2009. gada 24. septembrī (*)

Satura rādītājs

I –  Atbilstošās tiesību normas

A –  Regula Nr. 17

B –  Pamatnostādnes

C –  Paziņojums par sadarbību

II –  Prāvas priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

III –  Prasības Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

IV –  Apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi

V –  Pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pamati

VI –  Par apelācijas sūdzībām

A –  Par pamatiem, kas saistīti ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu

1.  Par pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, vērtējot nosacījumu par iespaidu uz tirdzniecību starp dalībvalstīm

a)  Par pirmo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz vērtējumu iespējai, ka aizliegtā vienošanās, kas aptver visas valsts teritoriju, var nozīmīgi iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

b)  Par otro daļu, kas saistīta ar to, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisija varēja veikt visaptverošu vērtējumu “apaļo galdu” pārrobežu sekām, un izmantojot konkrētā tirgus kļūdainu, nepietiekamu un pretrunīgu vērtējumu

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

–  Par iebildumu, kas saistīts ar to, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini interpretējusi judikatūru

–  Par iebildumu, kas saistīts ar Pirmās instances tiesas vērtējuma par konkrētā tirgus definīciju kļūdaino, nepietiekamo un pretrunīgo raksturu

c)  Par pamata trešo daļu, kas saistīta ar to, ka nav pierādīta aizliegtās vienošanās būtiska ietekme uz tirdzniecību Kopienā

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

2.  Par pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz atzīšanu par vainojamu pārkāpumā

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Tiesas vērtējums

B –  Par pamatiem, kas saistīti ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu

1.  Par pamatu, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, novērtējot pārkāpuma smagumu

a)  Par pirmo daļu, kas saistīta ar vērtējumu, kurš neatbilst Pamatnostādnēm

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

b)  Par otro daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz pārkāpuma “atbilsto�o raksturu”

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

c)  Par trešo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz “pārkāpuma faktisku ietekmi uz tirgu”

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

d)  Par ceturto daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz vērtējumu “konkrētā ģeogrāfiskā tirgus tvērumam”

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

e)  Par piekto daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā, kura attiecas uz vērtējumu sekām, kādas ir selektīvai apsūdzību izvirzīšanai un pamatojuma sniegšanas pienākuma pārkāpumam

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

f)  Par sesto daļu, kas saistīta ar pārkāpuma visaptveroša vērtējuma neesamību

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

g)  Par septīto daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Komisijas veikto prasītāju iedalīšanu pārkāpumu kategorijās

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

2.  Par pamatu, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, pamatojuma neesamību un pierādījumu sagrozīšanu attiecībā uz atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu

a)  Par pirmo daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā, pamatu sagrozīšanu un pretrunīgumu attiecībā uz ÖVAG pasīvo uzvedību

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

b)  Par otro daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz valsts iestāžu dalību banku “apaļajos galdos”

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

c)  Par trešo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz sanāksmju publisko raksturu

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

3.  Par pamatu, kas saistīts ar Paziņojuma par sadarbību pārkāpumu

a)  Par pirmo daļu, kas saistīta ar to, ka Pirmās instances tiesa neesot pareizi novērtējusi Komisijas rīcības brīvību

i)  Lietas dalībnieku argumenti

ii)  Tiesas vērtējums

b)  Par otro daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Paziņojumu par sadarbību

i)  Par pirmo iebildumu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz prasību, lai sadarbība radītu “pievienotu vērtību” un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Tiesas vērtējums

ii)  Par otro iebildumu, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, veicot uzņēmumu sadarbības apmēra vērtējumu, vienlīdzīgas attieksmes principa, juridiskās drošības principa, aizstāvības tiesību ievērošanas principa pārkāpumu un nepietiekamu pamatojumu

–  Par otrā iebilduma pirmo daļu

–  Par otrā iebilduma otro daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar kopējo apstākļu izklāstījumu

–  Par otrā iebilduma trešo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz to, ka RZB atzina pārkāpuma pret konkurenci vērsto mērķi un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

–  Par otrā iebilduma ceturto daļu, kas saistīta ar pierādīšanas pienākuma apvēršanu attiecībā uz RZB sadarbības vērtību un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

–  Par otrā iebilduma piekto daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā un pretrunīgu pamatojumu saistībā ar Pirmās instances tiesas vērtējumu nozīmei, kāda bija BA‑CA iesniegtajiem papildus dokumentiem

–  Par otrā iebilduma sesto daļu, kas saistīta ar to, ka nav ņemtas vērā BA‑CA atbildes uz paziņojumu par iebildumiem

C –  Par pamatu, kas saistīts ar tiesību tikt uzklausītam Pirmās instances tiesā pārkāpumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Tiesas vērtējums

D –  Par pamatu, kas saistīts ar Pirmās instances tiesas pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu attiecībā uz naudas soda līmeņa noteikšanu un tiesībām tikt uzklausītam

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Tiesas vērtējums

VII –  Par tiesāšanās izdevumiem

Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Kreditoru un debitoru nodevas noteikšana, ko veic Austrijas bankas – “Lombard klubs” – Tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšana – Naudas sodu aprēķināšana – Uzņēmumu pēctecība – Konkrētā ietekme uz tirgu – Aizliegtas vienošanās īstenošana

Apvienotās lietas C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P

par apelācijas sūdzībām atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, kas iesniegtas attiecīgi 2007. gada 1., 2., 5. un 6. martā,

Erste Group Bank AG, iepriekš – Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG (C‑125/07 P), Vīne (Austrija), ko pārstāv F. Montāgs [F. Montag], Rechtsanwalt,

Raiffeisen Zentralbank Österreich AG (C‑133/07 P), Vīne (Austrija), ko pārstāv S. Felkers [S. Völcker] un G. Terhorsts [G. Terhorst], Rechtsanwälte,

Bank Austria Creditanstalt AG (C‑135/07 P), Vīne (Austrija), ko pārstāv C. Čoke [C. Zschocke] un J. Beninka [J. Beninca], Rechtsanwälte,

