TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2018. gada 4. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Īpašā jurisdikcija – 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts – “Lietas, kas attiecas uz līgumiem” jēdziens – Actio pauliana
Lieta C‑337/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, ko Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa, Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 29. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 7. jūnijā, tiesvedībā
Feniks sp. z o.o.
pret
Azteca Products & Services SL.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. Ross [A. Rosas], K. Toadere [C. Toader] (referente), A. Prehala [A. Prechal] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs: R. Skjāno [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 11. aprīļa tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Feniks sp. z o.o. vārdā – P. Zimmerman un B. Sierakowski, radcowie prawni,
– Azteca Products & Services SL vārdā – M. Świrgoń, adwokat,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Nowak, kā arī K. Majcher, pārstāvji,
– Šveices valdības vārdā – M. Schöll, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin, kā arī M. Heller un A. Stobiecka-Kuik, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 21. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
2 Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp Feniks sp. z o.o. un Azteca Products & Services SL (turpmāk tekstā – “Azteca”), kurā attiecībā uz Feniks tiek prasīts atzīt par spēkā neesošu pirkuma līgumu, kas noslēgts starp Azteca un parādnieci Feniks par nekustamo īpašumu un kas, kā tiek apgalvots, kaitē pēdējās minētās tiesībām.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 1215/2012
3 Regulas Nr. 1215/2012 15., 16. un 34. apsvērums ir formulēti šādi:
“(15) Jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem, un tiem būtu jābalstās uz principu, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils. Jurisdikcijai vienmēr vajadzētu būt pieejamai ar šādu pamatojumu, izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās strīda priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru. Juridiskas personas domicils jānosaka autonomi, lai kopējos noteikumus padarītu pārskatāmākus un novērstu jurisdikcijas kolīzijas.
(16) Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā. Tas ir jo īpaši svarīgi strīdos par ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no goda aizskaršanas un neslavas celšanas.
[..]
(34) Būtu jānodrošina nepārtrauktība starp 1968. gada [27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.)], [Padomes] Regulu (EK) Nr. 44/2001 [(2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.)] un šo regulu, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati nepārtrauktības vajadzība attiecas uz 1968. gada Briseles konvencijas un regulu, kas to aizstāj, interpretāciju Eiropas Savienības Tiesā.”
4 Šīs regulas I nodaļas “Darbības joma un definīcijas” 1. pantā ir paredzēts:
“1. Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. [..]
2. Šo regulu nepiemēro attiecībā uz:
[..]
b) bankrotu,[..] mierizlīgumiem un līdzīgām procedūrām;
[..].”
5 Minētās regulas II nodaļā “Jurisdikcija” ir ietverta it īpaši 1. iedaļa “Vispārīgi noteikumi” un 2. iedaļa “Īpašā jurisdikcija”. 4. panta 1. punktā, kas ietilpst šajā 1. iedaļā, ir noteikts:
“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”
6 7. pants, kas ietilpst šīs pašas regulas II nodaļas 2. iedaļā, ir formulēts šādi:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:
1) a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;
b) šā noteikuma mērķiem un, ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:
– preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,
– pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;
[..].”
Regula (EK) Nr. 1346/2000
7 Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2000, L 160, 1. lpp.) 1. panta “Darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šī regula attiecas uz kolektīvām maksātnespējas procedūrām, kas ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu parādnieka mantas atsavināšanu un likvidatora iecelšanu.”
Polijas tiesības
8 1964. gada 23. aprīļa Ustawa Kodeks cywilny (Likums par civilkodeksu) (Dz. U. 1964, Nr. 16, 93. poz.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (Dz. U. 2017, 459. poz.), (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 527. un nākamajos pantos ir reglamentēta tā dēvētā “pauliana” prasība, kas vērsta uz to, lai attiecībā uz kreditoru, kas to iesniedz, tiktu atzīts par spēkā neesošu tā parādnieka tiesiskais darījums, ar kuru ir apietas tā tiesības. Saskaņā ar Civilkodeksa 527. pantu:
“§1. Ja tiesiska darījuma, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot kreditoriem, rezultātā trešā persona ir guvusi mantisku labumu, jebkurš kreditors var prasīt atzīt šo darījumu par spēkā neesošu attiecībā pret viņu, ja parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu kreditoriem, un trešā persona par to zināja vai būtu varējusi zināt, ievērojot vajadzīgo rūpību.
