TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2013. gada 25. aprīlī (*)
Finanšu sistēmas izmantošanas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai nepieļaušana – Direktīva 2005/60/EK – 22. panta 2. punkts – Lēmums 2000/642/TI – Kredītiestāžu pienākums ziņot par aizdomīgiem finanšu darījumiem – Iestāde, kas darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā – Par informācijas vākšanu atbildīgās valsts finanšu ziņu vākšanas vienības identificēšana – LESD 56. pants – Šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai – Primāri vispārējo interešu apsvērumi – Samērīgums
Lieta C‑212/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Supremo (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 21. martā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 9. maijā, tiesvedībā
Jyske Bank Gibraltar Ltd
pret
Administración del Estado.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], J. Malenovskis [J. Malenovský] un D. Švābi [D. Šváby] (referents),
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 6. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Jyske Bank Gibraltar Ltd vārdā – M. Rubio de Casas, J. M. Olivares Blanco un J. de la Calle y Peral, abogados, kā arī D. Bufalá Balmaseda, procurador,
– Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González un N. Díaz Abad, pārstāvji,
– Francijas valdības vārdā – N. Rouam un G. de Bergues, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Urbani Neri, avvocato dello Stato,
– Polijas valdības vārdā – B. Czech un M. Szpunar, pārstāvji,
– Rumānijas valdības vārdā – R. H. Radu, kā arī A. Wellman un R. Nitu, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un E. Traversa, kā arī S. La Pergola un C. Vrignon, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 4. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvas 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 15. lpp.), 22. panta 2. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir izteikts saistībā ar tiesvedību Gibraltārā reģistrētas un Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā strādājošas kredītiestādes Jyske Bank Gibraltar Ltd. (turpmāk tekstā – “Jyske”) prasībā pret Administración del Estado [Spānijas valsts administrāciju] par Consejo de Ministros (Spānijas Ministru padome) 2009. gada 23. oktobra lēmumu, ar kuru tika noraidīta sūdzība par minētās Consejo de Ministros 2009. gada 17. aprīļa lēmumu, ar kuru Jyske tika piemēroti divi naudassodi kopumā EUR 1 700 000 apmērā un izteikti divi publiski rājieni par atteikšanos vai negribīgumu sniegt informāciju, ko rakstiski lūdzis Servicio Ejecutivo de la Comisión para la Prevención de Blanqueo de Capitales (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas komisijas izpilddienests, turpmāk tekstā – “Servicio Ejecutivo”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Padomes 1991. gada 10. jūnija Direktīvas 91/308/EEK par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai (naudas atmazgāšanai) (OV L 166, 77. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 9. nod., 1. sēj., 153. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. decembra Direktīvu 2001/97/EK (OV L 344, 76. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/308”), 6. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, kā arī to vadītāji un darbinieki pilnībā sadarbotos ar iestādēm, kas ir atbildīgas par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu:
a) pēc savas iniciatīvas informējot minētās iestādes par visiem faktiem, kas varētu liecināt par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;
b) pēc šo iestāžu pieprasījuma sniedzot tām visu vajadzīgo informāciju attiecīgajos tiesību aktos paredzētajā kārtībā.
2. 1. punktā minēto informāciju nosūta iestādēm, kas ir atbildīgas par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu dalībvalstī, kuras teritorijā atrodas iestāde vai persona, kas nodod informāciju. Šo informāciju parasti nodod persona vai personas, ko iestāde vai persona, uz kuru attiecas šī direktīva, iecēlusi 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā kārtībā.”
4 Direktīva 91/308 ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2005/60, kuras preambulas 40. apsvērumā ir teikts:
“Ņemot vērā noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas starptautisko raksturu, būtu iespējami plašāk jāatbalsta koordinācija un sadarbība starp [finanšu ziņu vākšanas vienībām (turpmāk tekstā – “FIU”)] saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/642/TI (2000. gada 17. oktobris) par sadarbības pasākumiem starp dalībvalstu finanšu ziņu vākšanas vienībām attiecībā uz informācijas apmaiņu [(OV L 271, 4. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 4. sēj., 15. lpp.)], ietverot FIU tīkla izveidi Eiropas Savienībā. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāsniedz nepieciešamā palīdzība, tostarp arī finansiālais atbalsts, lai atvieglotu šo koordināciju.”
5 Saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu, “lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, dalībvalstis šīs direktīvas darbības jomā var pieņemt vai paturēt stingrākus noteikumus”.
6 Minētās direktīvas 7. pantā ir paredzēts:
“Iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, piemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumus šādos gadījumos:
a) nodibinot komercdarbības attiecības;
b) veicot gadījuma rakstura darījumus, kuru apjoms ir EUR 15 000 vai vairāk, neatkarīgi no tā, vai tie tiek veikti ar vienu operāciju vai ar vairākām šķietami saistītām operācijām;
c) ja pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, neatkarīgi no izņēmumiem, atbrīvojumiem vai robežvērtības;
d) ja pastāv šaubas par iepriekš iegūtu klienta identifikācijas datu ticamību un atbilstību.”
7 Atbilstoši šīs pašas direktīvas 21. pantā noteiktajam:
“1. Katra dalībvalsts nodibina FIU, lai efektīvi cīnītos pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu.
2. Šo FIU izveido kā centralizētu valsts vienību. Tā atbild par tādas finanšu informācijas saņemšanu (un, ciktāl tas atļauts, pieprasīšanu), analīzi un nodošanu kompetentām iestādēm, kura attiecas uz potenciāliem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas gadījumiem, potenciāliem teroristu finansēšanas gadījumiem vai kuru pieprasa valsts tiesību akti vai noteikumi. Tai piešķir pietiekamus līdzekļus, lai tā varētu pildīt savus uzdevumus.
3. Dalībvalstis garantē, ka FIU nodrošina [ir] savlaicīgas tiešas vai netiešas piekļuves tiesības finanšu, administratīviem un tiesībaizsardzības iestāžu datiem, kas tiem [tām] ir vajadzīgi savu uzdevumu izpildei.”
8 Direktīvas 2005/60 22. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis pieprasa, lai iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, un atbilstīgos gadījumos to direktori un darbinieki pilnībā sadarbotos:
a) nekavējoties informējot FIU pēc pašu iniciatīvas, ja iestāde vai persona, uz kuru attiecas šī direktīva, zina, tai ir aizdomas vai pamatots iemesls uzskatīt, ka notiek vai ir notikusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana vai arī tiek izdarīti šādu darbību mēģinājumi;
b) nekavējoties sniedzot visu nepieciešamo informāciju FIU pēc tās pieprasījuma saskaņā ar procedūrām, kas noteikta[s] spēkā esošajos tiesību aktos.
