ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS
[M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 14. jūlijā (1)
Lieta С‑242/22 (PPU)
TL,
piedaloties
Ministério Público
(Tribunal da Relação de Évora (Evoras apelācijas tiesa, Portugāle) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīvas 2010/64/ES un 2012/13/ES – Piemērošanas joma – Tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu un informāciju kriminālprocesā – Būtiska dokumenta jēdziens – Identitātes un dzīvesvietas deklarācija tiesvedības valodā, kas aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai nav saprotama – Mutiskā un rakstiskā tulkojuma neesamība – Nosacītas notiesāšanas nosacījumu neizpilde, jo attiecīgā persona neatrodas norādītajā dzīvesvietā – Likumīgu spēku ieguvis rīkojums par nosacītas notiesāšanas atcelšanu – Atceļamība – Res judicata
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Direktīvu 2010/64/ES (2) un 2012/13/ES (3) piemērošanu kriminālprocesā, kurā Portugāles tiesa piesprieda trīs gadu brīvības atņemšanas sodu Moldovas pilsonim (“TL”), kurš saprot tikai rumāņu – savas valsts oficiālo – valodu.
2. Notiesājošajā spriedumā tiesa nolēma piespriest nosacītu sodu ar zināmiem nosacījumiem. Viens no tiem bija, ka TL atradīsies dzīvesvietā, kuru viņš bija norādījis “identitātes un dzīvesvietas deklarācijā” (turpmāk tekstā – “IDD”). Tā kā TL šajā dzīvesvietā neatradās, nosacīta notiesāšana tika atcelta un viņš tika ievietots ieslodzījuma vietā soda izciešanai.
3. Ievērojot, ka IDD noformēšanā un vairākos citos procesuālajos posmos nebija nodrošināta mutiskā tulka klātbūtne un dažu dokumentu rakstiskais tulkojums rumāņu valodā, Tribunal da Relação de Évora (Evoras apelācijas tiesa, Portugāle) lūdz Tiesu interpretēt abas iepriekš minētās direktīvas saistībā ar tādu darbību spēkā neesamību, kuras veiktas, neievērojot to norādes.
I. Atbilstošais tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 2010/64
4. Direktīvas 1. pantā (“Priekšmets un darbības joma”) ir noteikts:
“1. Ar šo direktīvu paredz noteikumus attiecībā uz tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procesā.
2. Tiesības, kas minētas 1. punktā, attiecas uz personām no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai kā citādi ir šīs personas informējušas par to, ka tās tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process, tostarp attiecīgā gadījumā iztiesāšana un jebkādu pārsūdzību izskatīšana, ir pabeigts un ir galīgi noteikts, vai šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.
[..]”
5. Tās 2. pantā (“Tiesības uz mutisko tulkojumu”) ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, kuras nesaprot attiecīgajā kriminālprocesā lietoto valodu vai nerunā tajā, nekavējoties tiek nodrošināts mutiskais tulkojums kriminālprocesā izmeklēšanas un tiesu iestādēs, tostarp policijas nopratināšanā, visās tiesas sēdēs un jebkādā starpposma uzklausīšanā.
[..]”
6. Direktīvas 3. pantā (“Tiesības uz būtisku dokumentu rakstisko tulkojumu”) ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, kuras nesaprot attiecīgajā kriminālprocesā lietoto valodu, pieņemamā termiņā tiktu sniegts visu tādu dokumentu rakstiskais tulkojums, kuri ir būtiski, lai nodrošinātu, ka tās spēj īstenot savas tiesības uz aizstāvību, un lai nodrošinātu taisnīgu procesu.
2. Būtiskie dokumenti ietver jebkuru lēmumu par brīvības atņemšanu personai, jebkuru apsūdzību vai apsūdzības rakstu un jebkuru spriedumu.
3. Par to, vai kāds cits dokuments uzskatāms par būtisku, katrā konkrētajā gadījumā lemj kompetentās iestādes. Šādā nolūkā aizdomās turētās vai apsūdzētās personas vai viņu advokāti var iesniegt pamatotu lūgumu.
[..]”
2. Direktīva 2012/13
7. Direktīvas 2. pantā (“Darbības joma”) ir noteikts:
“1. Šo direktīvu piemēro no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ir informējušas personas par to, ka viņas tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process ir pabeigts, par ko uzskata brīdi, kad ir galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgos gadījumos sprieduma pieņemšanu un jebkādu pārsūdzību izskatīšanu.
[..]”
8. Tās 3. pantā (“Tiesības uz informāciju par tiesībām”) ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties saņemtu informāciju vismaz par šādām procesuālajām tiesībām, kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu minēto tiesību efektīvu īstenošanu:
[..]
d) tiesībām uz mutisku un rakstisku tulkojumu;
[..].”
9. Direktīvas 8. pantā (“Pārbaude un tiesiskās aizsardzības līdzekļi”) ir noteikts:
“[..]
2. Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem ir tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju saskaņā ar šo direktīvu vai atsakās to sniegt.”
B. Portugāles tiesības. Código de processo penal (4)
10. Saskaņā ar 57. pantu (“Arguido statuss”) arguido [apsūdzētā] statuss ir ikvienam, pret kuru ir izvirzīta apsūdzība vai ir prasīts uzsākt kriminālprocesu.
11. KPK 61. panta (“Procesuālās tiesības un pienākumi”) 1. punkta h) apakšpunktā arguido jebkurā procesa stadijā, neskarot likumā paredzētos izņēmumus, ir atzītas tiesības uz to, ka tiesu iestāde vai kriminālpolicijas struktūra, kurās viņam jāierodas, viņu informē par tiesībām, kādas viņam ir piešķirtas.
12. Kodeksa 92. pantā (“Procesuālo darbību valoda un tulka nodrošināšana”) ir noteikts, ka gan rakstveida, gan mutvārdu procesuālajās darbībās tiek lietota portugāļu valoda, tomēr, kad procesā jāpiedalās personai, kura nesaprot vai nepārvalda šo valodu, tiek nodrošināts mutiskais tulks.
