Lieta C‑472/21
Monz Handelsgesellschaft lnternational mbH & Co. KG
pret
Büchel GmbH & Co. Fahrzeugtechnik KG
(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (piektā palāta) 2023. gada 16. februāra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Dizainparaugs – Direktīva 98/71/EK – 3. panta 3. un 4. punkts – Kompleksa ražojuma sastāvdaļas aizsardzības iegūšanas nosacījumi – Jēdzieni “redzamība” un “parastā izmantošana” – Kompleksa ražojuma sastāvdaļas redzamība galapatērētāja veiktās šī ražojuma parastās izmantošanas laikā
1. Tiesību aktu tuvināšana – Dizainparaugi – Direktīva 98/71 – Aizsardzības nosacījumi – Dizainparaugs, kas ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa – Jauna sastāvdaļa, kam ir individuāls raksturs – Sastāvdaļa, kurai jāpaliek redzamai ražojuma parastās izmantošanas laikā – Sastāvdaļas redzamība – Vērtēšanas kritēriji
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkts)
(skat. 38.–46. punktu)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Dizainparaugi – Direktīva 98/71 – Aizsardzības nosacījumi – Dizainparaugs, kas ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa – Jauna sastāvdaļa, kam ir individuāls raksturs – Sastāvdaļa, kurai jāpaliek redzamai ražojuma parastās izmantošanas laikā – Ražojuma parastā izmantošana – Jēdziens
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/71 3. panta 3. un 4. punkts)
(skat. 49., 52.–55. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātajai sabiedrībai Monz pieder dizainparaugs, kurā ir attēlota velosipēda vai motocikla sēdekļa apakšpuse, un kopš 2011. gada tas ir reģistrēts Deutsches Patent- und Markenamt (Vācijas Patentu un preču zīmju birojs, Vācija; turpmāk tekstā – “DPMA”).
2016. gada 27. jūlijā saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātā sabiedrība Büchel lūdza DPMA atzīt minēto dizainparaugu par spēkā neesošu, norādot, ka tas neatbilstot paredzētajiem nosacījumiem dizainparaugu tiesiskās aizsardzības saņemšanai (1). Proti, šis dizainparaugs, kas tiek izmantots velosipēda sēdeklī, kas ir tāda kompleksa ražojuma sastāvdaļa kā velosipēds vai motocikls, neesot redzams šī ražojuma parastās izmantošanas gadījumā.
DPMA noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, uzskatot, ka attiecībā uz aplūkoto dizainparaugu nav nekāda iemesla izslēgt dizainparauga tiesisko aizsardzību. Tā uzskatīja, ka sastāvdaļa, uz kuras ir izmantots dizainparaugs, paliek redzama kompleksā ražojuma parastās izmantošanas gadījumā, kas aptver arī sēdekļa demontāžu un montāžu no jauna, kas netiek veikta apkopei, apkalpošanai vai remontam.
Izskatot prasību par šo lēmumu, Bundespatentgericht (Federālā patentu tiesa, Vācija) pasludināja aplūkoto dizainparaugu par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka tas neatbilstot novitātes un individuālā rakstura prasībām. Tā uzskata, ka sastāvdaļa, kas ir redzama tikai tad, kad tā tiek atdalīta no kompleksa ražojuma, neatbilst nosacījumam par redzamību un tātad uz to nevar attiekties minētā tiesiskā aizsardzība. Turklāt šī tiesa uzskata, ka vienīgi braukšanu ar velosipēdu, kā arī uzkāpšanu uz velosipēda un nokāpšanu no tā var uzskatīt par parastu izmantošanu, jo sēdekļa apakšpuse šo izmantošanu laikā nav redzama.
Tieši šajā kontekstā Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija), izskatot Monz iesniegto apelācijas sūdzību, Tiesai būtībā jautā, pirmkārt, vai tādu dizainparaugu redzamības prasība, kas tiek izmantoti vai iekļauti ražojumā, kurš ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, ir jāizvērtē, ņemot vērā noteiktus kompleksa ražojuma izmantošanas apstākļus, vai, gluži pretēji, vienīgi objektīvo iespēju atpazīt dizainparaugu, kurš ir izmantots sastāvdaļā, kā tā ir iekļauta kompleksajā ražojumā. Otrkārt, tā būtībā jautā, kādi ir atbilstošie kritēriji, lai raksturotu galalietotāja veiktu kompleksa ražojuma parasto izmantošanu.
Savā spriedumā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesa precizē, no vienas puses, redzamības prasību, lai uz dizainparaugu, kas tiek izmantots vai iekļauts ražojumā, kas ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, varētu attiecināt dizainparaugu tiesisko aizsardzību, un, no otras puses, kritērijus, kas raksturo šī ražojuma “parastās izmantošanas” jēdzienu Direktīvas 98/71 3. panta 3. un 4. punkta izpratnē.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, Tiesa pievēršas jautājumam par sastāvdaļas redzamību, tiklīdz tā ir iekļauta kompleksā ražojumā. Vispirms tā atgādina, ka Direktīvas 98/71 3. panta 3. punktā ir paredzēts īpašs noteikums dizainparaugiem, kurus izmanto ražojumā vai kas ir iekļauti ražojumā, kas ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa. Šajā ziņā tā uzsver, ka dizainparaugu tiesiskā aizsardzība attiecas tieši uz ražojuma vai ražojuma sastāvdaļas izskatu.