2. Informāciju, kas minēta 1. punktā, nodod tālāk FIU tajā dalībvalstī, kuras teritorijā atrodas tā iestāde vai persona, kas nodod informāciju. Persona vai personas, kuras ir nozīmētas saskaņā ar 34. pantā minēto procedūru, parasti nodod informāciju tālāk.”
9 No Direktīvas 2005/60 3. panta 1. punkta un 2. punkta f) apakšpunkta izriet, ka tās 22. pantā minēto iestāžu starpā ir arī filiāles Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvas 2000/12/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV L 126, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 3. sēj., 272. lpp.) 1. panta 3. punkta izpratnē. Nupat minētajā tiesību normā filiāle ir definēta kā uzņēmējdarbības vieta, kura ir kredītiestādes juridiski atkarīga daļa un kurā tieši veic visus vai daļu no darījumiem, kas ir raksturīgi kredītiestāžu uzņēmējdarbībai.
10 Lēmuma 2000/642 1. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka FIUs, kas izveidotas vai izraudzītas saņemt finanšu informāciju, lai apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, atbilstoši valsts pilnvarojumam sadarbotos attiecīgās informācijas vākšanā, analizēšanā un izmeklēšanā FIU par jebkuru jautājumu, kuri var norādīt uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.
2. Dalībvalstis nodrošina 1. punkta nolūkos to, ka FIU apmainās, spontāni vai pēc pieprasījuma, un vai nu atbilstoši šim lēmumam, vai saskaņā ar esošiem vai nākotnes saprašanās memorandiem, ar jebkuru pieejamu informāciju, kas var būt noderīga, lai FIU apstrādātu vai analizētu informāciju vai veiktu izmeklēšanu attiecībā uz finanšu darījumiem, kuri attiecas uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un iesaistītām fiziskām vai juridiskām personām.
3. Ja dalībvalsts ir norīkojusi policijas iestādes veikt FIU pienākumus, tā var sniegt informāciju, kas ir FIU rīcībā, lai atbilstoši šim lēmumam iesniegtu to saņēmējas dalībvalsts iestādei, kuras ir norīkota šādam mērķim un kuras atbild par jomām, kas ir minētas 1. punktā.”
11 Saskaņā ar šā lēmuma 4. pantu:
“1. Katram pieprasījumam, ko iesniedz atbilstoši šim lēmumam, pievieno īsu paziņojumu par nozīmīgiem faktiem, kuri ir zināmi pieprasītājai FIU. Pieprasījumā FIU norāda, kā tiks izmantota pieprasītā informācija.
2. Ja pieprasījumu iesniedz atbilstoši šim lēmumam, pieprasītāja [pieprasījumu saņēmusī] FIU norāda visu būtisko informāciju, tostarp pieejamo finanšu informāciju un pieprasītos tiesībaizsardzības datus, kas ir norādīt[i] pieprasījumā, nerakstot oficiālu pieprasījuma vēstuli atbilstoši piemērojamām konvencijām vai nolīgumiem starp dalībvalstīm.
3. FIU var liegt atklāt informāciju, kura var vājināt izmeklēšanu, ko veic pieprasītā dalībvalsts, vai, ārkārtas gadījumos, ja informācijas atklāšana ir acīmredzami neproporcionāla fiziskas vai juridiskas personas vai attiecīgās dalībvalsts likumīgām interesēm vai citādi nesaskan ar valsts tiesību aktu pamatprincipiem. Jebkuru šādu atteikumu izskaidro FIU, kas pieprasa informāciju.”
12 Minētā lēmuma 10. pantā ir noteikts, ka to piemēro Gibraltāram un ka tālab, neskarot 2. pantā noteikto, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste var Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariātam paziņot par Gibraltārā norīkoto FIU.
Valsts tiesības
13 Spānijas tiesībās Direktīva 91/308 ir transponēta ar 1993. gada 28. decembra Likumu Nr. 19/1993 par noteiktiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumiem (Ley 19/1993 sobre determinadas medidas de prevención del blanqueo de capitales, 1993. gada 29. decembra BOE Nr. 311, 37327. lpp.).
14 Atbilstoši Likuma Nr. 19/1993 2. panta 1. punkta otrajai daļai:
“Šajā likumā noteikto pienākumu subjekti ir:
a) kredītiestādes
[..]
Iepriekš izklāstītajā uzskaitījumā ietveramas arī ārvalstu personas vai organizācijas, kas ar filiāļu starpniecību vai sniedzot pakalpojumus bez pastāvīgas pārstāvniecības Spānijā veic tādu pašu darbību kā iepriekš minētās personas vai organizācijas.
Attiecīgajām personām ir arī šajā likumā noteiktie pienākumi attiecībā uz darījumiem, kas veikti ar pārstāvju vai citu fizisku vai juridisku personu, kuras darbojas kā to starpnieki, starpniecību.”
15 Jautājumā par informācijas sniegšanas pienākumiem Likuma Nr. 19/1993 3. pantā bija paredzēts:
“Iepriekšējā pantā minētajām personām ir šādi pienākumi:
[..]
4. Sadarboties ar [Servicio Ejecutivo] un tālab:
a) pēc savas ierosmes sniegt tam informāciju par visiem faktiem vai darījumiem, par kuriem ir aizdomas vai droši zināms, ka tie ir saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas gūti no 1. pantā minētajām darbībām, legalizēšanu. Ziņošanu parasti veic persona vai personas, ko minētā panta 7. punktā paredzētajā kārtībā norīkojuši subjekti, kuriem ir pienākums sniegt informāciju. Šī persona vai personas piedalās visos administratīvajos procesos vai tiesvedībās attiecībā uz ziņojumos sniegtajām ziņām vai jebkādu citu ar to iespējami saistītu papildinformāciju.
Īpašus apstākļus vai darījumus, par kuriem vienmēr jāziņo Servicio Ejecutivo, nosaka tiesību aktos.