Österreichische Volksbanken AG (C‑137/07 P), Vīne (Austrija), ko pārstāv A. Ablasers [A. Ablasser], R. Bīrvāgens [R. Bierwagen] un F. Nīmeirs [F. Neumayr], Rechtsanwälte,

prasītājas,

otra lietas dalībniece, kas piedalās tiesvedībā –

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv A. Bukē [A. Bouquet] un R. Zauers [R. Sauer], pārstāvji, kuriem palīdz D. Velbruks [D. Waelbroeck], advokāts, un U. Cinsmeistere [U. Zinsmeister], Rechtsanwältin, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], P. Kūris (referents), L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un K. Toadere [C. Toader],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 13. marta tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2009. gada 26. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savām apelācijas sūdzībām Erste Group Bank AG, iepriekš – Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG (turpmāk tekstā – “Erste”), Raiffeisen Zentralbank Österreich AG (turpmāk tekstā – “RZB”), Bank Austria Creditanstalt AG (turpmāk tekstā – “BA‑CA”) un Österreichische Volksbanken AG (turpmāk tekstā – “ÖVAG”) lūdz Tiesu atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija (Krājums, II‑5169. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja prasību atcelt Komisijas 2002. gada 11. jūnija lēmumu 2004/138/EK par EK līguma 81. panta piemērošanu (lieta COMP/36.571/D‑1, Austrijas bankas – “Lombard klubs”) (OV 2004, L 56, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un pakārtoti samazināt naudas sodu summas, kas katrai no tām uzliktas apstrīdētā lēmuma 3. punktā, un pakārtoti tam atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu un nodot tai lietu atpakaļ izskatīšanai.

I –  Atbilstošās tiesību normas

A –  Regula Nr. 17

2        Padomes 1962. gada 6. februāra Pirmās Regulas par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 11. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Ja uzņēmums vai uzņēmumu apvienība nav iesniegusi pieprasīto informāciju Komisijas noteiktajā termiņā vai sniegusi nepilnīgas ziņas, Komisija ar lēmumu pieprasa sniegt informāciju. Lēmumā precizē, kāda informācija nepieciešama, nosaka atbilstošu termiņu, kurā tā sniedzama, un norāda 15. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētos sodus un tiesības lēmumu pārbaudīt [pārsūdzēt] Tiesā.”

3        Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ir noteikts:

“2.      Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodus] 1000 līdz 1 000 000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj Līguma [81.] panta 1. punktu vai [82.] pantu vai

b)      neizpilda kādu no pienākumiem, kas uzlikts, ievērojot 8. panta 1. punktu

Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.”

B –  Pamatnostādnes

4        Komisijas paziņojuma ar nosaukumu “Pamatnostādnes soda naudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu” (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), preambulā ir paredzēts:

“[Pamatnostādnēs] izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, vienlaicīgi nostiprinot Komisijai piešķirto diskrecionāro varu [rīcības brīvību], kas noteikta saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem, noteikt soda naudu [naudas sodu] līdz 10 % apmērā no uzņēmuma kopējā apgrozījuma. Šī vara jāīsteno ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem.

Jaunā metodoloģija [metodika], ko piemēro soda naudas [naudas soda] apmēra noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatsummu, ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazina, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.”

5        Pamatnostādņu 1. punktā ir noteikts, ka naudas soda summas aprēķinam pamatsummu nosaka šajā noteikumā esošie kritēriji, proti, pārkāpuma smagums un ilgums. Tāpat Pamatnostādnēs ir precizēts, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, tā faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmērs.

C –  Paziņojums par sadarbību

6        Komisijas paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanām, kas publicēts 1996. gada 18. jūlija Eiropas KopienuOficiālajā Vēstnesī (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”) un kura projekts ar virsrakstu “Eiropas Komisijas informācija par tās politiku naudas sodu par konkurences noteikumu pārkāpumiem jautājumā” bija publicēts 1995. gada 19. decembrī (OV C 341, 13. lpp.), Komisija noteica nosacījumus, kad uzņēmums, kas sadarbojas ar Komisiju tās izmeklēšanas gaitā par aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvots no naudas soda vai tam var tikt samazināts naudas sods, kas citādi tam būtu jāmaksā, kā tas izriet no šī paziņojuma A daļas 3. punkta.

7        Paziņojuma par sadarbību A daļas 5. punktā ir paredzēts:

“Uzņēmuma sadarbība ar Komisiju ir tikai viens no apstākļiem, ko Komisija ņem vērā, nosakot naudas sodu.

[..]”

8        Minētā paziņojuma D daļā ar virsrakstu “Naudas soda apmēra ievērojams samazinājums” ir precizēts:

“1.      Ja uzņēmums sadarbojas, neizpildot visus B un C daļā uzskaitītos nosacījumus, tam naudas soda apmēru samazina no 10 % līdz 50 %, kas tam būtu uzlikts gadījumā, ja tas nebūtu sadarbojies.

2.      Tā īpaši var būt gadījumos, ja:

–        pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums sniedz Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, kuri būtiski palīdz konstatēt pārkāpuma esamību;

–        uzņēmums pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas informē Komisiju, ka tas pēc būtības neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija ir pamatojusi apsūdzību.”

9        Tā paša paziņojuma E daļas 3. punktā, kas attiecas uz procedūru, it īpaši ir noteikts:

“Komisija apzinās, ka šis paziņojums rada tiesiskas cerības uzņēmumiem, kas vēlas Komisiju informēt par to, ka pastāv aizliegta vienošanās.”

II –  Prāvas priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

10      Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa tai iesniegtās prasības pamatā esošos faktus ir rezumējusi šādi:

“1.      Ar [apstrīdēto] Lēmumu Komisija konstatēja dažādu uzņēmumu dalību nolīgumos un saskaņotās darbībās EKL 81. panta 1. punkta nozīmē.

2.      Runa ir par šādām astoņām bankām, kas ir [apstrīdētā] lēmuma adresātes:

–        Erste [..];

–        [RZB];

–        [BA‑CA];

–        [..]

–        [ÖVAG];

–        [..]

3.      Komisija Apstrīdētā lēmuma adresātēm galvenokārt pārmet, ka tās organizējušas tā saukto “Lombard tīklu”, proti, virkni regulāru sanāksmju (turpmāk tekstā – “apaļie galdi”), kas bija gan vispusīgas pēc savas būtības, gan cieši savstarpēji saistītas formas ziņā, kurās tās regulāri saskaņoja savu rīcību saistībā ar galvenajiem rādītājiem, kas attiecas uz konkurenci Austrijas banku produktu un pakalpojumu tirgū.