§2. Parādnieka tiesisks darījums kaitē kreditoriem, ja tā rezultātā parādnieks ir kļuvis maksātnespējīgs vai tā maksātnespējas apjoms ir palielinājies salīdzinājumā ar laiku pirms attiecīgā darījuma noslēgšanas.
§3. Ja tiesiska darījuma, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot kreditoriem, rezultātā ar parādnieku cieši saistīta persona ir guvusi mantisku labumu, tiek uzskatīts, ka šī persona zināja, ka parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu kreditoriem.
§4. Ja tiesiska darījuma, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot kreditoriem, rezultātā komersants, kuram ir pastāvīgas darījumu attiecības ar parādnieku, ir guvis mantisku labumu, tiek uzskatīts, ka tas zināja, ka parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu kreditoriem.”
9 Šā kodeksa 528. pants ir formulēts šādi:
“Ja tiesiska darījuma, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot saviem kreditoriem, rezultātā trešā persona ir guvusi mantisku labumu bez maksas, kreditors var prasīt atzīt šo darījumu par spēkā neesošu attiecībā pret viņu, un šādas tiesības kreditoram ir arī tad, ja trešā persona nezināja vai nebūtu varējusi zināt, pat ievērojot vajadzīgo rūpību, ka parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu kreditoriem.”
10 Minētā kodeksa 530. pantā ir noteikts:
“Iepriekš minēto pantu noteikumus piemēro mutatis mutandis, ja parādnieks ir rīkojies, apzinoties kaitējumu nākamajiem kreditoriem. Tomēr, ja trešā persona ir guvusi mantisku labumu par maksu, kreditors var prasīt atzīt darījumu par spēkā neesošu tikai tad, ja trešā persona zināja par parādnieka nodomu.”
11 Šī paša kodeksa 531. pantā ir paredzēts:
“§1. Tiesisku darījumu, ko parādnieks noslēdzis, kaitējot kreditoriem, atzīst par spēkā neesošu, ceļot prasību vai apstrīdēšanas prasību pret trešo personu, kas šā darījuma rezultātā ir guvusi mantisku labumu.
§2. Ja trešā persona ir rīkojusies ar gūto mantisko labumu, savu prasījumu kreditors var izvirzīt tieši pret personu, kuras labā ir notikusi rīcība, ja šī persona ir zinājusi par apstākļiem, kuri pamato parādnieka noslēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, vai rīcība ir notikusi bez atlīdzības.”
12 Saskaņā ar Civilkodeksa 532. pantu:
“Kreditors, attiecībā pret kuru parādnieka tiesiskais darījums ir atzīts par spēkā neesošu, prioritāri attiecībā pret trešās personas kreditoriem var prasīt savu prasījumu apmierināšanu no mantas, kas par spēkā neesošu atzītā darījuma rezultātā tika izslēgta no parādnieka mantas vai netika tajā iekļauta.”
13 Šī kodeksa 533. pants ir formulēts šādi:
“Trešā persona, kas guvusi mantisku labumu no tiesiska darījuma, kas noslēgts, kaitējot kreditoriem, var atbrīvoties no pienākuma apmierināt kreditora prasību atzīt darījumu par spēkā neesošu, apmierinot šā kreditora prasījumu vai informējot to par parādnieka mantu, kas ir pietiekama kreditora prasījuma apmierināšanai.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 Coliseum 2101 sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “Coliseum”), ar juridisko adresi Polijā, kas rīkojas kā ģenerāluzņēmējs, ar Feniks, arī ar juridisko adresi Polijā, kas rīkojas kā investors, noslēdza būvniecības līgumu nekustamā īpašuma ieguldījumu projekta ietvaros Gdaņskā (Polija). Lai izpildītu līgumu Coliseum noslēdza vairākus apakšuzņēmuma līgumus.
15 Tā kā Coliseum neapmaksāja savas saistības pret vienu no tās apakšuzņēmējiem, Feniks bija jāsamaksā tai summas atbilstoši Civilkodeksa normām par investora solidāro atbildību un tādējādi tā kļuva par Coliseum kreditoru par kopējo summu 1 396 495,48 PLN (apmēram 336 174 EUR).