Jāziņo arī par darījumiem, kas acīmredzami neatbilst klientu iedabai, darbības apjomam vai agrākajiem darījumiem, ja vien 2. punktā paredzētās īpašās izmeklēšanas gaitā netiek konstatēts saimniecisks, profesionāls vai komerciāls pamatojums tādu darījumu veikšanai saistībā ar šā likuma 1. pantā minētajām darbībām,
b) sniegt Servicio Ejecutivo darba gaitā prasīto informāciju.
[..]”
16 Minētā likuma 16. panta 3. punktā bija noteikts:
“Atbilstoši Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un finanšu noziegumu novēršanas komisijas noteiktajām instrukcijām Servicio Ejecutivo un vajadzības gadījumā [minētās komisijas] sekretariāts sadarbojas ar analoģiskus uzdevumus veicošām citu dalībvalstu iestādēm, īpaši cenšoties sadarboties ar to valstu iestādēm, kuras savas suverēnās tiesības īsteno teritorijās, kas robežojas ar Spānijas teritorijām [..].”
17 Likums Nr. 19/1993 tika atcelts ar 2010. gada 28. aprīļa Likumu Nr. 10/2010 par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu (Ley 10/2010 de prevención del blanqueo de capitales y de la financiación del terrorismo, 2010. gada 29. aprīļa BOE Nr. 103, 37458. lpp.), ar kuru ir domāts transponēt Direktīvu 2005/60 Spānijas tiesību sistēmā. Atbilstoši šā likuma 48. panta 3. punktam Servicio Ejecutivo apņemas sadarboties ar saviem līdziniekiem ārvalstīs. Paredzēts, ka informācijas apmaiņa notiek atbilstoši tostarp Lēmumam 2000/642 un principiem, ko noteikusi neformāla grupa, kurā tiekas vairāku valstu, tostarp arī dalībvalstu, FIU un kura arī ir forums informācijas apmaiņai, kā arī sadarbībai dažādu FIU starpā, proti, tā sauktā “Egmonta grupa”.
18 Karaļa 1995. gada 9. jūnija Dekrēta Nr. 925/1995, ar kuru ir apstiprināta 1993. gada 28. decembra Likuma Nr. 19/1993 par noteiktiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumiem īstenošanas kārtība (Real Decreto 925/1995 por el que se aprueba el Reglamento de la Ley 19/1993, de 28 de diciembre, sobre determinadas medidas de prevención del blanqueo de capitales, 1995. gada 6. jūlija BOE Nr. 160, 20521. lpp.), 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts pienākums informēt Servicio Ejecutivo par pārskaitījumiem no vai uz nodokļu paradīzēs esošiem kontiem.
19 Šā karaļa dekrēta 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:
“Pienākuma subjekti katrā ziņā reizi mēnesī ziņo Servicio Ejecutivo par:
[..]
b) darījumiem, ko veic fiziskas vai juridiskas personas vai kas tiek veikti ar šādām personām, kuras ir Ministro de Economía y Hacienda [ekonomikas un finanšu ministra] rīkojumā noteikto teritoriju vai valstu rezidentes vai rīkojas šādu personu uzdevumā, kā arī par darījumiem, kuros veikta līdzekļu pārskaitīšana uz minētajām teritorijām vai valstīm vai no tām, lai kur arī nerezidētu iesaistītās personas, ja vien šo darījumu apjoms pārsniedz EUR 30 000 vai tam ekvivalentu summu ārvalstu valūtā.”
20 Par nodokļu paradīzēm un neatsaucīgajām teritorijām uzskatītās teritorijas pirms tam tika noteiktas Karaļa 1991. gada 5. jūlija Dekrētā Nr. 1080/1991 (1991. gada 13. jūlija BOE Nr. 167, 233371. lpp.) un 2002. gada 24. oktobra Rīkojumā ECO/2652/2002 par kārtību, kā izpildāms pienākums ziņot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un finanšu noziegumu novēršanas komisijas Servicio Ejecutivo par darījumiem saistībā ar konkrētām valstīm (Orden ECO/2652/2002 por la que se desarrollan las obligaciones de comunicación de operaciones en relación con determinados países al Servicio Ejecutivo de la Comisión de Prevención del Blanqueo de Capitales e Infracciones Monetarias, 2002. gada 30. oktobra BOE Nr. 260, 38033. lpp.). Šajā sarakstā ir iekļauts arī Gibraltārs.
21 Tribunal Supremo norāda, ka saskaņā ar Direktīvu 2005/60 Gibraltāra tiesību aktos transponējušā 2007. gada Likuma par naudas legalizēšanu un noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem (Crime (Money Laundering and Proceeds) Act 2007) 5. pantā ir noteikts pienākums ievērot bankas noslēpumu.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
22 Dāņu bankas NS Jyske Bank meitasuzņēmums Jyske ir kredītiestāde, kas ir reģistrēta Gibraltārā, kur tā atrodas Financial Services Commission (Finanšu pakalpojumu komisija) uzraudzībā.
23 Iesniedzējtiesas lēmumā ir teikts, ka pamatlietas faktu iestāšanās laikā Jyske esot Spānijā darbojusies pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, proti, tur nenodibinoties.
24 2007. gada 30. janvārī Spānijas FIU, proti, Servicio Ejecutivo, informēja Jyske, ka, ja vien tā saviem spēkiem nenorīkos kādu pārstāvi, kas būtu pilnvarots sazināties ar šo dienestu, tam nāksies pārbaudīt Jyske organizatorisko uzbūvi, kā arī procedūras saistībā ar tās Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā veikto darbību. Tālab Servicio Ejecutivo lūdza Jyske līdz 2007. gada 1. martam nosūtīt dokumentus, kā arī informāciju tostarp par tās klientu identitāti.