[..]

15.      1997. gada aprīlī uzzinot par dokumentu, kas ļāva prezumēt, ka Austrijas banku tirgū pastāv nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuras ir pretrunā ar EKL 81. pantu, Komisija uzsāka formālu pārbaudes procedūru. 1997. gada 30. jūnijā atbilstoši [..] Regulas Nr. 17 3. pantam, politiskā partija Freiheitlische Partei Östereichs (turpmāk tekstā – “FPÖ”) iesniedza sūdzību par astoņiem Austrijas kredītuzņēmumiem, attiecībā uz kuriem pastāvēja aizdomas, ka tie ir piedalījušies nolīgumos un/vai saskaņotās darbībās, kas ierobežo konkurenci.

16.      1998. gada 23. un 24. jūnijā Komisija vairākās bankās, tostarp lielākajā daļā [apstrīdētā] lēmuma adresāšu, veica iepriekš nepaziņotas pārbaudes. 1998. gada 21. septembrī Komisija nosūtīja lūgumu sniegt informāciju vairākiem kredītuzņēmumiem, attiecībā uz kuriem pastāvēja aizdomas, ka tie ir piedalījušiem šajos nolīgumos vai darbībās, atbilstoši Regulas Nr. 17 11. panta 2. punktam.

17.      Tūlīt pēc lūguma sniegt informāciju saņemšanas galvenās attiecīgās bankas izteica priekšlikumu “sadarboties” ar Komisiju lietas izmeklēšanā, piedāvājot “labprātīgi” sniegt informāciju par faktiem (tā vietā, lai izpildītu lūgumu sniegt informāciju), bet atsakoties no nopratināšanas; savukārt Komisijas konkurences ģenerāldirekcijai bija jāatceļ savs lūgums sniegt informāciju un jānosaka tikai “neliels” administratīvais naudas sods. Kaut arī Komisija novērtēja banku gatavību sadarboties, tā noraidīja iespēju panākt jebkādu vienošanos šajā sakarā.

18.      Tad visas Apstrīdētā lēmuma adresātes izpildīja lūgumu sniegt informāciju. Šajā gadījumā attiecībā uz lielāko daļu uzdoto jautājumu dažas tomēr apgalvoja, ka tām nav nekāda pienākuma izpildīt lūgumu un tās nevar izpildīt šādu lūgumu, kā arī labprātīgi nodot ar to saistītos dokumentus, ņemot vērā iepriekš minēto sadarbību. Komisija noraidīja šo juridisko nostāju.

19.      Neilgi pēc tam attiecīgās galvenās bankas, tostarp prasītājas, [..] nosūtīja Komisijai 132 lappuses garu dokumentu ar nosaukumu “Faktu izklāsts”, kurā tās sīki bija aprakstījušas aizliegtās vienošanās noslēgšanas vēsturi, pēc tam īsumā izklāstījušas savu “apaļo galdu” saturu, par ko liecināja izņemtie dokumenti, kā arī dokumenti, kas tiem tika pieprasīti, un sniegušas tā novērtējumu. Vienlaikus tās iesniedza sešpadsmit atbilstoši “apaļajiem galdiem” sakārtotas dokumentu mapes, kam bija pievienoti detalizēti satura rādītāji. Lai varētu novērtēt kopā ar faktu izklāstu nodoto dokumentu iespējamo papildu nozīmi, Komisija lūdza bankas tai norādīt, vai daži no šiem dokumentiem tai vēl bija nezināmi un attiecīgā gadījumā kuri no tiem. Tās sadarbības partneri neuzskatīja par iespējamu, ne arī par nepieciešamu atbildēt uz šo lūgumu.

20.      1999. gada 13. septembrī Komisija astoņām bankām nosūtīja 1999. gada 11. septembrī pieņemto paziņojumu par iebildumiem. [..] 2000. gada 22. novembrī Komisija nosūtīja bankām papildu paziņojumu par iebildumiem [..].

21.      2002. gada 11. jūnijā Komisija pieņēma [apstrīdēto] lēmumu.

[..]

22.      [Apstrīdētā] lēmuma 1. punktā Komisija ir norādījusi, ka astoņas bankas, kurām ir adresēts minētais lēmums, ir izdarījušas EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, piedaloties nolīgumos un saskaņotās darbībās par cenām, bankas komisijas maksām un citiem konkurences rādītājiem, kuru mērķis laika posmā no 1995. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. jūnijam bija ierobežot konkurenci Austrijas banku produktu un pakalpojumu tirgū.

[..]

24.      [Apstrīdētā] lēmuma 3. punktā šī lēmuma adresātiem ir uzlikti šādi naudas sodi:

–        Erste: 37,69 miljoni euro;

–        RZB: 30,38 miljoni euro;

–        BA‑CA: 30,38 miljoni euro;

[..]

–        ÖVAG: 7,59 miljoni euro;

[..].

25.      [Apstrīdētajā] lēmumā ir norādīts, ka Austrijā nolīgumi starp bankām, it īpaši par procentu likmēm un komisijas maksām, ir sena tradīcija, kas līdz pat 1980. gadam daļēji bija pamatota ar juridisku pamatu, kas tomēr tika atcelts vēlākais 1994. gada 1. janvārī, kad Austrijas Republika pievienojās Eiropas Ekonomikas zonai (EEZ) un kad stājās spēkā [likums par banku sistēmu (Bankwesensgesetz)].

26.      Kredītuzņēmumi, izmantojot izveidoto tīklu, tomēr turpināja noslēgt nolīgumus par debeta un kredīta procentu likmēm.

27.      [Apstrīdētā] lēmuma 5. sadaļā ir norādīts, ka noslēgtie nolīgumi satura ziņā bija ļoti pilnīgi, lielā mērā oficiāli, kā arī cieši saistīti un ka tie attiecās uz visu Austrijas teritoriju. Katrs bankas produkts tika apspriests vienā īpašā “apaļajā galdā”, kurā piedalījās attiecīgo banku otrās vai trešās hierarhijas pakāpes kompetentās atbildīgās personas. Praksē šis teorētiskais sadalījums netika pilnībā ievērots: laiku pa laikam savstarpēji saistītus jautājumus, kas attiecās uz dažādiem “apaļajiem galdiem”, izlēma tikai vienā vienīgā līmenī. Visbeidzot šie “apaļie galdi” bija daļa no visa darbību kopuma.

