Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2024. gada 13. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 1999/70/EK – UNICE, CEEP un EAK pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Darba līgumi uz noteiktu laiku publiskajā sektorā – Pagaidu darbinieki – 5. klauzula – Pasākumi, lai novērstu un sodītu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu

Apvienotajās lietās C‑331/22 un C‑332/22

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo n°17 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 17, Spānija) iesniegusi ar 2022. gada 12. maija un 2022. gada 6. maija lēmumiem un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2022. gada 17. maijā un 2022. gada 19. maijā, tiesvedībās

KT

pret

Dirección General de la Función Pública, adscrita al Departamento de la Presidencia de la Generalitat de Catalunya (C‑331/22),

un

HM

VD

pret

Departamento de Justicia de la Generalitat de Catalunya (C‑332/22),

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši A. Kumins [A. Kumin] (referents) un I. Ziemele,

ģenerāladvokāts: N. Emiliu [N. Emiliou],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        KT vārdā – B. Salellas Vilar, abogado,

–        HM un VD vārdā – J. Araúz de Robles Dávila, abogado,

–        Dirección General de la Función Pública vārdā – adscrita al Departamento de la Presidencia de la Generalitat de Catalunya un le Departamento de Justicia de la Generalitat de Catalunya, B. Bernad Sorjús, letrada,

–        Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

–        Grieķijas valdības vārdā – V. Baroutas un M. Tassopoulou, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – I. Galindo Martín, D. Recchia un N. Ruiz García, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”), kas ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.) pielikumā, 5. klauzulas interpretāciju.

2        Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedībām lietā C‑331/22 starp KT un Dirección General de la Función Pública, adscrita al Departamento de la Presidencia de la Generalitat de Catalunya (Civildienesta ģenerāldirektorāts, kas pakļauts Katalonijas autonomās kopienas prezidentūrai, Spānija) un lietā C‑332/22 starp HM, VD un Departamento de Justicia de la Generalitat de Catalunya (Katalonijas autonomās kopienas valdības Tieslietu ministrija, Spānija), par darba tiesisko attiecību starp ieinteresētajām personām un attiecīgo valsts pārvaldes iestādi kvalifikāciju.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi šīs direktīvas izpildei [un to] pienākums ir veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai tās vienmēr varētu garantēt iznākumus, ko paredz šī direktīva. [..]”

4        Saskaņā ar pamatnolīguma 1. klauzulu:

“Šā pamatnolīguma mērķis ir:

[..]

b)      radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību.”

5        Pamatnolīguma 4. klauzulas “Diskriminācijas aizlieguma princips” 1. punktā ir noteikts:

“Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.”

6        Pamatnolīguma 5. klauzulā “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” ir paredzēts:

“1.      Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem [koplīgumiem] vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu [līdzvērtīgu] tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju [darba ņēmēju kategoriju] vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

a)      objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;

b)      secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;

c)      šādu darba līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.

2.      Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:

a)      uzskata par “secīgām”;

b)      uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”

 Spānijas tiesības

 Konstitūcija

7        Constitución española (Spānijas Konstitūcija; turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) 23. panta 2. punktā ir noteikts, ka pilsoņiem “ir tiesības vienlīdzīgi piekļūt valsts amatiem, ievērojot likumā noteiktās prasības”.

8        Konstitūcijas 103. panta 3. punktā it īpaši ir paredzēts, ka ar likumu nosaka civildienesta noteikumus un reglamentē piekļuvi civildienestam saskaņā ar nopelnu un piemērotības principiem.

 Tiesību akti par darba līgumiem uz noteiktu laiku

–       Darba likums

9        2015. gada 23. oktobra Real Decreto Legislativo 2/2015, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores (Karaļa leģislatīvais dekrēts 2/2015, ar ko apstiprina Darba likuma pārstrādāto redakciju; 2015. gada 24. oktobra BOE Nr. 255, 100224. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietu faktiem (turpmāk tekstā — “Darba likums”), 15. panta 3. punktā ir noteikts, ka “līgumi uz noteiktu laiku, kas noslēgti, pārkāpjot likumu, ir uzskatāmi par noslēgtiem uz nenoteiktu laiku”.

10      Darba likuma 15. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Neskarot šī panta 1. punkta a) apakšpunkta, 2. un 3. punkta normas, darba ņēmēji, kuri ir pieņemti darbā – ar pārtraukumu vai bez pārtraukuma – uz laikposmu, kas ir ilgāks par [24] mēnešiem [30] mēnešu periodā, vienā un tajā pašā vai atšķirīgā amata vietā vienā un tajā pašā uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, noslēdzot vismaz divus līgumus uz noteiktu laiku vai nu tieši, vai arī saistībā ar personāla nodrošināšanas pakalpojumiem, ko sniedz pagaidu darba aģentūras, saskaņā ar vienādiem vai atšķirīgiem līguma uz noteiktu laiku noteikumiem, iegūst pastāvīgo darbinieku statusu. [..]”

–       EBEP

11      2015. gada 30. oktobra texto refundido de la Ley del Estatuto Básico del Empleado Público (Likuma par publiskā sektora personālam piemērojamiem pamatnoteikumiem pārstrādātā redakcija), kas apstiprināta ar 2015. gada 30. oktobra Real Decreto Legislativo 5/2015 por el que se aprueba el Texto Refundido de la Ley del Estatuto Básico del Empleado Público (Karaļa leģislatīvais dekrēts 5/2015, ar ko apstiprina Likuma par publiskā sektora personālam piemērojamiem pamatnoteikumiem pārstrādāto tekstu) (2015. gada 31. oktobra BOE Nr. 261, 103105. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietu faktiem (turpmāk tekstā — “EBEP”), 10. pantā ir paredzēts:

“1.      Pagaidu darbinieki ir personas, kas skaidri pamatotas vajadzības un steidzamības dēļ tiek ieceltas šajā statusā, lai veiktu ierēdņu funkcijas vienā no šādiem gadījumiem:

a)      tādu vakantu amatu esamība, ko nevar ieņemt ierēdņi;

b)      šajos amatos nodarbināto aizvietošana uz laiku;

c)      īslaicīgu programmu realizācija, kuras nevar būt ilgākas par trim gadiem un ir pagarināmas par divpadsmit mēnešiem saskaņā ar tiesību aktiem civildienesta jomā, kas pieņemti, lai īstenotu šo likumu;

d)      pārmērīgs vai palielināts darba apjoms vismaz sešu mēnešu laikā divpadsmit mēnešu periodā.”

2.      Pagaidu darbiniekus atlasa saskaņā ar paātrinātām procedūrām, kurās katrā ziņā tiek ievēroti vienlīdzības, nopelnu, piemērotības un publicitātes principi.

3.      Pagaidu darbinieku funkcijas beidzas, ja vairs nepastāv viņu iecelšanas amatā iemesls, izņemot 63. pantā minētajos gadījumos.

4.      Gadījumā, kas minēts šī panta 1. punkta a) apakšpunktā, vakantās darba vietas, ko aizpilda pagaidu darbinieki, tiek iekļautas darba piedāvājumā, kas sakrīt ar finanšu gadu, kurā viņi ir iecelti, vai, ja tas nav iespējams, tad nākamajā finanšu gadā, ja vien netiek nolemts likvidēt attiecīgo amatu.

5.      Pagaidu darbiniekiem piemēro pastāvīgajiem ierēdņiem noteikto vispārējo regulējumu, ciktāl tas atbilst viņu situācijas būtībai [..].”

12      EBEP 70. pantā ir noteikts:

“1.      Attiecībā uz cilvēkresursu, kas saņem budžeta dotāciju, vajadzībām, kuras ir jāapmierina, pieņemot darbā jaunus darbiniekus, tiek publicēts paziņojums par amata vietu publiskajā sektorā vai tās tiek aizpildītas ar cita līdzīga cilvēkresursu vajadzību apmierināšanas instrumenta palīdzību, un tas nozīmē, ka ir jāorganizē atbilstošas darbā pieņemšanas procedūras paredzētajām amata vietām, paredzot līdz pat papildu [10 %], un jānosaka maksimālais termiņš paziņojumu publicēšanai. Katrā ziņā paziņojuma par amata vietu publiskajā sektorā vai līdzīga instrumenta īstenošana notiek triju gadu termiņā, kas nav pagarināms.

2.      Paziņojums par amata vietu publiskajā sektorā vai līdzīgs instruments, ko katru gadu apstiprina valsts pārvaldes iestādes vadības struktūras, tiek publicēts attiecīgajā oficiālajā vēstnesī.

[..]”

–       Likums 20/2021

13      Ar 2021. gada 28. decembra Ley 20/2021 de medidas urgentes para la reducción de la temporalidad en el empleo público (Likums 20/2021 par steidzamiem pasākumiem, lai samazinātu nodarbinātības valsts sektorā pagaidu raksturu; 2021. gada 29. decembra BOE Nr. 312, 165067. lpp.; turpmāk tekstā — “Likums 20/2021”) tika netieši aizstāts 2021. gada 6. jūlija Real Decreto‑ley 14/2021 de medidas urgentes para la reducción de la temporalidad en el empleo público (Karaļa dekrētlikums 14/2021 par steidzamiem pasākumiem, lai samazinātu nodarbinātības valsts sektorā pagaidu raksturu) (BOE Nr. 161, 2021. gada 7. jūlijs, 80375. lpp.) un tika grozīti daži EBEP noteikumi.

14      Likuma 20/2021 2. pantā “Nodarbinātības uz noteiktu laiku stabilizēšana” ir paredzēts:

“1.      Nodarbinātības uz noteiktu laiku stabilizācijas nolūkā papildus 2017. gada 27. jūnija Ley 3/2017 de Presupuestos Generales del Estado para el año 2017 [(Likums 3/2017, ar ko nosaka valsts vispārējo budžetu 2017. gadam; 2017. gada 28. jūnija BOE Nr. 153, 53787. lpp.)] 19. panta 1. punkta 6. apakšpunkta un Ley 6/2018 de Presupuestos Generales del Estado para el año 2018 [(Likums 6/2018, ar ko nosaka valsts vispārējo budžetu 2018. gadam] 19. panta 1. punkta 9. apakšpunkta noteikumiem, 2018. gada 3. jūlija spriedumā (BOE Nr. 161, 2018. gada 4. jūlijs, 66621. lpp.) ar šo likumu ir atļauts papildus pārveidot amata vietas, ko ieņem uz noteiktu laiku nodarbināti darba ņēmēji, par ierēdņu ieņemtajām amata vietām, tā sauktā “stabilizācijas likme” [(tasa de estabilización)], kas ietver budžetā paredzētus strukturālus amatus, kas tikuši aizņemti pastāvīgi un uz noteiktu laiku vismaz trīs gadus pirms 2020. gada 31. decembra, neatkarīgi no tā, vai šie amati ir vai nav iekļauti amatu sarakstos, štatu sarakstos vai citās cilvēkresursu organizācijas formās, kuras izmanto valsts pārvaldes iestādēs.

Neskarot pirmo pārejas noteikumu, iepriekšējā daļā aprakstītajā nodarbinātības stabilizācijas procesā iekļauj amatus, uz kuriem attiecas nodarbinātības stabilizācijas process, kas paredzēts 19. panta 1. punkta 6. apakšpunktā Likumā Nr. 3/2017, ar ko nosaka valsts vispārējo budžetu 2017. gadam, un 19. panta 1. punkta 9. apakšpunktā Likumā Nr. 6/2018, ar ko nosaka valsts vispārējo budžetu 2018. gadam, ar nosacījumu, ka tie ir tikuši iekļauti attiecīgajos stabilizācijas valsts darba piedāvājumos un ka šī likuma spēkā stāšanās dienā par tiem nav izsludināts konkurss, vai ka par tiem ir izsludināti konkursi un atlases procedūras beigās amata vietas nav tikuši aizpildītas.