25 Šis lūgums tika izteikts, pamatojoties uz Servicio Ejecutivo 2007. gada 24. janvāra ziņojumu, kurā teikts, ka Jyske Spānijā veic ievērojamu darbību, tostarp piešķirdama ar hipotēku nodrošinātus aizdevumus nekustamo īpašumu iegādei Spānijā. Minētajā ziņojumā bija norādīts, ka, “lai izvērstu šādu darbību Spānijā, šī iestāde saņem divējādu atbalstu jeb palīdzību, proti, no kādas mātesuzņēmumam Spānijā esošās filiāles un tostarp no diviem Marveljā [Marbella] [(Spānija)] esošiem advokātu birojiem. Ir vispārzināms, ka attiecībā pret viena no šiem abiem birojiem īpašnieku ir veikta izmeklēšana aizdomu dēļ par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas nodarījumu un viņa vārds, gluži tāpat kā otra iepriekš minētā advokātu biroja nosaukums, parādās virknē darījumu, par kuriem Servicio Ejecutivo ir ziņojuši citi subjekti, kuriem ir pienākums ziņot par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pazīmju esamību”. Ievērojot šos apstākļus, Servicio Ejecutivo uzskatīja par visnotaļ iespējamu, ka Spānijā, veicot darbību pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, Jyske tiek izmantota noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darījumiem. Atbilstoši Servicio Ejecutivo 2007. gada 24. janvāra ziņojumā teiktajam šim nolūkam izmantotais mehānisms ir bijis tāds, ka Gibraltārā tiek izveidotas “korporatīvās struktūras, ar kurām galu galā paredzēts novērst iespēju noskaidrot Spānijā, galvenokārt Kosta del Solā [Costa del Sol], iegādāto nekustamo mantu galīgā un faktiskā īpašnieka identitāti, kā arī [..] iegādei izlietoto naudas līdzekļu izcelsmi”.
26 2007. gada 23. februārī Jyske nosūtīja Servicio Ejecutivo paziņojumu, tam darot zināmu, ka tā esot lūgusi savai uzraudzības iestādei, proti, Financial Services Commission sniegt atzinumu, lai pārliecinātos, vai tā drīkst sniegt šo informāciju, nepārkāpjot Gibraltāra tiesību aktus par bankas noslēpumu un personas datu aizsardzību. 2007. gada 14. martā šī komisija aicināja Servicio Ejecutivo iesaistīties savstarpējas sadarbības procesā. 2007. gada 2. aprīļa vēstulē Servicio Ejecutivo minētajai komisijai atbildēja, ka saistībā ar Jyske Spānijas teritorijā izvērsto darbību minētajam uzņēmumam ir noteikti pienākumi.
27 2007. gada 12. jūnijā Jyske nosūtīja Servicio Ejecutivo daļu no prasītās informācijas. Tomēr tā atteicās sniegt ziņas par savu klientu identitāti, aizbildinoties ar Gibraltārā piemērojamajiem noteikumiem par bankas noslēpumu. Šajā informācijā nebija arī dokumentācijas par aizdomīgiem darījumiem, ko Jyske īstenojusi, kopš 2004. gada 1. janvāra pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā darbodamās Spānijā.
28 Tādēļ 2007. gada 25. oktobrī Servicio Ejecutivo sekretariāts uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz Jyske, to turot aizdomās konkrēti par Likuma Nr. 19/1993 tiesību normu pārkāpumu.
29 Šai izmeklēšanai noslēdzoties, 2009. gada 17. aprīlī Consejo de Ministros nosprieda, ka Jyske, neizpildot tai saskaņā ar Likumu Nr. 19/1993 noteiktos ziņošanas pienākumus, ir izdarījusi ļoti smagu pārkāpumu, kas ir kvalificēts kā “atteikšanās vai negribīgums sniegt konkrētu informāciju, ko rakstiski lūdzis Servicio Ejecutivo” un “pienākuma sniegt informāciju par konkrētiem kārtības noteikumos paredzētiem gadījumiem (sistemātiskā ziņošana) neizpilde”. Tādēļ Jyske tika izteikti divi publiski rājieni un piemēroti divi naudassodi kopumā EUR 1 700 000 apmērā.
30 2009. gada 30. aprīlī Jyske par šo lēmumu iesniedza sūdzību Consejo de Ministros, kura to 2009. gada 23. oktobrī noraidīja. Tad Jyske iesniedza pieteikumu administratīvi tiesiskā strīdā Tribunal Supremo [Augstākajā tiesā]. Šā pieteikuma pamatošanai tā apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvu 2005/60 tai esot pienākums ziņot tikai Gibraltāra iestādēm un ka Spānijas tiesību akti, ciktāl tajos šis pienākums ir attiecināts arī uz Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā strādājošajām kredītiestādēm, neesot atbilstoši šīs direktīvas tiesību normām.
31 Šajos apstākļos Tribunal Supremo nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai saskaņā ar [..] Direktīvas 2005/60 [..] 22. panta 2. punktu dalībvalsts drīkst prasīt, lai informācija, kuru ir pienākums sniegt kredītiestādēm, kas darbojas tās teritorijā bez pastāvīgas pārstāvniecības, tiktu obligāti un tieši sniegta šīs valsts par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu atbildīgajām iestādēm, vai turpretim informācijas pieprasījums ir jānosūta [FIU] tajā dalībvalstī, kuras teritorijā atrodas kredītiestāde, no kuras tiek prasīta informācija?”
Par prejudiciālo jautājumu
Par pieņemamību
32 Spānijas Karaliste uzskata, ka prejudiciālais jautājums esot nepieņemams tāpēc, ka tas esot gluži hipotētisks un neesot nekādi saistīts ar pamatlietas priekšmetu, jo tajā tiek vaicāts, kā interpretējams 22. panta 2. punkts Direktīvā 2005/60, kura bija jātransponē vēlākais līdz 2007. gada 15. decembrim, taču Jyske adresētie informācijas pieprasījumi ir nosūtīti laikā no 2007. gada 30. janvāra līdz 12. jūnijam.
33 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā konkrētās lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu izspriest lietu, un cik atbilstīgi ir jautājumi, ko tā uzdod Tiesai. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā par tiem ir jālemj (2013. gada 15. janvāra spriedums lietā C‑416/10 Križan u.c., 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju ir attiecināma atbilstības prezumpcija. Atbildēt uz valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu Tiesa var atteikties tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtā Savienības tiesību interpretācija nav nekādi saistīta ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, jo izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (2010. gada 1. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑570/07 un C‑571/07 Blanco Pérez un Chao Gómez, Krājums, I‑4629. lpp., 36. punkts, kā arī 2012. gada 5. jūlija spriedums lietā C‑509/10 Geistbeck, 48. punkts).
35 Direktīva 2005/60, kuru tiek lūgts interpretēt, ir stājusies spēkā 2005. gada 15. decembrī, proti, pirms Servicio Ejecutivo 2007. gada 30. janvārī un 12. jūnijā uzņēmumam Jyske nosūtītajiem informācijas pieprasījumiem. Turklāt, lai arī termiņš, kurā minētā direktīva bija jātransponē, beidzās tikai 2007. gada 15. decembrī, strīds pamatlietā tomēr ir par to, vai ir tiesisks lēmums, ko Consejo de Ministros attiecībā uz Jyske pieņēmusi 2009. gada 23. oktobrī, proti, pēc šā transponēšanai atvēlētā termiņa beigām.
