ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 9. jūlijā (1)
Lieta C‑414/18
Iccrea Banca SpA Istituto Centrale del Credito Cooperativo
pret
Banca d’Italia
(Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciālais jautājums – Pieņemamība – Valsts tiesas kompetences pārbaudīt Vienotās noregulējuma valdes aktu likumību neesamība – Pienākums apstrīdēt Vienotās noregulējuma valdes aktus Vispārējā tiesā – Tiesību aktu saskaņošana – Banku apvienība – Kredītiestāžu atveseļošana un noregulējums – Parastās un ārkārtas iemaksas valsts noregulējuma fondā – Ex ante iemaksu par 2016. gadu vienotā noregulējuma fondā noteikšana – Kredītkooperatīva iestāžu iemaksas – Iemaksu koriģēšana proporcionāli riska profilam – Deleģētās regulas (ES) 2015/63 5. panta 1. punkts – Noteiktu saistību izslēgšana no iemaksu aprēķina
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju noskaidrot divus pretrunīgus jautājumus par iemaksām, kas kredītiestādēm ir jāmaksā Vienotajā noregulējuma fondā (turpmāk tekstā – “Fonds”) vai valsts noregulējuma fondos (turpmāk tekstā – “VNF”) to finansēšanai:
– No vienas puses, kam ir jāīsteno pārbaude tiesā par Vienotās noregulējuma valdes (turpmāk tekstā – “VNV”) lēmumu par šīm iemaksām, ja banku iestādēm to paziņo tāda valsts noregulējuma iestāde (turpmāk tekstā – “VNI”) kā Itālijas Banka.
– No otras puses, vai, aprēķinot iemaksas VNF, ir jāņem vērā iekšējās saistības starp vienas grupas kredītkooperatīva bankām un to iespējama izslēgšana.
I. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
1. Tiesību normas par kredītiestāžu iemaksām VNF visā Savienībā
a) Direktīva 2014/59/ES (2)
2. Es atsaucos uz secinājumiem, kurus es nesen sniedzu lietā C‑255/18 State Street Bank International (3) par šīs direktīvas 100., 102., 103. un 104. panta interpretāciju.
b) Deleģētā regula (ES) 2015/63 (4)
3. 8. un 9. apsvērumā ir noteikts:
“(8) Attiecībā uz grupām sekas iemaksu aprēķināšanai atsevišķu vienību līmenī būtu noteiktu saistību divkārša uzskaitīšana, kad tiktu noteikta dažādu grupas vienību gada pamata iemaksa, jo saistības, kas izriet no nolīgumiem, ko vienas grupas vienības noslēdz savā starpā, būtu pieskaitāmas pasīvu kopsummai, kas jāņem vērā, nosakot gada pamata iemaksu katrai grupas vienībai. Tāpēc attiecībā uz grupām ir vēl sīkāk jāprecizē, kā nosaka gada pamata iemaksu, lai atspoguļotu grupas vienību savstarpējo saistību un izvairītos no grupas iekšējo riska darījumu divkāršas uzskaitīšanas. [..]
(9) Aprēķinot grupas vienības gada pamata iemaksu, pasīvu kopsumma, kas jāņem vērā, nedrīkstētu ietvert saistības, kas radušās no līguma, ko šī grupas vienība noslēgusi ar kādu citu tajā pašā grupā ietilpstošu vienību. Tomēr šāds izņēmums drīkstētu būt iespējams tikai tad, ja ikviena grupas vienība veic uzņēmējdarbību Savienībā, ir pilnībā iekļauta vienā un tajā pašā konsolidācijā, tai ir piemērojamas pienācīgas centralizētās riska novērtēšanas, mērīšanas un kontroles procedūras un ja nepastāv un nav paredzami nekādi būtiski praktiski vai juridiski šķēršļi, kas kavētu nekavējoties nokārtot saistības, kad iestājas to termiņš. Tādējādi vajadzētu tikt novērstai saistību izslēgšanai no iemaksu aprēķina pamatojuma, ja nav garantiju, ka tiktu segti grupas iekšējie kreditēšanas riska darījumi grupas finansiālā stāvokļa pasliktināšanās gadījumā. [..]”
4. 4. pantā (“Gada iemaksu noteikšana”) ir paredzēts:
“1. Gada iemaksas, kuras jāveic katrai iestādei, noregulējuma iestādes nosaka atbilstoši attiecīgās iestādes riska profilam, pamatojoties uz informāciju, ko iestāde sniegusi saskaņā ar 14. pantu, un piemērojot šajā iedaļā noteikto metodiku.
2. Noregulējuma iestāde 1. punktā minētās gada iemaksas nosaka, pamatojoties uz noregulējuma finansēšanas mehānisma gada mērķapjomu, kurā ņemts vērā līdz 2024. gada 31. decembrim sasniedzamais mērķapjoms, kas noteikts Direktīvas [2014/59] 102. panta 1. punktā, un pamatojoties uz segto depozītu iepriekšējā gada vidējo apjomu, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā.”
5. 5. pantā (“Gada pamata iemaksas riska korekcija”) ir paredzēts:
“1. Direktīvas [2014/59] 103. panta 2. punktā minētās iemaksas aprēķina, izslēdzot šādas saistības:
a) grupas iekšējās saistības, kuras izriet no vienas iestādes darījumiem ar citu tās pašas grupas iestādi, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:
i) katra no šīm iestādēm veic uzņēmējdarbību Savienībā;
ii) katra no šīm iestādēm ir pilnībā iekļauta vienā un tajā pašā konsolidētajā uzraudzībā saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (ES) Nr. 575/2013 [(2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.)] 6. līdz 17. pantu, un tai ir piemērojamas pienācīgas centralizētās riska novērtēšanas, mērīšanas un kontroles procedūras;
iii) nepastāv un nav paredzami nekādi būtiski praktiski vai juridiski šķēršļi, kas kavētu nekavējoties nokārtot saistības, kad iestājas to termiņš;
[..]
f) attiecībā uz iestādēm, kuras nodarbojas ar attīstību veicinošiem aizdevumiem, – starpniekiestādes saistības pret iniciatorbanku vai citu attīstību veicinošu banku, vai citu starpniekiestādi un sākotnējās attīstību veicinošās bankas saistības pret tās finansētājiem, ja attiecīgās iestādes attīstību veicinošie aizdevumi sedz šo saistību summu.”
