ĢENERĀLADVOKĀTES K. ŠTIKSAS-HAKLAS [C. STIX‑HACKL] SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 18. martā (1)
Lieta C‑36/02
OMEGA Spielhallen- und Automatenaufstellungs-GmbH
pret
Oberbürgermeisterin der Bundesstadt Bonn
[Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]
Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Sabiedriskā kārtība – Cilvēka cieņa – Valsts konstitūcijā nostiprināto pamatvērtību aizsardzība – Spēle, kurā tiek simulēta slepkavošana
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
B – Valsts tiesības
III – Fakti un process
IV – Prejudiciālais jautājums
A – Pieņemamība
1. Administratīvās policijas iestādes viedoklis
2. Vērtējums
B – Vērtējums
1. Attiecīgā pamatbrīvība
a) Lietas dalībnieku argumenti
b) Vērtējums
2. Ierobežojuma pamatojums
a) Lietas dalībnieku argumenti
b) Vērtējums
i) Ievada apsvērumi
ii) Pamattiesību aizsardzība Kopienu tiesībās
– Pamattiesību kā Kopienu vispārējo tiesību principu vieta tiesību normu hierarhijā
– Secinājumi attiecībā uz attiecībām starp pamattiesību aizsardzību valsts un Kopienu līmenī
iii) Cilvēka cieņa un Kopienu tiesības
– Cilvēka cieņas kā tiesību jēdziena aprises
– Cilvēka cieņa kā tiesību norma un tās aizsardzība Kopienu tiesībās
– Secinājumi attiecībā uz šo lietu
iv) Sabiedriskās kārtības jēdziena interpretācija cilvēka cieņas nozīmīguma un jēgas kontekstā
– Sabiedriskās kārtības jēdziens
– Par pietiekami nopietna apdraudējuma esamību šajā lietā
V – Secinājums
I – Ievads
1. Šajā lietā Tiesai lūdz noteikt, ciktāl valstu tiesas var pamatoties uz to konstitucionālajās tiesībās nostiprinātajām vērtībām, lai veiktu pasākumus, kas šajā dalībvalstī aizsargā noteiktu sabiedrisko kārtību, bet tajā pat laikā aizskar EK līguma pamatbrīvības.
2. Procesa pirmsākums rodams administratīvās policijas lēmumā, ar ko aizliedz veikt darbības, kas spēles ietvaros simulē cilvēku slepkavošanu. Šis aizliegums tika noteikts, pamatojoties uz draudiem sabiedriskajai kārtībai, kura prasa aizsargāt arī cilvēka cieņu.
3. Ir jāapsver ‑ vai un kādā mērā pamattiesību aizsardzības atšķirīgās robežas dalībvalstīs var ietekmēt šādu valsts pasākumu likumību Kopienu tiesību kontekstā, ņemot vērā pamattiesību piemērošanas standartus Kopienu tiesībās.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
4. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punkta noteikumiem Savienība ir dibināta, ievērojot dalībvalstu kopīgos principus – brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principu un tiesiskuma principu. Saskaņā ar šī panta 2. punkta noteikumiem Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kuras izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.
5. Saskaņā ar EKL 30. panta noteikumiem preču brīvas aprites ierobežojumi ir atļauti, ja tie ir pamatoti, tostarp, ar sabiedriskās kārtības apsvērumiem.
6. Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību ir jāatgādina, ka Eiropas Kopienu Tiesa pastāvīgajā judikatūrā atzina, ka ierobežojumi var balstīties uz to, kas atbilst vispārējās nozīmes interesēm, proti, uz apsvērumiem, kuri nav tieši noteikti primārajās tiesībās, ja atbilstošās valstu tiesību normas nerada nekādu pamatu diskriminācijai.
B – Valsts tiesības
7. Ordnungsbehördengesetz Nordrhein-Westfalen (likums, ko piemēro Ziemeļreinas-Vestfālenes policijas iestādēm, turpmāk tekstā ‑ “OBG NW”) 14. panta 1. punktā noteikts: “Policijas iestādes var veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai īpašos gadījumos novērstu briesmas, kas apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību”.
III – Fakti un process
8. Omega Spielhallen- und Automatenaufstellungs- Gmbh (turpmāk tekstā – “Omega”) ir atbilstoši Vācijas tiesībām nodibināta sabiedrība, kas Bonnā izmantoja iekārtu ar nosaukumu “lāzerdroms”. Šī iekārta parasti ir paredzēta, lai nodarbotos ar sportu, ko sauc par “lāzersportu”, kurš ir radies filmas “Zvaigžņu kari” ietekmē un kurā izmanto moderno lāzertehniku.
9. No lietas materiāliem izriet, ka iekārta, ko Omega izmanto savā lāzerdromā, sākotnēji tika izstrādāta no Laser Hit – bērnu spēles, kas ir pieejama tirdzniecībā, tostarp veikalos Bonnā. Tā kā šī iekārta izrādījās tehniski nepilnīga, Omega (nenoskaidrotā datumā, bet vēlāk nekā 1994. gada 2. decembrī) izvirzīja sūdzību par aprīkojumu, ko piegādā britu sabiedrība Pulsar International Limited (šobrīd – Pulsar Advanced Games Systems Ltd, turpmāk tekstā – “Pulsar”). Tomēr franšīzes līgums ar Pulsar tika noslēgts tikai 1997. gada 29. maijā.
10. 1993. gada 7. septembrī tika izsniegta celtniecības atļauja telpu paplašināšanai. Tomēr jau pirms pašas lāzerdroma atklāšanas daļa iedzīvotāju protestēja pret šo projektu. Ar 1994. gada 22. februāra vēstuli Oberbürgermeisterin der Bundesstadt Bonn (turpmāk tekstā – “Administratīvās policijas iestāde”) uzdeva sabiedrībai Omega sniegt precīzu telpu aprakstu, brīdinot par lēmuma pieņemšanu, ja tajās būs iespējams spēlēt “spēli, kurā tiek simulēta slepkavošana”. 1994. gada 8. martā Omega atbildēja, ka spēle tiek izmantota, lai sasniegtu nekustīgus objektus, kas izvietoti šautuves ejās. 1994. gada 1. augustā lāzerdroms tika atvērts apmeklētājiem.
11. Administratīvās policijas iestāde uzskatīja, ka, izmantojot kustīgus paneļus, ir izveidots plašs labirints, kurā šauj ne tikai uz desmit zālē izvietotiem nekustīgiem sensoriem, bet arī uz cilvēkiem. Spēlētājiem paredzētā iekārta sastāvēja no lāzertēmekļiem, kas ir līdzīgi automātiem, un audekla vestēm, uz kurām krūškurvja apvidū un uz muguras ir izvietoti sensori. Lai vizuāli attēlotu “šāvienus”, katrs infrasarkanais stars tiek projicēts vienlaicīgi ar lāzera staru. Šāvieni, kuri trāpa mērķī, tiek indicēti ar akustisko un optisko signālu. Sacensības mērķis ir iegūt vislielāko iespējamo punktu skaitu vienā spēles daļā, kas ilgst piecpadsmit minūtes. Spēlētāji iegūst punktus par katru šāvienu, kurš trāpa nekustīgā sensorā. Ja trāpa spēlētājā, punkti tiek atņemti. Spēlētājam, kurš ir saņēmis piecus šāvienus, ir jāuzlādē savs aparāts pie uzlādēšanas pieslēguma.
12. 1994. gada 14. septembrī Administratīvās policijas iestāde pieņēma lēmumu, ar kuru Omegai aizliedza “atļaut vai pieļaut tās [..] uzņēmumā spēles, kuru nolūks ir šaut uz cilvēkiem ar lāzera staru vai citu tehnisko iekārtu (piemēram, infrasarkano staru) palīdzību, tādējādi, veicot šaušanu mērķī, spēlēt “spēli, kurā tiek simulēta cilvēku slepkavošana”. Lēmums jo īpaši pamatojās uz sabiedriskās kārtības apdraudējumu, uz slepkavības simulējošām darbībām un vardarbības ikdienišķošanu, kā arī veicināšanu, kas ir pretēji sabiedrības apziņā dominējošām pamatvērtībām. Pārkāpuma gadījumā tika noteikta soda nauda – DEM 10 000 par katru izspēlētu partiju.
13. Sabiedrības Omega sūdzību par šo lēmumu 1995. gada 6. novembrī noraidīja Bezirksregierung Köln [Ķelnes vietējā administratīvā iestāde]. Ar 1998. gada 3. septembra spriedumu Verwaltungsgericht Köln [Ķelnes Administratīvā tiesa] noraidīja prasību. Sabiedrības Omega apelāciju, ko, ievērojot uzdotajā jautājumā ietvertā principa nozīmīgumu, atzina par pieņemamu, 2000. gada 27. septembrī noraidīja Oberverwaltungsgericht für das Land Nordrhein-Westfalen [Ziemeļreinas – Vestfālenes Augstākā administratīvā tiesa]. Pēc tam Omega iesniedza kasācijas sūdzību (pourvoi en “Revision”) Bundesverwaltungsgericht [Federālajā Administratīvajā tiesā].
