VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)
2014. gada 7. jūlijā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Vide – Direktīva 94/62/EK – Iepakojums un izlietotais iepakojums – Direktīva 2013/2/ES – Ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri – Profesionāla apvienība – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑202/13
Group’Hygiène, Parīze (Francija), ko pārstāv J.‑M. Leprêtre un N. Chahid‑Nouraï, avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Alcover San Pedro un J.‑F. Brakeland, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību daļēji atcelt Komisijas 2013. gada 7. februāra Direktīvu 2013/2/ES par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu I pielikuma grozījumiem (OV L 37, 10. lpp.), ciktāl Komisija ar lokanu materiālu aptītus rullīšus, caurulītes un cilindrus, izņemot rullīšus, caurulītes un cilindrus, kuri veidoti kā daļa no ražošanas iekārtas un kurus neizmanto, lai ražojumu iepakotu kā tirdzniecības vienību, iekļāvusi tādu izstrādājumu piemēru sarakstā, ar ko ilustrē kritēriju, ar kuriem tiek precizēts jēdziens “iepakojums”, piemērošanu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 1994. gada 20. decembrī Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome pieņēma Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 365, 10. lpp.), kuras mērķis saskaņā ar tas 1. pantu bija saskaņot atšķirīgos iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus dažādās valstīs, lai, no vienas puses, novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz dalībvalstu vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantētu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Eiropas Savienībā. Šai nolūkā šajā direktīvā uzlikts paredzēt pasākumus, lai novērstu izlietotā iepakojuma atkritumu rašanos un samazinātu to galīgo apglabāšanu, tostarp paredzot sistēmas, pirmkārt, lietotā iepakojuma vai iepakojuma atkritumu savākšanai un, otrkārt, savāktā iepakojuma vai izlietotā iepakojuma atkārtotai lietošanai vai reģenerācijai.
2 Saskaņā ar Direktīvas 94/62 preambulas piekto apsvērumu un 2. pantu tai jāattiecas uz visiem Savienībā tirgū laistajiem iepakojuma veidiem.
3 Direktīvas 94/62 3. panta 1. punktā definēts “iepakojuma” jēdziens.
4 Šajā ziņā Direktīva 94/62 tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Direktīvu 2004/12/EK (OV L 47, 26. lpp.), kuras mērķis tostarp ir precizēt “iepakojuma” definīciju, ieviešot konkrētus kritērijus un I pielikumā iekļaujot gan pozitīvus, gan negatīvus šo kritēriju piemērošanas skaidrojošus piemērus (Direktīvas 2004/12 preambulas 2. apsvērums). Ar Direktīvu 2004/12 tika grozīts Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkts, tam pievienojot divas daļas, tostarp ceturto daļu, kurā paredzēts, ka Eiropas Komisija saskaņā ar šīs direktīvas 21. pantā minēto procedūru izvērtē un vajadzības gadījumā pārskata I pielikumā ietvertos piemērus, kas ilustrē iepakojuma definīciju. Ar lokanu materiālu aptītas caurulītes un cilindri ir expressis verbis minēti starp precēm, kuras Komisijai savas pārbaudes ietvaros jāizvērtē pirmām kārtām.
5 Piemērojot Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta ceturto daļu un saskaņā ar tās 21. pantā paredzēto procedūru Komisija 2013. gada 7. februārī pieņēma Direktīvu 2013/2/ES par Direktīvas 94/62 I pielikuma grozījumiem (OV L 37, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā direktīva”). Ar apstrīdēto direktīvu Komisija Direktīvas 94/62 I pielikuma ietvertajā tādu izstrādājumu sarakstā, kuri veido iepakojumu, iekļāva tostarp “ar lokanu materiālu (piemēram, plastikāta plēvi, alumīniju vai papīru) aptītus rullīšus, caurulītes un cilindrus, izņemot rullīšus, caurulītes un cilindrus, kas veidoti kā daļa no ražošanas iekārtas un kurus neizmanto, lai ražojumu iepakotu kā tirdzniecības vienību” (turpmāk tekstā – “ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri”).
