī, kad tā par to lēma, Vispārējā tiesā tika izskatītas vairākas prasības atcelt lēmumu par automašīnas stikliem. Kopš tā laika šajās lietās tika pasludināti spriedumi: 2014. gada 27. marts, Saint-Gobain Glass France u.c./Komisija (T‑56/09 un T‑73/09, Krājums, EU:T:2014:160), 2014. gada 10. oktobris, Soliver/Komisija (T‑68/09, Krājums, EU:T:2014:867) un 2014. gada 17. decembris, Pilkington Group u.c./Komisija (T‑72/09, EU:T:2014:1094).

46      Ņemot vērā šos dažādos aspektus, kas minēti apstrīdētā lēmuma 1., 2.2. un 2.3. punktā, Komisija varēja, nepārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, nedz arī pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā vai vērtējumā, secināt, ka uz visiem 3948 dokumentiem, uz kuriem attiecas prasītājas otrais pieteikums, attiecas vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru to publiskošana principā apdraudētu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteikto izņēmumu saistībā ar pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

47      Ņemot vērā šā sprieduma 42. punktā minēto judikatūru, Komisija, tāpat nepieļaujot nepietiekamu pamatojumu apstrīdētajā lēmumā, nedz arī pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā vai vērtējumā, uzskatīja, ka var piešķirt tikai daļēju piekļuvi attiecīgajiem 3948 dokumentiem.

48      Neviens prasītājas šo pamatu ietvaros izvirzītais arguments nav tāds, lai atspēkotu iepriekš minēto secinājumu.

49      Konkrēti, prasītāja nevar pamatoti pirmām kārtām pārmest Komisijai, ka tā ir mākslīgi noteikusi dokumentu kategorijas un tām piemērojusi abstraktus un savstarpēji apmaināmus argumentus.

50      Protams, Komisija, aprakstot otrā pieteikuma piemērojamību, norādīja, ka tās dienesti šī pieteikuma agrākajā un sākotnējā izskatīšanas posmā uzskatīja, ka attiecīgie 3948 dokumenti ietilpa četrās atsevišķās kategorijās, pamatojoties uz pašas prasītājas iesniegto informāciju (apstrīdētā lēmuma 2.2. punkts).

51      Tomēr, vēlāk izvērtējot šo pieteikumu, Komisija nav pārņēmusi iepriekš tās dienestu veikto iedalījumu kategorijās, bet būtībā uzskatīja, ka vispārēja prezumpcija, uz kuru tā nolēma balstīties, vispirms jau attiecās uz visām dokumentu kategorijām, uz kurām attiecās pieteikums, un arī uz visiem dokumentiem, kas iekļauti katrā no šīm kategorijām, un visbeidzot – uz katru no šiem dokumentiem kopumā.

52      Katrā ziņā nav svarīgi, vai attiecīgie 3948 dokumenti ietilpst vienā vai citā Komisijas dienestu izstrādātajā kategorijā, jo judikatūrā šai iestādei tika atļauts pamatoties – kā tā to bija darījusi apstrīdētajā lēmumā – uz vienu un to pašu vispārējo prezumpciju, kas piemērojama visiem šiem dokumentiem, kuri tās piemērošanas vajadzībām tika uzskatīti par ietilpstošiem vienā un tajā pašā kategorijā (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumus Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, minēts 32. punktā, EU:C:2010:376, 61. punkts, un LPN un Somija/Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2013:738, 64. punkts), bez pienākuma iepriekš veikt katra no tiem individuālu un konkrētu vērtējumu.

53      Otrkārt, prasītājas kritika par īpašajiem argumentiem, ko Komisija veltīja riskiem, kas saistīti ar, piemērojot tās iecietības programmu, ievākto dokumentu iespējamo publiskošanu (apstrīdētā lēmuma 4.1. punkta sestā daļa un 4.2. punkta astotā līdz desmitā daļa), nav efektīva šo pamatu ietvaros.

54      Proti, lai izvērtētu otro pieteikumu (kas attiecas uz visiem 3948 dokumentiem, kas iekļauti lietas COMP/39.125 materiālos), neskarot pirmā pieteikuma vērtējumu (kas attiecas tikai uz šo lietas materiālu satura rādītāju), Komisija varēja uzskatīt šos dokumentus par tādiem, uz kuriem attiecas vispārēja prezumpcija, kas minēta šā sprieduma 46. un 52. punktā, neatkarīgi no jebkādiem īpašajiem apsvērumiem par, piemērojot tās iecietības programmu, ievākto dokumentu būtību vai saturu (spriedums Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 97. punkts).

55      Treškārt, argumenti, ar kuriem prasītāja apstrīd to, ka Komisija būtu vienlaikus pamatojusi savu atteikumu piešķirt piekļuvi atbilstoši otrajam pieteikumam ar vajadzību novērst apdraudējumu trešo personu komerciālo interešu aizsardzībai (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkta divpadsmitā daļa) un, runājot par tās iekšējiem dokumentiem, ar vajadzību novērst apdraudējumu iekšējai lietošanai izstrādāto atzinumu aizsardzībai (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkta vienpadsmitā un divpadsmitā daļa), nav efektīvi.

56      Šajā ziņā ir taisnība, ka Savienības iestāde, izvērtējot pieteikumu par piekļuvi tās rīcībā esošiem dokumentiem, var ņemt vērā vairākus Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētos atteikuma pamatus (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Éditions Odile Jacob, minēts 40. punktā, EU:C:2012:393, 113. un 114. punkts), kā Komisija ir izdarījusi šajā lietā.

57      Tomēr iespējamās kļūdas tiesību piemērošanā vai vērtējumā, ko pieļāvusi Komisija, īstenojot izņēmumus saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību, no vienas puses, un ar iekšējai lietošanai paredzēto atzinumu aizsardzību, no otras puses, šajā lietā neietekmētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo nav konstatējams, ka tas būtu prettiesisks, ciktāl tajā ir vispārīgi pieņemts, ka uz visiem attiecīgajiem dokumentiem pilnībā attiecas izņēmums saistībā ar pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, kā ir ticis nospriests šā sprieduma 46. punktā.

58      Ceturtkārt, replikā izvirzītajiem jaunajiem argumentiem par Komisijas 2013. gada 11. jūnija priekšlikumu COM(2013) 404 final Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, nav nozīmes, ja pieņem, ka tie ir pieņemami, ko Komisija apstrīd. Proti, neatkarīgi no jebkādiem apsvērumiem par šā priekšlikuma statusu un piemērojamību brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, tajā ir skaidri atgādināts, ka tajā paredzētie noteikumi neskar Regulā Nr. 1049/2001 paredzētos noteikumus par tiesībām piekļūt dokumentiem, kā tā to pamatoti uzsver.

2.     Par vispārējās prezumpcijas atspēkošanu un prasītājas minētajām sevišķajām sabiedrības interesēm

59      Vispārējā prezumpcija neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, šī prezumpcija neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno šī dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam (spriedumi Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, minēts 32. punktā, EU:C:2010:376, 62. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 100. punkts). Šajā nolūkā pieteikuma iesniedzējam ir jāmin konkrēti apstākļi, ar kuriem ir attaisnota attiecīgā dokumenta publiskošana (spriedums LPN un Somija/Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2013:738, 94. punkts).

60      Turpretim prasību pārbaudīt, vai attiecīgā vispārējā prezumpcija patiešām ir piemērojama, nedrīkst interpretēt tādējādi, ka Komisijai šajā gadījumā ir individuāli jāpārbauda visi pieprasītie dokumenti. Šāda prasība atņemtu šai vispārējai prezumpcijai tās lietderīgo iedarbību, proti, ļaut Komisijai uz vispārēju piekļuves pieteikumu arī atbildēt vispārīgā veidā (spriedumi LPN un Somija/Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2013:738, 68. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 101. punkts).

61      Šajā lietā ir jākonstatē, pirmkārt, ka prasītāja savā prasībā nedz apgalvoja, nedz arī norādīja, ka būtu apgalvojusi Komisijā, ka uz vienu vai otru konkrētu dokumentu no visiem dokumentiem, uz kuriem attiecas otrais pieteikums, neattiecas vispārējā prezumpcija, kas minēta šā sprieduma 46. un 52. punktā.

62      Proti, pēc tam, kad prasības pieteikumā prasītāja galvenokārt apstrīdēja pašu šādas prezumpcijas izmantošanas principu, replikā tā tikai norādīja, ka tā ir atspēkojama attiecībā uz visiem pieprasītajiem dokumentiem divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā apgalvoja, ka viņa nevis tikai paredzēja celt prasību par zaudējumu atlīdzību, bet jau ir cēlusi šādu prasību Landgericht Düsseldorf. Otrkārt, tā apgalvoja, ka pieprasītie dokumenti bija vairāk nekā piecus gadus veci un līdz ar to bija pārāk seni, lai tos būtu vērts aizsargāt.

63      Tomēr pirmais no šiem apgalvojumiem nav noteicošs, kā norāda SGSD. Ja patiešām spriedums Komisija/EnBW, minēts 12. punktā (EU:C:2014:112, 103. un 106. punkts) tika pasludināts lietā, kurā persona, kas lūgusi piekļuvi dokumentiem, plānoja celt prasību par zaudējumu atlīdzību, bet vēl to nebija izdarījusi, tad prasītāja savu prasību jau ir cēlusi, kas pats par sevi neļauj uzskatīt, ka Komisijas norādītā vispārējā prezumpcija nav piemērojama vienam vai citam attiecīgajam dokumentam šajā lietā. Attiecībā uz otro apgalvojumu, kas ir ļoti vispārīgs, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktu šajā regula paredzētos izņēmumus var piemērot trīsdesmit gadus un, ja tas ir vajadzīgs, pat vēl ilgāk. Ar to, ka prasītājas pieprasītie dokumenti ir vairāk nekā piecus gadus veci, tātad pašu par sevi nevar atspēkot Komisijas norādīto vispārējo prezumpciju (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Éditions Odile Jacob, minēts 40. punktā, EU:C:2012:393, 124. un 125. punkts).

64      Nepastāvot citiem apstākļiem, kuri izrietētu no prasības un ar kuriem varētu atspēkot vispārējo prezumpciju, uz ko ir balstīts apstrīdētais lēmums, prasītāja nevar apgalvot, ka Komisijai bija konkrēti un individuāli jāizvērtē pieprasītie dokumenti (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 128. punkts).

