Prasība, kas celta 2024. gada 22. janvārī – CC/Parlaments

(Lieta T-36/24)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: CC (pārstāvji: J. Martínez Gimeno, X. Codina García-Andrade, F. Díaz-Grande Rojo un S. Fernández Tourné, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt paziņojumu par samaksu attiecībā uz prasītāju, jo: a) 76. panta 1. vai 1.a punkts Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumos, redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2023. gada 12. jūnija lēmumu ¹ , ar ko groza Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumus, un b) 76. panta 2.a punkts šajos pašos noteikumos, redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2018. gada 10. decembra lēmumu ² , esot prettiesiski, anulējot arī visas to maksājumu tiesības, kas prasītājai tajā pašā nolūkā pēc nodokļu paziņojuma saņemšanas ir atbilstoši Brīvprātīgajai papildu pensiju shēmai (BPPS);

uzdot Eiropas Parlamentam izdot jaunus paziņojumus par samaksu attiecībā uz prasītāju atbilstoši BPPS tiesībām tādā apmērā, kāds būtu piemērojams saskaņā ar minēto īstenošanas noteikumu 76. pantu redakcijā, kas bija spēkā pirms 2023. gada un 2018. gada lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz vienu un to pašu paziņojumu par samaksu un visiem turpmākajiem paziņojumiem par samaksu, kuri izdoti pēc šo lēmumu pieņemšanas dienas;

piespriest Eiropas Parlamentam, pamatojoties uz šiem jaunajiem paziņojumiem par samaksu, saglabāt prasītājai jau samaksātās summas atbilstoši BPPS tiesībām un samaksāt starpību starp paziņojuma par samaksu summu (un pārējiem, kas izdoti pirms sprieduma pasludināšanas) un summu, kura būtu bijusi izmaksājama atbilstoši minēto īstenošanas noteikumu 76. pantam redakcijā, kas bija spēkā pirms 2023. gada un 2018. gada lēmumiem, kopā ar attiecīgajiem likumiskajiem procentiem no dienas, kad šī starpība bija jāsamaksā, līdz pilnīgai samaksai; un

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Eiropas Parlamenta Lēmuma 2005/684/EK, Euratom ¹ , (2005. gada 28. septembris), ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (turpmāk tekstā – “nolikums”), 27. panta 2. punkts un Eiropas Parlamenta Reglamenta 25. panta 2. punkts, kuros attiecīgi ir paredzēts, ka atbilstoši BPPS iegūtās un nākotnē paredzamās tiesības tiek saglabātas pilnā apmērā un prezidijs var noteikt kritērijus un nosacījumus tikai jaunu tiesību un jaunu nākotnē paredzētu tiesību iegūšanai.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts tiesiskās drošības princips un prasītājas pirms 2023. gada lēmuma pieņemšanas to tiesību aizsardzības princips, kuras iegūtas vai tiek iegūtas, jo nepastāv nekāds attaisnojums vai pastāvošo interešu izsvēršana, kas ļautu veikt šo grozījumu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērota Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantā paredzēto pamattiesību uz īpašumu būtība, vispārējais parlamenta neatkarības princips un vienlīdzības princips. Ar 2023. gada lēmumu pieņemtie pasākumi atņēma jēgu prasītājas pensijas tiesībām, kas aizsargātas ar Hartas 17. pantu, jo tie neatbilst minimumam, kas noteikts judikatūrā attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, un turklāt tie aizskar prasītājas pensijas tiesību, kas izriet no BPPS, būtisko minimālo saturu. Tāpat ar iepriekš minētajiem pasākumiem esot pārkāpts vispārējais parlamenta neatkarības princips, kas izpaužas kā prasītājas pensijas tiesības, un vienlīdzības princips, neparedzot līdzīgus pasākumus pašreizējo Eiropas Parlamenta deputātu pensijas tiesībās.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts samērīguma princips, jo ar 2023. gada lēmumu pieņemtajos pasākumos neesot pilnībā veikta pastāvošo interešu izsvēršana; tiem ir abstrakts vispārējo interešu mērķis, kas nav leģitīms, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, kuri saistīti ar paša Eiropas Parlamenta izveidoto BPPS un kuri katrā ziņā ir daudz apgrūtinošāki pasākumi nekā tie, kurus varētu pieņemt.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, jo Eiropas Parlaments prasītājai esot pastāvīgi sniedzis precīzus, beznosacījuma un saskaņotus solījumus, ka iegūtās vai iegūstamās pensijas tiesības tiks ievērotas un tas uzņemsies savu juridisko atbildību pēc Fonda līdzekļu izbeigšanās.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka prasītājas pensija esot pensija, kas atvasināta no tāda bijušā Eiropas Parlamenta deputāta agrākās pensijas, kurš pensiju saņēma pirms 2018. gada lēmuma un pat pirms deputātu nolikuma stāšanās spēkā, un tādējādi tam bija tiesības, kas pilnībā iegūtas ilgi pirms 2018. gada lēmuma pieņemšanas. Tāpat arī prasītājai piemērojamās judikatūras izpratnē bija “iegūstamās tiesības”, kas iegūtas pirms 2018. gada lēmuma pieņemšanas. Turklāt ar 2018. gada lēmumu noteiktā 5 % nodeva esot pretrunā trešajā un piektajā prasības pamatā noteiktajām tiesībām un principiem (tiesību uz īpašumu būtībai, samērīguma principam un tiesiskās paļāvības principam).

____________

¹     Eiropas Parlamenta Prezidija lēmums (2023. gada 12. jūnijs), ar ko groza Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumus (OV 2023, C 227, 5. lpp.).

¹     Eiropas Parlamenta Prezidija lēmums (2018. gada 10. decembris), ar ko groza Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas noteikumus (OV 2018,C 466, 8. lpp.).

¹     OV 2005, L 262, 1. lpp.