13. Tā 113. panta (“Vispārīgie noteikumi par paziņojumiem”) 10. punktā ir paredzēts, ka arguido domātos paziņojumus var nogādāt viņa advokātam vai aizstāvim. Izņēmumi ir paziņojumi par apsūdzību, par lēmumu par izmeklēšanas sākšanu, par tiesvedības un sprieduma dienas noteikšanu, kā arī paziņojumi par piespiedu pasākumu piemērošanu, kas arī ir jāpaziņo advokātam.
14. Kodeksa 119. pantā (“Nenovēršami spēkā neesamības pamati”) ir ietverti seši nenovēršami spēkā neesamības pamati, kuri pēc savas ierosmes ir jāizvērtē jebkurā procesa stadijā (5).
15. Saskaņā ar 120. panta (“Spēkā neesamības pamati, kas ir atkarīgi no iebildes celšanas”) 1. punktu ieinteresētajai personai ir jāatsaucas uz ikvienu spēkā neesamības pamatu, kas atšķiras no 119. pantā norādītajiem. Minētā panta 2. punktā ir konkretizēti no iebildes celšanas atkarīgie spēkā neesamības pamati, no kuriem viens ir “tulka nenodrošināšana gadījumos, kad likumā šāda nodrošināšana ir atzīta par obligātu” [(c) apakšpunkts].
16. Atbilstoši 120. panta 3. punktam par spēkā neesamības pamatiem, kas ir atkarīgi no iebildes celšanas, ir jāceļ iebilde:
– attiecīgo personu skarošās procesuālās darbības spēkā neesamības gadījumā – pirms attiecīgās darbības pabeigšanas [(a) apakšpunkts];
– ja runa ir par spēkā neesamības gadījumu, kas saistīts ar izmeklēšanu vai pierādījumu vākšanu, pirms beidzas debates par izmeklēšanu vai, ja nav pierādījumu vākšanas stadijas, piecu dienu laikā pēc paziņojuma par rīkojumu par izmeklēšanas beigšanu [(c) apakšpunkts].
17. KPK 196. pantā (“Identitātes un dzīvesvietas deklarācija”) ir noteikts, ka tiesu iestāde vai kriminālpolicijas struktūra prasīs IDD no ikvienas apsūdzētās personas. Paziņojumu nolūkā šai personai būs jānorāda sava dzīvesvieta, darba vieta un cits domicils pēc savas izvēles.
18. Saskaņā ar 196. panta 3. punktu IDD ir jābūt ierakstītam, ka arguido ir informēts:
– par pienākumu ierasties kompetentajā iestādē vai būt tai pieejamam likumā paredzētajos gadījumos vai arī tad, kad viņš ir pienācīgi uzaicināts tajā ierasties;
– par pienākumu nemainīt dzīvesvietu vai neatstāt to ilgāk par piecām dienām, nepaziņojot jaunu dzīvesvietu vai savu atrašanās vietu;
– par to, ka turpmākie paziņojumi tiks nosūtīti pa parasto pastu uz norādīto adresi, ja vien apsūdzētais nepaziņo citu adresi, iesniedzot vai ierakstītā vēstulē nosūtot pa pastu lūgumu tās tiesas sekretariātam, kurā šajā laikā norisinās kriminālprocess;
– par to, ka iepriekšējos punktos paredzēto noteikumu neizpildes gadījumā viņu drīkst pārstāvēt advokāts visās procesuālajās darbībās, kurās viņam ir tiesības vai pienākums piedalīties personīgi, kā arī drīkst rīkot kriminālprocesu aizmuguriski 333. panta izpratnē.
19. Kodeksa 495. pantā (“Nosacītas notiesāšanas nosacījumu neizpilde”) ir regulētas procedūras, kuras var izraisīt nosacītas notiesāšanas atcelšanu.
II. Fakti, strīds un prejudiciālais jautājums
20. 2019. gada 10. jūlijā tika izdots rīkojums par arguido statusa piešķiršanu TL, kurš nedz saprot portugāļu valodu, nedz runā tajā.
21. Šis rīkojums tika “sagatavots portugāļu valodā un pārtulkots Moldovas oficiālajā – rumāņu valodā, kā izriet no rīkojuma, ko [TL] ir parakstījis” (6).
22. Tajā pašā dienā, nepiedaloties rumāņu valodas tulkam, tika noformēta IDD, kas netika iztulkota rumāņu valodā.
23. IDD dokumentācijā bija arī noteikts, ka TL bija darīts zināms pienākums ierasties iestādēs un paziņot par dzīvesvietas maiņu, kā arī šo pienākumu neizpildes sekas.
24. TL personīgi piedalījās tiesas sēdē, kurā viņam tika izvirzīta apsūdzība, viņš tika uzklausīts un viņu aizstāvēja advokāts. Minētajā procesā viņam bija nodrošināts arī mutiskais tulks, “kurš pieaicināts, lai tulkotu tiesas sēdes aktus”.
25. Ar 2019. gada 11. jūlija spriedumu, kas kļuva galīgs 2019. gada 26. septembrī, Tribunal judicial da comarca de Beja (Bežas rajona pirmās instances tiesa) notiesāja TL, piespriežot viņam brīvības atņemšanas sodu uz trim gadiem, nosakot nosacītu sodu.
26. Vairāki Direção-Geral de Reinserção e Serviços Prisionais (Reintegrācijas un penitenciāro dienestu galvenā pārvalde, Portugāle) mēģinājumi sazināties ar TL IDD norādītajā adresē bija nesekmīgi.