14. Pamatojot savu kasācijas sūdzību, Omega atsaucās uz vairākiem procesuāliem pārkāpumiem. Būtībā tā apgalvoja, ka lēmums par aizliegumu aizskar tās pamattiesības, jo īpaši tiesības izmantot savu uzņēmumu un tiesības brīvi izvēlēties savu profesiju. Omega norāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo tā tika nostādīta neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem lāzerdromu ekspluatētājiem Vācijā un arī salīdzinājumā ar citu spēļu, tādu kā “paintbal” vai “gotcha”, ekspluatētājiem. Turklāt tā apgalvo, ka lēmums ir ļoti neprecīzs un nav pamatots ar derīgu pilnvarojumu, tāpēc ka “OBG NW” 14. pantā norādītais sabiedriskās kārtības jēdziens ir ļoti nenoteikts. Lēmums par aizliegumu arī aizskar Kopienu tiesības, jo īpaši EKL 49. pantā nostiprināto pakalpojumu sniegšanas brīvību, ņemot vērā, ka lāzerdromā ir jāizmanto britu sabiedrības Pulsar piegādātā iekārta un tehnika.
15. Omega lūdza atcelt zemāko instanču tiesu spriedumus, kā arī pret to vērsto administratīvo lēmumu un, pakārtoti – iesniegt lietu Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciālā nolēmuma pieņemšanai. Administratīvās policijas iestāde lūdza noraidīt kasācijas sūdzību.
16. Bundesverwaltungsgericht (Vācija) (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) uzskata, ka, piemērojot valsts tiesības, sabiedrības Omega iesniegtā kasācijas sūdzība ir jānoraida. Tomēr tā vēlas zināt, vai tāds iznākums ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, jo īpaši, ar EKL 49. līdz 55. pantu par pakalpojumu sniegšanas brīvību un EKL 28. līdz 30. pantu par preču brīvu apriti.
17. Iesniedzējtiesa norāda, ka Oberverwaltungsgericht piemēroja federālās tiesības un jo īpaši federālās Konstitūcijas normas, interpretējot vispārējo pilnvarojumu, ko Zemes tiesībās (le droit du Land) piešķir “OBG NW” 14. panta 1. punkts. Oberverwaltungsgericht pamatoti secināja, ka, izmantojot komerciālos nolūkos sabiedrības Omega lāzerdromā “spēli, kurā tiek simulēta slepkavošana”, tiek aizskarta cilvēka cieņa ‑ jēdziens, kas nostiprināts Vācijas Pamatlikuma (konstitūcijas) 1. panta 1. teikumā.
18. Iesniedzējtiesa uzskata, ka cilvēka cieņa ir konstitucionāls princips, ko var aizskart gan pretinieka degradējoša attieksme, kas nav vērojama šajā lietā, gan vieglprātīga attieksme pret ikviena cilvēka pamattiesībām būt atzītam un cienītam, un šī attieksme spēlētājam var rasties vai nostiprināties, izklaidēšanās nolūkā veicot fiktīvus vardarbības aktus, kā tas ir šajā lietā. Izklaides spēlē nav pieļaujama novirzīšanās no tādas augstas konstitucionālās vērtības kā cilvēka cieņa. Pamattiesības, uz kurām atsaucas Omega, no valsts tiesību viedokļa nevar grozīt šo vērtējumu.
19. Attiecībā uz Kopienu tiesību piemērošanu, iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgais lēmums aizskar EKL 49. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Apstrīdētā lēmuma saderība ar Kopienu tiesībām ir atkarīga no jautājuma par to, vai un kādā mērā šādu iejaukšanos var pamatot ar sabiedriskās kārtības uzturēšanas apsvērumiem.
20. Šajā sakarā iesniedzējtiesa uzskata, ka būtiskais jautājums, kas ir jāatrisina šajā lietā, ir – vai dalībvalstu kompetence ierobežot Līguma pamatbrīvības, kas šajā lietā ir pakalpojumu sniegšanas brīvība un preču brīva aprite, neatliekamu vispārējas nozīmes interešu dēļ ir pakļauta nosacījumam, ka šis ierobežojums balstās uz visām dalībvalstīm kopīgu tiesību koncepciju. Iesniedzējtiesa uzskata, ka par šāda nosacījuma esamību var spriest pēc Tiesas secinājumiem lietā C‑275/92 Schindler, kā arī pēc atsevišķiem vācu doktrīnas elementiem. Ja to var akceptēt, tad iesniedzējtiesa uzskata, ka, pamatojoties uz šo viedokli, pamata prasību var apmierināt, tādēļ ka lāzerdromu izmantošana ir likumīga, vismaz Apvienotajā Karalistē. Ja to ir jānoraida, tad iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānoraida arī pamata prasība un ka, ievērojot aizskartā cilvēka cieņas principa būtisko nozīmi, vairs nav vietas šaubām par līdzekļa samērīgumu.
21. Ievērojot šos apstākļus, iesniedzējtiesa ar 2001. gada 24. oktobra rīkojumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai tas, ka valsts likums nosaka aizliegumu konkrētai saimnieciskajai darbībai – šajā gadījumā aizliegumu izmantot “lāzerdromu”, kurā tiek simulēta cilvēku slepkavošana – tādēļ, ka tas ir pretrunā ar konstitūcijā nostiprinātām pamatvērtībām, ir saderīgs ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumiem attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti?”
IV – Prejudiciālais jautājums
A – Pieņemamība
1. Administratīvās policijas iestādes viedoklis
22. Administratīvās policijas iestāde uzskata prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu, tāpēc ka trūkst jebkāda pārrobežu elementa. Tā uzskata, ka darījumu attiecības ar Pulsar izveidojās pēc 1994. gada 28. septembra apstrīdētā lēmuma, tādējādi pirms šī datuma lietai nav nekāda pārrobežu elementa. Šāda pārrobežu elementa faktu varētu apšaubīt pat pēc sadarbības uzsākšanas ar Pulsar, tāpēc ka apstrīdētais lēmums aprobežojas ar viena spēles veida aizliegumu, kas ne tuvu nav aizliegums ieviest un izmantot iekārtu, kuras piegādi un uzturēšanu nodrošina Pulsar.
23. Vācijas valdība tiesas sēdē pēc būtības pievienojās šim viedoklim.
2. Vērtējums
24. Argumenti, ko norāda Administratīvās policijas iestāde, iebilstot pret prejudiciālā jautājuma pieņemamību, mani nepārliecina. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “tikai valsts tiesām, kas iztiesā prāvu un kurām būs jāuzņemas atbildība par juridisko lēmumu, ir jāizlemj, ņemot vērā katras lietas īpatnības, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma pieņemšanā un cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi” (2).
25. Eiropas Kopienu Tiesa no tā secina, ka “tātad tad, kad uzdotie jautājumi ir par Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu” (3). Tādēļ Tiesa tikai tad var noraidīt “lūgumu, ko iesniegusi valsts tiesa [..], kad acīmredzami ir skaidrs, ka Kopienu tiesību interpretācijai vai Kopienu tiesību normas spēkā esamības pārbaudei, ko lūdz šī tiesa, nav nekāda sakara ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu” (4).
26. Šajā kontekstā Tiesa norādīja, ka tas nav “Tiesas, bet valsts tiesas kompetencē – konstatēt faktus, kas tikuši iesniegti lietas izskatīšanā un izdarīt no tiem secinājumus, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu” (5).
27. Attiecībā uz Administratīvās policijas iestādes argumentāciju ir pamats uzskatīt, ka Eiropas Kopienu Tiesai nav pienākuma izteikt viedokli par sabiedrību Omega un Pulsar starpā noslēgto līgumu saturu vai salīdzināt šo līgumattiecību nodibināšanas datumu ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumu. Ir jānorāda, ka pieaugošās soda naudas iespēja parasti ir cieši saistīta ar diezgan ilgo piemērošanas termiņu, tādējādi nevar izslēgt saikni ar Kopienu tiesībām, pat ja līgumattiecības tiešām būtu radušās tikai pēc lēmuma pieņemšanas.
28. Līdz ar to prejudiciālais jautājums ir jāizskata pēc būtības.
B – Vērtējums
1. Attiecīgā pamatbrīvība
a) Lietas dalībnieku argumenti
29. Administratīvās policijas iestāde un Eiropas Kopienu Komisija uzskata ‑ ja apstrīdētais valsts pasākums vispār aizskar pakalpojumu sniegšanas brīvību un preču brīvu apriti, tas tās aizskar atšķirīgā veidā.
