TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2008. gada 17. jūlijā (*)
Telekomunikāciju nozare – Tīkli un pakalpojumi – Tarifu līdzsvarošana – Direktīvas 90/388/EEK 4.c pants – Direktīvas 97/33/EK 7. panta 2. punkts – Direktīvas 98/61/EK 12. panta 7. punkts – Regulatīvā iestāde – Direktīvu tiešā iedarbība – Trīspusējas attiecības
Apvienotās lietas no C‑152/07 līdz C‑154/07
par trim lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Bundesverwaltungsgericht (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 13. decembrī un Tiesā reģistrēts 2007. gada 20. martā, tiesvedībās
Arcor AG & Co. KG (C‑152/07),
Communication Services TELE2 GmbH (C‑153/07),
Firma 01051 Telekom GmbH (C‑154/07)
pret
Vācijas Federatīvo Republiku,
piedaloties
Deutsche Telekom AG.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnarts [K. Lenaerts] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris] (referents), E. Juhāss [E. Juhász], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], P. Linda [P. Lindh] un Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot],
ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],
sekretāre K. Štranca‑Slavičeka [K. Sztranc‑Sławiczek], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 19. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Arcor AG & Co. KG vārdā – T. Bošs [T. Bosch] un D. Hermans [D. Herrmann], Rechtsanwälte,
– Communication Services TELE2 GmbH vārdā – P. Rēdlers [P. Rädler], Rechtsanwalt,
– Firma 01051 Telekom GmbH vārdā – M. Šice [M. Schütze] un M. Salevičs [M. Salevic], Rechtsanwälte,
– Vācijas valdības vārdā – J. Šērers [J. Scherer] un J. Hagelbergs [J. Hagelberg], Rechtsanwälte,
– Deutsche Telekom AG vārdā – T. Maijens [T. Mayen] un U. Karpenšteins [U. Karpenstein], Rechtsanwälte,
– Apvienotās Karalistes vārdā – V. Džeksone [V. Jackson] un M. Hoskinss [M. Hoskins], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Ž. Brauns [G. Braun] un K. Mojcesoviča [K. Mojzesowicz], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2008. gada 1. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Komisijas 1990. gada 28. jūnija Direktīvu 90/388/EEK par konkurenci telekomunikāciju pakalpojumu tirgū (OV L 192, 10. lpp.), kas ir grozīta ar Komisijas 1996. gada 13. marta Direktīvu 96/19/EK (OV L 74, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 90/388”), un, otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/33/EK par savstarpējo savienojumu telekomunikāciju nozarē universālā pakalpojuma nodrošināšanai un savstarpēju savietojamību, piemērojot atvērtā tīkla nodrošinājuma (ATN) principus (OV L 199, 32. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 24. septembra Direktīvu 98/61/EK (OV L 268, 37. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 97/33”).
2 Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar trim sūdzībām Revision [kasācijas] kārtībā pret Arcor AG & Co. KG (turpmāk tekstā – “Arcor”), Communication Services TELE2 GmbH (turpmāk tekstā – “TELE2”) un Firma 01051 Telekom GmbH (turpmāk tekstā – “01051 Telekom”), sabiedrisko telekomunikāciju tīklu operatoriem Vācijas Federatīvajā Republikā, kurus pārstāv Bundesnetzagentur für Elektrizität, Gas, Telekommunikation, Post und Eisenbahnen (Federālā Elektroenerģijas, gāzes, telekomunikāciju, pasta un dzelzsceļa aģentūra; turpmāk tekstā – “Regulatīvā iestāde”), piedaloties Deutsche TelekomAG (turpmāk tekstā – “Deutsche Telekom”), par Regulatīvās iestādes 2003. gada 29. aprīļa lēmumu, ar kuru tā atļāva, sākot no 2003. gada 1. jūlija, pievienot sakaru cenai maksu par savienojumu EUR 0,004 minūtē par savienojuma no DeutscheTelekom valsts telekomunikāciju tīkla ar savienojuma partneri, kas ir vietējo sakaru tīkla operators, nodrošināšanu (turpmāk tekstā – “pakalpojums Telekom‑B2 (vietējs)”).