65      Otrkārt, prasītāja tomēr apgalvo, ka, pirmkārt, neņemdama vērā sevišķās sabiedrības intereses – ļaut pret konkurenci vērsto darbību upuriem īstenot savas tiesības uz atlīdzību – un, otrkārt, pēc šo sevišķo sabiedrības interešu līdzsvarošanas, kas bija jāveic šajā lietā, ar katra apstrīdētajā lēmumā norādītā izņēmuma aizsargātajām interesēm nepaziņodama prasītājai tos lietas COMP/39.125 materiālos esošos dokumentus, kuri tai bija vajadzīgi, lai efektīvi izmantotu šīs tiesības, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vai vērtējumā. Replikā tā būtībā piebilst, ka bija izdarījusi visu, ko varējusi, lai varētu pierādīt vajadzību saņemt otrajā pieteikumā norādītos 3948 dokumentus un vismaz 2425 no tiem, kurus tā uzskatīja par “nozīmīgiem”, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju un it īpaši Komisijas, atbildot uz pirmo pieteikumu, nosūtīto lietas materiālu satura rādītāja nekonfidenciālo versiju.

66      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka visām personām ir tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas tām ir radušies Savienības konkurences noteikumu pārkāpuma dēļ. Šādas tiesības pastiprina Savienības konkurences noteikumu darbības raksturu, ciktāl tās novērš vēlmi izveidot aizliegtas vienošanās vai veikt citas darbības, bieži slēptas, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, tādējādi sniedzot pienesumu efektīvas konkurences uzturēšanai Savienībā (spriedumi, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, Krājums, EU:C:2001:465, 26. un 27. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 104. punkts).

67      Tomēr tik vispārīgi apsvērumi paši par sevi nevar būt pārāki pār iemesliem, kas pamato atteikumu publiskot dokumentus, kuri iekļauti konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos, pamatojoties uz to, ka uz šiem dokumentiem kopumā attiecas vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru to publiskošana principā apdraudētu tostarp pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību (spriedums Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 105. punkts).

68      Proti, lai nodrošinātu tiesību saņemt zaudējumu atlīdzību efektīvu īstenošanu, nav nepieciešams, lai visi dokumenti, kas ietilpst šādas procedūras lietas materiālos, tiktu paziņoti personai, kura pieprasa tiem piekļuvi atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, jo ir maz iespējams, ka šādai prasībai par zaudējumu atlīdzību ir jābūt balstītai uz visu informāciju, kas ietverta lietas materiālos saistībā ar šo procedūru (spriedums Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 106. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2013. gada 6. jūnijs, Donau Chemie u.c., C‑536/11, Krājums, EU:C:2013:366, 33. punkts). Tas pats attiecas uz gadījumu, kad persona, kas lūdz piekļuvi dokumentiem šajos lietas materiālos, jau ir cēlusi prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl joprojām ir maz ticams, ka šai prasībai ir jābūt balstītai uz visiem lietas materiāliem, kā to atbildes rakstā uz repliku norāda Komisija.

69      Līdz ar to visām personām, kas vēlas saņemt zaudējumu atlīdzību, kuri, viņuprāt, radušies Savienības konkurences noteikumu pārkāpuma dēļ, ir jāpierāda sava vajadzība piekļūt vienam vai otram dokumentam Komisijas lietas materiālos, lai Komisija, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus, varētu katrā atsevišķajā gadījumā līdzsvarot intereses, kas pamato šādu dokumentu publiskošanu, ar tām, kas pamato to aizsardzību (spriedumi Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 107. punkts, un Schenker/Komisija, minēts 42. punktā, EU:T:2014:854, 95. punkts).

70      Nepastāvot šādai nepieciešamībai, intereses saņemt zaudējumu atlīdzību, kuri radušies Savienības konkurences noteikumu pārkāpuma dēļ, nevar būt sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē (spriedumi Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 108. punkts, un Schenker/Komisija, minēts 42. punktā, EU:T:2014:854, 96. punkts).

71      Šajā lietā, kā tas tostarp ir atgādināts replikā un atbildē uz Vispārējās tiesas rakstiskajiem jautājumiem, prasītāja otrajā pieteikumā identificēja 3948 dokumentus, kuriem atbilstoši tās uzskatam ir “nozīme” vai “var būt nozīme” tās Landgericht Düsseldorf celtajā prasībā, attiecīgi uzrakstot “1” vai “2” atsauču uz tiem dokumentiem malās, kas iekļauti Komisijas, atbildot uz pirmo pieteikumu, nosūtīto lietas materiālu satura rādītāja nekonfidenciālajā versijā. Turklāt prasības pieteikuma ievadā tā īpaši norādīja astoņus no otrajā pieteikumā norādītajiem 3948 dokumentiem, kuriem ir “nozīme” vai “var būt nozīme”.

72      Tomēr turpmākajos procesuālajos rakstos tā tikai vispārīgi apgalvoja, ka šie dokumenti to “interesēja” un ka tai tie “bija jāapskata, lai pamatotu [savu] prasību par zaudējumu atlīdzību”, jo tajos “acīmredzami ir norādes uz nolīgumiem un cenu paaugstinājumiem, par ko vienojās tās aizliegtās vienošanās dalībnieki, [kas tika konstatēta un par kuru tika noteikts sods lēmumā par automašīnas stikliem],” un ka tai “[bija] jāiepazīstas ar šīm norādēm, lai varētu noteikt un saskaitīt tai faktiski radītos zaudējumus”.

73      Tomēr tā, kā pamatoti norāda Komisija, nav pamatojusi, kādēļ tai bija vajadzīgs viens vai cits no šiem dokumentiem, bet tikai precizējusi argumentus par faktiem vai īpašos juridiskos argumentus par to, ka šāda dokumenta iegūšana tai palīdzētu valsts tiesā, kas izskata tās prasību, to pamatot.

74      Ne ar vienu no prasītājas norādītajiem argumentiem nevar atspēkot šo vērtējumu.

75      Pirmkārt, apgalvojums, ka tā nav varējusi sniegt precīzākas norādes nekā ir sniegusi, ņemot vērā tikai daļēju piekļuvi lietas materiālu satura rādītājam, ko tai iepriekš bija piešķīrusi Komisija, šajā lietā nav pārliecinošs. Proti, izņemot atsauces uz “iecietības programmas dokumentiem”, ko iesnieguši daži procedūras dalībnieki, un atsauces uz Komisijas iekšējiem dokumentiem, kas visi tika pilnībā izsvītroti, šī iestāde atsaucēs uz pārējiem lietas materiālu dokumentiem, kas bija iekļautas šajā satura rādītājā, tikai svītroja konkrētu informāciju, kas, tāsprāt, bija uzskatāma par personas datiem vai slepenu komerciālu informāciju. Ņemot vērā šo mērķēšanu, Vispārējā tiesa uzskata, ka atsauču uz pārējiem tādiem lietas materiālu dokumentiem nekonfidenciālā versija, kas nav “iecietības programmas dokumenti” un Komisijas iekšējie dokumenti, kuri bija prasītājas rīcībā brīdī, kad tā iesniedza otro pieteikumu, ieinteresētajai personai ļāva precīzāk un detalizētāk, nekā tā to bija darījusi Komisija (skat. šā sprieduma 40., 71. un 72. punktu), šajā lietā norādīt iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka viens vai cits no šiem dokumentiem bija vajadzīgs tās tiesību uz atlīdzību īstenošanai, piemēram, precizējot, kā tas ticis izklāstīts iepriekš, argumentus par faktiem vai īpašos juridiskos argumentus par to, ka šāda dokumenta iegūšana tai palīdzēt valsts tiesā, kas izskata tās prasību, to pamatot.

76      Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma gan izriet, ka “[savā] atkārtotajā pieteikumā [prasītāja] [uzsvēra] [..], ka Vācijas tiesībās nepastāv piemēroti civilprocesa noteikumi, kas ļautu [attiecīgos] dokumentus pieprasīt “inter partes”” (apstrīdētā lēmuma 7. punkta trešā daļa). Tomēr ir jākonstatē, ka savā prasībā prasītāja nevienā brīdī nebija sīkāk izskaidrojusi un vēl jo mazāk – pierādījusi šādu pieņēmumu, kurš pēdējo reizi tika atkārtots tiesas sēdē. Tiesa jau ir nospriedusi, ka nepieciešamība piekļūt visiem dokumentiem, kas iekļauti konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos, nevar tikt uzskatīta par pierādītu, ja pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka tam bija obligāti nepieciešams piekļūt šiem dokumentiem, tomēr nepierādot vismaz to, ka tā rīcībā nebija nevienas citas iespējas iegūt šos pierādījumus (spriedums Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 132. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu Donau Chemie u.c., minēts 68. punktā, EU:C:2013:366, 32. un 44. punkts).

77      Šādos apstākļos šajā lietā nevar uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vai vērtējumā tādēļ, ka uzskatīja, pirmkārt, ka “līdzsvarotas ar konkurences noteikumu efektīvu īstenošanu saistītās intereses šajā lietā labāk tika aizsargātas, saglabājot attiecīgo dokumentu konfidencialitāti”, otrkārt, ka “nepastāv nekādas sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisnotu to publiskošanu Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē”, un, treškārt, ka “šajā lietā nozīmīgās intereses [bija] tās, kas saistītas ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, kas paredzētas [šīs regulas] 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā” (apstrīdētā lēmuma 7. punkta sestā un septītā daļa).

78      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, visi šie pamati ir jānoraida.

B –  Par ceturto pamatu un piekto pamatu, ciktāl tas attiecas uz prasītājas pirmo pieteikumu

79      Ar savu ceturto pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija kļūdaini tai atteikusies piešķirt piekļuvi vienīgā dokumenta, uz kuru attiecas pirmais pieteikums, proti, lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītāja, pilnajai versijai.

80      Pirmkārt, ar ļoti vispārīgiem un daļēji spekulatīviem skaidrojumiem, ko Komisija sniegusi apstrīdētajā lēmumā un 2012. gada 7. marta lēmumā, – par vajadzību neapdraudēt savas iecietības programmas efektivitāti un uzņēmumu, kas lūguši piemērot šo programmu lietā COMP/39.125, komerciālo interešu aizsardzību, kā arī pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, pašiem par sevi nevar attaisnot pilnīgo un absolūto atteikumu ļaut prasītājai piekļūt atsaucēm uz “iecietības programmas dokumentiem”, kas iekļauti šajā satura rādītājā.