27. 2021. gada 7. janvārī sodu piespriedusī tiesa izdeva rīkojumu par pavēstes nosūtīšanu TL, uzaicinot viņu ierasties tiesā, lai pārbaudītu, kā tiek pildīti nosacītai notiesāšanai noteiktie nosacījumi. 2021. gada 12. janvārī ar ierakstītu vēstuli uz IDD norādīto adresi tika nosūtīta pavēste ierasties tiesā. 2021. gada 6. aprīlī ar ierakstītu vēstuli uz to pašu adresi atkārtoti tika nosūtīta pavēste ierasties tiesā.
28. Pavēstēs norādītajos datumos TL tiesā neieradās.
29. 2021. gada 9. jūnijā Tribunal judicial da comarca de Beja (Bežas rajona pirmās instances tiesa) izdeva rīkojumu atcelt TL piespriesto nosacīto sodu un piemērot viņam apcietinājumu.
30. Portugāļu valodā sagatavotais rīkojums par atcelšanu, neiztulkots rumāņu valodā, 2021. gada 25. jūnijā tika nosūtīts gan uz IDD norādīto adresi, gan TL advokātam. Tā kā pārsūdzība termiņā netika celta, rīkojums 2021. gada 20. septembrī ieguva likumīgu spēku.
31. 2021. gada 30. septembrī TL tika apcietināts soda izciešanas nolūkā. No šīs dienas viņš atrodas ieslodzījuma vietā.
32. 2021. gada 11. oktobrī TL savai aizstāvībai pieaicināja citu advokātu un 2021. gada 18. novembrī iesniedza procesuālo rakstu, kurā lūdza atzīt par spēkā neesošiem: rīkojumu par arguido statusa piešķiršanu, IDD, rīkojumu, ar kuru tika izdota pavēste viņam ierasties tiesā nosacītas notiesāšanas nosacījumu neizpildes apstākļu noskaidrošanai, paziņošanas mēģinājumus un rīkojumu, ar kuru tika atcelta minētā nosacītā notiesāšana.
33. Minēto aktu spēkā neesamības pieteikuma atbalstam TL apgalvoja, ka nebija saņēmis paziņojumus, jo bija pārcēlies uz citu dzīvesvietu. TL to nebija paziņojis, jo nezināja, ka viņam ir pienākums to darīt, tāpat kā nezināja ar šo neizpildi saistītās sekas, jo IDD nebija pārtulkota rumāņu valodā.
34. Prokuratūra [Ministerio Fiscal] iebilda pret pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, apgalvojot, ka norādītie trūkumi labākajā gadījumā varēja veidot KPK 120. pantā noteikto pieņēmumu par relatīvu spēkā neesamību, taču ka akti bija tikuši paziņoti TL advokātam, kurš tam paredzētajā termiņā nebija tos nedz apstrīdējis, nedz pārsūdzējis.
35. Ar 2021. gada 20. novembra rīkojumu soda piespriedēja tiesa noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, argumentējot to šādi (7):
– trūkumi, kas izpaužas kā mutiskā tulka un IDD rakstiskā tulkojuma nenodrošināšana, tāpat kā rīkojuma par TL nosacītas notiesāšanas atcelšanu tulkojuma nenodrošināšana, ir relatīvi spēkā neesamības pamati, atsaukšanās uz kuriem ir iespējama, tikai izmantojot likumīgi noteiktos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Kad ir beigušies termiņi šo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanai, un tas nav izdarīts, tos uzskata par novērstiem;
– TL personīgi piedalījās procesā, tika uzklausīts un viņu aizstāvēja advokāts. Tika ievērotas viņa tiesības paust nostāju par jebkuru lēmumu, kas var skart viņu personīgi, un ko varēja veikt viņa advokāts. Viņa advokāts saņēma visus paziņojumus par procesa gaitā īstenotajām procesuālajām darbībām, it īpaši par spriedumu, par rīkojumu par tiesas sēdes noteikšanu, lai izvērtētu nosacītas notiesāšanas nosacījumu ievērošanu, un par rīkojumu par tās atcelšanu;
– visi paziņotie nolēmumi ir ieguvuši res judicata spēku, jo nav pārsūdzēti, tāpēc jebkurš procesuālais pārkāpums ir uzskatāms par novērstu.
36. Par šo rīkojumu TL iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal da Relação de Évora (Evoras apelācijas tiesa), kura uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas [2010/64] 1.‑3. pantu un Direktīvas [2012/13] [..] 3. pantu atsevišķi vai kopsakarā ar ECPAK [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 6. pantu var interpretēt tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru mutiskā tulka un būtisku procesuālu dokumentu tulkojuma nenodrošināšana apsūdzētajam, kas nesaprot tiesvedības valodu, izraisa relatīvu spēkā neesamību – par kuru ir jāceļ iebilde – un saskaņā ar kuru šādi trūkumi var tikt novērsti ar laika ritumu?”
III. Tiesvedība Tiesā
37. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2022. gada 6. aprīlī.
38. 2022. gada 12. maijā Tiesa apmierināja pieteikumu izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedībā.
39. Rakstveida apsvērumus iesniedza TL, Portugāles valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2022. gada 27. jūnijā piedalījās tikai Portugāles valdība un Komisija.
IV. Novērtējums
A. Ievads. Debašu priekšmeta ierobežojums
40. Kaut gan TL cēla prasību par citu kriminālprocesa aktu (8) spēkā neesamību, trīs akti, kuriem visvairāk pievērsta iesniedzējtiesas uzmanība, ir: a) IDD; b) rīkojums, ar kuru izdota pavēste TL ierasties tiesā, lai paskaidrotu nosacītas notiesāšanas nosacījumu neizpildes apstākļus; un c) šīs nosacītās notiesāšanas atcelšana (9).
41. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir balstīts uz šādām premisām:
– atbilstošās Direktīvu 2010/64 un 2012/13 tiesību normas ir piemērojamas strīdam, pat ja šīs direktīvas nav transponētas valsts tiesībās (10);
– minētajām tiesību normām ir “tieša vertikāla iedarbība”, jo tās ir skaidras, precīzas un beznosacījuma tiesību normas, kas piešķir tiesības privātpersonām;
– 40. punktā aplūkotie trīs akti var ietilpt kriminālprocesa “būtisko dokumentu” jēdzienā;
– mutiskā tulka nepiedalīšanās un šiem aktiem atbilstošo dokumentu rakstiska neiztulkošana rumāņu valodā no KPK 120. pantā uzskaitītajiem ir relatīvs (nevis absolūts) spēkā neesamības pamats;
– šaubas ir par to, vai, kā nospriedusi pirmās instances tiesa, spēkā neesamības gadījumus mutiskā un rakstiskā tulkojuma neesamības dēļ var uzskatīt par “segtiem” tāpēc, ka par attiecīgajām procesuālajām darbībām pienācīgā termiņā nav celta iebilde.
B. Direktīvu 2010/64 un 2012/13 piemērojamība
1. Vispārīgi
42. Direktīvas 2010/64 2. pantā ir regulētas tiesības uz (mutisku deklarāciju) mutisko tulkojumu, savukārt 3. pantā ir nostiprinātas tiesības uz dažu būtisku dokumentu rakstisku tulkojumu (11).
43. Atbilstoši Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām nekavējoties ir jāsaņem informācija par abām šīm tiesībām (uz būtisko dokumentu mutisku un rakstisku tulkojumu).
44. Gan Direktīvas 2010/64 1. panta 2. punktā, gan Direktīvas 2012/13 2. panta 1. punktā ir noteikts tā perioda sākuma un beigu brīdis, kurā tas jāpiemēro kriminālprocesam:
– sākuma brīdis ir brīdis, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai kā citādi ir informējušas personu par to, ka tā tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu;
– beigu brīdis ir brīdis, kad “process, tostarp attiecīgā gadījumā iztiesāšana un jebkādu pārsūdzību izskatīšana, ir pabeigts un ir galīgi noteikts, vai šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu”.
45. Šajā lietā ir būtiski ievērot Direktīvu 2010/64 un 2012/13 piemērošanas perioda beigu brīdi, proti, procesa noslēgumu, kas jāsaprot nupat izskaidrotajā nozīmē. Tāpēc abas direktīvas vairs nav piemērojamas posmos pēc tam, kad ir pasludināts spriedums (loģiski, izņemot pārsūdzības gadījumus), ar ko ir atrisināts strīds par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
46. “Krimināltiesas galīgā nolēmuma, kas pieņemts attiecībā uz personu, kura atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, izpildes stadiju”, kaut gan tā veido kriminālprocesa daļu citā nolūkā (12), Direktīvas 2010/64 un 2012/13 tomēr neskar. Un tas tā ir pat gadījumos, kad šajā posmā tiek pieņemti pasākumi, kas paredz brīvības atņemšanu notiesātajai personai, piemēram, tiesas rīkojums vai jebkurš dokuments, kas tiek pieņemts soda izpildes gaitā penitenciārajā iestādē (piemēram, iestādes pamešanas atļaujas atcelšana, soda izpildes atvērtā režīmā atcelšana un citi līdzīgi).
47. Tiesai ir bijusi iespēja noteikt abu šo direktīvu piemērojamības kontekstu:
– Direktīvas 2010/64 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo direktīvu nepiemēro procedūrai, kura “pēc definīcijas notiek pēc tam, kad ir galīgi ticis noskaidrots jautājums par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un – vajadzības gadījumā – pēc tās notiesāšanas” (13);
– no Direktīvas 2012/13 1. panta un no 2. panta 1. punkta “[..] izriet, ka procedūra, kuras priekšmets nav personas kriminālatbildības noteikšana, neietilpst Direktīvas 2012/13 piemērošanas jomā” (14).
48. Posmu pēc sprieduma pasludināšanas izslēgšana nav vis pārpratums, bet ir apzināts Savienības likumdevēja lēmums, tam atsakoties attiecināt uz minētajiem posmiem minētajās direktīvās atzītās tiesības.
49. Tādējādi attiecībā uz soda, kas uzlikts pēc spriedumā atzītās vainas deklarēšanas, izpildi Direktīvas 2010/64 un 2012/13 nepiešķir notiesātajiem tādas pašas tiesības kā aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām.
50. Attiecīgi – tas, kas tālāk notiek ar nosacīto notiesāšanu un jau ir ietverts sprieduma izpildes posmā (proti, pēc sprieduma pasludināšanas), minētajām direktīvām nav pakļauts. Lai atceltu nosacīto notiesāšanu, nevienā no abām direktīvām nav prasīts, lai notiesātajai personai būtu tās tiesības, ko abas šīs direktīvas cenšas aizstāvēt.
2. Pamatlietā
51. Ciktāl attiecas uz šo strīdu, IDD noformēšana (kas ir strīdīgākais jautājums, jo ir pamatā tam, kas notika nosacītas notiesāšanas posmā) tika veikta pirms tiesvedības un notiesājošā sprieduma.
52. IDD nav tendences “noteikt kriminālatbildību”, jo tas ir akts, ar kuru tiek uzzināta arguido identitāte un dzīvesvieta, uz kurieni viņam adresēt turpmākos paziņojumus. Tajā pašā mērā IDD nedrīkst ietekmēt lēmumu par to, vai persona ir vai nav izdarījusi tai pārmestos noziedzīgos nodarījumus.
53. Tātad no IDD var izrietēt nozīmīgas sekas tiem, kuriem ir piespiedu kārtā jāpilda šī deklarācija (15), kuras efektivitāte attiecas gan uz procesu, apsūdzētajam klāt neesot [iespējams, saskaņā ar KPK 196. panta 3. punkta d) apakšpunktu, ja netiek ievēroti no IDD izrietošie pienākumi], gan uz nosacītas notiesāšanas atcelšanu, kā tas ir šajā lietā (16).
54. TL nosacītas notiesāšanas atcelšana šajā lietā ir nesaraujama ar pārkāpumiem, kas pieļauti saistībā ar IDD: tie abi ir jāskata kopumā, ja nevēlas gūt izkropļotu priekšstatu par kriminālprocesā notikušo (17).