6 Direktīva 94/62 Francijas tiesībās tika transponēta it īpaši ar Vides kodeksa L 541‑10. pantu un nākamajiem pantiem un R 543‑42. pantu un nākamajiem pantiem, kas saistībā ar Direktīvas 2004/12 transponēšanu tika grozīti ar ministra 2012. gada 7. februāra rīkojumu par Vides kodeksa R 543‑43. pantā definēto kritēriju, ar kuriem tiek precizēts “iepakojuma” jēdziens, piemērošanas piemēriem (2012. gada 23. februāra JORF, 3070. lpp.). No Vides kodeksa L 541‑10. II un R 543‑56. panta izriet, ka ražotājiem, importētājiem un uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par mājsaimniecību patērēto vai izmantoto preču, kuras tiek tirgotas šajos iepakojumos, pirmo laišanu Francijas tirgū, ir pienākums sniegt ieguldījumu vai nodrošināt visa to izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu. Šai nolūkā tie nosaka iepakojumu, attiecībā uz kuru tie nodrošina, ka par to parūpēsies šim mērķim apstiprināta organizācija vai uzņēmums, un pārstrādā pārējo iepakojumu. R 543‑43. I pantā noteikti “iepakojuma” jēdziena definēšanas kritēriji un paredzēts, ka piemēri, kas ilustrē šo kritēriju piemērošanu, tiks precizēti ar vides ministra rīkojumu.
7 Apstrīdētā direktīva Francijas tiesībās tika transponēta ar ministra 2013. gada 6. augusta rīkojumu, ar kuru tiek grozīts 2012. gada 7. februāra rīkojums par Vides kodeksa R 543‑43. pantā definēto kritēriju, ar kuriem tiek precizēts “iepakojuma” jēdziens, piemērošanas piemēriem (2013. gada 27. augusta JORF, 14487. lpp.), tajā kā tādu izstrādājumu piemēru, kuri veido iepakojumu, iekļaujot tostarp ar lokanu materiālu aptītus rullīšus, caurulītes un cilindrus.
8 Prasītāja Group’Hygiène ir saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta profesionāla apvienība, kura saskaņā ar tās statūtiem pārstāv vienreizējas lietošanas higiēnas, veselības un tīrīšanas preču, tādu kā tualetes papīrs un mājsaimniecībā izmantojamie papīra izstrādājumi, ražotāju, kuri darbojas Francijas tirgū, intereses. Group’Hygiène locekļi ražo preces, kuru nesējs ir kartona caurulītes, kas atrodas tualetes papīra vai virtuves papīra dvieļu ruļļu centrā.
9 2013. gada janvārī vairākus prasītājas locekļus Francijas tiesā iesūdzēja privāta vides organizācija, kas Francijā ir apstiprināta izlietota iepakojuma apsaimniekošanas nodrošināšanai (turpmāk tekstā – “vides organizācija”), tāpēc, ka tie saistībā ar dalību izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā nebija deklarējuši precēs, kurus viņi tirgo Francijas tirgū, izmantotos rullīšus, caurulītes un cilindrus un tādējādi nebija par to veikuši attiecīgo maksājumu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 9. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.
11 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 27. jūnijā, Komisija iesniedza iebildi par nepieņemamību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam.
12 Ar 2013. gada 26. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem Sphère France SAS un Schweitzer SAS lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam.
13 2013. gada 23. septembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
14 Prasības pieteikumā izklāstītie prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt, “lēmumam stājoties spēkā nekavējoties”, apstrīdēto direktīvu, ciktāl ar to ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri, izņemot rūpnieciskām vajadzībām izmantotos, ir ietverti Direktīvas 95/62 I pielikumā ietvertajā iepakojumu paraugu sarakstā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– daļēji atcelt, “lēmumam stājoties spēkā nekavējoties”, apstrīdēto direktīvu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. un 4. punktam, ja kāds no lietas dalībniekiem to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, nelemjot par lietas būtību. Saskaņā ar šī paša panta 3. punktu, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi, pārējā procesa daļa notiek mutvārdos. Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju un ka nav jāsāk mutvārdu process.
18 Komisija šo prasības pieteikumu lūdz atzīt par nepieņemamu, izvirzīdama trīs iebildes par nepieņemamību – pirmo par to, ka prasītājai nav intereses celt prasību, jo apstrīdētās direktīvas atcelšana nesniegtu nekādas priekšrocības ne tai, ne tās locekļiem, otro par to, ka apstrīdētā direktīva nav reglamentējošs akts, kas tieši skar prasītājas locekļus un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kā arī trešo par to, ka prasītājai nav intereses celt prasību, jo tās locekļi netiek skarti tieši un individuāli.