81      Otrkārt, Komisija tai esot kļūdaini atteikusi piekļuvi informācijai par fizisko personu, kas norādītas satura radītājā, identitāti, abstrakti norādot vajadzību neapdraudēt personas datu aizsardzību, nevis individuāli un konkrēti pamatojot iemeslus, kas neļāva paziņot katru attiecīgo informāciju. Jebkurā gadījumā prasītāja esot pietiekami izklāstījusi iemeslus, kādēļ tai bija vajadzīgs piekļūt šai informācijai, lai īstenotu savas tiesības uz atlīdzību atbilstoši vispārējām interesēm, kas saistītas ar to, ka pret konkurenci vērsto darbību upuriem būtu jāsaņem atlīdzība par tām nodarīto kaitējumu.

82      Treškārt, Komisija, neveikdama individuālu un konkrētu vērtējumu, tai esot kļūdaini atteikusi piekļuvi to trešo uzņēmumu nosaukumiem, kas minēti satura rādītājā un kas “darbojas liftu un eskalatoru nozarē”, lai arī šādai atsaucei acīmredzami neesot nozīmes, no vienas puses, un šīs informācijas sniegšana nevarot apdraudēt attiecīgo personu komerciālās intereses, no otras puses.

83      Ceturtkārt un visbeidzot, Komisija vispārīgu un abstraktu iemeslu dēļ tai esot kļūdaini atteikusi piekļuvi informācijai par transportlīdzekļu modeļiem, automobiļu ražotāju nosaukumiem un citai slepenai komerciālai informācijai, kas iekļauta satura rādītājā, bet šī informācija esot bijusi absolūti vajadzīga, lai tai ļautu īstenot savas tiesības uz atlīdzību, un šīm interesēm, tās līdzsvarojot ar citām skartajām interesēm, būtu jāgūst virsroka.

84      Ar savu piekto pamatu prasītāja būtībā tostarp uzskata, ka Komisija nav izpildījusi prasību norādīt pamatojumu, kas paredzēta LESD 296. pantā, noraidīdama pirmo pieteikumu pēc tam, kad bija norādījusi vispārīgus argumentus, un neņemdama vērā attiecīgā dokumenta konkrēto saturu, kā par to liecinot pamatojuma piemērs, ko tā norādījusi, lai atteiktos tai paziņot satura rādītājā norādīto trešo uzņēmumu nosaukumus.

85      Komisija, kuru atbalsta SGSD, apstrīd visu šo argumentāciju.

86      Pirmām kārtām ir jāizvērtē prasītājas argumenti par dažāda veida informāciju, kura iekļauta satura rādītājā un kurai Komisija atteicās tai piešķirt piekļuvi, proti, pirmkārt, par atsaucēm uz “iecietības programmas dokumentiem” (apstrīdētā lēmuma 5.1. punkts), otrkārt, par fizisko personu vārdiem (apstrīdētā lēmuma 5.2. punkts), treškārt, par trešo uzņēmumu nosaukumiem (apstrīdētā lēmuma 5.3. punkts) un, ceturtkārt, par citu slepenu komerciālu informāciju (apstrīdētā lēmuma 5.4. punkts). Turpretī nav jāpārbauda apstrīdētā lēmuma pamatotība, ciktāl tajā ir atteikts prasītājai paziņot atsauces uz Komisijas iekšējiem dokumentiem, jo, neraugoties uz tās ceturtā pamata nosaukumu (skat. šā sprieduma 22. punktu), prasītāja nenorāda nevienu precīzu argumentu šajā saistībā. Argumenti par sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, kurus prasītāja skaidri norāda tikai saistībā ar dažiem attiecīgās informācijas veidiem, tiks izvērtēti otrām kārtām.

1.     Par Komisijas piemērotajām vispārējām prezumpcijām un izņēmumiem

a)     Par atteikumu piešķirt piekļuvi atsaucēm uz “iecietības programmas dokumentiem”

87      Apstrīdētā lēmuma 5.1. punktā Komisija uzskatīja, ka “šajā posmā [nebija] iespējams publiskot iecietības programmas dokumentu aprakstu”, kas bija iekļauts satura rādītājā, “to pašu iemeslu dēļ, kas izskaidroti 4.2. punktā, jo atsauces uz šiem dokumentiem sniedz informāciju par šo dokumentu, kuri uzskatāmi par konfidenciāliem, saturu”. To darīdama, tā atsaucās uz tiem argumentiem, kuru dēļ tā iepriekš bija atteikusi prasītājai piekļuvi visiem otrajā pieteikumā minētajiem dokumentiem, jo uz visiem šiem dokumentiem attiecoties vispārēja prezumpcija, saskaņā ar kuru to publiskošana apdraudētu, pirmkārt, trešo personu komerciālās intereses un, otrkārt, pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķus (skat. šā sprieduma 8. punktu).

88      Ciktāl Komisija iebildumu rakstā apgalvo, ka, “ja neņem vērā [šo] vispārējo prezumpciju, [tā] tāpat 2012. gada 7. marta [..] lēmumā un [apstrīdētajā lēmumā] bija detalizēti izklāstījusi, ka bija piemērojami Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētie izņēmumi”, uzreiz ir jākonstatē, ka šis apgalvojums ir tikai daļēji pareizs.

89      Proti, šāds vērtējums nekādi neizriet no apstrīdētā lēmuma. Tieši otrādi, pēc tam, kad Komisija bija atgādinājusi Tiesas judikatūru, kurā tai tika atzīta iespēja izmantot vispārējas prezumpcijas, lai izskatītu pieteikumus par visiem koncentrācijas vai valsts atbalsta lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkta pirmā un ceturtā daļa), tā tajā tikai izskaidroja iemeslus, kādēļ šāda judikatūra tai šķita, pirmkārt, tāpat piemērojama lietas par pret konkurenci vērstajām darbībām materiāliem (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkta no piektās līdz divpadsmitajai daļai) un it īpaši tajā iekļautajiem “iecietības programmas dokumentiem” (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkta no astotās līdz desmitajai daļai) un, otrkārt, pārliekama uz atsaucēm uz šādiem dokumentiem, kas iekļautas minēto lietas materiālu satura rādītājā (apstrīdētā lēmuma 5.1. punkts).

90      Šādos apstākļos 2012. gada 7. marta lēmuma pamatojums, kurā Komisijas dienesti bija detalizētāk izklāstījuši iemeslus, kādēļ, toprāt, pirmā pieteikuma sākotnējās izskatīšanas posmā šādas atsauces nebija publiskojamas, izvērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, var tikt ņemts vērā tikai, ciktāl tajā ir izskaidroti argumenti, kurus galu galā šī iestāde apstiprināja (šajā ziņā skat. spriedumu, 2000. gada 6. aprīlis, Kuijer/Padome, T‑188/98, Krājums, EU:T:2000:101, 44. punkts) un kuri, kā tas tikko atgādināts, ir balstīti uz vispārējo prezumpciju.

91      Ņemot vērā prasītājas argumentus, ko tā izvirzījusi, apstrīdot šos argumentus, pirmkārt, ir jānosaka, vai Komisija, izmantojot vispārējo prezumpciju, varēja pamatoti atteikt piekļuvi attiecīgajai informācijai, kā tā to izdarīja apstrīdētajā lēmumā. Tikai apstiprinošas atbildes gadījumā, otrkārt, ir jāizvērtē, vai Komisija ir pareizi izmantojusi vispārējo prezumpciju, uz kuru tā ir balstījusies šajā gadījumā.

 Par vispārējās prezumpcijas izmantošanas pamatotību

92      Ja iestādei lūdz publiskot dokumentu, tai katrā atsevišķajā gadījumā ir jāizvērtē, vai uz šo dokumentu ir attiecināmi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītie izņēmumi no sabiedrības tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem (spriedums Zviedrija un Turco/Padome, minēts 36. punktā, EU:C:2008:374, 35. punkts).

93      Tā kā šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, lai pamatotu atteikumu piekļūt pieprasītajam dokumentam, iestādei, kurai adresēts pieteikums, ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu vai izņēmumiem. Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (skat. šā sprieduma 35. un 36. punktā minēto judikatūru).

94      To darot, attiecīgajai iestādei ir tiesības balstīties uz vispārējo prezumpciju, pat ja attiecīgais pieteikums attiecas tikai uz vienu dokumentu. Tomēr šāda veida situācijā, kad vispārējās prezumpcijas izmantošanas mērķis nav ļaut vispārīgi izskatīt prasību, kas pati ir vispārīga, Tiesa ir nospriedusi, ka iestādei, kas to plāno izmantot, ir jāpārbauda, vai vispārīgie apsvērumi, kas parasti attiecas uz noteikta veida dokumentiem, patiešām attiecas uz konkrēto dokumentu, kuru lūdz publiskot (spriedums Zviedrija un Turco/Padome, minēts 36. punktā, EU:C:2008:374, 50. un 57. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu Padome/Access Info Europe, minēts 35. punktā, EU:C:2013:671, 72. un 73. punkts).

95      Šajā lietā no minētā izriet, ka, pretēji prasītājas prasības pieteikumā norādītajam, Komisijai bija tiesības balstīties uz vispārējo prezumpciju, lai apstrīdētā lēmuma 5.1. punktā nolemtu noraidīt pirmo pieteikumu nevis kopumā, bet tikai, ciktāl tas attiecās uz to informācija kategoriju, uz kuru atbilstoši šīs iestādes uzskatam attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā uzskaitītie izņēmumi.

96      Turpretī Komisija nevarēja pamatoti apgalvot – kā tā to darīja iebildumu rakstā –, ka “satura radītājs ir lietas [COMP/39.125] materiālu daļa un tātad uz to attiecas vispārējā prezumpcija” par “nepieejamību”, kas atzīta spriedumā Komisija/EnBW, minēts 12. punktā (EU:C:2014:112).

97      Proti, Tiesa šajā spriedumā nebija nospriedusi, ka uz “visiem” konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiāliem attiecas “vispārējā prezumpcija par nepieejamību”, kā to turklāt uzsver pati Komisija atbildē uz pirmo prasītājas pamatu grupu (skat. šā sprieduma 40. punktu), bet tikai to, ka iestāde, kurai tika adresēts pieteikums, kurš attiecas uz “visiem” dokumentiem, kas iekļauti šādos lietas materiālos, var izmantot vispārējo prezumpciju, lai atbilstoši izskatītu šo vispārīgo pieteikumu. Turklāt no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka tiesības izmantot šādu vispārējo prezumpciju tika atzītas, lai ļautu Savienības iestādēm izskatīt pieteikumus, kas attiecas nevis tikai uz vienu dokumentu, bet uz dokumentu kopumu (spriedums LPN un Somija/Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2013:738, 47. un 48. punkts).