2. Tiesību normas par kredītiestāžu iemaksām Fondā banku savienības ietvaros
a) Regula ES Nr. 806/2014 (5)
6. Saskaņā ar 120. apsvērumu:
“VNM apvieno Valdi, Padomi, Komisiju un iesaistīto dalībvalstu noregulējuma iestādes vienotu uzdevumu izpildē. Saskaņā ar LESD 263. pantu Tiesas jurisdikcijā ir Valdes, Padomes un Komisijas pieņemto lēmumu likumības izskatīšana, kā arī to ārpuslīgumiskās atbildības noteikšana. Turklāt saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir pēc dalībvalstu tiesu iestāžu pieprasījuma sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības iestāžu, struktūru vai aģentūru tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Dalībvalstu tiesu iestādēm saskaņā ar šo valstu tiesību aktiem vajadzētu būt kompetentām izskatīt to lēmumu likumību, kurus pieņēmušas iesaistīto dalībvalstu noregulējuma iestādes, īstenojot savas pilnvaras, kas tām piešķirtas ar šo regulu, kā arī noteikt to ārpuslīgumisko atbildību.”
7. 67. pantā ir paredzēts:
“1. Ar šo tiek izveidots vienots noregulējuma fonds (“Fonds”). Tam līdzekļus nodrošina saskaņā ar noteikumiem par valsts līmenī piesaistītu līdzekļu pārskaitīšanu Fondam, kā paredzēts Nolīgumā.
[..]
3. Fonda īpašnieks ir Valde.
4. Valstu noregulējuma iestādes piesaista 69., 70. un 71. pantā minētās iemaksas no 2. pantā minētām vienībām un pārskaita tās Fondam saskaņā ar Nolīgumu.”
8. 70. pantā ir noteikts par ex ante iemaksām:
“1. Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.
2. Katru gadu Valde pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.
[..]”
b) Īstenošanas regula (ES) 2015/81 (6)
9. 4. pantā (“Gada iemaksu aprēķināšana”) ir noteikts:
“Katram iemaksu periodam Valde, konsultējoties ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un cieši sadarbojoties ar valstu noregulējuma iestādēm, aprēķina gada iemaksu, kas jāmaksā katrai iestādei, pamatojoties uz Fonda gada mērķapjomu. Gada mērķapjomu nosaka, ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā un 70. pantā minētā fonda mērķapjomu, saskaņā ar Deleģētajā regulā (ES) 2015/63 izklāstīto metodoloģiju.”
10. Saskaņā ar 5. pantu:
“1. Valde attiecīgajām valstu noregulējuma iestādēm paziņo savus lēmumus par to iestāžu gada iemaksas aprēķināšanu, kurām piešķirta darbības atļauja to attiecīgajās teritorijās.
2. Pēc tam, kad saņemts 1. punktā minētais paziņojums, katra valsts noregulējuma iestāde katrai iestādei, kam piešķirta darbības atļauja attiecīgajā dalībvalstī, paziņo Valdes lēmumu par tās gada iemaksas aprēķināšanu, kura jāveic minētajai iestādei.”
B. Valsts tiesības: Leģislatīvais dekrēts Nr. 180/2015 (7)
11. Direktīva 2014/59 tika transponēta Itālijas tiesībās ar 2015. gada 16. novembra Leģislatīvo dekrētu Nr. 180.
12. Es arī atsaucos uz secinājumiem lietā State Street Bank International saistībā ar šī leģislatīvā dekrēta 2. panta 1. punkta, 3. panta 1. punkta, 78. panta, 81. panta 1. un 2. punkta un 83. panta formulējumu.
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
13. Iccrea Banca SpA Istituto Centrale del Credito Cooperativo (turpmāk tekstā – “Iccrea Banca”) ir banka, ko varētu klasificēt kā “otrā līmeņa” banku, jo tā vada kredītiestāžu tīklu, kas Itālijā tiek sauktas par “kredītkooperatīva bankām” (turpmāk tekstā – “BCC” [Banche di Credito Cooperativo]) (8).
14. Iccrea Banca darbības mērķis ir “padarīt pilnīgāku, intensīvāku un efektīvāku kredītkooperatīva banku darbību, atbalstot un nostiprinot to darbību, veicot kredītfunkcijas un tehnisko starpniecību un sniedzot visu veidu finanšu palīdzību”.
15. Itālijas Banka ar secīgiem lēmumiem (9) prasīja Iccrea Banca samaksāt parastās, ārkārtas un papildu iemaksas Itālijas VNF par 2015. un 2016. gadu, kā arī iemaksas Fondā par 2016. gadu.
16. Iccrea Banca iesniedzējtiesā cēla prasību par Itālijas Bankas lēmumu atcelšanu, apstrīdot prasīto iemaksu aprēķina kārtību (10).
17. Iccrea Banca uzskata, ka:
– Itālijas Bankai bija jāņem vērā tas, ka saistības starp to un BCC esot bijušas jāuzskata par grupas iekšējām saistībām un ka attieksmei pret minētajām saistībām katrā ziņā būtu bijis jābūt tādai pašai kā pret attīstību veicinošām saistībām.
– Itālijas Banka, aprēķinot iemaksas, nav ņēmusi vērā integrētās sistēmas starp prasītāju un BCC bankām īpatnību.
– Itālijas Banka ir ignorējusi atbalsta funkciju, kuru Iccrea Banca veic BCC sistēmā, un tādas “faktiskas grupas” pastāvēšanu, kuras saistībām būtu bijuši jāpiemēro Deleģētās regulas 2015/63 izņēmumi. Katrā ziņā saskaņā ar samērīguma, nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes principiem tās nedrīkstēja būt pakļautas divkāršai uzskaitei (un divkāršām iemaksām).
– Īsumā sakot, tai maksājamo iemaksu apjomam VNF un Fondā būtu bijis jābūt krietni mazākam par prasīto.
18. Itālijas Banka vispirms min, ka iesniedzējtiesai nav kompetences lemt par Iccrea Banca prasījumiem par iemaksām Fondā par 2016. gadu. Tā arī atsaucas uz citiem formāliem iebildumiem (11) un par lietas būtību argumentē, ka:
– Starp Iccrea Banca un BCC nav īstu kontroles vai dominējošas ietekmes attiecību Deleģētās regulas Nr. 2015/63 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasību izpratnē.
