Language of document : ECLI:EU:T:2022:261

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2022. gada 27. aprīlī (*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Dalībvalstu policijas iestāžu un citu tiesībaizsardzības iestāžu sadarbība – Noziedzības apkarošana – Eiropola veikta informācijas paziņošana dalībvalstij – Iespējami nelikumīga datu apstrāde – Regula (ES) 2016/794 – 50. panta 1. punkts – Morālais kaitējums

Lietā T‑436/21

Leon Leonard Johan Veen, ar dzīvesvietu Osā [Oss] (Nīderlande), ko pārstāv T. Lysina, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols), ko pārstāv A. Nunzi, pārstāvis, kam palīdz G. Ziegenhorn un M. Kottmann, advokāti,

atbildētāja,


VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents), tiesneši R. Barentss [R. Barents] un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā, ka puses triju nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu nav iesniegušas pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēmusi, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas balstīta uz LESD 268. pantu, prasītājs Leon Leonard Johan Veen lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) veiktas personas datu nelikumīgas apstrādes dēļ.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Izmeklēšanā, kas sākta pēc 1,5 tonnu metamfetamīna konfiskācijas, Slovākijas policija lūdza Eiropola palīdzību, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/794 (2016. gada 11. maijs) par Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) un ar kuru aizstāj un atceļ Padomes Lēmumus 2009/371/TI, 2009/934/TI, 2009/935/TI, 2009/936/TI un 2009/968/TI (OV 2016, L 135, 53. lpp.) 3. panta 1. punktu un 4. panta 1. punkta a), b) un h) apakšpunktu, it īpaši norādot, ka prasītājs tiek turēts aizdomās par iesaistīšanos šīs vielas tirdzniecībā.

3        Balstoties uz dalībvalstu nosūtīto informāciju, kas tika apstrādāta, piemērojot Regulas 2016/794 17. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 18. panta 1. punktu un 2. punkta a), c) un d) apakšpunktu un 31. pantu, Eiropols veica šķērspārbaudi, piemērojot minētās regulas 18. panta 2. punkta a) apakšpunktu, un pēc tam sagatavoja ziņojumu (turpmāk tekstā – “ziņojums”).

4        Ziņojums, kura konfidencialitātes līmenis bija “Neklasificēta Eiropola informācija – Pamataizsardzības līmenis”, attiecās tikai uz Francijas Republiku, Nīderlandes Karalisti, Slovākijas Republiku un United States Drug Enforcement Administration (Narkotiku apkarošanas administrācija, Amerikas Savienotās Valstis).

5        Angļu valodā sagatavotajā ziņojumā prasītāja personvārds ir ietverts šādā rindkopā:

Both, Leon Leonard Johan Veen and [A] came into noticed in several Dutch investigations concerning suspicious transactions. In addition, Leon Leonard Johan Veen had been reported also in a Swedish investigation concerning drugs trafficking and a Polish investigation concerning fraud.” (Leonard Johan Veen un [A] abi bija iesaistīti vairākās izmeklēšanās Nīderlandē par aizdomīgiem darījumiem. Turklāt par Leonard Johan Veen ir ziņots arī saistībā ar izmeklēšanu Zviedrijā par narkotiku tirdzniecību un izmeklēšanu Polijā par krāpšanu.)

 Lietas dalībnieku prasījumi

6        Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        piespriest Eiropolam samaksāt viņam 50 000 EUR;

–        piespriest Eiropolam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7        Eiropola prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

8        Ar šo prasību prasītājs atsaucas uz kaitējumu radījušajām Eiropola darbībām, kas izriet no nelikumīgas datu apstrādes, un prasa atlīdzināt šo darbību rezultātā nodarīto morālo kaitējumu 50 000 EUR apmērā, pamatojoties uz LESD 268. un 340. pantu, kā arī Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu.

9        Saskaņā ar Regulas 2016/794 50. panta 1. punktu jebkurai personai, kurai datu nelikumīgas apstrādes darbības rezultātā ir nodarīts kaitējums, ir tiesības saņemt kompensāciju par tai nodarīto kaitējumu vai nu no Eiropola saskaņā ar LESD 340. pantu, vai no dalībvalsts, kurā iestājies notikums, kas rada kaitējumu, saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem.

10      Tā kā prasītājs ir cēlis prasību Vispārējā tiesā pret Eiropolu, viņa prasība jāizskata, pamatojoties uz LESD 268. un 340. pantu.