98      Tomēr prasītājas pirmais pieteikums neattiecas uz dokumentu kopumu, bet tikai uz vienu dokumentu. Turklāt Komisija neapgalvo, ka šis pieteikums nebija mākslīgas pieteikuma, kas attiecas uz dokumentu kopumu, sadalīšanas vairākos individuālos pieteikumos rezultāts. Vispār tā to nevarēja darīt pamatoti šajā gadījumā (skat. šā sprieduma 3.–5. punktu).

 Par šajā lietā minētās vispārējās prezumpcijas izmantošanas pamatotību

99      Kā tikko atgādināts (skat. šā sprieduma 94. punktu), tā kā Komisijai bija izvēle izmantot vispārējo prezumpciju, lai noraidītu prasītājas pirmo pieteikumu, ciktāl tas attiecās uz atsaucēm uz “iecietības programmas dokumentiem”, kas iekļauti vienā vienīgajā dokumentā, uz kuru atteicās šis pieteikums, tai bija jāpamatojas uz vispārīgiem apsvērumiem, ko var uzskatīt par parasti piemērojamiem šai konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālu satura rādītāja daļai, un jāpārbauda, vai šie apsvērumi šajā lietā patiešām bija piemērojami.

100    Šī prasībā nenozīmēja, ka Komisijai noteikti bija jāveic attiecīgā dokumenta konkrēts vērtējums (spriedums Padome/Access Info Europe, minēts 35. punktā, EU:C:2013:671, 73. punkts), tāpat kā to, ka šīs iestādes pienākums pārbaudīt, vai vispārējā prezumpcija, ko tā plānoja izmantot, lai izskatītu pieteikumu, kas atteicas uz dokumentu kopumu, patiešām ir piemērojama, nedrīkst tikt interpretēts tādējādi, ka tai ir individuāli jāpārbauda visi pieprasītie dokumenti (skat. šā sprieduma 60. punktu).

101    Tomēr Komisijai joprojām bija no faktu un tiesību viedokļa pietiekami jāpamato piekļuves atteikums, pamatojoties uz saprātīgi paredzamu risku, ka tiks nodarīts konkrēts un patiess kaitējums vienām vai vairākām interesēm, kas aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā norādītajiem izņēmumiem (šajā ziņā skat. spriedumus Zviedrija un Turco/Padome, minēts 36. punktā, EU:C:2008:374, 49. un 50. punkts, un Padome/Access Info Europe, minēts 35. punktā, EU:C:2013:671, 31., 36.–38., 54. un 74. punkts).

102    Šajā lietā pirmām kārtām ir jāveic pieci konstatējumi šajā saistībā.

103    Pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka pirmajā pieteikumā, kas tika atkārtots 2013. gada 23. marta atkārtotajā pieteikumā, prasītāja nelūdza piekļuvi “iecietības programmas dokumentiem”, kas iekļauti pašos lietas COMP/39.125 materiālos. Proti, tā tikai lūdza paziņot atsauces uz šiem dokumentiem, kas iekļautas minēto lietas materiālu satura rādītāja pilnajā versijā, nevis konfidenciālajā versijā, kuru 2012. gada 7. martā bija nosūtījusi Komisija (skat. šā sprieduma 3., 5. un 7. punktu). Šā dokumenta pilnās versijas, kas paziņota, atbildot uz Vispārējās tiesas rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākumu, vērtējums (skat. šā sprieduma 15. punktu) ļauj konstatēt, ka runa ir galvenokārt par divu veidu atsaucēm. Pirmās ir datumi, kuros uzņēmumi, kas bija lūguši piemērot tiem iecietības programmu, bija nosūtījuši Komisijai attiecīgos “iecietības programmas dokumentus”, un otrās ir šo attiecīgo dokumentu nosaukumi.

104    Otrkārt, Komisija atteicās paziņot ne tikai visas šīs atsauces, bet arī katru no šīm atsaucēm pilnībā. Līdz ar to veids, kādā tā rīkojusies ar šīs kategorijas atsaucēm, atšķiras no tā, kā tā ir rīkojusies ar atsauču kopumu uz cita veida dokumentiem, kuri iekļauti satura rādītājā un uz kuriem attiecas šie pamati (skat. šā sprieduma 86. punktu), kuros Komisija tikai mērķtiecīgi ir svītrojusi konkrēto informāciju tādēļ, ka uzskatījusi to par personas datiem (piemēram, fizisko personu vārdi) vai slepenu komerciālu informāciju (piemēram, trešo uzņēmumu nosaukumi vai atsauces uz transportlīdzekļu modeļiem), vienlaikus padarot pieejamas pārējās atsauces (skat. šā sprieduma 75. punktu).

105    Treškārt, apstrīdētā lēmuma 5.1. punktu lasot kopā ar 4.2. punktu, uz kuru tajā ir atsauce, ir jākonstatē, ka šī atsauču uz “iecietības programmas dokumentiem” svītrošana pilnībā no lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītāja nekonfidenciālās versijas, kas nosūtīta prasītājai, ir pamatota ar vispārīgiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem to publiskošana “varētu apdraudēt” Komisijas iecietības programmas “efektivitāti”. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms uzskata, ka uzņēmumi, kas lūguši piemērot tās iecietības programmu, sagaida, ka informācija, ko tie tai iesniedz šajā saistībā, tiek izskatīta konfidenciāli, ka šī paļāvība ir aizsardzības vērta un, visbeidzot, ka iecietības programmu, kas ir lietderīgs konkurences noteikumu pārkāpumu konstatēšanas un pārtraukšanas rīks, efektivitāte varētu tikt apdraudēta, ja attiecīgā informācija tiktu publiskota (apstrīdētā lēmuma 4.2. punkta no astotās līdz desmitajai daļai).

106    Ceturtkārt, Komisija precizē šo iebildumu rakstā norādīto vispārīgo apsvērumu nozīmi un piemērojamību, atsaucoties uz analīzi 2012. gada 7. marta lēmumā, ko iepriekš veikuši tās dienesti. Tā vispirms skaidro, ka “satura rādītāja publiskošana – pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēju sarakstes apraksta dēļ – uzreiz atklātu [viņu] sadarbības būtību un apmēru”, un vēl – ka “daži satura rādītāja atslēgvārdi jau atklāj fizisko personu identitāti un sadarbību pirms administratīvā procesa un tā laikā” un ka turklāt “dažu satura rādītājā minēto dokumentu apraksts un datumi jau sniedz norādes par to saturu, tostarp informāciju par pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēju komerciālajām attiecībām, cenām, izmaksu struktūru, tirgus daļām vai citu slepenu komerciālu informāciju”, un, visbeidzot, ka “pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēju intereses [..] par visas tiem kaitīgās informācijas konfidencialitātes aizsardzību” ir “īpaši aizsardzības vērtas”. Tā no minētā secina, ka “šādas informācijas paziņošana ir pretrunā pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēju komerciālo interešu aizsardzībai” un ka “būtiskais kaitējums”, ko ar to tādējādi var “nodarīt” ieinteresētajām personām, varētu “tās atturēt no sadarbības izmeklēšanā nākotnē”, lai arī “ir acīmredzams, ka satura rādītāja detalizētības pakāpe [nav] tāda pati kā pašiem [iecietības programmas] dokumentiem”.

107    Piektkārt, no apstrīdētā lēmuma 4.2. punkta struktūras kopumā izriet, ka šie vispārīgie apsvērumi ir likuši Komisijai vispārīgi pieņemt, ka atsauču uz “iecietības programmas dokumentiem”, kas iekļautas satura rādītājā, ko pieprasījusi prasītāja, publiskošana galu galā apdraudētu gan pārbaužu un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, gan procedūras dalībnieku komerciālo interešu aizsardzību.

108    Lai kritizētu šo pamatu pamatotību, prasītāja prasības pieteikuma 128.–141. punktā būtībā apgalvo, ka Komisija ir spriedusi tā, it kā pirmais pieteikums attiektos uz pašiem “iecietības programmas dokumentiem”, nevis tikai uz atsaucēm uz šādiem dokumentiem satura rādītājā, un ka ar vispārīgiem un spekulatīviem apsvērumiem, kas minēti apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz vajadzību neapdraudēt iecietības programmu, nevar attaisnot tai šajā lietā sniegto pilnīgas piekļuves atteikumu šīm atsaucēm.

109    Otrām kārtām ir jānorāda, ka šie argumenti daļēji ir pamatoti.

110    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka nedz ar apstrīdētā lēmuma 5.1. punkta noteikumiem, nedz ar 4.2. punkta, uz kuru tajā ir atsauce, noteikumiem, un pat ne ar 2012. gada 7. marta lēmumu, tos ņemot atsevišķi vai kopumā, nevar attaisnot pilnīgo atteikumu apstrīdētajā lēmumā.

111    Proti, tā 5.1. punktā Komisija tikai ir apgalvojusi, ka “atsauces [uz] [iecietības programmas] dokumentiem [lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītājā] sniedz informāciju par šo dokumentu, kas uzskatāmi par konfidenciāliem, saturu”. 4.2. punkta astotajā un devītajā daļā Komisija ir izklāstījusi apsvērumus, kas tai likuši vispārīgi pieņemt, ka “iecietības programmas dokumentu”, kas iekļauti noteiktu konkurences noteikumu piemērošanas procedūru lietas materiālos, publiskošana “varētu apdraudēt” tās iecietības programmu “efektivitāti” un tādējādi apdraudēt šo procedūru dalībnieku komerciālo interešu aizsardzību, kā arī pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību (skat. šā sprieduma 87. un 105. punktu).

112    Kā iebildumu rakstā apstiprina Komisija, pamatojoties uz 2012. gada 7. marta lēmumu, šo divu apsvērumu kopumu apvienība ir jāinterpretē – kā to ir darījusi prasītāja prasības pieteikumā – kā tāda, kas nozīmē, ka šajā lietā bija vispārīgi jāpieņem, ka atsauču uz “iecietības programmas dokumentiem” satura rādītājā paziņošana var apdraudēt Komisijas iecietības programmas efektivitāti un tādējādi apdraudēt šo procedūru dalībnieku komerciālās intereses, kā arī ar šo procedūru saistīto pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķus, ciktāl šīs paziņošanas rezultātā trešajām personām tiktu atklāta “konfidenciāla informācija”, kas iekļauta šajās atsaucēs vai “iecietības programmas dokumentos”, uz kuriem tās attiecas. Konkrēti, Komisija uzskatīja, ka šāda konfidenciālā informācija ir, pirmkārt, norādes par uzņēmumu, kas lūguši piemērot šo programmu, sadarbību un, otrkārt, slepeni komerciāli dati, ko tās dienesti ievākuši šajā saistībā (skat. šā sprieduma 106. un 107. punktu).