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Direktīvas 96/19 piektajā apsvērumā ir noteikts:
“[..] lai ļautu telekomunikāciju organizācijām pabeigt gatavošanos konkurencei un it īpaši turpināt nepieciešamo tarifu līdzsvarošanu, dalībvalstis var saglabāt ekskluzīvas un īpašas spēkā esošās tiesības attiecībā uz balss telefoniju ne vēlāk kā līdz 1998. gada 1. janvārim; [..] dalībvalstīm, kurām ir mazāk attīstīti tīkli vai ļoti mazi tīkli, var noteikt pagaidu izņēmumu, ja tas ir pamatots ar nepieciešamību izdarīt strukturālus pielāgojumus, bet tikai uz laiku, kāds nepieciešams, lai izdarītu šos pielāgojumus; [..] šīm dalībvalstīm ir, pamatojoties uz to pieteikumu, jāpiešķir papildu termiņš ne vairāk kā pieci vai, attiecīgi, divi gadi, ja vien šis termiņš ir nepieciešams nepieciešamo strukturālo pielāgojumu izdarīšanai; [..] dalībvalstis, kuras var lūgt tām piešķirt šo iespēju, ir Spānija, Īrija, Grieķija un Portugāle tāpēc, ka to tīkli ir mazāk attīstīti, un Luksemburga tās ļoti mazā izmēra dēļ; [..].” [Neoficiāls tulkojums]
4 Atbilstoši Direktīvas 96/19 divdesmitajam apsvērumam:
“[..] dalībvalstīm ir iespējami īsā termiņā pakāpeniski jālikvidē pastāvošie nepamatotie ierobežojumi telekomunikāciju organizāciju tarifu līdzsvarošanai, it īpaši tie, kas kavē tarifu, kuri nav piesaistīti izmaksām, pielāgošanu un kas palielina universālā pakalpojuma sniegšanas izmaksas; [..].”
5 Direktīvas 90/388 4.c panta trešajā daļā, kas ir pievienota ar Direktīvas 96/19 1. panta 6. punktu, ir noteikts:
“Dalībvalstis atļauj to telekomunikāciju organizācijām līdzsvarot to tarifus, ņemot vērā īpašos tirgus nosacījumus un nepieciešamību nodrošināt pieejamu universālo pakalpojumu, un it īpaši dalībvalstis tām atļauj pielāgot pastāvošos tarifus, kas nav atkarīgi no izmaksām un kas palielina universālā pakalpojuma sniegšanas izmaksas, lai to tarifu struktūra tiktu balstīta uz faktiskajām izmaksām. Ja šo līdzsvarošanu nevar pabeigt līdz 1998. gada 1. janvārim, attiecīgās dalībvalstis ziņo Komisijai par pakāpenisku pastāvošo nelīdzsvaroto tarifu likvidēšanu. Šis ziņojums ietver detalizētu īstenošanas kalendāru.” [Neoficiāls tulkojums]
6 Direktīvas 97/33 7. panta 2. punkts ir izteikts šādi:
“Maksai par savstarpējo savienojumu ir jāatbilst caurskatāmības un izmaksu piesaistes principam. Pierādījuma, ka cenas tiek noteiktas atbilstoši faktiskajām izmaksām, ieskaitot pieņemamus investīciju ienākumus, pienākums ir iestādei, kas ar savām iekārtām sniedz savstarpējā savienojuma pakalpojumus. Valsts regulatīvās iestādes var prasīt no šīs iestādes pilnībā pamatot šo maksu par savstarpējo savienojumu un, ja vajadzīgs, prasīt to pielāgošanu. Šis punkts ir piemērojams arī organizācijām, kas noteiktas I pielikuma trešajā daļā, par kurām valsts regulatīvās iestādes ir ziņojušas kā par ietekmīgām organizācijām valsts savstarpējā savienojuma tirgū.” [Neoficiāls tulkojums]
7 Direktīvas 97/33 12. panta 7. punktā, kurš pievienots ar Direktīvu 98/61, ir noteikts:
“Valsts regulatīvās iestādes prasa, lai vismaz tās organizācijas, kuras izmanto sabiedriskos telekomunikāciju tīklus, kuras ir norādītas I pielikuma pirmajā daļā un par kurām valsts regulatīvās iestādes ir ziņojušas kā par ietekmīgām organizācijām tirgū, ļautu saviem abonentiem, tostarp tiem, kuri lieto RNIS [ciparu tīklu pakalpojumu integrācijai], piekļūt pakalpojumiem, kurus sniedz jebkurš sabiedrībai pieejamu telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējs, kurš ar to ir savstarpēji savienots. Šie mehānismi ir jāievieš ne vēlāk kā līdz 2000. gada 1. janvārim vai valstīs, kurām ir noteikts papildu pārejas periods, cik ātri vien iespējams pēc šī datuma, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc jebkura termiņa, kas vēlāk noteikts pilnīgai balss telefonijas pakalpojumu liberalizācijai, lai ļautu abonentam izvēlēties šos pakalpojumus, izdarot iepriekšēju izvēli, turklāt ieviešot arī sistēmu, kas tiem ļautu izvairīties no izvēles izdarīšanas katram zvanam, liekot priekšā īsu kodu.