– Nav iespējams piešķirt juridisku nozīmīgumu tādam faktiskam apstāklim kā “uzņēmējdarbības misija”, ko Iccrea Banca veic, īstenojot līgumattiecības ar BCC. Neesot pietiekami arī tas, ka Iccrea Banca veic “pakalpojumu sniedzējas” bankas funkcijas BCC sistēmas iekšienē.
– Tādēļ nav iespējams nodrošināt privileģētu attieksmi saistībām pret BCC.
19. Pamatojoties uz iepriekšminēto, Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai Deleģētās regulas Nr. 2015/63 5. panta 1. punkts, it īpaši a) un f) apakšpunkts, kas interpretēts, ņemot vērā principus, kas paredzēti minētajā tiesību normā, kā arī Direktīvā 2014/59/ES, Regulā (ES) Nr. 806/2014 un Līguma par Eiropas Savienības darbību 120. pantā, un pamatojoties uz pamatnoteikumiem par vienlīdzīgu attieksmi, nediskrimināciju un samērīgumu, kas paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantā, kā arī nodokļu dubultas uzlikšanas aizliegumu, nolūkā aprēķināt Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 2. punktā minētās iemaksas liedz piemērot paredzēto grupas iekšējo saistību režīmu arī “faktiskas” grupas gadījumā vai katrā ziņā gadījumos, kad pastāv savstarpēja saistība starp iestādi un citām tās pašas sistēmas bankām; vai tomēr, ņemot vērā tos pašus iepriekš minētos principus, labvēlīgāka attieksme, kas tajā pašā 5. pantā paredzēta attīstību veicinošām saistībām, var pēc analoģijas tikt piemērota arī t.s. “otrā līmeņa” bankas saistībām pret pārējām (Credito Cooperativo) sistēmas bankām, un vai šai pēdējai iestādes, kas konkrēti darbojas kā centrālā struktūra savstarpēji saistītā un integrētā mazu banku kompleksā, arī attiecībās ar ECB un ar finanšu tirgu, īpašībai ir saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu katrā ziņā jāizraisa kādas korekcijas finanšu datu prognozēs, ko valsts noregulējuma iestāde sniedz Savienības struktūrām, un to iemaksu noteikšanā, kādas iestādei jāmaksā noregulējuma fondam atbilstoši tās faktiskajām saistībām un tās konkrētajam riska profilam?”
20. Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Iccrea Banca, Itālijas Banka un Itālijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija. 2019. gada 30. aprīļa tiesas sēdē piedalījās tās visas un VNV, ko Tiesa uzaicināja piedalīties, piemērojot Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 24. panta otro daļu.
III. Prejudiciālo jautājumu analīze
A. Ievada apsvērumi par iemaksām VNF un Fondā
21. Secinājumos State Street Bank International (33.–51. punkts) es izklāstīju pamatnostādnes banku atveseļošanas un noregulējuma mehānismu finansēšanai, kuru saskaņošana tika veikta ar Direktīvu 2014/59. Nav nepieciešamības vēlreiz tos atkārtot, es tagad atsaucos uz to saturu labākai šī jaunā normatīvā fenomena izpratnei.
B. Prejudiciālo jautājumu pieņemamība
22. Lēmumos, par ko Iccrea Banca cēla savu prasību par atcelšanu (12), ir prasīta, no vienas puses, iemaksu samaksa par 2015. un 2016. gadu Itālijas VNF un, no otras puses, iemaksu samaksa par 2016. gadu Fondā.
23. Itālijas Banka pamatlietā apgalvoja, ka iesniedzējtiesai nav kompetences lemt par diviem lēmumiem par iemaksām Fondā par 2016. gadu, jo faktiski to saturu ir pieņēmusi VNV.
24. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir kompetence pārbaudīt šo lēmumu likumību. Tā apgalvo, ka “Itālijas Banka nav vienkārša starpniece starp VNV un kredītiestādēm un ka tās lēmumi nav vienkāršs VNV lēmuma satura paziņojums, bet gan – gluži otrādi – tai ir aktīva un izšķirīga loma gan iemaksas noteikšanas posmā, gan šo summu iekasēšanas posmā, izdodot vienotu lēmumu, kam ir saistošs spēks attiecībā uz kredītiestādēm” (13).
25. Arī Komisija noraida iesniedzējtiesas kompetenci lemt par šo divu VNV lēmumu likumību, attiecībā uz tiem uzskatot prejudiciālos jautājumus par nepieņemamiem.
26. Itālijas Bankas un Komisijas iebildumus tiesas sēdē atbalstīja Spānijas un Itālijas valdības (pēdējā tikai daļēji un ar noteiktām niansēm), un es uzskatu, kā turpmāk pamatošu, ka tie ir jāapmierina. Katrā ziņā ir nepieciešama sīkāka analīze, jo, ja vien nekļūdos, pirmo reizi tiek uzdots jutīgais jautājums par VNV lēmumu par iemaksām Fondā pārbaudi tiesā.
27. Man nav šaubu par iesniedzējtiesas kompetenci lemt par piecu Itālijas Bankas lēmumu par parastajām, ārkārtas un papildu iemaksām (14) VNF par 2015. un 2016. gadu likumību. Tie ir īpaši Itālijas Bankas lēmumi, kuros VNV neiesaistās un kuri ir saistīti ar Itālijas VNF finansēšanu. Šīs iemaksas tiek izmantotas galvenokārt mazāk nozīmīgu kredītiestāžu, kas nav iekļautas VUM (vienotajā uzraudzības mehānismā) un VNM [vienotajā noregulējuma mehānismā], bet uz kurām ir attiecināma Direktīva 2014/59 un Deleģētā regula 2015/63, noregulējumam.
28. Tādējādi prejudiciālie jautājumi, ciktāl tie attiecas uz šiem pieciem Itālijas Bankas lēmumiem par iemaksām VNF, ir pieņemami. Iesniedzējtiesa, ņemot vērā Tiesas sniegto atbildi (15), var lemt par to likumību pēc būtības.
29. Savukārt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par daļēji nepieņemamu daļā, kas attiecas uz diviem Itālijas Bankas lēmumiem, ar kuriem tā paziņo Iccrea Banca parasto iemaksu summu Fondā par 2016. gadu. Par to likumīgumu iesniedzējtiesa nevar lemt, jo tos pieņem VNV.