55. Šajos apstākļos un ņemot vērā IDD ietekmi uz turpmākajām procedūrām, ir jēga tam, ka iesniedzējtiesa uzsver tās nozīmi un klasificē to kā būtisku dokumentu. IDD tulkojums ir nepieciešams, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kas nerunā valodā, kurā notiek kriminālprocess, vai nesaprot to, varētu pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību un lai tiktu nodrošināta lietas taisnīga izskatīšana (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pants).
56. Aplūkojot IDD no to nolēmumu perspektīvas, ar ko tā šajā lietā ir saistīta (konkrēti, nosacītas notiesāšanas atcelšana un attiecīga ievietošana ieslodzījuma vietā), uzskatu, ka TL bija jāspēj rēķināties: a) ar mutisko tulku, kas ļautu viņam uzzināt šajā nolēmumā noteiktos pienākumus, kā arī to neizpildes sekas; un b) ar IDD tulkojumu viņam saprotamā valodā.
57. Kopumā uzskatu, ka:
– principā Direktīvas 2010/64 1. panta 2. punktu un Direktīvas 2012/13 2. panta 1. punktu nepiemēro procesuālajām darbībām, kas notikušas sprieduma izpildes gaitā un kuru mērķis ir atcelt lēmumu par nosacītu notiesāšanu ar brīvības atņemšanu;
– tomēr minētās tiesību normas tiks piemērotas, ja šīs procesuālās darbības izriet no IDD noteikta pienākuma neizpildes (posmā pirms sprieduma), kuras sekas arguido nevarēja zināt, jo neprata valodu, kurā sagatavota IDD, un tās saturs nebija viņam pārtulkots.
C. Direktīvu 2010/64 un 2012/13 tiešā iedarbība
58. Iesniedzējtiesa pieņem, ka Direktīvas 2010/64 2. panta 1. punktam un 3. panta 1. punktam, kā arī Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam ir tieša iedarbība.
59. Es šim vērtējumam piekrītu, jo minētās tiesību normas satur beznosacījuma un precīzus paziņojumus, kas adresēti dalībvalstīm, kuru iestādēm, īpaši tiesu iestādēm, ir jānodrošina tajos paredzēto tiesību ievērošana.
60. Šiem pantiem ir tieša iedarbība tādējādi, ka privātpersonas var uz tiem atsaukties valstu tiesās.
61. Direktīvas 2010/64 3. pantā ir konkrēta norāde uz trim būtiskiem dokumentiem [proti, “jebkurš nolēmums, ar ko personai tiek atņemta brīvība, apsūdzības raksts un spriedums” (2. punkts)] (18), taču kompetentajām iestādēm paliek iespēja lemt “par to, vai kāds cits dokuments uzskatāms par būtisku, katrā konkrētajā gadījumā” (3. punkts) (19).
62. Šādā konfigurācijā uzskatu, ka Direktīvas 2010/64 3. pants arī ir beznosacījuma un precīza tiesību norma, kaut gan tajā aprakstīto būtisko dokumentu saraksts nav izsmeļošs un par tādiem atbilstoši tiesu iestādes izvērtējumam var uzskatīt arī citus – sarakstā neuzskaitītus dokumentus. Iegūt visu šo dokumentu tulkojumus, lai kuram direktīvas 3. panta punktam tie atbilstu, ir ikviena aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības.
D. Tiesību uz mutisko un rakstisko tulkojumu un uz informāciju par šīm abām tiesībām pārkāpums
63. Iesniedzējtiesa pieņem, kā to jau darīja pirmās instances tiesa, ka TL tiesības uz būtisko dokumentu mutisko un rakstisko tulkojumu, kā tās izriet no Direktīvas 2010/64, šajā gadījumā ir pārkāptas.
64. Tomēr, kaut gan – citējot to expressis verbis, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu mazāk uzmanības ir pievērsts Direktīvā 2012/13 nostiprināto tiesību uz informāciju iespējamam pārkāpumam.
65. Atsevišķi atsaukšos uz abām šīm pārkāpumu grupām.
1. Tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu
66. Fakts, ka pirmās instances tiesa un iesniedzējtiesa ir konstatējušas šo tiesību pārkāpumu, mani attur no turpmāku komentāru sniegšanas par šo jautājumu.
67. Runājot par rakstisko tulkojumu, kriminālprocesa “būtiskie dokumenti” ir jānogādā aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, pievienojot šiem dokumentiem versiju minētajām personām saprotamā valodā. Tā kā Direktīvā 2010/64 “nav norāžu uz valstu tiesību normām, [tas] ir uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu[, kas] tās teritorijā ir jāinterpretē vienveidīgi” (20).
68. Esmu jau apgalvojis, ka iesniedzējtiesai nav nekādu šķēršļu atzīt, ka IDD šajā lietā ir būtiska dokumenta raksturs.
69. Runājot par mutisko tulkojumu, apsūdzētajai personai, kura nesaprot vai nepārvalda procedūrā, kuras laikā tai jāsniedz IDD, lietoto valodu, ir jānodrošina mutiskais tulks, kas ļautu šai personai saprast saturu.
70. Patiesībā pienākums nodrošināt mutisko tulku IDD noformēšanai bez lielām interpretācijas problēmām izriet ne tikai no Direktīvas 2010/64, bet arī no valsts tiesību normas (KPK 92. pants). Ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic pārbaudi, Portugāles procesuālais regulējums par mutisko tulkojumu jebkurā procesuālajā darbībā ļauj aizsargāt personas, kura nesaprot portugāļu valodu, attiecīgās tiesības (21). Atšķirīgi ir tas, vai procesuālajā praksē de facto tiek vai netiek ievērotas valsts tiesību aktos atzītās tiesības.