16 Ar 2012. gada 30. un 31. janvārī Ščecinā (Polija) noslēgtiem līgumiem Coliseum pārdeva Azteca, kuras juridiskā adrese ir Alkorā [Alcora] (Spānija), nekustamo īpašumu, kas atrodas Ščecinā (Polija), par summu 6 079 275 PLN (apmēram 1 463 445 EUR), daļēji ieskaitot Azteca agrākos parādus. Tomēr pēdējai minētajai vēl bija jāsamaksā Coliseum summa 1 091 413,70 PLN (apmēram 262 732 EUR). Saskaņā ar Feniks norādēm 2012. gada 30. janvāra pirkuma līguma noslēgšanas dienā Coliseum valdes priekšsēdētājs vienlaikus pārstāvēja arī sabiedrību Horkios Gastion SA, ar juridisko adresi Alkorā (Spānija), kas bija vienīgā Azteca valdes locekle.
17 Tā kā Coliseum īpašumā nebija mantas, 2016. gada 11. jūlijā Feniks, pamatojoties uz Civilkodeksa 527. un nākamajiem pantiem, cēla pret Azteca prasību Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa, Polija), iesniedzējtiesā, prasot atzīt par spēkā neesošu attiecībā pret to iepriekšējā punktā norādīto pirkuma līgumu, ņemot vērā faktu, ka tās parādnieks līgumu esot noslēdzis, apejot tās tiesības.
18 Lai pamatotu šīs tiesas jurisdikciju, Feniks atsaucās uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
19 Azteca ir izvirzījusi iebildi par nepieņemamību. Tā uzskata, ka saskaņā ar vispārīgo noteikumu, kas paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā, ir jākonstatē Spānijas tiesu starptautiskā jurisdikcija izskatīt prasību par tiesību akta spēkā neesamību. Šāda prasība nevarot tikt uzskatīta par prasību “lietās, kas attiecas uz līgumiem” šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
20 Šīs iebildes par starptautiskās jurisdikcijas neesamību analīzes ietvaros iesniedzējtiesa apraksta Polijas tiesību action pauliana galvenās iezīmes, kādas tās izriet no Civilkodeksa normām, kas minētas šī sprieduma 8.–13. punktā, un precizē, ka šī prasība esot izņēmums no principa, saskaņā ar kuru kreditoram ir prasījuma tiesības tikai attiecībā uz viņa parādnieka īpašumu. Tā piebilst, ka Civilkodeksa 527. panta 3. punktā no tā, ka pastāv cieša saikne starp parādnieku un trešo personu, ir secināta prezumpcija, ka trešā persona zina, ka ar darījumu, kura spēkā neesamība ir prasīta, parādnieks apzināti ir nodarījis kaitējumu kreditoram. Šāda prezumpcija nozīmējot, ka kreditoram šādā gadījumā esot jāpierāda vienīgi, ka pastāv ciešas attiecības starp parādnieku un trešo personu.
21 Iesniedzējtiesa uzskata, ka Polijas tiesu starptautiskā jurisdikcija izskatīt tādu prasību, kāda tajā ir celta, var tikt pamatota, tikai pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Šajā ziņā tā apgalvo, ka, lai gan, protams, šis strīds nav starp būvniecības līguma pusēm, tas ir, Feniks un Coliseum, un neattiecas uz šī līguma spēkā esamības izvērtēšanu, tomēr iesniedzējtiesai esot jāpārbauda, vai Azteca un Coliseum noslēgtais līgums ir piemērojams Feniks.
22 Iesniedzējtiesa apgalvo, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz visiem strīdiem, kas ir saistīti ar līgumu. Tās izskatāmā strīda risinājums esot saistīts ar līgumu, kas ir noslēgts starp Azteca un Coliseum, kura spēkā neesamība attiecībā pret Feniks tiek apgalvota.