 Par pieņemamību

11      Eiropols uzskata, ka prasība ir nepieņemama prasības pieteikuma skaidrības un precizitātes trūkuma dēļ.

12      Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas atbilstoši minēto statūtu 53. panta pirmajai daļai ir piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā, un atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktam ikvienā prasības pieteikumā par lietas ierosināšanu jābūt norādītam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šiem elementiem jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai – lemt par prasību, attiecīgā gadījumā bez papildu informācijas. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību un lai prasības pieteikums būtu pieņemams, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem ir balstīta prasība, saskaņoti un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (skat. rīkojumu, 2021. gada 11. marts, Techniplan/Komisija, T‑426/20, nav publicēts, EU:T:2021:129, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

13      Lai izpildītu šīs prasības par skaidrību un precizitāti, prasības pieteikumā par Eiropas Savienības iestādes iespējami nodarītā kaitējuma atlīdzību jābūt ietvertiem pierādījumu elementiem, pierādījumiem vai piedāvātajiem pierādījumiem, kas ļauj identificēt rīcību, kuru prasītājs pārmet iestādei, un iemesliem, kuru dēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp rīcību un tam iespējami nodarīto kaitējumu, kā arī šī kaitējuma raksturu un apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Šajā lietā no prasības pieteikuma izriet, ka prasītājs vēlas saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas, viņaprāt, viņam nodarīts ar divām Eiropola darbībām, proti, pirmkārt, norādi ziņojumā uz viņa personas datiem (pirmais prasījums) un, otrkārt, to, ka Eiropols šo ziņojumu esot pievienojis attiecībā uz viņu Slovākijā veiktā kriminālprocesa materiāliem (otrais prasījums); šo darbību prettiesiskumu viņš izklāsta tiesību normu, ar kurām indivīdam tiek piešķirtas tiesības, tostarp tiesību normu, kuru mērķis ir nodrošināt viņa personas datu ievērošanu, gaismā.

15      Tādējādi ir jākonstatē, ka prasītāja prasības pieteikumā norādītais prasības priekšmets un izvirzītie pamati ir izklāstīti pietiekami skaidri saprotamā veidā pašā prasības pieteikuma tekstā. Turklāt šo konstatējumu apstiprina fakts, ka Eiropols ir spējis atbildēt uz minētajiem pamatiem.

16      Bez tam attiecībā uz Eiropola argumentāciju saistībā ar iebildi par nepieņemamību – prasītāja iesniegto pierādījumu par iespējami prettiesiskajām darbībām un apgalvoto kaitējumu nepietiekamības dēļ – ir jākonstatē, ka tādi jautājumi attiecas nevis uz prasības par kaitējuma atlīdzību pieņemamības vērtējumu, bet gan uz tās pamatotības vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 29. septembris, Kočner/Eiropols, T‑528/20, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:631, 39. punkts).

17      Tāpēc ir jāuzskata, ka prasība atbilst Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajām prasībām, tātad tā ir pieņemama.

 Par lietas būtību

18      Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienībai atbilstoši visu dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem vispārējiem tiesību principiem ir jānovērš jebkāds kaitējums, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus.

19      Pirmkārt, jāatgādina, ka no minētā izriet, ka ar LESD 340. panta otro daļu Savienības tiesai ir piešķirta kompetence tikai novērst kaitējumu, ko ir radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus, proti, novērst kaitējumu, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību (rīkojums, 2019. gada 9. jūlijs, Scaloni un Figini/Komisija, T‑158/18, nav publicēts, EU:T:2019:491, 19. punkts, un spriedums, 2021. gada 29. septembris, Kočner/Eiropols, T‑528/20, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:631, 59. punkts).

20      Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka jēdziens “iestāde” LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ietver ne tikai LES 13. panta 1. punktā uzskaitītās Savienības iestādes, bet arī visas Savienības struktūras, kas ir izveidotas ar Līgumiem vai saskaņā ar tiem, un paredzētas, lai sekmētu Savienības mērķu īstenošanu (skat. spriedumu, 2020. gada 16. decembris, Padome u.c./K. Chrysostomides & Co. u.c., C‑597/18 P, C‑598/18 P, C‑603/18 P un C‑604/18 P, EU:C:2020:1028, 80. punkts un tajā minētā judikatūra), tostarp Savienības aģentūras, tātad Eiropolu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 29. septembris, Kočner/Eiropols, T‑528/20, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:631, 60. punkts).

