EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2009. gada 30. novembrī (*)
Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārlieta – Ierēdņa atcelšana no amata uz laiku – No atalgojuma ieturētā summa – Apsūdzība smagā amatpārkāpumā – Tiesības uz aizstāvību – Kompetence – Pilnvaru deleģēšanas nepublicēšana – Apstrīdētā akta izdevēja kompetences neesamība
Lieta F‑80/08
par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,
Fritz Harald Wenig, Eiropas Kopienu Komisijas ierēdnis, ar dzīvesvietu Voluvē‑Sent‑Pjērā [Woluwé‑Saint‑Pierre] (Beļģija), ko pārstāv Ž. A. Dals [G.‑A. Dal], D. Vojemo [D. Voillemot], D. Boskē [D. Bosquet] un S. Vūgs [S. Woog], advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] (referents) un H. Tagars [H. Tagaras],
sekretārs R. Šiano [R. Schiano], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 16. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas ar elektroniskā pasta vēstuli Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 13. oktobrī (oriģināls tika iesniegts tajā pašā dienā), Frics Haralds Venigs [Fritz Harald Wenig] lūdz atcelt 2008. gada 18. septembra lēmumu, ar kuru Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) IX pielikuma 23. un 24. pantu atcēla viņu no amata uz nenoteiktu laiku un uzdeva no viņa atalgojuma ilgākais sešus mēnešus ieturēt EUR 1000 mēnesī.
Atbilstošās tiesību normas
2 Atbilstoši Civildienesta noteikumu 86. pantam:
“1. Ja ierēdnis vai bijušais ierēdnis tīši vai netīši neievēro šajos Civildienesta noteikumos noteiktos pienākumus, tas saucams pie disciplināras atbildības.
[..]
3. Disciplinārie noteikumi, procedūras un pasākumi, un noteikumi un procedūras attiecībā uz administratīvo izmeklēšanu ir noteiktas IX pielikumā.”
3 Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. pantā ir noteikts:
“1. Ja iecēlējinstitūcija ierēdni apsūdz smagā amatpārkāpumā, vai nu tas būtu profesionālo pienākumu pārkāpums vai likumpārkāpums, tā var nekavējoties atcelt šajā amatpārkāpumā apsūdzēto personu no amata uz noteiktu vai nenoteiktu laiku.
2. Iecēlējinstitūcija šo lēmumu pieņem pēc attiecīgā ierēdņa uzklausīšanas, izņemot ārkārtējus apstākļus.”
4 Civildienesta noteikumu IX pielikuma 24. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Lēmums par ierēdņa atcelšanu nosaka, vai ierēdnis atcelšanas laikā turpina saņemt pilnu atalgojumu, vai cik liela tā daļa tiks ieturēta. Nekādā gadījumā ierēdnim maksājamā summa nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu, kas noteikts šo Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 6. pantā, pieskaitot jebkurus maksājamos ģimenes pabalstus.
2. Atstādinātā/atceltā ierēdņa statusu galīgi jānosaka sešu mēnešu laikā no dienas, kurā stājās spēkā lēmums par atstādināšanu. Ja sešu mēnešu laikā šāds lēmums netiek pieņemts, attiecīgais ierēdnis ir tiesīgs atkal saņemt pilnu atalgojumu, ņemot vērā 3. punktu.”
5 2007. gada 30. novembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2007) 5730 par tādu pilnvaru izmantošanu, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un kuras saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas iestādei, kura ir tiesīga noslēgt līgumus par darba tiesisko attiecību nodibināšanu (turpmāk tekstā – “AHCC”). Šī lēmuma, kurš tika publicēts 2007. gada 6. decembra Informations administratives Nr. 57‑2007, 1. panta pirmajā daļā bija paredzēts:
“Pilnvaras, kuras saskaņā ar [..] Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas AHCC attiecībā uz Komisijas personālu, ko finansē no apropriācijām iestādes darbībai, un personālu, ko finansē no apropriācijām pētniecībai un tehnoloģiskai attīstībai, izņemot personālu, kas pieņemts darbā Kopīgajā pētniecības centrā, tiek īstenotas atkarībā no gadījuma un, ievērojot to, ko ir noteikusi Komisija, par personālu atbildīgais Komisijas loceklis, par unificētā ārštata dienestu atbildīgais Komisijas loceklis, personālnodaļas ģenerāldirektors un citi ģenerāldirektori, tostarp dienesta vadītāji un [Individuālo tiesību pārvaldības un norēķinu birojs], [Briselē esošais Infrastruktūras un loģistikas birojs] un [Luksemburgā esošais Infrastruktūras un loģistikas birojs], ievērojot I pielikumā paredzētos nosacījumus.”
6 Saskaņā ar “Iecēlējinstitūcijas tabulas attiecībā uz Komisijas personālu, kuru finansē no budžeta iestādes darbībai un budžeta pētniecībai (izņemot [Kopīgo pētniecības centru])”, uz kuru ir izdarīta atsauce Lēmuma C(2007) 5730 I pielikumā, VI sadaļas ar virsrakstu “Disciplīna [..]” 14. punktu tika paredzēts, ka iecēlējinstitūcijai piešķirtās pilnvaras, lai atstādinātu ierēdni atbilstoši Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantam, attiecībā uz augstākā līmeņa vadošajiem ierēdņiem ar AD 16 un AD 15, kā arī AD 14 pakāpi (direktori vai līdzvērtīgas pakāpes darbinieki) īsteno Komisija un attiecībā uz pārējiem ierēdņiem – personālnodaļas ģenerāldirektors.
7 Ar 2008. gada 9. septembra paziņojumu 2008. gada 10. septembra komisāru kolēģijas sanāksmes dienas kārtībā tika iekļauts Lēmuma C(2008) 5085, ar ko groza Lēmumu C(2007) 5730, projekts. Šajā lēmumprojektā bija paredzēts par personālu atbildīgajam Komisijas loceklim piešķirt tiesības atstādināt augstākā līmeņa vadošos ierēdņus ar AD 16 un AD 15, kā arī AD 14 pakāpi (direktori vai līdzvērtīgas pakāpes darbinieki). 2008. gada 10. septembra sanāksmē komisāru kolēģija nolēma “grozīt Lēmumu C(2007) 5730, kā tas paredzēts dokumentā C(2008) 5085”, un precizēja, ka šis lēmums “stājās spēkā nekavējoties” (turpmāk tekstā – “2008. gada 10. septembra lēmums”). Šis lēmums netika publicēts Informations administratives.
8 2009. gada 29. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu C(2009) 3074, “ar kuru groza Lēmumu C(2007) 5730”, nosakot, ka iecēlējinstitūcijai piešķirtās pilnvaras attiecībā uz augstākā līmeņa vadošo ierēdņu ar AD 16 un AD 15, kā arī AD 14 pakāpi (direktori vai līdzvērtīgas pakāpes darbinieki) atstādināšanu no šī brīža īstenos par personālu atbildīgais Komisijas loceklis. Šis lēmums tika publicēts 2009. gada 8. maija Informations administratives Nr. 33‑2009.
Prāvas rašanās fakti
9 Prasītājs prāvas rašanās faktu laikā bija Komisijas ierēdnis ar AD 15 pakāpi un veica direktora pienākumus G direkcijā “Pieeja tirgum un rūpniecībai”, kura bija iekļauta Komisijas ģenerāldirekcijā (ĢD) “Tirdzniecība” un kura it īpaši bija atbildīga par antidempinga politikas ieviešanu.