2.      Darba piedāvājumus, ar kuriem īsteno 1. punktā minētos stabilizācijas procesus un jauno stabilizācijas procesu, līdz 2022. gada 1. jūnijam apstiprina un publicē attiecīgajos oficiālajos laikrakstos, un tos koordinē kompetentās valsts pārvaldes iestādes.

Paziņojumus par konkursiem atlases procedūrām, kuru mērķis ir aptvert vietas, kas iekļautas valsts darba piedāvājumos, publicē līdz 2022. gada 31. decembrim.

Šīs atlases procedūras pabeidz līdz 2024. gada 31. decembrim.

3.      Likmei, kurā amata vietas sedz noteikta laika darba ņēmēji, jābūt mazākai par [8 %] no strukturālajām amata vietām.

4.      Par šo atlases procedūru īstenošanu, kas katrā ziņā garantē brīvas konkurences, vienlīdzības, nopelnu, piemērotības un publicitātes principu ievērošanu, katrā no jomām, kurā darbojas galvenā valsts pārvalde, autonomās kopienas un vietējās pašvaldības, var veikt sarunas, un Comisión de Coordinación del Empleo Público [(Valsts nodarbinātības koordinācijas komisija, Spānija)] var tikt veikti pasākumi, kas ļauj koordinēt šo procedūru īstenošanu dažādās valsts iestādēs.

Neskarot iespējamos katras iestādes civildienesta tiesiskā regulējuma vai īpaša regulējuma noteikumus, atlases sistēma ir konkurss, kura pamatā ir kvalifikācija un pārbaudījumi, [40 %] no kopējā vērtējuma, kas piešķirts atlases, pamatojoties uz kvalifikāciju, posmam, kurā galvenokārt ņem vērā attiecīgo profesionālo pieredzi, klasi, kategoriju vai līdzvērtīgu klasifikāciju, ņemot vērā, ka atlases posms, pamatojoties uz pārbaudījumiem, var nebūt izslēdzošs [EBEP] 37. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajās koplīguma sarunās.

Mobilitātes vai iekšējās paaugstināšanas mehānismi pirms amata vietu aizpildīšanas ir saderīgi ar stabilizācijas procesu, ja tas ir paredzēts katras iestādes īpašajā nozares regulējumā vai noteikumos.

5.      Šajos procesos noteikti ir jāpiedāvā strukturālie amati, ko ieņem darbinieki uz noteiktu laiku, un to pabeigšana nekādā ziņā nedrīkst izraisīt izdevumu vai darbinieku skaita pieaugumu.

6.      Pagaidu darbiniekiem vai uz noteiktu laiku nodarbinātajiem līgumdarbiniekiem, kuru līgumu iestāde izbeidz sakarā ar to, ka tie nav nokārtojuši atlases procedūru stabilizācijas procesā, kaut arī viņi šajā statusā bija nodarbināti, ir tiesības uz finansiālu atlīdzību, kas atbilst 20 fiksētā atalgojuma dienām par katru nostrādāto gadu, laikposmus, kas īsāki par vienu gadu, aprēķinot proporcionāli nostrādātajiem mēnešiem, nepārsniedzot 12 mēnešus.

Uz noteiktu laiku nodarbinātajiem līgumdarbiniekiem šī atlīdzība atbilst starpībai starp, no vienas puses, ne vairāk kā 20 fiksētā atalgojuma dienām par katru nostrādāto gadu, nepārsniedzot 12 mēnešus, un, no otras puses, atlīdzību, uz kuru darbinieks var pretendēt līguma izbeigšanas dēļ, laikposmus, kas īsāki par vienu gadu, aprēķinot proporcionāli nostrādātajiem mēnešiem. Ja minēto atlīdzību piešķir tiesas ceļā, summas tiek kompensētas.

Kandidāta nepiedalīšanās selektīvajā stabilizācijas procesā nekādā ziņā nedod tiesības uz finansiālu atlīdzību.

7.      Lai varētu uzraudzīt piedāvājumu, valsts iestādes ar Budžeta un izdevumu valsts sekretariāta starpniecību apliecina Finanšu un civildienesta ministrijā strukturālo amata vietu skaitu katrā no attiecīgajām jomām.”

15      Atbilstoši Likuma 20/2021 sestajam papildu noteikumam:

“Izņēmuma kārtā un saskaņā ar [EBEP] 61. panta 6. un 7. punkta noteikumiem valsts iestādes publicē uzaicinājumu iesniegt pieteikumus konkursa veidā, pamatojoties uz kvalifikāciju, attiecībā uz amatiem, kuri atbilst 2. panta 1. punkta prasībām un kuri līdz 2016. gada 1. janvārim ir bijuši nepārtraukti nodarbināti uz noteiktu laiku.

Par šīm atlases procedūrām, kas tiek organizētas tikai vienreiz, katrā no jomām, kurā darbojas valsts pārvalde, autonomās kopienas un vietējās pašvaldības, var veikt sarunas, un šajās procedūrās katrā ziņā tiek ievēroti šajā likumā paredzētie termiņi.”

16      Likuma 20/2021 astotajā papildu noteikumā ir noteikts:

“Sestajā papildu noteikumā minētie stabilizācijas procesi turklāt savos sludinājumos par konkursiem iekļauj strukturālās brīvās amata vietas, ko uz noteiktu laiku ieņem darbinieki, kuriem šādas darba attiecības bija pirms 2016. gada 1. janvāra.”

 Likums 40/2015

17      2015. gada 1. oktobra Ley 40/2015 de Régimen Jurídico del Sector Público (Likums 40/2015 par tiesisko regulējumu publiskajā sektorā) (2015. gada 2. oktobra BOE Nr. 236, 89411. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Ley 11/2020, Presupuestos Generales del Estado para el 2021 (Likums 11/2020, ar ko nosaka valsts vispārējo budžetu 2021. gadam), 87. panta 5. punkts, 2020. gada 30. decembra BOE Nr. 341 (2020. gada 31. decembra BOE Nr. 341, 125958. lpp.) (turpmāk tekstā — “Likums 40/2015”) ļauj privātiem darba ņēmējiem privātos uzņēmumos un privāto tiesību struktūrās, kas pievienojas publiskajam sektoram, veikt tādus pašus pienākumus, kādus veic ierēdnis, darba ņēmēja statusā tā sauktajā “likvidējamajā” amatā (a extinguir).

 Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C‑331/22

18      2005. gada 5. maijā KT tika iecelta pagaidu darbinieka amatā Generalitat de Catalunya (Katalonijas autonomā kopiena, Spānija) pārvaldes iestādē. Kopš šī datuma viņa tika vairākkārt secīgi iecelta amatā uz noteiktu laiku šajā valsts pārvaldē, un pēdējā no šīm iecelšanām notika 2015. gada 5. augustā. KT iecelšana amatā notika atlases procedūras rezultātā, kas tika veikta, it īpaši ievērojot nopelnu, piemērotības un vienlīdzības principus, kas paredzēti Konstitūcijas 103. panta 3. punktā.

19      Pēc tiesvedības pamatlietā uzsākšanas lietā C‑331/22 atbildētāja pamatlietā izsludināja publiskas atlases procedūras organizēšanu, lai aizpildītu tostarp KT amata vietu. Šī darbiniece lūdza piemērot pagaidu pasākumu, ar kuru šo amata vietu izslēdz no minētās atlases procedūras. Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo n°17 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 17, Spānija), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā, šo lūgumu apmierināja.

20      Iesniedzējtiesā prasītāja pamatlietā uzskata, ka, tā kā kopš stāšanās amatā viņa ir ieņēmusi vakantu amatu un tā kā attiecībā uz šo amata vietu nav ticis izteikts darba piedāvājums, lai novērstu secīgas iecelšanas amatā uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, kam viņa bija pakļauta, viņai būtu jāpiešķir uz nenoteiktu laiku nepastāvīgi nodarbināta darba ņēmēja statuss (t. s. “indefinido no fijo”) vai, pakārtoti, jāveic pasākums viņas darba vietas saglabāšanai.

21      Savukārt atbildētāja pamatlietā uzskata, ka saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) pastāvīgo judikatūru pagaidu darba attiecības ar pagaidu darbinieku neesot iespējams pārveidot par pastāvīgām darba attiecībām. Turklāt tā noliedz ļaunprātīgas izmantošanas esamību. Visbeidzot viņa apgalvo, ka katrā ziņā Likums 20/2021, kurā ir paredzēti efektīvi pasākumi, lai samazinātu pagaidu nodarbinātības ļaunprātīgu izmantošanu publiskajā sektorā, ļaujot noregulēt pagaidu darbinieku situāciju.

22      Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītāja pamatlietā uzsāka tiesvedību lietā C‑331/22 laikā, kad valsts tiesībās nebija paredzētas nekādas tiesiskās sekas gadījumā, ja tiek ļaunprātīgi izmantota pagaidu nodarbinātība publiskajā sektorā. Ņemot to vērā, Likumā 20/2021, kura atsevišķas tiesību normas esot piemērojamas pamatlietā šajā lietā, esot noteikti pasākumi šādas ļaunprātīgas izmantošanas samazināšanai. Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par šī likuma atbilstību pamatnolīgumam.

23      Šādos apstākļos Juzgado de la Contencioso‑Administrativo n° 17 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 17) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      [Likums 20/2021] kā vienīgo sodošo pasākumu paredz atlases procesu izsludināšanu un kompensāciju izmaksu tikai tiem, attiecībā uz kuriem pieļauta ļaunprātīga līgumu izmantošana un kuri nav nokārtojuši šos atlases procesus. Vai šis likums pārkāpj [pamatnolīguma] 5. klauzulu, nesodot par līgumu ļaunprātīgu izmantošanu saistībā ar publiskā sektora pagaidu darba ņēmējiem, kuri ir nokārtojuši šos atlases procesus, ņemot vērā, ka sods ir nepieciešams un šo atlases procesu nokārtošana nav sodošs pasākums, kas atbilst Direktīvas [1999/70] prasībām, kā Tiesa nolēmusi 2021. gada 2. jūnija rīkojumā lietā SUSH un CGT Sanidad de Madrid (C‑103/19, EU:C:2021:460)?

2)      Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir apstiprinoša un Likums 20/2021 neparedz citus efektīvus sodošus pasākumus par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu vai pagaidu darba līguma pagarināšanas ļaunprātīgu izmantošanu, vai likumdevēja bezdarbība, neparedzot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai ļaunprātīgi pagarinātu pagaidu darba līgumu pārveidošanu par līgumu uz nenoteiktu laiku, pārkāpj [pamatnolīguma] 5. klauzulu, kā Tiesa nolēmusi 2020. gada 30. septembra rīkojumā lietā [Câmara Municipal de Gondomar (C‑135/20, EU:C:2020:760)]?

3)      Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2018. gada 26. septembra spriedumos 1425/2018 un 1426/2018, kas veido judikatūru, ko apstiprina tās 2021. gada 20. decembra spriedums 1534/2021, ir nolēmusi, ka pasākums, kas ir jānosaka pagaidu rakstura darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā, var būt vienkārši tas, ka publiskā sektora darba ņēmējam, attiecībā uz kuru pieļauta ļaunprātīga līgumu izmantošana, tiek saglabāts nedrošas nodarbinātības regulējums līdz brīdim, kad iestāde darba devēja nosaka, vai pastāv strukturāla nepieciešamība un izsludina attiecīgos atlases procesus – kuros var piedalīties pretendenti, attiecībā uz kuriem nav pieļauta ļaunprātīga līgumu izmantošana-, lai aizpildītu amata vietu ar publiskā sektora pastāvīgiem darba ņēmējiem vai ierēdņiem. Vai šī judikatūra pārkāpj [pamatnolīguma] 5. klauzulu, ja atklāta atlases procesa izsludināšana un šī atlases procesa nokārtošana nav sodošs pasākums, kas atbilst Direktīvas [1999/70] prasībām, kā Tiesa nolēmusi 2021. gada 2. jūnija rīkojumā lietā SUSH un CGT Sanidad de Madrid (C‑103/19, EU:C:2021:460)?

