Prasība, kas celta 2009. gada 16. septembrī - Centraal bureau voor de statistiek/Komisija

(lieta T-361/09)

Tiesvedības valoda - holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Centraal bureau voor de statistiek, Hāga (Nīderlande) (pārstāvis - R. van den Tweel, advocaat)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

atcelt Komisijas 2009. gada 7. jūlija lēmumu ar atsauci ESTAT/E-1/ME/ykl/eb D(2009) 10188 par ieguldījuma izdevumos, kas radušies sakarā ar struktūras apsekojumu 2005. gadam, galīgo atmaksu EUR 546 818,77 apmērā;

pakārtoti, piespriest Komisijai samaksāt EUR 38 295,55 kopā ar procentiem, skaitot no 45. dienas pēc 2009. gada 7. jūlija lēmuma datuma līdz summas samaksai;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā Padomes 1988. gada 29. februāra Regulai (EEK) Nr. 571/88 par Kopienas lauku saimniecību struktūras apsekojumu organizēšanu laikā no 1988. līdz 1997. gadam (OV 1988, L 56, 1. lpp., atbilstoši vēlākiem grozījumiem), līgumam, kas noslēgts starp prasītāju un Komisiju par Kopienas ieguldījumu pētījuma izmaksās 2005. gada struktūras apsekojumam Nīderlandē (līgums Nr. 62102.2005.001-2005.055), tiesiskās noteiktības principam, tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un pienākumam norādīt pamatojumu, katrā ziņā lēmumā nepareizi noteikta atmaksa (atlīdzība), ko lūdz prasītājs.

Pirmajā pamatā prasītājs norāda, ka Komisija kļūdaini nav piešķīrusi atmaksu saskaņā ar Regulas Nr. 571/88 14. panta 1. punktu, bet tā vietā lūgusi prasītājam sniegt detalizētāku radušos izmaksu pamatojumu, nevis tikai apsekoto saimniecību skaitu. Tā kā Regulas 14. pants skaidri paredz noteiktu atlīdzību par katru apsekoto saimniecību līdz pat EUR 700 000, jebkāda cita interpretācija turklāt būtu pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un tiesiskās noteiktības principam.

Kā otro pamatu prasītājs norāda to, ka līguma starp prasītāju un Komisiju II.14.3. pants nav piemērojams izmaksām, par kurām rēķinu iesniegusi Lauksaimniecības ministrija. Komisija kļūdaini neņēma vērā šos rēķinus pilnībā kā radušās tiešās izmaksas, par kurām pienākas subsīdija; katrā ziņā Komisija nenorādīja pienācīgu pamatojumu savam lēmumam.

Visbeidzot, prasītājs pakārtoti norāda, ka, ja tiešām ir piemērojams līguma II.14.3. pants, izmaksas, par kurām pienākas subsīdija, tika aprēķinātas nepareizi vai nesaprotamā veidā bez sīkāka paskaidrojuma, jo Komisija kļūdaini ņem vērā netieši produktīvās stundas, aprēķinot piemērojamo stundas likmi. Komisijas pamatojums nav skaidri un nepārprotami izklāstīts apstrīdētajā lēmumā, kādēļ tajā katrā ziņā tiek pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu.

____________