21      Otrkārt, Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir īstenojušies trīs kumulatīvi nosacījumi, proti, Savienības iestādei piedēvējamā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp iestādes rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (spriedums, 2020. gada 16. decembris, Padome u.c./K. Chrysostomides & Co. u.c., C‑597/18 P, C‑598/18 P, C‑603/18 P un C‑604/18 P, EU:C:2020:1028, 79. punkts).

22      Tā kā šie trīs atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, kāda no šiem nosacījumiem neizpilde ir pietiekama, lai prasība par kaitējuma atlīdzību tiktu noraidīta (spriedums, 2021. gada 25. februāris, Dalli/Komisija, C‑615/19 P, EU:C:2021:133, 42. punkts).

23      Katrs no abiem prasījumiem jāizvērtē iepriekš minēto principu gaismā.

 Par pirmo prasījumu

24      Prasītājs lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas, viņaprāt, viņam esot nodarīts ar to, ka Eiropols savā ziņojumā ir norādījis neprecīzu un nepierādītu faktu, ka attiecībā uz viņu Zviedrijā tiekot veikta izmeklēšana par narkotiku tirdzniecību un Polijā – izmeklēšana par krāpšanu, lai gan šajās valstīs nekāda ar viņu saistīta izmeklēšana netiekot veikta.

25      Šīs neprecīzās un nepierādītās informācijas norādīšana esot nelikumīga personas datu apstrāde, kas aizskar viņa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, viņa tiesības uz personas datu aizsardzību, kā arī nevainīguma prezumpcijas principu, kas visi ir garantēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”). Proti, šī informācija to attēlojot kā personu, kura ir iesaistīta narkotiku tirdzniecībā vai krāpšanā.

26      Prasītājs uzskata, ka šis aizskārums esot vēl jo vairāk prettiesisks tāpēc, ka viņš neesot varējis izteikties par ziņojumā ietverto informāciju, jo pirms šī ziņojuma nav bijis tiesas lēmuma vai neatkarīgas administratīvas iestādes lēmuma un Eiropolam nebija nekādu pierādījumu elementu, kas apliecinātu ar prasītāju saistītās informācijas patiesumu.

27      Šī iemesla dēļ viņam esot radusies netaisnības izjūta un esot aizskarts viņa gods un reputācija, kā arī viņa privātā dzīve, it īpaši attiecības ar savu partneri un dēlu.

28      Eiropols apstrīd prasītāja argumentus.

29      Pirmām kārtām, attiecībā uz nosacījumu par Eiropolam pārmestās rīcības prettiesiskumu jānorāda, ka prasītāja apgalvojums, saskaņā ar kuru ziņojumā attiecībā uz viņu nelikumīgi esot norādīts uz divām izmeklēšanām Zviedrijā un Polijā, ir balstīts uz kļūdainu šī ziņojuma izpratni.

30      Patiešām, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, šī ziņojuma strīdīgajā rindkopā, neraugoties uz neveiklo angļu valodas izteiksmi un to, kā to interpretē prasītājs, nav norādīts, ka attiecībā uz prasītāju tiek veiktas divas izmeklēšanas Zviedrijā un Polijā, bet gan tikai tas, ka viņa personvārds ir norādīts saistībā ar šīm divām izmeklēšanām, kā tas izriet no šāda ziņojumā ietvertā formulējuma: “In addition, Leon Leonard Johan Veen had been reported also in a Swedish investigation concerning drugs trafficking and a Polish investigation concerning fraud.” (Turklāt par Leonard Johan Veen ir ziņots arī saistībā ar izmeklēšanu Zviedrijā par narkotiku tirdzniecību un izmeklēšanu Polijā par krāpšanu.) Bez tam iebildumu rakstā Eiropols skaidroja, ka tad, kad tas valsts policijas iestādēm adresētā ziņojumā vēlas norādīt, ka izmeklēšanas ietvaros persona tiek vai ir turēta aizdomās, tas tieši un nepārprotami to norāda, it īpaši, izmantojot tādus vārdu savienojumus kā “aizdomās turētais” vai “persona, attiecībā uz kuru tiek veikta izmeklēšana”.

