Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 8. maijā (1)
Lieta C‑126/23 [Burdene] (i)
UD,
QO,
VU,
LO,
CA
pret
Presidenza del Consiglio dei Ministri,
Ministero dell’Interno
(Tribunale ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2004/80/EK – 12. panta 2. punkts – Tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas valsts sistēmas – Vardarbībā cietušā nāve – Kompensācija vardarbībā cietušā tuvākajiem ģimenes locekļiem – Jēdziens “cietušais” – Valsts tiesiskais regulējums, kas izslēdz kompensācijas izmaksu vardarbībā cietušā tuvākajiem ģimenes locekļiem, ja tam ir pārdzīvojis laulātais un bērni – “Taisnīga un samērīga” kompensācija
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmu ir par to, kā jāinterpretē Padomes Direktīvas 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziedzībā cietušajiem (2) 12. panta 2. punkts, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (3) 20. un 21. pants, 33. panta 1. punkts un 47. pants, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (4) 12. protokola 1. pants.
2. Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp slepkavības upura vecākiem, māsu un bērniem, no vienas puses, un Presidenza del Consiglio dei Ministri (Ministru padomes prezidentūra, Itālija) un Ministero dell’Interno (Iekšlietu ministrija, Itālija), no otras puses, par kompensācijām, kuras slepkavības izdarītāja maksātnespējas dēļ par viņiem nodarīto kaitējumu izmaksājusi Itālijas valsts, un kuras ir vai nu pārāk mazas, vai vispār netika samaksātas.
3. Izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka ar Savienības tiesībām kompensācijas vardarbībā cietušajiem jomā nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš cietušā nāves gadījumā automātiski izslēdz kompensācijas izmaksu konkrētiem viņa ģimenes locekļiem, piemērojot prioritātes kārtību, kas aizgūta no mantojuma tiesībām.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesību normas
1. Direktīva 2004/80
4. Direktīvas 2004/80 3., 5.–7. un 10. apsvērumā ir noteikts:
“(3) Eiropadome savā sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē aicināja sagatavot noziegumos cietušo aizsardzības obligātos standartus, īpaši attiecībā uz tiesas pieejamību cietušajiem un viņu tiesībām uz kompensāciju par kaitējumiem, ieskaitot tiesu izdevumus.
[..]
(5) Padome 2001. gada 15. martā pieņēma Pamatlēmumu 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā [(5)]. Ar šo lēmumu, pamatojoties uz Eiropas Savienības līguma VI sadaļu [“Noteikumi par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās” (6)], noziegumos cietušajiem kriminālprocesā ļauj prasīt kompensāciju no likumpārkāpēja.
(6) Noziegumos cietušajiem Eiropas Savienībā jābūt tiesībām uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju par nodarītajiem kaitējumiem neatkarīgi no tā, kurā [Savienības] vietā noziegums izdarīts.
(7) Ar šo direktīvu izveido sadarbības sistēmu, lai noziegumos cietušajiem atvieglotu kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos, kurai jādarbojas, pamatojoties uz dalībvalstu sistēmām kompensāciju piešķiršanai tādos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas izdarīti to teritorijā. Tādēļ visās dalībvalstīs jābūt kompensācijas mehānismam.
[..]
(10) Noziegumos cietušie bieži nevar saņemt kompensāciju no likumpārkāpēja tādēļ, ka likumpārkāpējam nav līdzekļu, kas vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu par zaudējumu segšanu, vai arī likumpārkāpēju nevar identificēt vai veikt kriminālvajāšanu pret to.”
5. Šīs direktīvas II nodaļā “Valstu kompensācijas sistēmas” ir iekļauts 12. pants, kurā ir paredzēts:
“1. Šīs direktīvas noteikumi par kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos ir piemērojami, pamatojoties uz dalībvalstu to kompensāciju sistēmām, kuras izmaksā to attiecīgajā teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem.
2. Visas dalībvalstis nodrošina to, ka to tiesību normās ir paredzēta tāda to teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem izmaksājamo kompensāciju sistēma, kura garantē taisnīgu un samērīgu kompensāciju cietušajiem.”