10 2008. gada 7. septembrī Lielbritānijas nedēļas laikraksts Sunday Times savā drukātajā avīzē un savā mājas lapā internetā publicēja rakstu ar virsrakstu “Atklāts: kā eirokrāts greznās vakariņās izpauž komercnoslēpumus” (“Revealed: how Eurocrat leaked trade secrets over lavish dinners”). Šajā rakstā tika minētas trīs notikušas vakariņas, kuras laikā no 2008. gada marta līdz septembrim Briseles (Beļģija) restorānos bija apmeklējis prasītājs kopā ar Sunday Times žurnālistiem, kuri viņam stādījās priekšā kā kāda Ķīnas eksportētāja, kuram ir interese par konkrētām Komisijas steidzinātām antidempinga procedūrām, pārstāvji. Šajā rakstā arī bija minēts, ka prasītājs šo vakariņu un telefonsarunu laikā šiem sarunu biedriem sniedza informāciju par Komisijā izskatīšanā esošajām procedūrām – informāciju, kuru viņam nebija tiesību izplatīt. Apmaiņā pret šo informāciju prasītājam tika piedāvāts piedalīties iespējamā Ķīnas eksportētāja aktivitātēs, gadā saņemot atlīdzību EUR 600 000 apmērā, bet, kā minēts rakstā, prasītājs ir plānojis šādu sadarbību vienīgi pēc viņa aiziešanas pensijā. Visbeidzot, atbildot uz viņam otro vakariņu laikā izteikto piedāvājumu pārskaitīt viņam EUR 100 000 lielu naudas summu, prasītājs norādīja, ka šī naudas summa viņam varētu tikt pārskaitīta uz bloķētu kontu, kuram viņam būs pieeja pēc viņa aiziešanas pensijā, tomēr precizējot, ka pārskaitījums var notikt tikai tad, ja apgalvotais Ķīnas eksportētājs pēc informācijas saņemšanas ir guvis kādu rezultātu.
11 Komisijas uzsāktās izmeklēšanas ietvaros prasītāju 2008. gada 10. septembrī nopratināja divi Komisijas izmeklēšanas un disciplīnas biroja (IDOC) ierēdņi. Šīs nopratināšanas laikā prasītājs, kurš bija kopā ar savu advokātu, atzina, ka viņš ir ticis uzaicināts un bija ieradies uz trim vakariņām, kuras bija aprakstītas Sunday Times rakstā, bet nebija par tām informējis savu priekšniecību. Viņš arī atzina, ka viņš šiem sarunu biedriem ir sniedzis vairākas ziņas, it īpaši divu Ķīnas sveču ražotāju sabiedrību nosaukumus, kuras pēc izskatīšanā esošās antidempinga procedūras pabeigšanas varētu iegūt sabiedrības, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu. Tomēr prasītājs uzsvēra, ka šī informācija daļēji ir publicēta un katrā ziņā tai nav nekādas komerciālas vērtības. Visbeidzot, lai arī prasītājs IDOC ierēdņiem norādīja, ka otro vakariņu laikā viņa sarunu biedri apmaiņā pret šīs informācijas sniegšanu bija piedāvājuši pārskaitīt viņam naudas summu uz bankas kontu, kurš atvērts valstī, kurā piemērojams priviliģēts nodokļu režīms, viņš noraidīja, ka esot pieņēmis šo priekšlikumu, un uzsvēra, ka viņš šajās tikšanās reizēs vienīgi ir apsvēris iespēju piedalīties Ķīnas eksportētāja aktivitātēs pēc savas aiziešanas pensijā.
12 Ar 2008. gada 11. septembra vēstuli par personālu atbildīgais Komisijas loceklis iecēlējinstitūcijas statusā prasītājam darīja zināmu, ka viņš saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantu plāno prasītāju atcelt no amata uz laiku, kā arī no atalgojuma veikt ieturējumu, un lūdza viņam ierasties uz nopratināšanu, kurai bija jānotiek 2008. gada 12. septembrī.
13 Ar 2008. gada 12. septembra vēstuli prasītāja aizstāvis lūdza Komisijai izsniegt nopratināšanas ziņojumu un piebilda, ka viņa pārstāvamais vēlas “izmantot franču valodu visas procedūras, kas vērsta pret viņu, ietvaros”.
14 Šajā pašā 2008. gada 12. septembrī par personālu atbildīgais Komisijas loceklis informēja prasītāju par to, ka nopratināšana notiks 2008. gada 16. septembrī, un precizēja, ka viņam šajā pasākumā būs iespēja izmantot franču valodu.
15 2008. gada 16. septembrī par personālu atbildīgais Komisijas loceklis uzklausīja prasītāju. Šīs nopratināšanas laikā, kuras protokols tika sagatavots angļu valodā, prasītājs būtībā atkārtoja IDOC ierēdņiem sniegto informāciju.
16 Šajā pašā 2008. gada 16. septembrī prasītājs kā civilprasītājs cēla prasību tostarp pret Sunday Times nopublicētā raksta autoriem.
17 Ar 2008. gada 18. septembra lēmumu, kura rekvizītos bija minēts Komisijas 2007. gada 30. novembra Lēmums C(2007) 5730 par tādu pilnvaru izmantošanu, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumiem ir piešķirtas iecēlējinstitūcijai un saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību – AHCC, “kurš pēdējo reizi ir grozīts ar 2008. gada 10. septembra lēmumu [..]”, par personālu atbildīgais Komisijas loceklis saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantu atcēla prasītāju no amata uz nenoteiktu laiku un piesprieda no viņa atalgojuma uz sešiem mēnešiem ieturēt EUR 1000 mēnesī (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
18 Pamatojot apstrīdēto lēmumu, par personālu atbildīgais Komisijas loceklis atsaucās uz apstākli, kurš tika atklāts “dažādos rakstos presē, it īpaši Sunday Times” publicētajā informācijā, un prasītāja nopratināšanu, ko veica IDOC ierēdņi un par personālu atbildīgais Komisijas loceklis, laikā, ka prasītājs bija pārkāpis Civildienesta noteikumu 11., 12. pantu un 17. panta 1. punktu. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu prasītājs bija nosūtījis konfidenciālu informāciju personām, kurām tā nevarēja tikt darīta zināma, viņš izrādīja gatavību vēlāk strādāt šo personu labā par ievērojamu atlīdzību par sadarbību, kas sāktos pat pirms viņa aiziešanas pensijā, un nedz informēja savu augstāk stāvošo priekšniecību par to, ka pie viņa bija vērsušās šādas personas, nedz arī lūdza tai atļauju uzturēt šo turpinošo saziņu. Visbeidzot apstrīdētajā lēmumā bija uzsvērts, ka šāda rīcība, ja tā tiek konstatēta, ir “prasītāja izdarīts smags amatpārkāpums”, it īpaši ņemot vērā ar šo rīcību “Komisijas reputācijai nodarīto ievērojamo kaitējumu” un prasītāja ieņemto augsto amatu Komisijā.