30. Ir skaidrs, ka iesniedzējtiesa jautā par Deleģētās regulas 2015/63 5. panta interpretāciju, neapšaubot ne tās, ne acīmredzami VNV lēmumu par iemaksām Fondā par 2016. gadu spēkā esamību. Tā drīzāk koncentrējas uz Itālijas Bankas lēmumiem, ar kuriem iepriekš pieņemtie VNV lēmumi tiek īstenoti. Tomēr, ja iesniedzējtiesa beigās izlemtu, ka kredītkooperatīva iestāžu iemaksu Fondā par 2016. gadu aprēķina kārtība nav pareiza, tā faktiski atzītu VNV lēmumu spēkā neesamību, kurus Itālijas Banka nevarētu piemērot Iccrea Banca. Tādēļ pamatlietā (precīzāk, tās daļā) runa ir par šo divu VNV lēmumu likumību.
31. Ņemot to vērā, man šķiet, ka ir skaidrs, ka iesniedzējtiesa nevar lemt par VNV lēmumu spēkā esamību, kuru likumības pārbaude ir ekskluzīvā Tiesas kompetencē. Ir divi argumenti šī argumenta atbalstam: no vienas puses, būtu lietderīgi piemērot VNV lēmumiem sprieduma Berlusconi un Fininvest (16) loģiku; no otras puses, piemērot TWD Textilwerke Deggendorf (17) judikatūru.
1. VNV lēmumu centralizēta pārbaude tiesā
32. Spriedumā Berlusconi un Fininvest Tiesai bija jālemj par administratīvajā procesā pieņemtā lēmuma par atļaujas būtiskas līdzdalības iegūšanai vai palielināšanai kredītiestādēs VUM ietvaros pārbaudi tiesā. Īsumā – tā atzina, ka tas, ka valsts tiesas īsteno procedūras uzsākšanas, izmeklēšanas un nesaistoša priekšlikuma sagatavošanas pasākumu, ko ir noteikušas kompetentās valsts iestādes, likumības pārbaudi minētās procedūras ietvaros, ir pretrunā LESD 263. pantam.
33. Savukārt šis atzinums tika balstīts uz diviem noteikumiem:
– Ja valsts iestāžu pieņemtie akti ir posms procesā, kurā vienīgi Savienības iestāde īsteno galīgā lēmuma pieņemšanas pilnvaras, turklāt tai nav saistoši sagatavojošie akti vai priekšlikumi, kurus izdevušas valsts iestādes, tie ir Savienības akti (18).
– Ja Savienības tiesībās Savienības iestādei ir nostiprinātas ekskluzīvas lēmumpieņemšanas pilnvaras, Savienības tiesai saskaņā ar tās ekskluzīvo kompetenci īstenot Savienības aktu tiesiskuma kontroli, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jālemj par attiecīgās Savienības iestādes pieņemtā galīgā lēmuma tiesiskumu. Lai nodrošinātu efektīvu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, tikai Savienības tiesai ir jāizvērtē iespējamie pārkāpumi saistībā ar valsts iestāžu izdotajiem sagatavojošajiem aktiem vai priekšlikumiem, kuri varētu ietekmēt šī galīgā lēmuma tiesiskumu (19).
34. Kā es izklāstīju savos secinājumos minētajā lietā (20), apvienotajās administratīvajās procedūrās, kurās piedalās valsts un Savienības iestādes, galīgā lēmuma pieņemšanas pilnvaru īstenošana ir izšķirošs elements, lai noteiktu, vai pārbaude tiesā ir jāīsteno Savienības tiesai vai valsts tiesām. Ja lēmuma pieņemšanas pilnvaras ir Savienības iestādei, kompetence īstenot pārbaudi tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu ir Savienības tiesai.
35. Taču parasto iemaksu Fondā noteikšana tiek īstenota arī ar apvienotās administratīvās procedūras starpniecību, kurā piedalās valsts noregulējuma iestādes (21), bet kurā galīgo lēmumu pieņem VNV.
36. Spriedums Berlusconi un Fininvest, lai arī tas ir pieņemts attiecībā uz apvienoto administratīvo procedūru, kas atšķiras no procedūras par iemaksu Fondā noteikšanu, ir piemērojams šajā lietā. Tādēļ, kā es to turpinājumā mēģināšu paskaidrot, VNV lēmuma pārbaudi tiesā var īstenot tikai Savienības tiesa.
37. Ar 2016. gada 15. aprīļa Lēmumu SRB/ES/SRF/2016/06 VNV saskaņā ar VNM regulas 54. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 2. punktu noteica ikgadējās ex ante iemaksas Fondā par 2016. gadu summu katrai no kredītiestādēm, – tostarp Iccrea Banca –, kam tās ir jāmaksā. Tā kā bija pieļauta kļūda aprēķinā, šo iemaksu summas ar VNV 2016. gada 20. maija Lēmumu SRB/ES/SRF/2016/13 par ex ante iemaksu korekciju Fondā par 2016. gadu (22) tika grozītas.
38. Abi lēmumi tika pieņemti saskaņā ar VNM regulas 70. panta 2. punktu un Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu. Saskaņā ar šiem noteikumiem VNV katram iemaksu periodam, pamatojoties uz Fonda gada mērķapjomu, gada iemaksu katrai iestādei aprēķina pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar VNI (23).
39. Īstenošanas regulas 2015/81 6. pantā tika noteikts, ka, lai uzlabotu sniegtās informācijas salīdzināmību un saņemtās informācijas apstrādes efektivitāti, VNV izstrādā datu formātus un attēlojuma veidus, kas iestādēm jāizmanto, kad tās sniedz informāciju, kura vajadzīga gada iemaksu aprēķināšanai. VNV ir pakāpeniski īstenojusi šo kompetenci, organizējot datu savākšanu no VNI (24).
40. Sagatavošanas posmā VNI, izmantojot iepriekš minētos formātus un attēlojuma veidus, tikai savāc un nosūta VNV kredītiestāžu datus saskaņā ar tās norādījumiem. VNI “ciešā sadarbība”, uz ko ir atsauce VNM regulas 70. panta 2. punktā, ietver tikai šādas darbības.
41. VNI neveic nekādas izziņas darbības, kas būtu saistītas ar datu analīzi vai apstrādi (tā to paskaidroja Itālijas Banka tiesas sēdē), kā arī neizvirza priekšlikumus VNV lēmumam (25). VNI darbība ir tikai operatīvais atbalsts.