6. Šīs direktīvas III nodaļā “Īstenošanas noteikumi” ir ietverts 13.–21. pants. 17. pants “Labvēlīgāki noteikumi” ir formulēts šādi:
“Ciktāl šādi noteikumi nav pretrunā šai direktīvai, šī direktīva dalībvalstīm neliedz:
a) ieviest vai paturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus noziegumos cietušo vai citu noziegumos skartu personu labā;
b) ieviest vai paturēt spēkā noteikumus par kompensāciju tādos noziegumos cietušajiem, kas izdarīti ārpus to teritorijas, vai citai personai, kuru skāris šāds noziegums, saskaņā ar nosacījumiem, kurus dalībvalstis šim nolūkam var precizēt.”
2. Direktīva 2012/29/ES
7. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (7), 19. apsvērumā ir norādīts:
“Persona būtu jāuzskata par cietušo neatkarīgi no tā, vai likumpārkāpējs ir identificēts, aizturēts, apsūdzēts vai notiesāts, un neatkarīgi no radnieciskām attiecībām starp tiem. Ir iespējams, ka nozieguma rezultātā kaitējums ir radies arī cietušā ģimenes locekļiem. Nozieguma rezultātā kaitējums varētu rasties jo īpaši tās personas ģimenes locekļiem, kuras nāves tiešais cēlonis bija noziedzīgs nodarījums. Tādēļ arī uz šādiem ģimenes locekļiem, kas ir netieši noziegumos cietušie, būtu jāattiecina šajā direktīvā noteiktā aizsardzība. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu spēt ieviest procedūras, lai ierobežotu tādu ģimenes locekļu skaitu, kas var izmantot šajā direktīvā noteiktās tiesības. Gadījumā, ja cietušais ir bērns, bērnam vai, ja vien tas nav pretrunā bērna interesēm, personai, kurai ir vecāku atbildība, vajadzētu būt tiesīgai bērna vārdā izmantot šajā direktīvā noteiktās tiesības. Šī direktīva neskar valstu administratīvās procedūras, kas vajadzīgas, lai apstiprinātu, ka kāda persona ir cietušais.”
8. Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
a) “cietušais” ir:
i) fiziska persona, kurai nodarīts kaitējums, tostarp fizisks, garīgs vai emocionāls kaitējums, vai ekonomiski zaudējumi, ko tieši izraisījis noziedzīgs nodarījums;
ii) tās personas, kuras nāvi ir tieši izraisījis noziedzīgs nodarījums, ģimenes locekļi, kuriem minētās personas nāves rezultātā ir nodarīts kaitējums;
b) “ģimenes locekļi” ir laulātais, persona, kura ar cietušo pastāvīgi un ilgstoši dzīvo tuvās attiecībās un kurai ar cietušo ir kopīga mājsaimniecība, radinieki tiešā līnijā, brāļi un māsas un cietušā apgādājamie;
[..].
2. Dalībvalstis var ieviest procedūras:
a) lai, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus, ierobežotu to cietušā ģimenes locekļu skaitu, kuri var izmantot šajā direktīvā noteiktās tiesības; un
b) lai saistībā ar 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktu noteiktu, kuriem ģimenes locekļiem tiek piešķirta prioritāte attiecībā uz šajā direktīvā noteikto tiesību izmantošanu.”
B. Itālijas tiesības
9. 2016. gada 7. jūlija Legge n. 122 – Disposizioni per l’adempimento degli obblighi derivanti dall’appartenenza dell’Italia all’Unione europea – Legge europea 2015-2016 (Likums Nr. 122, ar kuru paredz noteikumus par Itālijas pienākumu, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā, izpildi – Eiropas likums 2015–2016) (8) redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 122/2016”) 11. pantā ir paredzēts:
“1. Neskarot ar citām tiesību normām paredzētos noteikumus par labu konkrētos noziegumos cietušajiem, ja tie ir labvēlīgāki, tiesības uz valsts kompensāciju tiek atzītas tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem un katrā ziņā Codice penale [Kriminālkodeksa] 603.a pantā minētajos noziegumos cietušajiem, izņemot 581. un 582. pantā minētos noziegumus, ja vien neiestājas atbildību pastiprinošie apstākļi, kas paredzēti Kriminālkodeksa 583. pantā.
2. Kompensācija par slepkavību, seksuāla rakstura uzbrukumiem vai ļoti smagiem miesas bojājumiem saskaņā ar Kriminālkodeksa 583. panta otro daļu [..] tiek izmaksāta cietušajam vai 2.a punktā norādītajām tiesīgajām personām tādā apmērā, kāds ir noteikts 3. punktā minētajā dekrētā. Par noziegumiem, kas nav minēti pirmajā teikumā, kompensāciju izmaksā medicīnisko un sociālās palīdzības izdevumu atlīdzināšanai.