36 No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par lietas būtību
37 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm, kas savu darbību šīs dalībvalsts teritorijā veic pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, tiek prasīts sniegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanai pieprasīto informāciju tieši minētās dalībvalsts FIU.
38 Ievadam jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai prejudiciālu jautājumu uzdevušajai tiesai varētu sniegt lietderīgu atbildi, Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (2008. gada 3. aprīļa spriedums lietā C‑230/06 Militzer & Münch, Krājums, I‑1895. lpp., 19. punkts).
39 Šajā lietā uz uzdoto jautājumu ir atbildams nevis atkarībā vienīgi no Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta interpretācijas, bet gan ņemot vērā arī gan visas minētās direktīvas, kā arī Lēmuma 2000/642 tiesību normas kopumā, gan LESD 56. pantu.
Par Direktīvu 2005/60
40 Jautājumā par Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktu ir jānorāda, ka no tās formulējuma skaidri izriet, ka iestādēm un personām, kas ir no tās izrietošo pienākumu subjekti, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai vajadzīgā informācija ir jānodod tās dalībvalsts FIU, kuras teritorijā tās atrodas.
41 Pretēji tam, ko apgalvo Spānijas valdība, nav uzskatāms, ka gadījumā, kad attiecīgā iestāde darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, formulējums “dalībvalstī, kuras teritorijā atrodas tā iestāde vai persona, kas nodod informāciju”, attiektos uz uzņemošās dalībvalsts teritoriju, kurā tiek veikta darbība.
42 Proti, pirmkārt, šāda izpratne neatbilst šo vārdu parastajai nozīmei. Otrkārt, minētās direktīvas 22. panta 2. punktā pakalpojumi, kas tiek sniegti iestādes atrašanās vietas dalībvalstī, netiek nošķirti no citās dalībvalstīs pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā sniegtajiem, nedz a fortiori jautājumā par pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā sniegtajiem pakalpojumiem norādīts, ka kompetentajai FIU ir jābūt tai, kuras dalībvalstī šie pakalpojumi ir sniegti.
43 No tā izriet, ka šīs direktīvas 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir paredzēts, ka pieprasītā informācija tās subjektiem ir jānodod savas atrašanās vietas dalībvalsts FIU, proti, ja darījumi tiek veikti pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā – izcelsmes dalībvalsts FIU.
44 Taču jānoskaidro, vai šī tiesību norma tomēr neliedz uzņemošajai dalībvalstij prasīt kredītiestādei, kura tās teritorijā darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, lai tā minēto informāciju savai FIU nodotu tieši.
45 Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta formulējumā šāda iespēja skaidri nav aizliegta.
46 Otrkārt, jākonstatē, ka, lai arī Direktīva 2005/60 patiešām ir balstīta uz divējādu juridisko pamatu, proti, EKL 47. panta 2. punktu (tagad – LESD 53. panta 1. punkts), kā arī EKL 95. pantu (tagad – LESD 114. pants), un tādējādi ar to vienlīdz ir domāts nodrošināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, tās pamatmērķis tomēr ir nepieļaut finanšu sistēmas izmantošanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai, uz ko norāda gan tās virsraksts un preambulas apsvērumi, gan apstāklis, ka tā gluži tāpat kā tās priekštece Direktīva 91/308 ir tikusi pieņemta starptautiskā kontekstā, lai izpildītu un Savienībā padarītu saistošus ieteikumus, ko sagatavojusi Finanšu darījumu darba grupa [Financial Action Task Force] (FATF) (turpmāk tekstā – “FATF”), kas ir galvenā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas starptautiskā organizācija.
47 Tādēļ tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts ļaut uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm saņemt informāciju, kas vajadzīga, lai iedarbīgāk cīnītos pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, ir vērsts uz Direktīvas 2005/60 mērķim līdzīga mērķa sasniegšanu.
48 Treškārt, tās dalībvalsts, kurā ir notikušas aizdomīgās operācijas vai darījumi, iestādēm Direktīvā 2005/60 netiek atņemta to kompetence izmeklēt un veikt kriminālvajāšanu saistībā ar pārkāpumiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas jomā. Taču tā tas notiek gadījumā, ja šīs operācijas ir veiktas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.
49 No minētā izriet, ka Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktam principā nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm, kas tās teritorijā darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, tiek prasīts, lai tās pieprasīto informāciju nosūtītu tieši savai FIU, cik vien ar šādu tiesisko regulējumu ir domāts, ievērojot Savienības tiesības, stiprināt cīņas pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu iedarbīgumu.
50 Tādējādi šāds tiesiskais regulējums nedrīkst nedz apdraudēt principus, kas Direktīvā 2005/60 noteikti jautājumā par subjektu, kuriem tie piemērojami, ziņošanas pienākumiem, nedz padarīt mazāk iedarbīgus esošos veidus, kādos saskaņā ar Lēmumā 2000/642 paredzēto FIU sadarbojas un apmainās ar informāciju.
51 Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka ar to, ka dalībvalsts pieņem tādu tiesisko regulējumu, kurā finanšu iestādēm, kas atrodas kādā citā dalībvalstī un tās teritorijā darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, tiek prasīts, lai informāciju, kas vajadzīga, lai cīnītos pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, tās nodotu tieši savai FIU, Direktīvas 2005/60 piemērošanas subjektu lokā esošās kredītiestādes nekādi nevar tikt atbrīvotas no sava pienākuma atbilstoši šīs direktīvas 22. pantam sniegt pieprasīto informāciju FIU tajā dalībvalstī, kuras teritorijā tās atrodas.
52 Otrkārt, jautājumā par Direktīvā 2005/60 un Lēmumā 2000/642 paredzēto koordinēšanu un sadarbību starp FIU no šīs direktīvas preambulas 40. apsvēruma izriet, ka, “ņemot vērā noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas starptautisko raksturu, būtu iespējami plašāk jāatbalsta koordinācija un sadarbība starp FIU saskaņā ar [..] Lēmumu 2000/642 [..], ietverot FIU tīkla izveidi Eiropas Savienībā”.