30. Atbilstoši argumentiem, ko tās izvirzīja attiecībā uz prejudiciālā lūguma pieņemamību, Administratīvās policijas iestāde un Vācijas valdība (Vācijas valdība ‑ mutvārdu procesa laikā) apšauba, ka būtu aizskarta pakalpojumu sniegšanas brīvība vai preču brīva aprite un šajā sakarā norāda – ja tās ir aizskartas, tad nav norādīts kaitējums katrai no šīm abām brīvībām. Attiecībā uz preču brīvu apriti ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums aizliedz preču importēšanu tikai tiktāl, ciktāl tas aizliedz tās lietot “lāzerdroma” ietvaros. Līdzīgi kā spriedumā lietā Schindler (6) šajā lietā var teikt, ka “preču importēšana un izplatīšana nav mērķis pats par sevi”, bet tās ir paredzētas tikai tam, lai padarītu iespējamu piedalīšanos spēlē, tādējādi, pieņemot, ka ar apstrīdēto lēmumu noteiktais ierobežojums ir apstrīdams, tas ir jāvērtē (ja vispār jāvērtē) pakalpojumu sniegšanas brīvības kontekstā.
31. Komisija arī uzskata, ka vispirms ir jāpārbauda pakalpojumi, kas iekļauti franšīzes līgumā, jo preču importēšanas mērķis no Apvienotās Karalistes bija tikai nodrošināt spēles ekspluatāciju.
b) Vērtējums
32. Ievērojot Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar ko vērtējums attiecībā uz vienu pamatbrīvību nav nepieciešams, ja tās aizskārums ir radies kā nenovēršamas sekas situācijai, kas skar citu pamatbrīvību, kurai ir primāra nozīme (7), nav atsevišķi jāpārbauda EKL 28. pants un turpmākie panti. Komisija un Administratīvās policijas iestāde pamatoti norāda, ka apstrīdētais lēmums ierobežo importēšanu tikai attiecībā uz tām importētajām precēm, kuras nodrošina iespēju piedalīties attiecīgajā spēlē, tādējādi preču brīvai apritei šajā lietā ir tikai sekundāra nozīme.
33. Šajā lietā bez grūtībām var konstatēt pakalpojumu sniegšanas brīvības aizskārumu. Apstrīdētais lēmums aizliedz tādu spēles veidu, kas ir būtisks elements līgumattiecībās starp Omegu, Vācijā nodibinātu spēles ekspluatētāju, un Pulsar, britu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku uz šo spēli. Administratīvās policijas iestāde šajā sakarā pamatoti norādīja, ka apstrīdētais lēmums sistemātiski neaizliedz “lāzerdromus”, ka kaitējums sabiedrības Pulsar brīvībai sniegt pakalpojumus tiek nodarīts ar to, ka Vācijā tā var piedāvāt šos pakalpojumus tikai ar stingrākiem noteikumiem, proti, atsakoties no būtiskas minēto pakalpojumu daļas, kas, savukārt, ietekmē pakalpojumu saņēmēja tiesības izmantot ārvalsts piegādātāja sniegtos pakalpojumus.
34. Tomēr saskaņā ar Administratīvās policijas iestādes viedokli, šajā lietā nav pārkāpta pakalpojumu sniegšanas brīvība. Pēc analoģijas būtu iespējams piemērot lietas Keck un Mithouard (8) judikatūru, jo aizliegums skar ne visas lāzerdroma ekspluatācijas formas vai Pulsar sniegtos pakalpojumus, bet tikai vienu noteiktu ekspluatācijas formu, kas atbilst vienam spēles veidam. Tātad ir pamats pieņemt, ka attiecīgais pasākums ir viens no pakalpojumu sniegšanas veidiem, kas atrodas ārpus EKL 49. panta piemērošanas jomas.
35. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Eiropas Kopienu Tiesa savā spriedumā lietā Alpine Investments jau ir sniegusi atbildi uz līdzīgu argumentāciju (9): tā norādīja, ka dalībvalstī ieviestais regulējums, kas nosaka piedāvājuma veidus, tieši ietekmē pieeju pakalpojumu tirgum, tāpēc ka tas skar ne tikai šajā, bet arī citās dalībvalstīs piedāvātos pakalpojumus, lai gan iemesls pārdošanas veidu izslēgšanai no EKL 28. panta piemērošanas jomas rodams faktā, ka šādu normu piemērošana attiecībā uz pārdošanas veidiem nav tāda, kas traucētu attiecīgo preču pieeju importējošās dalībvalsts tirgum vai radītu šai pieejai vairāk šķēršļu nekā valsts precēm.
36. Administratīvās policijas iestāde tomēr iebilst, ka iepriekš minētais spriedums lietā Alpine Investments balstās uz pakalpojuma sniedzēja dalībvalsts normu, lai gan šajā lietā runa ir par dokumentu, kas pieņemts pakalpojuma saņēmēja dalībvalstī, tādējādi Tiesas izstrādātā argumentācija nav piemērojama. Šis iebildums patiešām ir atbilstošs, bet tas ignorē faktu, ka nekavējoties ir jāizslēdz iespēja transponēt iepriekš minētajā spriedumā lietā Keck un Mithouard nodibināto atšķirību uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo gadījumā, kad ir pietiekami daudz pārrobežu elementu, pakalpojuma sniegšanas veidu regulējums neatkarīgi no tā, kur tas darbojas, noteikti ir ierobežojums attiecībā uz Kopienu tiesībām (tieši tā iemesla dēļ, ka pakalpojumu sniegšanai nav fiziskas izpausmes formas), nepieļaujot šajā sakarā pat iespēju nošķirt regulējumus, kas piemērojami attiecībā uz pakalpojuma sniegšanas veidiem, no tiem, kas attiecas uz pašu pakalpojumu.
37. Tāpat, pamatojoties uz EKL 49. pantam raksturīgo izcelsmes valsts principu, ir jāizslēdz iepriekš minētās lietas Keck un Mithouard judikatūras piemērošana pēc analoģijas attiecībā uz pakalpojuma saņēmēja dalībvalstī spēkā esošajām normām. Tas turklāt izskaidro, kāpēc Tiesa – neveicot nošķiršanu iepriekš minētā sprieduma izpratnē – pastāvīgajā judikatūrā uzskatīja, ka EKL 49. pants ir piemērojams arī attiecībā uz šīm normām (10). Saskaņā ar šo judikatūru “EKL 49. pantā noteiktā principa ievērošana prasa ne tikai izslēgt jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī atcelt šķēršļus, kas var aizliegt vai citādi traucēt citā dalībvalstī nodibinātā pakalpojuma sniedzēja darbībām, kurās viņš likumīgi sniedz analogus pakalpojumus”. (11)
38. Tādējādi ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ierobežo EKL 49. pantā garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvību.
2. Ierobežojuma pamatojums
a) Lietas dalībnieku argumenti
39. Administratīvās policijas iestāde, Komisija un Vācijas valdība ir vienisprātis, ka ar apstrīdēto lēmumu noteikto ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai var pamatot. Šajā sakarā tās atsaucas uz apsvērumiem, kas minēti EKL 46. panta noteikumos kopsakarā ar 55. panta noteikumiem un imperatīviem apsvērumiem vispārējās nozīmes interešu labā, ko ir atzinusi Tiesa.
40. Savukārt Omega atkārto to, ko tā teica procesā valsts tiesā – proti, ka apstrīdētais valsts pasākums ir apstrīdams no diviem aspektiem: pirmkārt, tā pamatojums valsts tiesībās nav pietiekami konkrēts un precīzs, kas ir pretrunā tiesiskajai paļāvībai, ko aizsargā Kopienu tiesības; otrkārt, ar apstrīdēto lēmumu noteikto ierobežojumu Kopienu pamatbrīvībām nevar pamatot ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem. Omega apgalvo, ka cilvēku slepkavošanas un vardarbības simulācija ir ļoti plaši izplatīta kino, izrādēs, cīņas sporta veidos, kā arī spēlēs bērnu starpā un ka tai ir plašs sociālais atbalsts; nav nekādas atšķirības starp šīm aktivitātēm un “lāzersportu”. Bez tam Omega apgalvo, ka “lāzersports” nekādā ziņā nav cilvēku slepkavošanas simulācija.
b) Vērtējums
i) Ievada apsvērumi
41. Prejudiciālā jautājuma mērķis pēc būtības ir noskaidrot, vai dalībvalstu tiesības ierobežot ar Līgumu garantētās pamatbrīvības, pamatojoties uz imperatīviem apsvērumiem vispārējās nozīmes interešu labā (šajā lietā izvirzot valsts drošības un sabiedriskās kārtības aizsardzību), ir pakļautas nosacījumam, ka šis ierobežojums balstās uz visām dalībvalstīm kopēju tiesību koncepciju.