28.      Galveno Austrijas banku vadības pārstāvji kā augstākais orgāns (ar nosaukumu “Lombard klubs”) tikās vienreiz mēnesī, izņemot augustu. Papildus tēmām, kas skar vispārējās intereses un kas ir neitrālas no konkurences viedokļa, šis varas orgāns apsprieda procentu likmju izmaiņas, ar reklāmu saistītus pasākumus utt. Dažās no šīm sanāksmēm piedalījās Austrijas Nacionālās bankas [..] pārstāvji.

29.      Tieši pakāpi zemākā līmenī notika tehniskie “apaļie galdi”, kas ir saistīti ar īpašiem produktiem. Vissvarīgākie šajā sakarā bija “apaļie galdi” par aktīvajiem darījumiem, proti, kredītiem, un par pasīvajiem darījumiem, proti, depozītiem; kā norāda minēto sanāksmju nosaukums, to mērķis ir paredzēt kredīta piešķiršanas un depozītu veidošanas nosacījumus (proti, procentu likmes), un tiem ir jābūt izpildītiem vai nu atsevišķi, vai arī visiem kopā. Starp “Lombard klubu” un šiem “apaļajiem galdiem” notika ļoti intensīva informācijas apmaiņa.

30.      Visās Austrijas federālajās zemēs [Länder] regulāri notika daudzi un dažādi reģionālie “apaļie galdi”. Dažās federālajās zemēs “Lombard kluba” un tehnisko “apaļo galdu ”hierarhiskā struktūra bija vienāda.

31.      Par aktīvajiem un/vai pasīvajiem darījumiem rīkoto federālo “apaļo galdu” laikā Vīnes uzņēmumu pārstāvji satikās ar saviem reģionālajiem kolēģiem, lai galvenokārt panāktu, ka to lēmumi tiek piemēroti visā Austrijas teritorijā.

32.      Turklāt pastāvēja specializēti “apaļie galdi”, kas veltīti darījumiem, kuri veikti ar uzņēmumiem, darījumiem, kas veikti ar privātpersonām “brīvo profesiju” nozarē, hipotekārajiem kredītiem un būvniecības kredītiem (ko attiecīgi sauc par “Minilombard”, “par lielākajiem klientiem atbildīgo personu “apaļais galds” ”, “ “brīvo profesiju” “apaļais galds” ”, “hipotekāro kredītu “apaļais galds” ” un “ar pasīvajiem darījumiem saistītu būvniecības kredītu “apaļais galds” ”).

33.      Visbeidzot regulāri notika vairāki citi “apaļie galdi” par jautājumiem, kas saistīti ar konkurenci: finanšu direktoru “apaļajā galdā” (Treasurerrunde) tika apspriesti federālie kredīti un jautājumi par procentu likmēm, dažādos “apaļajos galdos” tika aplūkoti jautājumi par komisijas maksām un ar to maksāšanu saistītajām izmaksām (proti, maksājumu “apaļais galds”, “apaļais galds” ar nosaukumu “Ārzemes” un Austrijas kredītuzņēmumu federāciju organizatoriskā komiteja vai Organisationskomitee der österreichischen Kreditinstitutsverbände), klubā “Eksports” (Exportklub) tika apspriests jautājums par eksporta finansēšanu un vēl kāda “apaļā galda” ietvaros tika apspriesti jautājumi par vērtspapīriem (Bankenrunde Wertpapiere), minimālajām izmaksām, komisijas maksām un šiem produktiem piemērojamām procentu likmēm.

34.      No šiem specializētajiem “apaļajiem galdiem” atšķīrās vadības kontrolieru “apaļais galds” (Controllerrunde), kurā piedalījās galveno Austrijas banku kompetento dienestu pārstāvji. Tajā tika noteiktas vienotas aprēķinu bāzes un izstrādāti kopīgi priekšlikumi, lai palielinātu peļņu. Šādā veidā bankas pastiprina aprēķinu un izmaksu pārskatāmību banku starpā.

35.      Starp visiem šiem “apaļajiem galdiem”, kuru galvenais mērķis bija apspriest kredīta izsniegšanas un depozītu veidošanas nosacījumus, kā arī bankas komisijas maksas, notika regulāra informācijas apmaiņa. Bieži vien vienā līmenī uzsāktas konsultācijas tika atliktas līdz brīdim, kad bija iespējams panākt vienošanos citā līmenī. Visbeidzot, tā kā “Lombard klubs” atradās visaugstākajā līmenī, domstarpību gadījumā tam bija jāizšķir strīds.

36.      Lai visā Austrijas teritorijā īstenotu Vīnes “apaļajos galdos” noslēgtos nolīgumus (vai lai pielāgotos šiem nolīgumiem), informācija regulāri tika nodota arī Länder “apaļajiem galdiem” vai, tieši pretēji, Länder “apaļie galdi” to nodeva centrālajiem “apaļajiem galdiem”, kas notika galvaspilsētā. Laiku pa laikam reģionālās institūcijas nosūtīja savus pārstāvjus uz federālajiem “apaļajiem galdiem” par aktīvajiem un/vai pasīvajiem darījumiem.

37.      [Apstrīdētajā] lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka izmeklēšanā paredzētajā laika posmā (proti, no 1994. gada 1. janvāra līdz 1998. gada jūnija beigām) tikai Vīnē vien bija notikušas vismaz 300 sanāksmes, neņemot vērā daudzus reģionālus “apaļos galdus” [..].

38.      Komisija uzsver īpašo lomu, kāda “Lombard tīklā” bija jumta sabiedrībām, ņemot vērā attiecīgo grupu koordināciju un pārstāvību, proti, Erste (iepriekš – GiroCredit) lomu krājbanku nozarē, RZB lomu Raiffeisen nozarē, ÖVAG lomu krājaizdevumu sabiedrību nozarē. Komisija uzskata, ka šī jumta sabiedrību loma bija tieši saistīta ar “Lombard tīkla” pareizu darbību. No vienas puses, jumta sabiedrības organizēja divpusēju informācijas apmaiņu starp Vīni un Länder pašu grupu iekšienē; no otras puses, tās aizsargāja savas grupas intereses attiecībā pret citām grupām, kas bija karteļa dalībnieces. Komisija uzskata, ka tādējādi citi dalībnieki tās uzskatīja par šo grupu pārstāvēm. Līdz ar to nolīgumi bija noslēgti ne tikai starp šiem uzņēmumiem, bet arī starp grupām.”

