VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2013. gada 28. maijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām saistībā ar situāciju Tunisijā – Naudas līdzekļu iesaldēšana – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Nepieņemamība
Lieta T‑187/11
Mohamed Trabelsi,
Ines Lejri,
Moncef Trabelsi,
Selima Trabelsi,
Tarek Trabelsi,
ko sākotnēji pārstāvēja A. Metzker, pēc tam – A. Tekari, advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja G. Étienne un A. Vitro, pēc tam – G. Étienne, M. Bishop un M.‑M. Joséphidès, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Bordes un M. Konstantinidis, pārstāvji,
un
Tunisijas Republika, ko pārstāv W. Bourdon, advokāts,
personas, kas iestājušās lietā,
par, pirmkārt, prasību atcelt Padomes 2011. gada 4. februāra Īstenošanas lēmumu 2011/79/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV L 31, 40. lpp.), un, otrkārt, prasību par zaudējumu atlīdzību.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias] (referents),
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 7. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Pēc politiskajiem notikumiem Tunisijā 2010. gada decembrī un 2011. gada janvārī Eiropas Savienības Padome 2011. gada 31. janvārī, pamatojoties tostarp uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV L 28, 62. lpp.).
2 Lēmuma 2011/72 preambulas 1. un 2. apsvērumā ir noteikts:
“Padome 2011. gada 31. janvārī atkārtoti apliecināja pilnīgu solidaritāti un atbalstu Tunisijai un tās tautai centienos izveidot stabilu demokrātiju, tiesiskumu, demokrātisku plurālismu un cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu ievērošanu.
Padome turklāt nolēma pieņemt ierobežojošus pasākumus pret personām, kas ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos un kuras tādējādi liedz Tunisijas tautai gūt labumu no ekonomikas un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības, kā arī grauj demokrātijas attīstību valstī.”
3 Saskaņā ar Lēmuma 2011/72 1. pantu:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir to pielikumā uzskaitīto personu un ar tām saistītu fizisku vai juridisku personu vai vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras ir atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.
2. Nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi nav tieši vai netieši pieejami pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām vai vienībām, vai šo personu interesēs.
3. Dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut, ka konkrētus iesaldētus līdzekļus vai saimnieciskos resursus atbrīvo vai arī ka konkrētus iesaldētus līdzekļus vai saimnieciskos resursus dara pieejamus, ar tādiem nosacījumiem, kādus tā uzskata par atbilstīgiem, ja tā ir konstatējusi, ka attiecīgie līdzekļi vai saimnieciskie resursi ir:
a) vajadzīgi, lai apmierinātu pielikumā uzskaitīto personu un to apgādājamo ģimenes locekļu pamatvajadzības [..];
b) paredzēti vienīgi atbilstīgu honorāru samaksai un atlīdzībai par izdevumiem saistībā ar juridiskiem pakalpojumiem;
c) paredzēti vienīgi komisijas maksai vai apkalpošanas maksai par iesaldēto līdzekļu vai saimniecisko resursu parastu turēšanu vai pārvaldību; vai
d) vajadzīgi, lai segtu ārkārtas izdevumus [..].”
4 Saskaņā ar Lēmuma 2011/72 2. panta 1. punktu “Padome pēc kādas dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikuma izstrādā pielikumā iekļauto sarakstu un to groza”.
5 Saskaņā ar Lēmuma 2011/72 3. panta 1. punktu “pielikumā norāda pamatojumu personu un vienību iekļaušanai sarakstā”.
6 Saskaņā ar Lēmuma 2011/72 5. pantu:
“Šo lēmumu piemēro 12 mēnešus. To pastāvīgi pārskata. Ja Padome uzskata, ka lēmuma mērķi nav sasniegti, lēmumu attiecīgi atjauno vai groza.”
7 Lēmuma 2011/72 pielikumā esošajā sarakstā ir iekļauti tikai divu fizisku personu uzvārdi, proti, bijušā Tunisijas Republikas prezidenta – Zine el‑Abidine Ben Hamda Ben Ali – un viņa sievas – Leïla Bent Mohammed Trabelsi – uzvārds.
8 Pamatojoties uz “Lēmumu 2011/72 [..] un it īpaši tā 2. panta 1. punktu, ko skata kopā ar [LES] 31. panta 2. punktu”, Padome 2011. gada 4. februārī pieņēma Īstenošanas lēmumu 2011/79/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/72 (OV L 31, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
9 Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir noteikts, ka Lēmuma 2011/72 pielikumā esošais saraksts ir aizstāts ar jaunu sarakstu. Tas attiecas uz 48 fiziskām personām. Šā jaunā saraksta ceturtajā rindā, ailē ar nosaukumu “Uzvārds” bija iekļauts ieraksts “Mohamed Ben Moncef Ben Mohamed TRABELSI”. Ailē ar nosaukumu “Identifikācijas informācija” bija precizēts: “Tunisijas pilsonis, dzimis Sabha‑Lybie 1980. gada 7. janvārī, Yamina SOUIEI dēls, uzņēmējsabiedrības vadītājs, precējies ar Inès LEJRI, adrese: résidence de l'étoile du nord – suite B – 7ème étage – appt. No 25 – Centre urbain du nord – Cité El Khadra – Tunis, NIK Nr. 04524472”. Visbeidzot, ailē ar nosaukumu “Pamatojums” bija norādīts: “Persona, par kuru Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu par kustamas un nekustamas mantas iegādi, bankas kontu atvēršanu un finanšu aktīvu turēšanu vairākās valstīs saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībām”.
10 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu šis lēmums stājās spēkā tā pieņemšanas dienā.
11 Pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu un Lēmumu 2011/72, Padome 2011. gada 4. februārī – jeb apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā – pieņēma Regulu (ES) Nr. 101/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Tunisijā (OV L 31, 1. lpp.). Kā izriet no šīs regulas preambulas otrā apsvēruma, tā tika pieņemta, jo ar Lēmumu 2011/72 ieviestie pasākumi “[bija LESD] darbības jomā, tādēļ to īstenošanai [bija] nepieciešamas Savienības līmeņa reglamentējošas darbības”.
12 Regulas Nr. 101/2011 2. panta 1. un 2. punktā būtībā ir pārņemti Lēmuma 2011/72 1. panta 1. un 2. punkta noteikumi. Turklāt šajā regulā ir ietverts “I pielikums”, kas ir identisks Lēmuma 2011/72, kas grozīts ar apstrīdēto lēmumu, pielikumam.
13 2011. gada 7. februārī Mohamed Ben Moncef Ben Mohamed Trabelsi tika nosūtīta vēstule, lai viņam norādītu, pirmkārt, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu pret viņu tiek veikti ierobežojoši pasākumi, otrkārt, ka viņam ir iespēja attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm iesniegt lūgumu atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus, lai segtu pamatizdevumus vai veiktu atsevišķus maksājumus, treškārt, ka viņam ir iespēja iesniegt Padomei lūgumu pārskatīt viņa situāciju un, ceturtkārt, ka viņam ir iespēja apstrīdēt apstrīdēto lēmumu Vispārējā tiesā. No Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šī vēstule Padomei ir nosūtīta atpakaļ un nav tikusi piegādāta adresātam.