Valsts regulatīvās iestādes rūpējas par to, lai savstarpēju savienojumu tarifikācija, kas saistīta ar minētā pakalpojuma sniegšanu, tiktu piesaistīta izmaksām un, vajadzības gadījumā, lai patērētāja maksājamajai maksai nebūtu izšķirošas nozīmes, izvēloties lietot šo pakalpojumu.”
Valsts tiesiskais regulējums
8 1996. gada 25. jūlija Telekomunikāciju likuma (Telekommunikationsgesetz) (BGBl. 1996 I, 1120. lpp.; turpmāk tekstā – “TKG 1996”) 43. panta 6. punktā, kurš grozīts ar 2002. gada 21. oktobra Pirmo likumu par grozījumiem Telekomunikāciju likumā (Erste Gesetz zur Änderung des Telekommunikationsgesetzes) (BGBl. 2002 I, 4186. lpp.), ir noteikts:
“Sabiedrisko telekomunikāciju tīklu operatoriem, kuriem ir dominējošs stāvoklis Likuma par konkurences ierobežošanas aizliegumu (Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen) 19. panta nozīmē, saskaņā ar tā trešo teikumu to tīklos ir jāgarantē, lai ikvienam lietotājam būtu iespēja izvēlēties visu sabiedrisko telekomunikāciju tīklu operatoru, kuri ir tieši savstarpēji savienoti, telekomunikāciju pakalpojumus un izdarīt to, vai nu izvēloties operatoru atbilstoši individuālas izvēles procedūrai, liekot priekšā kodu, vai iepriekš izvēloties operatoru, tomēr šādā gadījumā ar nosacījumu, ka ir jāpastāv iespējai attiecībā uz katru zvanu atteikties no iepriekš izdarītās izvēles, ievadot cita operatora kodu. Lietotājam ir arī jābūt iespējai izdarīt atšķirīgus iepriekšējus uzstādījumus vietējiem un tāliem sakariem. Veicot šī pienākuma izpildīšanai nepieciešamo tīklu savstarpējo savienojumu, ir jārūpējas, ja tiek pieņemti lēmumi, piemērojot šī likuma trešo, ceturto un sesto daļu, lai efektīvas investīcijas infrastruktūras iekārtas, kuras garantē spēcīgāku ilglaicīgu konkurētspēju, nekļūtu nepievilcīgas, un jārūpējas arī par to, lai pastāvošais tīkls tiktu lietots efektīvi ar vietējā savienojuma palīdzību. Šajā sakarā ir īpaši jārūpējas par to, lai lietotāja izvēlētais tīkla operators atbilstošā veidā piedalītos lietotājam nodrošinātā savienojuma izmaksās. Regulatīvā iestāde var apturēt pilnībā vai daļēji pirmajam posmam noteikto pienākumu, tikmēr, kamēr un ja tas ir tehniski pamatoti. Pienākums atļaut operatora izvēli vai iepriekšēju izvēli ir apturēts attiecībā uz mobilās telefonijas tīkla ekspluatētājiem. Transpozīcijas ietvaros tā pārbaudīs Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.) 19. panta 2. punkta prasības.”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
9 No iesniedzējtiesas lēmumiem izriet, ka pēc Deutsche Telekom lūguma Regulatīvā iestāde ar 2003. gada 29. aprīļa lēmumu atļāva no 2003. gada 1. jūlija līdz 2003. gada 30. novembrim pievienot sakaru cenai par pakalpojumu Telekom‑B2 (vietējs) maksu par savienojumu EUR 0,004 minūtē. Šī atļauja attiecas uz savstarpējiem savienojumiem, par kuriem ir notikusi vienošanās vai kuri noteikti līdz 2003. gada 7. maijam. Šis lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz TKG 1996 43. panta 6. punkta ceturto teikumu, ir balstīts uz apstākli, ka abonentu savienojuma izmaksas nesedz ienākumi no abonentu savienojuma nodrošināšanas, jo to sāk pietrūkt.