2. Tiesības uz informāciju
71. Kaut arī iesniedzējtiesa pievērš mazāk uzmanības informācijai par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu apsūdzētajai vai aizdomās turētajai personai saprotamā valodā, ir jāpārbauda tās piemērošana šajā lietā.
72. Tiesības uz informāciju ir tieši saistītas ar Direktīvas 2010/64 normām (22). Savukārt šīs direktīvas “mērķis ir nodrošināt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, lai nodrošinātu to tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu” (23).
73. Tiesības būt informētam par tiesībām rēķināties ar mutisko un rakstisko tulkojumu ikvienai aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai ir atzītas Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā.
74. Portugāles kriminālprocesa tiesiskais regulējums, manuprāt, ļauj ievērot šīs tiesības uz informāciju, ja pienācīgi piemēro KPK 61. panta 1. punkta h) apakšpunktu. Arī šajā gadījumā iespējamie funkcionālie trūkumi būs piedēvējami nevis pašai tiesību normai, bet gan tās piemērošanai praksē.
75. Tiklīdz KPK 61. panta 1. punkta h) apakšpunktā arguido ir atzītas tiesības uz to, ka tiesa vai kriminālpolicijas struktūra, kurā viņam jāierodas, viņu informē par viņa tiesībām, tā ekseģēzei Direktīvas 2012/13 izpratnē ir jāmudina minētās iestādes darīt attiecīgajai personai zināmu, ka tai saskaņā ar Direktīvu 2010/64 būs mutiskais un rakstiskais tulkojums.
76. Kaut gan tas ir jāatzīst iesniedzējtiesai, viss norāda uz to, ka šajā lietā tiesības uz informāciju ir ignorētas, jo IDD ir noformēta, nepiedaloties rumāņu valodas tulkam. Tātad viņa klātneesamība nozīmēja, ka TL nevarēja zināt savas tiesības, kādas viņam bija saistībā ar šo juridisko aktu.
E. Spēkā neesamība, kas raksturīga Direktīvās 2010/64 un 2012/13 atzīto tiesību pārkāpumam
77. Direktīvās 2010/64 un 2012/13 nav ietverta neviena norma, saskaņā ar kuru tajās atzīto tiesību pārkāpuma nenovēršamas sekas ir kriminālprocesa aktu, kuros tas ir pieļauts, absolūta spēkā neesamība.
78. Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka tad, “ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar to procesuālās autonomijas principu ir jānosaka tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķirtas Savienības tiesībās, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām valsts tiesībās reglamentētām situācijām (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips)” (24).
79. Tāpēc šajā lietā nozīme būs tam, ka valsts tiesību normas garantē apsūdzētajiem un aizdomās turētajiem iespēju juridiski reaģēt Direktīvās 2010/64 un 2012/13 nostiprināto tiesību pārkāpuma gadījumā, lai liktu šīm tiesībām prevalēt.
80. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu KPK piemērošana nosaka, ka šo tiesību pārkāpums izraisa atbilstošo procesuālo darbību (relatīvu) spēkā neesamību, uz ko skartajām personām būtu jāatsaucas.
81. It īpaši saskaņā ar KPK 120. panta 2. punkta c) apakšpunktu relatīva spēkā neesamība ir sods, kas paredzēts par mutiskā tulka nenodrošināšanu gadījumos, kad tiesību aktā (šajā gadījumā direktīvā) šāda nodrošināšana ir atzīta par obligātu. Kā apgalvots kādā citā KPK normā (25), tam pašam sodam būtu jāatbilst procesa būtiska dokumenta tulkojuma neesamībai.
82. Abstrakti runājot, ar KPK 119. un 120. pantu izveidotais kriminālprocesa režīms, manuprāt, nav apšaubāms no Savienības tiesību viedokļa. Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu dalībvalstis var ierobežot “nenovēršamas spēkā neesamības pamatu” kvalifikāciju ar tiem pamatiem, kas izriet no noteiktiem pārkāpumiem, un piešķirt “no iebildes celšanas atkarīga spēkā neesamības pamata” statusu tiem, kuri izriet no citiem pārkāpumiem, ja vien tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.
83. Runājot par abiem šiem principiem:
– KPK 119. un 120. pants tiek piemērots neatkarīgi no apstākļa, vai procesuālā noteikuma pārkāpumi izriet no kādas valsts vai Savienības tiesību normas pārkāpuma, tāpēc līdzvērtības principa pārkāpums tiek izslēgts;
– nekas neliedz – kā vispārējs kritērijs –, ka spēkā neesamība tiek atzīta pēc tam, kad cietusī persona ir par attiecīgo aktu cēlusi iebildi. Tātad būtiskais priekšnoteikums šīs iebildes īstenojamībai (proti, lai tiktu ievērots efektivitātes princips) ir tāds, ka skartajai personai ir pietiekami droši jāzina minētā akta saturs, ciktāl tas var kaitēt šīs personas interesēm.
84. Kad apsūdzētā vai aizdomās turētā persona kā persona, kas nesaprot kriminālprocesā lietoto valodu, nespēj saprast minētā procesuālā akta saturu un tā sekas, iespējas to efektīvi pārsūdzēt, lai pieprasītu atzīt tā (relatīvo) spēkā neesamību, ir iluzoras.
85. No izklāstītā var secināt, ka parasti netiek ievērots valsts tiesību normas (šajā gadījumā KPK 120. pants) efektivitātes princips, kas paredz, ka tikai noteiktā termiņā var pārsūdzēt aktu, kuru skārusi spēkā neesamība un kura saturu persona, kam tas adresēts, nevar saprast, jo nav attiecīgā dokumenta mutiskā un rakstiskā tulkojuma valodā, ko šī persona pārvaldītu.
86. Šajā gadījumā Direktīvā 2010/64 aizsargāto tiesību uz rakstisko un mutisko tulkojumu un Direktīvā 2012/13 garantēto tiesību uz informāciju efektivitāte prasa, lai termiņš tāda akta pārsūdzībai, ko skārusi relatīva spēkā neesamība, sāktos no brīža, kad ieinteresētajai personai ir pilnībā zināms akta saturs, personai saprotamā valodā (26).