23 Turklāt, atgādinādama, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē šauri, iesniedzējtiesa tomēr uzsver trūkumus, ko radītu šīs regulas 4. panta 1. punktā norādītā vispārīgā jurisdikcijas noteikuma piemērošana, ja prasītājam, prasot vairāku tādu tiesisku darījumu spēkā neesamību, kurus tā parādnieks ir noslēdzis ar saviem līgumpartneriem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, būtu jāvēršas katras no šīm dažādajām dalībvalstīm tiesās ar atsevišķu prasību un tādējādi jāsedz salīdzinājumā ar tiesvedības priekšmetu nesamērīgi izdevumi.
24 Šī tiesa uzskata, ka, lai gan lietā, kurā ir taisīts 1992. gada 17. jūnija spriedums Handte (C‑26/91, EU:C:1992:268), Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” nevar tikt saprasts tādējādi, ka tas attiecas uz situāciju, kur nav saistības, ko viena puse būtu labprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru pusi, ar šo lietu saistītie faktiskie apstākļi bija īpaši, jo tā attiecās uz virkni starptautisku līgumu, saskaņā ar kuriem pušu līgumiskās saistības dažādos līgumos varēja atšķirties.
25 Tomēr šajā gadījumā viena no Polijas tiesību actio pauliana īpatnībām ir tāda, ka trešajai personai ir jāzina vai tai ir jāvar zināt, ka parādnieks apzināti kaitē šiem kreditoriem, un līdz ar to, ka šie kreditori var vērsties pret to.
26 Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Szczecinie (Ščecinas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai lieta “attiecas uz līgumiem” [Regulas Nr. 1215/2012] 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja pret dalībvalstī reģistrētu pircēju tiek celta prasība par pirkuma līguma, kas attiecas uz citā dalībvalstī izvietotu nekustamo īpašumu, atzīšanu par spēkā neesošu pārdevēja kreditoriem nodarīta kaitējuma dēļ un līgums ir noslēgts un pilnībā izpildīts šajā citā dalībvalstī?
2) Vai uz iepriekš minēto jautājumu, piemērojot acte éclairé doktrīnu, ir jāatbild, atsaucoties uz Tiesas 1992. gada 17. jūnija spriedumu lietā Handte (C‑26/91, EU:C:1992:268), lai gan minētais spriedums bija par ražotāja atbildību par preces trūkumiem situācijā, kad ražotājs nevarēja paredzēt, kam prece tiks pārdota un kurš šajā saistībā varēs izvirzīt prasījumus pret ražotāju, bet šajā prasībā pret pircēju par nekustamā īpašuma pirkuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu pārdevēja kreditoriem nodarīta kaitējuma dēļ tās pamatotība ir atkarīga no tā, vai pircējs zināja, ka tiesisks darījums (pirkuma līgums) ir noslēgts, kaitējot kreditoriem, un tādējādi pircējam ir jāņem vērā, ka parādnieka personiskais kreditors var celt pret viņu šādu prasību?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
27 Uzdodot šos divus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uz actiopauliana, ar kuru prasības tiesību īpašnieks par spēkā neesošu attiecībā pret to prasa atzīt darījumu, kas, iespējams, kaitē tā tiesībām, ar kuru tā parādnieks ir nodevis mantu trešajai personai, attiecas Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās starptautiskās jurisdikcijas noteikums.
Par Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamību
28 Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pret Coliseum uzsāktās izpildes procedūras ir izbeigtas nepietiekamas mantas dēļ, jo šī sabiedrība šobrīd ir maksātnespējīga.
29 Tādējādi rodas jautājums, vai prasība pamatlietā ietilpst Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā vai tā drīzāk ietilpst maksātnespējas procesā, kas ir reglamentēts Regulā Nr. 1346/2000, kura pamatlietā ir piemērojama ratione temporis.