42. Iesniedzējtiesa šajā sakarā norāda, ka sabiedriskās kārtības apdraudējums šajā lietā ir izvirzīts cilvēka cieņas aizsardzības interesēs, kā tas izriet no valsts Pamatlikuma. Līdz ar to, apstrīdētais lēmums galu galā balstās uz pamattiesībām, ko aizsargā valsts tiesības. Ja uzskata, ka pamattiesību aizsardzība Kopienu tiesībās tiek nodrošināta, atzīstot vispārējos principus, kuri galvenokārt ir atvasināti no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām (12), tad attiecībā uz iesniedzējtiesas jautājumu ir jāsecina ‑ pieņēmums, ka ir nepieciešama visām dalībvalstīm kopīga koncepcija, lai šajā lietā skaidri izlemtu attiecībā uz pamattiesībām, norāda uz to, ka pastāv tiešs konflikts starp pamatbrīvībām – šajā lietā pakalpojumu sniegšanas brīvību – un Kopienu atzītajām pamattiesībām. Šī konflikta esamība izraisa būtiskas nozīmes jautājumus attiecībā uz pamatbrīvību sistēmu.
43. Ievērojot šos apsvērumus, ir nepieciešams apsvērt attiecības starp Kopienu tiesību pamatbrīvībām (13) un pamattiesību aizsardzību Kopienā, pirms sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumu.
44. Vispirms es vēlreiz norādīšu, ka Tiesa aizvien biežāk sastopas ar lietām, kas atklāj šādu konfliktu starp pamatbrīvībām un Kopienu tiesībās atzītajām pamattiesībam (14). Šajā kontekstā šo lietu var salīdzināt ar lietu Schmidberger (15): šajā lietā dalībvalsts arī atsaucās uz pamattiesību aizsardzības nepieciešamību, lai pamatotu ierobežojumu Līgumā noteiktajām pamatbrīvībām. Ievērojot pamattēzi, ka arī Kopienai ir pienākums aizsargāt pamattiesības un ka tiesības, uz ko atsaucas šajā lietā, arī pieder pie Kopienu pamattiesībām, Tiesa pārbaudīja “jautājumu par to, kā saskaņot prasības, kas Kopienā izvirzītas pamattiesību aizsardzībai, ar tām, kuras izriet no Līgumā nostiprinātajām pamatbrīvībām” (16).
45. Lai šīs lietas kontekstā pārbaudītu attiecības starp pamatbrīvībām un pamattiesību aizsardzību Kopienas līmenī, vispirms ir jāveic Kopienu pamattiesību aizsardzības sistēmas vispārējs apskats [ii] un jo īpaši cilvēka cieņas aizsardzības apskats [iii]. Tikai ar šādas pārbaudes palīdzību var noteikt, vai šajā lietā var uzskatīt par konstatētu, ka starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un cilvēka cieņas aizsardzību pastāv tiešs konflikts, un vai cilvēka cieņas aizsardzību var izmantot, lai pamatotu ierobežojumus pakalpojumu sniegšanas brīvībai [iv].
ii) Pamattiesību aizsardzība Kopienu tiesībās
46. Pamattiesību ievērošana, neapšaubāmi, ir Kopienu tiesību sistēmas pamata daļa. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tās ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, neatņemama sastāvdaļa. Šajā nolūkā Tiesa smeļas iedvesmu no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī no vadlīnijām, ko sniedz starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā, kuriem dalībvalstis ir pievienojušās vai kurus tās ir ratificējušas. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai šai kontekstā ir īpaša nozīme (17).
47. Judikatūras izceltos principus apstiprina, pirmkārt, Vienotais Eiropas Akts, pēc tam Līguma par Eiropas Savienību F panta 2. punkts (jaunajā redakcijā – LES 6. panta 2. punkts) (18).
– Pamattiesību kā Kopienu vispārējo tiesību principu vieta tiesību normu hierarhijā
48. Ir jānosaka pamattiesību kā Kopienu vispārējo tiesību principu vieta tiesību normu hierarhijā. Jo īpaši ir jāpārbauda, vai tās atrodas vienādā pakāpē ar pamatbrīvībām, ko aizsargā Līgums.
49. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Tiesa nodrošina pamattiesību kā vispārējo tiesību principu ievērošanu, pamatojoties uz EKL 220. pantu un LES 6. panta 2. punktu. Tās var uzskatīt par primāro tiesību neatņemamu sastāvdaļu, kas attiecīgi tiesību normu hierarhijā ieņem tādu pašu vietu kā citas primāro tiesību normas, tādas kā pamatbrīvības (19).
50. Tomēr ir jānoskaidro, vai attiecībā uz vērtībām, ko aizsargā cilvēktiesības un pamattiesības, Kopienu tēla (kā uz šo tiesību ievērošanu dibinātas Kopienas) kontekstā, jo īpaši mūsdienās dominējošā viedokļa ietekmē, norādot uz cilvēktiesību aizsardzību kā ikvienas valsts sistēmas leģitimitātes nosacījumu, nav iespējams atzīt pamattiesību un cilvēktiesību dominējošo lomu pār “vispārējām” primārajām tiesībām. Tomēr pamatbrīvības ‑ vismaz zināmā mērā – to satura ziņā var perfekti uzskatīt par pamattiesībām, jo tās nosaka diskriminācijas aizliegumus, piemēram, tās ir jāuzskata par īpašām vispārējā vienlīdzības principa izpausmēm (20). Turklāt tiesību normu konflikts starp Līgumā nostiprinātām pamatbrīvībām un pamattiesībām, un cilvēktiesībām var, vismaz noteiktos gadījumos, būt arī pamattiesību konflikts.
51. Praksē tomēr problēma neizpaužas tik asi, tāpēc ka ierobežojumus var noteikt vienlaikus pamatbrīvībām un pamattiesībām (vai, vairumā gadījumu, pamattiesībām).
52. Iepriekš minētajā lietā Schmidberger iesniedzējtiesa bija izvirzījusi jautājumu par to, vai ar Līgumu garantētais preču brīvas aprites princips ir pārāks pār noteiktām pamattiesībām, ko aizsargā valsts tiesību sistēma (21). Pārbaudot “jautājumu par to, kā saskaņot prasības, kas Kopienā izvirzītas pamattiesību aizsardzībai, ar tām, kuras izriet no Līgumā nostiprinātajām pamatbrīvībām” (22), Tiesa salīdzināja ierobežojumus preču brīvai apritei, kas izriet no EKL 36. panta vai imperatīvas prasības vispārējas nozīmes interešu labā, ar ierobežojumiem, kurus, pamatojoties uz ECTK 10. panta 2. punktu un 11. panta 2. punktu, var noteikt izteiksmes brīvībai un pulcēšanās brīvībai (23). Tiesa neprecizēja, ciktāl valsts pamattiesību aizsardzībai nodarītais kaitējums neizbēgami rada kaitējumu jomai, ko aizsargā ekvivalentas, Kopienu tiesībās nostiprinātās garantijas.
53. Pat ja Tiesa interpretētu minēto ierobežojumu būtību, stingrāk uzsverot to funkciju kalpot sabiedrības interesēm (24), man šķiet svarīgi, lai šādas kategorijas lietās iesaistīto interešu līdzsvarošana notiktu, obligāti pamatojoties uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem nosaka ierobežojumu attiecīgajām pamattiesībām. “Saskaņošana” ar pamattiesību aizsardzības prasībām nedrīkst izraisīt to, ka rodas izvēle starp pamatbrīvībām un pamattiesībām, kas dotu iespēju atcelt pamattiesībām noteikto aizsardzību. Gluži pretēji, ir jānosaka, kādā mērā attiecīgās pamattiesības pieļauj ierobežojumus. Noteikumi saistībā ar attiecīgo pamatbrīvību un jo īpaši pieļaujamās atkāpes tad ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai nepieļautu ne pasākumus, kas pārsniedz attiecīgo pamattiesību pieļaujamos ierobežojumus, ne pasākumus, kas neatbilst pamattiesībām.
– Pamattiesību loma Kopienu tiesību sistēmā
54. Kopienu tiesību sistēmas garantētā pamattiesību aizsardzība nozīmē, pirmkārt, to, ka šo tiesību ievērošana ir Kopienu aktu spēkā esamības nosacījums (25) un, otrkārt, to, ka dalībvalstīm, ieviešot Kopienu tiesību aktus (plašā nozīmē), ir jāievēro pamattiesības, ko aizsargā Kopienu tiesību sistēma (26).