42. Kad tās rīcībā ir VUM un VNM [regulējumam] pakļauto iestāžu attiecīgie dati, VNV izlemj, kādas ex ante iemaksas Fondā ir jāmaksā katrai no tām. Tikai VNV var pieņemt šo lēmumu, jo Fondā, kuram ir paredzēts Eiropas mērķapjoms, individuālā gada iemaksa iestādēm, kas saņēmušas atļauju visās iesaistītajās dalībvalstīs, ir atkarīga no visu to iestāžu iemaksām, uz kurām attiecas VNM (26).
43. VNI tādējādi nevar aprēķināt gada iemaksas Fondā, – tas ir lēmums, kas var tikt pieņemts tikai centralizēti. Kopējā gada iemaksas summa Fondā ir jānosaka VNV kā vienīgajai Savienības iestādei, kam ir apkopoti visaptveroši dati un visu iestāžu iemaksas, kā arī informācija, kas ļauj precizēt tās riska faktoru. Tikai VNV rīcībā ir visi nepieciešamie elementi, lai noteiktu parastās iemaksas Fondā, ko tā dara katru gadu (27).
44. Turklāt VNV lēmumu par parastajām iemaksām Fondā pieņem izpildsesijā, nevis plenārsesijā, tādēļ tajā pat nepiedalās VNI pārstāvji (28).
45. Īstenošanas regulas 2015/81 5. pantā ir noteikts, ka pēc tam, kad VNV ir noteikusi katras iestādes gada iemaksu apmēru, tā kompetentajām VNI paziņo lēmumus, kuros ir uzskaitītas gada iemaksas iestādēm, kam ir izdota darbības atļauja to attiecīgajā teritorijā. Pēdējais šīs ķēdes posms, kam piemīt tikai tehnisks raksturs, ir tāds, ka VNI katrai no iestādēm, kas ir tās jurisdikcijā, paziņo “lēmumu par tās gada iemaksas aprēķināšanu, kura jāveic minētajai iestādei”.
46. VNV katrai kredītiestādei tieši nepaziņo ikgadējās iemaksas Fondā summu. Atkārtošu, ka šo paziņošanu īsteno VNI, bet Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta tekstā ir noteikts, ka paziņots tiek “VNV lēmums”.
47. Šī paziņošanas procedūra nevar tikt uzlūkota kā šķērslis tam, lai VNV lēmumu uzskatītu par lēmumu pēc būtības, proti, par īstu “lēmumu” LESD 288. panta trešās daļas izpratnē, jo ar to konkrēti tiek noteikta summa, kas ir jāmaksā katrai kredītiestādei kā gada iemaksa Fondā.
48. Itālijas Bankas kā VNI funkcija saistībā ar Iccrea Banca par VNV Lēmumiem SRB/ES/SRF/2016/06 un SRB/ES/SRF/2016/13 bija šo lēmumu, kuru saturu Itālijas Banka nenosaka un nepārbauda, vienkārša paziņošana. VNI nav kompetences grozīt parasto iemaksu summu Fondā, kas ir VNV rezervētas pilnvaras, un to rīcībā nav datu, kas ir nepieciešami, lai veiktu šīs izmaiņas (29).
49. Es nepiekrītu VNV Vispārējās tiesas sēdē (30) atbalstītajam viedoklim (kas nav īpaši skaidrs), saskaņā ar kuru tās lēmumi par gada iemaksām Fondā ir adresēti VNI un nerada nekādas tiesiskas sekas kredītiestādēm. Faktiski VNV apgalvo, ka tās 2016. gada lēmumi bija adresēti VNI un ka tās pieņēma valsts administratīvos aktus, ar kuriem paziņoja katras iestādes gada iemaksu Fondā apmēru, un tie ir vienīgie, kas ir apstrīdami valsts tiesās.
50. VNV tiesas sēdē uzsvēra VNI un tās pašas dalīto kompetenci, pieņemot lēmumus par gada iemaksām Fondā. Tā uzskata, ka runa ir par apvienoto administratīvo procedūru, kurā VNI veic minēto iemaksu galīgu iekasēšanu (31). Tā kā spriedums Berlusconi un Fininvest šajās procedūrās atbalsta vienotu pārbaudi tiesā, VNV labākas tiesību aizsardzības un efektīvas tiesiskās drošības interesēs uzskata par lietderīgu, ka pārbaude tiesā būtu valsts tiesu kompetencē.
51. VNV argumentācija, kas ir kategoriski pretēja Komisijas paustajam viedoklim, man nešķiet pārliecinoša un ir veicinājusi nedrošību par lēmumu, ar kuriem tiek noteiktas gada iemaksas Fondā, īpatnībām un iespējām tos pārbaudīt tiesā. Prasības par atcelšanu, kas ir Vispārējās tiesas izskatīšanā, un VNI prakse padara acīmredzamu šo sarežģīto kontekstu (32), kam ir nepieciešams steidzams skaidrojums.
52. Manis iepriekš minētie iemesli liek man uzskatīt, ka šajā apvienotajā administratīvajā procedūrā ekskluzīvās lemšanas tiesības ir VNV. Tieši tādēļ, ka runa ir par Savienības iestādes lēmumu, VNM regulas 86. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis un Savienības iestādes, kā arī ikviena fiziska vai juridiska persona par VNV lēmumiem var iesniegt prasību Tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu (33).
53. Pretēji Iccrea Banca argumentiem, šis apgalvojums nav apšaubāms saskaņā ar VNM regulas 120. apsvērumu par valsts tiesu rīcību [pilnvarām].
54. Šajā apsvērumā ir norādīts par valsts tiesu kompetenci lemt par VNI lēmumiem jomās, kurās ar VNM regulu tām ir piešķirtas lemšanas tiesības. Tā attiecas uz aktiem, ko pieņem VNI par parastajām iemaksām VNF, kuras mazāk svarīgām kredītiestādēm, kas nav iekļautas ne VUM, ne VNM, ir jāmaksā katru gadu.
55. Kā iedvesmas avotu ņemot vērā sprieduma Berlusconi un Fininvest loģiku, es uzskatu, ka VNV un VNI, kas sadarbojas šajā apvienotajā administratīvajā procedūrā, lēmumu un darbību likumības pārbaude ir ekskluzīvā Tiesas kompetencē.