19 2008. gada 24. septembrī prasītājs iesniedza ar 2008. gada 23. septembri datētu pieteikumu par palīdzības sniegšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, lūdzot Komisijai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atjaunotu viņa profesionālo cieņu, un it īpaši tai ierosināt tiesvedību nolūkā panākt, ka Sunday Times nopublicētā raksta autoru rīcība tiek atzīta par prettiesisku.
20 2008. gada 3. oktobrī prasītājs iesniedza sūdzību Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta izpratnē, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.
21 Ar 2009. gada 22. janvāra notu Komisija atbildēja uz prasītāja 2008. gada 24. septembrī iesniegto pieteikumu par palīdzības sniegšanu, norādot, ka Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) uzsāktā izmeklēšana ir uzskatāma par izmeklēšanu, kuru varēja veikt iecēlējinstitūcija saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Komisija piebilda, ka šī nota nav uzskatāma par pieteikuma par palīdzības sniegšanu noraidījumu.
22 2009. gada 29. janvārī OLAF pabeidza izmeklēšanu un tā paša gada 12. februārī nosūtīja tās rezultātus Beļģijas tiesu iestādēm.
23 Ar 2009. gada 3. februāra lēmumu iecēlējinstitūcija noraidīja par apstrīdēto lēmumu iesniegto sūdzību.
24 Ar 2009. gada 18. februāra lēmumu prasītājam pēc viņa lūguma tika atļauts izmantot savas tiesības uz pensiju, sākot no 2009. gada 1. maija.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
25 Ar prasības pieteikumu, kas ar elektroniskā pasta vēstuli Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 13. oktobrī, prasītājs cēla šo prasību. Tajā pašā dienā Civildienesta tiesā tika iesniegts arī prasības pieteikums ar lūgumu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi.
26 Ar kancelejas 2008. gada 14. oktobra vēstulēm lietas dalībniekiem tika paziņots par pamata tiesvedības apturēšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts tiešs vai netiešs lēmums, ar kuru tiek noraidīta prasītāja 2008. gada 3. oktobrī iesniegtā sūdzība.
27 Ar 2008. gada 17. decembra rīkojumu Civildienesta tiesas priekšsēdētājs noraidīja prasības pieteikumu ar lūgumu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi.
28 Pēc lēmuma par sūdzības noraidīšanu lietas dalībniekiem ar kancelejas 2009. gada 25. februāra vēstulēm tika paziņots par tiesvedības atsākšanu Civildienesta tiesā.
29 Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
31 Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Civildienesta tiesa lūdza Komisijai apstiprināt, ka apstrīdētā lēmuma rekvizītos minētais 2008. gada 10. septembra lēmums ir ticis pieņemts, un apstiprinošas atbildes gadījumā iesniegt šī lēmuma kopiju, kā arī precizēt, vai tas ir ticis publicēts. Atbildot uz šo lūgumu, Komisija ar 2009. gada 3. jūnija vēstuli iesniedza, pirmkārt, Komisijas vicepriekšsēdētāja 2008. gada 9. septembra paziņojuma, kurā bija iekļauts 2008. gada 10. septembra lēmumprojekts, kopiju un, otrkārt, komisāru kolēģijas 2008. gada 10. septembra sanāksmes, kuras laikā tika pieņemts šis projekts, protokolu. Turklāt Komisija, atzīstot, ka 2008. gada 10. septembra lēmums nebija ticis publicēts Informations administratives, uzsvēra, ka 2008. gada 9. septembra paziņojums tomēr ir ticis izplatīts Komisijas intranetā un precizēja elektronisko saiti, kuru izmantojot ir iespējams tam piekļūt.
32 Ziņojumā par sagatavošanos tiesas sēdei Civildienesta tiesa lūdza lietas dalībniekiem savus mutvārdu paskaidrojumus koncentrēt uz jautājumu par to, vai par personālu atbildīgā Komisijas locekļa kompetencē bija pieņemt apstrīdēto lēmumu.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
33 Komisija, vispirms atgādinot, ka ar apstrīdēto lēmumu, pirmkārt, prasītājs uz nenoteiktu laiku ir atcelts no amata un, otrkārt, ir piespriests no viņa atalgojuma sešus mēnešus ieturēt EUR 1000 mēnesī, norāda, ka prasītājam, kurš no 2009. gada 1. maija ir pensionējies, vairs nav intereses lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu vismaz tiktāl, ciktāl ar šo lēmumu viņš ir atcelts no amata pienākumu veikšanas.
34 Šajā ziņā neapšaubāmi, ka apstrīdētais lēmums – daļā, ar kuru piespriests atcelt prasītāju no amata uz nenoteiktu laiku, – bija netieši, bet automātiski atcelts brīdī, kad 2009. gada 1. maijā prasītājs pensionējās, jo lēmums par atcelšanu no amata uz laiku var attiekties tikai uz aktīvajā nodarbinātībā esošajiem ierēdņiem. Turklāt pat pirms šīs prasības celšanas apstrīdētais lēmums – daļā, ar kuru piespriests veikt ieturējumu no prasītāja atalgojuma, – bija zaudējis savu iedarbību, jo šis ieturējums saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 24. panta 2. punktu bija jāveic tikai sešus mēnešus.
35 Tomēr iepriekš atgādinātie apstākļi nav nedz atņēmuši šai prasībai priekšmetu, nedz arī radījuši prasītāja intereses lūgt pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu zudumu, jo šis lēmums ir radījis sekas ne vien attiecībā uz viņa faktisko situāciju, bet arī viņa godu un cieņu (pēc analoģijas attiecībā uz ierēdņa, kurš pensionējies pilnīgas darbnespējas dēļ, interesi lūgt atcelt viņa novērtējuma ziņojumu skat. Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑198/07 P Gordon/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 44. un 45. punkts).
36 No tā izriet, ka šķērslis tiesas procesam ir jānoraida.
Par lietas būtību
37 Savā prasības pieteikumā prasītājs norāda uz septiņiem pamatiem attiecībā uz:
– Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas pārkāpumu saistībā ar to, ka nav norādīts pamatojums;
– tiesību uz aizstāvību pārkāpumu;
– 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECK”) 6. panta pārkāpumu;
– acīmredzamu kļūdu apgalvoto faktu vērtējumā esamību;
– Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. panta pārkāpumu saistībā ar apgalvoto smago pārkāpumu;
– samērīguma principa pārkāpumu;
– pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses neievērošanu.
38 Turklāt tiesas sēdē prasītājs izvirzīja astoto pamatu, apgalvojot, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts, neievērojot kompetenci.
Par pirmo pamatu attiecībā uz Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas pārkāpumu saistībā ar to, ka nav norādīts pamatojums
– Lietas dalībnieku argumenti
39 Prasītājs norāda, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts nedz pietiekams, nedz atbilstošs pamatojums, jo tajā detalizēti nav izklāstīti iemesli, kāpēc par viņu apgalvotie fakti ir uzskatāmi par pārkāpumu un turklāt par smagu pārkāpumu.