55. Līdz ar to, ciktāl Kopiena uzskata sevi par tiesisku Kopienu, kas balstās uz pamattiesību un cilvēktiesību ievērošanu (27), tā nevar pieļaut, ka Kopienu iestādes vai dalībvalstis veic jebkādus pasākumus, kuri, ietilpstot Kopienu tiesību piemērošanas jomā, būtu “nesaderīgi ar tādējādi atzīto cilvēktiesību ievērošanu” (28). To apstiprina Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts (29).
56. Tiesa izmantoja dažādas pieejas, lai īstenotu pamattiesību ievērošanu, ko prasa Eiropas Kopienas un pati Eiropas Savienība tās kopumā.
57. Vissvarīgākā no šīm pieejām ir pamattiesībām atbilstoša interpretācija, kas vienlaikus ir interpretācijas veids, kas atbilst primārajām tiesībām (30) vai konstitucionālajām tiesībām. Šīs pieejas mērķis ir interpretēt Kopienu tiesību normas pēc iespējas tā, lai tās būtu saskaņotas ar pamattiesībām.
58. Bez tam Eiropas Kopienu Tiesa, piemēram, savā spriedumā lietā Johnston, vispirms konstatēja, ka Direktīvas 76/207/EEK 6. pantā paredzētā tiesas kontrole ir veids, kā tiek “izteiktas” tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ietvertas dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās un kuras aizsargā ECTK 6. un 13. pants, pēc tam Tiesa interpretēja iepriekš minētās direktīvas attiecīgo normu šī principa “izpratnē” (31). Turklāt Direktīvas 89/552/EEK 11. pantu attiecībā uz reklāmas paužu biežumu ir jāinterpretē ECTK, uz ko tieši atsaucas šīs direktīvas preambulas astotais apsvērums, 10. panta 1. punkta izpratnē (32). Turklāt judikatūra arī prasa, lai, piemēram, Līguma normas, kā arī regulas un direktīvas jautājumā par darba ņēmēju un pašnodarbināto brīvu pārvietošanos, tādas kā Regula (EEK) Nr. 1612/68, tiktu interpretētas, ņemot vērā tiesības uz ģimenes dzīvi, ko aizsargā ECTK 8. pants (33).
59. Šajā sakarā Tiesa, veicot interpretāciju, bieži balstās uz Kopienu tiesību, kas saistītas ar pamattiesībām, raksturīgajiem elementiem, bet saikne ar šīm tiesībām var izrietēt no lietas faktisko apstākļu vispārējā konteksta (34).
60. Izteikums, ko visbiežāk uzsver šī Kopienu tiesību interpretācijas kritērija sakarā, izriet no sprieduma lietā ERT (35), saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir saistošas prasības pamattiesību aizsardzībai Kopienu līmenī, pat ja tās (kā tas ir šajā lietā) atsaucas uz atkāpēm no pamatbrīvībām. No šīs judikatūras izriet ‑ tad, kad dalībvalsts atsaucas uz imperatīvām prasībām, ko nosaka vispārējas nozīmes intereses, vai uz Līgumā paredzēto pamatojošo apsvērumu, kas attaisno valsts tiesisko regulējumu, kurš var traucēt pamatbrīvību realizācijai, šis pamatojums “ir jāinterpretē, ievērojot vispārējos tiesību principus un jo īpaši pamattiesību principus” (36).
61. Raugoties ļoti plašā kontekstā – pamattiesību aizsardzības ietvaros Kopienu līmenī ‑ pamattiesības un cilvēktiesības izmanto ne tikai kā interpretācijas kritēriju, bet arī daudz tiešākā veidā: tās ir līdzeklis, ar kura palīdzību acumirklī novērtē Kopienu tiesību aktu spēkā esamību (37). Šajā lietā var tikt novērtētas arī pamattiesības, uz ko varētu atsaukties, piemēram, lietas izskatīšanā apelācijas vai kasācijas procesā (38) (39).
62. No metodoloģijas viedokļa raugoties, ir jānorāda, ka Kopienu tiesību normas (sekundāro tiesību normas) tikai tad var būt pretrunā pamattiesībām un līdz ar to, spēkā neesošas, ja šo tiesību normu nav iespējams interpretēt atbilstoši pamattiesībām. Tādējādi, ja tiek apgalvots, ka Kopienu tiesību norma pārkāpj pamattiesības, Eiropas Kopienu Tiesa vispirms pārbauda, vai šo normu var interpretēt saskaņā ar šīm pamattiesībām. Ja tas nav iespējams, norma ir jāatzīst par spēkā neesošu. Ja tomēr šķiet, ka, pareizi interpretējot, norma kā tāda nekādi nepārkāpj pamattiesības, ko aizsargā Kopienu tiesību sistēma, tā ir jāatzīst par spēkā esošu un valstu iestādēm un tiesām attiecīgā gadījumā ir jānodrošina, lai to piemēro pamattiesību aizsardzībai atbilstošā veidā (40).
63. Attiecībā uz valsts līmeņa nodrošinājumu Kopienu noteiktajai pamattiesību aizsardzībai, ir jāatgādina, ka jāpārbauda arī Kopienu tiesību īstenošanai pieņemto valsts tiesību normu vai pasākumu atbilstība Kopienu pamattiesībām. Eiropas Kopienu Tiesa šajā sakarā ir vairākkārt atkārtojusi, ka šādas normas vai pasākumus valsts tiesām ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tās saskaņotu ar Kopienu tiesisko regulējumu, kas, savukārt, ir jāinterpretē saskaņā ar pamattiesībām (41). Ja tas netiek darīts, tad Kopienu tiesību pārākums prasa, lai valsts tiesas atzīst par spēkā neesošām šīs normas vai valsts pasākumus, vai arī nodrošina, lai tos nepiemērotu.
64. Otrkārt, gadījumos, kad Kopienu normas tām piešķir izvērtēšanas pilnvaras jeb izvēli starp vairākiem piemērošanas veidiem, dalībvalstīm šīs pilnvaras saskaņā ar Kopienu pamattiesībām valsts tiesiskā regulējuma piemērošanā ir jārealizē tā, lai tās atbilstu šo tiesību aizsardzībai Kopienu līmenī. Pat tādā jomā, attiecībā uz kuru dalībvalstīm ir atzīta procesuālā autonomija, pamattiesības ir saistošas valstu iestādēm un tiesām, vai vismaz ierobežo tās (42).
65. Tomēr visos šajos gadījumos īstenojamās Kopienu tiesību normas raksturs, saturs – neatkarīgi no tā, vai tā izriet no direktīvas vai ir atkāpe no pamatbrīvības, uz ko atsaucas dalībvalsts – biežāk tiek papildināts ar jauniem elementiem nekā konkretizēts vai materializēts vārda tiešā nozīmē. Pamattiesības izpaužas arī kā papildu elementi, kuri tomēr ir raksturīgi attiecīgajām Kopienu tiesību normām.
66. Visbeidzot, man vēl ir jānorāda uz ciešo saikni starp pamattiesību funkciju – būt par interpretācijas kritēriju, un to lomu – būt par līdzekli, ar kura palīdzību acumirklī novērtē Kopienu tiesību akta spēkā esamību (43) vai valsts īstenošanas pasākuma spēkā esamību.
– Secinājumi attiecībā uz attiecībām starp pamattiesību aizsardzību valsts un Kopienu līmenī
67. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem principiem, ir jāpārbauda nozīme, ko Kopienu tiesībās piešķir valsts tiesībās balstītam pamattiesību novērtējumam, ievērojot pamata prāvas iespējamo risinājumu.
68. No vispārējā konteksta viedokļa ir jāatgādina, ka Eiropas Kopienu Tiesa savos pirmajos spriedumos noraidīja iebildumus par to Kopienu tiesību spēkā esamību, kuri bija balstīti uz valsts konstitucionālajām tiesībām (44).
69. Tiesas izklāstītie apsvērumi, kuru pārliecinošais spēks nav mazinājies, principiāli nozīmīgajā spriedumā lietā International Handelsgesellschaft bija šādi: “[..] vērtējot Kopienas iestāžu pieņemto aktu spēkā esamību, atsauce uz valsts likumiem vai juridiskajām koncepcijām varētu nodarīt kaitējumu Kopienu tiesību vienotībai un efektivitātei; [..] šādu aktu spēkā esamību var vērtēt tikai saistībā ar Kopienu tiesībām; [..] ar Līgumu radītās tiesības, kas cēlušās no autonoma avota, to rakstura dēļ nevar tikt ignorētas, pamatojoties uz valsts tiesību normām, lai kādas tās būtu, nezaudējot to Kopienu raksturu un neapšaubot pašas Kopienas tiesisko pamatu; [..] tādējādi, atsauce uz kaitējumu ‑ vai nu dalībvalsts konstitūcijā formulētajām pamattiesībām, vai valsts konstitucionālās struktūras principiem – nevar ietekmēt Kopienas akta spēkā esamību vai tā iedarbību šīs valsts teritorijā [..]” (45).