19 Tā kā Group’Hygiène ir apvienība, kas pārstāv vienreizējas lietošanas higiēnas, veselības un tīrīšanas preču ražotāju intereses, saskaņā ar judikatūru tai principā ir tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu tikai tad, ja to var darīt arī viena vai vairākas tās pārstāvamās personas individuālā kārtā vai ja tā var atsaukties uz personīgu ieinteresētību lietas iztiesāšanā (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra, un Vispārējās tiesas 2012. gada 4. jūnija rīkojumu lietā T‑381/11 Eurofer/Komisija, 19. punkts).
20 Prasītāja neapgalvo, ka tā ir personiski ieinteresēta apstrīdētās direktīvas atcelšanā, bet apgalvo, ka tās locekļiem ir interese, lai šī direktīva tiktu atcelta, kā arī tiesības individuālā kārtā celt prasību to atcelt.
21 Vispirms jāpārbauda prasītājas locekļu tiesības celt prasību.
22 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.
23 Saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas ir adresētas dalībvalstīm. Tādējādi atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai privātpersonas, kā prasītāja, var attiecībā uz direktīvu celt prasību atcelt tiesību aktu tikai tad, ja tā vai nu ir reglamentējošs akts, kurš tās skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, vai tad, ja tā viņas skar tieši un individuāli (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑262/10 Microban International un Microban (Europe)/Komisija, Krājums, II‑7697. lpp., 19. punkts, un 2013. gada 6. septembra spriedumu lietā T‑483/11 Sepro Europe/Komisija, 29. punkts).
24 Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu sākumā izskatīt iebildi par nepieņemamību, kura pamatota ar tiešas ietekmes neesamību un kuras pamatā ir nosacījums par prasības pieņemamību, kas ir kopīgs iepriekš 22. punktā uzskaitīto tiesību aktu kategoriju otrajai un trešajai kategorijai.
25 Komisija būtībā apgalvo, ka apstrīdētā direktīva tieši neietekmē prasītājas locekļu tiesisko stāvokli. Komisija uzskata, ka tas, ka šī direktīva tos var ietekmēt finansiāli, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka tā uz tiem attiecas tieši. Turklāt dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz Direktīvā 94/62 paredzēto mērķu sasniegšanu, kas attiecas uz ar lokanu materiālu aptītiem rullīšiem, caurulītēm un cilindriem, kuri ar apstrīdēto direktīvu ir iekļauti to izstrādājumu sarakstā, kas veido iepakojumu Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta izpratnē.
26 Prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētā direktīva automātiski paredz, ka ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri tagad ir uzskatāmi par iepakojumu un ka šajā ziņā kompetentajām valsts iestādēm nav atstāta nekāda rīcības brīvība. Tādējādi apstrīdētās direktīvas tiešas un tūlītējas sekas ir, ka Group’Hygiène locekļiem tiek uzlikti papildu pienākumi, tostarp finansiāla rakstura, saistībā ar to dalību šo izstrādājumu veidotā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā.
27 Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētā direktīva gan pēc savas formas, gan pēc sava satura ir vispārpiemērojams tiesību akts, kurš ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un kurš vispārēji un abstrakti attiecas uz visiem dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem, kuri veic darbību izstrādājumu, kas ar apstrīdēto direktīvu ir iekļauti Direktīvas 94/62 I pielikumā, nozarē – tostarp tādu izstrādājumu, kurus veido ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri.
28 Jāatgādina, ka Tiesa vairākkārtīgi kvalificējusi direktīvas kā vispārpiemērojamus aktus (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 22. februāra spriedumu lietā 70/83, Kloppenburg, Recueil, 1075. lpp., 11. punkts, un 1993. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑298/89 Gibraltārs/Padome, Recueil, I‑3605. lpp., 16. punkts; Tiesas 1995. gada 23. novembra rīkojumu lietā C‑10/95 P Asocarne/Padome, Recueil, I‑4149. lpp., 29. punkts). Tomēr nevar izslēgt, ka noteiktos apstākļos šāda vispārpiemērojama tiesību akta normas var tieši un individuāli skart privātpersonu (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp., 19.–22. punkts; Vispārējās tiesas 2000. gada 27. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑172/98 un no T‑175/98 līdz T‑177/98 Salamander u.c./Parlaments un Padome, Recueil, II‑2487. lpp., 30. punkts, un 2010. gada 2. marta spriedumu lietā T‑16/04 Arcelor/Parlaments un Padome, Krājums, II‑211. lpp., 96. punkts).