113    Tomēr, pat pieņemot, ka Komisija var, pirmkārt, kopīgi izskatīt dažādus lietas materiālu dokumentus, kas kvalificēti par “iecietības programmas dokumentiem” apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā to būtību vai saturu, un, otrkārt, vispārīgi pieņemt, ka šo dokumentu publiskošana varētu apdraudēt tās iecietības programmas efektivitāti un tādējādi apdraudēt trešo personu komerciālo interešu aizsardzību, kā arī tās pārbaudes un izmeklēšanas darbību aizsardzību, ar šādiem argumentiem nav attaisnojams, ka – atbilstoši pašam apstrīdētā lēmuma formulējumam – publiskošanas atteikums attiecas tikai uz “informāciju par šo dokumentu, kas uzskatami par konfidenciāliem, saturu”.

114    Turpretī ar to nav attaisnojama pilnīga atsauču, kas iekļauj šādu konfidenciālu informāciju, svītrošana kopumā, tostarp tās visneitrālākās vai nekaitīgākās daļas, pretstatot to mērķtiecībai, ko Komisija izrādījusi attiecībā uz cita veida atsaucēm satura rādītājā, uz kurām attiecas šie pamati (skat. šā sprieduma 104. punktu).

115    Citiem vārdiem sakot, Komisijas norādītos vispārīgos apsvērumus – atbilstoši pašam apstrīdētā lēmuma formulējumam – nevar uzskatīt par tādiem, kas parasti un faktiski ir piemērojami visām attiecīgajām atsaucēm. Tā kā ar tiem nevar attaisnot pilnīgu publiskošanas atteikumu, ko saņēmusi prasītāja, bet, lielākais, daļēju atteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu, un attiecībā tikai uz to, kas ir vajadzīgs un samērīgs, lai aizsargātu informāciju, kas ir aizsardzības vērta (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumus, 2001. gada 6. decembris, Padome/Hautala, C‑353/99 P, Krājums, EU:C:2001:661, 27.–29. punkts, un 2007. gada 25. aprīlis, WWF European Policy Programme/Padome, T‑264/04, Krājums, EU:T:2007:114, 50. punkts).

116    Šo vērtējumu neatspēko tas, ka vispārējā prezumpcija, uz kuru pamatojas Komisija, lai kopīgi izskatītu pieteikumus, kuri paši attiecas uz dokumentu kopumu, kas iekļauts konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos, nozīmē, ka uz šiem dokumentiem pilnībā neattiecas to satura publiskošanas pienākums, pat daļējs (skat. šā sprieduma 42. punkts). Proti, no judikatūras skaidri izriet, ka tieši gadījumā, ja iestāde izmanto vispārējo prezumpciju, lai izskatītu pieteikumu, kas attiecas uz dokumentu kopumu, nevis uz vienu dokumentu, šai rīcībai ir tādas sekas (spriedumi Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 134. punkts, un Komisija/Éditions Odile Jacob, minēts 40. punktā, EU:C:2012:393, 133. punkts). Turpretī no minētā neizriet, ka, saistot šādas sekas ar vispārējās prezumpcijas izmantošanu, ja rodas šāds īpašs gadījums, Tiesa plāno apstrīdēt šā sprieduma 115. punktā minēto plašākas piemērojamības judikatūru. Vispār Tiesa ir nospriedusi, ka pat šajā īpašajā gadījumā attiecīgajai iestādei ir pienākums publiskot visus vai dažus dokumentus, uz ko attiecas pieteikums, ja tā konstatē, ka to ļauj ar to saistītās procedūras īpašības (spriedums LPN un Somija/Komisija, minēts 34. punktā, EU:C:2013:738, 67. punkts). Visbeidzot, ņemot vērā šo prasību atteikt piekļuvi tikai, ciktāl tas ir vajadzīgs un samērīgi, lai aizsargātu informāciju, kas ir tā vērta, vispārīgs publiskošanas atteikums vēl jo mazāk var būt pieļaujams šīs lietas apstākļos, jo praksē efektīva tiesību uz atlīdzību, kas prasītājai izriet no Līguma, īstenošana vismaz tiek pārmērīgi sarežģīta, ja ne padarīta par neiespējamu (skat. šā sprieduma 130.–134. punktu).

117    Otrkārt, Komisijas atteikums paziņot prasītājai attiecīgās atsauces absolūtais raksturs, ņemot vērā šā atteikuma pamatojumam norādītos apsvērumus, nav no faktu un tiesību viedokļa attaisnots vairāk nekā tā pilnīgais raksturs.

118    Protams, Komisija varēja būtībā uzskatīt, ka šo atsauču paziņošanas dēļ “varētu tikt apdraudēta” tās iecietības programmas efektivitāte līdzīgi kā pašu “iecietības programmas dokumentu” publiskošana, ciktāl tās rezultātā trešajām personām tiek darīta zināma slepena komerciāla informācija vai šajos dokumentos iekļautās konfidenciālās norādes par dalībnieku sadarbību. Proti, kā Savienības tiesai jau ir nācies atzīt, iecietības programmas ir noderīgi rīki, lai atklātu un izbeigtu konkurences noteikumu pārkāpumus, tādējādi veicinot efektīvu LESD 101. un 102. panta piemērošanu. Turklāt šīs programmas varētu būt mazāk efektīvas, ja dokumentus saistībā ar iecietības procedūru izpaustu personām, kuras vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Šajā ziņā, šķiet, ir pamats uzskatīt, ka, pastāvot šādai izpaušanas iespējai, konkurences tiesību pārkāpumā iesaistītās personas tiktu atturētas no šādu iecietības programmu izmantošanas (spriedumi, 2011. gada 14. jūnijs, Pfleiderer, C‑360/09, Krājums, EU:C:2011:389, 26. punkts, un Donau Chemie u.c., minēts 68. punktā, EU:C:2013:366, 42. punkts). Lai arī šī judikatūra attiecas uz iecietības programmām, ko īsteno valsts konkurences iestādes, tos pašus argumentus var pēc analoģijas izvirzīt attiecībā uz Komisijas iecietības programmu (šajā ziņā skat. spriedumu Nīderlande/Komisija, minēts 39. punktā, EU:T:2013:480, 41. punkts, un ģenerāladvokāta P. K. Viljalona [P. C. Villalón] secinājumus lietā Komisija/EnBW, minēta 12. punktā, EU:C:2013:643, 68. un 69. punkts), kā turklāt to apgalvo Komisija savā iebildumu rakstā.

119    Tomēr tāpat no judikatūras izriet, ka, lai arī ar šādiem apstākļiem var pamatot to, ka piekļuve noteiktiem dokumentiem, kas ietverti konkurences tiesību piemērošanas procedūras lietas materiālos, var tikt atteikta, tie tomēr nenozīmē, ka šī piekļuve var tikt atteikta sistemātiski, jo ikviens pieteikums par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem ir jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā, ņemot vērā visus lietas apstākļus (skat. spriedumu Donau Chemie u.c., minēts 68. punktā, EU:C:2013:366, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

120    Proti, ņemot vērā prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celtas valsts tiesās, nozīmi, lai saglabātu efektīvu konkurenci Savienībā, ar argumentu vien par to, ka pastāv risks, ka ar piekļuvi pierādījumiem, kas ietverti konkurences tiesību piemērošanas procedūras lietas materiālos un ir nepieciešami, lai pamatotu šīs prasības, var tikt mazināta iecietības programmas, kuras ietvaros šie dokumenti tika nosūtīti kompetentajai konkurences iestādei, efektivitāte, nevar pietiekami pamatot atteikumu piekļūt šai informācijai (skat. spriedumu Donau Chemie u.c., minēts 68. punktā, EU:C:2013:366, 46. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta P. K. Viljalona secinājumus lietā Komisija/EnBW, minēta 12. punktā, EU:C:2013:643, 70.–74. punkts).

121    Tieši otrādi, tas, ka šāds atteikums var kavēt minēto prasību celšanu, turklāt attiecīgajiem uzņēmumiem, kuri, iespējams, jau ir ieguvuši vismaz daļēju imunitāti naudas soda sakarā, dodot iespēju izvairīties arī no viņu pienākuma atlīdzināt zaudējumus, kas radušies LESD 101. panta pārkāpuma dēļ, negatīvi ietekmējot personas, kurām ir nodarīts kaitējums, nozīmē, ka šim atteikumam jābūt balstītam uz primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kuru mērķis ir aizsargāt iesaistītās intereses un kuri ir piemērojami attiecībā uz katru dokumentu, kuram piekļuve tiek atteikta (spriedums Donau Chemie u.c., minēts 68. punktā, EU:C:2013:366, 47. punkts; šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta P. K. Viljalona secinājumus lietā Komisija/EnBW, minēta 12. punktā, EU:C:2013:643, 78. punkts).

122    Līdz ar to ar to vien, ka pastāv risks, ka attiecīgais dokuments var konkrēti negatīvi ietekmēt sabiedrības intereses nodrošināt attiecīgās iecietības programmas efektivitāti, var attaisnot šī dokumenta neizpaušanu (spriedums Donau Chemie u.c., minēts 68. punktā, EU:C:2013:366, 48. punkts; šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta P. K. Viljalona secinājumus lietā Komisija/EnBW, minēta 12. punktā, EU:C:2013:643, 77. punkts).

123    Tieši tādēļ atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja Komisija vai valsts iestādes tiek aicinātas – gan atšķirīgos tiesību un procesuālajos apstākļos – lemt par piekļuvi dokumentiem, kas ievākti, īstenojot iecietības programmu, un kas iekļauti konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos, tām nevajadzētu ieņemt stingu un absolūti nostāju, riskējot negatīvi ietekmēt konkurences noteikumu piemērošanu, ko veic valsts iestādes, kuras ir pilnvarotas nodrošināt to izpildi, vai arī tiesību, ko šī norma piešķir indivīdiem, efektīvu izmantošanu. Tādējādi tām katrā atsevišķajā gadījumā ir jālīdzsvaro dažādās intereses, kas attaisno attiecīgo dokumentu izpaušanu vai aizsardzību. Veicot šādu līdzsvarošanu, tām ir jāņem vērā visi attiecīgie lietas apstākļi, it īpaši pieteikuma iesniedzēja intereses piekļūt dokumentiem, kuru izpaušanu tas sagaida, lai varētu pamatot savu prasību par zaudējumu atlīdzību, ņemot vērā citas viņa rīcībā esošās iespējas, no vienas puses, un reālās negatīvās sekas, kādas var būt šādai piekļuvei attiecībā uz sabiedrības interesēm vai citu personu likumīgajām interesēm, no otras puses (šajā ziņā skat. spriedumus Donau Chemie u.c., minēts 68. punktā, EU:C:2013:366, 30.–34., 44. un 45. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 107. punkts).