70. Atteikšanos pamattiesību jomā pakārtot Kopienu tiesības valsts tiesību normām tomēr jāapskata relatīvi, ciktāl, pirmkārt, par vispārējiem Kopienu tiesību principiem atzīto pamattiesību un cilvēktiesību izcelsme ir rodama (kā to atzīst iepriekš minētā pastāvīgā judikatūra) dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās un jo īpaši ECTK; otrkārt, ciktāl Līgums paredz pamatojumus tā garantēto pamatbrīvību ierobežojumiem tā, ka tas dod iespēju ņemt vērā patiesas problēmas pamattiesību aizsardzības jomā valsts līmenī, kā to pierāda šī lieta.
71. Attiecībā uz iesniedzējtiesas jautājumu – no iepriekš minētā izriet, ka apstrīdēto ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai nevar automātiski pamatot ar īpašo pamattiesību aizsardzību, ko garantē dalībvalsts konstitūcija. Būtu jāpārbauda, ciktāl šo ierobežojumu var pamatot ar Kopienu tiesību apsvērumiem, tādiem kā sabiedriskās kārtības aizsardzība. Dalībvalstīm kopīga koncepcija jautājumā par sabiedriskās kārtības aizsardzību nav nosacījums, lai piemērotu šo pamatojumu.
72. Bet, ja mana pārbaude liecina, ka ierobežojošais valsts pasākums ir balstīts uz pamattiesību aizsardzības novērtējumu valsts līmenī, kas atbilst dalībvalstu kopīgajai koncepcijai, tad no tā var atvasināt (arī) Kopienas tiesībās balstītu tiesību aizsardzību, kas nozīmē, ka vairāk nav vajadzīgs noskaidrot ‑ vai valsts pasākumu var uzskatīt par atļautu (tāpēc ka pamatotu) atkāpi no Līgumā nostiprinātām pamatbrīvībām, un vai saskaņā ar iepriekš minētā sprieduma lietā Schmidberger formulējumu ir pietiekami, ja pārbauda “jautājumu par to, kā saskaņot prasības, kas Kopienā izvirzītas pamattiesību aizsardzībai, ar tām, kuras izriet no Līgumā nostiprinātajām pamatbrīvībām”.
73. Tātad šajā lietā ir jānoskaidro, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums var atsaukties uz Vācijas Pamatlikumā paredzēto cilvēka cieņas aizsardzību, vai arī iespēja, ka Kopienu tiesības sniedz līdzvērtīgu garantiju, nosaka prasību atsaukties uz to. Šis jautājums liek man pārbaudīt cilvēka cieņas jēdzienu.
iii) Cilvēka cieņa un Kopienu tiesības
– Cilvēka cieņas kā tiesību jēdziena aprises
74. Ir maz tādu juridisku jēdzienu, kurus aptvert būtu tik sarežģīti kā cilvēka cieņas jēdzienu. Es mēģināšu iezīmēt vismaz dažas tā aprises (46).
75. “Cilvēka cieņa” pauž cieņu un vērtību, kas piemīt katram cilvēkam tikai tādēļ vien, ka viņš ir cilvēks. Tās mērķis ir aizsargāt un cienīt cilvēka būtību vai dabu kā tādu, proti, cilvēka “pamatbūtību”. Tādējādi šajā cieņā atspoguļojas pats cilvēks; tā pauž to, kas dara viņu cilvēcīgu. Tomēr jautājums ir par to, kas cilvēku nenovēršami padara piederīgu visaugstākajai sfērai, kas ir ārpus juridiskās jomas; citiem vārdiem sakot, cilvēka cieņas būtību faktiski nosaka cilvēka veidols (47).
76. Cilvēka cieņa ‑ fundamentāla to tiesību izteiksme, kuras cilvēkam pieder tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks, ir pamats un sākuma punkts, no kura ir attīstījušās un sadalījušās visas cilvēktiesības; vienlaikus, no perspektīvas viedokļa raugoties, cilvēka cieņa ir punkts, uz kuru tās tiecas un attiecībā pret kuru tās ir jāinterpretē. Šajā kontekstā vācu doktrīna definē cilvēka cieņu kā cilvēktiesību “centrālo konstitucionālo principu” (48).
77. Cilvēka cieņai, kā šo tiesību pirmssākumam, ir arī tas pats konceptuālais pamatojums un vēsturiskā virzība. Prasība ievērot cilvēktiesības šajā kontekstā ir vērsta uz to, lai iestātos pret ideju, ka cilvēka vērtība ir atkarīga no valsts, no tautas vai no vairākuma, proti, pret ideju, ka indivīdu nosaka sabiedrība, kurai tas kalpo (49). Cilvēka cieņas ideja izsaka pārliecību, ka katrs indivīds primāri ir apveltīts ar tiesībām, kas viņam nav un nevar tikt piešķirtas.
78. Šāds vērtējums var pamatoties uz dažādiem reliģiskiem vai filozofiskiem apsvērumiem (50). Globālā mērogā cilvēka cieņas saknes sniedzas līdz laikam, kad valstīs parādījās Eiropas kultūra, kurā valdīja priekšstats, ka cilvēks ir neatkarīga, pašnoteikties spējīga būtne. Tā kā viņam ir brīva pašnoteikšanās, viņš ir persona, ko nevar ierindot lietu vai priekšmetu kategorijā (51).
79. Šī saikne starp cieņas jēdzienu un pašnoteikšanās un brīvības jēdzienu skaidri parāda, kāpēc ideja par cilvēka cieņu bieži var izpausties citos jēdzienos vai citās aizsargājamās kategorijās, tādās kā personība vai individualitāte (52).
80. Turklāt koncepcija par to, ka katrs cilvēks ir vienādi cienījams, ir raksturīgs cilvēktiesībām kopumā un jo īpaši cilvēka cieņai, kas izskaidro to, kāpēc bieži lieto jēdzienu “égale dignité” (“vienlīdzīga cieņa”), kas saista abas koncepcijas (53).
81. Visas (atsevišķās) cilvēktiesības, būdamas cilvēka cieņas īpašā izpausme un izteiksme, visplašākajā nozīmē ir vērstas uz to, lai īstenotu un aizsargātu šo cieņu, kas man liek domāt par to attiecībām ar atsevišķām cilvēktiesībām jeb, citiem vārdiem sakot, uzdot jautājumu par to, vai cilvēka cieņa ir vispārējs princips, vērtēšanas princips vai neatkarīgas pamattiesības, ko var izmantot kā tiesisko pamatojumu.
– Cilvēka cieņa kā tiesību norma un tās aizsardzība Kopienu tiesībās
82. Valsts un starptautiskajās pozitīvajās tiesībās ideja par cilvēka cieņas aizsardzību (lai gan ļoti dažādās formās) radās, pirmām kārtām, pateicoties cilvēktiesību kustības uzplaukumam 20. gadsimta otrajā pusē. Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija un divi Apvienoto Nāciju Organizācijas pakti attiecībā uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām savās preambulās atsaucas uz katram cilvēkam piemītošo cieņu kā cilvēktiesību pamatu, gan nenodalot šo cieņu kā atsevišķas cilvēktiesības. ECTK tieši nemin cilvēka cieņu, lai gan savā preambulā tā atsaucas uz Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju. Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra cilvēktiesību jautājumā uzskata, ka “cilvēka cieņa un brīvība ir Konvencijas pati būtība” (54).
83. Attiecībā uz dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām – tās visas vienā vai otrā veidā atsaucas uz cilvēka cieņu jo īpaši, ja (kā es to norādīju) tiek uzskatīts, ka šo jēdzienu var izteikt dažādos veidos (55).
84. Tāpat kā iepriekš minētajos starptautiskajos instrumentos, man tomēr šķiet, ka valstu tiesību sistēmās cilvēka cieņa parādās kā vispārējs ticības apliecinājums vai kā konstitucionāls princips, vai kā pamatprincips vai, visbeidzot, kā vērtēšanas princips (ko bieži izmanto judikatūra), nevis kā neatkarīga norma, kuru var izmantot kā tiesisko pamatojumu (56). Tātad tikai izņēmuma gadījumā tajās (kā tas ir Vācijas Pamatlikumā) var atrast normu, kas paredz ‑ vismaz no dominējošās doktrīnas viedokļa – ka Vācijas Pamatlikuma 1. pantā minētā cilvēka cieņas ievērošana un aizsardzība nav tikai “centrālais konstitucionālais princips”, bet arī neatkarīgas pamattiesības.