29 Turklāt attiecībā uz nosacījumu “skar tieši”, kā tas norādīts EKL 230. panta ceturtajā daļā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar nosacījumu, saskaņā ar kuru tiesību aktam, kas ir prasības priekšmets, tieši jāattiecas uz fizisku vai juridisku personu, tiek prasīts, lai tas tieši ietekmētu tās tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no apstrīdētā Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (Tiesas 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑386/96 Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. punkts; iepriekš 28. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Salamander u.c./Parlaments un Padome, 52. punkts; iepriekš 28. punktā minētais spriedums lietā Arcelor/Parlaments un Padome, 97. punkts, un iepriekš 23. punktā minētais spriedums lietā Microban International un Microban (Europe)/Komisija, 27. punkts).
30 Tas nozīmē, ka gadījumā, ja iestāde Savienības tiesību aktu ir adresējusi dalībvalstij un darbībai, kas dalībvalstij jāveic šī akta izpildei, ir automātisks raksturs vai ja katrā ziņā iznākums nerada šaubas, šis tiesību akts tieši skar ikvienu personu, kuru skar šī rīcība. Savukārt, ja akts dalībvalstij atstāj iespēju rīkoties vai nerīkoties, tā ir šīs dalībvalsts darbība vai bezdarbība, kas tieši skar ietekmēto personu, nevis pats tiesību akts. Citiem vārdiem runājot, tam, lai attiecīgajam tiesību aktam varētu būt sekas, nevajadzētu būt atkarīgam no tā, vai trešā persona izmanto rīcības brīvību, ja vien nav acīmredzami, ka šī rīcības brīvība var tikt īstenota tikai vienā noteiktā veidā (Vispārējās tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojums lietā T‑223/01 Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, Recueil, II‑3259. lpp., 46. punkts).
31 Tā kā LESD 263. panta ceturtajā daļā noteiktais nosacījums par tiešu skaršanu nav ticis grozīts, šī judikatūra ir piemērojama arī šajā lietā (Tiesas 2013. gada 9. jūlija rīkojums lietā C‑586/11 P Regione Puglia/Komisija, 31. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2011. gada 15. jūnija rīkojumu lietā T‑259/10 Ax/Padome, Krājumā nav publicēts, 21. punkts, un 2011. gada 12. oktobra rīkojumu lietā T‑149/11 GS/Parlaments un Padome, Krājumā nav publicēts, 19. punkts).
32 Tādējādi Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētā direktīva pati par sevi rada sekas attiecībā uz prasītājas locekļu tiesisko stāvokli.
33 Šajā ziņā jāatgādina, ka ar direktīvu pašu par sevi nevar tikt radīti pienākumi privātpersonai, un tādējādi tā nevar tikt izvirzīta pret privātpersonu (Tiesas 1986. gada 26. februāra spriedums lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 48. punkts, un 1996. gada 7. marta spriedums lietā C‑192/94 El Corte Inglés, Recueil, I‑1281. lpp., 15. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑91/92 Faccini Dori, Recueil, I‑3325. lpp., 25. punkts). No tā izriet, ka direktīva, ar kuru dalībvalstīm tiek likts dažas preces uzskatīt par tādām, kas veido iepakojumu Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta nozīmē, pirms valsts transponēšanas pasākumu noteikšanas un neatkarīgi no tiem pati par sevi nevar tieši ietekmēt saimnieciskās darbības subjektu tiesisko situāciju LESD 263. panta ceturtās daļas nozīmē (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Salamander u.c./Parlaments un Padome, 54. punkts).
34 Prasītāja tomēr apgalvo, ka apstrīdētā direktīva ir tieši ietekmējusi tās locekļus vēl pirms tās transponēšanas un neatkarīgi no tās.