40 Komisija savā aizstāvībā prasa noraidīt šo pamatu, norādot, ka apstrīdētajā lēmumā ir sniegts pietiekams pamatojums.
– Civildienesta tiesas vērtējums
41 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma pamatot nelabvēlīgu lēmumu mērķis ir ļaut Kopienu tiesai pārbaudīt lēmuma tiesiskumu un sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir attiecīgi pamatots vai arī tajā ir trūkumi, kuri ļauj apstrīdēt tā tiesiskumu. Šis pienākums ir izpildīts, ja tiesību akts, par kuru var tikt celta prasība, ir pieņemts attiecīgajam ierēdnim zināmā kontekstā, kas ļauj viņam saprast pret viņu vērstā pasākuma piemērošanas jomu (Pirmās instances tiesas 1993. gada 16. decembra spriedums lietā T‑80/92 Turner/Komisija, Recueil, II‑1465. lpp., 62. punkts, un 1997. gada 27. novembra spriedums lietā T‑20/96 Pascall/Komisija, Recueil FP, I‑A‑361. un II‑977. lpp., 44. punkts).
42 Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, kura saturs ir atgādināts šī sprieduma 18. punktā, detalizēti ir aprakstījusi pret prasītāju formulēto apgalvojumu smagā pārkāpumā raksturu. Komisija arī ir norādījusi, ka šo apgalvojumu pamatā ir “dažādos rakstos presē, it īpaši Sunday Times [rakstā]”, publicētā informācija un uzsvērusi, ka šāda rīcība, ja tā tiek konstatēta, ir “prasītāja izdarīts smags amatpārkāpums”, it īpaši ņemot vērā ar šo rīcību “Komisijas reputācijai nodarīto ievērojamo kaitējumu” un prasītāja ieņemto augsto amatu Komisijā.
43 No tā izriet, ka prasītājs nav pamatojis savu apgalvojumu par to, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums.
44 Šādos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
45 Prasītājs norāda, ka Komisija, pieņemot lēmumu, pamatojās uz “dažādos rakstos presē, it īpaši 2008. gada 7. septembra Sunday Times”, publicēto informāciju. Taču prasītājs atzīmē, ka viņam ir ticis nosūtīts vienīgi Sunday Times publicētais raksts, bet ne citi presē publicētie raksti. Tādējādi ir ticis pārkāpts tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips.
46 Komisija savā aizstāvībā norāda, ka tā ir ievērojusi tiesību uz aizstāvību principu, jo pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija uzklausījusi prasītāju.
47 Komisija piebilst, ka katrā ziņā, ja vēlāk, iespējams, būtu jāuzsāk kriminālprocess un jāierosina disciplinārlieta, prasītājam vēlreiz tiktu dota iespēja izteikties.
– Civildienesta tiesas vērtējums
48 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana jebkurā procesā, kurš uzsākts pret kādu personu un kura rezultātā var tikt pieņemts šai personai nelabvēlīgs akts, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kurš jāievēro pat tad, ja tiesiskajā regulējumā, ar kuru reglamentēts attiecīgais process, tieši nav paredzēta tiesību norma šajā sakarā (skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 6. maija spriedumu lietā T‑169/95 Quijano/Komisija, Recueil FP, I‑A‑91. un II‑273. lpp., 44. punkts, un 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑36/96 Gaspari/Parlaments, Recueil FP, I‑A‑201. un II‑595. lpp., 32. punkts).
49 Šis princips, kurš izpilda labas pārvaldības prasības, nozīmē, ka ikvienai personai, pret kuru var tikt pieņemts nelabvēlīgs lēmums, ir jābūt tiesībām izteikt savu viedokli par pierādījumiem, kuri vērsti pret viņu, lai pamatotu minēto lēmumu (Pirmās instances tiesas 1994. gada 6. decembra spriedums lietā T‑450/93 Lisrestal u.c./Komisija, Recueil, II‑1177. lpp., 42. punkts, kas apstiprināts ar Tiesas 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑32/95 P Komisija/Lisrestal u.c., Recueil, I‑5373. lpp., 21. lpp.).
50 Tāpat jāatgādina, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. panta 2. punktā ietvertie noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt tiesību uz aizstāvību ievērošanu ierēdņu atcelšanas no amata uz laiku procedūrās, paredz, ka iecēlējinstitūcija lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku var pieņemt vienīgi pēc attiecīgā ierēdņa uzklausīšanas, izņemot ārkārtējus apstākļus.
51 Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši iepriekš minētajiem Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. panta 2. punkta noteikumiem prasītāju 2008. gada 16. septembrī, proti, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, uzklausīja par personālu atbildīgais Komisijas vicepriekšsēdētājs, kurš viņam darīja zināmus smagos pārkāpumus, kuru izdarīšanā viņš tiek vainots, un deva viņam iespēju izteikt savu viedokli par šiem apgalvotajiem pārkāpumiem.
52 Turklāt, lai arī prasītājs norāda, ka Komisija pirms 2008. gada 16. septembra nopratināšanas viņam ir nosūtījusi vienīgi Sunday Times rakstu, kaut arī pati Komisija apstrīdētajā lēmumā ir minējusi, ka tā pamatojās uz “dažādos rakstos presē, it īpaši Sunday Times [rakstā]”, publicēto informāciju, no lietas materiāliem izriet, ka presē publicētie raksti pēc raksta publicēšanas Sunday Times patiesībā, kā turklāt to atzina prasītājs tiesas sēdē, vienīgi publicēja informāciju, kuru bija atklājuši Sunday Times žurnālisti.
53 Līdz ar to prasītājs nav pamatojis savu apgalvojumu par to, ka Komisija bija pārkāpusi tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu.
54 No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu attiecībā uz ECK 6. panta pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
55 Prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts, neievērojot ECK 6. pantā garantēto procesuālās vienlīdzības principu, jo informācija, uz kuru pamatojās iecēlējinstitūcija, lai pieņemtu lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku, tika saņemta bez viņa ziņas saistībā ar Sunday Times žurnālistu noorganizētām lamatām.
56 Komisija savā aizstāvībā uzsver, ka Kopienu judikatūra, saskaņā ar kuru ECK 6. pants nav piemērojams disciplinārlietām, ir attiecināma vēl jo vairāk uz gadījumu, kad runa ir par atcelšanu no amata uz laiku.
– Civildienesta tiesas vērtējums
57 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Kopienu tiesa, neatņemama sastāvdaļa. Šajā nolūkā Kopienu tiesa ņem vērā dalībvalstīm kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādes, ko sniedz starptautiskie nolīgumi cilvēktiesību aizsardzības jomā, kuru izstrādē dalībvalstis ir sadarbojušās vai kuriem dalībvalstis ir pievienojušās. Šajā sakarā ECTK ir īpaša nozīme (skat. Tiesas 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 71. punkts; 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 35. punkts, un 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 76. punkts).
58 Atbilstoši ECK 6. panta 1. punktam ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā.
59 Tomēr jāatgādina, ka atcelšanas no amata uz laiku un ieturējuma no atalgojuma veikšanas procedūra nav tiesvedība, bet gan administratīvais process, kas nozīmē, ka Komisija nevar tikt atzīta par “tiesu” ECK 6. panta izpratnē (pēc analoģijas skat. Tiesas 1998. gada 16. jūlija rīkojumu lietā C‑252/97 P N/Komisija, Recueil, I‑4871. lpp., 52. punkts; Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. oktobra spriedumu lietā T‑26/89 de Compte/Parlaments, Recueil, II‑781. lpp., 94. punkts, un 2000. gada 21. novembra spriedumu lietā T‑23/00 A/Komisija, Recueil FP, I‑A‑263. un II‑1211. lpp., 24. punkts). Līdz ar to pienākumu, kuri šajā pantā noteikti “tiesai”, ievērošanu nevar prasīt Komisijai, tai atceļot no amata uz laiku ierēdni un veicot ieturējumu no viņa atalgojuma.
