Language of document : ECLI:EU:T:2020:609

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2020. gada 16. decembrī (*)

Civildienests – Ierēdņi – Medicīnisko izdevumu atlīdzināšana – Atlīdzības augstākā robeža par miega apnojas aparātiem – Prasība atcelt tiesību aktu – Gluži vienkārši apstiprinoša akta neesamība – Interese celt prasību – Pieņemamība – Kopīgie noteikumi par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem – Vispārīgie īstenošanas noteikumi

Lietā T‑736/19

HA, ko pārstāv S. Kreicher, advokāte,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Bohr, A.C. Simon un M. Brauhoff, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas lēmumu par atlīdzības augstākās robežas noteikšanu 3100 EUR apmērā medicīniska aparāta īrei laika posmā no 2019. gada 1. marta līdz 2024. gada 29. februārim,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise] un P. Niuls [P. Nihoul],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 72. pantā, redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), ir noteikts:

“1.      Ierēdnis, tā laulātais gadījumos, ja tam nav tiesību saņemt tāda paša veida un apmēra pabalstus pēc citām tiesību aktu normām vai noteikumiem, tā bērni un citi apgādājamie VII pielikuma 2. panta nozīmē ir apdrošināti slimības gadījumiem līdz 80 % no radušos izdevumu, ievērojot noteikumus, kas izstrādāti Savienības iestāžu iecēlējinstitūcijām vienojoties pēc apspriešanās ar Civildienesta noteikumu komiteju. [..]

2.      Ierēdnim, kas Savienības dienestā palicis līdz pensionēšanās vecumam vai kurš saņem invaliditātes pabalstu, pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ar dienestu ir tiesības saņemt 1. punktā noteiktos pabalstus. [..]”

2        Saskaņā ar Kopīgo noteikumu par Eiropas Kopienu ierēdņu apdrošināšanu slimības gadījumiem (turpmāk tekstā – “Kopīgie noteikumi”) 20. pantu “Vispārējie izdevumu atlīdzināšanas noteikumi”:

“1.      Lai saglabātu kopējā veselības apdrošināšanas shēmas finanšu līdzsvaru un lai ievērotu sociālās apdrošināšanas principu, kas ir Civildienesta noteikumu 72. panta pamatā, dažiem pakalpojumiem var noteikt atlīdzības ierobežojumus saskaņā ar Vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem.

[..]

2.      Attiecībā uz pakalpojumiem, kam nav noteikt[a nekāda atlīdzības augstākā robeža], neatlīdzina to izdevumu daļu, kas tiek uzskatīta par pārmērīgu, salīdzinot ar normālajām izmaksām valstī, kur izdevumi radušies. Pārmērīgo izdevumu daļu [N]orēķinu birojs katrā gadījumā nosaka atsevišķi, pēc apspriešanās ar iestādes ārstu.

[..]”

3        Kopīgo noteikumu 35. panta 2. punktā ir noteikts:

“Pirms lēmuma pieņemšanas par sūdzību, kas ir iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iecēlējinstitūcijai vai attiecīgi valdei ir jālūdz vadības komitejas atzinums.

[..]”

4        Kopīgo noteikumu 52. pantā ar nosaukumu “Noteikumu par izdevumu atmaksu pieņemšana un atjaunināšana” ir noteikts:

“1.      Atbilstīgi Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta trešajai daļai iestādes deleģē [Eiropas] Komisijai kompetenci ar Vispārīgajiem īstenošanas noteikumiem izstrādāt noteikumus, kas reglamentē izdevumu atlīdzību, lai garantētu režīma finanšu līdzsvaru un ievērojot sociālās apdrošināšanas principu, kas ir Civildienesta noteikumu 72. panta 1. punkta pirmās daļas pamatā.

2.      Vispārīgie īstenošanas noteikumi tiek izstrādāti pēc Administratīvās komitejas atzinuma un apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju.”

5        Eiropas Komisijas 2007. gada 2. jūlija lēmuma, ar ko nosaka medicīnisko izdevumu atlīdzināšanas vispārējos īstenošanas noteikumus (turpmāk tekstā – “VĪN”), daļā “Vispārējās definīcijas” ir norādīts šādi:

“[..]

Lai saņemtu atmaksu, par konkrētiem pakalpojumiem, kas ir noteikti šajos VĪN, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, proti, jāveic atmaksas saņemšanai nepieciešamā procedūra. Iepriekšējas atļaujas pieteikums apdrošinātai personai jāiesniedz Norēķinu birojā pirms ārstēšanās vai pakalpojuma sniegšanas sākuma, izņemot neatliekamas vajadzības gadījumā uz šim nolūkam paredzētas veidlapas un tam jāpievieno ārsta detalizēta recepte, un vajadzības gadījumā – pilnīgs ārsta ziņojums. Lēmumu par pieteikumu pieņem pēc iestādes ārsta atzinuma, kurš lemj par pakalpojuma medicīnisko atbilstību.

[..]

Piemērojot Kopīgo noteikumu 20. pantu, ja atlīdzības augstākā robeža nav noteikta – tostarp smagas slimības gadījumā –, tad tā izmaksu daļa, kas būtiski pārsniedz parasto cenu pakalpojumu sniegšanas valstī, var tikt izslēgta no atlīdzības.

Pārmērīgo izdevumu daļu Norēķinu birojs katrā gadījumā nosaka atsevišķi, pēc apspriešanās ar iestādes ārstu. Iestādes ārsts lemj par medicīniskā pakalpojuma precīzu raksturu, lai ļautu Norēķinu birojam veikt salīdzinājumu ar praktizētajiem tarifiem.

[..]”