4)      Ja atbilde uz [trešo] jautājumu ir apstiprinoša, un Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūra nenosaka citus efektīvus sodošus pasākumus par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu vai uz noteiktu laiku noslēgta līguma pagarināšanas ļaunprātīgu izmantošanu, vai tiesu bezdarbība, neparedzot secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai ļaunprātīgi pagarinātu pagaidu līgumu pārveidošanu par līgumu uz nenoteiktu laiku, pārkāpj Direktīvas [1999/70] pamatnolīguma 5. klauzulu, kā Tiesa nolēmusi 2020. gada 30. septembra rīkojumā lietā [Câmara Municipal de Gondomar (C‑135/20, EU:C:2020:760)]?

5)      Ja tiesību akti, kas pieņemti, lai transponētu [pamatnolīguma] 5. klauzulu, pārkāpj [Savienības] tiesības, vispār neparedzot konkrētu sodošu pasākumu, kas nodrošinātu šīs [Savienības] tiesību normas mērķu izpildi un izbeigtu publiskā sektora darba ņēmēju nedrošības situāciju – vai šajā situācijā valsts tiesām ir jālemj par ļaunprātīgi izmantotu pagaidu darba attiecību pārveidošanu par pastāvīgām attiecībām, kas nav ierēdņa statuss, bet sniedz stabilitāti darba ņēmējam, attiecībā uz kuru pieļauta ļaunprātīga līgumu izmantošana, lai novērstu to, ka šāda ļaunprātīga izmantošana paliek nesodīta un ka tiek apdraudēti pamatnolīguma 5. klauzulas mērķi, lai gan šī pārveidošana nav paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā, ja šīs pagaidu darba attiecības ir nodibinātas pēc atklāta atlases procesa un, ievērojot vienlīdzības, nopelnu atzīšanas un spēju atzīšanas principus?”

 Lieta C‑332/22

24      HM kopš 1984. gada 14. decembra strādā kā pagaidu darbinieks tiesu iestādēs Katalonijā. Tiesvedības uzsākšanas pamatlietā dienā lietā C‑332/22 viņas darba stāžs šajā iestādē bija 37 gadi. Viņas darba attiecības izpaudās kā iecelšana dažādos amatos un dažādu līgumu noslēgšana. Kopš vairāk nekā 8 gadiem HM ieņem vakanto procesuālā un administratīvā vadītāja amatu Juzgado de lo Penal n°3 de Vilanova i la Geltrú (Vilanova i la Želtru krimināltiesa Nr. 3, Spānija).

25      VD kopš 1991. gada 15. maija strādā kā pagaidu darbiniece tiesu iestādēs Katalonijā. No šī datuma līdz 2012. gada 31. maijam viņa tika iecelta amatos dažādās Barselonas tiesu iestādēs. 2012. gada 20. jūnijā viņa tika iecelta amatā Juzgado Penal n° 3 de Barcelona (Barselonas Krimināllietu tiesa Nr. 3, Spānija) kā pagaidu darbiniece Cuerpo de tramitación Procesal y Administrativa (procesa un administratīvā iestāde, Spānija). VD ieņem šo vakanto amatu kopš šī pēdējā minētā datuma, proti, vairāk nekā 9 gadus.

26      Tiesvedībā Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo n°17 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 17), kas, tāpat kā lietā C‑331/22, ir iesniedzējtiesa lietā C‑332/22, prasītājas pamatlietā norāda, ka visos darba gados tiesu iestādēs Katalonijā tās esot veikušas tādas pašas funkcijas kā ierēdņi salīdzināmā situācijā, un līdz ar to esot risinājušas nevis pagaidu, steidzamas un izņēmuma, bet gan parastas, ilgstošas un pastāvīgas vajadzības. Tādējādi esot jākonstatē, ka attiecīgā valsts iestāde ir ļaunprātīgi izmantojusi secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus līgumus vai dibinātas darba attiecības, kas nav saderīgi ar pamatnolīguma 5. klauzulu. Tās uzskata, ka, tā kā Spānijas tiesībās publiskajā sektorā nav paredzēts pasākums, kas ļauj sodīt par šādu izmantošanu, šajā nozarē piemērojamajam sodam ir jābūt viņu darba attiecību pārveidošanai par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, iegūstot ierēdņa statusu vai, pakārtoti, pārveidojot ļaunprātīgi izmantotas darba attiecības uz noteiktu laiku par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, kas pielīdzināmas ierēdņu darba attiecībām. Vēl pakārtotāk, viņas lūdz, lai attiecīgā iestāde atzītu to tiesības saglabāt viņu pašreizējos amatos kā šajos amatos nodarbinātām personām. Visbeidzot, tās lūdz samaksāt summu 18 000 EUR apmērā vai atbilstošu summu kā sankciju par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, no kā tās esot cietušas.

27      Savukārt atbildētāja pamatlietā, pirmkārt, norāda uz ļaunprātīgas izmantošanas neesamību, jo sludinājumi par konkursiem par prasītāju pamatlietā ieņemtajām amata vietām tika publicēti gandrīz katru gadu. Otrkārt, tā atsaucas uz Likumu 20/2021, kas ļaujot noregulēt prasītāju pamatlietā situāciju.

28      Šādos apstākļos Juzgado de la Contencioso‑Administrativo n°17 de Barcelona (Barselonas Administratīvā tiesa Nr. 17) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai pasākumi, kas noteikti Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2018. gada 26. septembra spriedumos Nr. 1425/2018 un 1426/2018, kuros paustās atziņas ir spēkā vēl šodien (2021. gada 30. novembrī), kuri izpaužas kā publiskā sektora darbinieka, kurš cietis no [noteikta laika darba līgumu secīgas slēgšanas] ļaunprātīgas izmantošanas, paturēšana tajā pašā nodarbinātības ļaunprātīgā nepastāvīguma situācijā, kamēr viņu nodarbinošā pārvaldes iestāde nekonstatē strukturālu nepieciešamību un neizsludina atbilstošas atlases procedūras vakantās amata vietas aizpildīšanai ar pastāvīgiem publiskā sektora darbiniekiem vai civildienesta ierēdņiem – ir pasākumi, kas atbilst sodu noteikšanas prasībām, kuras izriet no [pamatnolīguma] 5. klauzulas

vai, gluži otrādi, šo pasākumu rezultātā turpinās darba attiecību nepastāvīgums un aizsardzības trūkums līdz brīdim, kad nodarbinošā pārvaldes iestāde brīvi pēc saviem ieskatiem nolemj izsludināt atlases procedūru vakantās amata vietas aizpildīšanai ar pastāvīgu darbinieku, kuras iznākums nav skaidrs, jo šajās procedūrās var piedalīties arī kandidāti, kas nav cietuši no šādas ļaunprātīgas izmantošanas, un šos pasākumus nevar uzskatīt par atturošiem soda pasākumiem pamatnolīguma 5. klauzulas izpratnē, nedz arī par tādiem, kas garantē tās mērķu sasniegšanu?

2)      Kad valsts tiesa, pildot savu pienākumu katru reizi sodīt par konstatēto ļaunprātīgo izmantošanu (sods ir “nepieciešams” un “tūlītējs”), secina, ka atbilstīgas interpretācijas princips neļauj garantēt Direktīvas [1999/70] lietderīgo iedarbību – neinterpretējot valsts tiesības “contra legem” tieši tāpēc, ka dalībvalsts tiesiskajā regulējumā nav iekļauts neviens soda pasākums, lai piemērotu pamatnolīguma 5. klauzulu publiskajā sektorā, vai tai no Tiesas 2018. gada 17. aprīļa sprieduma Egenberger (C‑414/16, EU:C:2018:257) vai Tiesas (virspalātas) 2008. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223) izrietošās atziņas ir jāpiemēro tādējādi, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. un 47. pants ļauj atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normas, kuras liedz garantēt pilnu Direktīvas [1999/70] efektivitāti, pat ja tās ir konstitucionāla ranga normas?

Vai tai līdz ar to ļaunprātīgi izmantotās pagaidu darba attiecības ir jāpārveido par pastāvīgām darba attiecībām, kas ir identiskas vai līdzīgas salīdzināmo štata ierēdņu darba attiecībām, tādējādi no ļaunprātīgas izmantošanas cietušajai personai nodrošinot nodarbinātības stabilitāti, lai novērstu, ka šāda ļaunprātīga izmantošana paliek nesodīta un tiek apdraudēti minētās pamatnolīguma 5. klauzulas mērķi un lietderīgā iedarbība, kaut gan šī pārveide ir aizliegta valsts tiesiskajā regulējumā, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūrā vai varētu būt pretrunā [Konstitūcijai]?

3)      Ievērojot, ka 2018. gada 25. oktobra spriedumā lietā Sciotto (C‑331/17, EU:C:2018:859) un 2022. gada 13. janvāra spriedumā lietā MIUR un Ufficio Scolastico Regionale per la Campania (C‑282/19, EU:C:2022:3) Tiesa ir nospriedusi, ka [pamatnolīguma] 5. klauzulai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas izslēdz noteiktus publiskā sektora darbiniekus no to tiesību normu piemērošanas, kurās ir paredzēts sods par noteikta laika darba līgumu secīgas slēgšanas ļaunprātīgu izmantošanu, ja valsts tiesiskajā regulējumā neeksistē neviens cits efektīvs pasākums sodīšanai par šo ļaunprātīgas izmantošanas pasākumu, un ja Spānijas tiesību aktos nav paredzēts neviens pasākums sodīšanai par šādu ļaunprātīgu izmantošanu publiskajā sektorā, kas būtu attiecināms tādu personālu kā prasītājas;

vai, piemērojot šo Tiesas judikatūru un Savienības tiesībās noteikto līdzvērtības principu, rodas pienākums pārveidot no ļaunprātīgas izmantošanas cietušo publiskā sektora pagaidu darbinieku statusu par publiskā sektora pastāvīgo darbinieku vai civildienesta ierēdņu statusu, attiecinot uz viņiem tos pašus darba attiecību izbeigšanas iemeslus, kuri ir spēkā attiecībā uz šiem otrajiem, jo privātajā sektorā [Darba likuma] 15. pants uzliek pienākumu pastāvīgos darbiniekos pārveidot tos pagaidu darbiniekus, kuri vairāk nekā 24 mēnešus 30 mēnešu periodā ir bijuši nodarbināti pie viena un tā paša darba devēja, un [Likuma 40/2015], [8[7]. panta [5]. punkts], saskaņā ar valsts tiesībām ļauj darba ņēmējiem kas ir privāttiesiski nodarbināti uzņēmumos un struktūrās, kas pāriet uz publisko sektoru pildīt tās pašas funkcijas kā civildienesta ierēdņi ar t.s. “condición de a extinguir”, proti, nosacījumu par viņu amata vietas saglabāšanu līdz brīdim, kad iestājas likumā paredzētie darba attiecību izbeigšanās nosacījumi, un tādējādi attiecinot uz viņiem tādus pašus darba attiecību izbeigšanas iemeslus kā civildienesta ierēdņu gadījumā?