14 Ar Padomes 2012. gada 27. janvāra Lēmumu 2012/50/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/72 (OV L 27, 11. lpp.), no vienas puses, un Padomes 2013. gada 31. janvāra Lēmumu 2013/72/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/72 (OV L 32, 20. lpp.), no otras puses, Lēmumā 2011/72, kas grozīts ar apstrīdēto lēmumu, paredzētie ierobežojošie pasākumi tika pagarināti attiecīgi līdz 2013. gada 31. janvārim un līdz 2014. gada 31. janvārim.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 30. martā, Mohamed Ben Moncef Ben Mohamed Trabelsi, viņa sieva Ines Lejri un viņu trīs nepilngadīgi bērni Moncef, Selima un Tarek (turpmāk tekstā attiecīgi – “pirmais prasītājs, otrais prasītājs, trešais prasītājs, ceturtais prasītājs un piektais prasītājs”) cēla šo prasību. Viņu prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– “svītrot” no šā lēmuma, pirmkārt, pirmā un otrā prasītāja uzvārdus, kā arī pirmā prasītāja mātes uzvārdu un, otrkārt, šī pirmā prasītāja adreses norādi;
– “piešķirt tiesības atbildēt” pirmajam un otrajam prasītājam;
– “aizsargāt” piekto prasītāju;
– likt Padomei “pārskatīt tā tekstu un ievērot nevainīguma prezumpciju”;
– “apturēt Padomes izdotā dokumenta izpildi”;
– piespriest Padomei izmaksāt pirmajam prasītājam atlīdzību par nodarīto kaitējumu EUR 150 000 apmērā;
– “likt Savienībai samaksāt EUR 25 000 par tiesāšanās izdevumiem”;
– “piespriest valstij samaksāt vienreizējus maksājumus, kuru summa pamatoti ir jānosaka Vispārējai tiesai, pamatojoties uz [Francijas Administratīvā kodeksa] L. 761.‑1. pantu”.
16 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 31. martā, prasītāji iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Ar 2011. gada 14. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo pieteikumu un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
17 2011. gada 24. jūnijā Tunisijas Republika iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā. Ar 2011. gada 26. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā, tomēr norādot, ka lieta, viņaprāt, ir jāizskata konfidenciāli.
18 2011. gada 11. jūlijā Eiropas Komisija iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā. Ar 2011. gada 26. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā.
19 2011. gada 28. septembrī Padome Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza savu aizstāvības rakstu. Tā lūdza Vispārējo tiesu noraidīt prasību un piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 2011. gada 17. novembrī Komisija norādīja, ka tā neplāno iesniegt iestāšanās rakstu. Savukārt Tunisijas Republika nav iesniegusi iestāšanās rakstu termiņā, kas tai tika noteikts saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 4. punktu.
21 Prasītāji nav iesnieguši repliku termiņā, kas tiem tika noteikts saskaņā ar Reglamenta 47. panta 2. punktu.
22 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros tā aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz [jautājumiem].
23 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā attiecīgi reģistrēti 2012. gada 27. septembrī, 28. septembrī un 2. oktobrī, Komisija, prasītāji un Padome izpildīja šo prasību.
24 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēti 2012. gada 30. oktobrī un 5. novembrī, Padome turklāt iesniedza jaunus pierādījumus.
25 2012. gada 7. novembra tiesas sēdē tika uzklausīti prasītāju un Padomes apsvērumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Juridiskais pamatojums
A – Par pieņemamību
26 Saskaņā ar Reglamenta 111. pantu, ja Vispārējās tiesas kompetencē tostarp acīmredzami nav izskatīt attiecīgo prasību vai ja prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams, tā, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.
27 A fortiori, ja Vispārējās tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt prasījumus vai ja kādu iemeslu dēļ prasībā ir iekļauti acīmredzami nepieņemami prasījumi, Vispārējā tiesa pat pēc savas ierosmes var uzdot šo sākotnējo jautājumu un uz to atbildēt, taisot spriedumu (Vispārējās tiesas 2009. gada 29. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑225/07 un T‑364/07 Thomson Sales Europe/Komisija, Krājumā nav publicēts, 217. punkts, un 2012. gada 13. jūnija spriedums lietā T‑246/09 Insula/Komisija, 105. punkts).
28 Ņemot vērā tieši šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt prasītāju izvirzītos prasījumus, kā arī spriest par šo prasījumu pieņemamību.
1. Par prasījumu atcelt tiesību aktu apmēru un pieņemamību
a) Par prasījumu atcelt tiesību aktu apmēru
29 Kā atgādināts šā sprieduma 15. punktā, prasītāji prasības pieteikumā ir lūguši atcelt visu apstrīdēto lēmumu. Turklāt viņi ir lūguši Vispārējo tiesu “svītrot” no šā lēmuma, pirmkārt, pirmā un otrā prasītāja uzvārdus, kā arī pirmā prasītāja mātes uzvārdu un, otrkārt, pirmā prasītāja adreses norādi.
30 Šajā ziņā ir jānorāda, ka šis pēdējais minētais lūgums acīmredzami ietilpst prasījumos atcelt apstrīdēto lēmumu.
31 Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāju advokāts, iztaujāts tiesas sēdē par šā sprieduma 29. punktā minēto prasījumu apmēru, norādīja, ka viņa klienti lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pirmo prasītāju. Tas ir ticis fiksēts tiesas sēdes protokolā.
b) Par statusu, kas prasītājiem dod interesi celt prasību tiesā
32 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību pret tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai skar viņu tieši un individuāli.
33 Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā ir iekļauts pirmā prasītāja uzvārds. Līdz ar to viņam pilnībā ir interese lūgt atcelt šo lēmumu, ciktāl tas uz viņu attiecas. Turklāt šī interese celt prasību tiesā saglabājas līdz pat šodienai, jo Lēmumā 2011/72, kas grozīts ar apstrīdēto lēmumu, paredzēto ierobežojošo pasākumu piemērošanas termiņš ir ticis pagarināts.
34 Attiecībā uz citiem prasītājiem, proti, pirmā prasītāja sievu un nepilngadīgajiem bērniem, nav jāizvērtē nedz viņu tiesības vērsties tiesā, nedz līdz ar to arī viņu interese celt prasību tiesā, jo viņi nav izvirzījuši no pirmā prasītāja atšķirīgus prasījumus (šajā ziņā skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 31. punkts; kā arī Vispārējās tiesas 2003. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑374/00 Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija, Recueil, II‑2275. lpp., 57. punkts, un 2007. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑282/06 Sun Chemical Group u.c./Komisija, Krājums, II‑2149. lpp., 50. punkts).
2. Par citu prasījumu pieņemamību
a) Par prasījumiem Vispārējai tiesai piešķirt “[pirmajam un otrajam prasītājam] tiesības atbildēt” un aizsargāt piekto prasītāju
35 Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu “aizsargāt” piekto prasītāju.
36 Tomēr nevienā Līgumu tiesību normā, nedz arī ar kādu principu Vispārējai tiesai nav piešķirta kompetence izskatīt šādu lūgumu. Turklāt prasītāji nav precizējuši vērā ņemamo juridisko pamatojumu.