6        VĪN II sadaļa “Izdevumu atlīdzināšanas noteikumi” ietver 11. nodaļu “Protēzes, ortopēdiskie aparāti un cits medicīniskais aprīkojums”, kurā ir ietverts 3. punkts “Ortopēdiskie aparāti, pārsēji un cits medicīniskais aprīkojums”. 3. punktā ir paredzēts:

“3.1.      Pirkuma, īres vai remonta izdevumi par aparātiem vai aprīkojumu, kas uzskaitīti II pielikuma tabulā, smagas slimības gadījumā tiek atlīdzināti 85 % līdz 100 % apmērā, ievērojot katram no tiem noteiktās un tabulā norādītās nosacījumu robežas.

[..]

3.4.      Ortopēdisko aparātu vai aprīkojuma īrei uz laiku, kas ir ilgāks vai vienāds ar trim mēnešiem secīgiem ir nepieciešama iepriekšēja atļauja.

[..]”

7        VĪN II pielikuma nosaukums ir “Ortopēdiskie aparāti, pārsēji un cits medicīniskais aprīkojums, kas tiek atlīdzināts no 85 % līdz 100 % apmērā smagas atzītas slimības gadījumā”. To veido tabula, kas ir attēlota šādi:

Preces

PM: ārsta recepte

AP: iepriekšē-ja atļauja (nepiecie-šams detalizēts ārsta ziņojums un cenas piedāvā-jums)

Ilgums/

Termiņš

Parastā atlīdzinā-šanas likme

Maksimālā atlīdzināmā summa pēc 85 % likmes (EUR)

Maksimā-lā atlīdzinā-mā summa pēc 100 % likmes (EUR)

Piezīmes

Aprūpes materiāli

1

Kompreses, elastīgie pārsēji [..]

PM


85 %






Zeķu pāris slimniekiem ar paplašinātām vēnām

PM


85 %



3 pāri gadā


2

Ortopēdisko zoļu pirkums vai maiņa (par zoli)

PM


85 %

65

65

4 gabali gadā



Zoles remonts

Nav atlīdzināms


0 %





3

Kruķi un spieķi










Pirkums

PM


85 %






Īre

PM


85 %






Remonts

Nav atlīdzināms






4

Krūts ārējās protēzes

PM


85 %



2 gabali katrai pusei gadā



Protēzei piemēroti krūšturi vai peldkostīmi

Nav atlīdzināms


0 %





5

Parastie ratiņkrēsli ar rokas piedziņas sistēmu









Pirkums

PM

AP

5 gadi

85 %

650





Īre < 3 mēneši

PM


85 %






Īre > = 3 mēneši

PM

AP

5 gadi

85 %

650





Remonts

AP


85 %






Apkope (riepas u.tml.)

Nav atlīdzināms


0 %





6

Staigāšanas rāmis ar 2 riteņiem un sēdekli









Pirkums

PM

AP


85 %

140

140

1 vieno-šanās, kas nav pagarinā-ma



Īre < 3 mēneši

PM


85 %






Īre > = 3 mēneši

PM

AP


85 %






Remonts

Nav atlīdzināms


0 %





7

Tualetes, dušas krēsls (mājvietā)









Pirkums

PM

AP


85 %

100

100

1 vieno-šanās, kas nav pagarinā-ma



Īre < 3 mēneši

PM


85 %






Īre > = 3 mēneši

PM

AP


85 %






Remonts

Nav atlīdzināms


0 %





8

Slimnīcu gulta (mājas aprūpei)









Pirkums

PM

AP


85 %

1000

1000

1 vieno-šanās, kas nav pagari-nāma



Īre < 3 mēneši

PM


85 %






Īre > = 3 mēneši

PM

AP


85 %






Remonts vai izmantošana medicīniskās aprūpes iestādē

Nav atlīdzināms


0 %





9

Antidecubitus matracis ar kompresoru









Iegāde

PM

AP

3 gadi

85 %

500

500




Īre < 3 mēneši

PM


85 %






Īre > = 3 mēneši

PM

AP


85 %





10

Miega apnojas aparāts (CPAP) ar gaisa mitrinātāju










Pirkums

PM

AP

5 gadi

85 %

1700

1700




Īre < 3 mēneši

PM


85 %






Īre > = 3 mēneši

PM

AP


85 %






CPAP detaļas un apkope gada laikā pēc pirkuma

PM

AP

1 gads

85 %

350




11

Asinsspiediena mērītājs

PM

AP

5 gadi

85 %

125

125




Remonts

Nav atlīdzināms


0 %





12

Aerosols










Pirkums

PM

AP

5 gadi

85 %

125

125




Īre

PM


85 %






Īre > = 3 mēneši

PM

AP


85 %






Remonts

Nav atlīdzināms


0 %





13

Tāda diabēta, kas tiek ārstēts ar insulīnu, uzraudzības un ārstēšanas aprīkojums










Glikometrs

PM

AP

3 gadi

100 %


75




Analīžu marķieri, insulīna šļirces, glikozes mērīšanas aprīkojums

PM

AP


100 %



PM tikai par pirmo pirkumu


14

Diabēta uzraudzības un ārstēšanas aprīkojums [..]