60 No tā izriet, ka prasītājs nevar atsaukties uz to, ka Komisija ir pārkāpusi ECK 6. panta 1. punktu.
61 Tādējādi trešais pamats nevar tikt apmierināts.
Par ceturto un piekto pamatu, kuri attiecīgi izvirzīti saistībā ar acīmredzamu kļūdu apgalvoto faktu vērtējumā esamību un Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. panta pārkāpumu attiecībā uz iespējamo smago pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
62 Prasītājs norāda, ka Komisijas pret viņu izvirzītie smagie pārkāpumi, it īpaši ņemot vērā, ka viņš pārkāpis Civildienesta noteikumu 11. panta 2. punktu un 17. panta 1. punktu, acīmredzami nav pamatoti, jo to pamatā ir Sunday Times rakstā sniegtā nepatiesā informācija.
63 Šajā ziņā prasītājs uzskata, ka viņš ir nosūtījis vienīgi “daļēji publisku” informāciju, kura nekādi nevar ietekmēt tirdzniecību; tā attiecās uz antidempinga procedūrām, it īpaši minēto procedūru paredzamo ilgumu, kritērijiem, saskaņā ar kuriem var iegūt sabiedrības, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu vai attiecībā uz nepieciešamību izmantot advokātu vai konsultantu šajā jomā.
64 Turklāt, lai arī prasītājs atzīst, ka ir pieņēmis trīs uzaicinājumus uz vakariņām ar Sunday Times žurnālistiem, kuri uzdevās par kāda Ķīnas eksportētāja partneriem, viņš uzsver, ka piedalīšanās vakariņās, kas ir bieža prakse Komisijā, nevar tikt uzskatīta par rīcību, kas ir pretēja ierēdņu profesionālo pienākumu veikšanai, un neprasa saņemt iepriekšēju atļauju, kā to paredz Civildienesta noteikumu 11. panta 2. punkts.
65 Visbeidzot prasītājs norāda, ka viņš nekad nav saņēmis nekādu naudas summu un par papildu informācijas nosūtīšanu nevienā brīdī pēc pensionēšanās nav strādājis pie attiecīgā Ķīnas eksportētāja.
66 Komisija savā aizstāvībā vispirms atgādina, ka jautājums, vai prasītājs patiešām izdarīja viņam pārmestos smagos pārkāpumus, var tikt izvērtēts vienīgi iespējamās disciplinārlietas ietvaros. Katrā ziņā pret prasītāju izvirzītie pārmetumi nevar būt acīmredzami nepamatoti, jo Sunday Times raksts, kurš bija minēto pārmetumu pamatā, bija ļoti detalizēts un prasītājs daļēji atzina, ka tajā sniegtā informācija ir patiesa.
– Civildienesta tiesas vērtējums
67 Vispirms jāuzsver, ka tiesas kontrole jautājumā par atcelšanas no amata uz laiku pamatojumu var būt vienīgi ļoti ierobežota, ņemot vērā šāda pasākuma pagaidu raksturu. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda vienīgi tas, vai apgalvojumi par smagu pārkāpumu izdarīšanu ir pietiekami ticami un vai tie nav acīmredzami nepamatoti (pēc analoģijas attiecībā uz rīkojumu, ar kuru noraidīts pret lēmumu par atcelšanu no amata uz laiku vērsts pieteikums par pagaidu noregulējumu, skat. Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 10. februāra rīkojumu lietā T‑211/98 R Willeme/Komisija, Recueil FP, I‑A‑15. un II‑57. lpp., 30. punkts).
68 Šajā lietā, pirmkārt, jānorāda, ka Sunday Times raksts, kurā sniegtā informācija kopā ar prasītāja sniegto informāciju nopratināšanu laikā bija apstrīdētā lēmuma pamatā, ir uzrakstīts ļoti detalizēti un tajā vairākas reizes pēdiņās citētas prasītāja atbildes uz jautājumiem, kurus viņam uzdeva žurnālisti.
69 Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka prasītājs laikā, kad viņu nopratināja IDOC ierēdņi un par personālu atbildīgais Komisijas loceklis, atzina daļu no faktiem, kuri bija minēti Sunday Times rakstā, lai arī viņam palīdzēja viņa advokāts. Viņš piekrita, ka saviem sarunas biedriem vakariņās, uz kurām viņš bija uzaicināts, vai sarunu laikā pa telefonu ir sniedzis noteiktu informāciju, it īpaši divu tādu Ķīnas sabiedrību nosaukumus, kuras ražo sveces un kuras pēc izskatīšanā esošās antidempinga procedūras beigām varēja iegūt sabiedrības, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu. Šajā ziņā prasītājs nevar nopietni apstrīdēt šīs informācijas konfidenciālo raksturu vai uzskatīt, ka šī informācija bija “daļēji publiska”, jo šī informācija varēja dot zināmu priekšrocību saimnieciskās darbības subjektam, kurš pirms antidempinga procedūras izbeigšanās ar šīm sabiedrībām vēlas noslēgt līgumus. Turklāt jānorāda, ka abas attiecīgās sabiedrības patiešām ieguva sabiedrības, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu un tām ar Komisijas 2008. gada 14. novembra Regulu (EK) Nr. 1130/2008, ar ko uzliek antidempinga pagaidu maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes sveču, vaska sveču un līdzīgu ražojumu importam (OV L 306, 22. lpp.), netika piemērots nekāds antidempinga maksājums.
70 Treškārt, lai arī prasītājs IDOC ierēdņiem ir norādījis, ka otro vakariņu laikā viņam apmaiņā par informācijas sniegšanu tika piedāvāts pārskaitīt naudas summu uz kontu, kas uz viņa vārda atvērts kādā valstī ar priviliģētu nodokļu režīmu, nav strīda par to, ka prasītājs nedz informēja savu priekšniecību par šādiem faktiem, nedz arī pārtrauca sazināšanos ar šiem sarunu biedriem, bet pat vēlreiz pieņēma uzaicinājumu uz vakariņām.
71 Ceturtkārt, lai arī nevar noliegt, ka Sunday Times rakstā iekļautā informācija tika iegūta, “izliekot lamatas” nolūkā mudināt prasītāju izdarīt pārkāpumu, tomēr jāuzsver, ka šīs lamatas izlika nevis Komisija, bet trešās personas, šajā gadījumā – Sunday Times žurnālisti, un nav pierādīts, nedz pat apgalvots, ka šo rīcību pasūtīja veikt administrācija. Līdz ar to prasītājs nevar pārmest Komisijai, ka tā ir pamatojusies uz Sunday Times rakstā ietverto informāciju.
72 Papildus jāpiebilst, ka apstrīdētajā lēmumā nav izmantota vienīgi Sunday Times publicētā informācija, bet ka tajā expressis verbis ir izdarīta atsauce uz prasītāja sniegtajiem paziņojumiem laikā, kad viņu nopratināja IDOC ierēdņi un par personālu atbildīgais Komisijas vicepriekšsēdētājs.