10 Ar 2003. gada 23. septembra lēmumu Regulatīvā iestāde atcēla 2003. gada 29. aprīļa lēmumu, pamatojoties uz to, ka Deutsche Telekom netrūkst savienojumu, jo starplaikā tika atļauts palielināt cenas, kas gala klientiem jāmaksā par abonēto sakaru nodrošināšanu.
11 Arcor, TELE2 un 01051 Telekom katrs iesniedza Verwaltungsgericht Köln (Ķelnes Administratīvā tiesa) prasību par 2003. gada 29. aprīļa lēmumu.
12 Ar 2005. gada 3. novembra spriedumiem tā atcēla šo lēmumu.
13 Par šiem spriedumiem visi pamata prāvas dalībnieki lietā C‑152/07, kā arī atbildētājas pamata lietā un personas, kas iestājušās pamata lietā, lietās C‑153/07 un C‑154/07 iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa) sūdzības Revision kārtībā.
14 Ņemot vērā minēto, Bundesverwaltungsgericht trīs pamata lietās nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [..] Direktīva 90/388 [..] un [..] Direktīva 97/33 [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts regulatīvajai iestādei nav tiesību savienojumu tīkla, kas savstarpēji savienots ar sabiedrisko telekomunikāciju tīklu, operatoram noteikt pienākumu 2003. gadā maksāt tirgū dominējošam abonentu tīkla operatoram kompensāciju, lai izlīdzinātu deficītu, kas tam rodas abonentu savienojuma nodrošināšanas dēļ?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šāda valsts tiesībās noteikta pienākuma nesaderība ar Kopienu tiesībām valsts tiesai ir jāņem vērā tiesvedībā par atļauju savienojumu tīkla operatoram uzlikt šādu pienākumu?”
15 Tiesas priekšsēdētājs 2007. gada 1. jūnijā izdeva rīkojumu apvienot lietas no C‑152/07 līdz C‑154/07 rakstveida un mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
16 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 90/388 un 97/33 ļauj valsts regulatīvajai iestādei prasīt tīkla, kas savstarpēji savienots ar sabiedrisko tīklu, operatoram maksāt tirgū dominējošam abonentu tīkla operatoram maksu, kas paredzēta, lai izlīdzinātu deficītu, kas tam radies, nodrošinot abonentu savienojumus.
17 Ir skaidrs, ka tā maksa par savienojumu, kas tiek aplūkota pamata prāvā, kas tiek noteikta, piemērojot TKG 1996 43. panta 6. punkta ceturto teikumu, ir noteikta atsevišķi un maksājama papildus maksai par savstarpējo savienojumu, kura ir balstīta uz citu TKG 1996 normu, proti, tā 39. pantu. Šis maksas par savienojumu princips tika ieviests Vācijas tiesībās, transponējot Direktīvu 98/61. Minētās maksas par savienojumu apmērs tiek aprēķināts atkarībā no deficīta, kāds Deutsche Telekom rodas tādēļ, ka ienākumi no abonentu savienojumu nodrošināšanas nesedz izmaksas, kas saistītas ar efektīvu minēto savienojumu nodrošināšanu.
18 Iesniedzējtiesa uzskata, ka abonenta tieši vai ar iepriekšējas izvēles starpniecību izvēlētajam sakaru tīkla operatoram ir pienākums piedalīties izmaksu par savienojumu segšanā. Tomēr tā ir deficīta, kas rodas Deutsche Telekom, abonentu tīkla operatoram, kam ir dominējošs stāvoklis tirgū, no savienojuma izmaksām kompensācija un nevis – atlīdzība par minētā operatora sniegto pakalpojumu sakaru tīkla operatoram.