2.a Ja cietušais nozieguma rezultātā ir miris, kompensāciju izmaksā pārdzīvojušajam laulātajam un bērniem; ja nav laulātā un bērnu, kompensācija pienākas tēvam un mātei, bet, ja nav tēva un mātes, – brāļiem un māsām, kas nozieguma izdarīšanas brīdī dzīvoja kopā ar cietušo un bija viņa apgādājamie [..].
2.b Ja tiesības uz kompensāciju ir vairākām personām, kompensāciju sadala atbilstoši kvotām, kas noteiktas ar Codice civile [Civilkodeksa] otrās grāmatas II sadaļas noteikumiem.
3. Ar Ministro dell’interno [iekšlietu ministra, Itālija] un Ministro della giustizia [tieslietu ministra, Itālija] dekrētu, vienojoties ar Ministro dell’economia e delle finanze [ekonomikas un finanšu ministru, Itālija], – dekrēts jāizdod sešu mēnešu laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas –, tiek noteikts kompensāciju apmērs, nepārsniedzot 14. pantā minētā [Fondo di rotazione per la solidarieta’ alle vittime dei reati di tipo mafioso, delle richieste estorsive, dell’usura e dei reati intenzionali violenti (Apgrozības kapitāla fonda solidaritātei mafijas noziegumos, ar izspiešanu un augļošanu saistītos noziegumos, kā arī tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem, Itālija) (9)] piešķirto budžeta līdzekļu robežas, nodrošinot lielāku kompensāciju seksuālās vardarbības un slepkavības noziegumos cietušajiem un it īpaši cietušo bērniem, ja slepkavību ir izdarījis laulātais, tostarp šķirtais laulātais, vai persona, kurai ir vai ir bijusi emocionāla saikne ar cietušo.”
10. Likuma Nr. 122/2016 13. panta 2. punktā ir noteikts:
“Pieteikumu iesniedz 60 dienu laikā no tā lēmuma pieņemšanas, ar kuru tiesvedība izbeigta sakarā ar to, ka noziedzīgo nodarījumu izdarītājs netika noskaidrots, vai no neveiksmīgās izmeklēšanas pēdējā akta pieņemšanas, vai arī no datuma, kurā spriedums krimināllietā ir ieguvis res judicata spēku.”
11. 2019. gada 22. novembra Decreto ministeriale – Determinazione degli importi dell’indennizzo alle vittime dei reati intenzionali violenti (Ministra dekrēts, ar ko nosaka kompensāciju apmēru tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem) (10), kurš pieņemts, īstenojot Likuma Nr. 122/2016 11. panta 3. punktu (turpmāk tekstā – “ministrijas īstenošanas dekrēts”), 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka “gadījumā, ja slepkavību ir izdarījis laulātais, tostarp šķirtais laulātais, vai persona, kurai ir vai ir bijusi emocionāla saikne ar cietušo, [ir paredzēta] fiksēta summa 60 000 EUR apmērā par labu tikai upura bērniem”.
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
12. Ar 2018. gada 18. septembra spriedumu Tribunale di Padova (Padujas tiesa, Itālija) piesprieda 30 gadu cietumsodu personai, kura Itālijā bija izdarījusi savas bijušās dzīvesbiedres slepkavību, un piesprieda samaksāt provizorisku kompensāciju viņas ģimenes locekļiem, kas bija civilprasītāji. Tādējādi tika piešķirti 400 000 EUR katram no abiem vardarbībā cietušās bērniem, 120 000 EUR – viņas tēvam, mātei un māsai, kā arī 30 000 EUR viņas laulātajam, ar kuru viņa vairs nedzīvoja kopā, lai gan viņi nebija šķīrušies.
13. Saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ņemot vērā to, ka slepkavības izdarītājam nebija ne mantas, ne ienākumu un ka tam bija piešķirta bezmaksas juridiskā palīdzība, Itālijas valsts vienīgi katram bērnam izmaksāja kompensāciju 20 000 EUR apmērā, bet laulātajam, ar kuru vardarbībā cietusī vairs nedzīvoja kopā, tika izmaksāta kompensācija 16 666,66 EUR apmērā.