Glikometrs

PM

AP

3 gadi

85 %

75





Analīžu marķieri

PM

AP


85 %

500


Maksi-mālais atlīdzi-nāmais apmērs gadā


15

Urīna nesaturēšanas aprīkojums

PM

AP

1 gads

85 %

600

600


16

Ierīces stomas šķidruma savākšanai

PM


85 %





17

Matu protēze – parūka

PM

AP

1 gads

85 %

750

750



18

Pēc pasūtījuma izgatavotas koriģējošās ortopēdiskās kurpes










Pirkums pēdu patoloģijas gadījumā ārpus 100 % likmes

PM

AP


85 %

720

NA

2 pāri gadā



Pirkums pēdu patoloģijas gadījumā ārpus 100 % likmes

PM

AP


100 %

NA

1440

2 pāri gadā



Iegāde smagas pēdu slimības gadījumā

PM

AP


100 %

NA


2 pāri gadā



Remonts, uzrādot rēķinu


85 %





19

Ekstremitātes, ekstremitāšu segmenti, locītavas ortozes










Iegāde

PM

AP

Nosaka individuāli, nepieciešams cenas piedāvājums



Remonts, uzrādot rēķinu

PM

AP

Nosaka individuāli


20

Citi aparāti, kuru paredzamās izmaksas pārsniedz 2000 EUR

PM

AP

Nosaka individuāli, nepieciešams cenas piedāvājums



, vai īpašs, elektrisks, elektronisks un/vai (individuāli) pielāgots aprīkojums smagas slimības gadījumā (iegāde)

PM

AP

Nosaka individuāli, nepieciešams cenas piedāvājums

21

Apūdeņotāji un termometri

Nav atlīdzināms


0 %





22

Vakuuma sistēmas impotences ārstēšanai

PM

AP



200

200



23

Koagulācijas laika mērīšanas ierīce

PM

AP





Kritēriji: mūža antiko-agulācijas gadījumā


24

Šļirces

PM

AP





Kritēriji: diabēta gadījumā (skat. 13. rindu) [..]


25

Fiksētas mājas vai transportlīdzekļa, mājas automatizācijas piederumu iekārtošanas izmaksas, [..]

Nav atlīdzināms


0 %




 Tiesvedības priekšvēsture

8        Prasītāja – agrākā Komisija ierēdne – ir apdrošināta Eiropas Kopienu iestāžu kopējās veselības apdrošināšanas shēmā (RCAM).

9        Kopš 2012. gada viņa izmanto palīdzības aparātu pastāvīgam pozitīvam spiedienam elpceļos (turpmāk tekstā – “CPAP aparāts”), kurš paredzēts miega apnojas novēršanai.

10      Prasītāja no Norēķinu biroja Isprā [Ispra] (Itālija) saņēma iepriekšējas atļaujas īrēt CPAP aparātu uz laika posmu no 2012. gada 1. marta līdz 2014. gada 28. februārim.

11      2014. gada 10. februārī prasītāja iesniedza jaunu iepriekšējas atļaujas pieteikumu CPAP aparāta īrei.

12      Atbildot uz šo pieteikumu, 2014. gada 24. februārī Norēķinu birojs izsniedza iepriekšēju atļauju CPAP aparāta iegādei uz laika posmu no 2014. gada 1. marta līdz 2019. gada 28. februārim. Šajā atļaujā bija precizēts:

“Ievērojot ārstēšanās ilgtermiņu un tās efektivitāti, medicīniski būtu pamatots tikai CPAP [aparāta] pirkums, nevis turpmāka īre. Kā paredzēts VĪN – ik pēc 5 gadiem atjaunojams aprīkojums, ar apkopi sākot no otrā gada.”

13      2014. gada 8. novembrī prasītāja iesniedza iesniegumu par viņas CPAP aparāta īres izdevumu kopš 2014. gada 1. marta atlīdzināšanu.

14      Ar 2014. gada 22. decembra lēmumu Norēķinu birojs izsniedza prasītājai atļauju īrēt CPAP aparātu uz laika posmu no 2014. gada 1. marta līdz 2019. gada 28. februārim (turpmāk tekstā – “2014. gada 22. decembra lēmums”). Šajā lēmumā noteiktā atlīdzības augstākā robeža 1700 EUR atbilda tai, kura paredzēta VĪN par CPAP aparāta pirkumu (skat. iepriekš 7. punktā iekļautās tabulas 10. rindu).

15      Ar 2015. gada 22. februāra vēstuli prasītāja iesniedza sūdzību par 2014. gada 22. decembra lēmumu.

16      Ar 2015. gada 25. jūnija lēmumu iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) nolēma, ka augstāko robežu 1700 EUR ir jāpalielina par 1400 EUR, tādējādi palielinot maksimālo atlīdzības summu līdz 3100 EUR. Šī palielināšana atbilda aparāta apkopes un detaļu pirkuma izdevumu, kuri radušies pēc CPAP aparāta pirkuma pirmā gada, atlīdzībai četru gadu garumā (skat. iepriekš 7. punktā iekļautās tabulas 10. rindu).

17      Tad 2015. gada 5. oktobrī Norēķinu birojs pieņēma jaunu lēmumu, ar kuru tas izsniedza prasītājai atļauju īrēt CPAP aparātu uz laika posmu no 2014. gada 1. marta līdz 2019. gada 28. februārim (turpmāk tekstā – “2015. gada 5. oktobra lēmums”). Šajā lēmumā tika noteikta atlīdzības augstākā robeža 3100 EUR.

18      Ar 2018. gada 20. decembra vēstuli prasītāja lūdza pagarināt iepriekšējo atļauju CPAP aparāta īrei.

19      Atbildot uz šo lūgumu, Norēķinu birojs 2019. gada 17. janvārī izsniedza atļauju CPAP aparāta īrei uz laika posmu no 2019. gada 1. marta līdz 2024. gada 29. februārim, nosakot atlīdzības augstāko robežu 3100 EUR (turpmāk tekstā – “2019. gada 17. janvāra lēmums”).