19 Tātad pamata prāvā aplūkojamās maksas par savienojumu mērķis ir papildu atlīdzība kā līdzdalība abonentu savienojuma izmaksās, kuras nesedz “klientu” maksājumi. Tā ir jāmaksā tikai tiem sakaru tīklu operatoriem, kuri ir noslēguši nolīgumu par savstarpēju savienojumu ar Deutsche Telekom attiecībā uz operatora tiešas izvēles vai iepriekšējas izvēles pakalpojumiem vietējos tīklos.
20 No Direktīvas 97/33 12. panta 7. punkta teksta izriet, ka valsts regulatīvās iestādes rūpējas par to, lai savstarpēju savienojumu tarifikācija, kas saistīta ar balss telefonijas pakalpojumu sniegšanu, piedāvājot abonentam izvēlēties šos pakalpojumus, izdarot iepriekšēju izvēli, turklāt ieviešot arī sistēmu, kas tiem ļautu izvairīties no iepriekšējas izvēles izdarīšanas katram zvanam, liekot priekšā īsu kodu, tiktu piesaistīta izmaksām un, vajadzības gadījumā, lai patērētāja maksājamajai maksai nebūtu izšķirošas nozīmes, izvēloties lietot šo pakalpojumu.
21 Ir jākonstatē, ka pamata prāvā aplūkoto maksu par savienojumu, kurā tiek noteikts, ka pastāv nolīgums par savstarpējiem savienojumiem par operatora sniegtiem iepriekšējas izvēles pakalpojumiem, maksā sakaru tīklu operatori un ka tas notiek telekomunikāciju tirgū pieaugošās liberalizācijas ietvaros.
22 No tā izriet, ka minētā maksa ietilpst Direktīvas 97/33 12. panta 7. punkta piemērošanas jomā un tādējādi tai tiek paredzēti stricto sensu tādi paši noteikšanas nosacījumi kā maksai par savstarpējo savienojumu, proti, principa par tarifu noteikšanu atkarībā no izmaksām ievērošana.
23 Šis princips, kas noteikts Direktīvas 97/33 7. panta 2. punktā, uzliek pienākumu noteikt maksu atkarībā no faktiskajām izmaksām.
24 Turpinājumā ir jākonstatē, ka Direktīvas 97/33 12. panta 7. punktā nav pieļauts, ka valsts regulatīvā iestāde atļauj maksu par savienojumu, kuras tarifs nav noteikts atkarībā no izmaksām, lai gan tai piemīt tās pašas īpašības, kas maksai par savstarpējo savienojumu un tā tiek saņemta papildus šai maksai.
25 Turklāt ir skaidrs arī, ka Deutsche Telekom tarifu līdzsvarošana, lai pielāgotu šī operatora tarifus faktiskajām izmaksām un izbeigtu šķērssubsīdiju režīmu atlīdzībām par abonentlīniju nomu, kā konstatējusi iesniedzējtiesa, notiek tādējādi, ka daļa no gala klientu maksātās atlīdzības par sakaru pakalpojumiem tiek veltīta deficīta no savienojumu izmaksām kompensēšanai; tā tiek darīts kopš 1996. gada, bet 2002. gadā tas vēl nebija izbeigts.
26 Turklāt nav apstrīdēts, ka Vācijā nav definēti universālā pakalpojuma pienākumi un tātad tie nav uzlikti Deutsche Telekom, jo vajadzības, kas tam ir jāapmierina, noteica parastie tirgus apstākļi.
27 Tomēr, lai apmierinātu šīs vajadzības brīvajā tirgū, ir jānodrošina, lai konkurences noteikumi tiktu saglabāti un nodrošināti.
28 Ir jākonstatē, ka, pirmkārt, tādas maksas par savienojumu, kāda ir pamata prāvā aplūkotā, esamība faktiski ļauj finansēt abonentu tīkla operatora, kuram ir dominējošs stāvoklis tirgū, deficītu ar citu savstarpēji savienoto tīklu operatoru abonentu palīdzību un, otrkārt, ka šāda finansēšana, kas neietilpst universālā pakalpojuma pienākumu finansēšanā, ir pretēja brīvas konkurences principam.