35 Pirmkārt, prasītāja atsaucas uz finansiālajām sekām, kādas tās locekļiem ir vai var būt apstrīdētās direktīvas pieņemšanas dēļ tāpēc, ka tajā sarakstā ar iepakojuma piemēriem ir iekļauti ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri. Tādējādi prasītājas locekļi, kuri to ražotajās precēs izmanto šīs preces, ir spiesti piedalīties šo izstrādājumu veidotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā un saistībā ar to veikt noteiktus finansiālus maksājumus. Francijas tiesā izskatāmais strīds starp tiem un vides organizāciju liecina, ka finansiālās sekas ir nenovēršamas un neizbēgamas.
36 Šajā ziņā jāatzīst, ka šādas sekas neizriet no apstrīdētās direktīvas, bet gan no tās transponēšanas, ko veikušas Francijas iestādes. Ar šo direktīvu tiek tikai grozīts to izstrādājumu saraksts, kuri ir vai nav jāuzskata par iepakojumu Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta nozīmē. Tas vien, ka noteikti izstrādājumi, kā ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri, ir iekļauti sarakstā ar iepakojuma piemēriem, saimnieciskās darbības subjektiem, kuri darbojas šo izstrādājumu veidotā iepakojuma nozarē, neuzliek pienākumu piedalīties to apsaimniekošanas sistēmā. Lai gan ir taisnība, ka apstrīdētās direktīvas 1. panta un tās I pielikuma sekas ir, ka ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri valstu tiesību sistēmās tagad tiek uzskatīti par iepakojumu Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta nozīmē, apstrīdētajā direktīvā nav sniegtas nekādas precīzas norādes par pasākumiem, kādus valsts iestādes noteiks, lai sasniegtu ar Direktīvu 94/62 paredzētos mērķus attiecībā uz šiem izstrādājumiem.
37 Konkrētāk, no Direktīvas 94/62 7. panta izrietošais pienākums ieviest izstrādājumu, kas ar apstrīdēto direktīvu apzīmēti kā tādi, kas ir iepakojums, veidoto atkritumu nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmas nav tieši piemērojams prasītājas locekļiem. Tam ir nepieciešama akta pieņemšana no attiecīgās dalībvalsts puses, lai precizētu, kādā veidā tā paredz īstenot attiecīgo pienākumu attiecībā uz konkrēti ar lokanu materiālu aptītiem rullīšiem, caurulītēm un cilindriem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 22. jūnija rīkojumu lietā T‑136/04 Freiherr von Cramer-Klett un Rechtlerverband Pfronten/Komisija, Krājums, II‑1805. lpp., 52. punkts).
38 Tādējādi nevis pati apstrīdētā direktīva, bet valsts tiesību normas, ar kurām tā tiek transponēta, ir tās, kas var izraisīt juridiskas sekas attiecībā uz prasītāja locekļu situāciju.
39 Līdz ar to apstrīdētā direktīva nevar tikt uzskatīta par tādu, kas tieši skar šo locekļu tiesības vai šo tiesību īstenošanu.
40 Prasītājas minētās finansiālās sekas katrā ziņā ietekmē nevis tās locekļu juridisko, bet gan faktisko stāvokli (šajā ziņā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Salamander u.c./Parlaments un Padome, 62. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 19. septembra rīkojumu lietā T‑122/05 Benkö u.c./Komisija, Krājums, II‑2939. lpp., 47. punkts). Turklāt, kā izriet no judikatūras, ar to vien, ka tiesību akts var ietekmēt prasītāja materiālo stāvokli, nav pietiekami, lai varētu uzskatīt, ka tas tieši ietekmē prasītāju. Vienīgi īpašos apstākļos attiecīgā persona būtu tiesīga celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, apgalvojot, ka šis akts ietekmē tās stāvokli tirgū (Tiesas 1969. gada 10. decembra spriedums apvienotajās lietās 10/68 un 18/68 Eridania u.c./Komisija, Recueil, 459. lpp., 7. punkts, un Vispārējās tiesas 1998. gada 18. februāra rīkojums lietā T‑189/97 Comité d’entreprise de la Société française de production u.c./Komisija, Recueil, II‑335. lpp., 48. punkts, un 2011. gada 21. septembra rīkojums lietā T‑343/10 Etimine un Etiproducts/ECHA, Krājums, II‑6611. lpp., 41. punkts). Šajā lietā, tā kā prasītāja vienīgi apgalvo, ka tās locekļiem tiks uzlikti papildu finansiāli pienākumi saistībā ar izlietotā iepakojuma, kuru veido ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri, apsaimniekošanu, nav pierādīta šādu īpašu apstākļu pastāvēšana.