73 Tādējādi, ņemot vērā vienīgi iepriekš izklāstītos apstākļus, prasītājs nav pamatojis, ka Komisijas pārmetumi smagu pārkāpumu izdarīšanā ir acīmredzami nepamatoti.
74 Līdz ar to šādos apstākļos ceturtais un piektais pamats ir jānoraida.
Par sesto un septīto pamatu attiecībā uz samērīguma principa un pienākuma ņemt vērā ierēdņa intereses pārkāpumu
– Lietas dalībnieku argumenti
75 Prasītājs norāda, ka, tā kā viņš laikā, kad viņu nopratināja par personālu atbildīgais Komisijas vicepriekšsēdētājs, atradās atvaļinājumā, viņš par personālu atbildīgajam Komisijas vicepriekšsēdētājam ierosināja pagarināt šo atvaļinājumu uz astoņām nedēļām. Taču tā vietā, lai izvēlētos šo risinājumu, kas ļautu izvairīties no viņa publiskas apsūdzības un administrācijai dotu pietiekamu termiņu lietas izmeklēšanai, Komisija izvēlējās pieņemt apstrīdēto lēmumu. Tādējādi Komisija pārkāpa gan samērīguma principu, gan pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses.
76 Prasītājs piebilst, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses arī tādējādi, ka tā ar viņu sazinājās angļu valodā un apstrīdēto lēmumu sagatavoja šajā pašā valodā, neņemot vērā viņa atkārtotos lūgumus procedūrā izmantot franču valodu, lai it īpaši viņa advokāti varētu “pilnībā saprast” šo procedūru.
77 Komisija savā aizstāvībā apstrīd, ka tā nav ievērojusi samērīguma principu vai pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses, norādot, ka tiesībām uz atvaļinājumu nav nekā kopīga ar iecēlējinstitūcijas pilnvarām atcelt ierēdni no amata uz laiku saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. pantu. Turklāt prasītāja intereses tika ņemtas vērā, jo ieturējums no viņa atalgojuma tika noteikts maksimums EUR 1000 mēnesī.
– Civildienesta tiesas vērtējums
78 Ņemot vērā, pirmkārt, pret prasītāju, kurš bija augstākā līmeņa vadošais ierēdnis ĢD “Tirdzniecība” un veica direktora pienākumus G direkcijā “Pieeja tirgum un rūpniecībai”, izvirzīto pārmetumu smagumu, otrkārt, Komisijas tēlam nodarīto kaitējumu saistībā ar šīs lietas radīto publicitāti, treškārt, Komisijas pienākumu likt OLAF pilnībā objektīvi veikt administratīvo izmeklēšanu, jāuzskata, ka iecēlējinstitūcija nebija pārkāpusi nedz samērīguma principu, nedz pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses, pieņemot apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz šīs lietas vispārēju un pagaidu vērtējumu. Šajā ziņā tas, ka prasītājs kā civilprasītājs ir cēlis prasību pret Sunday Times raksta autoriem, nevar atspēkot šo secinājumu, jo šis fakts nav saistīts ar pārkāpumu, kuri izvirzīti pret prasītāju, esamību vai smagumu.
79 Nav atbalstāms arguments, saskaņā ar kuru pienākums ņemt vērā ierēdņa intereses ir ticis pārkāpts ar to, ka Komisija ar prasītāju bija sazinājusies angļu valodā un šajā valodā bija sagatavojusi apstrīdēto lēmumu. Lai arī prasītājs ar viņa advokāta 2008. gada 12. septembrī nosūtītu vēstuli bija lūdzis “izmantot franču valodu visas procedūras, kura vērsta pret viņu, ietvaros”, nav strīda par to, ka prasītājs 2008. gada 16. septembra nopratināšanas laikā varēja izteikties franču valodā. Turklāt, lai arī nepārprotami šīs nopratināšanas protokols un apstrīdētais lēmums tika sagatavoti angļu valodā, prasītājs nav pierādījis, nedz arī pat apgalvojis, ka viņš vai viņa advokāti nevarēja saprast šos dokumentus. Papildus lietas materiāli tieši pretēji pierāda, ka prasītājs ļoti labi zināja angļu valodu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 23. marta spriedumu lietā T‑197/98 Rudolph/Komisija, Recueil FP, I‑A‑55. un II‑241. lpp., 46. punkts, un 2006. gada 17. maija spriedumu lietā T‑95/04 Lavagnoli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑121. un II‑A‑2‑569. lpp., 48. punkts).
80 No tā izriet, ka sestais un septītais pamats ir jānoraida.
Par astoto pamatu attiecībā uz tiesību akta izdevēja kompetences neesamību
– Lietas dalībnieku argumenti
81 Prasītājs norāda, ka apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi iestāde, kuras kompetencē nebija to pieņemt. Viņš uzskata, ka saskaņā ar Komisijas 2007. gada 30. novembra Lēmumu C(2007) 5730 šo lēmumu bija jāpieņem komisāru kolēģijai, nevis, kā tas notika šajā gadījumā, par personālu atbildīgajam Komisijas loceklim. Prasītājs piebilst, ka, lai arī nav strīda par to, ka Komisija 2008. gada 10. septembrī pieņēma lēmumu, ar kuru par personālu atbildīgajam Komisijas loceklim ir nodotas pilnvaras lemt par AD 15 pakāpes ierēdņu atcelšanu no amata uz laiku, šis lēmums viņam nevar tikt piemērots, jo tas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nebija ticis publicēts vai izplatīts.
82 Komisija savā aizstāvībā prasa šo pamatu noraidīt. Tā norāda, ka 2008. gada 10. septembra lēmuma publicēšana nav obligāta un ka šī lēmuma nepublicēšana nekādi nav traucējusi stāties tam spēkā un tikt piemērotam. Katrā ziņā šis lēmums esot bijis pieejams vietā, kurā Komisijas intranetā ir ievietoti komisāru kolēģijas izdarītie paziņojumi, kā arī šīs kolēģijas sanāksmju protokoli.
– Civildienesta tiesas vērtējums
83 Vispirms jāatgādina, ka pamats par nelabvēlīga akta izdevēja kompetences neesamību ir absolūts pamats, kas katrā ziņā Civildienesta tiesai ir jāizvērtē pašai pēc savas ierosmes (Tiesas 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑210/98 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I‑5843. lpp., 56. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā T‑165/04 Vounakis/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑155. un II‑A‑2‑735. lpp., 30. punkts; Civildienesta tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums lietā F‑17/05 de Brito Sequeira Carvalho/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑149. un II‑A‑1‑577. lpp., 51. punkts, un 2007. gada 18. septembra spriedums lietā F‑10/07 Botos/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 78. punkts).
84 Šajā lietā, tā kā apstrīdētais lēmums, kurā izdarīta atsauce uz 2008. gada 10. septembra lēmumu, ar kuru grozīts “2007. gada 30. novembra lēmums par tādu pilnvaru izmantošanu, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un kuras saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas AHCC”, un tā kā šis 2008. gada 10. septembra lēmums nebija iekļauts lietas materiālos, Civildienesta tiesai saskaņā ar iepriekš atgādināto judikatūru pašai pēc savas ierosmes procesa organizatorisko pasākumu ietvaros bija jālūdz iesniegt šī lēmuma kopiju, kā arī nosūtīt jebkādu informāciju par šī lēmuma publicēšanu.