30 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1215/2012 un Nr. 1346/2000 ir jāinterpretē tādējādi, lai izvairītos no šajos tiesību aktos iekļauto normu savstarpējas pārklāšanās un jebkāda juridiska vakuuma. Tādējādi prasības, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir izslēgtas no tās piemērošanas jomas, jo tās attiecas uz “bankrotu, mierizlīgumiem vai tamlīdzīgām procedūrām”, ietilpst Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā. Attiecīgi uz prasībām, kas neietilpst Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomā, attiecas Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas joma (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Valach u.c., C‑649/16, EU:C:2017:986, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Tiesa arī ir nospriedusi, ka prasība ir saistīta ar maksātnespējas procesu, ja tā izriet no maksātnespējas procesa un ir cieši saistīta ar mantas pārdošanas procesu vai noregulējumu tiesas ceļā (spriedums, 2009. gada 12. februāris, Seagon, C‑339/07, EU:C:2009:83, 19. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
32 Tomēr šajā gadījumā Feniks celtā prasība nekādi nešķiet ietilpstoša mantas pārdošanas procesā vai noregulējumā tiesas ceļā. Turklāt tiesas sēdē Tiesā tā uz Tiesas uzdoto jautājumu atbildēja, ka pret Coliseum nav uzsākts maksātnespējas process; tas tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda.
33 Ja prasība pamatlietā, kas balstīta uz Civilkodeksa 527. un nākamajiem pantiem, ir vērsta uz kreditora paša interešu aizsardzību, nevis uz Coliseum mantas palielināšanu, tā ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē.
Par lietas būtību
34 Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1215/2012 mērķis ir jurisdikciju kolīziju normu vienādošana civillietās un komerclietās ar ļoti skaidri nosakāmu jurisdikcijas noteikumu palīdzību. Tādējādi šīs regulas mērķis ir tiesiskās drošības nodrošināšana, kas nozīmē Savienībā reģistrēto personu tiesiskās aizsardzības pastiprināšanu, vienlaikus ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt tiesu, kurā tas var tikt iesūdzēts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļā paredzētā vispārējā jurisdikcijas noteikšanas sistēma ir balstīta uz tās 4. panta 1. punktā paredzēto vispārīgo noteikumu, saskaņā ar ko personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no lietas dalībnieku pilsonības. Vienīgi, atkāpjoties no vispārīgā principa par atbildētāja domicila tiesām, Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēti speciāli noteikumi par īpašo jurisdikciju, kuru skaitā ir arī šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā esošais (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Minētajai atbildētāja domicila valsts tiesu jurisdikcijai, kā tas ir noteikts minētās regulas 16. apsvērumā, ir jābalstās uz citiem pamatiem, kas ir atļauti, pamatojoties uz ciešu saikni starp tiesu un lietu, vai kā nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi.
37 Īpašās jurisdikcijas noteikumi, kuros ir paredzēti šie citi jurisdikcijas pamati, tomēr ir interpretējami šauri, un tie nevar tikt interpretēti plašāk, nekā tas ir skaidri paredzēts minētajā regulā (spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto īpašo jurisdikciju lietās, kas attiecas uz līgumiem, jāatgādina, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, lai tiktu nodrošināta vienveidīga tā piemērošana visās dalībvalstīs, ir jāinterpretē autonomi (spriedums, 2018. gada 7. marts, flightright u.c., C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, EU:C:2018:160, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
39 Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, šī noteikuma par īpašo jurisdikciju piemērošana prasa, lai pastāvētu juridiskas saistības, ko brīvprātīgi ir uzņēmusies viena persona attiecībā pret otru un uz ko ir balstīta prasītāja celtā prasība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 20. janvāris, Engler, C‑27/02, EU:C:2005:33, 51. punkts; 2013. gada 18. jūlijs, ÖFAB, C‑147/12, EU:C:2013:490, 33. punkts, kā arī 2016. gada 21. janvāris, ERGO Insurance un Gjensidige Baltic, C‑359/14 un C‑475/14, EU:C:2016:40, 44. punkts).
40 Actio pauliana pamats ir prasījuma tiesības, kas ir kreditora personiskas tiesības attiecībā pret savu parādnieku, lai aizsargātu nodrošinājumu, par kādu otrā manta ir pieejama pirmajam (spriedumi, 1990. gada 10. janvāris, Reichert un Kockler, C‑115/88, EU:C:1990:3, 12. punkts, kā arī 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler, C‑261/90, EU:C:1992:149, 17. punkts).
41 Tādējādi tā aizsargā kreditora intereses, lai it īpaši vēlāk veiktu parādnieka saistību piespiedu izpildi (spriedums, 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler, C‑261/90, EU:C:1992:149, 28. punkts).