14. 2022. gada 1. februārī prasītāji, proti, vardarbībā cietušās ģimenes locekļi, izņemot laulāto, uzskatīdami, ka ar Likumu Nr. 122/2016, pārkāpjot Direktīvu 2004/80, ir ieviesti būtiski ierobežojumi attiecībā uz kompensāciju izmaksu, cēla prasību iesniedzējtiesā Tribunale Ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa, Itālija). Viņu prasības ir vērstas uz to, lai netiktu piemērots ministrijas īstenošanas dekrēts tā prettiesiskuma dēļ un lai summas, kas tiem izmaksājamas kā kompensācija viņu radniecības pakāpes ar slepkavības upuri dēļ, tiktu noteiktas “taisnīgi un samērīgi” šīs direktīvas 12. panta 2. punkta izpratnē, ņemot vērā nodarītā kaitējuma apmēru, kas noteikts spriedumā, ar kuru tika notiesāts slepkavības izdarītājs, – attiecībā uz bērniem, atņemot summu, kas tiem jau bija izmaksāta; turklāt lai tas tiktu nodrošināts pat tad, ja Solidaritātes fonda rīcībā nebūtu vajadzīgo finanšu līdzekļu. Pakārtoti prasītāji lūdz piespriest Ministru padomes prezidentūrai, kas pārstāv Itālijas valsti, izmaksāt tādas pašas summas kā kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts, kļūdaini piemērojot minēto direktīvu, it īpaši tās 12. pantu.
15. Pirmkārt, prasītāji norāda, ka ierobežojums, kas noteikts ar Likuma Nr. 122/2016 11. panta 2.a punktu, kurā ir paredzēts, ka vardarbībā cietušās vecākiem kompensācija tiek atzīta tikai tad, ja nav laulātā un bērnu, savukārt brāļiem un māsām – tikai tad, ja nav personu, kas piederīgas iepriekš minētajām kategorijām, pārkāpjot Direktīvas 2004/80 12. pantā paredzēto kompensēšanas pienākumu, ciktāl ar to cietušo personu vidū, kurām abstrakti atzītas tiesības uz kompensāciju, ir minētas personas, kam ir konkrēti jāsaņem kompensācija, un tas darīts patvaļīgi, neatsaucoties uz taisnīgiem un atbilstošiem kritērijiem konkrētajā gadījumā. Turklāt šajā gadījumā kompensācija esot piešķirta arī vardarbībā cietušās laulātajam, ar kuru viņa vairs nedzīvoja kopā kopš 2006. gada, apmēram vienpadsmit gadus pirms viņas nāves. Tādējādi tiesības uz kompensāciju esot atzītas, lai gan emocionālā saikne acīmredzami esot bijusi tik vāja, ka gandrīz nepastāvēja.
16. Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka summa 20 000 EUR apmērā, kas tika piešķirta vardarbībā cietušās bērniem, piemērojot ministrijas īstenošanas dekrētu, un kas atbilst 5 % no provizoriskās summas, kura bija noteikta tiesas nolēmumā, nešķiet atbilstoša tam, ko Tiesa noteica 2020. gada 16. jūlija sprieduma Presidenza del Consiglio dei Ministri (11) 69. punktā.
17. Treškārt, prasītāji uzskata, ka valsts tiesiskais regulējums ir prettiesisks arī tiktāl, ciktāl ar to kompensāciju izmaksa ir pakļauta nosacījumam, ka valsts ir rezervējusi līdzekļus, kas ļauj kompensāciju piešķirt, un tas esot pretrunā Direktīvas 2004/80 10. apsvērumam.
18. Itālijas iestādes atbildētājas uzsver, ka attiecībā uz bērnu situāciju kompensācijas summa tika noteikta, stingri ievērojot spēkā esošās normas, ņemot vērā pārdzīvojušā laulātā iztikas līdzekļus. Tās arī atgādina, ka Tiesa, sprieduma BV 58. punktā norādījusi, ka dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā minētās kompensācijas summas noteikšanu, šī sprieduma 65. punktā uzskatīja, ka šī norma neliedz cietušajiem maksāt fiksētu kompensāciju, bet vienīgi prasa, lai šī kompensācija būtu “taisnīga un samērīga”. Minētā sprieduma 69. punktā Tiesa esot uzskatījusi, ka šī prasība ir izpildīta, ja kompensācija, pat ja tā ir fiksēta, veido “atbilstošo ieguldījumu [cietušajam] nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanā”.