31      Tādējādi prasītājs kļūdaini pārmet Eiropolam, ka tas ziņojumā prettiesiski ir norādījis faktu, ka attiecībā uz viņu tiek veiktas divas izmeklēšanas Zviedrijā un Polijā, un līdz ar to identificējis prasītāju kā tādu, kas ir iesaistījies narkotiku tirdzniecībā vai krāpšanā.

32      Katrā ziņā tas, ka Eiropola ziņojumā ir ietverta norāde ar personas datiem attiecībā uz personu, kuras personvārdu vai personas datus ir vākusi vai glabā šī aģentūra, pats par sevi nav pārkāpums, kas var izraisīt Eiropola atbildību.

33      Proti, kā izriet no Regulas 2016/794 3. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 12. un 13. apsvērumu, Eiropols ir informācijas apmaiņas centrs starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm kriminālizlūkošanas jomā ar mērķi atbalstīt un pastiprināt dalībvalstu kompetento iestāžu rīcību un to savstarpējo sadarbību dažu smagu noziegumu novēršanā, kas skar divas vai vairāk dalībvalstis.

34      Lai sasniegtu šos mērķus un saskaņā ar Regulas 2016/794 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu Eiropols veic šādus uzdevumus: vāc, glabā, apstrādā, analizē informāciju un veic tās apmaiņu, tostarp kriminālizlūkošanas datus; nekavējoties sniedz dalībvalstu kompetentajām iestādēm jebkādu informāciju un informē par saiknēm starp noziedzīgiem nodarījumiem, kas uz tām attiecas; šai paziņošanai var būt obligāts raksturs saskaņā ar minētās regulas 22. pantu.

35      Šajā ziņā Regulas 2016/794 18. panta 1. un 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar tās 24. un 25. apsvērumu, atļauj Eiropolam apstrādāt informāciju, tostarp personas datus, it īpaši veikt šķērspārbaudi nolūkā identificēt saiknes vai citu svarīgu saistību starp informāciju attiecībā uz dažādu kategoriju personām.

36      Tomēr Regulas 2016/794 18. panta 4. punktā Eiropolam ir noteikts pienākums ievērot šajā regulā paredzētās garantijas attiecībā uz datu aizsardzību. Kā izriet no šīs regulas VI nodaļas “Datu aizsardzības pasākumi”, kā arī tās 40. apsvēruma, šai aizsardzībai ir autonoms raksturs un tā ir pielāgota personas datu apstrādes īpašajam raksturam tiesībaizsardzības kontekstā, ko atļauj LES un LESD pievienotā Deklarācija Nr. 21 par personas datu aizsardzību tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un policijas sadarbībā, kurā atzīts, ka personas datu apstrādei tiesībaizsardzības kontekstā piemīt īpašas iezīmes.

37      Šajā ziņā Regulas 2016/794 38. panta 2., 4., 5. un 7. punktā, lasot tos kopsakarā ar tās 47. apsvērumu, ir precizēta atbildības sadale starp Eiropolu un dalībvalstīm personas datu aizsardzības jomā.

38      Tā, Eiropols it īpaši uzņemas atbildību par šīs regulas 28. pantā paredzēto vispārējo principu ievērošanu datu aizsardzības jomā, izņemot prasību par šo datu precizitāti un aktualizēšanu, kā arī atbildību par visām tā veiktajām datu apstrādes darbībām, izņemot tās, kas izriet no divpusējas datu apmaiņas ar tā struktūru starpniecību. Savukārt dalībvalstis ir atbildīgas par Eiropolam sniegto personas datu kvalitāti, kā arī par to nosūtīšanas likumību.

39      Tomēr šajā gadījumā prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu tam, ka Eiropols, ziņojumā norādot viņa personvārdu vai viņa personas datus, nav izpildījis tam ar Regulu 2016/794 noteiktos pienākumus un tātad tas varētu tikt atzīts par atbildīgu saskaņā ar minētās regulas 38. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 50. panta 1. punktu.

40      Šajā ziņā prasītājs nedz apgalvo, nedz a fortiori pierāda, ka Eiropols, veicot tā rīcībā esošās uz viņu attiecināmās informācijas šķērspārbaudi, pēc tam konfidenciāli nododot to ierobežotam skaitam tiesībaizsardzības iestāžu, būtu rīkojies, pārsniedzot Regulas 2016/794 piemērošanas jomu, kas noteikta 18. panta 5. punktā, vai būtu pārsniedzis pilnvaras, kas tam piešķirtas it īpaši ar minētās regulas 18. panta 2. punktu.