III –  Prasības Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

11      Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēti 2002. gada 30. augustā un 2. septembrī astoņi uzņēmumi, kuriem bija noteiktas sankcijas ar apstrīdēto lēmumu, starp kuriem bija četras šo apelācijas sūdzību iesniedzējas – Erste, RZB, BA un ÖVAG –, saskaņā ar EKL 230. pantu iesniedza prasību pilnībā vai daļēji atcelt tiesību aktu par šo lēmumu un pakārtoti prasību atcelt katrai no tām noteikto naudas sodu vai samazināt tā apmēru.

12      Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja Erste, BA‑CA, kā arī ÖVAG prasības un piesprieda šīm trim prasītājām segt tiesāšanās izdevumus.

13      Tā tāpat noraidīja RZB prasību, kā arī Komisijas pretprasījumu un piesprieda RZB segt savus, kā arī atlīdzināt 90 % Komisijas tiesāšanās izdevumu.

IV –  Apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi

14      Erste prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījums atcelt tiesību aktu;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to Erste uzlikts naudas sods;

–        pakārtoti – samazināt naudas soda, kas tai uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 3. punktu, apmēru;

–        vēl pakārtotāk – atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai un

–        katrā gadījumā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15      RZB prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība atcelt tiesību aktu;

–        atcelt Apstrīdētā lēmuma 3. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz RZB;

–        pakārtoti – samazināt naudas soda, kas tai uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 3. punktu, apmēru un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      BA‑CA prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība atcelt tiesību aktu;

–        atcelt Apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz BA‑CA;

–        pakārtoti – samazināt naudas soda, kas tai uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 3. punktu, apmēru un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17      ÖVAG prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma 2. un 4. punktu;

–        atcelt Apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ÖVAG;

–        pakārtoti – samazināt naudas soda, kas tai uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 3. punktu, apmēru un

–        vēl pakārtotāk – nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai, un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus vai atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu gadījumā, ja lieta tiek nodota atpakaļ Pirmās instances tiesai.

18      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai katrā no šim lietām ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību iesniedzēju apelācijas sūdzības un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V –  Pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pamati

19      Erste izvirza četrus pamatus pārsūdzētā sprieduma atcelšanai:

–        tiesību uz aizstāvību pārkāpums;

–        EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums, jo nebija ievērojamu seku tirdzniecībai starp dalībvalstīm;

–        Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpums, jo Erste vainota par GiroCredit rīcību laika periodā pirms tās iegūšanas, un

–        minētā panta kopsakarā ar Pamatnostādnēm naudas sodu aprēķinam un to lieluma noteikšanai.

20      RZB izvirza četrus pamatus:

–        EKL 81. panta pārkāpums, jo nav pierādīts iespaids uz tirdzniecību starp dalībvalstīm;

–        Pamatnostādņu pārkāpums, jo attiecīgo banku sanāksmju sapulces kvalificētas kā “sevišķi smags pārkāpums”;

–        Regulas Nr. 17 un Pamatnostādņu pārkāpums, tai kļūdaini piedēvētas “Raiffeisen jomas” tirgus daļas kopumā un

–        kļūda tiesību piemērošanā, novērtējot tās sadarbību ar Komisiju.

21      BA‑CA izvirza trīs pamatus:

–        nosakot naudas soda apmēru, izdarīts kļūdains konstatējums, ka “apaļie galdi” ir radījuši ekonomiskas sekas;

–        vērā nav ņemti apstākļi, kas pamatojot naudas soda samazinājumu saistībā ar pamatsummas noteikšanu un

–        vērā nav ņemta tās sadarbība, kas izpaužas kā atbildes uz informācijas pieprasījumiem, kā kopīgais faktu izklāsts, kā brīvprātīga dokumentu paziņošana un atbilde uz paziņojumu par iebildumiem.

22      ÖVAG izvirza trīs pamatus:

–        kļūdains šķēršļu tirdzniecībai starp dalībvalstīm konstatējums;

–        kļūdaina atzīšana par vainojamu decentralizētā sektorā, sadalot kategorijās, un

–        vērā nav ņemti atbildību mīkstinoši apstākļi.

VI –  Par apelācijas sūdzībām

23      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 25. oktobra rīkojumu, uzklausot lietas dalībniekus un ģenerāladvokātu šajā jautājumā, četras lietas tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai atbilstoši Tiesas reglamenta 43. pantam.

24      Uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pamati lielā mērā ir salīdzināmi, tie ir apskatāmi kopā.

A –  Par pamatiem, kas saistīti ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu

1.     Par pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, vērtējot nosacījumu par iespaidu uz tirdzniecību starp dalībvalstīm

25      Erste, RZB un ÖVAG visas trīs izvirza šo pamatu, kas būtībā sadalās trīs daļās.

a)     Par pirmo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz vērtējumu iespējai, ka aizliegtā vienošanās, kas aptver visas valsts teritoriju, var nozīmīgi iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm

i)     Lietas dalībnieku argumenti

26      RZB un ÖVAG uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 181. punktā uzskatot, ka “ pastāv vismaz ļoti ticams pieņēmums, ka konkurenci ierobežojošas darbības, kas tiek īstenotas visā dalībvalsts teritorijā, var veicināt tirgu sadali un ietekmēt tirdzniecību Kopienā”.

27      Šajā sakarā RZB apgalvo, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa veic vienkāršotu interpretāciju ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm nosacījumam, ciktāl tā uzskata, ka Komisijai nav jāpierāda sadalīšanas kā seku pastāvēšana.

28      Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 182.–184. punktā neesot ņēmusi vērā Tiesas 1999. gada 21. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C‑215/96 un C‑216/96 Bagnasco u.c. (Recueil, I‑135. lpp.) piemērošanas apjomu.

29      Otrkārt, RZB uzskata, ka Pirmās instances tiesa neatbilstoši interpretē Tiesas judikatūru, apgalvojot, ka tikai ar apstākli, ka “apaļie galdi” aptvēra visu Austrijas teritoriju, pietiek, lai secinātu, ka ir ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm.