20      Prasītāja apstrīdēja 2019. gada 17. janvāra lēmumu ar Norēķinu birojam adresētu 2019. gada 1. februāra vēstuli.

21      Norēķinu birojs apstiprināja 2019. gada 17. janvāra lēmumu 2019. gada 12. aprīlī.

22      Ar 2019. gada 14. aprīļa vēstuli prasītāja iesniedza sūdzību par 2019. gada 17. janvāra lēmumu. Sūdzībā viņa tostarp balstījās uz apstākli, ka šis lēmums bija pieņemts, pārkāpjot piemērojamo tiesisko regulējumu. Turklāt viņa norādīja uz savu interesi īrēt CPAP aparātu Francijā, kas ir viņas dzīvesvietas valsts, nevis to pirkt.

23      Vadības komiteja 2019. gada 12. jūlija atzinumā norādīja, ka ir jāapstiprina 2019. gada 17. janvāra lēmums.

24      Iecēlējinstitūcija noraidīja prasītājas sūdzību ar 2019. gada 13. augusta lēmumu (turpmāk tekstā – “2019. gada 13. augusta lēmums”). It īpaši tā balstījās uz apstākli, ka, viņasprāt, 2019. gada 17. janvāra lēmuma likumību neietekmē Francijas veselības apdrošināšanas sistēmas elementi.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

25      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 4. novembrī, prasītāja cēla šo prasību.

26      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta), veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lūdza lietas dalībniekiem atbildēt uz konkrētiem rakstveidā uzdotiem jautājumiem. Lietas dalībnieki uz šiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem atbildēja noteiktajā termiņā.

27      Tā kā lietas dalībnieki nav lūguši rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, nolēma izskatīt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas.

28      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt 2019. gada 13. augusta lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

30      Vispirms ir jāprecizē šī strīda priekšmets.

 Par strīda priekšmetu

31      Komisija norāda, ka šī prasība ir vērsta pret 2019. gada 13. augusta lēmumu, ar kuru ir noraidīta iesniegtā sūdzība par 2019. gada 17. janvāra lēmumu, un nevis pret šo pašu lēmumu. Tomēr, viņasprāt, prasībā tiek lūgts atcelt 2019. gada 17. janvāra lēmumu, ko prasītāja ir apstiprinājusi savā replikas rakstā.

32      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīva sūdzība, kāda ir paredzēta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, faktiski tiek sākta tā nelabvēlīgā akta izskatīšana tiesā, par kuru bijusi iesniegta sūdzība (spriedumi, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts, un 2018. gada 13. decembris, CH/Parlaments, T‑83/18, EU:T:2018:935, 56. punkts), izņemot, ja sūdzības noraidīšanas apjoms atšķiras no tā akta apjoma, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta (spriedumi, 2006. gada 25. oktobris, Staboli/Komisija, T‑281/04, EU:T:2006:334, 26. punkts, un 2020. gada 28. maijs, Cerafogli/ECB, T‑483/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2020:225, 70. punkts).

33      Šajā lietā, lai gan 2019. gada 13. augusta lēmums par prasītājas sūdzības noraidīšanu ietver tiesisko pamatojumu un ir detalizētāks nekā netiešās norādes par vēstuli, kas ietver 2019. gada 17. janvāra lēmumu, tam tomēr nav tāds pats apmērs kā pēdējam minētajam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 25. oktobris, Staboli/Komisija, T‑281/04, EU:T:2006:334, 27. punkts).

34      Līdz ar to šī prasība ir jāuzskata par tādu, kas ir vērsta pret sākotnējo nelabvēlīgo lēmumu, proti, 2019. gada 17. janvāra lēmumu.

35      Turklāt, ņemot vērā, ka Civildienesta noteikumu sistēmā ieinteresētajai personai ir jāiesniedz sūdzība par lēmumu, kuru tā apstrīd, un tad jāiesniedz prasība pret lēmumu, ar kuru šī sūdzība tiek noraidīta, Tiesa ir nospriedusi, ka pieņemama ir tāda prasība, kas ir vērsta pret vienīgo lēmumu, par kuru ir sūdzība, pret lēmumu, ar kuru tiek noraidīta sūdzība, vai pret šiem diviem lēmumiem kopā, ja vien sūdzība un prasība ir tikušas iesniegtas piemērojamās tiesību normās paredzētajā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1989. gada 26. janvāris, Koutchoumoff/Komisija, 224/87, EU:C:1989:38, 7. punkts). Tomēr saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu tiesa var nolemt, ka nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību, ja tā konstatē, ka tiem nav patstāvīga satura un tie patiesībā atbilst prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2018. gada 21. februāris, LL/Parlaments, C‑326/16 P, EU:C:2018:83, 38. punkts un tajā minētā judikatūra; 2020. gada 28. maijs, Cerafogli/ECB, T‑483/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2020:225, 72. punkts).

36      Šajā lietā nav jālemj konkrēti par 2019. gada 13. augusta lēmuma, ar kuru tiek noraidīta sūdzība, tiesiskumu, ņemot vērā, ka šajā ziņā celtiem prasījumiem nav patstāvīga satura un tos patiesībā var sajaukt ar tiem, kas ir vērsti pret lēmumu, pret kuru tikusi iesniegta sūdzība (skat. iepriekš 33. punktu).

 Par prasības pieņemamību

37      Komisija aizstāvības rakstā norāda pirmo nepieņemamības pamatu, kurš ir pamatots ar 2019. gada 17. janvāra lēmuma apstiprinošo raksturu. Tā turklāt savā atbildē uz repliku norāda otro nepieņemamības pamatu, kurš ir pamatots ar prasītājas intereses celt prasību neesamību. Pat ja nepieņemamības pamats ir absolūts šķērslis tiesas procesam un  Savienības tiesa to var izskatīt jebkurā procesa stadijā, šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisija nav izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā ir gaidījusi atbildi uz repliku, lai izvirzītu otro nepieņemamības pamatu, lai gan tai bija pietiekama informācija to darīt jau savā aizstāvības rakstā.