19. Atbildētājas arī norāda, ka vardarbībā cietušās tēva, mātes un māsas prasības ir nepieņemamas. Noilguma termiņš, kas paredzēts kompensācijas prasības iesniegšanai administratīvā ceļā, esot beidzies, jo spriedums krimināllietā kļuva galīgs 2021. gada 6. maijā, izskatāmā lieta tika ierosināta 2022. gada 1. februārī un mediācijas pieteikums nepārtrauc noilgumu.
20. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai vērtētu pamatotību tajā iesniegtajai prasībai atlīdzināt zaudējumus – prasībai, kas pamatota ar Direktīvas 2004/80 kļūdainu transponēšanu –, iepriekš ir jānosaka, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā regulējums, kas izriet no Likuma Nr. 122/2016 11. panta 2.a, 2.b un 3. punkta, atbilst Savienības tiesībām.
21. Šī tiesa norāda, ka ar minēto valsts tiesisko regulējumu, ar kuru pat gadījumā, kad ar galīgu spriedumu ir noteiktas konkrētu ģimenes locekļu tiesības uz zaudējumu atlīdzību un tās summa, kompensācijas izmaksa vardarbībā cietušā vecāku gadījumā ir pakļauta nosacījumam par laulātā un bērnu neesamību, bet vardarbībā cietušā māsas un brāļa gadījumā – nosacījumam par tēva un mātes neesamību, ja tie nozieguma izdarīšanas brīdī dzīvoja kopā ar vardarbībā cietušo un bija viņa apgādājamie, nav ņemts vērā ar vardarbībā cietušā vardarbīgo zaudējumu saistīto ciešanu nemateriālais aspekts.
22. Attiecībā uz laulāto un bērniem minētā tiesa norāda, ka nav ņemts vērā nodarītā kaitējuma apmērs. Tādējādi šajā gadījumā neesot piešķirta nekāda nozīme tam, ka laulātais noteiktu laiku dzīvoja šķirti no vardarbībā cietušās, bet bija paredzēta vienīgi kompensāciju sadale, balstoties uz mantojuma jomā spēkā esošajām tiesību normām ar nosacījumu, ka Solidaritātes fondā ir pietiekami līdzekļi. Tātad neesot ņemts vērā izdarītā nozieguma radīto seku smagums attiecībā uz cietušajiem, neievērojot spriedumu BV. Turklāt bērniem paredzētā kompensācija esot noteikta apmērā, kas lielā mērā atbilst laulātajam piešķirtajai kompensācijai, un tas nekādi neesot samērīgi ar kriminālprocesā noteikto provizoriskās kompensācijas apmēru un ar to neesot ņemts vērā neviens no kritērijiem, kurus parasti piemēro radinieku zaudēšanas gadījumā, piemēram, cietušā vecums, pārdzīvojušā vecums, radniecības pakāpe un kopīga dzīvesvieta, pastāvot iespējai galīgajai summai piemērot korekcijas atkarībā no konkrētās situācijas. Bērniem piešķirto summu šajā gadījumā nevarot uzskatīt par “taisnīgu un samērīgu” Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta izpratnē.
23. Turklāt minētā tiesa uzsver, ka Likuma Nr. 122/2016 13. panta 2. punktā noteiktais noilguma termiņš kompensācijas prasības iesniegšanai administrācijā, kas esot piemērojams slepkavības upura vecāku un māsas prasībai, esot pārāk īss un šķietot pretrunā Hartas 47. pantam.
24. Šajos apstākļos Tribunale Ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai kompensācijas izmaksa, kas noteikta par labu personas, kas ir tīšas prettiesiskas nonāvēšanas upuris, vecākiem un māsai saskaņā ar [Likuma Nr. 122/2016] 11. panta 2.a punktu, ciktāl tā ir pakļauta nosacījumam, ka vardarbībā cietušajam nav bērnu un laulātā (attiecībā uz vecākiem) un nav vecāku (attiecībā uz brāļiem vai māsām), atbilst Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta prasībām, kā arī [Hartas] 20. pantam (vienlīdzība), 21. pantam (diskriminācijas aizliegums), 33. panta 1. punktam (ģimenes aizsardzība), 47. pantam (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu) un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12. protokola 1. pantam (diskriminācijas aizliegums)[?]