37 Šādos apstākļos minētais lūgums ir jānoraida kā tāds, kas ir iesniegts tiesā, kuras kompetencē acīmredzami nav to izskatīt.
38 Turklāt prasītāji lūdz Vispārējo tiesu “piešķirt [pirmajam un otrajam prasītājam] tiesības atbildēt”. Tomēr šā sprieduma 36. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šis lūgums ir jānoraida kā tāds, kurš – kā norādīja Padome – ir iesniegts tiesai, kuras kompetencē acīmredzami nav to izskatīt.
b) Par prasījumiem izdot rīkojumu
39 Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu izdot rīkojumu Padomei “pārskatīt savu dokumentu un ievērot nevainīguma prezumpcijas principu”.
40 Tomēr kompetences atcelt tiesību aktu ietvaros, kas Savienības tiesai ir piešķirta LESD 263. pantā, tā nav pilnvarota izdot rīkojumus iestādēm (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. jūlija spriedums lietā T‑266/03 CB/Komisija, Krājumā nav publicēts, 78. punkts, un 2010. gada 9. septembra spriedums lietā T‑74/08 Now Pharm/Komisija, Krājums, II‑4661. lpp., 19. punkts).
41 Tādējādi Vispārējā tiesa nav pilnvarota izskatīt šā sprieduma 39. punktā minētos prasījumus par rīkojuma izdošanu, kas tādēļ ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemami.
c) Par prasījumiem par izpildes apturēšanu
42 Saskaņā ar LESD 278. pantu:
“[..] Ja attiecīgajos apstākļos Tiesa to uzskata par vajadzīgu, tā tomēr var dot rīkojumu apturēt apstrīdētā akta piemērošanu”.
43 Saskaņā ar Reglamenta 104. panta 2. punktu pieteikumā par izpildes apturēšanu, kas iesniegts saskaņā ar LESD 278. pantu, ir tostarp jānorāda apstākļi, kas nosaka steidzamību. Turklāt saskaņā ar šā paša panta 3. punktu šis pieteikums ir jāsagatavo kā atsevišķs dokuments.
44 Šajā lietā prasītāji Vispārējo tiesu lūdz “apturēt Padomes izdoto dokumentu piemērošanu” prasības pieteikumā.
45 Ņemot vērā šo prasījumu tekstu, tie ir jāuzskata par pieteikumu apturēt izpildi, kas balstīts uz LESD 278. pantu. Tomēr tas nav ticis iesniegts atsevišķā dokumentā. Līdz ar to tikai tādēļ tas ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams.
d) Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
46 Lai izpildītu Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās prasības, prasības pieteikumā, kurā tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, ko nodarījusi Savienības iestāde vai organizācija, ir jānorāda elementi, kas ļauj identificēt rīcību, kādu prasītājs pārmet šai iestādei vai organizācijai, iemesli, kāpēc tā uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un kaitējumu, kas tai esot nodarīts, kā arī šā kaitējuma raksturs un apmērs (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 2. marta spriedumu lietā T‑16/04 Arcelor/Parlaments un Padome, Krājums, II‑211. lpp., 132. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā lietā prasītāji lūdz Vispārējo tiesu piespriest Padomei izmaksāt pirmajam prasītājam EUR 150 000 par nodarīto kaitējumu.
48 Tomēr, tā kā prasības pieteikumā šajā saistībā nav precizējumu un citos lietas materiālu dokumentos – pat norāžu, Vispārējā tiesa nevar precīzi noteikt nedz prasītāju minētā kaitējuma veidu, nedz cēloņsakarību, kurai ir jāpastāv starp prasītāju Padomei pārmesto rīcību un šo kaitējumu. Turklāt neviena norāde prasības pieteikumā neļauj uzskatīt, ka prasītāju Padomei pārmestā rīcība ir apstrīdētā lēmuma pieņemšana. Proti, nevienā pamatā, vismaz skaidri izteikti, nav pamatots prasījums par kaitējuma atlīdzību, kurš ir minēts tikai prasības pieteikuma pēdējā punktā, kurā ir uzskaitīti prasītāju izvirzītie prasījumi. Līdz ar to šie prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir neprecīzi un tādēļ ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemami.
e) Par prasījumiem piespriest apmaksāt vienreizējus izdevumus
49 Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu “piespriest valstij apmaksāt vienreizējus izdevumus, kuru summa pamatoti ir jānosaka Vispārējai tiesai, pamatojoties uz [Francijas Administratīvā kodeksa] L. 761.‑1. pantu”.
50 Tomēr, kā norādīja Padome, Savienības tiesas kompetencē nav izskatīt prasījumus, kas ir vērsti pret valsti un kas iesniegti, pamatojoties uz dalībvalsts tiesību normām (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 1. februāra rīkojumu lietā T‑413/04 Gómez Cobacho/Spānija, Krājumā nav publicēts, 7. punkts).
51 Līdz ar to iepriekš minētie prasījumi ir jānoraida kā tādi, kas iesniegti tiesā, kuras kompetencē nav to izskatīšana.
B – Par prasību pārējā daļā
52 Prasījuma atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītāji ir izvirzījuši pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz apstrīdētā lēmuma autora kompetences neesamību, otrkārt, pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu, treškārt, pamattiesību, it īpaši tiesību uz īpašumu, pārkāpumu, ceturtkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un, piektkārt, pilnvaru nepareizu izmantošanu.
1. Par pirmo pamatu – apstrīdētā lēmuma autora kompetences neesamību
53 Ar pirmo pamatu prasītāji apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi iestāde, kuras kompetencē nebija tā pieņemšana, jo tā parakstītājam nebija likumīgu parakstīšanas pilnvaru.
a) Piemērojamie noteikumi
54 Saskaņā ar LES 16. panta 9. punktu:
“Padomes sastāvu prezidentūru, izņemot Ārlietu padomes prezidentūru, uzņemas dalībvalstu pārstāvji Padomē, ievērojot vienlīdzīgas rotācijas principu, saskaņā ar noteikumiem, kas noteikti saskaņā ar [LESD] 236. pantu.”
55 Saskaņā ar LES 18. panta 3. punktu:
“Augstais pārstāvis vada Ārlietu padomi.”
56 Saskaņā ar Padomes reglamenta, kas ir ietverts Padomes 2009. gada 1. decembra Lēmuma, ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV L 325, 36. lpp.), pielikumā, 2. panta 5. punkta otro daļu:
“Ārlietu padomi vada Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, kuru vajadzības gadījumā var aizvietot konkrētā sastāva loceklis, kas pārstāv Padomes prezidentvalsti.”
57 No šīm tiesību normām, skatot tās kopā, izriet, ka iestāde, kuras kompetencē ir parakstīt Padomes sastāva, kas atbild par ārlietām, pieņemtus dokumentus, principā ir Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos. Tomēr minēto Augsto pārstāvi vajadzības gadījumā var aizvietot konkrētā sastāva loceklis, kas pārstāv Padomes prezidentvalsti.
b) Piemērošana šajā lietā
58 Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka apstrīdēto lēmumu Padome ir pieņēmusi sastāvā, kas atbildīgs par ārlietām. Tāpat netiek apstrīdēts, ka 2011. gada 4. februārī, kad tas tika pieņemts, János Martonyi ietilpa Ārlietu padomē kā loceklis, kas pārstāv Padomes prezidentvalsti. Turklāt no šā sprieduma 57. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka šajā statusā viņš likumīgi varēja aizstāt Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un viņa kompetencē – atšķirībā no prasītāju apgalvotā – bija parakstīt apstrīdēto lēmumu bez vajadzības pamatot parakstīšanas pilnvaras.