41 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā direktīva tieši ietekmē tās locekļu juridisko situāciju, jo vides organizācija Francijas tiesā notiekošajā tiesvedībā varētu uz to tieši atsaukties, lai pieprasītu to līdzmaksājumus par dalību izlietotā iepakojuma, kuru veido ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri, apsaimniekošanas sistēmā.
42 Šajā ziņā jānorāda, kā atgādināts iepriekš 33. punktā, ka ar direktīvu pašu par sevi nevar tikt radīti pienākumi privātpersonai un tādējādi uz to nevar atsaukties pret privātpersonu. Tātad šis prasītājas arguments nav pamatots.
43 Treškārt, nav pamatots arī prasītājas arguments, ka uz tās locekļiem apstrīdētā direktīva attiecas tieši, neatkarīgi no tās transponēšanas, ciktāl ar to dalībvalstīm nav atstāta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz transponēšanas pasākumiem. Protams, ir taisnība, kā apgalvo prasītāja, ka ar apstrīdēto direktīvu dalībvalstīm nav atstāta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz iespēju ar lokanu materiālu aptītus rullīšus, caurulītes un cilindrus tagad uzskatīt par iepakojumu Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr dalībvalstīm joprojām ir rīcības brīvība attiecībā uz pasākumiem, kuri nosakāmi Direktīvā 94/62 noteikto mērķu sasniegšanai, kas attiecas uz šīm precēm. Iespējamās sekas uz prasītājas locekļu tiesisko situāciju izriet nevis no prasības sasniegt šo rezultātu, bet gan no dalībvalstu izvēles attiecībā uz pasākumiem šī rezultāta sasniegšanai (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C‑125/06 P Komisija/Infront WM, Krājums, I‑1451. lpp., 62. un 63. punkts).
44 Ne Direktīvā 94/62, ne apstrīdētajā direktīvā nav noteikta vienreizējas lietošanas izlietotā iepakojuma, tāda kā prasītājas locekļu ražotajās precēs izmantotie rullīši, caurulītes un cilindri, apsaimniekošanas sistēma, kas ļautu sasniegt izvirzītos mērķus. Tajās dalībvalstīm ļauts pašām izvēlēties vispiemērotāko sistēmu (šajā ziņā skat. Tiesas 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑309/02 Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz, Krājums, I‑11763. lpp., 42. punkts). Ar Direktīvu 94/62 dalībvalstīm atstāta arī izvēle attiecībā uz to saimnieciskās darbības subjektu noteikšanu, kuriem ir jāpiedalās atbilstoši Direktīvas 94/62 7. panta 1. punktam izveidotajās iepakojuma un izlietotā iepakojuma nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmās, ar nosacījumu, ka tās “ir atvērtas attiecībā uz dažādu attiecīgo tirgus dalībnieku un kompetento valsts iestāžu līdzdalību” (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 16. februāra rīkojumu lietā C‑26/05 Plato Plastik Robert Frank, Krājumā nav publicēts, 33. punkts). Tādējādi ne Direktīvā 94/62, ne apstrīdētajā direktīvā nav paredzēta tādu iepakojuma lietotāju kā prasītājas locekļi obligāta dalība iepakojuma apsaimniekošanas sistēmā, kādu Francijas Republika izveidos attiecībā uz ar lokanu materiālu aptītiem rullīšiem, caurulītēm un cilindriem.
45 Tas, ka valsts iestādes jau ir noteikušas pasākumus saskaņā ar Direktīvu 94/62, nenozīmē to, ka dalībvalsts rīcības brīvība attiecībā uz apstrīdētās direktīvas īstenošanu ir tīri teorētiska, jo nevar izslēgt, ka valsts iestādes saistībā ar šo pēdējo direktīvu nosaka cita veida pasākumus (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 14. jūlija rīkojumu lietā T‑366/06 Calebus/Komisija, Krājumā nav publicēts, 43. punkts).