4)      Ievērojot, ka ar darba attiecību un darba līgumu izbeigšanu saistītie nosacījumi ir daļa no [pamatnolīguma] 4. klauzulā ietvertajiem “darba nosacījumiem” (spriedumi, 2014. gada 13. marts, Nierodzik, C‑38/13, EU:C:2014:152, 27. un 29. punkts; un, 2016. gada 14. septembris, Diego Porras, C‑596/14, EU:C:2016:683, 30. un 31. punkts),

ja atbilde uz [trešo] jautājumu ir noliedzoša, Tiesai tiek lūgts noteikt, vai no ļaunprātīgas izmantošanas cietušo publiskā sektora pagaidu darbinieku nodarbinātības stabilizācija, piemērojot viņiem tos pašus darba attiecību izbeigšanas un atlaišanas iemeslus, kas ir spēkā attiecībā uz salīdzināmiem civildienesta ierēdņiem vai pastāvīgiem darbiniekiem, lai arī tiem neiegūstot šo statusu, ir pienākums, kas valsts iestādēm ir jāpilda obligāti saskaņā ar [pamatnolīguma] 4. un 5. klauzulu un atbilstīgas interpretācijas principu, jo valsts tiesiskajā regulējumā ir vienīgi aizliegts iegūt pastāvīgu jeb štata darbinieku statusu tiem, kuri neatbilst noteiktām prasībām, un, šā personāla nodarbinātību stabilizējot šādā veidā, šis personāls minēto statusu neiegūst.

5)      Ņemot vērā, ka [Darba likuma] 15. pantā ir noteikts, ka pagaidu darba līgumu ilgums nedrīkst pārsniegt divus gadus, uzskatot, ka pēc šā termiņa beigām pildītie uzdevumi vairs nav pagaidu vai ārkārtas rakstura, bet gan ir parasti un stabili, un tāpēc darba devējiem privātajā sektorā ir pienākums pārveidot pagaidu darba attiecības par pastāvīgām darba attiecībām; un ņemot vērā, ka EBEP 10. pants publiskajā sektorā uzliek pienākumu iekļaut pagaidu personāla ieņemtos vakantos amatus nodarbinātības publiskajā piedāvājumā gadam, kurā ir notikusi iecelšana amatā, un, ja to nebūtu iespējams izdarīt, proti, maksimāli 2 gadu termiņā, tad piedāvājumā tam sekojošajam gadam, tādējādi, lai attiecīgo amata vietu aizņemtu pastāvīgais jeb civildienesta ierēdnis,

vai ir jāsecina, ka secīgu pagaidu darba līgumu slēgšanas ļaunprātīga izmantošana publiskajā sektorā sākas no brīža, kad nodarbinošā pārvaldes iestāde neaizpilda publiskā sektora pagaidu darbinieka ieņemto amata vietu, pieņemot darbā pastāvīgu jeb štata darbinieku termiņos, ko nosaka valsts tiesiskais regulējums, proti, iekļaujot šo amata vietu nodarbinātības publiskajā piedāvājumā maksimāli divu gadu termiņā no brīža, kad pagaidu darbinieks ir iecelts amatā, ar pienākumu atlaist viņu no darba, īstenojot šo nodarbinātības publisko piedāvājumu maksimāli trīs gadu termiņā, ko nosaka EBEP 70. pants?

6)      Vai [Likumā 20/2021] ir pārkāpti Savienības tiesībās nostiprinātie sodu likumības princips un sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, kas tostarp atzīti [Hartas] 49. pantā, jo šajā likumā kā sods par darba attiecību nepastāvīguma ļaunprātīgu izmantošanu ir paredzētas atlases procedūras, ko piemēro pat tad, ja darbības vai bezdarbība, kas veido pārkāpumu – un tātad ļaunprātīgu izmantošanu –, un sūdzības par tām, ir notikušas un noslēgušās jau – vairākus gadus – pirms Likuma 20/2021 pieņemšanas?

7)      Vai [Likums 20/2021] kā soda pasākumu paredzot atlases procedūru izsludināšanu, savukārt atlīdzinājumu paredzot tikai tiem no ļaunprātīgas izmantošanas cietušajiem, kuri nenokārto minēto atlases procedūru – ir pretrunā [pamatnolīguma] 5. klauzulai un Direktīvai [1999/70], jo tas nesoda par ļaunprātīgo izmantošanu, kas tikusi īstenota pret publiskā sektora pagaidu darbiniekiem, kuri ir nokārtojuši minēto atlases procedūru, lai arī sodam ir jābūt paredzētam vienmēr, taču minētās atlases procedūras nokārtošana nav soda pasākums, kas atbilst direktīvas prasībām, kā Tiesa nospriedusi 2021. gada 2. jūnija rīkojumā lietā SUSH un CGT Sanidad de Madrid (C‑103/19, EU:C:2021:460)?

Vai, citiem vārdiem sakot, [Likums 20/2021] paredzot tiesības saņemt atlīdzinājumu tikai tam no ļaunprātīgas izmantošanas cietušajam personālam, kas nav nokārtojis atlases procedūru, taču neparedzot šādas tiesības tiem no ļaunprātīgas izmantošanas cietušajiem darbiniekiem, kuri vēlāk šo atlases procedūru rezultātā ir ieguvuši pastāvīga personāla statusu – ir pretrunā Direktīvai [1999/70] un it īpaši tam, ko Tiesa ir nospriedusi 2021. gada 2. jūnija rīkojuma SUSH un CGT Sanidad de Madrid (C‑103/19, EU:C:2021:460) 45. punktā, saskaņā ar kuru, lai arī tādu atlases procedūru organizēšana, kurās var piedalīties publiskā sektora darbinieki, kuru nodarbinātībā ir tikuši ļaunprātīgi izmantoti secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi, ļauj šiem darbiniekiem tiekties uz pastāvīgu un stabilu amatu un līdz ar to publiskā sektora pastāvīgā personāla statusu, tas neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma noteikt atbilstošu pasākumu, lai pienācīgi sodītu par secīgu noteikta laika darba līgumu un noteikta laika darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu?

8)      Vai [Likums 20/2021] nosakot, ka atlases procedūras, kas paredzētas, lai mazinātu nodarbinātības nepastāvīgumu publiskajā sektorā, ir jārīko trīs gadu laikā, proti, līdz 2024. gada 31. decembrim, un kā sodu nosakot atlīdzinājumu, kas no ļaunprātīgās izmantošanas cietušajai personai jāsaņem darba attiecību izbeigšanas vai viņas atlaišanas brīdī – ir pretrunā [pamatnolīguma] 5. klauzulai, lasot to Tiesas 2017. gada 9. februāra rīkojuma lietā Rodrigo Sanz (C‑44[3]/16, EU:C:2017:109) gaismā vai Tiesas 2016. gada 14. septembra sprieduma lietā Pérez López (C‑16/15, EU:C:2016:679) vai 2018. gada 21. novembra sprieduma lietā de Diego Porras (C‑619/17, EU:C:2018:936) gaismā, jo tas tikai paildzina jeb pagarina no ļaunprātīgās izmantošanas cietušā darba ņēmēja atrašanos šajā ļaunprātīgas izmantošanas, aizsardzības trūkuma un nodarbinātības nepastāvīguma situācijā, apdraudot Direktīvas [1999/70] lietderīgo iedarbību, līdz brīdim, kamēr minētais darba ņēmējs galu galā tiek atlaists un var saņemt minēto atlīdzinājumu?

9)      Vai [Likums 20/2021] ir pretrunā līdzvērtības principam, jo saistībā ar Direktīvas [1999/70] piemērošanu piešķir mazāk tiesību, nekā izriet no valsts tiesību aktiem, jo:

–        Likums 11/2020, ar kuru ir izdarīti grozījumi Likuma 40/2015 87. panta [5]. punktā, saskaņā ar valsts tiesībām ļauj darba ņēmējiem, kas ir privāttiesiski nodarbināti uz publisko sektoru pārejošos privātos uzņēmumos pildīt tās pašas funkcijas, attiecinot uz viņiem tādus pašus darba attiecību izbeigšanas iemeslus kā civildienesta ierēdņu gadījumā un ar tādu pašu nosacījumu par viņu amata vietas saglabāšanu līdz brīdim, kad iestājas likumā paredzētie darba attiecību izbeigšanās nosacījumi (“a extinguir”), kā tas ir civildienesta ierēdņu gadījumā, lai arī viņi nav nokārtojuši atlases procedūru, savukārt Savienības tiesības transponējošais [Likums 20/2021] neļauj publiskā sektora darbiniekiem, kas atlasīti saskaņā ar atlases procedūrām kas ir balstītas uz vienlīdzīgas attieksmes, atklātības un brīvas konkurences principiem turpināt pildīt tās pašas funkcijas, ko pilda civildienesta ierēdņi, taču attiecinot uz viņiem tādus pašus darba attiecību izbeigšanas iemeslus;

–        Darba likuma 15. pants redakcijā, kas izriet no 1995. gada 24. marta [Real Decreto Legislativo] 1/1995 [por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/1995, ar ko apstiprina Darba likuma pārstrādāto redakciju), (1995. gada 29. marta BOE Nr. 75, 9654. lpp.)], proti, pirms Direktīvas [1999/70] pieņemšanas, ļauj valsts tiesību piemērošanas kontekstā pārveidot par pastāvīgiem darbiniekiem privāttiesiski nodarbinātos darba ņēmējus, kuri vairāk nekā 2 gadus ir bijuši nodarbināti pie viena un tā paša darba devēja, savukārt – Savienības tiesību piemērošanas kontekstā no ļaunprātīgas izmantošanas cietušajiem publiskā sektora darbiniekiem tiek vienīgi maksāts atlīdzinājums apmērā, kas atbilst 20 dienu pamatalgai par katru nostrādāto gadu, taču kopumā nepārsniedz 12 mēnešalgu ekvivalentu, un viņu darba attiecību pārveidošana ir aizliegta;

–        [Likuma 40/2015] par publiskā sektora tiesisko regulējumu 32. un nākamie panti, kuri nostiprina pilnīga atlīdzinājuma principu, uzliek pārvaldes iestādēm pienākumu atlīdzināt visu kaitējumu, kas to rīcības rezultātā ir nodarīts cietušajām personām, taču Savienības tiesību piemērošanas kontekstā atlīdzinājums no ļaunprātīgas izmantošanas cietušajiem ir ierobežots a priori gan apmēra ziņā – 20 dienu pamatalgas apmērā par katru nostrādāto gadu –, gan ilguma ziņā – 12 mēnešalgu ekvivalents?

10)      Vai [Likums 20/2021] – kā vienīgo faktisko soda pasākumu paredzot, ka no ļaunprātīgas izmantošanas cietušajiem, kuri nav nokārtojuši atlases procedūru, ir jāsaņem atlīdzinājums 20 dienu pamatalgas apmērā par katru nostrādāto gadu – ir pretrunā judikatūrai, kas izriet no Tiesas 2018. gada 7. marta sprieduma Santoro (C‑494/16, EU:C:2018:166), saskaņā ar kuru publiskajā sektorā, lai izpildītu Direktīvu [1999/70], nepietiek ar atlīdzinājumu vien, jo papildus tam ir jābūt noteiktiem citiem papildu, efektīviem, samērīgiem un atturošiem soda pasākumiem?

11)      Vai [Likums 20/2021] nosakot atlases procedūru nenokārtojušajiem cietušajiem tiesības saņemt atlīdzinājumu apmērā, kas atbilst 20 dienu pamatalgai par katru nostrādāto gadu, taču kopumā nepārsniedz 12 mēnešalgu ekvivalentu – ir pretrunā Savienības tiesībās noteiktajiem kaitējuma pienācīga un pilnīga atlīdzinājuma un samērīguma principiem, jo izslēdz negūto peļņu un citu atlīdzināmo jeb kompensējamo kaitējumu, kā, piemēram, kaitējumu, kas izriet no iespēju zaudēšanas [jēdziens, kas izmantots Tiesas 2018. gada 7. marta spriedumā Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166]; no neiespējamības iegūt pastāvīga darbinieka statusu tāpēc, ka valsts tiesiskajā regulējumā noteiktajā termiņā nav izsludināta atlases procedūra; vai no tā, ka šie darba ņēmēji nevar tikt paaugstināti amatā; no morālā kaitējuma, kas izriet no aizsardzības trūkuma, kas rodas jebkurā nodarbinātības nepastāvīguma situācijā; no darba attiecību izbeigšanas ar personu, kas cietusi no ļaunprātīgas izmantošanas un kurai, ņemot vērā tās vecumu un dzimumu (piemēram, 50 gadu vecumu pārsniegušas sievietes gadījumā), nav alternatīva darba tirgus; vai no vecuma pensiju apmēra samazināšanās?