59 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
2. Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
a) Par pamata apmēru
60 Ar otro pamatu prasītāji apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu, kas paredzēts Francijas 1979. gada 11. jūlija likuma Nr. 79‑587 par administratīvo aktu pamatošanu un attiecību starp administrāciju un sabiedrību uzlabošanu (loi relative à la motivation des actes administratifs et à l’amélioration des relations entre l’administration et le public; 1979. gada 12. jūlija JORF, 1711. lpp.) 3. pantā. Viņi uzskata, ka šajā lēmumā ir tikai atkārtota uz stereotipiem balstīta formula, kas esot pretrunā Francijas judikatūrai administratīvajās lietās.
61 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no ES līguma un LESD izrietošajām tiesībām, kurām ir autonoms avots, to būtības dēļ tiesā nevar tikt pretstatītas jebkādas valsts tiesību normas, neapstrīdot pašu Savienības juridisko pamatu. Līdz ar to nevar tikt veikta atsauce uz valsts tiesību normām, lai pamatotu prasību atcelt Savienības tiesību aktu (Tiesas 1959. gada 4. februāra spriedums lietā 1/58 Stork/Augstā iestāde, Recueil, 43. lpp., 4. punkts; 1970. gada 17. decembra spriedums lietā 11/70 Internationale Handelsgesellschaft, Recueil, 1125. lpp., 3. punkts, un 2010. gada 8. septembra spriedums lietā C‑409/06 Winner Wetten, Krājums, I‑8015. lpp., 61. punkts).
62 Līdz ar to šīs prasības pamatojumam prasītāji nevar lietderīgi atsaukties uz to Francijas tiesību normu neievērošanu, kurās administrācijai ir paredzēts pienākums pamatot savus tiesību aktus.
63 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kļūda, atsaucoties uz piemērojamo tiesību aktu, nenozīmē, ka izvirzītie iebildumi ir nepieņemami, ja to priekšmets un īss to izklāsts pietiekami skaidri izriet no prasības pieteikuma (Tiesas 1969. gada 7. maija spriedums lietā 12/68 X./Kontroles komisija, Recueil, 109. lpp., 7. punkts; Vispārējās tiesas 2001. gada 10. oktobra spriedums lietā T‑171/99 Corus UK/Komisija, Recueil, II‑2967. lpp., 36. punkts, un 2008. gada 13. novembra spriedums lietā T‑128/05 SPM/Padome un Komisija, Krājumā nav publicēts, 65. punkts). Jāsecina, ka prasītājam nav skaidri jāatsaucas uz konkrētu tiesību aktu, uz kura pamata viņš izvirza iebildumus, ja vien viņš sniedz pietiekami skaidrus argumentus, pēc kuriem attiecīgo tiesību aktu bez grūtībām var noteikt atbildētājs un Savienības tiesa (iepriekš minētais spriedums lietā SPM/Padome un Komisija, 65. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2006. gada 10. maija spriedumu lietā T‑279/03 Galileo International Technology u.c./Komisija, Krājums, II‑1291. lpp., 47. punkts). Līdz ar to un neraugoties uz nepareizu atsauci uz Francijas tiesību normu, šā sprieduma 60. punktā minētais pamats ir jāsaprot tādējādi, ka prasītāji ir vēlējušies apgalvot, ka, ņemot vērā stereotipu ietekmētu raksturu, apstrīdētajā lēmumā nav ticis ievērots pienākums Savienības tiesību aktā norādīt pamatojumu, kas paredzēts LESD 296. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2010, C 83, 389. lpp.) 41. pantā. Turklāt šo prasības pieteikuma interpretāciju tiesas sēdē pārņēma prasītāju advokāts.
b) Par pamata pamatotību
64 Saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu “[Savienības iestāžu pieņemtajos] tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums”.
65 Saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktu tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver “pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus”.
66 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. pantā, ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Tam skaidri un neapšaubāmi jānorāda tās iestādes argumentācija, kas pieņēmusi attiecīgo aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām sniegtu iespēju iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – veikt likumības kontroli. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktajām prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru. Turklāt lēmuma pamatojuma precizitātes pakāpei ir jābūt samērīgai ar materiālajām iespējām un tehniskajiem nosacījumiem vai termiņu, kurā tas jāsniedz (skat. šā sprieduma 66. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 It īpaši līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatojums principā nevar sastāvēt tikai no vispārīga un uz stereotipiem balstīta formulējuma. Ievērojot iepriekšējā punktā minēto, attiecībā uz šādu pasākumu ir jānorāda īpaši un konkrēti iemesli, kādēļ Padome uzskata, ka atbilstošais tiesiskais regulējums ir piemērojams ieinteresētajai personai (šajā ziņā skat. šā sprieduma 66. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 143. punkts).
69 Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā skaidri ir norādīti juridiskie apsvērumi, kas ir tā pamatā. Proti, lēmuma pamatojumā ir atsauce uz “Lēmumu 2011/72 [..],it īpaši tā 2. panta 1. punktu, [lasot to kopā] ar [LES] 31. panta 2. punktu”. Savukārt apstrīdētā lēmuma pielikumā ir atsauce uz Lēmuma 2011/72 1. pantu.
70 Turklāt no apstrīdētā lēmuma pielikuma, lasot to kopā ar pašu šā lēmuma nosaukumu, izriet, ka pirmajam prasītājam “saistībā ar situāciju Tunisijā” ir piemēroti ierobežojoši noteikumi tādēļ, ka par viņu “Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu par kustamas un nekustamas mantas iegādi, bankas kontu atvēršanu un finanšu aktīvu turēšanu vairākās valstīs saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībām”. Tātad faktiskie apsvērumi, pamatojoties uz kuriem pirmajam prasītājam tika iesaldēti līdzekļi, ir minēti skaidri un precīzi.
71 Pretēji prasītāju apgalvotajam šie apsvērumi turklāt nav balstīti uz stereotipiem. Proti, tajos nav pārņemta vispārpiemērojama noteikuma redakcija. Turklāt, lai arī tie, protams, ir tie paši, pamatojoties uz kuriem citām apstrīdētajā lēmumā norādītajam fiziskajām personām tika piemērots līdzekļu iesaldēšanas pasākums, tomēr tajos tiek izvērtēta pirmā prasītāja konkrētā situācija, par kuru atbilstoši Padomes uzskatiem – tāpat kā par pārējam personām – Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībām.
72 No minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīti tiesiskie un faktiskie dati, kas tā autora ieskatā šo aktu pamato. Citiem vārdiem sakot, tā tekstā ir skaidri un nepārprotami norādīta Padomes argumentācija. Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā pilnībā ir ievērotas LESD 296. pantā un Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktās prasības.