124    Šie apsvērumi ir spēkā vēl jo vairāk gadījumā, kad – kā šajā lietā – persona, kas uzskata, ka ir konkurences noteikumu pārkāpuma upuris, un kas jau ir cēlusi prasību par zaudējumu atlīdzību valsts tiesā, lūdz Komisijai piešķirt piekļuvi nevis “iecietības programmas dokumentiem”, kas ir tās procedūras lietas materiālos, kurā pieņemts lēmums, kurā konstatēta šāda pārkāpuma pastāvēšana, bet tikai atsaucēm uz šiem dokumentiem minēto lietas materiālu satura rādītājā. Proti, ja ar atsauci uz iecietības programmas efektivitātes apdraudējumu vien nepietiek, lai pamatotu lēmumu, ar kuru vispārīgi un abstrakti atteikta piekļuve “iecietības programmas dokumentiem”, kas iekļauti lietas materiālos, neņemot vērā reālās negatīvās sekas, kādas var būt šo dokumentu publiskošanai, tad arī ar šādu atsauci nevar pamatot pilnīgu un absolūtu atteikumu paziņot vienkāršas atsauces uz šiem dokumentiem personai, kas lūdz tām piekļuvi, lai pamatotu savu prasību par zaudējumu atlīdzību.

125    Šajā lietā atteikums prasītājai ir balstīts – kā tā to pamatoti apgalvo – uz vispārīgiem un spekulatīviem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem attiecīgo atsauču publiskošana “varētu apdraudēt” Komisijas iecietības programmas efektivitāti un tādējādi apdraudēt šīs procedūras dalībnieku komerciālo interešu aizsardzību, kā arī ar šo procedūru saistīto pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību (skat. šā sprieduma 105. un 106. punktu).

126    Tomēr šie vispārīgie un spekulatīvie apsvērumi neļauj no faktu un tiesību viedokļa pietiekami pierādīt saprātīgi paredzama riska pastāvēšanu par to, ka Komisijas minētās intereses tiks konkrēti un reāli apdraudētas, ar ko būtu attaisnots absolūts atteikums publiskot datus, nosaukumus un citas atsauces uz “iecietības programmas dokumentiem” satura rādītājā, nevis tikai konfidenciālo informāciju, kas tajās varētu būt iekļauta.

127    Šāds atteikums galu galā atņem piemērojamību principam, saskaņā ar kuru izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, lai nodrošinātu, ka visi dokumenti vai to daļas, uz kuriem neattiecas Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie izņēmumi, varētu tikt paziņoti personām, kuras lūdz tiem piekļuvi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu Padome/Access Info Europe, minēts 35. punktā, EU:C:2013:671, 40. punkts), ja vien tas nav pretrunā sevišķām sabiedrības interesēm.

128    Treškārt, ciktāl abas puses balstās uz 2012. gada 7. marta lēmumu, attiecīgi lai apstrīdētu un lai attaisnotu atteikumu paziņot atsauces uz “iecietības programmas dokumentiem” lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītājā, ir jānorāda, ka ar tajā izklāstītajiem un Komisijas iebildumu rakstā atgādinātajiem argumentiem (skat. šā sprieduma 106. un 112. punktu) – tāpat kā ar argumentiem apstrīdētajā lēmumā – nav attaisnots vispārīgs un absolūts atteikums prasītājai šajā lietā.

129    Konkrētāk, lai arī 2012. gada 7. marta lēmumā ir konstatēti apsvērumi, ar kuriem var tikt pamatots pilnīgs atteikums piešķirt piekļuvi atsaucēm uz daža veida “iecietības programmas dokumentiem”, kas uzskaitītas satura rādītājā, piemēram, atsaucēm uz “paziņojumiem”, ko Komisijai iesnieguši uzņēmumi, kas lūguši piemērot tās iecietības programmu (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] 2010. gada 16. decembra secinājumus lietā Pfleiderer, minēta 118. punktā, EU:C:2010:782, 44. un 47. punkts), ar to nav attaisnots atteikums, kas attiecas uz atsaucēm uz visiem šiem dokumentiem.

130    Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka prasītājai gan tad, kad viņa iesniedza Komisijai pirmo pieteikumu (2012. gada 16. februārī), gan brīdī, kad šī iestāde pieņēma galīgu lēmumu šajā saistībā (2013. gada 29. oktobrī), bija tikai lēmuma par automašīnas stikliem nekonfidenciāla pagaidu versija.

131    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai arī Komisija pieņēma šo lēmumu 2008. gada 12. novembrī, tā šajā dienā publiskoja tikai pagaidu nekonfidenciālo versiju, ko prasības pieteikuma pielikumā bija iesniegusi prasītāja. Proti, tikai laikā no 2011. gada decembra līdz 2012. gada augustam Konkurences ģenerāldirektorāts un Komisijas uzklausīšanas amatpersona attiecīgi lēma par šā lēmuma galīgās nekonfidenciālās versijas saturu, pieņemot vairākus tiesību aktus, attiecībā uz pēdējiem no kuriem pašiem pa to laiku Vispārējā tiesā tika celtas divas prasības par atcelšanu (lietas T‑462/12, Pilkington Group/Komisija, un T‑465/12, AGC Glass Europe u.c./Komisija) un viens pieteikums par pagaidu noregulējumu, par kuriem attiecīgi tika izdots Vispārējās tiesas priekšsēdētāja rīkojums (rīkojums, 2013. gada 11. marts, Pilkington Group/Komisija, T‑462/12 R, Krājums, EU:T:2013:119) un tad – apelācijas tiesvedībā – Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums (rīkojums, 2013. gada 10. septembris, Komisija/Pilkington Group, C‑278/13 P(R), Krājums, EU:C:2013:558), kā Komisija to ir atgādinājusi iebildumu rakstā. Tomēr, ņemot vērā šīs tiesvedības, lēmuma par automašīnas stikliem galīgā nekonfidenciālā versija vēl joprojām nebija publiskota brīdī, kad Komisija bija izskatījusi abus prasītājas pieteikumus, nedz arī tad, kad prasītāja bija cēlusi šo prasību.

132    Tomēr lēmuma par automašīnas stikliem pagaidu nekonfidenciālā versija prasītājai neļauj precīzi identificēt “iecietības programmas dokumentus”, kas iekļauti lietas COMP/39.125 materiālos. Proti, lai arī tajā tiek konstatēta šajos dokumentos esošā informācija, elementi, kas ļauj konstatēt saikni starp šo informāciju un dokumentu vai dokumentiem, no kuriem tie ir izvilkti, kā arī individuāli identificēt šos dokumentus, tajā ir lielā mērā tikuši izsvītroti.

133    Šādos apstākļos nav iespējams uzskatīt, ka vispārīgs un absolūts publiskošanas atteikums apstrīdētajā lēmumā varētu būt attaisnots ar apsvērumiem, kurus Komisijas dienesti norādījuši 2012. gada 7. marta lēmumā un saskaņā ar kuriem:

“Lai līdzsvarotu likumīgās intereses, kas saistītas ar Komisijas administratīvo procesu pārskatāmību, un intereses saglabāt iecietības programmas pievilcību, Komisija publicē savu galīgo lēmumu nekonfidenciālo versiju, kurā tā identificē visus karteļa dalībniekus un izklāsta šā konkurences tiesību pārkāpuma elementus.

Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ uz informāciju par dalībnieku, kas ir lūguši tiem piemērot iecietības programmu, vēstulēm vai tādu saraksti ar tiem [..], kas norādīta satura rādītājā un kas vēl nav tikusi publiskota uz šo brīdi ar publicētu lēmumu [..], attiecas [izņēmumi, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā].

[..]

Šādos apstākļos, ja tiktu sniegta informācija par iecietības programmas ietvaros sūtītajām vēstulēm, kas nav tās, kas norādītas lēmuma [par automašīnas stikliem] publiskajā versijā [..], tiktu apdraudēta komerciālo interešu aizsardzība].

[..]

Lēmuma [par automašīnas stikliem] nekonfidenciālajā pagaidu versijā Komisija jau paziņoja zināmu informāciju, kas iekļauta satura rādītājā (tostarp to uzņēmumu identitāti, kas bija lūguši piemērot iecietības programmu, un datumu, kurā tika apmierināts vai noraidīts to lūgums). Pirms to darīt, tā salīdzināja šādas paziņošanas nozīmi un negatīvo ietekmi, kāda tai varēja būt uz efektīvu iecietības programmas īstenošanu (un tādējādi uz LESD 101. panta piemērošanu). Visas citas norādes par šo sarakstes veidu turpretī pielikumā esošajā satura rādītājā tika svītrotas, jo precīzāka [attiecīgo] dokumentu identificēšana varētu kaitēt “Komisijas izmeklēšanas darbību mērķim”, no vienas puses, un procedūras dalībnieku “komerciālajām interesēm”, no otras puses” (2012. gada 7. marta lēmuma 1.1. punkta pirmspēdējā daļa un pēdējā daļa, 1.2. punkta pēdējā daļa un 1.3. punkta pirmspēdējā daļa).

134    Tieši otrādi, tā kā apstrīdētajā lēmumā un 2012. gada 7. marta lēmumā bija atsauce uz lēmuma par automašīnas stikliem pagaidu nekonfidenciālo versiju, praksē nebija iespējams vai vismaz bija pārmērīgi sarežģīti identificēt jebkādus “iecietības programmas dokumentus”, kuri uzskaitīti satura rādītājā un kurus bija pieprasījusi prasītāja, atšķirībā no tā, kas tika darīts ar atsaucēm uz citiem lietas materiālu dokumentiem (skat. šā sprieduma 75., 104. un 114. punktu), šie lēmumi prasītājai neļāva ne izdibināt viedokli par to, vai šiem dokumentiem, iespējams, būtu jābūt tās rīcībā, lai varētu pamatot savu prasību par zaudējumu atlīdzību Landgericht Düsseldorf, ne vēl jo vairāk mēģināt attaisnot šādas vajadzības iemeslus. Tomēr tieši šādas prasības ievērošana ir judikatūrā paredzētais nosacījums ne tikai šo dokumentu publiskošanai un to iesniegšanai tiesā saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta valsts tiesā (skat. šā sprieduma 69. punktu), bet arī atzīšanai par sevišķām sabiedrības interesēm, ko veic Komisija gadījumā, ja tai tiek iesniegts pieteikums atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 (skat. šā sprieduma 70. punktu). Tādējādi apstrīdētā lēmuma dēļ prasītāja praksē nevar efektīvi īstenot tiesības uz atlīdzību, kas tai izriet no Līguma.