2. TWD Textilwerke Deggendorf judikatūras piemērošana
56. TWD Textilwerke Deggendorf judikatūrā, kas nesen ir apstiprināta spriedumā Georgsmarienhütte u.c. (34), ir noteikts, ka fiziska vai juridiska persona, kurai ir nepastrīdamas tiesības celt prasību par Savienības iestādes lēmuma atcelšanu, zaudē iespēju apstrīdēt šī lēmuma spēkā esamību valsts tiesā, ja ir beidzies divu mēnešu termiņš un nav celta prasība par tā atcelšanu Vispārējā tiesā. Tā tiek aizsargāta tiesiskā drošība un prioritāte tiek piešķirta prasībai atcelt tiesību aktu, nevis prejudiciālajam nolēmumam spēkā esamības izvērtēšanai kā atbilstošam procesuālam instrumentam Savienības iestāžu lēmumu likumības pārbaudei.
57. Strīdā par parastajām iemaksām Fondā par 2016. gadu Iccrea Banca 2017. gada 28. jūlijā cēla prasību Vispārējā tiesā par VNV 2016. gada 15. aprīļa Lēmuma SRB/ES/SRF/2016/06 atcelšanu, bet neapstrīdēja VNV 2016. gada 20. maija Lēmumu SRB/ES/SRF/2016/13, ar kuru tika koriģētas ex ante iemaksas Fondā par 2016. gadu.
58. Šo prasību Vispārējā tiesa atzina par nepieņemamu, jo tā tika iesniegta pēc LESD 263. panta sestajā daļā noteiktā termiņa beigām (35).
59. Iccrea Banca tiesības celt šo prasību par atcelšanu (ievērojot termiņu) man šķiet nenoliedzamas, jo šī iestāde ir nosaukta lēmuma pielikumā, norādot arī summu, kas tai ir jāmaksā kā parastās iemaksas Fondā par 2016. gadu (36), un tas liecina, ka lēmums to skar individuāli un tieši.
60. Tādējādi TWD Textilwerke Deggendorf judikatūras piemērošanas rezultātā ir jāatzīst, ka Iccrea Banca ir zaudējusi iespēju apstrīdēt VNV lēmumu par parastajām iemaksām Fondā par 2016. gadu spēkā esamību valsts tiesās strīdā par šo lēmumu paziņošanu, ko īstenojusi VNI (37).
61. Es neesmu konstatējis arī valsts [tiesību] aktu, ar ko tiek īstenoti VNV lēmumi, ko Iccrea Banca varētu apstrīdēt valsts tiesās un kas tai ļautu netieši apšaubīt VNV lēmumu spēkā esamību ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu spēkā esamības izvērtēšanai (38). Divu VNV lēmumu par iemaksām Fondā par 2016. gadu paziņojumi nevar tikt uzskatīti par Itālijas Bankas apstrīdamiem aktiem. Pamatlietā tiek apstrīdēta paziņotā akta likumība, nevis paša paziņojuma pārkāpumu vai trūkumu pastāvēšana.
62. Tas ir apstiprināts ar minēto Foto-Frost judikatūru (39), kurā valsts tiesai ir aizliegts pasludināt par spēkā neesošiem Savienības iestāžu tiesību aktus un pieņemt jebkāda veida lēmumus, kas ir pretrunā šiem tiesību aktiem vai liedz tos piemērot (40). Tādējādi valsts tiesa nevar atzīt par spēkā neesošiem VNV lēmumus par iemaksām Fondā par 2016. gadu, kā arī veikt jebkādus citus pasākumus, kas apgrūtina vai izmaina to piemērošanu.
63. Izdarot secinājumu, prejudiciālie jautājumi nav pieņemami attiecībā uz VNV lēmumiem par iemaksām Fondā par 2016. gadu, ko Itālijas Banka paziņoja Iccrea Banca, un uz tiem ir jāatbild tikai attiecībā uz lēmumiem par iemaksām Itālijas VNF.
C. Analīze pēc būtības: Kredītkooperatīva iestāžu parastās iemaksas banku noregulējuma fondos
64. Iesniedzējtiesai ir jāzina, vai parasto iemaksu VNF aprēķināšanai saistības, kuras t.s. “otrā līmeņa” bankai ir pret citām BCC sistēmas bankām, atbilst Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktā, konkrētāk, a) un f) apakšpunktā, noteiktajiem izņēmumiem.
65. Šajā normā ir noteikts, ka iemaksas aprēķina, izslēdzot grupas iekšējās saistības, kuras izriet no vienas iestādes darījumiem ar citu tās pašas grupas iestādi [a) apakšpunkts], un saistības par attīstību veicinošiem aizdevumiem [f) apakšpunkts]. BCC saistītajā sistēmā, kāda ir Iccrea Banca, atbilde būs atkarīga no tā, kā tiek organizētas to attiecības.
66. Vispārīgais noteikums (Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punkts) ir tāds, ka “katras iestādes iemaksa ir proporcionāla tās saistību apjomam (izņemot pašu kapitālu), no kura atskaitīti segtie noguldījumi, attiecībā uz visu iestāžu, kuras ir saņēmušas darbības atļauju dalībvalsts teritorijā, kopējām saistībām (izņemot pašu kapitālu), no kurām atskaitīti segtie noguldījumi”. Normā ir papildus noteikts, ka “minētās iemaksas koriģē proporcionāli iestāžu riska profilam atbilstīgi kritērijiem, kas pieņemti saskaņā ar 7. punktu”.
67. Tādējādi izšķirošs elements, lai noteiktu kredītiestādes parastās iemaksas VNF apmēru, ir tās saistības. To summa tiek izmantota iemaksu aprēķināšanai, jo iestādes saistību summa atspoguļo tās riska pakāpi minētajā VNF. Parastās iemaksas summa principā veidojas, piemērojot procentu likmi katras kredītiestādes saistību summai, šādi nosakot nodevas [iemaksas] bāzi.
68. Tomēr šis vispārīgais (aritmētiskais) noteikums saskaņā ar Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punkta beigu daļu tiek koriģēts ar papildu tehnisko faktoru – iestāžu riska profilu.
69. Šī panta 7. punktā Komisija ir pilnvarota “pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 115. pantu, lai precizētu jēdzienu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam”. Starp citiem aspektiem (41) tā var ņemt vērā “iestādes pakļautību riskam, ieskaitot tās tirdzniecības darbības nozīmi, zembilances riska darījumu vērtību un aizņemto līdzekļu līmeni”.