73 Šādos apstākļos otrais pamats ir jānoraida.
3. Par trešo pamatu – tiesību uz īpašumu pārkāpumu
74 Trešajā pamatā prasītāji apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts Hartas 17. panta 1. punkts.
a) Par tiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojumu pastāvēšanu
75 Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā ir nodrošinātas tiesības uz īpašumu. Šīs tiesības tomēr nav absolūta prerogatīva (šajā ziņā skat. Tiesas 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold/Komisija, Recueil, 491. lpp., 14. punkts, un 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 355. punkts) un tādēļ var tikt ierobežotas.
76 Šajā lietā Padome apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi ar mērķi iesaldēt līdzekļus, kuri pieder tostarp pirmajam prasītājam, uz atjaunojamu divpadsmit mēnešu laikposmu. Šim nolūkam Padome, pamatojoties uz Lēmumu 2011/72, kura pielikums pa to laiku ticis grozīts ar apstrīdēto lēmumu, pieņēma Regulu Nr. 101/2011 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti [tostarp] pret pirmo prasītāju, viņa līdzekļu iesaldēšanas formā. Tādējādi apstrīdētā lēmuma pieņemšana bija vajadzīgs un noteicošs posms pirmā prasītāja līdzekļu iesaldēšanas procesā, tādēļ šis lēmums pats par sevi ir pasākums, kas ierobežo pirmā prasītāja tiesību uz īpašumu īstenošanu.
b) Par nosacījumiem, kādos ir pieļaujami tiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojumi
77 Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka “visiem šajā [Pamattiesību hartā] atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība”, un, otrkārt, ka, “ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.
78 No šā panta izriet, ka, lai tiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojums atbilstu Savienības tiesībām, tam katrā ziņā ir jāatbilst trim nosacījumiem.
79 Pirmkārt, ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos” (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑407/08 P Knauf Gips/Komisija, Krājums, I‑6375. lpp., 91. punkts). Citiem vārdiem sakot, attiecīgajam pasākumam ir jābūt juridiskajam pamatam.
80 Otrkārt, ierobežojumam ir jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko atzinusi Savienība. Viens no šādiem mērķiem ir noteikts kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros un minēts LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā, proti, atbalstīt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības, kā arī ilgtspējīgu jaunattīstības valstu attīstību, lai sasniegtu galveno mērķi – izskaust nabadzību.
81 Treškārt, ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs. Pirmkārt, tam ir jābūt vajadzīgam un samērīgam ar noteikto mērķi (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 26. punkts, un šā sprieduma 75. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 355. un 360. punkts). Otrkārt, attiecīgo tiesību vai brīvības “būtiskais saturs”, proti, būtība, nedrīkst tikt aizskarta (šajā ziņā skat. šā sprieduma 75. punktā minētos spriedumus lietā Nold/Komisija, 14. punkts, un apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 355. punkts).
c) Par šā sprieduma 79.–81. punktā norādīto nosacījumu izvērtēšanas nepieciešamību
82 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai arī Savienības tiesai jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, ar kuriem tiek noteikti strīda ietvari, tai nebūtu jāaprobežojas vienīgi ar šo lietas dalībnieku savu prasījumu atbalstam norādītajiem argumentiem, pretējā gadījumā atbilstošā situācijā tā pamatotu savu nolēmumu ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (Tiesas 2006. gada 13. jūnija rīkojums lietā C‑172/05 P Mancini/Komisija, Krājumā nav publicēts, 41. punkts, un Tiesas 2010. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Suède u.c./API un Komisija, Krājums, I‑8533. lpp., 65. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 20. jūnija spriedums lietā T‑246/99 Tirrenia di Navigazione u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 102. punkts, un 2010. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑160/08 P Komisija/Putterie‑De‑Beukelaer, Krājums, II‑3751. lpp., 65. punkts).
83 Šajā lietā, lai atbildētu uz trešo pamatu, kas attiecas uz tiesību uz īpašumu pārkāpumu, it īpaši ir jāpārbauda, vai ir izpildīts pirmais no trim šā sprieduma 79.–81. punktā minētajiem nosacījumiem, pat ja neviens lietas dalībnieks nav lūdzis Vispārējo tiesu šādu pārbaudi veikt. Proti, ja Vispārējā tiesa izvērtētu citus minētajos punktos minētos nosacījumus, neveicot šo pārbaudi, pastāvētu varbūtība, ka par pamatu tiek ņemti kļūdaini tiesiski apsvērumi.
d) Par šā sprieduma 79. punktā minētā nosacījuma ievērošanu
Par to, vai apstrīdētajam lēmumam ir jāatbilst Lēmumā 2011/72 paredzētajam
84 Kā tika precizēts šā sprieduma 79. punktā, pirmā prasītāja tiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojums apstrīdētajā lēmumā ir likumīgs tikai tad, ja šim lēmumam ir juridiskais pamats. Lai pārbaudītu, vai tā ir, vispirms ir jānosaka saiknes starp apstrīdēto lēmumu un Lēmumu 2011/72.
85 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Lēmuma 2011/72 1.–3. un 5. panta noteikumos ir definēta līdzekļu iesaldēšanas sistēma, kas ir piemērojama visām personām, vienībām vai organizācijām, kas atbilst minētā lēmuma 1. panta 1. punktā definētajiem objektīvajiem kritērijiem. Runa ir par personām, kuras ir “atbildīgas par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”, un viņu sabiedrotajiem. Tādējādi šie noteikumi attiecas uz personu, vienību un organizāciju kategoriju, kas ir definēta objektīvi, vispārīgi un abstrakti.
86 Savukārt Lēmuma 2011/72 pielikums atbilst “1. pantā minētajam personu un vienību sarakstam”. Tomēr tā sākotnējā redakcijā šajā sarakstā bija paredzēts divām vārdā minētām fiziskajām personām piemērot līdzekļu iesaldēšanu, kuras kārtība noteikta minētā lēmuma 1.–3. un 5. pantā (skat. šā sprieduma 7. punktu).
87 Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1. panta, šā lēmuma vienīgais mērķis gan ir grozīt sākotnējo sarakstu Lēmuma 2011/72 pielikumā, lai tajā papildus iekļautu 46 personas, tostarp pirmo prasītāju.
88 No minētā izriet, ka apstrīdētajam lēmumam it īpaši ir jāatbilst Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktam, ar kuru tas ir pamatots.
Par Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā paredzētā ievērošanu apstrīdētajā lēmumā
89 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tas attiecas uz pirmo prasītāju, patiešām ir ievērots Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā paredzētais, kas sākotnēji liek noteikt attiecīgās tiesību normas jēgu un piemērojamību, no vienas puses, un apstrīdētā lēmuma jēgu un piemērojamību, no otras puses.
90 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasītāji – kā norādīts šā sprieduma 83. punktā – savos rakstveida apsvērumos nav skaidri lūguši veikt šādu pārbaudi. Tāpat Vispārējā tiesa, lai nodrošinātu sacīkstes principa ievērošanu tiesvedībā, procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus precizēt, “vai, viņuprāt, Lēmuma 2011/72 [..] 1. pantā noteiktie kritēriji [..] ir tie, kurus Padome faktiski ir piemērojusi apstrīdētajā lēmumā” (šā sprieduma 22. punkts).
– Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta jēga un piemērojamība
91 Kā izklāstīts šā sprieduma 3. punktā un atgādināts tā 85. punktā, Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka ir jāiesaldē visi līdzekļi personām, kuras ir atbildīgas par “Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”, vai šo personu sabiedrotajiem. Citiem vārdiem sakot, šajā tiesību normā, kuras teksts ir skaidrs un precīzs, ir minēta īpaša tādu faktu kategorija, kas Tunisijas tiesībās ir kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums: runa ir nevis par jebkādu ar noziedzību vai ekonomiskajiem noziegumiem saistītu rīcību, bet tikai par rīcību, kas var tikt kvalificēta kā “Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīga piesavināšanās”.
92 Tādējādi minētās tiesību normas teksts turklāt pilnībā saskan ar Padomes noteiktajiem mērķiem. Proti, no Lēmuma 2011/72 preambulas apsvērumiem izriet, ka tās mērķis ir atbalstīt pūles, ko Tunisijas tauta ir pielikusi, lai izveidotu “stabilu demokrātiju”, palīdzot tai gūt “priekšrocības, ko sniedz ilgtspējīga tās ekonomikas un sabiedrības attīstība”. Šādi mērķi, kas ietilpst LES 21. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktā minēto mērķu skaitā, var tikt sasniegti ar līdzekļu iesaldēšanas pasākumu, kura piemērojamība – kā šajā lietā – attiecas uz “atbildīgajiem” par “Tunisijas valsts līdzekļu” nelikumīgu piesavināšanos un uz viņu sabiedrotajiem, proti, personām, kuru rīcība var apgrūtināt efektīvu Tunisijas valsts iestāžu un ar tām saistīto organizāciju darbību.
– Apstrīdētā lēmuma, ciktāl tas attiecas uz pirmo prasītāju, jēga un piemērojamība
93 Kā norādīts šā sprieduma 9. punktā, saskaņā ar apstrīdēto lēmumu pirmā prasītāja uzvārds to personu sarakstā, uz kurām attiecas Lēmuma 2011/72 1. pantā noteiktā līdzekļu iesaldēšana, tika iekļauts tādēļ, ka par viņu “Tunisijas iestādes veic tiesas izmeklēšanu” par rīcību “saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darbībām”.
94 Tomēr šajā pamatojumā ir atsauce uz “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas” jēdzienu, kas nav izmantots Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā. Līdz ar to, lai minēto pamatojumu varētu uzskatīt par tādu, kas ietilpst Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā paredzētajos nosacījumos, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā piemērojamās valsts tiesības, proti, Tunisijas tiesības, “valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās” jēdziens, kas izmantots Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā, vismaz ietver vai noteikti ir saistīts ar “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas” jēdzienu. Tomēr konkrētajā gadījumā Padome nav nedz pierādījusi, nedz pat apgalvojusi, ka, neraugoties uz atšķirībām, kādas prima facie pastāv starp “valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās” jēdzienu un “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas” jēdzienu, atbilstoši Tunisijas krimināltiesībām indivīds var tikt atzīts par “atbildīgu par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” vai šāda atbildīgā sabiedroto tikai tādēļ, ka par viņu tiek veikta “tiesas izmeklēšana” par “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas” darbībām.
95 Pilnības labad var tikt atzīmēts, ka Savienības tiesībās “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija” ietver tostarp noziedzīgi iegūta īpašuma konversiju vai nodošanu, lai slēptu vai maskētu šā īpašuma nelikumīgo izcelsmi, vai palīdzētu jebkurai personai, kas ir iesaistīta šādas darbības veikšanā, izvairīties no tās rīcības tiesiskajām sekām. Tas it īpaši izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvas 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 15. lpp.), 1. panta 2. punktā sniegtās definīcijas, kuras tekstā būtībā ir pārņemts Eiropas Padomes Konvencijas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju, kas parakstīšanai atvērta 2005. gada 16. maijā un ko Eiropas Kopiena parakstījusi 2009. gada 2. aprīlī, bet ko Savienība vēl nav apstiprinājusi, 9. panta teksts. Tomēr ir jākonstatē, ka šādi definēta “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana” neatbilst tikai rīcībai, kas ļauj noslēpt, nelikumīgi piesavinoties valsts līdzekļus, iegūtu līdzekļu nelikumīgo izcelsmi.
96 No minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā pirmais prasītājs to personu skaitā, kuru līdzekļi ir iesaldējami saskaņā ar Lēmumu 2011/72, tika iekļauts, piemērojot citu kritēriju, nevis to, kas paredzēts Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā. Tādējādi tajā ir pārkāpta tiesību norma, kas ar to bija jāīsteno, tādēļ pirmā prasītāja tiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojums, kas paredzēts šajā lēmumā, nav uzskatāms par tādu, kas paredzēts tiesību aktā Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.
– Aizstāvības argumenti
97 Lai mēģinātu apstrīdēt iepriekšējā punktā minēto secinājumu, Padome, ko atbalsta Komisija, būtībā apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu nevar interpretēt burtiski, tas, tieši otrādi, esot jālasa, ņemot vērā tā pieņemšanas faktiskos apstākļus.
98 Šā apgalvojuma pamatojumam tā ir izvirzījusi trīs argumentus.
99 Ar pirmo argumentu Padome tiesas sēdē apgalvo, ka pierādījumi, pamatojoties uz kuriem tika nolemts iekļaut pirmo prasītāju to personu skaitā, kuru līdzekļi ir iesaldējami saskaņā ar Lēmumu 2011/72, liecina, ka Tunisijas iestādes viņu uzskatīja par “atbildīgu par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos” vai par personu, kas var būt par šādiem faktiem atbildīgas personas sabiedrotais.
100 Šis arguments katrā ziņā ir jānoraida.
101 Proti, no lietas materiāliem izriet, ka pirmā prasītāja uzvārds apstrīdētajā lēmumā tika iekļauts, ņemot vērā divus dokumentus.
102 Pirmais dokuments ir Tunisijas Republikas Sabiedriskās drošības ģenerāldirekcijas 2011. gada 20. janvāra paziņojums, kas adresēts vecākajam izmeklēšanas tiesnesim Tunisijas pirmās instances tiesā. No paša šī paziņojuma teksta izriet, ka tas ir bijušā Tunisijas valsts vadītāja “ģimenes locekļu un sabiedroto” saraksts. Šajā saraktā ir iekļauts pirmā prasītāja uzvārds.
103 Otrais dokuments ir mutisks paziņojums, ko 2011. gada 29. janvārī Tunisijas Republikas Ārlietu ministrija adresēja Eiropas Savienības delegācijai Tunisijā. Šajā paziņojumā ir norādīts, ka par pirmajā dokumentā uzskaitītajām personām Tunisijā tiek veikta tiesas izmeklēšana par “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pēc ļaunprātīgas pilnvaru un darba un sabiedrisko darbību izmantošanas”.