 Par pirmo nepieņemamības pamatu saistībā ar 2019. gada 17. janvāra lēmuma apstiprinošo raksturu

38      Komisija apgalvo, ka 2019. gada 17. janvāra lēmums tikai apstiprinot 2015. gada 5. oktobra lēmumu, kurš, tā kā prasītāja to paredzētajā termiņā nekādā veidā neapstrīdēja, ir kļuvis galīgs.

39      Komisija piebilst, ka tikai tas, ka pastāv jauni un būtiski fakti, var attaisnot tāda iepriekšēja lēmuma pārskatīšanu, kas kļuvis galīgs. Tā precizē, ka fakts ir būtisks, ja tas maina nosacījumus, kuri bijuši iepriekšēja akta pamatā. Taču šajā lietā prasītāja nevar pamatoties ne uz vienu būtisku faktu, jo abiem iepriekš 38. punktā minētajiem lēmumiem esot vienāds priekšmets, ar tiem tiek piemērotas tās pašas normas, tie attiecas uz tām pašām personām un ar tiem nosaka tādu pašu atlīdzības augstāko robežu. Vienīgā atšķirība starp šiem diviem lēmumiem esot ar tiem piešķirtās atļaujas piemērošanas laikposms. Taču šī atšķirība neesot nekāda veida netiešs pierādījums par 2019. gada 17. janvāra lēmuma apstiprinošo raksturu.

40      Komisija turklāt norāda, ka prasītājai esot bijis pienākums lūgt agrāk izsniegtās iepriekšējās atļaujas pagarināšanu.

41      Prasītāja apgalvo, ka viņas prasība esot pieņemama un ka Komisijas apgalvojums, ka 2019. gada 17. janvāra lēmums tikai apstiprina 2015. gada 5. oktobra lēmumu, esot kļūdains. It īpaši prasītāja uzskata, ka, tā kā 2015. gada 5. oktobra lēmums esot bijis spēkā tikai līdz 2019. gada 28. februārim, tā spēka zaudēšana ir padarījusi par nepieciešamu pieņemt jaunu lēmumu uz nākošo laikposmu.

42      Prasītāja piebilst, ka 2019. gada 17. janvāra lēmums neesot tikai vienkāršs iepriekš izsniegtās atļaujas pagarinājums, bet tas esot patiess lēmums, jo iepriekšējas atļaujas izsniegšanu nenosakot agrākie atļauju lēmumi.

43      Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesību akts ir uzskatāms par tādu, kas apstiprina agrāko tiesību aktu, ja konkrētajā tiesību aktā nav ietverti nekādi jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāko tiesību aktu un ja pirms tā atkārtoti nav ticis izvērtēts šī lēmuma adresāta stāvoklis (spriedums, 2014. gada 13. novembris, Spānija/Komisija, T‑481/11, EU:T:2014:945, 28. punkts; skat. arī spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Itālija/Komisija, T‑353/14 un T‑17/15, EU:T:2016:495, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Acīmredzami jautājums par apstiprinoša akta esamību nerodas pat gadījumā, ja vēlāka akta saturs ir atšķirīgs no agrākā akta satura (spriedums, 2014. gada 13. novembris, Spānija/Komisija, T‑481/11, EU:T:2014:945, 30. punkts).

45      Tā tas ir izskatāmajā lietā. Proti, 2019. gada 17. janvāra lēmumam nav tāds pats priekšmets kā 2015. gada 5. oktobra lēmumam: lai gan ar šo pēdējo prasītājai tika atļauts īrēt CPAP aparātu uz laika posmu no 2014. gada 1. marta līdz 2019. gada 28. februārim (skat. iepriekš 17. punktu), ar 2019. gada 17. janvāra lēmumu tika izsniegta atļauja īrēt šādu aparātu uz laika posmu no 2019. gada 1. marta līdz 2024. gada 29. februārim (skat. iepriekš šā sprieduma 19. punktu).

46      Tā kā 2015. gada 5. oktobra lēmuma ietekme ir ierobežota laikā, prasītāja nevarēja saņemt to CPAP aparāta īres izdevumu atlīdzību, kuri radušies pēc 2019. gada 1. marta, jo nebija pieņemts jauns lēmums. Tieši 2019. gada 17. janvāra lēmuma rezultātā, atļaujot prasītājai veikt šādu īri, tai tika sniegta iespēja saņemt šo izmaksu atlīdzību.

47      Tātad 2019. gada 17. janvāra lēmums ir jauns lēmums, kuru līdz ar to nevar uzskatīt tikai par tādu, ar ko apstiprina 2015. gada 5. oktobra lēmumu.

48      Jāpiebilst, ka tam, ka 2019. gada 17. janvāra lēmumā tiek piemērota tāda pati atlīdzības augstākā robeža kā 2015. gada 5. oktobra lēmumā, nevar būt tādas sekas, ka šis pēdējais lēmums kļūst par tikai apstiprinošu. Proti, 2015. gada 5. oktobra lēmuma piemērojamība laikā, kas bija ierobežota, runājot par ar to piešķirto atļauju (skat. iepriekš 46. punktu), bija noteikta arī attiecībā uz tajā noteikto atlīdzības augstāko robežu, jo šai robežai ir palīgraksturs salīdzinājumā ar īres atļauju, kurai to piemēro.