12)      Vai [Likums 20/2021] nosakot atlīdzinājumu, kura apmērs ir ierobežots līdz 20 dienu pamatalgai par katru nostrādāto gadu un 12 mēnešalgu ekvivalentam – ir pretrunā Savienības tiesiskajam regulējumam, skatot to Tiesas 1993. gada 2. augusta sprieduma lietā Marshall (C‑271/91, EU:C:1993:335) un 2015. gada 17. decembra sprieduma lietā Arjona Camacho (C‑407/14, EU:C:2015:831) gaismā, atbilstoši kuriem Savienības tiesībām ir pretrunā tas, ka atlīdzinājums par kaitējumu, kas personai nodarīts atlaišanas dēļ, tiek ierobežots ar a priori noteiktu maksimālo robežvērtību?”

 Tiesvedība Tiesā

29      Ar 2023. gada 19. septembra lēmumu lietas C‑331/22 un C‑332/22 tika apvienotas sprieduma taisīšanai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 54. panta 1. punktu.

 Par Tiesas kompetenci un lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

30      Pirmām kārtām, atbildētājas pamatlietā un Spānijas valdība uzskata, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo ar tiem iesniedzējtiesa lūdzot Tiesu interpretēt Likumā 20/2021 paredzētos sankciju pasākumus un lemt par šo pasākumu atbilstību pamatnolīgumam. Šī valdība uzskata, ka ar šiem lūgumiem tiek prasīts, lai Tiesa sniegtu vispārēju konsultatīvu atzinumu par Spānijas tiesībās paredzēto “pagaidu ierēdņa” jēdzienu.

31      Otrām kārtām, atbildētājas pamatlietā un Spānijas valdība apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ciktāl tie attiecas uz Likumā 20/2021 minētajiem pasākumiem vai pasākumiem, kas izriet no Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūras, pārsniedz pamatlietu priekšmetu un tālab tajos ir izvirzīta hipotētiska rakstura problēma.

32      Prasītājas pamatlietā lūdzot vienīgi pārkvalificēt viņu pagaidu darba attiecības par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, lai gan šīs prasības nav pamatotas ne ar šiem pasākumiem, ne ar šo judikatūru. Tādējādi, piemēram, pirmkārt, Likuma 20/2021 2. pantā paredzētā atlīdzība saistībā ar darba attiecību izbeigšanu gadījumā, ja nav nokārtota atlases procedūra, otrkārt, dalība šajā atlases procedūrā kā veids kā iegūt pastāvīgu darbu, vai, treškārt, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūrā noteiktais pasākums saglabāt darba vietu līdz atbilstošās atlases procedūras organizēšanai un pabeigšanai, esot pasākumi, kas neesot pamatlietu priekšmets un tātad tiem neesot nekādas nozīmes šo strīdu atrisināšanā.

33      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu uzsāktas tiesvedības ietvaros valsts tiesību normu interpretācija ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas kompetencē un Tiesa nav tiesīga lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Tiesas kompetencē tomēr ir sniegt valsts tiesai visus norādījumus par Savienības tiesību normu interpretāciju, kas ļautu tai izvērtēt šo normu saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu (spriedums, 2018. gada 25. oktobris, Sciotto, C‑331/17, EU:C:2018:859, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Tāpat ir jāatgādina, ka, Tiesai un valsts tiesām sadarbojoties atbilstoši LESD 267. pantam, tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpašo raksturu, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca – MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 35. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

35      No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināms nozīmīguma pieņēmums. Tiesas atteikums lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai vai to spēkā esamības pārbaudei nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas ir nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca –MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36      Šajā gadījumā, kaut arī ir taisnība, ka no uzdoto jautājumu formulējuma izriet, ka Tiesai tiek lūgts pieņemt nolēmumu par valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām, tomēr nekas Tiesai neliedz dot noderīgu atbildi šai iesniedzējtiesai, sniedzot tai Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļaus pašai pieņemt lēmumu par valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām (skat. spriedumu, 2018. gada 25. oktobris, Sciotto, C‑331/17, EU:C:2018:859, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Turklāt no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu nepārprotami izriet, ka iesniedzējtiesai, izskatot pamatlietas, būs jānosaka valsts pasākumi, kas atbilstoši no Direktīvas 1999/70 izrietošajām prasībām ļauj sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu.

38      Šādos apstākļos nav acīmredzams, ka pamatnolīguma 5. klauzulas interpretācijai, ko lūgusi iesniedzējtiesa, nav nekāda sakara ar pamatlietu faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu vai ka jautājumi par šī sprieduma 32. punktā minētajiem valsts pasākumiem, kas ir pasākumi, ar kuriem atbilstoši Direktīvas 1999/70 prasībām var sodīt par attiecīgo pagaidu darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, rada hipotētisku problēmu.

39      Tomēr ar sesto jautājumu, kas uzdots lietā C‑332/22, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai it īpaši Hartas 49. pantā noteiktie likumības un krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma principi nepieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma kā Likums 20/2021 piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, ciktāl tajā, lai samazinātu pagaidu nodarbinātības līmeni, ir paredzēti pasākumi, kas darba ņēmējiem, kuri cietuši no secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgas izmantošanas, ir mazāk labvēlīgi nekā agrākais valsts tiesiskais regulējums.

40      Tomēr ir jākonstatē, ka likumības un krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma principi nav piemērojami situācijā, kad attiecīgajām valsts tiesību normām nav šāda rakstura, bet tajās, kā norāda iesniedzējtiesa, ir paredzēti steidzami pasākumi, kuru mērķis ir samazināt nodarbinātības līmeni uz noteiktu laiku publiskajā sektorā, un šajā nolūkā ar zināmiem nosacījumiem attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei ir uzlikts pienākums organizēt atlases procedūras vai izmaksāt atlīdzību darbiniekiem, kuri pieņemti darbā uz noteiktu laiku.

41      Šādos apstākļos ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai saistībā ar sesto jautājumu, kas uzdots lietā C‑332/22, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu. Tālab atbilstoši šī sprieduma 35. punktā minētajai judikatūrai šis jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

42      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, Tiesas kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un, otrkārt, lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami, izņemot lietā C‑332/22 uzdoto sesto jautājumu.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par piekto jautājumu lietā C‑332/22

43      Ar lietā C‑332/22 uzdoto piekto jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai pamatnolīguma 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošana publiskajā sektorā kļūst ļaunprātīga, ja attiecīgā valsts pārvaldes iestāde neievēro termiņus, kas valsts tiesībās paredzēti attiecīgā pagaidu darbinieka ieņemamā amata aizpildīšanai, jo pēc šo termiņu beigām šie secīgie uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi vai darba attiecības nodrošina nevis pagaidu, bet gan pastāvīgas un ilgstošas šīs iestādes vajadzības.

44      Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši pamatnolīguma 1. klauzulai tās mērķis tostarp ir radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību.

45      Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatnolīguma 5. klauzulas mērķis ir īstenot šo mērķi – proti, ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanu, kas tiek uzskatīta par potenciālu avotu darba ņēmēju interesēm kaitējošai ļaunprātīgai izmantošanai –, paredzot vairākus noteikumus par aizsardzības obligāto minimumu, lai novērstu, ka darbinieku situācija tiek padarīta nedroša (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46      Tādējādi pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā, lai novērstu secīgi noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstīm ir paredzēts pienākums efektīvi un saistoši ieviest vismaz vienu no šajā normā uzskaitītajiem pasākumiem, ja šo valstu tiesībās nav paredzēti līdzvērtīgi tiesiski pasākumi. Šīs klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā šādi uzskaitītie pasākumi, kas pēc skaita ir trīs, attiecas respektīvi uz objektīviem iemesliem, kuri attaisno šādu darba līgumu vai attiecību atjaunošanu, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību maksimālo ilgumu un to atjaunojumu skaitu (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca–MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 56. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

47      Dalībvalstīm šajā ziņā ir rīcības brīvība, jo tām ir izvēle veikt vienu vai vairākus no pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā noteiktajiem pasākumiem vai arī jau pastāvošus līdzvērtīgus tiesiskus pasākumus, vienlaikus ņemot vērā konkrēto nozaru un/vai darba ņēmēju kategoriju vajadzības (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca–MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

48      Šādi pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts vispārējs mērķis novērst šādu ļaunprātīgu izmantošanu, atstājot to ziņā izvēli attiecībā uz šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem, ja vien netiek apdraudēts pamatnolīguma mērķis vai lietderīgā iedarbība (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca–MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49      Tomēr no pamatnolīguma 5. klauzulas formulējuma, kā arī no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī klauzula ir piemērojama tikai secīgiem noteikta laika darba līgumiem vai darba attiecībām, līdz ar to uz līgumu, kas ir pirmais vai vienīgais darba līgums uz noteiktu laiku, pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts neattiecas (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca–MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50      Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma lietā C‑332/22 izriet, ka darba attiecības, kas saista prasītājas pamatlietās ar attiecīgo valsts pārvaldes iestādi, ir tikušas īstenotas kā secīga iecelšana amatā un/vai secīgu darba līgumu noslēgšana uz noteiktu laiku. Tādējādi, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, pamatnolīguma 5. klauzula ir piemērojama situācijām pamatlietā šajā lietā.