53 Šajā ziņā jānorāda vispirms, ka Direktīvā 2005/60, lai arī paredzot daudzus konkrētus un detalizētus klientu uzticamības pārbaudes, ziņošanas un lietvedības kārtošanas pienākumus, kas dalībvalstīm ir jānosaka attiecīgajām finanšu iestādēm, savukārt jautājumā par sadarbību starp FIU nav paredzēts neviens pienākums vai procedūra, tās 38. pantā vienīgi esot precizētam, ka “Komisija sniedz atbalstu, kas var būt nepieciešams, lai atvieglotu koordinēšanu, tostarp informācijas apmaiņu starp FIU Kopienas teritorijā”.
54 Turklāt jākonstatē, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais nav pretrunā nevienai Lēmuma 2000/642 normai, ja šādu tiesisko regulējumu pieņēmušās dalībvalsts FIU nav nekādi atbrīvota no sava pienākuma sadarboties ar citu dalībvalstu FIU un atbilstoši tam nemainīgi patur tiesības tām prasīt nodot dokumentus vai informāciju, lai apkarotu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.
55 Proti, šāds tiesiskais regulējums nekaitē Lēmumā 2000/642 paredzētajam FIU sadarbības mehānismam, bet gan līdztekus tam paredz veidu, kādā īpašajos apstākļos, kad darbība attiecīgās dalībvalsts teritorijā tiek veikta pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, tās FIU informāciju var saņemt tieši.
56 No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ja tas atbilst šā sprieduma 49.–51. un 54. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.
Par LESD 56. pantu
57 Lai pārbaudītu, vai ir ievērotas Savienības tiesības šā sprieduma 49. punkta izpratnē, vēl jānoskaidro, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru kredītiestādei, kas attiecīgās dalībvalsts teritorijā pakalpojumus sniedz, tajā nenodibinoties, ir pienākums savus ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem un informāciju, ko uzņemošās dalībvalsts FIU tai pieprasa, nodot tieši šai iestādei, nav pretrunā LESD 56. pantam.
58 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 56. pantā ir prasīts ne tikai novērst jebkādu diskrimināciju attiecībā pret pakalpojumu sniedzēju tā valstspiederības dēļ vai tādēļ, ka tas ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā pakalpojums ir sniedzams, bet arī atcelt jebkādu ierobežojumu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan pašmāju, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums liedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu tā pakalpojumu sniedzēja darbību, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (1999. gada 23. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑369/96 un C‑376/96 Arblade u.c., Recueil, I‑8453. lpp., 33. punkts, kā arī 2012. gada 19. decembra spriedums lietā C‑577/10 Komisija/Beļģija, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Tāds kādas vienas dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā kredītiestādei, kas šīs pirmās dalībvalsts teritorijā darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā no kādas citas dalībvalsts teritorijas, tiek noteikts pienākums sniegt informāciju tieši pirmās dalībvalsts FIU, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo tas apgrūtina un sadārdzina pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā veikto darbību un iespējami papildina pārbaudes, kas jau ir veiktas attiecīgās iestādes atrašanās vietas dalībvalstī, tādējādi to atturot nodoties šai darbībai.
60 Tomēr atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai valsts tiesiskais regulējums jomā, kas Savienības līmenī nav pilnīgi saskaņota, kurš tiek vienādi piemērots attiecībā uz jebkuru personu vai uzņēmumu, kas veic darbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā, var, lai arī ierobežodams pakalpojumu sniegšanas brīvību, būt attaisnots, ja vien tas atbilst primāram vispārējo interešu apsvērumam un ja šīs intereses jau neaizsargā noteikumi, kuri pakalpojumu sniedzējam ir saistoši dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts, ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa īstenošanu, un nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Arblade u.c., 34. un 35. punkts, kā arī 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑168/04 Komisija/Austrija, Krājums, I‑9041. lpp., 37. punkts).
61 Cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu Savienības līmenī nav pilnībā saskaņota. Proti, ar Direktīvu 2005/60 ir veikta minimāla saskaņošana, un konkrēti tās 5. pantā dalībvalstīm ir ļauts pieņemt stingrākus noteikumus, ja ar šiem noteikumiem ir domāts pastiprināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas apkarošanu.
– Primārs vispārējo interešu apsvērums
62 Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršana un apkarošana ir leģitīmi mērķi, kurus dalībvalstis ir sev izvirzījušas gan starptautiskā, gan Savienības mērogā.
63 Direktīvas 2005/60, ar kuru Savienības līmenī ir iecerēts īstenot FATF ieteikumus, preambulas 1. apsvērumā ir teikts, ka “milzīga nelikumīgi iegūtās naudas plūsma var kaitēt finanšu sektora stabilitātei un reputācijai, kā arī apdraudēt vienoto tirgu; terorisms arī vājina mūsu sabiedrības pamatus”. Arī minētās direktīvas preambulas 3. apsvērumā ir uzsvērts, ka “nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizētāji un teroristu finansētāji, lai sekmētu savu noziedzīgo rīcību, varētu mēģināt izmantot kapitāla aprites brīvību un finanšu pakalpojumu sniegšanas brīvību”.
64 Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošana, kas ir saistīta ar mērķi aizsargāt sabiedrisko kārtību, ir leģitīms mērķis, ar ko var pamatot šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai (šajā ziņā skat. 2011. gada 30. jūnija spriedumu lietā C‑212/08 Zeturf, Krājums, I‑5633. lpp., 45. un 46. punkts).
– Attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma piemērotība tam izvirzīto mērķu sasniegšanai
65 Tā kā tikai un vienīgi uzņemošās dalībvalsts kompetencē ir tādus tās teritorijā izdarītos noziedzīgos nodarījumus kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai terorisma finansēšana atzīt par krimināli sodāmiem, veikt kriminālvajāšanu un sodīt par tiem, ir pamatoti, ka informācija par aizdomīgiem darījumiem, kas veikti minētās dalībvalsts teritorijā, tiek nodota tās FIU. Tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais ļauj attiecīgajai dalībvalstij ikreiz, kad vien rodas pamatotas šaubas par kāda finanšu darījuma likumību, prasīt, lai tiktu paziņota informācija, ko tā atzīst par noderīgu, lai valsts iestādes spētu izpildīt savu uzdevumu, un vajadzības gadījumā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz atbildīgajām personām un tās sodīt.