49      Turklāt nav nozīmes apstāklim, ka, pirmkārt, iepriekšējas atļaujas veidlapā ir nošķirti “atļaujas” pieteikumi no “atļaujas pagarināšanas” pieteikumiem, un, otrkārt, ka prasītāja ir uzskatījusi, ka viņas pieteikums piederēja pie šīs pēdējās kategorijas, jo tas bija apstrīdētā akta saturs, kas ļāvis noteikt, vai runa ir par nelabvēlīgu aktu, un nevis administrācijas vai tā adresāta tam piešķirtais nosaukums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 15. janvāris, BraunNeumann/Parlaments, T‑306/08 P, EU:T:2009:6, 32. punkts).

50      Tātad Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats ir jānoraida.

 Par otro nepieņemamības pamatu saistībā ar iespējamo prasītājas intereses celt prasību neesamību

51      Komisija norāda, ka prasītāja neesot sniegusi nekādus skaitliskus datus par CPAP aparāta izmaksām, kuru atmaksāšanu tā lūdz. Tādēļ tā uzskata, ka nav iespējams novērtēt prasītājas interesi celt prasību.

52      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības pieņemamība ir atkarīga no apstākļa, ka prasītājai ir interese atcelt apstrīdēto aktu. Šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (spriedumi, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts, un 2019. gada 24. septembris, VF/ECB, T‑39/18, nav publicēts, EU:T:2019:683, 139. punkts).

53      Turklāt, ja lēmums pilnībā apmierina prasītāju, tam ir jāatzīst, ka viņam ir interese celt prasību, lai Savienības tiesa pārbaudītu šī lēmuma tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 85. un 86. punkts).

54      Šajā lietā ar 2019. gada 17. janvāra lēmumu, kas pieņemts, atbildot uz 2018. gada 20. decembra iepriekšējas atļaujas pieteikumu (skat. iepriekš 18. punktu), Norēķinu birojs noteica prasītājai viņai radušos CPAP aparāta īres izmaksu atlīdzības maksimālo summu.

55      Ir skaidrs, ka šāda maksimālā robeža varētu tikt atcelta, ja iespējami tiek atcelti 2019. gada 17. janvāra un 2019. gada 13. augusta lēmumi, kas ir labvēlīgi prasītājai.

56      Turklāt prasītājai – pretēji Komisijas apgalvotajam – nav jāsniedz skaitliska informācija, kas ļautu novērtēt šo labumu, jo šāds novērtējums attiecīgā gadījumā ir jautājums par prasības būtību, nevis par tās pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 86. punkts).

57      Tātad ir jānoraida Komisijas izvirzītā otrais nepieņemamības pamats.

 Par lietas būtību

58      Atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītāja izvirza vienīgo pamatu, kurš ir balstīts uz to, ka nevienā no piemērojamiem noteikumiem nav paredzēta augstākā CPAP aparāta īres izdevumu atlīdzības robeža. Tātad 2019. gada 17. janvāra lēmums, tā kā ar to tiek piemērota šāda augstākā robeža, viņasprāt, pārkāpjot minētos noteikumus un līdz ar to esot prettiesisks.

59      Turklāt prasītāja norāda, ka Komisija neesot sniegusi nekādus objektīvus elementus, kas ļautu konstatēt, ka Francijā praktizētā CPAP aparāta īres cena ir pārmērīga.

60      Prasītāja uzsver arī to, ka Komisija neesot pierādījusi, ka ilgtermiņa lietošanai ir obligāts CPAP aparāta pirkums.

61      Prasītāja turklāt piemin CPAP aparāta īres priekšrocības salīdzinājumā ar šāda aparāta pirkumu.

62      Visbeidzot, prasītāja apstrīd diskriminācijas esamību starp tām apdrošinātajām personām, kas īrē CPAP aparātu, un tām, kuras to nopērk.

63      Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

64      Vispirms jāatgādina, ka šajā lietā Norēķinu birojs, kurš pieņēmis 2019. gada 17. janvāra lēmumu, ir piemērojis atlīdzības augstāko robežu (skat. iepriekš 19. punktu). Turklāt Komisija savā atbildē uz Vispārējās tiesas nolemto procesa organizatorisko pasākumu (skat. iepriekš 26. punktu) to apstiprina, precizējot, ka prasītājas lūgtās atlīdzības augstākā robeža 3100 EUR nebija pamatota ar Kopīgo noteikumu 20. panta 2. punktu, kurš – pēc Komisijas uzskata – nebija piemērojams šajā lietā.

65      Tālāk ir jāuzsver, ka Kopīgo noteikumu 20. panta, kurā ir atsauce uz mērķi saglabāt RCAM finansiālo līdzsvaru, 1. punktā ir paredzēts, ka ar VĪN tiek ieviesta atlīdzības augstākā robeža par konkrētiem pakalpojumiem. Tā 2. punktā ir arī paredzēts, ka, tiklīdz tiek noteikta augstākā robeža, Norēķinu birojam ir iespēja neatmaksāt daļu no izmaksām, kas tiek uzskatītas par pārmērīgām salīdzinājumā ar normālām izmaksām valstī, kurā tās radušās (skat. iepriekš 2. punktu).

66      Tātad Kopīgajos noteikumos skaidri ir paredzēta iespēja VĪN nenoteikt atlīdzības augstāko robežu. Šādā gadījumā pat ir paredzēta speciāla procedūra, lai saglabātu RCAM finanšu līdzsvaru.

67      VĪN ir precizēta procedūra, kas jāpiemēro, ja nav noteikta nekāda atlīdzības augstākā robeža. Tādējādi VĪN daļā “Vispārējās definīcijas” ir norādīts, ka pārmērīgo izdevumu daļu Norēķinu birojs katrā gadījumā nosaka atsevišķi, pēc apspriešanās ar iestādes ārstu, kurš lemj par medicīniskā pakalpojuma precīzu raksturu, lai ļautu Norēķinu birojam veikt salīdzinājumu ar praktizētajiem tarifiem (skat. iepriekš 5. punktu).