104 Šā sprieduma 102. punktā minētajā dokumentā, protams, skaidri ir izklāstītas ģimenes saiknes starp pirmo prasītāju un bijušo Tunisijas valsts vadītāju. Tomēr no tā katrā ziņā nekādi neizriet, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā pret bijušā Tunisijas valsts vadītāja ģimenes locekļiem Tunisijā notiktu kriminālvajāšana par “valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”. Kā tikko minēts, šis dokuments ir tikai detalizēts bijušā Tunisijas valsts vadītāja “ģimenes locekļu un sabiedroto pilnīgas identitātes” saraksts.
105 Savukārt šā sprieduma 103. punktā minētajā mutiskajā paziņojumā nav minēts pirmā prasītāja konkrētais stāvoklis. Turklāt tajā ir atsauce uz tiesas izmeklēšanu par divām faktu kategorijām: nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pēc “ļaunprātīgas pilnvaru izmantošanas”, no vienas puses, un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbībām pēc “profesionālo un sabiedrisko darbību” ļaunprātīgas izmantošanas, no otras puses.
106 Tomēr, lai arī minētajā mutiskajā paziņojumā ir minēta tiesas izmeklēšana par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pēc “ļaunprātīgas pilnvaru izmantošanas”, tajā nav precizēts, vai attiecīgajām pilnvarām ir privāts vai publisks raksturs. Tādējādi, protams, nevar tikt izslēgts, ka attiecībā uz noteiktām personām, kas iekļautas pirmajā dokumentā esošajā sarakstā, mutiskajā paziņojumā minētā tiesas izmeklēšana faktiski attiecas uz rīcību, kas var tikt kvalificēta kā “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana pēc ļaunprātīgas [publisku] pilnvaru izmantošanas”, rīcību, kuras autori var saprātīgi tikt kvalificēti par atbildīgiem par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos vai par personu, kas par to ir atbildīgas, “sabiedrotajiem”. Tomēr Vispārējā tiesa, ņemot vērā tikai šā sprieduma 102. un 103. punktā minētos dokumentus, nevar secināt, ka šāda rīcība tikusi pārmesta tieši pirmajam prasītājam. Šāds secinājums ir vajadzīgs vēl jo vairāk tādēļ, ka Padome nav nedz apgalvojusi, nedz arī pieļāvusi, ka pirmais prasītājs ir pildījis publiskas funkcijas.
107 Turklāt pieļaujot, ka pirmais prasītājs tiktu turēts aizdomās par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pēc “profesionālo un sabiedrisko darbību” ļaunprātīgas izmantošanas, nevienā no iepriekš minētajiem dokumentiem nav norādīts, ka darbības, par kurām persona tiek turēta aizdomās, būtu saistītas ar valsts varas prerogatīvu īstenošanu vai attiektos uz Tunisijas civildienestu.
108 Turpinājumā ir jānorāda, ka, pamatojoties uz šā sprieduma 102. un 103. punktā aprakstītajiem dokumentiem, nav iespējams ar pārliecību secināt, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā par pirmo prasītāju tika veikta tiesas izmeklēšana par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pēc valsts līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās.
109 Ar otro argumentu Padome apgalvo, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbības, kas pārmestas pirmajam prasītājam un konstatētas apstrīdētajā lēmumā, noteikti bija saistītas ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, jo ieinteresētā persona ir bijušā Tunisijas valsts vadītāja sievas brāļa/māsas dēls.
110 Šā argumenta pamatojumam Padome 2012. gada 30. oktobrī iesniedza izrakstu no Tunisijas “Valdības prezidentūras” tīmekļa vietnes, kurš bija datēts ar 2011. gada 26. janvāri un no kura izriet, ka pret bijušo Tunisijas valsts vadītāju, viņa sievu, kā arī “vairākiem viņu ģimenes locekļiem” tikušas izvirzītas apsūdzības, tostarp par “mantiska kustamā un nekustamā īpašuma [..] nelikumīgu iegādi ārzemēs”.
111 Tomēr no šā dokumenta, kurā pirmais prasītājs nav minēts, neizriet, ka noteikti bijušā Tunisijas valsts vadītāja ģimenes locekļi, kas nav pirmais prasītājs, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā varēja tikt kvalificēti kā “atbildīgi par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”, jo “mantiska kustamā un nekustamā īpašuma [..] nelikumīga iegāde ārzemēs” ne vienmēr atbilst valsts līdzekļu nelikumīgai piesavināšanās.
112 Turklāt, ņemot vērā šā sprieduma 94. punktā minēto, pat ja bijušā Tunisijas valsts vadītāja sieva vai noteikti ģimenes locekļi, kas nav pirmais prasītājs, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā būtu varēti tikt kvalificēti par “atbildīgiem par Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”, Vispārējā tiesa bez pierādījumiem vai saskaņotām norādēm par to no tā nevar secināt, ka “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbības”, kas pārmestas pirmajam prasītājam, būtu tieši vai netieši saistītas ar “Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”, ko šīs personas varētu būt izdarījušas. Pretēja apgalvojuma gadījumā būtu jāpasludina, ka jebkura nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas rīcība, ko, iespējams, ir izdarījuši bijušā Tunisijas valsts vadītāja ģimenes locekļi, noteikti ir saistīta ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.
113 Līdz ar to Padomes otrais arguments katrā ziņā ir jānoraida.
114 Ar trešo argumentu, kas izvirzīts tiesas sēdē, Padome apgalvo, ka no Tunisijas pirmās instances tiesas vecākā izmeklēšanas tiesneša sekretāra apliecinājuma, kas Vispārējā tiesā iesniegts 2012. gada 30. oktobrī, izriet, ka pirmajam prasītājam ir izvirzīta apsūdzība, tostarp par “līdzdalību līdzekļu nelikumīgas piesavināšanās veikšanā, ko veicis civildienesta ierēdnis vai tam pielīdzināms ierēdnis”. Šī norāde – atbilstoši Padomes uzskatiem – ļaujot secināt, ka izmeklēšana, uz kuru ir atsauce apstrīdētajā lēmumā, noteikti ir saistīta – pat ja tikai netieši – ar “Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”.
115 Tomēr no norādēm, ko tiesas sēdē sniedza Padome un ko apstiprināja pirmā prasītāja advokāts, izriet, ka attiecīgais apliecinājums ticis pieņemts nevis 2001. gada 16. septembrī, kā tas izriet no tā tulkojuma franču valodā, bet gan 2011. gada 16. septembrī, kā norādīts oriģinālā arābu valodā. Tādējādi minētais apliecinājums ir ticis pieņemts pēc apstrīdētā lēmuma. Tomēr lēmuma iesaldēt līdzekļus tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda varēja būt Padomes rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (pēc analoģijas skat. Tiesas 2002. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 168. punkts). Līdz ar to attiecīgā apliecinājuma teksts nekādā ziņā nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma interpretāciju.
116 Turklāt pilnības labad ir jānorāda, ka šajā apliecinājumā nav precizēts, vai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā pret pirmo prasītāju jau tika veikta kriminālvajāšana par rīcību, kas saistīta ar “Tunisijas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos”. Tajā ir tikai uzskaitītas apsūdzības pret pirmo prasītāju 2011. gada 16. septembrī “izmeklēšanas lietā ar atsauces Nr. 19592/1”.