70. Komisija izmantoja šīs pilnvaras, pieņemot Deleģēto regulu 2015/63, kas nosaka kredītiestāžu iemaksu VNF aprēķina metodi, kā arī to koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam. Tās 4. pantā ir atkārtots, ka parastās gada iemaksas aprēķina VNI, ņemot vērā kredītiestāžu saistības, atbilstoši riska profilam un atkarībā no:
– VNF gada mērķapajoma, kam 2024. gadā ir jāsasniedz 1 % no noguldījumiem, un
– segto depozītu iepriekšējā gada vidējā apjoma, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā.
71. Deleģētās regulas 2015/63 5. pantā ir paredzēta “gada pamata iemaksas riska korekcija”, un tā 1. punktā ir noteikts, ka iemaksas, kas ir noteiktas Direktīvas 2014/59 103. panta 2. punktā, aprēķina, izslēdzot vairāku veidu saistības. Starp izslēdzamajām saistībām ir divu veidu saistības, kas attiecas uz šo lietu: grupas iekšējās saistības un saistības par attīstību veicinošiem aizdevumiem.
72. Iesniedzējtiesa jautā, vai de facto banku grupā, kāda būtu Iccrea Banca, saistības starp centrālo struktūru un saistītajām BCC var tikt uzskatītas par grupas iekšējām saistībām. Ja tā nebūtu, tā jautā, vai tām pēc analoģijas varētu tikt piemērots izņēmums, kas ir noteikts saistībām par attīstību veicinošiem aizdevumiem.
73. Iccrea Banca uzskata, ka kredītkooperatīvu sistēmas centrālās struktūras saistības pret tās BCC ir grupas iekšējās saistības vai, ja tas tā nav, tās ir pielīdzināmas saistībām par attīstību veicinošiem aizdevumiem. Itālijas Banka, Komisija un Spānijas un Itālijas valdības atbalsta pretēju viedokli, kam es piekrītu, jo, manuprāt, tas vislabāk atbilst Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta jēgai un mērķim.
1. Kredītkooperatīvu sistēmas iekšējās saistības nav grupas iekšējās saistības
74. Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā no saistībām, kas tiek izmantotas parasto iemaksu aprēķināšanai, ir izslēgtas “grupas iekšējās saistības, kuras izriet no vienas iestādes darījumiem ar citu tās pašas grupas iestādi, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:
i) katra no šīm iestādēm veic uzņēmējdarbību Savienībā;
ii) katra no šīm iestādēm ir pilnībā iekļauta vienā un tajā pašā konsolidētajā uzraudzībā saskaņā ar [Regulas Nr. 575/2013] 6. līdz 17. pantu, un tai ir piemērojamas pienācīgas centralizētās riska novērtēšanas, mērīšanas un kontroles procedūras; un
iii) nepastāv un nav paredzami nekādi būtiski praktiski vai juridiski šķēršļi, kas kavētu nekavējoties nokārtot saistības, kad iestājas to termiņš”.
75. Tādējādi grupas iekšējo saistību izslēgšana ir piemērojama tikai darījumiem starp vienas banku grupas iestādēm.
76. Deleģētās regulas 2015/63 3. pantā ir atsauce uz Direktīvas 2014/59 definīciju piemērošanu. 2. panta 1. punkta 26. apakšpunktā kā grupa ir definēta “mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmumi”, un 5. un 6. punktā ir atsauce uz meitasuzņēmuma un mātesuzņēmuma definīcijām Regulas Nr. 575/2013 4. pantā. Savukārt šajā pēdējā minētajā pantā ir atsauce uz Direktīvu 83/349/EEK (42), kas ir atcelta ar Direktīvu 2013/34 (43), kuras 2. panta 9. un 10. punktā ir definēts gan mātesuzņēmums (“uzņēmums, kurš kontrolē vienu vai vairākus meitasuzņēmumus”), gan meitasuzņēmums (“uzņēmums, kuru kontrolē mātesuzņēmums, tostarp visi galvenā mātesuzņēmuma meitasuzņēmumi”).
77. No šīm savstarpējām atsaucēm izriet, ka par banku grupu ir runa, ja mātesuzņēmums kontrolē meitasuzņēmumus. De iure kontrole izpaužas tostarp balsstiesību vairākumā; tiesībās iecelt vai atsaukt cita uzņēmuma administratīvo, vadības vai uzraudzības struktūru locekļu vairākumu, un tiesībās izmantot dominējošu ietekmi meitasuzņēmumā, kura akcionārs vai dalībnieks tas ir saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar minēto uzņēmumu, vai saskaņā ar noteikumiem tā statūtos vai dibināšanas dokumentā. Grupai noteikti jābūt [sagatavotam] pašas grupas gada finanšu pārskatam un konsolidētajam vadības ziņojumam, kas ir pienākums arī tad, ja pastāv de facto mātesuzņēmuma kontrole pār tā meitasuzņēmumiem (44).
78. No informācijas, kas ir ietverta iesniedzējtiesas nolēmumā, nevar izsecināt, ka attiecīgajā laikposmā Iccrea Banca būtu īstenojusi tiešu vai de facto kontroli pār saistītajiem BCC (45). Mani turpmāk izklāstītie apsvērumi izriet no šī pieņēmuma. Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē fakti un attiecības starp dažādām iestādēm.
79. Funkcijas, ko Iccrea Banca īsteno saistīto BCC labā, neliecina par tādas Iccrea Banca kontroles pār BCC esamību, kas varētu tikt pielīdzināta kontrolei, kāda ir mātesuzņēmumam pār saviem meitasuzņēmumiem.
80. Faktiski saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu (46)Iccrea Banca darbojas kā tehnisks un finansiāls “rāvējslēdzējs” starp BCC un Itālijas un ārvalstu kredītsistēmām. Tā sniedz BCC pārnacionāla rakstura pakalpojumus, veicot maksājumus, naudas automatizētu pārvaldību, regulējot un uzglabājot vērtspapīrus, kā arī sniedzot citus finansiāla rakstura pakalpojumus, darbojoties BCC sistēmas finanšu centrāles statusā un pārvaldot arī tās likviditāti (47).
81. Itālijas Banka tomēr nepiekrīt Iccrea [Banca] apgalvojumam, ka bez tās starpniecības BCC nevarētu individuāli izmantot ECB mērķētās ilgtermiņa refinansēšanas operācijas (Targeted Long Term Refinancing Operations, TLTRO).