66 Turklāt, kā savu secinājumu 109. punktā norāda arī ģenerāladvokāts, šāds tiesiskais regulējums ļauj attiecīgajai dalībvalstij veikt uzraudzību pār visiem finanšu darījumiem, ko tās teritorijā veic kredītiestādes, neatkarīgi no veida, kādā tās nolēmušas sniegt savus pakalpojumus: vai nu izveidojot juridisko adresi vai filiāli, vai arī izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādējādi atbilstoši Tiesai pastāvīgajai judikatūrai, kurā ir teikts, ka valsts tiesību akti ir piemēroti, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tie patiešām atbilst rūpēm šo mērķi sasniegt saskanīgā un sistemātiskā veidā (2009. gada 10. marta spriedums lietā C‑169/07 Hartlauer, Krājums, I‑1721. lpp., 55. punkts), visiem subjektiem ir vienādi pienākumi, jo savu darbību tie veic vienas un tās pašas valsts teritorijā un piedāvā līdzīgus finanšu pakalpojumus, kas lielākā vai mazākā mērā, iespējams, var tikt izmantoti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai terorisma finansēšanas mērķiem.
67 Tādēļ tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir noteikts pienākums informāciju par šīs dalībvalsts teritorijā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā veiktajiem darījumiem nodot uzņemošās dalībvalsts FIU, izrādās esam pasākums, kas ir piemērots, lai efektīvi un saskanīgi sasniegtu minētā valsts tiesiskā regulējuma mērķi.
– Samērīgums
68 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pakalpojumu sniegšanas brīvību ierobežojošs pasākums ir samērīgs vienīgi tad, ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzīto mērķu sasniegšanu, un nepārsniedz šo mērķu sasniegšanai vajadzīgo (šajā ziņā skat. 2006. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑255/04 Komisija/Francija, Krājums, I‑5251. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Lai iedarbīgi cīnītos pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, dalībvalstij ir jāspēj saņemt vajadzīgo informāciju, kas tai ļautu atklāt gadījumus, kad attiecīgs nodarījums ir izdarīts tās teritorijā vai arī tajā ir iesaistītas šajā dalībvalstī reģistrētas personas, un veikt kriminālvajāšanu par tiem.
70 Tomēr tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā tās teritorijā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā strādājošajām kredītiestādēm ir noteikts pienākums minēto informāciju sniegt tieši savai FIU, var būt samērīgs tikai tad, ja mehānisms, kas paredzēts Direktīvas 2005/60 22. pantā savienojumā ar Lēmumu 2000/642, minētajai FIU jau neļauj šo informāciju saņemt ar kredītiestādes atrašanās vietas dalībvalsts FIU starpniecību un pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu cīnīties tikpat iedarbīgi.
71 Proti, ja vajadzīgo informāciju uzņemošās dalībvalsts FIU saņem no izcelsmes dalībvalsts FIU, attiecīgās kredītiestādes administratīvais un finansiālais slogs ir mazāks nekā tad, ja tai ir pienākums minēto informāciju sniegt tieši uzņemošās dalībvalsts FIU. Pirmkārt, iespējams, ka izcelsmes dalībvalsts FIU rīcībā jau ir pieprasītās ziņas, jo kredītiestādei ir pienākums tai nodot informāciju atbilstoši Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktam. Otrkārt, gadījumā, ja kredītiestādei šo informāciju savukārt pieprasītu šis iestādes atrašanās vietas dalībvalsts FIU, administratīvās izmaksas arī būtu mazākas, jo kredītiestādei būtu jāsniedz atbilde tikai vienai kontaktpersonai.
72 Tātad jānoskaidro, vai ar Lēmumu 2000/642 izveidotais sadarbības un informācijas apmaiņas mehānisms ļauj uzņemošajai dalībvalstij jebkādos apstākļos iedarbīgi cīnīties pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu saistībā ar teritorijā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā strādājošu kredītiestāžu darbību.
73 Šajā ziņā jānorāda, ka šajā FIU sadarbības mehānismā ir rodamas zināmas nepilnības.
74 Vispirms, jānorāda, ka Lēmumā 2000/642 ir paredzētas ievērojamas atkāpes no pieprasījumu saņēmušās FIU pienākuma nodot prasīto informāciju to pieprasījušajai FIU. Tādējādi šā lēmuma 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka FIU var atteikties izpaust informāciju, ja tādējādi var tikt kaitēts pieprasījumu saņēmušajā dalībvalstī veiktai izmeklēšanai vai ja informācijas izpaušanas sekas būtu skaidri nesamērīgas, ievērojot kādas fiziskas vai juridiskas personas vai attiecīgās dalībvalsts leģitīmās intereses, vai ja šādas izpaušanas rezultātā tiktu pārkāpti valsts tiesību pamatprincipi, taču šie jēdzieni tajā nav definēti.
75 Tāpat lietā nav strīda, ka, cīnoties pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas parādībām un a fortiori novēršot šīs parādības, iestādēm ir jārīkojas pēc iespējas ātrāk. Direktīvas 2005/60 22. panta 1. punktā turklāt ir skaidri noteikts, ka attiecīgā informācija kredītiestādēm ir jāsniedz nekavējoties gan tad, ja par aizdomīgiem darījumiem tiek ziņots pēc pašu ierosmes, gan tad, ja tiek sniegta kompetentās FIU prasītā informācija. Tādēļ vajadzīgās informācijas nodošana tieši FIU tajā dalībvalstī, kuras teritorijā ir veikti darījumi, izrādās esam vispiemērotākais veids, lai nodrošinātu iedarbīgu cīņu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai terorisma finansēšanu.
76 Turklāt Lēmumā 2000/642 nav paredzēts nedz tas, cik ilgā laikā pieprasījumu saņēmušajai FIU informācija ir jānodod, nedz arī sods gadījumā, ja pieprasījumu saņēmusī FIU pieprasīto informāciju nenodod vai nepamatoti atsakās nodot.
77 Visbeidzot jākonstatē, ka FIU sadarbības mehānisma izmantošana, lai saņemtu informāciju, kas vajadzīga, lai cīnītos pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai terorisma finansēšanu, ir jo īpaši problemātiska gadījumā, ja darbība tiek veikta pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā.
78 Pirmkārt, šajos apstākļos tieši tai FIU, kas atrodas uzņemošajā dalībvalstī, kuras teritorijā ir veikti inkriminētie finanšu darījumi, ir vislabāk zināmi ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu valsts teritorijā saistītie riski. Proti, par visiem ar finanšu noziedzību minētajā teritorijā iespējami saistītajiem faktiem tai ziņo ne tikai Direktīvā 2005/60 minētās iestādes un personas, bet arī visas par finanšu noziedzības kriminālvajāšanu un sodīšanu atbildīgās valsts iestādes, vai tās būtu administratīvās, tiesu vai tiesībaizsardzības iestādes vai arī fondu biržu vai atvasināto finanšu instrumentu tirgu uzraudzības iestādes.