68      Tātad no atbilstošo Kopīgo noteikumu normu un VĪN normu ekonomijas, kāda izriet no 65.–67. punkta iepriekš, ir secināms, ka Komisijai, kas ir kompetentā iestāde VĪN pieņemšanai, – ja tā paredz ieviest atlīdzības augstāko robežu par kādu pakalpojumu – ir jānorāda šī augstākā robeža skaidrā veidā šo [VĪN] normās.

69      Līdz ar to, gadījumā, ja par kādu pakalpojumu augstākā robeža nav skaidri pieminēta VĪN, minētos VĪN nevar interpretēt – pretēji Komisijas norādītajam – kā tādus, ar kuriem šādu augstāko robežu ievieš netieši. Tad tā ir iepriekš 66. punktā minētā specifiskā procedūra, ar kuru ir jānodrošina RCAM finanšu līdzsvars.

70      Taču ir jākonstatē, kā izriet no iepriekš 7. punktā norādītās tabulas, ka VĪN neparedz atlīdzības augstāko robežu par CPAP aparāta īri.

71      Proti, šajā tabulā viena sleja ir īpaši veltīta maksimālajai summai, kurai tiek piemērota atlīdzības likme, un neviena cita summa netiek norādīta saistībā ar CPAP aparāta īri uz laiku, kas īsāks vai garāks par trim mēnešiem.

72      Tādējādi piemērojamo normu teksta, kurš ir diezgan skaidrs, pārbaude ļauj secināt, ka attiecībā uz CPAP aparāta īri nepastāv atlīdzības augstākā robeža.

73      Vadības komiteja turklāt 2018. gada 12. jūlija atzinumā (skat. iepriekš 23. punktu) norāda, ka VĪN šādu augstāko robežu paredz tikai CPAP aparāta pirkumam.

74      Turklāt iepriekš 7. punktā norādītajā tabulā parādās augstākā robeža tādu izmaksu atlīdzināšanai, kas radušās no ratiņkrēsla īres, un šajā tabulā ir pieminēts arī tas, ka šī robeža ir piemērojama uz nenoteiktu īres laiku. Apstāklis, ka šajā pašā tabulā ir norādīta atlīdzības augstākā robeža par medicīniska aprīkojuma īri, lai gan šāda robeža nav norādīta cita veida aprīkojumam, apstiprina to, ka jebkura robeža, pat netieša, netika ieviesta attiecībā uz pēdējā minētā īri.

75      Citi Komisijas argumenti neatspēko šī sprieduma 72. punktā izdarīto secinājumu.

76      Pirmkārt, Komisija uzskata, ka VĪN vadās no premisas, saskaņā ar kuru CPAP aparāta ilgtermiņa izmantošanas gadījumā aparāta pirkums būtu obligāts gan medicīnisku, gan ar budžetu saistītu iemeslu dēļ. Tas izskaidro to, ka netika uzskatīts par lietderīgu ar VĪN noteikt augstāko atlīdzības robežu par īri, kas ilgst vairākus gadus, jo šādam gadījumam nebūtu jārodas.

77      Tomēr VĪN interpretācija, kādu piedāvā Komisija, neizriet no to teksta. Proti, [VĪN] normās ir tikai nošķirta CPAP aparātu īre uz laika posmu, kas īsāks par trim mēnešiem, par kuru iepriekšēja atļauja nav vajadzīga, no īres uz ilgāku laika posmu, par kuru šāda atļauja ir obligāta, nenorādot nekādu ierobežojumu laikā attiecībā uz pēdējo minēto.

78      Turklāt slejā “Piezīmes”, kas veltīta nepieciešamajiem precizējumiem par iepriekš 7. punktā norādītās tabulas interpretāciju, nav norādīts, ka CPAP aparāta pirkums būtu obligāts ilgtermiņa izmantošanas gadījumā. Turklāt iespēja īrēt CPAP aparātu uz laika posmu, kas ilgāks par trim mēnešiem, varēja arī nebūt minēta šajā tabulā.

79      Visbeidzot, apstāklis – ko pieņem par pierādītu –, ka medicīniskie iemesli var noteikt pienākumu CPAP aparāta ilgtermiņa izmantošanas gadījumā to iegādāties, nevis īrēt, tomēr neattaisno to, ka šajā ziņā tas vispār nav pieminēts VĪN – kuru mērķis ir, lai apdrošinātās personas tos lasītu un saprastu. Turklāt Komisija nav norādījusi medicīniskos iemeslus, kuri varētu likt izvēlēties nopirkt CPAP aparātu, nevis to īrēt.

80      Otrkārt, apstāklis, ka CPAP aparāta īrei uz ilgāku laiku par trim mēnešiem – tāpat kā aparāta pirkumam – ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, tieši pretēji Komisijas apgalvotajam, nenozīmē to, ka VĪN paredzētā atlīdzības augstākā robeža šāda aparāta pirkumam ir piemērojama arī šī aparāta īrei ilgtermiņā.

81      Proti, iepriekšējas atļaujas esamība ne vienmēr nozīmē augstākās atlīdzības robežas piemērošanu, kā tas izriet no iepriekš 7. punktā norādītās tabulas līnijām saistībā ar staigāšanas rāmju, tualetes krēslu, slimnīcas gultu, antidecubitus matraču un aerosolu īri uz laika posmu, kas ilgāks par trim mēnešiem.