135    Ceturtkārt un turklāt, ciktāl Komisija tiesas sēdē ir konstatējusi vajadzību katrā ziņā aizsargāt savu iecietības programmu un ar to saistītos dokumentus, ņemot vērā būtisko lomu, kas tiem ir konkurences noteikumu pārkāpumu konstatēšanā, kā tas ir atzīts Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Direktīvā 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV L 349, 1. lpp.), šajā saistībā ir jānorāda divas atziņas. Pirmkārt, judikatūrā ir atzīta šādas programmas vērtība, bet vienlaikus ir uzsvērts, ka sabiedrības intereses, kas saistītas ar tās efektivitātes saglabāšanu, nav uzskatāmas par vispārīgi un absolūti pārākām pār citām iesaistītajām sabiedrības un privātajām interesēm, kuras arī ir aizsardzības vērtas un ir jālīdzsvaro ar tām katrā atsevišķajā gadījumā (skat. šā sprieduma 118.–123. punktu). Otrkārt, Direktīvas 2014/104 preambulas 20. apsvērumā un 6. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka šis tiesību akts neskar noteikumus par sabiedrības piekļuvi dokumentiem, kas paredzēti Regulā Nr. 1049/2001, kā turklāt pati Komisija ir uzsvērusi sava atbildes rakstā uz repliku (skat. šā sprieduma 58. punktu).

136    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums no tiesību viedokļa nav pietiekami pamatots, ciktāl tajā ir noteikts, ka kopumā pilnīgi un absolūti ir jāpieņem, ka tad, ja prasītājai ļautu piekļūt atsaucēm uz “iecietības programmas dokumentiem” lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītājā, tiktu apdraudētas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem aizsargātās intereses.

b)     Par atteikumu piešķirt piekļuvi informācijai par fizisko personu identitāti

137    Apstrīdētā lēmuma 5.2. punktā Komisija uzskatīja, ka informācija par fizisko personu identitāti satura rādītājā nevar tikt paziņota prasītājai. Lai izdarītu šo secinājumu, tā vispirms norādīja, ka šī informācija iekļauj personas datus Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) 2. panta a) punkta un 8. panta b) punkta izpratnē. Tad Komisija būtībā uzskatīja, pirmkārt, ka prasītāja nav norādījusi, kādēļ tai bija vajadzīgs saņemt šos datus, un, otrkārt, ka bija iemesli domāt, ka to paziņošana varētu kaitēt to personu likumīgajām interesēm, uz kurām tie attiecas.

138    Šajā ziņā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka iestādes atsaka piekļuvi dokumentam gadījumā, ja tā atklāšana varētu kaitēt personu privātajai dzīvei un neaizskaramībai, jo īpaši saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.

139    Šajā tiesību normā, kurā ir noteikts īpašs un pastiprināts to personu aizsardzības režīms, kuru personas dati attiecīgajā gadījumā varētu tikt izpausti sabiedrībai, ir prasīts, lai iespējamais kaitējums personas privātajai dzīvei un neaizskaramībai vienmēr tiktu aplūkots un izvērtēts tostarp saskaņā ar Regulu Nr. 45/2001 (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager, C‑28/08 P, Krājums, EU:C:2010:378, 59. un 60. punkts).

140    Regulas Nr. 45/2001 2. pantā ir noteikts, pirmkārt, ka personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, un, otrkārt, ka personas datu apstrāde ir visas darbības ar personas datiem, tostarp to ieguve un izpaušana pārraidot, izplatīšana vai pieejamības nodrošināšana citā veidā.

141    Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktā it īpaši ir noteikts, ka personas dati tiek nosūtīti saņēmējam tikai tad, ja saņēmējs pierāda vajadzību nosūtīt datus un nav pamata pieņemt, ka tādējādi varētu tikt apdraudētas attiecīgās personas likumīgās intereses. Šī tiesību norma ir piemērojama jebkuram pieteikumam, kas balstīts uz Regulu Nr. 1049/2001 un ir vērsts uz piekļuvi dokumentiem, kas ietver personas datus (spriedumi Komisija/Bavarian Lager, minēts 139. punktā, EU:C:2010:378, 63. punkts, un 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, Krājums, EU:C:2014:2250, 101. punkts).

142    Šajā lietā prasītāja neapstrīd Komisijas konstatējumu, ka informācija par noteiktu fizisko personu identitāti satura rādītājā ir personas dati. Tāpat tā neapstrīd, ka tās pieteikums, kas ir vērsts uz to, lai šī informācija tai tiktu paziņota, ir personas datu apstrāde. Tā kritizē tikai Komisijas argumentāciju, kas sniegta, lai atteiktos tos tai paziņot, būtībā pārmetot šai iestādei, ka tā šo secinājumu ir izdarījusi vispārīgu argumentu par privātās dzīves aizsardzību rezultātā, nevis detalizēti izskaidrojot individuālos iemeslus, kādēļ attiecīgie dati katrs atsevišķi tai nevar tikt paziņoti.

143    Tomēr Komisija pirmām kārtām pamatoti pieprasīja, lai prasītāja pierādītu vajadzību nosūtīt attiecīgos personas datus atbilstoši Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktam. Proti, ja persona, kas lūdz šiem personas datus saturošiem dokumentiem piekļuvi, tai nesniedz nedz skaidru un likumīgu pamatojumu, nedz pārliecinošus argumentus nolūkā pierādīt vajadzību tai nosūtīt šādus datus, Komisija nevar izsvērt dažādās iesaistītās intereses (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Bavarian Lager, minēts 139. punktā, EU:C:2010:378, 77. un 78. punkts, un Strack/Komisija, minēts 141. punktā, EU:C:2014:2250, 107. punkts).

144    Otrām kārtām Komisija, ņemot vērā prasītājas iesniegtos konkrētos argumentus, varēja uzskatīt, ka šajā gadījumā šāda vajadzība netika pierādīta.

145    Proti, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītāja vajadzību tai nosūtīt attiecīgos datus bija pamatojusi ar to, ka “šī informācija par fizisko personu vārdiem “[..] [bija] pārāk ierobežota, lai [prasītājai] ļautu īstenot savas tiesības””. Prasītāja savā prasībā neapstrīd šo Komisijas konstatējumu. Tieši otrādi, tā Vispārējā tiesā joprojām apgalvo, pirmkārt, ka tai “šī informācija ir vajadzīga”, otrkārt, ka, “ja satura rādītājā nav norādīti arī attiecīgo personu vārdi, tās piekļuves tiesības būs būtiski vājinātas, jo tas ir vienīgais veids, kā tā var identificēt nozīmīgus dokumentus”, un, treškārt, ka, “pat pieņemot, ka [tai] ir jāpierāda vajadzība norādīt fizisko personu vārdus (quod non [..]), šis nosacījums katrā ziņā ir izpildīts”, jo tā esot “pietiekami pierādījusi, ka tai ir vajadzīga šī informācija, lai varētu saņemt tai nodarīto zaudējumu atlīdzību”.

146    Saskaroties ar tik vispārīgu un abstraktu pamatojumu, Komisija varēja kopumā uzskatīt, ka “neredz nekādu iemeslu, kas pamatotu [attiecīgo] datu publiskošanu sabiedrībai” un ka “vajadzība nosūtīt attiecīgos personas datus [..] nav pierādīta” (pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/EnBW, minēts 12. punktā, EU:C:2014:112, 105. un 132. punkts).

147    Līdz ar to ir jānoraida argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts piekļuves atteikums informācijai par fizisko personu identitāti.

c)     Par atteikumu piešķirt piekļuvi trešo uzņēmumu nosaukumiem

148    Apstrīdētā lēmuma 5.3. punktā Komisija uzskatīja, ka dažādu to uzņēmumu kategoriju nosaukumi, kas “darbojas liftu un mehānisko eskalatoru nozarē” vai kam ir darījumu attiecības ar uzņēmumiem, kuriem ir adresēts lēmums par automašīnas stikliem, nevar tikt izpausti prasītājai, jo to identitātes un tātad to dalības procedūrā vai to darījumu attiecību ar procedūras dalībniekiem atklāšana varētu apdraudēt viņu reputāciju un komerciālās intereses.

149    Šajā ziņā ir acīmredzams, ka, lai gan apstrīdētajā lēmumā ir pārrakstīšanās kļūda, nevarēja pastāvēt nekādas pamatotas šaubas par to, ka Komisija vēlējās atsaukties – kā tā norādīja iebildumu rakstā, nevienam pret to neiebilstot, – uz to uzņēmumu nosaukumiem, kuri darbojas nevis liftu un mehānisko eskalatoru nozarē, bet gan automašīnas stiklu nozarē, kas ir vienīgais lietas COMP/39.125 priekšmets. Līdz ar to šajā ziņā nevar konstatēt nepietiekamu pamatojumu.

150    Pēc būtības vispirms ir jāatgādina, ka Komisija, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja, pamatojoties uz vispārējo prezumpciju, noraidīt prasītājas pirmo pieteikumu, ciktāl tas attiecās uz attiecīgās informācijas kategoriju (skat. šā sprieduma 94. punktu).

151    Vēl ir jāuzskata, ka, atsaucoties uz dažādu attiecīgo kategoriju uzņēmumu “reputāciju” un “komerciālajām interesēm”, lai atteiktos izpaust to nosaukumus prasītājai, Komisija būtībā vēlējusies balstīties tostarp uz vispārējo prezumpciju, saskaņā ar kuru šo juridisko personu identitātes publiskošana principā apdraudētu trešo personu komerciālo interešu aizsardzību, ko nodrošina Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums, kā šī iestāde to ir atgādinājusi iebildumu rakstā, nevienam pret to neiebilstot.