41      Attiecībā uz to, ka prasītājs ļauj saprast, ka ziņojumā iekļautā uz viņu attiecināmā informācija esot nepatiesa, ir jānorāda, ka viņš nekādi nav apgalvojis, ka viņa personvārds neparādās minētajās izmeklēšanās.

42      Pat pieņemot, ka minētā informācija ir nepatiesa, viņš nekādi nav pierādījis, ka Eiropols varētu tikt atzīts par atbildīgu par šo neprecizitāti. Kā norādīts šī sprieduma 38. punktā, to nevar atzīt par atbildīgu par dalībvalsts nosūtīto datu iespējamo neprecizitāti. Prasītājs nav iesniedzis nekādus pierādījumus vai pirmšķietamus pierādījumus, kas vismaz ļautu uzskatīt, ka Eiropols ir sagrozījis Zviedrijas un Polijas iestāžu nosūtīto informāciju.

43      Visbeidzot, ciktāl prasītājs pārmet Eiropolam, ka tas neesot viņu uzklausījis pirms viņa personas datu iekļaušanas attiecīgajā ziņojumā vai esot veicis šo datu apstrādi bez tiesneša vai neatkarīgas administratīvas iestādes iepriekšējas atļaujas, pietiek norādīt, ka Regulā 2016/794 šādi pienākumi nav paredzēti.

44      It īpaši, ja Eiropolam tiktu uzlikts pienākums uzklausīt ikvienu personu pirms viņas personas datu norādīšanas ziņojumā, kas adresēts tikai noteiktām policijas iestādēm un tiesībaizsardzības iestādēm, varētu tikt apdraudēta Regulas 2016/794 lietderīgā iedarbība, kā arī minēto iestāžu un dienestu rīcība, kuru ar regulu ir paredzēts atbalstīt un nostiprināt.

45      Turklāt ir jānoraida argumenti par Hartas 7. un 8. panta, kā arī 48. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā attiecīgi ar privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, personas datu aizsardzību un nevainīguma prezumpciju.

46      Attiecībā uz apgalvojumiem par Hartas 7. un 8. panta pārkāpumu ir jāatgādina, ka tās 52. panta 1. punktā paredzēts, ka visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos; un tas nozīmē konkrēti to, ka attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma tvērumam jābūt noteiktam jau pašā iejaukšanos šajās tiesībās pieļaujošajā juridiskajā pamatā un ka tiesiskajā regulējumā, kas paredz šādu iejaukšanos pieļaujošu pasākumu, jāparedz skaidri un precīzi noteikumi par attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu un minimālajām prasībām, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku (skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu nolūkiem), C‑175/20, EU:C:2022:124, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).

47      Kā norādīts Regulas 2016/794 76. apsvērumā, šī regula tika izstrādāta, lai nodrošinātu it īpaši minētās hartas 8. un 7. pantā garantēto tiesību uz personas datu aizsardzību un tiesību uz privātumu [privātās dzīves neaizskaramību] ievērošanu, vienlaikus īstenojot leģitīmu un nepieciešamu mērķi efektīvi cīnīties ar smagiem noziegumiem, kas skar divas vai vairāk dalībvalstis vai pat pārsniedz Savienības ārējās robežas.

48      Šajā kontekstā un kā izriet it īpaši no Regulas 2016/794 VI nodaļas, lasot to kopā ar tās 50. apsvērumu, Savienības likumdevējs ir izstrādājis skaidrus un precīzus noteikumus par Eiropolam piešķirto pilnvaru apjomu, kā arī paredzējis tā darbībai minimālās prasības personas datu aizsardzības jomā un ieviesis neatkarīgas, pārredzamas un pārskatatbildīgas uzraudzības struktūras.

49      Tādējādi, tā kā prasītājs nav pierādījis, ka Eiropols nav izpildījis tam noteiktos pienākumus, ziņojumā norādot prasītāja personas datus, šī iemesla dēļ nevar tikt konstatēts neviens Hartas 7. un 8. panta pārkāpums.

50      Attiecībā uz apgalvojumu par Hartas 48. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar nevainīguma prezumpciju – tas nav pamatots ne ar kādu argumentāciju. Tādējādi tas neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktajām prasībām un līdz ar to ir nepieņemams.