82      Turklāt Komisija nemin nevienu noteikumu, kurš sasaistītu pienākumu saņemt iepriekšēju atļauju ar atlīdzības augstākās robežas esamību.

83      Treškārt, runājot par Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru VĪN esot jāinterpretē – lai tās būtu atbilstošas vienlīdzīgas attieksmes principam pret apdrošinātajām personām – kā tādi, ar ko nosaka atlīdzības augstāko robežu CPAP aparātu ilgtermiņa īrei, ir jānorāda, ka nepamatota atšķirīga attieksme pret apdrošinātajām personām, kuras pērk CPAP aparātu, un tām, kuras īrē šo pašu aparātu ilgtermiņā, pieņemot, ka tā ir pierādīta, nevar, lai ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu, izraisīt tādu VĪN interpretāciju, kas būtu pretrunā to tekstam, kā arī atbilstošo Kopīgo noteikumu normu un VĪN normu ekonomijai (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 17. jūlijs, EEB/Komisija, T‑685/14, nav publicēts, EU:T:2015:560, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz tāda riska esamību, ka tiek apieta augstākā paredzētā atmaksāšanas robeža CPAP aparāta pirkumam, vai uz tāda riska esamību, ka tiek kaitēts RCAM finanšu līdzsvaram. Turklāt Kopīgajos noteikumos, kā izriet it īpaši no to 20. panta 2. punkta, ir paredzēti mehānismi, kas ļauj novērst to, ka RCAM uzņemtos konkrētas pārmērīgas izmaksas.

84      Jebkurā gadījumā atšķirības pastāvēšana starp izmaksām par CPAP aparātu īri un tām, kuras radušās šādu aparātu pirkšanas rezultātā, ir pietiekami sistemātiska un būtiska, lai radītu diskrimināciju, tomēr tā nekādā veidā nav pierādīta. Tāpat arī prakse apiet CPAP aparāta īrei piemērojamo augstāko robežu nav nekādā veidā pierādīta. Visbeidzot, tāda riska pastāvēšana RCAM finanšu līdzsvaram, kura rezultātā zustu atlīdzības augstākā robeža CPAP aparātu īrei, nav pierādīta.

85      Tādējādi, pat pieņemot, ka konstruktīva VĪN interpretācija būtu iespējama, lai gan – kā pareizi norādījusi Komisija – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas, kuras dod tiesības uz finansiāliem pabalstiem, ir jāinterpretē šauri (skat. spriedumu, 2003. gada 18. septembris, Lebedef u.c./Komisija, T‑221/02, EU:T:2003:239, 38. punkts un tajā minētā judikatūra), neviens no tās norādītajiem iemesliem nevar pamatot šādu interpretāciju (skat. iepriekš šā sprieduma 84. punktu).

86      Ceturtkārt, Komisija apstrīd dažādos, viņasprāt, prasītājas izvirzītos argumentus. Tādējādi tā norāda, ka tā neatsakās segt CPAP aparāta īres izdevumus. Tā apgalvo, ka prasītājas izvirzītais iebildums, kas attiecas uz pamatojuma nesniegšanu, esot nepieņemams. Tā atgādina, ka RCAM ir autonoma sistēma un ka Norēķinu birojam ir pienākums piemērot Kopīgos noteikumus un VĪN. Tā norāda, ka prasītāja nenorāda nekādus skaitliskus datus par CPAP aparāta īres izmaksām. Tā apstrīd, ka pastāvot diskriminācija pret apdrošinātajām personām atkarībā no to dzīvesvietas. Tā norāda, ka Norēķinu birojs, kurš uzaicināja prasītāju iesniegt ārsta izziņu ar apliecinājumu, ka nav iespējams iegādāties CPAP aparātu, piekrita saņemt papildus paskaidrojumus, ko prasītāja nav sniegusi. Tā uzsver, ka prasītāja prasības pieteikumā nav sniegusi argumentu par to, ka CPAP aparātu īres izmaksu segšana Francijā būtu labvēlīgāka, un piebilst, ka šāds apgalvojums jebkurā gadījumā neesot pierādīts.

87      Pietiek norādīt, ka prasītājas argumenti, kurus šādi kritizē Komisija, nav saistīti ar to, ka VĪN pastāv atlīdzības augstākā robeža. Līdz ar to, pat pieņemot, ka šie argumenti ir pamatoti, tie neietekmē iepriekš 72. punktā minēto secinājumu.

88      Ņemot vērā iepriekš 64. –87. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka Norēķinu birojs ir pārkāpis VĪN, nosakot atlīdzības augstāko robežu savā atbildē uz iepriekšējas atļaujas pieteikumu, kuru izsniegusi prasītāja.

89      Taču, tā kā iestādes kalpo tiesību vienotībai, lai kādas tās būtu, tās nedrīkst izvairīties no tām piemērojamo noteikumu ievērošanas (spriedums, 2019. gada 10. aprīlis, Gamaa Islamya Égypte/Padome, T‑643/16, EU:T:2019:238, 228. punkts).

90      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājas izvirzītais pamats ir jāapmierina un līdz ar to jāatceļ 2019. gada 17. janvāra lēmums, kā arī 2019. gada 13. augusta lēmums.

 Par tiesāšanās izdevumiem

91      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Pamatojoties uz iepriekšminēto,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas 2019. gada 17. janvāra lēmumu, ar kuru nosaka atlīdzības augstāko robežu 3100 EUR par medicīniskā aparāta īri uz laika posmu no 2019. gada 1. marta līdz 2024. gada 29. februārim, un Komisijas 2019. gada 13. augusta lēmumu, ar ko noraida iesniegto sūdzību par šo lēmumu.

2)      Piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni

Madise

Nihoul

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 16. decembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.