51      Turklāt jāatgādina, ka darba ņēmēja pagaidu aizvietošana, lai apmierinātu darba devēja īslaicīgu vajadzību pēc personāla, principā var būt “objektīvs iemesls” šā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 19. marts, Sánchez Ruiz u.c., C‑103/18 un C‑429/18, EU:C:2020:219, 72. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52      Šajā ziņā, pirmām kārtām, Tiesa precizēja, ka nav pieļaujams, ka uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi var tikt atjaunoti, lai pastāvīgi un ilgstoši pildītu uzdevumus, kas ietilpst personāla parastajā darbībā (spriedums, 2020. gada 19. marts, Sánchez Ruiz u.c., C‑103/18 un C‑429/18, EU:C:2020:219, 75. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53      Proti, šāda noteikta laika darba līgumu vai darba tiesisko attiecību atjaunošana tālab, lai apmierinātu vajadzības, kuras patiesībā ir nevis īslaicīgas, bet gan pastāvīgas un ilgstošas, pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē nav attaisnota, jo šāda noteikta laika darba līgumu vai darba tiesisko attiecību izmantošana ir klajā pretrunā premisai, uz kuru ir balstīts šis pamatnolīgums, proti, ka nenoteikta laika darba līgumi ir darba tiesisko attiecību vispārīgā forma, pat ja nodarbinātībai noteiktās nozarēs vai noteiktās specialitātēs un darbības sfērās ir raksturīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi (spriedums, 2020. gada 19. marts, Sánchez Ruiz u.c., C‑103/18 un C‑429/18, EU:C:2020:219, 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54      Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta ievērošana tādējādi pieprasa, lai tiktu konkrēti pārbaudīts, ka secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošanas mērķis ir risināt pagaidu vajadzības un ka tāda valsts tiesību norma, kāda tiek aplūkota pamatlietā, faktiski netiek izmantota, lai apmierinātu pastāvīgu un ilgstošu darba devēja vajadzību pēc personāla (spriedums, 2020. gada 19. marts, Sánchez Ruiz u.c., C‑103/18 un C‑429/18, EU:C:2020:219, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55      Otrām kārtām, Tiesa ir secinājusi, ka valsts pasākums, kurā ir paredzēta tādu atlases procedūru organizēšana noteiktajos termiņos, kuru mērķis ir pastāvīgi aizpildīt amata vietas, ko pagaidu kārtā ieņem noteikta laika darba ņēmēji, ļauj novērst, ka šo darba ņēmēju nestabilais statuss ieilgst, nodrošinot, ka to ieņemamās amata vietas tiek ātri aizpildītas pastāvīgā veidā (skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56      Līdz ar to šādu procedūru organizēšana noteiktajos termiņos principā var novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas izriet no secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu vai nodibinātu darba attiecību izmantošanas, gaidot, kamēr šīs amata vietas tiks aizpildītas pastāvīgi (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57      Tomēr Tiesa arī uzskatīja, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta atlases procedūru organizēšana, lai pastāvīgi aizpildītu amata vietas, ko pagaidu kārtā ieņem darba ņēmēji uz noteiktu laiku, kā arī konkrēts termiņš šim nolūkam, bet kurš tomēr neļauj nodrošināt, ka šādas procedūras tiek faktiski organizētas, nešķiet tāds, kas varētu novērst to, ka attiecīgais darba devējs ļaunprātīgi izmanto secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai dibinātas darba attiecības (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58      Šajā kontekstā jāatgādina, ka Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju, jo šis uzdevums ir jāveic kompetentajām valsts tiesām, kurām ir jānosaka, vai piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma normas atbilst pamatnolīguma 5. klauzulā noteiktajām prasībām (skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59      Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādā mērā attiecīgo valsts tiesību normu piemērošanas nosacījumi un faktiskā īstenošana ir atbilstīgs pasākums, lai novērstu un attiecīgā gadījumā sodītu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu (skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60      Tomēr Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var vajadzības gadījumā sniegt precizējumus, lai palīdzētu valsts tiesai veikt savu vērtējumu (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

61      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa precizē, ka Spānijas tiesību aktos ir paredzēti noteikumi, kas ļauj uzskatīt, ka secīgu darba līgumu vai darba attiecību izmantošana kļūst ļaunprātīga, ja šie darba līgumi vai darba attiecības ilgst vairāk nekā divus gadus, jo šādā gadījumā minētie darba līgumi vai darba attiecības nodrošina nevis pagaidu, bet gan pastāvīgas un ilgstošas attiecīgā darba devēja vajadzības. Tādējādi attiecībā uz publiskā sektora darba ņēmējiem EBEP 10. panta 4. punktā esot paredzēts, ka vakantās amata vietas, kuras ieņem pagaidu darbinieki, tiek iekļautas publiskajā darba piedāvājumā, lai ierēdnis tās aizpildītu ne vēlāk kā divu gadu laikā no attiecīgā pagaidu darbinieka iecelšanas amatā. Turklāt saskaņā ar EBEP 70. pantu iestādei esot pienākums izbeigt tos pašus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, īstenojot šo publisko darba piedāvājumu ne vēlāk kā trīs gadu laikā.

62      Neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka tāda valsts tiesību norma kā EBEP 10. pants neparedz vispārēju un abstraktu atļauju izmantot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, bet gan ierobežo šādu līgumu noslēgšanu, lai būtībā apmierinātu pagaidu vajadzības.

63      Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma lietā C‑332/22 izriet, ka šī sprieduma 61. punktā minētajās valsts tiesību normās ir ietverti arī pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta b) un c) apakšpunktā norādītie pasākumi, proti, pirmkārt, ierobežojums attiecībā uz secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu un, otrkārt, maksimālais šo līgumu vai attiecību atjaunojumu skaits, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

64      Lai gan tā ir, no iesniedzējtiesas nolēmuma lietā C‑332/22 arī izriet, ka prasītāju pamatlietā secīga iecelšana amatā šajā lietā un/vai secīgu līgumu noslēgšana, ko tās veica, neatbilda vienkāršām tiesu administrācijas Katalonijā pagaidu vajadzībām, bet gan bija vērsta uz to, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar personālu šajā iestādē. Proti, no šī iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasību celšanas dienā minētā iestāde šīs prasītājas bija nodarbinājusi vairāk nekā 37 vai 17 secīgus gadus un ka tās veica uzdevumus, kas ietilpst darbinieku ar pastāvīgu statusu parastajā darbībā. Jāpiebilst, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā šī sprieduma 61. punktā minētais radītu risku, ka secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi vai nodibinātas darba attiecības varētu tikt izmantoti ļaunprātīgi, ja noteiktajā termiņā netiktu ievērots likumiskais pienākums aizpildīt amata vietas, kuras uz laiku ieņem pagaidu darbinieki. Ņemot vērā minētajā iesniedzējtiesas nolēmumā norādītos faktiskos apstākļus, šajā gadījumā šāds risks ir īstenojies.

65      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu, kas uzdots lietā C‑332/22, ir jāatbild, ka pamatnolīguma 5. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošana publiskajā sektorā kļūst ļaunprātīga, ja attiecīgā valsts pārvaldes iestāde neievēro termiņus, kas valsts tiesībās paredzēti attiecīgā pagaidu darbinieka ieņemamā amata aizpildīšanai, jo šādā situācijā šie secīgie uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi vai darba attiecības nodrošina nevis pagaidu, bet gan pastāvīgas un ilgstošas šīs iestādes vajadzības.

 Par lietā C‑33l/22 uzdoto pirmo un trešo jautājumu, kā arī lietā C‑332/22 uzdoto pirmo un septīto līdz divpadsmito jautājumu

66      Ar lietā C‑331/22 uzdoto pirmo un trešo jautājumu, kā arī lietā C‑332/22 uzdoto pirmo un septīto līdz divpadsmito jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai pamatnolīguma 5. klauzula, to lasot kopā ar līdzvērtības un samērīguma principu, kā arī principu par pilnīgu nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts judikatūra un tiesiskais regulējums, kurā kā pasākumi, kuru mērķis ir sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, ir attiecīgi paredzēts saglabāt attiecīgo darba ņēmēju amata vietā līdz brīdim, kad iestāde, kas to nodarbina, organizē un pabeidz atlases procedūras, un organizēt šādas procedūras, un izmaksāt finansiālu atlīdzību, nosakot divkāršu maksimālo apmēru tikai tam darba ņēmējam, kurš šīs procedūras nav nokārtojis.

67      Šajā ziņā jāatgādina, ka pamatnolīguma 5. klauzulā nav paredzētas īpašas sankcijas gadījumos, kad tiek konstatēta ļaunprātīga izmantošana. Šādā gadījumā valsts iestādēm ir jāveic pasākumi, kam jābūt ne tikai samērīgiem, bet arī pietiekami efektīviem un preventīviem, lai nodrošinātu, piemērojot pamatnolīgumu, pieņemto tiesību normu pilnīgu efektivitāti (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, MIUR un Ufficio Scolastico Regionale per la Campania, C‑282/19, EU:C:2022:3, 81. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

68      Kaut arī, nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jomā, saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu šādu normu īstenošanas noteikumi ir jāparedz dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, tomēr šādi noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi kā tie, kas reglamentē līdzīgas iekšēja rakstura situācijas (līdzvērtības princips), un nedrīkst padarīt Savienības tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (efektivitātes princips) (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

69      Turklāt, kā Tiesa ir precizējusi – gadījumos, kad notikusi secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba tiesisko attiecību ļaunprātīga izmantošana, ir jābūt iespējai piemērot pasākumu, kas sniedz efektīvas un līdzvērtīgas darba ņēmēju aizsardzības garantijas, lai atbilstīgi sodītu par šo ļaunprātīgo izmantošanu un likvidētu Savienības tiesību pārkāpuma sekas. Proti, pašā Direktīvas 1999/70 2. panta pirmās daļas formulējumā ir teikts, ka dalībvalstu pienākums ir “veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai tās vienmēr varētu garantēt iznākumus, ko paredz šī direktīva” (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, MIUR un Ufficio Scolastico Regionale per la Campania, C‑282/19, EU:C:2022:3, 84. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70      Tāpat ir jāatgādina, kā tas ir minēts šī sprieduma 58. punktā, ka Tiesai nav jālemj par valsts tiesiskā regulējuma un judikatūras interpretāciju, jo šis uzdevums ir jāveic kompetentajām valsts tiesām, kurām ir jānosaka, vai šis tiesiskais regulējums un judikatūra atbilst pamatnolīguma 5. klauzulā noteiktajām prasībām (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

71      Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādā mērā attiecīgo valsts tiesību normu piemērošanas nosacījumi un faktiskā īstenošana ir atbilstīgs pasākums, lai sodītu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

72      Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 60. punktā minētās judikatūras, Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vajadzības gadījumā var sniegt precizējumus, lai palīdzētu šīm tiesām veikt vērtējumu.

73      Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, pirmkārt, ka saskaņā ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūru gadījumos, kad valsts iestāžu darbinieku pagaidu nodarbināšana tiek ļaunprātīgi izmantota, publiskā sektora darbinieka, attiecībā uz kuru pieļauta ļaunprātīga izmantošana, amata vietas saglabāšana līdz brīdim, kad iestāde, kas viņu nodarbina, pirmkārt, nosaka, vai pastāv strukturāla vajadzība, un tādējādi organizē atbilstošu atlases procedūru, kurā var piedalīties arī kandidāti, kas nav cietuši no šādas izmantošanas, lai pastāvīgi aizpildītu attiecīgo amata vietu, un, otrkārt, pabeidz šo procedūru, ir jāuzskata par efektīvu pasākumu, lai sodītu par šīm situācijām.

74      Otrkārt, attiecībā uz tādiem darba ņēmējiem, kas iecelti amatā pirms Likuma 20/2021 stāšanās spēkā, kā pamatlietā aplūkotie, šī likuma 2. pantā esot paredzēti divi pasākumi, kuru mērķis ir sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, proti, pirmām kārtām, tādu atlases procedūru organizēšana, kurās var piedalīties arī kandidāti, uz kuriem šāda izmantošana nav attiekusies, un, otrām kārtām, finansiāla atlīdzība 20 dienu pamatalgai par katru nostrādāto gadu līdz 12 ikmēneša maksājumiem, ar nosacījumu, ka attiecīgais darba ņēmējs nav nokārtojis atlases procedūru, kas organizēta, lai aizpildītu viņa līdz šim ieņemto amata vietu.

75      Attiecībā uz atlases procedūru organizēšanu kā sankciju pasākumu atbilstoši pamatnolīguma 5. klauzulai, kāda tiek piemērota Spānijas judikatūrā vai paredzēta Likuma 20/2021 2. pantā, ir jānorāda, ka Tiesa ir precizējusi, ka, lai gan atlases procedūru organizēšana sniedz iespēju darba ņēmējiem, kas ir ļaunprātīgi nodarbināti secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ietvaros, mēģināt iegūt nodarbinātības stabilitāti, jo tie principā var piedalīties šajās procedūrās, šis fakts neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma paredzēt atbilstošu pasākumu, lai pienācīgi sodītu par šo secīgu darba līgumu un darba attiecību ļaunprātīgu noslēgšanu uz noteiktu laiku, izpildes. Šādas procedūras, kuru iznākums turklāt nav skaidrs, parasti ir atvērtas kandidātiem, kas no šādas ļaunprātīgas izmantošanas nav cietuši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 19. marts, Sánchez Ruiz u.c., C‑103/18 un C‑429/18, EU:C:2020:219, 100. punkts).