51      No iepriekš minētā izriet, ka prasītājs nav pierādījis prettiesiskas Eiropola rīcības esamību attiecībā uz prasības pirmo prasījumu.

52      Otrām kārtām un katrā ziņā, attiecībā uz nosacījumiem par apgalvotā kaitējuma esamību un cēloņsakarības esamību starp šo kaitējumu un Eiropola rīcību ir jānorāda, ka prasītājs ir tikai apgalvojis, ka ziņojums ir “pieejams” prokuroram, izmeklētājam, valsts tiesai, kā arī lietas dalībniekiem, kurus viņš turklāt nav identificējis.

53      Taču, tā kā nav pierādīts, ka uz Eiropola ziņojumu attiecināmā konfidencialitātes kārtība būtu pārkāpta vai ka citām personām, nevis tām, uz kurām šis ziņojums attiecas, būtu tam bijusi piekļuve, prasītājs nevar pamatoti apgalvot, ka viņa personas datu norāde minētajā ziņojumā būtu aizskārusi viņa reputāciju vai godu.

54      Līdzīgu iemeslu dēļ un tā kā nav iesniegti pierādījumi apgalvojuma pamatojumam, prasītājs arī nav pierādījis, ka šo pašu datu norādīšana ziņojumā būtu ietekmējusi viņa attiecības ar savu partneri un bērnu, kuriem, ņemot vērā Vispārējā tiesā iesniegtos pierādījuma elementus, nebija piekļuves minētajam ziņojumam.

55      No iepriekš minētā izriet, ka prasības pirmais prasījums ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro prasījumu

56      Prasītājs lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas, viņaprāt, viņam esot nodarīts ar to, ka Eiropols ir pievienojis ziņojumu tā kriminālprocesa materiāliem, kas attiecībā uz viņu tiek veikts Slovākijā, jo šī pievienošana viņam esot radījusi netaisnības izjūtu un aizskārusi viņa godu un reputāciju, kā arī tiesības uz ģimenes dzīvi.

57      Eiropols apstrīd prasītāja argumentus, it īpaši norādot, ka tas nav pievienojis attiecīgo ziņojumu minētā kriminālprocesa materiāliem.

58      Šajā ziņā jānorāda, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu vai pat pirmšķietamu pierādījumu, kas ļautu konstatēt, ka ziņojumu minētā kriminālprocesa materiāliem patiešām būtu pievienojis Eiropols, nevis Slovākijas tiesībaizsardzības iestādes.

59      Turklāt no prasības pieteikuma 17. punkta tieši izriet, ka pats prasītājs uzskata, ka Eiropols ir nosūtījis ziņojumu Slovākijas policijas iestādēm.

60      Šo konstatējumu turklāt apstiprina Regulas 2016/794 loģika un Eiropolam uzticētais uzdevums ar šo pašu regulu ieviestajā tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības sistēmā.

61      Proti, no Regulas 2016/794 3. panta 1. punkta izriet, ka Eiropola uzdevums ir atbalstīt un stiprināt dalībvalstu kompetento iestāžu, kuras definētas minētās regulas 2. panta a) punktā kā “visas dalībvalstīs pastāvošās policijas iestādes un citi tiesībaizsardzības dienesti, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbildīgi par noziedzīgu nodarījumu novēršanu un apkarošanu”, darbību.

62      Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, un ņemot vērā pierādījumu elementus, kurus viņš ir iesniedzis Vispārējai tiesai, nevar uzskatīt, ka ziņojumu attiecībā uz viņu Slovākijā veiktā kriminālprocesa lietas materiāliem būtu pievienojis Eiropols.

63      Līdz ar to par kaitējumu, kas, iespējams, izriet no ziņojuma pievienošanas kriminālprocesa lietas materiāliem, nav vainojams Eiropols.

64      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais prasījums par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida kā nepamatots, tāpat kā prasība kopumā, nelemjot par prasītāja piedāvātajiem pierādījumiem, kā arī par viņa lūgumiem veikt procesa organizatoriskos pasākumus un pierādījumu savākšanas pasākumus, un it īpaši par to pieņemamību, ciktāl Vispārējā tiesa uzskata, ka tā ir guvusi pietiekamu skaidrību no lietas materiāliem pievienotajiem pierādījuma elementiem, lai lemtu par strīdu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

65      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Eiropola prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Leon Leonard Johan Veen atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Svenningsen

Barents

Mac Eochaidh

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 27. aprīlī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – slovāku.