85 Kā minēts šī sprieduma 31. punktā, Komisija, atbildot uz šo procesa organizatorisko pasākumu, iesniedza, pirmkārt, Komisijas vicepriekšsēdētāja 2008. gada 9. septembra paziņojuma, kurā bija iekļauts 2008. gada 10. septembra lēmumprojekts, kopiju un, otrkārt, komisāru kolēģijas 2008. gada 10. septembra sanāksmes, kurā šis projekts tika pieņemts, protokolu.
86 Prasītājs tomēr norāda, ka 2008. gada 10. septembra lēmums viņam nevar tikt piemērots, jo līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai tas nav ticis publicēts. No tā izriet, ka saskaņā ar Komisijas 2007. gada 30. novembra Lēmumu C(2007) 5730 apstrīdēto lēmumu bija jāpieņem komisāru kolēģijai, nevis, kā tas notika šajā gadījumā, par personālu atbildīgajam Komisijas loceklim.
87 Civildienesta tiesa uzskata, ka šī prasītāja sniegtā argumentācija, lai arī tā ir izteikta tikai tiesas sēdē, ir pieņemama, ko Komisija turklāt nav apstrīdējusi. Pirmkārt, jautājums par to, vai par personālu atbildīgais Komisijas loceklis bija tiesīgs pieņemt apstrīdēto lēmumu, prasa atbildēt uz jautājumu par 2008. gada 10. septembra lēmuma piemērojamību. Šis pēdējais minētais jautājums nav nošķirams no pirmā minētā jautājuma un tāpat kā pirmais minētais jautājums ir absolūts jautājums, kas Civildienesta tiesai ir jāizvērtē pēc savas ierosmes jebkurā tiesvedības posmā (šajā sakarā skat. Tiesas 1964. gada 18. februāra spriedumu apvienotajās lietās 73/63 un 74/63 Rotterdam un Putterskoek, Recueil, 1. un 28. lpp.). Otrkārt, pat pieņemot, ka jautājumu par 2008. gada 10. septembra piemērojamību nošķirtu no jautājuma par kompetenci, kurš būtu vienīgais, kuru Civildienesta tiesa varētu izskatīt pati pēc savas ierosmes, prasītāja argumentācija būtu jāizvērtē kā pamats, kurš balstīts uz tādiem tiesību un faktiskajiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, Reglamenta 43. panta 1. punkta izpratnē, saistībā ar to, ka Civildienesta tiesa pati pēc savas ierosmes izvērtē jautājumu par apstrīdētā lēmuma izdevēja pilnvarām. Turklāt Civildienesta tiesa uzsver, ka Komisija pirms tiesas sēdes ar Civildienesta tiesas lēmumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus tika informēta par to, ka tiks apspriests jautājums par 2008. gada 10. septembra lēmuma publicēšanu. Tādējādi Komisijai bija iespēja sagatavot savu aizstāvību šajā jautājumā, kā turklāt to norāda gan tās rakstveidā sniegtā atbilde uz minēto pasākumu, gan arī tās pārstāvja apsvērumi tiesas sēdē.
88 Prasītāja argumentācija par to, ka viņam nevar tikt piemērots 2008. gada 10. septembra lēmums, jo tas nav ticis publicēts, arī ir pamatota.
89 Šajā sakarā jāatgādina, ka lēmumi par iecēlējinstitūcijai piešķirto pilnvaru sadalījuma noteikšanu ir iestādes iekšējie organizatoriskie noteikumi (Tiesas 1973. gada 30. maija spriedums lietā 46/72 De Greef/Komisija, Recueil, 543. lpp., 18. punkts) un ka, kā Pirmās instances tiesa ir atgādinājusi 1999. gada 25. marta spriedumā lietā T‑76/98 Hamptaux/Komisija (Recueil FP, I‑A‑59. un II‑303. lpp., 23. punkts), nedz EK līguma noteikumi, nedz Civildienesta noteikumi, it īpaši to 2. pants, neparedz, ka šādu lēmumu publicēšana ir priekšnosacījums, lai šādi lēmumi stātos spēkā un līdz ar to būtu piemērojami.
90 Tomēr, pirmkārt, tiesiskās drošības principa, saskaņā ar kuru publisko tiesību iestāžu pieņemts tiesību akts nevar tikt piemērots fiziskai vai juridiskai personai, pirms šīm personām nav bijusi iespēja uzzināt par šo tiesību aktu (Tiesas 1979. gada 25. janvāra spriedumi lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 15. punkts; lietā 99/78 Weingut Decker, Recueil, 101. lpp., 3. punkts, un 2007. gada 11. decembra spriedums lietā C‑161/06 Skoma‑Lux, Krājums, I‑10841. lpp., 37. punkts), ievērošana prasa – lai arī tas expressis verbis nav paredzēts nevienā rakstiskā tiesību normā –, ka lēmumiem par tādu pilnvaru izmantošanu, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un kuras saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas AHCC, ir jābūt pienācīgi publicētiem administrācijas noteiktajā kārtībā un formā.
91 Otrkārt, jākonstatē, ka pašai Komisijai principā ir jānodrošina tādu lēmumu publicēšana, kuri attiecas uz pilnvaru, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas AHCC, izmantošanu, jo parasti tie tiek publicēti Informations administratives. It īpaši Lēmums C(2007) 5730, kurš tika grozīts ar 2008. gada 10. septembra lēmumu, bija publicēts 2007. gada 6. decembra Informations administratives Nr. 57‑2007. Turklāt jānorāda, ka šī paša Lēmuma C(2007) 5730 5. pantā, kurā atzītas ģenerāldirektoru tiesības deleģēt pilnvaras viņiem pakļautām amatpersonām, kā, piemēram, ģenerāldirektoru vietniekiem, direktoriem, nodaļu vadītājiem vai nozares vadītājiem, pat ir paredzēts, ka šī deleģēšana “ir atbilstoši publicējama un darāma zināma personālam”.
92 Treškārt, Tiesa iepriekš ir atgādinājusi, ka attiecībā uz lēmumiem par kompetento amatpersonu noteikšanu personālvadības jomā ir jānodrošina noteikta publicitāte. Lietā, kurā viens prasītājs apstrīdēja Eiropas Parlamenta lēmumu par ierēdņa iecelšanu nodaļas vadītāja amatā pēc iekšējā konkursa un kā pamatojumu, ka Parlamenta ģenerālsekretārs prettiesiski bija iecēlis žūrijas locekļus, norādīja – tas, ka iestādes prezidijs ģenerālsekretāram šajā sakarā bija deleģējis pilnvaras, netika darīts zināms personālam, Tiesa konstatēja, ka šī pilnvaru deleģēšana bija “juridiski efektīva”, jo papildus tam, ka tā attiecās uz vispārīgi atzīto iekšējo iestādes pilnvaru sadalījumu, šī pilnvaru deleģēšana tika darīta zināma iestādes ģenerāldirektoriem, grupu priekšsēdētājiem, sekretariātam un revīzijas nodaļai, kā arī saskaņā ar Civildienesta noteikumu 9. pantu izveidotajai personālkomitejai, kuras viens no uzdevumiem saskaņā ar šo tiesību normu ir pārstāvēt personāla intereses iestādē un nodrošināt pastāvīgu saziņu starp iestādi un personālu (Tiesas 1976. gada 25. novembra spriedums lietā 123/75 Küster/Parlaments, Recueil, 1701. lpp., 6.–8. punkts).