Attiecībā uz prasībām, kurām ir jābūt izpildītām, lai kompleksa ražojuma sastāvdaļas izskats varētu tikt aizsargāts kā dizainparaugs, Tiesa atsaucas uz savu agrāko judikatūru, saskaņā ar kuru šai sastāvdaļai ir jābūt redzamai un norobežotai ar iezīmēm, kas veido tās īpašo izskatu, un tas nozīmē, ka minētā sastāvdaļa nevar pilnībā saplūst ar ražojumu kopumā. Tiesa uzsver, ka šī judikatūra, kas iekļaujas Regulā Nr. 6/2002 (2) paredzētās dizainparaugu aizsardzības kontekstā, ir piemērojama arī Direktīvā 98/71 paredzētajai dizainparaugu aizsardzības sistēmai.
Tomēr, lai saņemtu dizainparaugu tiesisko aizsardzību, sastāvdaļai, tiklīdz tā ir iekļauta kompleksajā ražojumā, ir jāpaliek redzamai šī ražojuma parastās izmantošanas laikā. Tādējādi kompleksā ražojumā iekļautās sastāvdaļas redzamības novērtējums in abstracto bez jebkādas saiknes ar kādu konkrētu šī ražojuma izmantošanas situāciju nav pietiekams, lai šādai sastāvdaļai varētu piešķirt tiesisko aizsardzību. Tomēr Direktīvas 98/71 3. panta 3. punktā tomēr nav prasīts, ka sastāvdaļai, kas ir iekļauta kompleksā ražojumā, ir jāpaliek pilnībā redzamai jebkurā brīdī, kad minētais ražojums tiek izmantots.
Līdz ar to kompleksajā ražojumā iekļautas sastāvdaļas redzamība nevar tikt izvērtēta vienīgi no šī ražojuma galalietotāja skatpunkta, bet arī no ārējā novērotāja skatpunkta.
Otrkārt, Tiesa izskata galalietotāja veiktu šāda ražojuma “parastās izmantošanas” jēdzienu Direktīvas 98/71 3. panta 4. punkta izpratnē. Pirmām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai kompleksā ražojuma parastā izmantošana atbilst sastāvdaļas ražotāja iecerētajai izmantošanai, izmantošanai, ko ir iecerējis kompleksā ražojuma ražotājs, vai šī ražojuma parastai izmantošanai, ko veic galalietotājs, Tiesa konstatē, ka šī tiesību norma attiecas uz kompleksā ražojuma parasto izmantošanu, ko veic galalietotājs.
Šajā ziņā Tiesa precizē, ka kompleksa ražojuma parastā vai ierastā izmantošana, ko veic galalietotājs, vispārēji atbilst izmantošanai saskaņā ar kompleksā ražojuma mērķi, ko ir iecerējis tā ražotājs vai dizainers. Tomēr Savienības likumdevējs ir vēlējies paredzēt, ka galalietotājs parasti izmanto komplekso ražojumu, lai izslēgtu šī ražojuma izmantošanu citos tirdzniecības posmos un tādējādi izvairītos no redzamības nosacījuma apiešanas. Tātad kompleksā ražojuma parastās izmantošanas vērtējumu nevar balstīt vienīgi uz sastāvdaļas vai kompleksā ražojuma ražotāja ieceri.
Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu par to, kura kompleksā ražojuma izmantošana, ko veic galalietotājs, ir “parastā izmantošana” Direktīvas 98/71 3. panta 4. punkta izpratnē, Tiesa uzskata, ka tas, ka šajā tiesību normā nav precizēts, uz kāda veida ražojuma izmantošanu attiecas šis jēdziens, un tas, ka tajā vispārīgā veidā ir ietverta atsauce uz šāda ražojuma izmantošanu, ko veic galalietotājs, liecina par labu plašai šī jēdziena interpretācijai. Šajā ziņā, ņemot vērā, ka praksē ražojuma izmantošanai tā galvenajā funkcijā bieži ir nepieciešamas dažādas darbības, kuras var veikt pirms vai pēc tam, kad ražojums ir izpildījis savu galveno funkciju, Tiesa secina, ka kompleksā ražojuma parastā izmantošana ietver visas šīs darbības, izņemot tās, kuras ir skaidri izslēgtas, proti, darbības, kas saistītas ar apkopi, apkalpošanu un remontu.
Līdz ar to jēdzienam “parastā izmantošana” ir jāattiecas uz darbībām, kas saistītas ar ražojuma ierasto izmantošanu, kā arī citām darbībām, kuras var saprātīgi veikt šādas izmantošanas laikā un kas ir ierastas no galalietotāja viedokļa, tostarp darbības, kuras var tikt veiktas pirms vai pēc tam, kad ražojums ir izpildījis savu galveno funkciju, piemēram, tā uzglabāšana un pārvadāšana.
Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa atzina, ka tādu dizainparaugu redzamības prasība, ko izmanto ražojumā vai kas ir iekļauts ražojumā, kurš ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, ir jāizvērtē, ņemot vērā kompleksā ražojuma parastās izmantošanas situāciju, tādējādi, ka attiecīgā sastāvdaļa, līdzko tā ir iekļauta šajā ražojumā, šādas izmantošanas laikā paliek redzama. Šajā nolūkā kompleksa ražojuma sastāvdaļas redzamība, galalietotājam veicot tā parasto izmantošanu, ir jāizvērtē no šī lietotāja, kā arī ārēja novērotāja viedokļa. Šai parastajai izmantošanai ir jāattiecas uz darbībām, kas veiktas kompleksā ražojuma galvenajā izmantošanā, kā arī darbībām, kuras galalietotājam ierasti ir jāveic šādas izmantošanas ietvaros, izņemot apkopi, apkalpošanu un remontu.