2) Vai ar [Likuma Nr. 122/2016] 11. panta 3. punktu paredzētais nosacījums kompensācijas izmaksai, kurš izteikts ar vārdiem “nepārsniedzot [Solidaritātes fondam] piešķirtos budžeta līdzekļus”, neparedzot citus noteikumus, ar kuriem Itālijas valstij tiktu uzlikts pienākums veidot konkrētai kompensāciju izmaksai piemērotas budžeta līdzekļu rezerves, kas noteiktas arī ņemot vērā statistiku un katrā ziņā piemērotas, lai konkrēti un saprātīgā termiņā spētu izmaksāt kompensāciju tiesīgajām personām, var uzskatīt par “taisnīgu un samērīgu kompensāciju cietušajiem”, īstenojot Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta noteikumus?”
25. Vardarbībā cietušās vecāki un māsa, kā arī viņas bērni, Itālijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tie atbildēja uz Tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem 2024. gada 21. februāra tiesas sēdē.
IV. Analīze
A. Par Tiesas kompetenci un par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
26. Rakstveida apsvērumos Itālijas valdība uzskata, ka ir jāuzdod jautājums par Tiesas kompetenci un prejudiciālo jautājumu pieņemamību, jo strīds pamatlietā attiecas uz situāciju, kura neietilpst Direktīvas 2004/80 piemērošanas jomā.
27. Šis arguments neattiecas uz to, ka visi prasītāji, kas kritizē piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību, ņemot vērā Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu, dzīvo Itālijā, proti, valstī, kuras teritorijā tika izdarīta tīšā prettiesiskā nonāvēšana. Tomēr man šķiet noderīgi atgādināt, ka sprieduma BV 52. punktā Tiesa nosprieda, ka šī norma “katrai dalībvalstij nosaka pienākumu ieviest kompensācijas sistēmu, kas aptver visus to teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušos”, un 55. punktā – ka minētā norma “[piešķir] tiesības saņemt taisnīgu un samērīgu kompensāciju ne tikai tiem kādas dalībvalsts teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas atrodas pārrobežu situācijā šīs direktīvas 1. panta izpratnē, bet arī tiem cietušajiem, kas pastāvīgi dzīvo šīs dalībvalsts teritorijā”.
28. Itālijas valdība norāda, ka, pirmām kārtām, iesniedzējtiesa nav uzdevusi jautājumus par prasītāju kā cietušo statusu Direktīvas 2004/80 izpratnē un ka, otrām kārtām, jēdziens “cietušais” ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz tieši cietušo personu. Līdz ar to kritizētais Itālijas tiesiskais regulējums ietilpstot dalībvalstu kompetencē un tas pamatojot prejudiciālo jautājumu nepieņemamību.
29. Jautājums par to, vai jēdziens “cietušais” tīšā, vardarbīgā noziegumā Direktīvas 2004/80 izpratnē slepkavības gadījumā ietver tādus vardarbībā cietušā tiesību pārņēmējus kā viņa pārdzīvojušais laulātais, bērni, vecāki vai brāļi un māsas, attiecas uz šīs direktīvas piemērošanas jomu.
30. Līdz ar to uzskatu, ka par Tiesas kompetenci un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību nav šaubu.
B. Par otrā prejudiciālā jautājuma pieņemamību
31. Manuprāt, šis otrais jautājums, kas attiecas uz Itālijas tiesiskajā regulējumā paredzēto kompensācijas ierobežojumu saskaņā ar maksimālo apmēru, kurš izriet no Solidaritātes fondam šim nolūkam piešķirtā budžeta, nav pieņemams.
32. Kā tika apstiprināts tiesas sēdē, šāds ierobežojums neietekmēja kompensācijas summas, kuras Itālijas valsts piešķīra pamatlietā. Līdz ar to pievienojos Komisijas un Itālijas valdības viedoklim, ka iesniedzējtiesas jautājumam nav ietekmes uz lietas atrisinājumu. Turklāt var norādīt, ka iesniedzējtiesa nav iesniegusi precizējumus par Solidaritātes fonda finansējumu vai darbību (12).
33. Turklāt konstatēju, ka neviens prejudiciālais jautājums neattiecas uz citām iesniedzējtiesas norādītajām neskaidrībām, proti, pārmērīgi samazināto kompensācijas summu, ko saņēma slepkavības upura bērni (13), kā arī īso kompensācijas prasības iesniegšanas termiņu.
C. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
34. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredz tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmu, kas tiesības uz kompensāciju bojāgājušā vecākiem pakļauj nosacījumam, ka viņam nav bērnu un pārdzīvojuša laulātā, kā arī viņa brāļu un māsu gadījumā – nosacījumam, ka viņam nav vecāku.
35. Tiesa tādējādi ir aicināta paskaidrot jēdzienu “cietušais” un papildināt formulējuma “taisnīga un samērīga kompensācija” interpretāciju, ko tā sniegusi spriedumā BV.
1. Par jēdzienu “cietušais”
36. Pirmkārt, ir jāprecizē, vai uz valsts tiesisko regulējumu, ciktāl tajā ģimenes locekļi ir norādīti kā personas, kas var saņemt kompensāciju cietušā nāves gadījumā, attiecas Direktīva 2004/80. Manuprāt, šī norādīšana nav atstāta dalībvalstu vērtējumam, kā izriet no šīs direktīvas 12. panta 2. punkta interpretācijas (14).
37. Pirmām kārtām, tā kā Direktīvā 2004/80 nav definēts jēdziens “cietušais” un nav atsauces uz valsts tiesisko regulējumu, ir jāuzskata, ka runa ir par autonomu Savienības tiesību jēdzienu. Saskaņā ar šīs direktīvas mērķi ar to tiecas nodrošināt, lai nebūtu atšķirības starp dalībvalstīm, nosakot personas, uz kurām attiecas šo valstu attiecīgajās teritorijās izdarītos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas valsts sistēma.
38. Otrām kārtām, Itālijas valdības atbalstītā interpretācija, kas ir pretēja Direktīvas 2004/80 17. pantam, manuprāt, ir jānoraida. Protams, šajā pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var pieņemt labvēlīgākus nosacījumus vardarbībā cietušo interesēs, paplašinot [kompensācijas] saņēmēju loku attiecībā uz “cit[ām] noziegumos skart[ām] person[ām]”. Tomēr minētais pants ir ietverts šīs direktīvas III nodaļā “Īstenošanas noteikumi”, un tātad tā mērķis ir tikai tās sistēmas ieviešana, ko dalībvalstis ir pieņēmušas, pamatojoties uz iepriekšējās nodaļās noteikto minimālo apmēru. Turklāt, ja minētās direktīvas 12. panta 2. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas ierobežo šīs pašas direktīvas piemērošanas jomu, attiecinot to tikai uz personām, kas ir izdzīvojušas “tīšā vardarbīgā noziegumā”, tā sekas būtu tādas, ka no šo noziegumu saraksta tiktu izslēgtas slepkavības, jo šajā gadījumā vairs nav tiešā vardarbībā cietušā, kam izmaksāt kompensāciju. Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka nedrīkst sašaurināt vardarbībā cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmas piemērojamību, to attiecinot uz kādiem noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificējami par tīšiem vardarbīgiem noziegumiem (15).
39. Trešām kārtām, ir arī jānodrošina interpretācijas saskaņotība ar citām Savienības tiesību normām. Tādējādi no Direktīvas 2004/80 5. apsvēruma izriet, ka tā iekļaujas Pamatlēmuma 2001/220, kas tika aizstāts ar Direktīvu 2012/29, turpinājumā.
40. Priekšlikumā direktīvai, ar kuru Komisija iepazīstināja 2023. gada 12. jūlijā (16), tā norāda, ka šī direktīva ir “galvenais horizontālais instruments, kas attiecas uz cietušo tiesībām” (17). Tā uzsver, ka Savienības tiesību akti par cietušo tiesībām ietver arī Direktīvu 2004/80, kas attiecas uz kompensāciju, un Savienības tiesību normas, kuras attiecas uz aizsardzības rīkojumiem (18). Šī iestāde uzsver, ka Direktīvas 2012/29 pieņemšana bija būtisks solis, kas Savienībā stiprināja vardarbībā cietušo tiesības un uz šiem cietušajiem orientētu tiesiskumu, un ka šī direktīva bija ļoti nozīmīga Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (19). Līdz ar to uzskatu, ka Direktīva 2004/80, kurā ir skatīts īpašais jautājums par vardarbībā cietušajiem maksājamajām kompensācijām, ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvu 2012/29, ar kuru ir noteikts vispārējs, “horizontāls” ietvars, pārņemot Komisijas formulējumu, lai arī tai ir atšķirīgs juridiskais pamats, proti, LESD 82. panta 2. punkts (20), savukārt Direktīvas 2004/80 juridiskais pamats bija EKL 308. pants, kas tagad ir LESD 352. pants.