93 Plašākā skatījumā, lai arī šī judikatūra netika pieņemta lietās, kurās tika apstrīdēti lēmumi par tādu pilnvaru izmantošanu, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas AHCC, Tiesa arī ir nolēmusi, ka tiesiskās drošības princips prasa, lai Kopienas tiesiskais regulējums ļauj ieinteresētajām personām precīzi zināt saistību, ko tas tām uzliek, apjomu, jo indivīdiem nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi (2007. gada 21. jūnija spriedums lietā C‑158/06 ROM‑projecten, Krājums, I‑5103. lpp., 25. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Skoma‑Lux, 38. punkts). Iepriekš minētajā spriedumā lietā Skoma‑Lux (33., 34., 36. un 38. punkts) Tiesa līdz ar to uzskatīja, ka prasības pienācīgi publicēt Kopienas regulu adresāta valsts valodā pamats nav vienīgi rakstiskajos tiesību noteikumos, kā, piemēram, EKL 254. panta 2. punktā vai Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), bet ka šī prasība izriet arī no tiesiskās drošības prasības (skat. arī Tiesas 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑345/06 Heinrich, Krājums, I‑0000. lpp., 44. punkts).
94 Ceturtkārt, tas, ka ir jānodrošina tādu lēmumu pienācīga izziņošana, kuri attiecas uz pilnvaru, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas AHCC, sadalījuma noteikšanu, izriet arī no labas pārvaldības noteikumiem personālvadības jomā, kā Civildienesta tiesa to expressis verbis ir atgādinājusi savā 2008. gada 9. jūlija spriedumā lietā F‑89/07 Kuchta/ECB (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑0000. un II‑A‑1‑0000. lpp., 62. punkts).
95 Šajā lietā nav strīda par to, ka, pirmkārt, 2008. gada 10. septembra lēmums nebija publicēts Informations administratives un, otrkārt, tas nebija publicēts apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā. Lai arī Komisija, atbildot uz Civildienesta tiesas noteikto procesa organizatorisko pasākumu, norādīja, ka 2008. gada 9. septembra paziņojums, kurā bija iekļauts lēmumprojekts, ar kuru tika grozīts Lēmums C(2007) 5730, bija izziņots iestādes intranetā, tā nav precizējusi šīs izziņošanas datumu. Katrā ziņā Komisija turklāt nav pierādījusi, ka 2008. gada 10. septembra sanāksmes, kurā šis projekts tika pieņemts, protokols pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas bija izziņots intranetā. Līdz ar to datumā, kad apstrīdētais lēmums tika pieņemts un paziņots prasītājam, prasītājs nevarēja pienācīgi iepazīties ar 2008. gada 10. septembra lēmuma saturu.
96 Pakārtoti jāpiebilst, ka Komisijas pienākums nodrošināt pienācīgu 2008. gada 10. septembra lēmuma izziņošanu šajā lietā bija jāveic īpaši rūpīgi. Lai arī saskaņā ar Lēmumu C(2007) 5730 tiesības atcelt ierēdni no amata uz laiku bija visaugstākajai Komisijas iestādei, proti, komisāru kolēģijai, nav strīda par to, ka šīs tiesības ar 2008. gada 10. septembra lēmumu tika nodotas vienai personai, proti, par personālu atbildīgajam Komisijas loceklim. Taču vienpersoniski pieņemts lēmums ierēdnim, kas ir šī lēmuma adresāts, sniedz mazāku aizsardzību nekā tad, ja lēmumu pieņem koleģiāla iestāde, jo koleģiāla iestāde saistībā ar to, ka tās sastāvā ietilpstošie locekļi apspriežas, var ņemt vērā daudz vairāk atbilstošas informācijas. Līdz ar to, tā kā 2008. gada 10. septembra lēmums samazina ierēdņiem garantēto aizsardzības līmeni un tādējādi ietekmē viņu tiesības, šim lēmumam a fortiori bija jābūt pienācīgi izziņotam.
97 Visbeidzot 2008. gada 10. septembra lēmuma nepublicēšana arī var traucēt pašai iestādei būt pienācīgi informētai par savas pašas lēmumu. Kā izriet no debatēm tiesas sēdē, Komisija 2009. gada 29. aprīlī pieņēma jaunu lēmumu par tādu pilnvaru izmantošanu, kuras saskaņā ar Civildienesta noteikumiem piešķirtas iecēlējinstitūcijai un saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību piešķirtas AHCC, proti, Lēmumu C(2009) 3074, “ar ko groza Lēmumu C(2007) 5730”. Taču šajā lēmumā, kurš Informations administratives publicēts tā paša gada 8. maijā, Komisija, rīkojoties tā, it kā 2008. gada 10. septembra lēmums nekad nebūtu bijis pieņemts, nolēma, ka iecēlējinstitūcijai piešķirtās pilnvaras atcelt ierēdni no amata uz laiku attiecībā uz AD 16 un AD 15 un AD 14 pakāpes augstākā līmeņa vadošajiem ierēdņiem (direktoriem vai līdzvērtīgas pakāpes darbiniekiem) turpmāk īstenos par personālu atbildīgais Komisijas loceklis, nevis komisāru kolēģija.
98 Tā kā 2008. gada 10. septembra lēmums nav piemērojams prasītājam, viņš līdz ar to ir pamatoti uzskatījis, ka par personālu atbildīgajam komisāram nebija tiesību pieņemt apstrīdēto lēmumu un ka tas bija jāpieņem Lēmumā C(2007) 5730 paredzētajai iestādei, šajā gadījumā – komisāru kolēģijai.
99 Ņemot vērā, ka pamats attiecībā uz to, ka par personālu atbildīgajam Komisijas loceklim nebija tiesību pieņemt apstrīdēto lēmumu, ir pamatots, ir jāatceļ apstrīdētais lēmums.
Par tiesāšanās izdevumiem
100 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot citus šī reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
101 No iepriekš izklāstītās motīvu daļas izriet, ka Komisija ir lietas dalībnieks, kam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītājs savos prasījumos expressis verbis ir prasījis piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi nepamato Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, līdz ar to jāpiespriež Komisijai atlīdzināt pamata tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.
102 Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem par pagaidu noregulējuma tiesvedību nav strīda par to, ka prasītājam šī tiesvedība ir bijusi nelabvēlīga. Tomēr, tā kā Komisija nav prasījusi piespriest prasītājam atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumiem, katrs lietas dalībnieks sedz savus pagaidu noregulējuma tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt 2008. gada 18. septembra lēmumu, ar kuru Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantu atcēla F. H. Venigu no amata uz nenoteiktu laiku un uzdeva ilgākais sešus mēnešus veikt ieturējumu no viņa atalgojuma EUR 1000 mēnesī;
2) Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina pamata tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus;
3) katrs lietas dalībnieks sedz savus pagaidu noregulējuma tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 30. novembrī.
W. Hakenberg | | S. Gervasoni |
Šī nolēmuma teksts, kā arī tajā minēto un Krājumā vēl nepublicēto Kopienu tiesu nolēmumu teksti ir pieejami Tiesas interneta vietnē www.curia.europa.eu