29 Šajā sakarā pretēji tam, ko apgalvo Deutsche Telekom, nešķiet, ka šādas maksas mērķis būtu novērst konkurences traucējumus operatoru, kuri ir investējuši telekomunikāciju tīklā, un pārējo operatoru, kuri ir nesen parādījušies vietējā tirgū, starpā. Nav apstrīdēts, ka pamata prāvā aplūkotās maksas par savienojumu mērķis nav abonentu tīkla operatora, kuram ir dominējošs stāvoklis tirgū, aizsardzība, ļaujot tam saglabāt saviem abonentiem sakaru cenu, kas būtu zemāka par faktisko cenu, un tādējādi finansēt savu paša deficītu.
30 Cita starpā ir jāatgādina, ka, lai gan Direktīvas 90/388 4.c pantā nav noteikts termiņš tarifu līdzsvarošanas pienākuma īstenošanai, tomēr vairāki Direktīvas 96/19 elementi norāda, ka šī līdzsvarošana bija jāveic paātrināti, lai atvieglotu telekomunikāciju tirgus atvēršanu konkurencei. Kopā aplūkojot Direktīvas 96/19 piekto un divdesmito apsvērumu, kā arī Direktīvas 90/388 4.c pantu, izriet, ka dalībvalstīm ir jālikvidē visi līdzsvarošanas šķēršļi iespējami īsā termiņā pēc Direktīvas 96/19 stāšanās spēkā un ne vēlāk kā līdz 1998. gada 1. janvārim (2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑500/01 Komisija/Spānija, Recueil, I‑583. lpp., 32. punkts). Šīs līdzsvarošanas nepabeigšanas līdz 1998. gada 1. janvārim gadījumā dalībvalstīm ir jānosūta Komisijai ziņojums par pakāpenisku pastāvošo nelīdzsvaroto tarifu likvidēšanu, ziņojumā ietverot detalizētu šo plānu īstenošanas kalendāru. Šis posms ir jānoslēdz līdz 2000. gada 1. janvārim.
31 Ir jākonstatē, ka TKG 1996 43. panta 6. punkts redakcijā, kas ir spēkā kopš 2002. gada 1. decembra, bija jāīsteno ne vēlāk kā 2000. gada 1. janvārī, minētās tarifu līdzsvarošanas pabeigšanas obligātajā termiņā, līdz ar to Vācijas Federatīvās Republikas valdība nav iesniegusi Komisijai līdzsvarošanas plānu. Katrā ziņā tāda norma, kā minētā 43. panta 6. punktā noteiktā, nemudina abonentu tīkla operatoru, kurš saņem maksu par savienojumu, koriģēt savus tarifus, lai likvidētu tā ciesto deficītu.
32 No minētā izriet, ka Direktīva 90/388 neļauj valsts regulatīvajai iestādei atļaut abonentu tīkla operatoram, kuram ir dominējošs stāvoklis tirgū, saņemt maksu par savienojumu papildus maksai par savstarpējo savienojumu par 2003. gadu.
33 No visa iepriekš minētā izriet, ka uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 97/33 12. panta 7. punkts un Direktīvas 90/388 4.c pants, skatīts kopā ar Direktīvas 96/19 piekto un divdesmito apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts regulatīvajai iestādei nav tiesību savienojumu tīkla, kas savstarpēji savienots ar sabiedrisko telekomunikāciju tīklu, operatoram noteikt pienākumu maksāt tirgū dominējošam abonentu tīkla operatoram maksu par savienojumu papildus maksai par savstarpēju savienojumu, lai izlīdzinātu šī operatora deficītu, kas tam rodas abonentu savienojuma nodrošināšanas dēļ, par 2003. gadu.
Par otro jautājumu
34 Ievērojot uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu, ar kuru iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādos apstākļos, kādi ir pamata lietās, indivīds var tajā atsaukties uz Direktīvas 90/388 4.c pantu un Direktīvas 97/33 12. panta 7. punktu, nav jāatbild.
35 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pati direktīva nevar radīt pienākumus indivīdiem, bet tikai tiesības. Līdz ar to indivīds uz direktīvu pret dalībvalsti var atsaukties tikai tad, ja runa ir par valsts pienākumu, kurš ir tieši saistīts ar cita atbilstoši direktīvai saistoša pienākuma pret trešo personu izpildi (skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑201/02 Wells, Recueil, I‑723. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Turpretim vienkārša negatīva ietekme uz trešās personas tiesībām, pat ja tā ir noteikta, nepamato atteikumu indivīdam atsaukties uz direktīvas normām pret attiecīgo dalībvalsti (iepriekš minētais spriedums lietā Wells, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Pamata lietās, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 104. punktā, prāvās, kuras izskata iesniedzējtiesa, privātpersonas vēršas pret attiecīgo dalībvalsti, kuru pārstāv valsts regulatīvā iestāde, kas ir apstrīdētā lēmuma autore un vienīgā ir kompetenta noteikt pamata prāvā aplūkojamos maksas par savienojumu tarifus, kā arī maksu par savstarpēju savienojumu, kurai tie tiks pievienoti.