79 Otrkārt, lai spētu izdarīt informācijas pieprasījumu, izmantojot Lēmumā 2000/642 paredzēto FIU sadarbības mehānismu, FIU rīcībā jau ir jābūt informācijai, kas norāda uz aizdomām par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai terorisma finansēšanu. Tā kā ziņošana par aizdomīgiem darījumiem saskaņā ar Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktu tiek veikta izcelsmes dalībvalsts FIU un Lēmumā 2000/642 nav paredzēts pienākums to pēc savas ierosmes nodot tālāk uzņemošās dalībvalsts FIU, šīs pēdējās rīcībā tikai reti kad būs informācija, kas pamatotu aizdomas, kas vajadzīgas, lai varētu nosūtīt informācijas pieprasījumu izcelsmes dalībvalsts FIU.
80 Turklāt, lai arī pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā strādājošajām kredītiestādēm pienākums ziņot uzņemošās dalībvalsts FIU rada papildu izmaksas, kā arī administratīvu formalitāšu slogu, šīs izmaksas un slogs ir visai mazi, jo šīm kredītiestādēm jau ir pienākums izveidot infrastruktūru, lai nodotu informāciju savas atrašanās vietas dalībvalsts FIU.
81 Šajos apstākļos tāds uzņemošās dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais atbilst samērīguma prasībai, ja vien noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanai un terorisma finansēšanai vajadzīgo informāciju par pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā veiktajiem darījumiem citā dalībvalstī esošajām kredītiestādēm tajā tiek prasīts nodot tieši uzņemošās dalībvalsts FIU tikai tad, ja nav iedarbīga mehānisma, kas nodrošinātu pilnīgu sadarbību starp FIU un ļautu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu cīnīties tikpat iedarbīgi.
82 Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotajā Spānijas tiesiskajā regulējumā kredītiestādēm, kuras Spānijā bez pastāvīgas pārstāvniecības darbojas ar filiāļu starpniecību vai izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, jānodod tieši Spānijas FIU informācija par darījumiem, kas ietver naudas līdzekļu pārskaitījumus no vai uz noteiktām teritorijām, ja vien attiecīgo darījumu summa pārsniedz EUR 30 000.
83 Tāds tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts pienākums ziņot nevis par visiem Spānijas teritorijā pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā veiktajiem darījumiem vispār, bet tikai par tiem, kuri atbilstoši valsts likumdevēja noteiktiem objektīviem kritērijiem ir jāuzskata par aizdomīgiem, nešķiet esam nesamērīgs.
84 Visbeidzot, kā savu secinājumu 115. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, šis tiesiskais regulējums, ar to, ka tajā paredzētie pienākumi ir noteikti visām kredītiestādēm, kā arī visām ārvalstu personām vai organizācijām, kas veic darbību Spānijā ar galvenās mītnes vai filiāļu starpniecību vai izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, nešķiet esam diskriminējošs.
85 No iepriekš izklāstīto apsvērumu kopuma izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi:
– Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm, kas savu darbību šīs valsts teritorijā veic pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, tiek prasīts sniegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanai pieprasīto informāciju tieši šīs dalībvalsts FIU, ja vien šis tiesiskais regulējums neapdraud nedz minētās direktīvas, nedz arī Lēmuma 2000/642 lietderīgo iedarbību;
– LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam šāds tiesiskais regulējums nav pretrunā tad, ja tas ir pamatots ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, ir piemērots, lai nodrošinātu ar to sasniegt gribētā mērķa sasniegšanu, nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo un tiek piemērots nediskriminējoši, par ko valsts tiesa pārliecinās, ņemot vērā šādus apsvērumus:
– šāds tiesiskais regulējums ir piemērots, lai sasniegtu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas mērķi, ja tas attiecīgai dalībvalstij ļauj faktiski uzraudzīt un apturēt aizdomīgus finanšu darījumus, ko veic valsts teritorijā pakalpojumus sniedzošās kredītiestādes, un vajadzības gadījumā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz atbildīgajām personām un tās sodīt;
– pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā strādājošajām kredītiestādēm šajā tiesiskajā regulējumā noteiktais pienākums var būt šā mērķa sasniegšanai samērīgs pasākums, ja pamatlietas faktu iestāšanās laikā nav bijis iedarbīga mehānisma, kas nodrošinātu pilnu un pilnīgu sadarbību starp FIU.
Par tiesāšanās izdevumiem
86 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvas 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā kredītiestādēm, kas savu darbību šīs valsts teritorijā veic pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā, tiek prasīts sniegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas apkarošanai pieprasīto informāciju tieši šīs dalībvalsts finanšu ziņu vākšanas vienībai, ja vien šis tiesiskais regulējums neapdraud nedz minētās direktīvas, nedz arī Padomes 2000. gada 17. oktobra Lēmuma 2000/642/TI par sadarbības pasākumiem starp dalībvalstu finanšu ziņu vākšanas vienībām attiecībā uz informācijas apmaiņu lietderīgo iedarbību.
LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam šāds tiesiskais regulējums nav pretrunā tad, ja tas ir pamatots ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, ir piemērots, lai nodrošinātu ar to sasniegt gribētā mērķa sasniegšanu, nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo un tiek piemērots nediskriminējoši, par ko valsts tiesa pārliecinās, ņemot vērā šādus apsvērumus:
– šāds tiesiskais regulējums ir piemērots, lai sasniegtu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas mērķi, ja tas attiecīgai dalībvalstij ļauj faktiski uzraudzīt un apturēt aizdomīgus finanšu darījumus, ko veic valsts teritorijā pakalpojumus sniedzošās kredītiestādes, un vajadzības gadījumā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz atbildīgajām personām un tās sodīt;
– pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā strādājošajām kredītiestādēm šajā tiesiskajā regulējumā noteiktais pienākums var būt šā mērķa sasniegšanai samērīgs pasākums, ja pamatlietas faktu iestāšanās laikā nav bijis iedarbīga mehānisma, kas nodrošinātu pilnu un pilnīgu sadarbību starp finanšu ziņu vākšanas vienībām.
[Paraksti]