46 Ceturtkārt, nevar būt sekmīgs arī prasītājas arguments, kas pamatots ar iepriekš 23. punktā minēto spriedumu lietā Microban International un Microban (Europe)/Komisija, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa atzina, ka strīdīgais lēmums, kurā bija paredzēts aizliegums tirgot attiecīgo ķīmisko vielu, tieši ietekmēja prasītāju tiesisko stāvokli. Pirmām kārtām jānorāda, ka tiesību akts, kuru minētajā lietā apstrīdēja prasītāja, bija lēmums, kurš saskaņā ar LESD 288. panta ceturto daļu uzliek saistības kopumā. Taču šajā lietā apstrīdētais tiesību akts ir direktīva, kura saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu uzliek saistības dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet atļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes.
47 Otrām kārtām, pretēji lēmumam, par kuru bija runa iepriekš 23. punktā minētajā spriedumā lietā Microban International un Microban (Europe)/Komisija, apstrīdētajā direktīvā nekādā veidā nav paredzēts nekāds aizliegums vai rīkojums attiecībā uz prasītājas locekļiem, bet dalībvalstu ziņā ir atstāts noteikt sekas, kādas attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem radīs noteiktu izstrādājumu iekļaušana iepakojuma piemēru sarakstā, ņemot vērā Direktīvā 94/62 noteiktos mērķus.
48 Tas pats attiecas uz prasītājas argumentu, ko tā pamato ar Vispārējās tiesas 2009. gada 7. oktobra spriedumu lietā T‑420/05 Vischim/Komisija (Krājums, II‑3841. lpp.), saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītāja šajā lietā varēja celt prasību atcelt tiesību aktu par direktīvu, kurā tika paredzēti nosacījumi aktīvās vielas, kas ir augu aizsardzības līdzekļu sastāvdaļa, tirdzniecībai Savienības tirgū. Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, attiecīgajai direktīvai bija tieša iedarbība uz prasītājas kā sabiedrības, kura ražoja šo aktīvo vielu, tiesisko stāvokli. Taču apstākļi lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, atšķiras no šīs lietas apstākļiem, jo šajā tiesvedībā apstrīdētajā direktīvā nav paredzēti tirdzniecības nosacījumi attiecībā uz iepakojumu, kuru veido izstrādājumi, kas ar to ir iekļauti Direktīvas 94/62 I pielikumā esošajā sarakstā.
49 Tādējādi apstākļi gan lietā, kurā tika pasludināts iepriekš 23. punktā minētais spriedums Microban International un Microban (Europe)/Komisija (29. punkts), gan lietā, kurā tika pasludināts iepriekš 48. punktā minētais spriedums Vischim/Komisija (77. punkts), atšķiras no šīs lietas apstākļiem.
50 Tā kā nosacījums par tiešu skaršanu ir pieņemamības nosacījums, kas ir kopīgs prasībām, kuras ir vērstas pret tiesību aktiem, kuru adresāts prasītājs nav, un reglamentējošiem aktiem, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem, nav nepieciešams pārbaudīt, vai apstrīdētā direktīva ir vai nav reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas teikuma pēdējās daļas izpratnē, lai atzītu, ka prasītājas locekļiem šajā lietā nav tiesību celt prasību (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto rīkojumu Ax/Padome, 25. punkts, un iepriekš 31. punktā minēto rīkojumu GS/Parlaments un Padome, 28. punkts).
51 Tā kā prasītājas locekļiem nav tiesību celt prasību un prasītāja nav apgalvojusi, ka būtu skartas tās pašas intereses, saskaņā ar iepriekš 19. punktā atgādināto judikatūru ir jāsecina, ka šī prasība ir nepieņemama, un nav jālemj par iebilduma par nepieņemamību, kurš pamatots ar prasītājas locekļu tiesību celt prasību neesamību, pamatotību.
52 Šādos apstākļos nav jālemj par Sphère France SAS un Schweitzer SAS pieteikumu par iestāšanos lietā prasītājas prasījumu atbalstam (šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 5. jūlija rīkojumu lietā C‑341/00 P Conseil national des professions de l’automobile u.c./Komisija, Recueil, I‑5263. lpp., 33.–37. punkts).
Par tiesāšanās izdevumiem
53 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) izbeigt tiesvedību par Sphère France SAS un Schweitzer SAS pieteikumu par iestāšanos lietā;
3) Group’Hygiène sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2014. gada 7. jūlijā