76      Tālab, tā kā šādu procedūru organizēšana nav atkarīga no jebkādiem apsvērumiem saistībā ar uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba attiecību ļaunprātīgo raksturu, tā šķiet neatbilstoša, lai pienācīgi sodītu par šādu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu un lai novērstu Savienības tiesību pārkāpuma sekas. Tādējādi šķiet, ka ar to nevar panākt pamatnolīguma 5. klauzulā izvirzīto mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 19. marts, Sánchez Ruiz u.c., C‑103/18 un C‑429/18, EU:C:2020:219, 101. punkts).

77      Šajā gadījumā saskaņā ar apsvērumiem, kas izriet no šī sprieduma 75. un 76. punktā minētās judikatūras un kas, ņemot vērā informāciju Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos, kura atgādināta šī sprieduma 73. un 74. punktā, šķiet, ir piemērojami, tāda atlases procedūru organizēšana, kāda ir paredzēta valsts judikatūrā vai Likuma 20/2021 2. pantā, neskarot pārbaudi, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, nešķiet tāda, ar kuru varētu pienācīgi sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu un līdz ar to novērst Savienības tiesību pārkāpuma sekas.

78      Šajā kontekstā jānorāda, ka apstākļi, kuri minēti iesniedzējtiesas nolēmumā lietā C‑332/22 un saskaņā ar kuriem Likuma 20/2021 2. pantā minētās atlases procedūras ir jāpabeidz konkrētā termiņā, proti, līdz 2024. gada 31. decembrim, un ka šajās procedūrās tiek ņemti vērā attiecīgā darba ņēmēja nopelni, nemaina šī sprieduma 75. un 76. punktā minētās judikatūras atbilstību.

79      Kas attiecas uz Likuma 20/2021 2. pantā paredzētās atlīdzības piešķiršanu kā soda pasākumu atbilstoši pamatnolīguma 5. klauzulai, no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka šī atlīdzība ir jāmaksā, izbeidzot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, jo attiecīgo amata vietu ieņem persona, kas nav šo amata vietu ieņēmušais darba ņēmējs, un tas nozīmējot, ka vai nu šis darba ņēmējs ir piedalījies atlases procedūrā un to nav izturējis, vai arī ka viņš nav piedalījies šajā procedūrā.

80      Tiesa nosprieda, ka atlīdzības izmaksa līguma darbības beigās neļauj sasniegt pamatnolīguma 5. klauzulas mērķi novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības. Proti, šķiet, ka šāda izmaksa nav atkarīga no jebkādiem apsvērumiem par to, vai uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi vai darba attiecības tiek izmantoti leģitīmi vai ļaunprātīgi (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 74. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

81      Turklāt ir jānorāda, ka, tā kā ar tādu atlīdzību kā Likuma 20/2021 2. pantā paredzēto ir noteikts divkāršs maksimālais apmērs, proti, 20 dienu pamatalgas ierobežojums par katru nostrādāto gadu, kas kopumā nepārsniedz divpadsmit mēnešalgas, tas neļauj nedz samērīgu un efektīvu atlīdzinājumu ļaunprātīgas izmantošanas situācijās, kas pārsniedz noteiktu ilgumu gadu laikā, nedz atbilstošu un pilnīgu šādas ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.

82      Ne nodarītā kaitējuma pilnīgas atlīdzināšanas princips, ne samērīguma princips neuzliek pienākumu maksāt zaudējumu atlīdzību ar soda raksturu (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Rossato un Conservatorio di Musica F.A. Bonporti, C‑494/17, EU:C:2019:387, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

83      Šie principi dalībvalstīm uzliek pienākumu paredzēt atbilstīgu atlīdzinājumu, kas pārsniedz tīri simbolisku atlīdzību, tomēr nepārsniedzot pilnīgu kompensāciju (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Rossato un Conservatorio di Musica F.A. Bonporti, C‑494/17, EU:C:2019:387, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra),

84      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka finansiāla kompensācija, kas nosaka divkāršu maksimālo apmēru tikai attiecīgajam darba ņēmējam, kurš nav izturējis atlases procedūras, nešķiet pasākums, ar kuru varētu pienācīgi sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu un novērst Savienības tiesību pārkāpuma sekas, un līdz ar to nešķiet, ka tā pati par sevi būtu samērīgs, kā arī pietiekami efektīvs un preventīvs pasākums, lai nodrošinātu pamatnolīguma piemērošanai pieņemto tiesību normu pilnīgu efektivitāti šī sprieduma 67. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē (skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 75. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

85      Saistībā ar pirmo un devīto jautājumu, kas uzdoti lietā C‑332/22, iesniedzējtiesa uzskata, ka gan Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūra, gan Likuma 20/2021 2. pantā paredzētās atlīdzības piešķiršana pārkāpjot Savienības līdzvērtības principu, jo, pirmkārt, Spānijas tiesībās esot paredzēts, ka, ja valsts komercsabiedrība vai valsts privāta aģentūra kļūst par valsts iestādi, tās personāls, proti, darba ņēmēji, uz kuriem attiecas privāttiesības, piemērojot valsts tiesības, varētu pildīt funkcijas, kas ir paredzētas ierēdņiem, taču bez to statusa, un tādējādi šo darbinieku amata vietas noteiktos apstākļos varētu tikt saglabātas publiskajā sektorā. Otrkārt, Darba likuma 15. pantā, pat pirms Direktīvas 1999/70 stāšanās spēkā, jau bija paredzēta noteikta laika darba ņēmēju, kurus tas pats darba devējs nodarbinājis ilgāk par 24 mēnešiem, pārveidošana par nenoteikta laika darba ņēmējiem. Treškārt, lai gan Likumā 20/2021 esot paredzēts ierobežojošs atlīdzības režīms, valsts pārvaldes iestādēm, piemērojot valsts tiesisko regulējumu par publiskā sektora tiesisko režīmu, esot pienākums pilnībā atlīdzināt to darbību radītos zaudējumus un kaitējumu. Turklāt Código Civil (Civilkodekss) esot paredzēts tāds pats atlīdzības par privātpersonu civiltiesisko atbildību režīms.

86      Šajā ziņā jānorāda, ka no līdzvērtības principa izriet, ka personas, kas atsaucas uz Savienības tiesību sistēmā piešķirtām tiesībām, nedrīkst būt mazāk labvēlīgā situācijā par personām, kas atsaucas tikai uz valsts tiesībām (spriedums, 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 39. punkts).

87      To paturot prātā – lai šis princips būtu piemērojams, tiesībām, kuras valsts likumdevējs ir pieņēmis, transponējot Direktīvu 1999/70, ir jābūt salīdzināmām, it īpaši attiecībā uz to priekšmetu un pamatu, ar tām, kas pastāv valsts tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca–MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 70. punkts, un, 2011. gada 18. janvāris, BerkiziNikolakaki, C‑272/10, EU:C:2011:19, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

88      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru situācijā, kad gan ar pasākumiem, kurus valsts likumdevējs ir pieņēmis Direktīvas 1999/70 ietvaros, lai sodītu par darba devēju publiskajā sektorā uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, gan pasākumiem, ko šis likumdevējs ir veicis, lai sodītu par šāda veida līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, ko veic privātā sektora darba devēji, līdzvērtības princips nav piemērojams. Šādā situācijā visu attiecīgo pasākumu priekšmets ir Savienības tiesību sistēmā piešķirtās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ministero dell’Istruzione, dell’Università e della Ricerca–MIUR u.c. (Universitātes pētnieki), C‑326/19, EU:C:2021:438, 70. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

89      Šajā kontekstā tāpat jāatgādina, ka Tiesa ir precizējusi, ka pamanolīguma 5. klauzulai kā tādai nav pretrunā tas, ka dalībvalsts paredz atšķirīgas sekas gadījumos, kad notikusi secīgu darba attiecību vai līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, atkarībā no tā, vai šīs attiecības vai līgumi bijuši noslēgti ar darba devēju privātajā vai publiskajā sektorā (spriedums, 2018. gada 7. marts, Santoro, C‑494/16, EU:C:2018:166, 33. un 42. punkts).

90      Šajā gadījumā iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir tieši zināms, kādas tiesības ir piešķirtas ar šī sprieduma 85. punktā minētajām valsts tiesību normām, būs jāpārbauda, vai līdzvērtības princips ir piemērojams un attiecīgā gadījumā ir ievērots.

91      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu lietā C‑331/22, kā arī uz pirmo un septīto līdz divpadsmito jautājumu lietā C‑332/22 ir jāatbild, ka pamatnolīguma 5. klauzula, to skatot kopā ar samērīguma principu un pilnīgas nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas principu, ir jāinterpretē tādējādi, tai ir pretrunā tāda valsts judikatūra un tiesiskais regulējums, kuros kā pasākumi, kuru mērķis ir sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, attiecīgi ir paredzēti - saglabāt attiecīgā darba ņēmēja amata vietu līdz brīdim, kad iestāde, kas to nodarbina, organizē un pabeidz atlases procedūras, kā arī organizēt šādas procedūras un izmaksāt finansiālu atlīdzību, nosakot divkāršu maksimālo apmēru tikai tam darba ņēmējam, kurš nav nokārtojis šīs procedūras, ja šie pasākumi nav ne samērīgi pasākumi, ne pietiekami efektīvi un preventīvi pasākumi, lai garantētu, piemērojot šo 5. klauzulu, pieņemto tiesību normu pilnīgu efektivitāti.

 Par otro, ceturto un piekto jautājumu lietā C‑331/22, kā arī par otro, trešo un ceturto jautājumu lietā C‑332/22

92      Ar lietā C‑331/22 uzdoto otro, ceturto un piekto jautājumu, kā arī ar lietā C‑332/22 uzdoto otro, trešo un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā un treškārt, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pamatnolīguma 4. un 5. klauzula, tās skatot kopā ar Hartas 21. un 47. pantu un līdzvērtības principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, tā kā valsts tiesībās nav paredzēti atbilstīgi pasākumi, lai novērstu un vajadzības gadījumā, piemērojot šo 5. klauzulu, sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, un šie secīgie uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi vai darba attiecības būtu jāpārveido par tādiem pašiem vai salīdzināmiem darba līgumiem vai darba attiecībām kā tās, kas ierēdņus saista ar iestādi, pat ja šāda pārveidošana ir pretrunā valsts tiesību normām un judikatūrai.

93      Vispirms jānorāda, ka no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka pamatlietu priekšmets ir uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgas izmantošanas novēršana un sodīšana pamatnolīguma 5. klauzulas izpratnē, un neviens no šo nolēmumu elementiem neļauj secināt, ka šajā gadījumā būtu piemērojams šī pamatnolīguma 4. klauzulā paredzētais diskriminācijas aizlieguma princips.

94      Tālab atbilstoši šī sprieduma 35. punktā minētajai judikatūrai šīs 4. klauzulas, kā arī Hartas 21. panta, kas abi attiecas uz diskriminācijas aizlieguma principu, interpretācijai, ko lūgusi iesniedzējtiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietu faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, līdz ar to šāda interpretācija nav jāveic.

95      Kad tas ir precizēts, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamatnolīguma 5. klauzulā nav noteikts pienākums dalībvalstīm paredzēt uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību pārveidošanu par darba līgumiem vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, un, kā tas minēts šī sprieduma 67. punktā, tajā nav noteikti īpaši sodi gadījumā, kad ir konstatēta ļaunprātīga izmantošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 60. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

96      Tomēr no pamatnolīguma 5. klauzulas 2. punkta izriet, ka dalībvalstīm saistībā ar pasākumiem, ar kuriem var tikt novērsta secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīga izmantošana, ir iespēja pārveidot šos uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus vai darba attiecības par darba līgumiem vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, jo pēdējo minēto nodrošinātā nodarbinātības stabilitāte ir būtisks darba ņēmēju aizsardzības elements (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Rossato un Conservatorio di Musica F.A. Bonporti, C‑494/17, EU:C:2019:387, 39. punkts).