117 No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats, kas attiecas uz tiesību uz īpašumu pārkāpumu, ir jāapstiprina, un tādēļ apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz pirmo prasītāju, un par prasību pārējā daļā nav jāspriež.
C – Par apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas iedarbību laikā
118 Spriedumiem, ar kuriem Vispārējā tiesa atceļ Savienības iestādes vai organizācijas pieņemtu lēmumu, principā ir tūlītēja iedarbība, proti, atceltais tiesību akts tiek izslēgts ar atpakaļejošu spēku no tiesību sistēmas un tiek pieņemts, ka tas nekad nav pastāvējis (šajā ziņā skat. šā sprieduma 66. punktā minēto spriedumu lietā Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, 35. punkts). Tomēr, pamatojoties uz LESD 264. panta otro daļu, Vispārējā tiesa uz laiku var saglabāt atceltā lēmuma iedarbību (šajā ziņā skat. šā sprieduma 75. punktā minēto spriedumu lietā Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 373.–376. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑316/11 Kadio Morokro/Padome, Krājumā nav publicēts, 39. punkts).
119 Šajā lietā ir jāatgādina, ka ar šā sprieduma 14. punktā minētajiem lēmumiem ir tikai ticis aizstāts Lēmuma 2011/72 5. panta sākotnējais teksts, kas minēts šā sprieduma 6. punktā, lai par šajā lēmumā noteikto pasākumu beigu datumu vispirms noteiktu 2013. gada 31. janvāri un tad – 2014. gada 31. janvāri. Pārējā daļā šā panta teksts nav ticis grozīts.
120 Tādējādi ar minētajiem lēmumiem nav ticis aizstāts Lēmuma 2011/72, kas grozīts ar apstrīdēto lēmumu, pielikumā esošais saraksts. To iedarbība aprobežojās ar šajā lēmumā paredzēto pasākumu piemērošanas termiņa pagarināšanu. Tomēr, tā kā apstrīdētā lēmuma atcelšanai ir iedarbība ar atpakaļejošu spēku, ir jāuzskata, ka uz pirmo prasītāju no šā sprieduma stāšanās spēkā nekad nav attiekušies šie pasākumi.
121 Līdz ar to, ja šis spriedums stātos spēkā nekavējoties, Regula Nr. 101/2011, ciktāl tā attiecas uz pirmo prasītāju, zaudētu juridisko pamatu un Padomei, piemērojot LESD 266. panta pirmo daļu, tā būtu jāatceļ attiecībā uz pirmo prasītāju. Tādējādi pirmais prasītājs varētu pārcelt visus vai daļu savu līdzekļu ārpus Eiropas Savienības, tā radot risku, ka būtiski un neatgriezeniski tiek apdraudēta visu to līdzekļu iesaldēšanas pasākumu efektivitāte, par kuru piemērošanu pirmajam prasītājam nākotnē varētu lemt Padome (šajā ziņā pēc analoģijas skat. šā sprieduma 75. punktā minēto spriedumu lietā Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 373. punkts).
122 Tomēr, ņemot vērā apstiprinātā pamata būtību, nevar tikt izslēgts, ka citu, apstrīdētajā lēmumā neminētu iemeslu dēļ pirmā prasītāja iekļaušana Lēmuma 2011/72 pielikumā esošajā sarakstā būtu pamatota.
123 Līdz ar to pēc analoģijas ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 60. panta otrās daļas noteikumiem, kas attiecas uz atcelto regulu gadījumu, ir jāsaglabā apstrīdētā lēmuma tiesiskās sekas līdz apelācijas celšanas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā apelācija tiek celta, – līdz tās noraidīšanas brīdim.
Par tiesāšanās izdevumiem
124 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu:
“Lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. [..]”
125 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu:
“Dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Valstis, kas nav dalībvalstis, bet kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas puses, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde, ja tās iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Vispārējā tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājas lietā un kas nav šā punkta iepriekšējās daļās minētās personas, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām.”
126 Šajā lietā, tā kā Padomei lielākoties spriedums ir nelabvēlīgs, tai saskaņā ar prasītāju prasījumiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma procedūru. Tomēr, ņemot vērā, ka prasītāji ir minējuši precīzu summu, kas Padomei viņiem būtu jāsamaksā par tiesāšanās izdevumiem, ir jāatgādina, ka strīdu lietas dalībnieku gadījumā un pēc ieinteresētās personas pieprasījuma Vispārējai tiesai par prasītājiem atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem jāspriež, izdodot rīkojumu, pamatojoties uz Reglamenta 92. panta 1. punktu.
127 Turklāt kā iestāde, kas iestājusies lietā, Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati. Visbeidzot tas pats attiecas uz Tunisijas Republiku.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2011. gada 4. februāra Īstenošanas lēmumu 2011/79/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/72/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Tunisijā, ciktāl tas attiecas uz Mohamed Trabelsi;
2) saglabāt Lēmuma 2011/79 tiesiskās sekas attiecībā uz Mohamed Trabelsi līdz apelācijas celšanas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā tiek celta apelācija, – līdz tās noraidīšanas brīdim;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Mohamed Trabelsi, Ines Lejri, Moncef Trabelsi, Selima Trabelsi un Tarek Trabelsi tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma procedūru;
5) Eiropas Komisija un Tunisijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 28. maijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
A – Par pieņemamību
1. Par prasījumu atcelt tiesību aktu apmēru un pieņemamību
a) Par prasījumu atcelt tiesību aktu apmēru
b) Par statusu, kas prasītājiem dod interesi celt prasību tiesā
2. Par citu prasījumu pieņemamību
a) Par prasījumiem Vispārējai tiesai piešķirt “[pirmajam un otrajam prasītājam] tiesības atbildēt” un aizsargāt piekto prasītāju
b) Par prasījumiem izdot rīkojumu
c) Par prasījumiem par izpildes apturēšanu
d) Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību
e) Par prasījumiem piespriest apmaksāt vienreizējus izdevumus
B – Par prasību pārējā daļā
1. Par pirmo pamatu – apstrīdētā lēmuma autora kompetences neesamību
a) Piemērojamie noteikumi
b) Piemērošana šajā lietā
2. Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
a) Par pamata apmēru
b) Par pamata pamatotību
3. Par trešo pamatu – tiesību uz īpašumu pārkāpumu
a) Par tiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojumu pastāvēšanu
b) Par nosacījumiem, kādos ir pieļaujami tiesību uz īpašumu īstenošanas ierobežojumi
c) Par šā sprieduma 79.–81. punktā norādīto nosacījumu izvērtēšanas nepieciešamību
d) Par šā sprieduma 79. punktā minētā nosacījuma ievērošanu
Par to, vai apstrīdētajam lēmumam ir jāatbilst Lēmumā 2011/72 paredzētajam
Par Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punktā paredzētā ievērošanu apstrīdētajā lēmumā
– Lēmuma 2011/72 1. panta 1. punkta jēga un piemērojamība
– Apstrīdētā lēmuma, ciktāl tas attiecas uz pirmo prasītāju, jēga un piemērojamība
– Aizstāvības argumenti
C – Par apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas iedarbību laikā
Par tiesāšanās izdevumiem