87. Citādi tiktu pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pants, uz ko norāda iesniedzējtiesa, un Hartas 47. un 48. pants, kuros ir nostiprinātas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību uz apsūdzētā aizstāvību ievērošanu (27).
F. Spēkā neesamība un advokāta palīdzība
88. Lai gan iesniedzējtiesas jautājuma formulējumā ir lūgts lemt tikai par tādas valsts tiesību normas iespējamu nesaderību ar Direktīvām 2010/64 un 2012/13, kas ar relatīvu spēkā neesamību soda būtisku procesuālo aktu mutiskā un rakstiskā tulkojuma nenodrošināšanu, strīdā un tiesas sēdē tika uzsvērti citi faktori, kas varētu būt nozīmīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi minētajai tiesai.
89. Pirmais faktors ir tas – kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu –, ka TL rēķinājās ar advokāta palīdzību, kuram tika paziņoti būtiskie nolēmumi (tostarp rīkojums par nosacītas notiesāšanas atcelšanu), kas netika pārsūdzēti (28).
90. Protams, TL advokāts būtu varējis atbilstošajā termiņā pārsūdzēt ikvienu no šiem nolēmumiem, apgalvojot, ka tie bija spēkā neesoši, jo viņa aizstāvamais, noformējot IDD – tieši dokumentu rakstiskā tulkojuma un mutiskā tulka neesamības dēļ –, nevarēja zināt, kādus pienākumus viņš uzņemas.
91. Advokāta iesaistīšanās ir aplūkota it īpaši Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punktā: aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem ir “tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju” par viņu tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu.
92. Sūdzības iesniegšanas tiesības saskaņā ar valsts tiesību normām tiek piešķirtas ne tikai aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, bet arī viņa advokātam. Kaut gan šo tiesību normu interpretācija jāveic iesniedzējtiesai, viss šķiet norādām uz to, ka pastāv atbilstība šim Direktīvas 2012/13 noteikumam.
93. Otrais faktors – saistīts ar iepriekšējo – ir tas, ka TL advokāta pasivitātes dēļ procesuālie akti, kas jāievēro viņa aizstāvamajam (it īpaši, rīkojums par nosacītas notiesāšanas atcelšanu), netika pārsūdzēti, par spīti to acīmredzamajai spēkā neesamībai (29).
94. Šajā ziņā atgādinu, ka papildus advokāta palīdzībai tiesu iestādei ir jānodrošina, lai aizdomās turētais vai apsūdzētais (šajā lietā “arguido”) saņemtu pienācīgu informāciju par savām tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu. Tiesības saņemt šo informāciju izriet tieši no Direktīvas 2012/13 3. panta, ir atspoguļotas KPK 61. pantā un ir atzītas apsūdzētajam vai aizdomās turētajam kā skartajai personai, proti, ar advokāta palīdzību vai bez tās.
95. Tāpēc advokāta palīdzība neatbrīvo tiesu iestādes vai attiecīgā gadījumā policiju no pienākuma informēt skarto personu par tās tiesībām uz kriminālprocesa būtisko dokumentu rakstisko tulkojumu un uz mutvārdu deklarāciju mutisko tulkojumu šai personai saprotamā valodā (30).
G. Res judicata
96. Gadījumā, kad Portugāles kriminālprocesuālajā sistēmā nav aplūkots likumīgu spēku ieguvušu aktu, ko skārusi relatīva spēkā neesamība, pārskatīšanas (31) mehānisms, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai vēl būtu iespējams pārskatīt spēkā neesošu nolēmumu, kāds šajā lietā tiek apstrīdēts, lai atjaunotu izrietošās situācijas atbilstību Savienības tiesībām (32).
97. Bez ieceres aizstāt tiesu šajā vērtējumā, man rodas jautājums, vai nosacītas notiesāšanas ar brīvības atņemšanu atcelšanai faktiski piemīt res judicata parametri vai – gluži pretēji – to var grozīt to principu interesēs, no kuriem iedvesmojas soda nosacītā atlikšana.
98. Parasti šie principi rodas no mērķa ierobežot brīvības atņemšanas reakciju par noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja pastāv saprātīga turpmākas rehabilitācijas varbūtība un var pieņemt, ka notiesātā persona neizdarīs citus pārkāpumus. Tiesu iestādēm – arī vispārīgi – ir plaša rīcības brīvība izvērtēt, ievērojot mainīgos apstākļus, vai ir lietderīgi agrāk vai vēlāk atlikt soda izpildi, un tām nav katrā ziņā saistoši agrākie nolēmumi, kuri pieņemti tolaik pastāvošajos apstākļos.
99. Raugoties no šī skatpunkta, nedomāju, ka tai pašai tiesai, kura, neuzklausot skarto personu, atcēla tās nosacītu notiesāšanu, būtu grūtības pēc personas lūguma un IDD pārkāpuma iemeslu uzklausīšanas pieņemt turpmāku lēmumu, ar kuru tā no jauna atliktu soda izciešanu ieslodzījuma vietā.
100. Tādējādi rīkojoties, tiesa, kura piesprieda nosacītu sodu, varēja iedvesmoties, neskarot pastāvošās atšķirības, no kritērijiem, kuri saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/343 (33) reglamentē kriminālprocesa atjaunošanu, kad persona notiesāta ar aizmugurisku spriedumu, tai klāt neesot (in absentia) (34).
101. Ir skaidrs, ka Direktīva 2016/343, ciktāl tā attiecas uz tiesībām būt klāt tiesvedībā, netiek piemērota nosacītai notiesāšanai (kas pēc definīcijas ir vēlāka par tiesvedību). Tātad, kad – kā tas ir šajā lietā – tiek spriests par procesuālu lēmumu, kas nozīmē brīvības atņemšanu personai, un skartā persona, nebūdama pie tā vainīga, nevarēja tikt informēta par savām tiesībām tikt uzklausītai pirms lēmuma pieņemšanas (35), uzskatu, ka Direktīva 2016/343 šeit sniedz kritērijus, ko var ekstrapolēt pēc analoģijas.