38 Turpinājumā ir jākonstatē, ka Deutsche Telekom ir trešā persona strīdā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un nevar būt tā, ka to negatīvi ietekmē tas, ka šis operators saņēma pamata prāvā aplūkoto maksu par savienojumu un ka šīs maksas likvidēšanas gadījumā tai būtu jāpalielina pašai savi abonentu tarifi. Šādu priekšrocību likvidēšanu nevar uzskatīt par pienākumu, kas saskaņā ar direktīvām, uz kurām iesniedzējtiesā atsaucas prasītāji pamata prāvā, ir uzlikts trešai personai.
39 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 90/388 4.c pants un Direktīvas 97/33 12. panta 7. punkts atbilst nosacījumiem, lai būtu tieša iedarbība.
40 Šajā sakarā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka visos gadījumos, kad direktīvas noteikumi pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi, privātpersonām ir tiesības uz tiem atsaukties valsts tiesās pret dalībvalsti, ja tā nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā valsts tiesībās vai arī ja tā ir veikusi nepareizu transpozīciju (skat. 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c., Krājums, I‑8835. lpp., 103. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Pirmkārt, Direktīvas 90/388 4.c panta trešā daļa atbilst šiem kritērijiem, jo tajā ir skaidri noteikts, ka tarifu līdzsvarošanai principā ir jābūt pabeigtai ne vēlāk kā pirms 1998. gada 1. janvāra vai ne vēlāk kā 2000. gada 1. janvārī un ka šim pienākumam nav noteikti nekādi nosacījumi.
42 Otrkārt, tas attiecas arī uz Direktīvas 97/33 12. panta 7. punktu, jo šajā normā noteiktas robežas, kuras ir jāievēro attiecībā uz tādu maksu kā pamata prāvā aplūkojamā.
43 Tātad Direktīvas 90/388 4.c panta un Direktīvas 97/33 12. panta 7. punkta normas atbilst visiem nosacījumiem, kas tiek prasīti, lai būtu tieša iedarbība.
44 No visa iepriekš minētā izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 90/388 4.c pantam un Direktīvas 97/33 12. panta 7. punktam ir tieša iedarbība un indivīdi uz tiem var tieši atsaukties valsts tiesā, lai apstrīdētu valsts regulatīvās iestādes lēmumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) 12. panta 7. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvā 97/33/EK par savstarpējo savienojumu telekomunikāciju nozarē universālā pakalpojuma nodrošināšanai un savstarpēju savietojamību, piemērojot atvērtā tīkla nodrošinājuma (ATN) principus, kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 24. septembra Direktīvu 98/61/EK, un 4.c pants Komisijas 1990. gada 28. jūnija Direktīvā 90/388/EEK par konkurenci telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, kas ir grozīta ar Komisijas 1996. gada 13. marta Direktīvu 96/19/EK, skatīts kopā ar Direktīvas 96/19 piekto un divdesmito apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts regulatīvajai iestādei nav tiesību savienojumu tīkla, kas savstarpēji savienots ar sabiedrisko telekomunikāciju tīklu, operatoram noteikt pienākumu maksāt tirgū dominējošam abonentu tīkla operatoram maksu par savienojumu papildus maksai par savstarpēju savienojumu, lai izlīdzinātu šī operatora deficītu, kas tam rodas abonentu savienojuma nodrošināšanas dēļ, par 2003. gadu;
2) Direktīvas 90/388, kas ir grozīta ar Direktīvu 96/19, 4.c pantam un Direktīvas 97/33, kas ir grozīta ar Direktīvu 98/61, 12. panta 7. punktam ir tieša iedarbība, un indivīdi uz tiem var tieši atsaukties valsts tiesā, lai apstrīdētu valsts regulatīvās iestādes lēmumu.
[Paraksti]