30      Faktiski spēja iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm prasot, lai papildus “teritorijas aptveršanai” pastāvētu vēl vismaz viens faktors, šajā gadījumā – sekas, kas izpaužas kā sadalīšana.

31      Turklāt RZB uzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 181. punktā Pirmās instances tiesa apvērš pierādīšanas pienākumu, uzliekot to uzņēmumam, lai gan Komisijai esot jāpierāda EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums un aizliegtās vienošanās spēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

32      Savukārt ÖVAG tāpat sūdzas, ka Pirmās instances tiesa esot relativizējusi tirgus sadalīšanas seku kritērija piemērošanas apjomu.

33      Tā piebilst, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 166. punktā nav ņēmusi vērā īpatnības, kādas ir vērtējumam pēc pagājuša pārkāpuma. Tā esot kļūdaini atsacījusies no nolīgumu par starpvalstu uzņēmējdarbību konkrētā iespaida izvērtēšanas.

34      Papildus tam ÖVAG norāda, ka Pirmās instances tiesas pamatojums bijis pretrunīgs un nepietiekams. Pārsūdzētā sprieduma 164. punktā Pirmās instances tiesa esot atzinusi, ka tirgu sadalīšanas sekas nav tik spēcīga norāde, lai secinātu, ka ir ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, savukārt minētā sprieduma 181. punktā tā, tieši pretēji, esot apgalvojusi, ka pastāv cieša saikne starp aizliegtas vienošanās tirgu sadalīšanas sekām un tās spēju ietekmēt pārrobežu tirdzniecību.

35      Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

ii)  Tiesas vērtējums

36      Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa, pirmkārt, ir nospriedusi, ka lēmums, nolīgums vai prakse var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā tikai tad, ja, ņemot vērā faktisko un tiesisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi var paredzēt, ka tie tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas dalībvalstu starpā tādējādi, ka tas var negatīvi ietekmēt vienotā, starp valstīm izveidotā tirgus mērķu īstenošanu. Turklāt šāda ietekme nevar būt maznozīmīga (2006. gada 23. novembra spriedums lietā C‑238/05 Asnef‑Equifax un Administración del Estado, Krājums, I‑11125. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Tādējādi ietekme uz Kopienas iekšējo tirdzniecību parasti izriet no vairāku apstākļu apvienojuma, katram no kuriem nav noteikti jābūt noteicošam. Lai pārbaudītu, vai aizliegta vienošanās ievērojami ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, tas ir jāpārbauda tās ekonomiskajā un tiesiskajā kontekstā (iepriekš minētais spriedums lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      No otras puses, Tiesa jau ir lēmusi, ka apstāklis, ka aizliegta vienošanās ir bijusi par preču tirdzniecību tikai vienā dalībvalstī, nav pietiekams, lai izslēgtu varbūtību, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm varētu tikt ietekmēta. Proti, tās būtības dēļ aizliegtas vienošanās, kas attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju, sekas izpaužas kā tirgus sadalīšanas valsts mērogā pastiprināšana, šādi kavējot EKL vēlamo ekonomisko savstarpējo mijiedarbību (iepriekš minētais spriedums Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      No tā izriet, ka pretēji prasītāju apgalvotajam Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 181. punktā pamatoti kā savas analīzes izejas punktu izmantojusi to, ka pastāv spēcīgs pieņēmums par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, tūlīt precizējot, ka “[to] var atspēkot tikai tad, ja, analizējot nolīguma īpašības un ekonomisko situāciju, kādā tas ir noslēgts un darbojies, tiek pierādīts pretējais”.

40      Pirmās instances tiesa šo vērtējumu veica pārsūdzētā sprieduma 182.–185. punktā. Konkrētāk, šī sprieduma 183. punktā tā konstatēja, ka ““klubs Lombard” apspriedēs bija iesaistīti ne tikai gandrīz visi Austrijas kredītuzņēmumi, bet arī ļoti plašs bankas produktu un pakalpojumu klāsts, proti, depozīti un kredīti, un tāpēc tās varēja mainīt konkurences nosacījumus visas šīs dalībvalsts teritorijā”. Šī paša sprieduma 185. punktā tā izvērtēja “tirgus sadales seku iespēju, uzskatot, ka “klubs Lombard”” varētu būt veicinājis [..] šķēršļu iekļūšanai tirgū saglabāšanu [..], jo tas varēja ļaut saglabāt Austrijas banku tirgus [..] struktūras [..]”.

41      Tādējādi pēc tam, kad tā pārsūdzētā sprieduma 111.–121. punktā bija detalizēti apskatījusi mērķus, kādi bija izvirzīti katram no “apaļajiem galdiem”, Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, varēja šī sprieduma 185. punktā konstatēt, ka paša “Lombard tīkla” pastāvēšana kavēja brīvu piekļuvi Austrijas tirgum, tā ka aizliegtajai vienošanās varēja būt pārrobežu sekas.

42      Līdz ar to tā pārsūdzētā sprieduma 186. punktā pamatoti secināja, ka attiecīgais nolīgums varēja izraisīt tirgus sadali un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

43      Otrkārt, pretēji RZB apgalvotajam, Pirmās instances tiesa nav apvērsusi pierādīšanas pienākumu, bet gan, īstenojot savas apstākļu izvērtēšanas pilnvaras, pēc analīzes konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nebija apvērsušas pieņēmumu, ka aizliegtā vienošanās, apskatot to kopsakarā un tai attiecoties uz visu Austriju, bija tāda, kas varēja ietekmēt starpvalstu tirdzniecību.

44      Treškārt, ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesas pamatojums pārsūdzētā sprieduma 181. punktā nav pretrunā ar to, ko tā nolēmusi šī paša sprieduma 164. punktā.

45      Faktiski minētajā 164. punktā Pirmās instances tiesa ir aprobežojusies ar to, ka tā noraidīja prasītāju argumentāciju, ka vienīgi aizliegtas vienošanās tirgus sadales seku pierādīšana varētu ļaut konstatēt šīs aizliegtās vienošanās spēju ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

46      Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 81. panta 1. punktā nav prasīts, lai šajā normā paredzētās aizliegtās vienošanās ievērojami ietekmētu tirdzniecību Kopienas iekšienē, bet tajā ir prasīts, lai šīs aizliegtās vienošanās pēc sava rakstura varētu radīt šādas sekas (iepriekš minētais spriedums lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Tā rezultātā ÖVAG nevarēja apgalvot, ka Pirmās instances tiesai bija jāizvērtē faktiskais iespaids, kāds minētajai aizliegtajai vienošanās bija uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.