102. Šo kritēriju piemērošana gadījumā, kad persona tāda iemesla dēļ, ko tā nevar ietekmēt, neieradās uz tiesas sēdi par šīs personas nosacītas notiesāšanas atcelšanu (nezinot kriminālprocesā lietoto valodu un tās rīcībā neesot rakstiskam un mutiskam tulkojumam, šī persona nezināja no IDD izrietošos pienākumus), nozīmētu, ka pēc procesa pabeigšanas un šīs personas atrašanas tai jātiek informētai par tās prombūtnē veiktajām darbībām. Sākot no šā brīža šī persona varēs lemt, vai neatsaukties uz klāt neesamību minētā akta tiesiskuma apstrīdēšanai vai lūgt atkārtot tiesas sēdi ar nolūku tajā piedalīties (36).
103. Ar šiem apsvērumiem ir uzsvērts, ka aizsardzība, ko tiesiskās drošības labad sniedz res judicata spēkam piemītošais atpakaļejoša spēka aizliegums, manuprāt, neattiecas uz tādiem tiesas nolēmumiem kā šajā lietā, kas pieņemti skartās personas prombūtnē, kad šī persona ne savas vainas dēļ nezina par pienākumu (nemainīt dzīvesvietu), kura neievērošanas dēļ tai tiek atņemta brīvība.
104. Ja iesniedzējtiesa, neraugoties uz līdz šim izklāstīto, uzstāj, ka strīdīgajiem juridiskajiem risinājumiem ir res judicata spēks, būtu jāizskaidro, cik lielā mērā res judicata kļūst par nepārvaramu šķērsli to Savienības tiesību normu piemērošanai, kuru pārkāpumu iesniedzējtiesa atzīst.
105. Tiesas judikatūrā res judicata uzlūkošana par robežu Savienības tiesību piemērošanas pārākumam, manuprāt, vēl nav sasniegusi pietiekamu brieduma pakāpi, lai kliedētu visas šaubas, ko minētā institūcija izraisa, ja runa ir par Savienības tiesībām pretrunā esošiem valsts tiesu nolēmumiem (37).
106. No pirmā acu uzmetiena Tiesa ir atzinusi, ka res judicata spēks, kas izriet no tiesiskās drošības principa, var prevalēt pār citiem apsvērumiem, kas saistīti ar Savienības normu pārkāpumu tādējādi, ka likumīgu spēku ieguvuši juridiski nolēmumi – jo tie nav pārsūdzēti tiesību aktos paredzētajā termiņā – kļūst neapstrīdami (38).
107. Tomēr ar lielāku skaidrību, sākot no sprieduma Lucchini (39), Tiesa ir ieviesusi izņēmumus no res judicata absolūtās prevalences, attiecinot uz šo kontekstu līdzvērtības un efektivitātes principu nozīmi, kuri regulē mijiedarbību starp Savienības tiesībām un tiesību normām, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar savu procesuālo autonomiju (40).
108. Tiesas nesenie spriedumi (41) ir paplašinājuši izņēmumu no res judicata spēku ieguvušu valsts tiesu nolēmumu atpakaļejoša spēka aizlieguma jomu, piesaucot konkrēti efektivitātes principu, lai apietu Savienības tiesību normu nepiemērošanu (42).
109. Saistībā ar efektivitātes principu Tiesas judikatūrā ir prasīts analizēt valsts tiesību normas, izsverot, cik liela nozīme tām ir procesā kopumā. “Vajadzības gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir attiecīgās valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un efektīva procesa norise” (43).
110. Tomēr apstākļos, kādi ir šajā lietā, kuros Savienības tiesību pārkāpums savukārt nozīmē, ka ir pārkāpts Hartas 47. pants un 48. panta 2. punkts, kuros ir nostiprinātas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību uz apsūdzētā aizstāvību ievērošanu, valsts tiesai ir jāpanāk, ka šīs tiesības nezaudē savu saturu, un jāatrod savā valsts tiesiskajā regulējumā procesuālais risinājums, kas ļauj tās efektīvi īstenot.
111. Tiesas sēdē Portugāles valdība uzstāja, ka šis risinājums var tikt atrasts pašā KPK, kas atļautu sodu piespriedušajai tiesai pārskatīt nosacītas notiesāšanas atcelšanu, kaut arī tā nav pārsūdzēta termiņā.
V. Secinājumi
112. Ievērojot izklāstīto, iesaku Tiesai atbildēt Tribunal da Relação de Évora (Evoras apelācijas tiesa, Portugāle), ka:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā:
– netiek piemērota procesuālajām darbībām, kas veiktas pēc galīgā nolēmuma par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, par kuru tā tiek tiesāta;
– tomēr tiek piemērotas procesuālajām darbībām, kas veiktas pirms minētā galīgā nolēmuma, tāpat kā sekām, kas no tām izriet attiecībā uz vēlākām darbībām, kad pirmajās ir pārkāptas attiecīgās tiesības;
– neliedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu, kas ar relatīvu spēkā neesamību, kas atkarīga no iebildes celšanas, soda mutiskā tulka un būtisko procesuālo aktu rakstiskā tulkojuma nenodrošināšanu, kad apsūdzētā vai aizdomās turētā persona nesaprot tiesvedības valodu, ar nosacījumu, ka: a) saprātīgais termiņš iebildes celšanai par spēkā neesošo aktu sākas no brīža, kad minētā persona sev saprotamā valodā ir tikusi informēta par savām tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu; un b) tiek ievērots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 48. panta 2. punkts, kuros ir nostiprinātas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību uz apsūdzētā aizstāvību ievērošana.