42 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Feniks ir samaksājusi apakšuzņēmējiem, pret kuriem Coliseum bija prasījuma tiesības par būvdarbu izpildi, atbilstoši valsts tiesību normai, ar kuru ir noteikta investora un būvdarbu veicēja solidāra atbildība, tomēr pamatā gan Feniks tiesībām uz nodrošinājumu attiecībā uz viņa parādnieka īpašumu, gan prasībai par pirkuma līguma spēkā neesamību, kurš noslēgts starp pēdējo minēto un trešo personu, ir saistības, ko Coliseum attiecībā pret Feniks, noslēdzot līgumu par minētajiem būvdarbiem, ir uzņēmusies brīvprātīgi.
43 Ar šo prasību kreditors prasa konstatēt, ka tas, ka parādnieks ir nodevis mantu trešajai personai, ir noticis, kaitējot kreditora tiesībām, kas izriet no līguma obligāti saistošā spēka un kas atbilst saistībām, ko viņa parādnieks brīvprātīgi ir uzņēmies. Tādējādi šīs prasības pamats būtībā ir to saistību neizpilde, ko parādnieks ir uzņēmies pret kreditoru.
44 No minētā izriet, ka actio pauliana, ja tā ir iesniegta, pamatojoties uz prasījuma tiesībām, kas radušās no saistībām, kuras ir radušās, noslēdzot līgumu, ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem” šī sprieduma 39. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tātad atbildētāja domicila jurisdikcija ir jāpapildina Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā atļautajai jurisdikcijai, jo šāda jurisdikcija, ņemot vērā kreditora un parādnieka attiecību līgumisko izcelsmi, atbilst gan tiesiskās noteiktības un paredzamības prasībai, gan labas tiesvedības mērķim.
45 Ja tas būtu citādi, parādnieks būtu spiests celt prasību atbildētāja domicila tiesā, bet šai Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā paredzētajai tiesai konkrētajā gadījumā var nebūt nekādu saikņu ar parādnieka saistību pret savu kreditoru izpildes vietu.
46 Līdz ar to no līguma izrietošo prasījuma tiesību īpašnieks, kas vēlas iesniegt actio pauliana, ir tiesīgs to darīt “attiecīgās saistības izpildes vietā”, jo šī jurisdikcija ir atļauta Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Tā kā šajā gadījumā kreditora prasība ir vērsta uz tā interešu aizsardzību, izpildot no būvniecības līguma izrietošās saistības, no minētā izriet, ka “attiecīgās saistības izpildes vieta” saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir vieta, kur atbilstoši šim līgumam ir izpildīti šie būvdarbi, tas ir, Polijā.
47 Šāds secinājums atbilst jurisdikcijas noteikumu paredzamības mērķim, it īpaši tāpēc, ka komersants, kas noslēdzis nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, ja tā līgumpartnera kreditors apgalvo, ka šis līgums nelikumīgi traucē šī līgumpartnera saistību izpildei pret šo kreditoru, var sagaidīt, ka tiks iesūdzēts minēto saistību izpildes vietas tiesā.
48 Iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu nekādi neietekmē apstāklis, kas šajā gadījumā izriet no Civilkodeksa 531. panta 1. punkta, ka prasība ir celta pret trešo personu, nevis pret parādnieku. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka īpašās jurisdikcijas noteikums lietās, kas attiecas uz līgumiem, kurš ir paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir balstīts uz prasības pamatu, nevis uz pušu identitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. marts, flightright u.c., C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, EU:C:2018:160, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Tātad uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, uz actio pauliana, ar kuru no līguma izrietošu prasījuma tiesību īpašnieks par spēkā neesošu attiecībā pret to prasa atzīt darījumu, kas, iespējams, kaitē viņa tiesībām un ar ko tā parādnieks ir nodevis lietu trešajai personai, attiecas Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais starptautiskās jurisdikcijas noteikums.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, uz actio pauliana, ar kuru no līguma izrietošu prasījuma tiesību īpašnieks par spēkā neesošu attiecībā pret to prasa atzīt darījumu, kas, iespējams, kaitē viņa tiesībām un ar ko tā parādnieks ir nodevis lietu trešajai personai, attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais starptautiskās jurisdikcijas noteikums.
[Paraksti]