85. Neapšaubāmi, lielā mērā to var izskaidrot ar faktu, ka cilvēka cieņa ieguva konkrētu formu un saturu, tikai to tulkojot un ieviešot dažādās pamattiesībās, kuras to izmantoja par interpretācijas un vērtēšanas kritēriju. Cilvēka cieņa, tāpat kā cilvēka jēdziens, uz ko tā tieši atsaucas, pēc savas būtības ir tāda kategorija, ko nevar precīzi definēt vai interpretēt juridiski klasiskā veidā; to var konkretizēt, vispirmām kārtam, pieņemot individuālu lēmumu katrā lietā, ko izskata tiesās.
86. Tātad, no juridiskās metodes viedokļa un nolūkā ieviest tiesību praksi, vispārējā veidā ir noteikta prasība ‑ tā vietā, lai tieši atsauktos uz cilvēka cieņu, ir jāformulē un jāpiemēro konkrētas un īpašas pamata garantijas.
87. Attiecībā uz cilvēka cieņu Kopienu tiesībās, ir jāatzīst, ka primārajās tiesībās tā nav tieši minēta (rakstveidā). Tomēr uz to ir atsauce vairākos sekundāro tiesību aktos, piemēram, Regulas Nr. 1612/85 (57) preambulā un Direktīvas 89/552 (58) 12. pantā, kuru teksti turklāt ir minēti judikatūrā (59).
88. Bez tam ir lietas, kurās Eiropas Kopienu Tiesa vai tās ģenerāladvokāti, neatkarīgi no šī veida tiesību aktu satura, atsaucas uz cilvēka cieņu – tās ir lietas, kurās ir iesaistīts vienlīdzības jeb nediskriminācijas princips, tādējādi, asociācijas kontekstā starp vienlīdzību un cieņu [“égale dignité” (“vienlīdzīga cieņa”)] (60).
89. Savā 2001. gada 9. oktobra spriedumā lietā Nīderlande/Parlaments un Komisija (61) Eiropas Kopienu Tiesai bija iespēja precizēt cilvēka cieņas lomu un aizsardzību, ko tā bauda Kopienu tiesībās. Šīs lietas priekšmets bija prasība atcelt tiesību aktu, ko cēla pret Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā (62). Prasītāja tostarp norādīja ‑ atsaucoties uz tiesību doktrīnas vadlīnijām, saskaņā ar kurām cilvēku nekādā gadījumā nevar ierindot priekšmetu kategorijā – ka minētās direktīvas 5. panta 2. punktā ietvertā iespēja patentēt elementus, kas izdalīti no cilvēka ķermeņa, ir līdzvērtīga cilvēka transformēšanai par organisko vielu, kas ir pretēji cilvēka cieņai. Tiesa norādīja, ka “[tas] ietilpst Tiesas kompetencē, tās uzraudzībā pār iestāžu aktu atbilstību Kopienu tiesību vispārējiem principiem – rūpēties, lai tiktu ievērotas pamattiesības attiecībā uz cilvēka cieņu un personas neaizskaramību”. Tiesa šajā lietā neatzina, ka būtu pieļauts kaut kas prettiesisks, pamatojoties uz cilvēka cieņas pārkāpumu (63).
90. Šādi Tiesa atzina, ka cilvēka cieņas ievērošana, jebkurā gadījumā, ir vispārējo Kopienu tiesību principu elements, kā arī Kopienu tiesību aktu spēkā esamības kritērijs un nosacījums. Tomēr pastāv jautājums ‑ vai var apgalvot, ka (arī šajā lietā) Kopienu tiesību normas tiek interpretētas saskaņā ar pamattiesībām un ka cilvēka cieņai ir tikai interpretācijas principa loma. Pieņēmums, ka Tiesa uzskata cilvēka cieņu par vispārējo tiesību principu – par vērtēšanas principu, nevis par neatkarīgām pamattiesībām vai par neatkarīgu tiesību pamatu, uz ko var atsaukties kā uz tiesisku pamatojumu – šķiet, prima facie, varētu balstīties uz sprieduma vācu valodas redakcijā esošo atšķirību starp (cilvēka cieņas) “ievērošanu” un “pamattiesībām” (uz personas neaizskaramību) (64), bet šo viedokli neapstiprina citu valodu redakcijas (pat ne tiesvedības valodas – holandiešu – valodas redakcija), kurās visās, neveidojot atšķirību, tiek runāts par “pamattiesībām” uz cilvēka cieņu.
91. Tādējādi šķiet, ka Tiesa interpretē cilvēka cieņu tikpat plaši (65), kā tas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas 1. panta (66). Šis pants noteic, ka “cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā”.
– Secinājumi attiecībā uz šo lietu
92. Tā kā cilvēka cieņas jēdzienu tā netiešās dabas dēļ šajā lietā nevar piemērot, Eiropas Kopienu Tiesai, neapšaubāmi, tikpat kā nav iespējams – atšķirībā no iepriekš minētās lietas Schmidberger – ierindot vienādas nozīmes pakāpē tiesību jēgu, ko cilvēka cieņas ievērošanai paredz Vācijas Pamatlikums, un jēgu, kas cilvēka cieņas ievērošanai izriet no Kopienu tiesībām.
93. Tādējādi apstrīdētais valsts pasākums ir jāvērtē Kopienu tiesību kontekstā. Šis vērtējums prasa, lai pamatojumam izvirzīto apsvērumu ‑ atsauci uz sabiedrisko kārtību, interpretētu no cilvēka cieņas nozīmes un jēgas viedokļa Kopienu tiesību sistēmā. Šajā kontekstā ievērības cienīgs ir fakts, ka cilvēka cieņas aizsardzība ir atzīta par vispārējo tiesību principu un, attiecīgi, primāro tiesību neatņemamu sastāvdaļu. No tā izriet, ka Eiropas Kopienu Tiesa tikpat kā nevar pieļaut nekādu pamattiesību interpretāciju, kas liktu dalībvalstij pieņemt cilvēka cieņai pretējus aktus vai pasākumus, citiem vārdiem sakot, ar sabiedrisko kārtību pamatotai atkāpei jābūt tādai, kas pārklāj juridiskos labumus, kuru aizsardzību un ievērošanu prasa pašas Kopienu tiesības.
94. Piemēram var atsaukties uz salīdzināmu lietu, ko Apvienoto Nāciju pilsonisko un politisko tiesību pakta ietvaros izskatīja Cilvēktiesību komiteja. Šajā procesā persona, kas ir liliputs, apstrīdēja spēkā esamību aizliegumam nodarboties ar “liliputu mētāšanu” (kas bija viņas iztikas avots), kuru Francijas iestādes noteica cilvēka cieņas aizsardzības interesēs. Atbildot uz jautājumu, vai šis aizliegums ir nelikumīga diskriminācija minētās konvencijas 26. panta nozīmē, šī komiteja atzina, ka atšķirībai starp liliputiem un pārējām personām ir objektīvs pamats un ka tā nav diskriminācija. Pamatojot savus apsvērumus, iepriekš minētā Komiteja norādīja, ka “izskatāmajā lietā valsts ‑ procesa dalībnieks pierādīja, ka aizliegums mētāt liliputus, ar ko nodarbojās prasītāja, nav nepamatots pasākums, bet bija nepieciešams sabiedriskās kārtības aizsardzībai, jo īpaši ņemot vērā cilvēka cieņas apsvērumus, kas ir saderīgi ar Konvencijas mērķiem” (67).
iv) Sabiedriskās kārtības jēdziena interpretācija cilvēka cieņas nozīmīguma un jēgas kontekstā
95. Sekojot ievada apsvērumiem par sabiedriskās kārtības jēdzienu, ir jāpārbauda, ņemot vērā iepriekš izklāstītos principus, ciktāl apstrīdētais lēmums ir pieņemts atzītu vispārējas nozīmes interešu labā un vai šo lēmumu var uzskatīt par samērīgu izvirzītajam mērķim.
– Sabiedriskās kārtības jēdziens
96. Tiesas judikatūrai attiecībā uz sabiedrisko kārtību kā Kopienu tiesību jēdzienu ir raksturīgi centieni nodrošināt līdzsvaru starp nepieciešamajiem šķēršļiem atkāpēm no primāro tiesību garantētajām pamatbrīvībām un tām pievienotām pamatojuma iespējām, no vienas puses, un dalībvalstu rīcības brīvību, no otras puses.