152    Visbeidzot ir jākonstatē, ka prasītāja šajā lietā lietderīgi neapstrīd šīs vispārējās prezumpcijas izmantošanu.

153    Proti, tā, pirmkārt, apstrīd pašu Komisijas iespēju izmantot šādu prezumpciju. Tomēr no šā sprieduma 39. un 44. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijai, kurai konkurences noteikumu piemērošanas procedūrā ir jāievāc slepena komerciāla informācija par procedūras dalībnieku stratēģiju un darbībām, kā arī par to darījumu attiecībām ar trešajām personām, ir tiesības to darīt.

154    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, darījumu attiecības, kas var tikt atklātas, publiskojot satura rādītājā minēto juridisko personu identitāti, ir vairāk nekā piecus gadus vecas un tātad pārāk “senas”, lai varētu tikt uzskatīts, ka uz tām joprojām attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums. Tomēr šāds arguments ir ne tikai pārāk vispārīgs, lai ar to varētu atspēkot vispārējo prezumpciju, uz kuru atsaukusies Komisija, bet arī nav noteicošs. Šajā ziņā ir tiesa, ka no judikatūras izriet, ka tas, ka informācija, kurā var būt iekļauts komercnoslēpums vai kura ir konfidenciāla, ir piecus vai vairāk gadus veca un tādējādi ir uzskatāma par novecojušu, izņemot, ja tiek pierādīts, ka tā vēl joprojām ir nozīmīgs elements no uzņēmuma, uz kuru tā attiecas, komerciālā stāvokļa viedokļa (skat. rīkojumu, 2005. gada 22. februāris, Hynix Semiconductor/Padome, T‑383/03, Krājums, EU:T:2005:57, 60. punkts un tajā minētā judikatūra). No minētā vispārīgāk arī izriet, ka negatīvās sekas, kas var būt slepenas komerciālas informācijas publiskošanai, var būt mazākas tādēļ, ka šī informācija ir novecojusi (šajā ziņā skat. rīkojumu, 1996. gada 19. jūnijs, NMH Stahlwerke u.c./Komisija, T‑134/94, no T‑136/94 līdz T‑138/94, T‑141/94, T‑145/94, T‑147/94, T‑148/94, T‑151/94, T‑156/94 un T‑157/94, EU:T:1996:85, 24. un 32. punkts). Tomēr tas neizslēdz to, ka uz šādu informāciju joprojām var attiekties Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, kā tas izriet no šā sprieduma 63. punktā minētās judikatūras.

155    Argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts atteikums piešķirt piekļuvi trešo uzņēmumu nosaukumiem, ir tātad jānoraida, un nav jāizvērtē, vai norādes uz tiem ir uzskatāmas par personas datiem, kā savā iebildumu rakstā apgalvo Komisija, neraugoties uz jebkādiem apsvērumiem šajā saistībā apstrīdētajā lēmumā, nedz arī 2012. gada 7. marta lēmumā, kur šis atteikuma pamats ir minēts tikai attiecībā uz satura rādītājā norādīto fizisko personu vārdiem.

d)     Par atteikumu piešķirt piekļuvi citai slepenai komerciālajai informācijai

156    Apstrīdētā lēmuma 5.4. punktā Komisija ir konstatējusi, pirmkārt, ka satura rādītājā ir slepena komerciāla informācija, kurā iekļauti automašīnu ražotāju nosaukumi un atsauces uz transportlīdzekļu modeļiem. Tā norāda, otrkārt, ka prasības atcelt tiesību aktu, kas īpaši attiecās uz jautājumu par to, vai dažas šīs informācijas daļas joprojām bija jāuzskata par konfidenciālam vai arī tās, tieši otrādi, bija jāiekļauj lēmuma par automašīnas stikliem galīgajā nekonfidenciālajā versijā, Vispārējā tiesā bija cēluši daži uzņēmumi, kas ir šā lēmuma adresāti. Šo iemeslu dēļ tā secinājusi, ka nevar “šajā posmā publiskot informāciju, kas pēc Vispārējās tiesas spriedumiem vēl joprojām varētu būt konfidenciāla”.

157    Pirmkārt, šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai arī apstrīdētā lēmuma pamatojums ir nosacīti īss, tas tomēr ir pietiekami precīzs, lai ļautu prasītājai saprast tā saturu un Vispārējai tiesai – pārbaudīt tā tiesiskumu.

158    Otrkārt, pēc būtības ir jākonstatē, ka prasītāja lietderīgi neapstrīd argumentus, kuri likuši Komisijai uzskatīt, ka uz attiecīgo informāciju attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums.

159    Proti, tā tikai, pirmkārt, apgalvo, ka prasības, uz ko atsaukusies Komisija, attiecas uz jautājumu par to, vai attiecīgā informācija ir jāpadara pieejama plašai sabiedrībai, bet tās pašas prasība attiecas uz jautājumu par to, vai tā ir jāizpauž personai, kura uzskata, ka tai ir ticis nodarīts kaitējums tā pārkāpuma dēļ, kas konstatēts lēmumā par automašīnas stikliem, un ka iesaistītās intereses ir jālīdzsvaro atbilstoši atšķirīgai kārtībai šajos abos gadījumos. Tomēr ar šādu argumentu būtībā tiek apgalvots, ka sevišķas sabiedrības intereses ir pārākas pār izņēmumu, ko Komisija norādījusi, lai iebilstu pret attiecīgo datu publiskošanu. Līdz ar to tā nenošķir argumentu, kas šajā saistībā izvirzīts pakārtoti, kā turklāt prasītāja to apstiprina prasības pieteikumā. Tas turpinājumā tiks izvērtēts šajā saistībā (skat. šā sprieduma 162. un nākamos punktus).

160    Ciktāl prasītāja apstrīd, pirmkārt, vispārējo prezumpciju, uz ko 2012. gada 7. marta lēmumā papildu kārtā atsaukušies Komisijas dienesti, lai tai atteiktos paziņot attiecīgo informāciju, ir jānorāda, ka šim argumentam nav priekšmeta. Proti, apstrīdētajā lēmumā Komisija attiecībā uz viņu nebija pārņēmusi šādu vispārējo prezumpciju, saskaņā ar kuru šīs informācijas publiskošana principā apdraudētu procedūras dalībnieku komerciālo interešu aizsardzību, pretēji tam, kas ir apgalvots iebildumu rakstā. Tieši otrādi, šī iestāde ir tikai atteikusi to publiskošanu “šajā posmā”, ņemot vērā Vispārējā tiesā celtās prasības.

161    Līdz ar to argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts atteikums piešķirt piekļuvi citai slepenai komerciālajai informācijai, nevar būt veiksmīgi.

2.     Par sevišķām sabiedrības interesēm, uz kurām ir atsaukusies prasītāja

162    Savos argumentos, ar kuriem prasītāja apstrīd atteikumu piešķirt piekļuvi informācijai par fizisko personu vārdiem, no vienas puses, un citai slepenai komerciālai informācijai, no otras puses, tā apgalvo, ka Komisija kļūdaini nav ņēmusi vērā sevišķās sabiedrības intereses – ļaut pret konkurenci vērsto darbību upuriem īstenot savas tiesības uz atlīdzību – un nav uzskatījusi, ka šīs sevišķās sabiedrības intereses ir pārākas pār interesēm, kas ir aizsargātas ar izņēmumiem, kas apstrīdētajā lēmumā norādīti, lai atteiktos tai paziņot minēto informāciju, lai arī tā tai esot bijusi vajadzīga, lai tai ļautu efektīvi izmantot savas tiesības uz atlīdzību.

163    Šajā ziņā no šā sprieduma 66.–70. punktā minētās judikatūras izriet, ka tik vispārīgi apsvērumi paši par sevi nevar būt pārāki pār iemesliem, kas pamato atteikumu publiskot dokumentus, kuri iekļauti konkurences noteikumu piemērošanas procedūras lietas materiālos. Līdz ar to visām personām, kas vēlas saņemt zaudējumu atlīdzību, kuri, viņuprāt, radušies Savienības konkurences noteikumu pārkāpuma dēļ, ir jāpierāda sava vajadzība piekļūt vienam vai otram šim dokumentam, lai Komisija varētu katrā atsevišķajā gadījumā līdzsvarot iesaistītās intereses. Nepastāvot šādai nepieciešamībai, intereses saņemt zaudējumu atlīdzību, kuri radušies Savienības konkurences noteikumu pārkāpuma dēļ, nevar būt sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē.

164    Šajā lietā prasītāja vispārīgi un abstrakti apgalvo, ka tai ir vajadzīgs, lai tiktu paziņoti visi satura rādītājā minēto fizisko personu vārdi un visa komerciālā informācija šajā dokumentā, lai tā varētu īstenot savas tiesības uz atlīdzību.

165    Turpretī šajā prasībā tā nenorāda un neapgalvo, ka būtu norādījusi pieteikumā un atkārtotajā pieteikumā, kas iepriekš tikuši iesniegti Komisijai, konkrētus pierādījumus, ar kuriem varētu tikt apliecināta vajadzība saņemt vienu vai otru minēto informāciju, piemēram, precizējot argumentus par faktiem vai īpašos juridiskos argumentus, ka šādas informācijas iegūšana varētu tai palīdzēt valsts tiesā, kas izskata tās prasību, to pamatot.

166    Šādos apstākļos šajā lietā ir jānoraida argumenti par sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, kā to pamatoti norāda Komisija.

167    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šie pamati ir jāpieņem, ciktāl tie attiecas uz atteikumu ļaut prasītājai piekļūt atsaucēm uz “iecietības programmas dokumentiem” lietas COMP/39.125 materiālu satura rādītājā, un pārējā daļā tie jānoraida.

168    Līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā daļā ir jāatceļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

169    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai.

170    Tā kā šajā lietā gan prasītājai, gan Komisijai daži prasījumi ir bijuši neveiksmīgi, tās katra sedz savus tiesāšanās izdevumus. Turklāt SGSD sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      Komisijas 2013. gada 29. oktobra Lēmums Gestdem 2012/817 un 2012/3021, ar ko tika noraidīti divi pieteikumi par piekļuvi dokumentiem lietā COMP/39.125 (Automašīnu stikli), tiek atcelts, ciktāl tas attiecas uz atteikumu ļaut Axa Versicherung AG piekļūt atsaucēm uz “iecietības programmas dokumentiem” šīs lietas materiālu satura rādītājā;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Axa Versicherung un Eiropas Komisija katra sedz savus tiesāšanās izdevumus;

4)      Saint-Gobain Sekurit Deutschland GmbH & Co. KG sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Papasavvas Forwood Bieliūnas

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 7. jūlijā.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.