48      Līdz ar to izskatāmā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

b)     Par otro daļu, kas saistīta ar to, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisija varēja veikt visaptverošu vērtējumu “apaļo galdu” pārrobežu sekām, un izmantojot konkrētā tirgus kļūdainu, nepietiekamu un pretrunīgu vērtējumu

i)     Lietas dalībnieku argumenti

49      Ar pirmo iebildumu ÖVAG norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 168. un nākamajos punktos secinot, ka Komisija varēja veikt visaptverošu vērtējumu “apaļo galdu” pārrobežu sekām tā vietā, lai atsevišķi vērtētu katra “apaļā galda” spēju ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

50      Šajā sakarā prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izolēti neizvērtējot to “apaļo galdu”, kuri attiecās uz atsevišķām aktivitātēm, sekas uz ietekmētu tirdzniecību Kopienas iekšienē, un, otrkārt, ka tā nav pareizi novērtējusi Tiesas judikatūru, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Bagnasco u.c.

51      Ar otro iebildumu ÖVAG kritizē Pirmās instances tiesas pamatojumu, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 172. punktā, saskaņā ar kuru “konkrētā tirgus definēšanas nozīme atšķiras atkarībā no EKL 81. vai 82. panta piemērošanas”. Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesai būtu bijusi jānovērtē ietekme uz tirdzniecību, kāda bija nolīgumiem, kas noslēgti dažādu “apaļo galdu” ietvaros, pamatojoties uz šaurāku konkrēto tirgu definīciju.

52      Turklāt ÖVAG atklāj pretrunu starp pārsūdzētā sprieduma 174. punktu, kurā Pirmās instances tiesa atzīstot, ka “dažādi nolīgumos paredzētie banku pakalpojumi nav savstarpēji aizstājami”, un minētā sprieduma 175. punktu, kurā tā norāda, ka “Komisijai nebija atsevišķi jāpārbauda dažādie “apaļajos galdos” apspriesto banku produktu tirgi”.

53      Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

ii)  Tiesas vērtējums

–       Par iebildumu, kas saistīts ar to, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini interpretējusi judikatūru

54      Novērtējot nolīgumu sekas saistībā ar EKL 81. pantu, ir obligāti jāievēro to konkrētie apstākļi, īpaši ekonomiskais un tiesiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī faktiskie darbības un attiecīgā tirgus vai tirgu struktūras nosacījumi (iepriekš minētais spriedums lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Pārsūdzētā sprieduma 111.–126. punktā Pirmās instances tiesa apstiprināja Komisijas secinājumu, ka pastāvēja principāls nolīgums starp visām bankām, kas piedalījās aizliegtajā vienošanās, lai likvidētu cenu konkurenci attiecībā uz plašu banku pakalpojumu klāstu, kas domāti kā privātpersonām, tā uzņēmumiem, tostarp “lielie uzņēmumiem”. Tā tāpat apstiprināja “apaļo galdu” kvalifikāciju par vienotu globālu aizliegtu vienošanos.

56      Ciktāl, kā to konstatēja Pirmās instances tiesa, tas attiecās uz globālu aizliegtu vienošanos, kas aptvēra vienas dalībvalsts finanšu sektora dalībniekus un plašu finanšu produktu un pakalpojumu klāstu, Pirmās instances tiesa varēja pamatoti secināt, ka attiecīgie nolīgumi, kas balstīti uz globālu plānu un īstenoti atsevišķos “apaļajos galdos”, veidoja vienotu pārkāpumu, kas pamatoja un prasīja kopumā izvērtēt šīs vispārīgās aizliegtās vienošanās spēju ietekmēt tirdzniecību Kopienas ietvaros.

57      Attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Bagnasco u.c., uz kuru atsaucas prasītāja, ir jānorāda, kā to darījusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 171. punktā, ka šajā lietā Tiesa nav veikusi visu ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, kāda bijusi divām klauzulām, kas tika apskatītas pamata prāvā, ciktāl, pirmkārt, nolīguma mērķis vai sekas nebija ierobežot konkurenci, kamēr, otrkārt, tas nevarēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

58      Līdz ar to, pretēji aizliegtajām vienošanām, kas tiek apskatītas šajās lietās, jautājums par visu nolīgumu izvērtēšanu, ņemot vērā nosacījumu par tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu, minētajā spriedumā neradās. No tā izriet, ka prasītājas nevar lietderīgi atsaukties uz šo spriedumu, lai liktu apšaubīt to, kas ticis konstatēts šī sprieduma 56. punktā.

59      Šajos apstākļos ir jānoraida ÖVAG iebildums, ka Pirmās instances tiesai, vērtējot nosacījumu par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, bija nolīgumi jāizvērtē atsevišķi.

–       Par iebildumu, kas saistīts ar Pirmās instances tiesas vērtējuma par konkrētā tirgus definīciju kļūdaino, nepietiekamo un pretrunīgo raksturu

60      Pirmkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 172. punktu, pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija atgādinājusi, ka tirgus definēšanas nozīme atšķiras atkarībā no EKL 81. vai 82. panta piemērošanas, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka konkrētā tirgus definīcija nav iedarbīga, ja Komisija secina, ka attiecīgais nolīgums deformē konkurenci un ir varējis būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

61      Iebildums, ko ÖVAG izvirzījusi pret šo vērtējumu, nav iedarbīgs, ciktāl Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 172.–174. punktā ir izvērtējusi tās izvirzīto iebildumu, kas vērsts uz to, lai apstrīdētu metodoloģiju, ko izmantojusi Komisija, novērtētu ietekmi uz tirdzniecību Kopienā un no tās vērtējuma nav izdarījusi nekādu slēdzienu.