41. Tādējādi jēdziens “cietušais”, kas minēts Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā, ir definēts Direktīvas 2012/29 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā (21). Līdz ar to Itālijas tiesiskais regulējums, ar kuru nosaka ģimenes locekļus, kas var saņemt kompensāciju cietušā nāves gadījumā, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, saskaņā ar kurām turklāt attiecīgo personu skaits ir ierobežots (22).
2. Par jēdzienu “taisnīga un samērīga kompensācija”
42. Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka miruša vardarbībā cietušā ģimenes locekļu tiesības uz kompensāciju ir atkarīgas no prioritātes kārtības, kas aizgūta no mantojuma nodošanas noteikumiem, kā sekas ir tādas, ka tad, ja vardarbībā cietušajam ir pārdzīvojis laulātais un bērni, viņa pārējiem tuvākajiem ģimenes locekļiem, šajā gadījumā viņa vecākiem, kā arī brāļiem un māsām, tikai šā apstākļa dēļ ir liegta jebkāda kompensācija.
43. Ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu dalībvalsts teritorijā izdarītos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem ir piešķirtas tiesības saņemt taisnīgu un samērīgu kompensāciju (23).
44. Spriedumā BV Tiesa interpretēja jēdzienu “taisnīga un samērīga kompensācija”, jo tai bija uzdoti jautājumi par zaudējumu atlīdzības summu 4 800 EUR apmērā, kas piešķirta seksuāla rakstura uzbrukumos cietušajiem atbilstoši tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem izmaksājamās kompensācijas valsts sistēmai Itālijā.
45. Tiesa sniedza Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta interpretācijas norādes, kas, manā ieskatā, ir atbilstīgas, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem par kārtību, kā nosakāmi “taisnīgas un samērīgas” kompensācijas saņēmēji.
46. Tiesa nosprieda, ka tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem izmaksājamā kompensācija ir jānosaka, ņemot vērā “izdarītā nozieguma radīto seku smagumu attiecībā uz cietušajiem”, un ka pretējā gadījumā tā neveido “atbilstošo ieguldījumu nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanā” (24).
47. No tā, manuprāt, var secināt, ka tāda kompensācijas sistēma, saskaņā ar kuru cietušo, kuri var saņemt kompensāciju, abstraktas prioritātes kārtības dēļ vardarbībā cietušie tiek izslēgti no jebkāda vērtējuma par viņiem nodarītā kaitējuma apmēru(25), un kura ir balstīta tikai uz ģimenes saitēm, no kā izriet vienkāršas prezumpcijas par kaitējuma esamību vai lielumu, nevar nodrošināt “taisnīgu un samērīgu kompensāciju” Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta izpratnē.
48. Šo vērtējumu turklāt apstiprina tiesas sēdē izdarītais konstatējums – lai arī šāds konkrētu vardarbībā cietušo izslēgšanas veids ir balstīts uz mantojuma tiesību nodošanas noteikumiem, ar to šos noteikumus nepiemēro pilnīgi. Tādējādi saskaņā ar Itālijas kompensācijas sistēmu vienīgā mantinieka esamība vai iemesls mantojuma atraušanai necienīgas izturēšanās dēļ neliedz noraidītajam mantiniekam tiesības saņemt kompensāciju. No tā izriet, ka, lai arī Itālijas tiesiskā regulējuma mērķis ir ieviest vienkāršotu veidu, kā noteikt cietušos, kuriem izmaksājama kompensācija (26), tomēr likumīgā prasība panākt vienkāršu un ātru kompensāciju cietušajiem nedrīkst aizstāt prasību atbilstoši kompensēt ciešanas, kas tiem radītas ar tīšo vardarbīgo noziegumu, kurš izraisījis viņu ģimenes locekļa nāvi (27).
V. Secinājumi
49. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt tikai uz pirmo Tribunale ordinario di Venezia (Venēcijas tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu, sniedzot šādu atbildi:
Padomes Direktīvas 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziegumos cietušajiem 12. panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredz tādu tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmu, kas bojāgājušā cietušā vecāku tiesības uz kompensāciju pakļauj nosacījumam par bērnu un pārdzīvojuša laulātā neesamību, kā arī šā cietušā brāļu un māsu tiesības – nosacījumam par minēto vecāku neesamību.