82. Turklāt starp kumulatīvajiem nosacījumiem, kas 5. panta 1. punktā ir izvirzīti grupas iekšējo saistību izslēgšanai no parasto iemaksu VNF aprēķina, ir nosacījums, ka iestāde ir pilnībā iekļauta vienā un tajā pašā konsolidētajā uzraudzībā saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 6.–17. pantu un tai ir piemērojamas pienācīgas centralizētās riska novērtēšanas, mērīšanas un kontroles procedūras.
83. Tomēr no Tiesai sniegtās informācijas (kas tika apstiprināta tiesas sēdē), izriet, ka Iccrea Banca un BCC, ar kurām tā sadarbojas, nav iekļautas vienā un tajā pašā konsolidētajā uzraudzībā kā viena bankas grupa VUM ietvaros. Uz tām neattiecas arī individuālas uzraudzības izņēmums saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 7. panta 1. punktu.
84. Saskaņā ar minēto normu kompetentās iestādes var izvēlēties nepiemērot individuālu uzraudzību jebkuram iestādes meitasuzņēmumam, ja attiecīgajā dalībvalstī gan uz meitasuzņēmumu, gan iestādi attiecas atļauju piešķiršana un uzraudzība, ja meitasuzņēmums ir iekļauts tās iestādes, kas ir mātesuzņēmums, konsolidētajā uzraudzībā un ja ir izpildīti stingri nosacījumi (48), lai nodrošinātu pašu kapitāla atbilstīgu sadalījumu starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu.
2. Kredītkooperatīvu sistēmas iekšējās saistības nav pielīdzināmas saistībām par attīstību veicinošiem aizdevumiem
85. Saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunktu no saistībām, kas tiek izmantotas parasto iemaksu aprēķināšanai, ir izslēdzamas saistības “attiecībā uz iestādēm, kuras nodarbojas ar attīstību veicinošiem aizdevumiem, – starpniekiestādes saistības pret iniciatorbanku vai citu attīstību veicinošu banku, vai citu starpniekiestādi un sākotnējās attīstību veicinošās bankas saistības pret tās finansētājiem, ja attiecīgās iestādes attīstību veicinošie aizdevumi sedz šo saistību summu”.
86. Iccrea Banca neatbilst šim izņēmumam ne no subjektīvā, ne objektīvā viedokļa, jo:
– tā nav attīstību veicinoša banka (49);
– tā neizsniedz attīstību veicinošus aizdevumus Deleģētās regulas 2015/63 3. panta 28. punkta izpratnē bez konkurences, nevis peļņas gūšanai;
– tā ir privāto akcionāru, nevis Itālijas valsts vai to iestāžu kontrolēta kredītiestāde;
– tai nav valsts pārvaldes mērķu.
87. Aizdevumiem un pārskaitījumiem, ko Iccrea Banca īsteno savu saistīto BCC (kā arī trešo personu) labā, nav valsts pārvaldes mērķu īstenošanas vai veicināšanas elementa, kā arī tā nesaņem valsts atbalstu.
88. Šajos apstākļos Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētā izņēmuma piemērošana dotu priekšrocības Iccrea Banca attiecībā pret citām privātām bankām un radītu konkurences izkropļojumus.
89. Piebildīšu, ka Iccrea Banca iesaistei ECB TLTRO darījumos, kā norāda Itālijas valdība, nav nekādas saistības ar attīstību veicinošiem aizdevumiem: ECB piedāvā šo finansējumu ar tirgus procentu likmēm un izsolēs.
3. Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta izņēmumu šaura interpretācija
90. No manis izklāstītā izriet, ka Iccrea Banca saistībām ar tās saistītajiem BCC nav piemērojami izņēmumi, kas ir paredzēti Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktā parasto iemaksu VNF aprēķināšanai.
91. Tomēr iesniedzējtiesa un Iccrea Banca ierosina, ka būtu iespējama šo izņēmumu plaša interpretācija vai interpretācija, kas būtu analoģiska, vai pat jauna [regulējuma] radīšana judikatūras ceļā tādējādi, ka kredītkooperatīvu sistēmas centrālās struktūras iekšējās saistības ar to veidojošajām iestādēm netiktu ņemtas vērā parasto iemaksu aprēķinā.
92. Šis ierosinājums nav pieņemams.
93. Kā jau katrs izņēmums, Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta izņēmumi, lai negrozītu vispārējo normu, ir jāinterpretē šauri.
94. Grupas iekšējo saistību izslēgšana atspoguļo grupas vienību savstarpējo saistību un izvairīšanos no grupas iekšējo riska darījumu divkāršas uzskaitīšanas. Šim izņēmumam ir piemērojami stingri nosacījumi (50), ar kuriem tiek novērsta saistību izslēgšana no iemaksu aprēķina pamatojuma, ja nav garantiju, ka tiktu segti grupas iekšējie kreditēšanas riska darījumi iespējama grupas finansiālā stāvokļa pasliktināšanās gadījumā (51).
95. Tādas kredītkooperatīva iestāžu grupas gadījumā, kāda ir Iccrea Banca un ar to saistītās BCC, Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka nav garantiju, ka grupas finansiālā stāvokļa pasliktināšanās gadījumā tiktu segti grupas iekšējie kreditēšanas riska darījumi. Tādēļ tas izvēlējās neizslēgt šo saistību veidu no saistībām, kuras tiek izmantotas parasto iemaksu aprēķinā, un to arī nozīmē šīs saistības neesamība uzskaitījumā Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punktā.
96. Tiesa, protams, nevar mainīt šo Savienības likumdevēja izvēli, izņemot, ja tās [normas] spēkā esamība būtu apstrīdēta, bet to ne iesniedzējtiesa, ne šīs lietas dalībnieki nav pauduši kā prasību.
IV. Secinājumi
97. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atbildēt Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) šādi:
1) Prejudiciālie jautājumi nav pieņemami attiecībā uz Vienotās noregulējuma valdes lēmumiem par iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu, ko Itālijas Banka paziņojusi Iccrea Banca SpA Istituto Centrale del Credito Cooperativo. Šie lēmumi var tikt apstrīdēti tikai Tiesā, jo valsts tiesām nav kompetences tos atcelt.
2) Attiecībā uz Itālijas Bankas lēmumiem par iemaksām valsts noregulējuma fondā Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos, 5. panta 1. punktā, konkrētāk, tā a) un f) apakšpunktā, noteiktie izņēmumi nav piemērojami kredītkooperatīva banku sistēmas iekšējām saistībām, kādas ir analizētas šajā lietā. Šīs saistības ir jāņem vērā parasto iemaksu minētajā valsts noregulējuma fondā aprēķinā.