97      Tādējādi valsts iestādēm ir jāveic samērīgi, efektīvi un atturoši pasākumi, lai nodrošinātu pamatnolīguma piemērošanai pieņemto normu pilnīgu efektivitāti, kurās šajā nolūkā var paredzēt uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību pārveidošanu par darba līgumu vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku. Tomēr gadījumos, kad ir notikusi secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, ir jābūt iespējai piemērot pasākumu, lai pienācīgi sodītu par šādu ļaunprātīgu izmantošanu un novērstu šī pamatnolīguma pārkāpuma sekas (skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

98      Tādējādi Tiesa precizēja, ka, lai par pamatnolīgumam atbilstošu varētu uzskatīt tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, ar ko publiskajā sektorā ir aizliegts pārveidot secīgas uz noteiktu laiku nodibinātas darba tiesiskās attiecības vai uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus par darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku, attiecīgās dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā attiecībā uz šo nozari ir jābūt kādam citam efektīvam pasākumam, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu par secīgu darba līgumu vai darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Ministero della Giustizia u.c. (Itālijas miertiesnešu statuss), C‑236/20, EU:C:2022:263, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      No iepriekš minētā izriet, ka tiesiskajā regulējumā, kurā paredzēta imperatīva norma, saskaņā ar kuru ļaunprātīgas darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku izmantošanas gadījumā šie darba līgumi vai attiecības tiek pārveidoti par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, var tikt ietverts pasākums, ar ko šāda ļaunprātīga izmantošana tiek efektīvi sodīta un tātad jāuzskata par atbilstošu pamatnolīguma 5. klauzulai (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Rossato un Conservatorio di Musica F.A. Bonporti, C‑494/17, EU:C:2019:387, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

100    Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 1999/70 5. klauzula Spānijas tiesību sistēmā nav tikusi pareizi transponēta, jo tajā neesot paredzēts neviens efektīvs pasākums, kas ļautu sodīt par ļaunprātīgu izmantošanu, kura izriet no secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām. Šī tiesa arī precizē, ka no Konstitūcijas 23. panta, lasot to kopā ar EBEP noteikumiem, izriet, ka civildienesta noteikumi ir piemērojami tikai tām personām, kas ir nokārtojušas šī statusa iegūšanai paredzēto atlases procedūru, kurā tiek ievēroti vienlīdzības, publicitātes, nopelnu, piemērotības un brīvas konkurences principi. Tādējādi pamatlietā aplūkoto secīgo uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu vai darba attiecību pārveidošana par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, kas ietver ierēdņa statusa iegūšanu kā pasākumu, ar ko tiek sodīta šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīga izmantošana, varētu būt pretrunā Konstitūcijai. Turklāt šī tiesa uzskata, ka šāda pārveidošana būtu pretrunā arī Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūrai.

101    Šajā ziņā jāatgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts no tā satura viedokļa nešķiet esam beznosacījuma un pietiekoši precīzs, lai privātpersona uz to varētu atsaukties valsts tiesā. Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm, lai novērstu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, ir rīcības brīvība izmantot vienu vai vairākus no šajā klauzulā uzskaitītajiem pasākumiem vai arī pastāvošus līdzvērtīgus tiesiskus pasākumus, tajā pašā laikā ņemot vērā konkrētu nozaru un/vai darba ņēmēju kategoriju vajadzības. Turklāt nav iespējams apmierinoši noteikt minimālo aizsardzību, kas būtu jāīsteno visos gadījumos saskaņā ar pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu (spriedums, 2021. gada 11. februāris, M.V. u.c. (Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi publiskajā sektorā), C‑760/18, EU:C:2021:113, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

102    Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām tās ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tātad panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai. Šis atbilstīgas interpretācijas pienākums attiecas uz visām valsts tiesību normām, kas pieņemtas gan pirms šīs direktīvas, gan pirms tām, kas pieņemtas vēlāk (spriedums, 2021. gada 11. februāris, M.V. u.c. (Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi publiskajā sektorā), C‑760/18, EU:C:2021:113, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

103    Šī prasība atbilstoši interpretēt valsts tiesības atbilst LESD sistēmai, jo tā ļauj valsts tiesām savas kompetences ietvaros nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tām iesniegtas lietas (spriedums, 2021. gada 11. februāris, M.V. u.c. (Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi publiskajā sektorā), C‑760/18, EU:C:2021:113, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

104    Protams, valsts tiesas pienākuma ņemt vērā direktīvas saturu, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, robežas nosaka vispārējie tiesību principi, it īpaši tiesiskās drošības princips un atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (spriedums, 2021. gada 11. februāris, M.V. u.c. (Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi publiskajā sektorā), C‑760/18, EU:C:2021:113, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

105    Atbilstīgās interpretācijas princips tomēr prasa valsts tiesām, veicot visas to kompetencē ietilpstošās darbības, ņemt vērā valsts tiesības to kopumā un piemērot valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilst tās mērķim (spriedums, 2021. gada 11. februāris, M.V. u.c. (Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi publiskajā sektorā), C‑760/18, EU:C:2021:113, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

106    Turklāt Tiesa precizēja, ka, tā kā efektīvas tiesiskās aizsardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš, starp citu, ir atzīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, gadījumā, ja nav pasākuma Direktīvas 1999/70 pareizai transponēšanai Spānijas tiesībās minētajā laikposmā, valsts tiesām ir jānodrošina tiesiskā aizsardzība, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesību normām, un jāgarantē to pilnīga iedarbība (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Gavieiro un Iglesias Torres, C‑444/09 un C‑456/09, EU:C:2010:819, 75. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

107    Tādējādi iesniedzējtiesai, ja notikusi secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīga izmantošana, attiecīgās valsts tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro cik vien iespējams tā, lai tiktu pienācīgi sodīta šī ļaunprātīgā izmantošana un tiktu novērstas Savienības tiesību pārkāpuma sekas. To darot, šai valsts tiesai ir jāizvērtē, vai atbilstošās valsts tiesību normas, tostarp konstitucionāla ranga normas, vajadzības gadījumā var tikt interpretētas atbilstoši pamatnolīguma 5. klauzulai, lai nodrošinātu Direktīvas 1999/70 pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilst tās mērķim (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2021. gada 11. februāris, M.V. u.c. (Secīgi uz noteiktu laiku noslēgti līgumi publiskajā sektorā), C‑760/18, EU:C:2021:113, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

108    Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka atbilstīgas interpretācijas pienākums liek valsts tiesām attiecīgā gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Tādējādi valsts tiesa it īpaši nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tādēļ vien, ka šī norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta ar Savienības tiesībām nesaderīgā veidā (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Instituto Madrileño de Investigación y Desarrollo Rural, Agrario y Alimentario, C‑726/19, EU:C:2021:439, 86. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

109    No visiem iepriekš minētajiem apstākļiem izriet, pirmkārt, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka attiecīgā valsts tiesību sistēma publiskajā sektorā neietver efektīvus pasākumus, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai nodibinātu darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu un vajadzības gadījumā sodītu par to, šo darba līgumu vai darba attiecību pārveidošana par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku var būt šāds pasākums.

110    Otrkārt, ja šādā gadījumā iesniedzējtiesai turklāt būtu jāuzskata, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) iedibinātā judikatūra atšķirībā no Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) judikatūras nepieļauj šādu pārveidošanu, šai tiesai nebūtu jāpiemēro šī Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) judikatūra, ja tā ir balstīta uz Konstitūcijas normu interpretāciju, kas nav saderīga ar Direktīvas 1999/70 un it īpaši pamatnolīguma 5. klauzulas mērķiem.

111    Treškārt, šāda pārveidošana var būt pasākums, ar kuru var efektīvi sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, ar nosacījumu, ka tā neietver valsts tiesību contra legem interpretāciju.

112    Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka šāds sods, kas atbilst pamatnolīguma 5. klauzulai, esot pamatlietā aplūkoto secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai attiecību pārveidošana par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku, kuru ietvaros uz prasītājām pamatlietā attiektos tādi paši izbeigšanas un atlaišanas pamati, kādi ir piemērojami ierēdņiem, tomēr neiegūstot pašu ierēdņa statusu. Šī tiesa uzskata, ka šis sods nenozīmējot valsts tiesību contra legem interpretāciju.

113    Ar otro līdz ceturto jautājumu, kas uzdoti lietā C‑332/22, iesniedzējtiesa būtībā arī vaicā, vai Savienības tiesībās paredzētais līdzvērtības princips prasītu publiskajā sektorā uz noteiktu laiku nodarbinātajiem darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas viņu secīgo uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīga izmantošana, piešķirt ierēdņu vai darba ņēmēju, kas nodarbināti uz nenoteiktu laiku, statusu, ciktāl it īpaši Darba likuma 15. pantā būtu paredzēts šāds risinājums privātajā sektorā.

114    Šajā ziņā jānorāda, ka iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir tieši zināms, kādas tiesības ir piešķirtas ar valsts tiesību normām, ir jāpārbauda, vai saskaņā ar šī sprieduma 86.–89. punktā minēto judikatūru līdzvērtības princips ir piemērojams un attiecīgā gadījumā ir ievērots.

115    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz lietā C‑331/22 uzdoto otro, ceturto un piekto jautājumu, kā arī lietā C‑332/22 uzdoto otro, trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka pamatnolīguma 5. klauzula, lasot to kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja valsts tiesībās nav paredzēti atbilstoši pasākumi, lai novērstu un vajadzības gadījumā, piemērojot šo 5. klauzulu, sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku pārveidošana par darba līgumu vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku var būt tāds pasākums, ja vien šāda pārveidošana nenozīmē valsts tiesību contra legem interpretāciju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

116    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

1)      1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzula

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošana publiskajā sektorā kļūst ļaunprātīga, ja attiecīgā valsts pārvaldes iestāde neievēro termiņus, kas valsts tiesībās paredzēti attiecīgā pagaidu darbinieka ieņemamā amata aizpildīšanai, jo šādā situācijā šie secīgie uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi vai darba attiecības nodrošina nevis pagaidu, bet gan pastāvīgas un ilgstošas šīs iestādes vajadzības.

2)      1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ietverts Padomes Direktīvas 1999/70/EK (1999. gada 28. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumā, 5. klauzula, to skatot kopā ar samērīguma principu un pilnīgas nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas principu

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tai ir pretrunā tāda valsts judikatūra un tiesiskais regulējums, kuros kā pasākumi, kuru mērķis ir sodīt par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, attiecīgi ir paredzēti - saglabāt attiecīgā darba ņēmēja amata vietu līdz brīdim, kad iestāde, kas to nodarbina, organizē un pabeidz atlases procedūras, kā arī organizēt šādas procedūras un izmaksāt finansiālu atlīdzību, nosakot divkāršu maksimālo apmēru tikai tam darba ņēmējam, kurš nav nokārtojis šīs procedūras, ja šie pasākumi nav ne samērīgi pasākumi, ne pietiekami efektīvi un preventīvi pasākumi, lai garantētu, piemērojot šo 5. klauzulu, pieņemto tiesību normu pilnīgu efektivitāti.

3)      Pamatnolīguma 5. klauzula, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Hartas 47. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka,

ja valsts tiesībās nav paredzēti atbilstoši pasākumi, lai novērstu un vajadzības gadījumā, piemērojot šo 5. klauzulu, sodītu par ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku pārveidošana par darba līgumu vai darba attiecībām uz nenoteiktu laiku var būt tāds pasākums, ja vien šāda pārveidošana nenozīmē valsts tiesību contra legem interpretāciju.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – spāņu.