97. Attiecīgi, Eiropas Kopienu Tiesa norāda, ka dalībvalstis var “brīvi noteikt saskaņā ar savām nacionālajām vajadzībām sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības” (68). Turklāt Tiesa atzina, ka “īpašie apstākļi, kas varētu pamatot atsauces uz sabiedrisko kārtību, dažādās valstīs un dažādos laikos var atšķirties un ka šajā sakarā ir arī jāatzīst kompetento valsts iestāžu rīcības brīvība, ievērojot Līgumā noteiktās robežas” (69).
98. No otras puses, Tiesa vienmēr ir norādījusi, ka sabiedriskās kārtības jēdzienu kā atkāpes pamatojumu ir jāinterpretē šauri ‑ tā, lai katra no dalībvalstīm nevarētu vienpusēji noteikt tā apjomu ārpus Kopienu iestāžu kontroles (70). Attiecībā uz iesniedzējtiesas jautājumu šī judikatūra nozīmē – ja dažādu dalībvalstu vērtējumi atšķiras viens no otra, Kopienu tiesības tomēr ļoti stingri nosaka robežas, kurās katra dalībvalsts var veikt savu individuālo vērtējumu.
99. Šī Tiesas realizētā kontrole nozīmē, ka valsts tiesību normu pārkāpums automātiski netiek uzskatīts par sabiedriskās kārtības pārkāpumu. Tiesas prasības ir “reāls un pietiekami nopietns apdraudējums, kas aizskar sabiedrības pamata intereses” (71). Šāda apdraudējuma iespēja jo īpaši ir jāizslēdz, kad attiecīgie apsvērumi tiek novirzīti no to patiesajām funkcijām, lai faktiski tiktu izmantoti tīri ekonomiskās interesēs (72). Turklāt dalībvalsts nevar ieviest pasākumus, kas vērsti pret citas dalībvalsts pilsoņiem, “pamatojoties uz uzvedību, par kuru attiecībā uz pirmās dalībvalsts pilsoņiem nevar piemērot represīvus pasākumus vai citus, reālus un iedarbīgus pasākumus, kuru mērķis ir apkarot šādu uzvedību” (73).
– Par pietiekami nopietna apdraudējuma esamību šajā lietā
100. No iepriekš minētās judikatūras izriet, ka ierobežojumu, ko sabiedriskās kārtības aizsardzības nolūkā piemēro pakalpojumu sniegšanas brīvībai, var piemērot tikai tad, ja ar apstrīdēto lēmumu aizliegtās spēles veids rada reālu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas aizskar sabiedrības pamata intereses.
101. Valsts iestādēm ir rīcības brīvība, veicot izvērtējumu. Eiropas Kopienu Tiesa to ir atzinusi, konstatējot, ka “Kopienu tiesības nenosaka dalībvalstīm vienotu vērtību līmeni attiecībā uz vērtējumu par to, kādu uzvedību var uzskatīt par pretēju sabiedriskajai kārtībai” (74).
102. Judikatūra liecina, ka Tiesa uztic dalībvalstīm rīcības brīvību jo īpaši jūtīgās filozofiskās vai morāles jomās vai jomās, kas saistītas ar īpašiem sociāliem riskiem. Tāpēc, lai kontrolētu azartspēļu īpašo sociālo ietekmi un riskus, Tiesa uztic dalībvalstij rīcības brīvību, lai noteiktu “aizsardzības apjomu, [ko tā] savā teritorijā paredz nodrošināt loterijas un citu naudas spēļu jomā” (75). Kā to pamatoti norādīja Komisija, tas apstiprina, ka pamatojuma motīvi dod dalībvalstīm noteiktu rīcības brīvību, lai pieņemtu diskrecionāra rakstura vai uz izvērtējumu balstītus lēmumus.
103. Tomēr, kā to arī precizē nesenā judikatūra, valsts ierobežojošiem pasākumiem, piemēram, azartspēļu jomā, ir jāatbilst, jo īpaši, nosacījumiem par piemērotību un samērīgumu (76).
104. Ciktāl dalībvalsts, pamatojot īpaša apdraudējuma esamību, atsaucas uz cilvēka cieņu, ir jākonstatē, ka šī cieņa neapšaubāmi ir viena no pamata interesēm, kas piemīt visai sabiedrībai, kura apņemas aizsargāt un ievērot pamattiesības.
105. No metodoloģijas viedokļa šobrīd būtu jānorāda, ka jautājums par to, vai ir aizskartas sabiedrības pamata intereses, ir atkarīgs no attiecīgās valsts izvērtējuma. Nav nepieciešams, lai šajā jautājumā dalībvalstīm būtu kopīgs viedoklis (77).
106. Spriedums lietā Schindler (78), uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, nav pretrunā šim secinājumam. Šajā spriedumā Tiesa norādīja, ka nav iespējams “abstrahēties [..] no apsvērumiem morāles, reliģijas vai kultūras aspektā”, kas pastāv visās dalībvalstīs. Šādi tā paziņoja, ka kopīga viedokļa esamība attiecībā uz nepieciešamību ierobežot pamatbrīvību patiešām ir norāde uz šī viedokļa likumību, bet nevis, ka šāds kopīgs viedoklis ir nosacījums, lai atzītu šādu likumību (79).
107. Izskatāmajā lietā dalībvalstu kopīgais viedoklis izriet nevis no konkrētā veida, kādā valsts tiesības aizsargā cilvēka cieņu, kas izraisīja apstrīdēto lēmumu, bet, saskaņojot valsts tiesību un Kopienas tiesību principu attiecībā uz cilvēka cieņas nozīmīgumu.
108. Ievērojot cilvēka cieņas būtisko nozīmi Kopienu tiesību sistēmā, iesniedzējtiesas izklāstītie faktiskie apstākļi vedina spriest, ka šajā lietā ir nopietns sabiedrības pamata interešu apdraudējums. Bez tam, iesniedzējtiesas rīkojums tostarp norāda, ka sabiedrības Omega izmantotā spēle sabiedrībā radīja zināmu aizkaitinājumu. No juridiskā viedokļa varētu citēt atteikumu, kas, pamatojoties uz cilvēka cieņas ievērošanu un aizsardzību, vērsts pret tādu izturēšanos vai pakalpojumu sniegšanu, kas slavina vai iedrošina vardarbību (80).
109. Nav šaubu, ka apstrīdēto lēmumu var piemērot bez jebkādām atšķirībām.
110. Attiecībā uz iebildumiem, kas rodas sakarā ar tā juridisko pamatu, kas balstās valsts tiesībās, ir jākonstatē – Kopienu tiesībās nav pazīstams likumīgo tiesību jēdziens, kas dod tiesības ierobežot Līgumā nostiprinātās pamatbrīvības. Jautājums par to, vai apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats ir pietiekami precīzs, atrodas tikai valsts tiesību kompetencē.
111. Jautājums par to, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšana bija piemērota, lai pretotos nopietnam sabiedrības pamata interešu apdraudējumam, nav ticis apšaubīts ne rakstveida, ne mutvārdu procesā.
112. Tāpat nav šaubu par šī aizlieguma nepieciešamību, lai izvairītos no nopietnām briesmām sabiedriskajai kārtībai, jo īpaši, cilvēka cieņai. Administratīvās policijas iestāde nav pieļāvusi kļūdu, norādot, ka apstrīdētais lēmums tikai aizliedz spēles veidu, jo nav iespējams piemērot nekādu citu, mazāk traucējošu līdzekli.
113. Jo vairāk, lēmums nesamērīgi neaizskar sabiedrības Omega tiesības, uz kuram tā varētu atsaukties. Tā kā ierobežojums konkrētajai pamatbrīvībai ir noteikts, pamatojoties uz individuālu pasākumu, ir jānoskaidro, vai šāda veida pasākumi, vai tie ir vai nav tikuši pieņemti citās lietās, nekādā veidā nevarētu ietekmēt samērīguma novērtējumu, jo Kopienu tiesību kontekstā novērtējums ir atkarīgs no visiem lietas apstākļiem, kā to ir konstatējusi iesniedzējtiesa. Jebkurā gadījumā, lietas materiālos nekas nenorāda uz to, ka Vācijas iestādes būtu rīkojušās nekonsekventi attiecībā uz šaušanas spēli ar lāzeru.
V – Secinājums
114. Ievērojot šos apsvērumus, es iesaku uz Bundesverwaltungsgericht uzdoto jautājumu sniegt šādu atbildi:
Administratīvās policijas lēmumu, kas aizliedz saimniecisko darbību, ko valsts tiesa atzina par pretēju noteiktām konstitucionālo tiesību pamatvērtībām, ir jāuzskata par saderīgu ar Līguma noteikumiem attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, ar nosacījumu, ka šis lēmums ir pilnībā pamatots ar vispārējas nozīmes sabiedrības interešu mērķi, ko nosaka sabiedriskā kārtība, un ka šis mērķis nevar tikt sasniegts ar citiem, pakalpojumu sniegšanas brīvību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.