62      Otrkārt, kas attiecas uz argumentāciju, ko Pirmās instances tiesa izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 174. punktā, kurā tā uzskata, ka dažādos ar nolīgumiem aptvertos bankas pakalpojumus nevar savstarpēji aizstāt, un 175. punktā, kur tā izskaidro, ka Komisijai nebija atsevišķi jāizvērtē šo atšķirīgo banku produktu tirgi, ir jānoraida ÖVAG izvirzītais iebildums, ciktāl Pirmās instances tiesa ir pienācīgi pamatojusi iemeslus, kādēļ šaura tirgus definīcija būtu mākslīga, ņemot vērā, ka vairākums universālo banku klientu pieprasa banku pakalpojumu kopumu un ka vispār ietekme uz tirdzniecību var būt netieša un konkrētais tirgus – atšķirīgs no to preču un pakalpojumu tirgus, ko aptver aizliegtā vienošanās.

63      No iepriekš iztirzātā izriet, ka ÖVAG iebildums, kas saistīts ar Pirmās instances tiesas vērtējuma par konkrētā tirgus definīciju kļūdaino, nepietiekamo un pretrunīgo raksturu, ir jānoraida un līdz ar to apskatāmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

c)     Par pamata trešo daļu, kas saistīta ar to, ka nav pierādīta aizliegtās vienošanās būtiska ietekme uz tirdzniecību Kopienā

i)     Lietas dalībnieku argumenti

64      Erste uzskata, ka Pirmās instances tiesai pārsūdzētā sprieduma 153.–187. punktā būtu bijis jākonstatē, ka EKL 81. pants nebija piemērojams, jo Komisija nebija pierādījusi attiecīgās aizliegtās vienošanās būtisko ietekmi uz tirdzniecību. Saskaņā ar šīs prasītājas viedokli, ja starp bankām noslēgtajam nolīgumam ir bijušas pārrobežu sekas, tās ir bijušas ierobežotas.

65      Komisija apgalvo, ka Erste apgalvojumi ir kļūdaini.

ii)  Tiesas vērtējums

66      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 81. panta 1. punktā nav prasīts, lai šajā normā paredzētās aizliegtās vienošanās ievērojami ietekmētu tirdzniecību Kopienas iekšienē, bet tajā ir prasīts, lai šīs aizliegtās vienošanās pēc sava rakstura varētu radīt šādas sekas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 43. punkts).

67      Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 111.–121., 179. un 183.–185. punktā norādīja, ka nolīgums apvienoja gandrīz visas Austrijas kredītiestādes, tas attiecās uz ļoti plašu banku produktu un pakalpojumu klāstu un attiecās uz visu valsts teritoriju, tādējādi draudot mainīt konkurences nosacījumus visā šīs dalībvalsts teritorijā.

68      Tā rezultātā, lai gan Pirmās instances tiesa nav tieši lēmusi par ietekmes uz tirdzniecību Kopienā būtiskumu, tomēr Pirmās instances tiesa ir norādījusi elementus, kas ļauj konstatēt, ņemot vērā šī sprieduma 36. punktā definētā nosacījuma analīzi, ka aizliegtā vienošanās pēc sava rakstura bija tāda, kam ir ietekme uz tirdzniecību Kopienā.

69      No tā izriet, ka apskatāmā pamata trešā daļa ir noraidāma.

70      No iepriekš iztirzātā izriet, ka pamats, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz vērtējumu ietekmei uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir jānoraida kopumā.

2.     Par pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz atzīšanu par vainojamu pārkāpumā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

71      Erste uzskata, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 323. un nākamajos punktos kļūdaini nospriedusi, ka tai ir jāatbild par pārkāpumu, ko izdarījusi GiroCredit, pirms to ieguva Erste, iepriekš – Die Erste Österreichische Spar‑Casse‑Bank AG (turpmāk tekstā – “EÖ”), un ka Komisija nav pieļāvusi nelikumību, šajā rīcībā vainojot Erste tās statusā kā GiroCredit pārstāves statusā.

72      Pirmkārt, Erste vispirms norāda, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi novērtējusi ekonomisko un juridisko saikni, kas pastāv starp GiroCredit un BA grupu. Šajā sakarā Erste atgādina, ka līdz GiroCredit kapitāla lielākās daļas pārņemšanai 1997. gada 20. maijā lielākā daļa tās akciju piederēja BA grupai, kura pati piedalījās “Lombard klubā”. Šī grupa kontrolēja GiroCredit ne tikai kā tās kapitāla lielākās daļas turētāja, bet arī ieceļot uzraudzības padomes un valdes locekļus un GiroCredit vadības augstākajos amatos nodarbinot BA grupas darbiniekus. Līdz ar to par GiroCredit rīcību šajā laika posmā pie atbildības bija jāsauc BA‑CA.

73      Turklāt Pirmās instances tiesas konstatējums, ka juridiskā persona, kas bija atbildīga par GiroCredit bankas darbību vadību līdz tās nodošanai, bija GiroCredit Bank der österreichischen Sparkassen AG, esot no tiesību viedokļa nepareizs, jo arī pēdējo minēto sabiedrību kontrolēja un vadīja BA grupa.

74      Ar otro iebildumu Erste apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 328.–336. punktā, uzskatot, ka Komisijai bija izvēle noteikt sankcijas vai nu meitas sabiedrībai, kas bija piedalījusies pārkāpumā, vai arī mātes sabiedrībai, kas to kontrolēja šajā periodā, un tas tā ir pat ekonomiskās mantošanas gadījumā, un līdz ar to tai uzlikt atbildību par GiroCredit rīcību tā vietā, lai par to vainotu iepriekšējo mātes sabiedrību.

75      Komisija uzsver, ka ir pilnīgi skaidri jānošķir jautājums par tās juridiskās personas noteikšanu, kura ir atbildīga par pārkāpumā piedalījušos uzņēmumu, un nosacījumi, ar kādiem mātes sabiedrībai var uzlikt atbildību par to, kā rīkojusies meitas sabiedrība, kura ir atsevišķa juridiskā persona. Tā norāda, ka tās pieeja nerada nekādu netaisnību, jo Erste pati ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece.

b)     Tiesas vērtējums

76      Ar šiem diviem iebildumiem, kas apskatāmi kopā, Erste apstrīd to, ka tā ar apstrīdēto lēmumu atzīta par vainojamu par GiroCredit rīcību pirms 1997. gada 1. oktobra, datuma, kad tā apvienojās ar GiroCredit.

77      Ja uzņēmums pārkāpj konkurences noteikumus, saskaņā ar personīgās atbildības principu tam ir jāatbild par šo pārkāpumu (šajā sakarā skat. 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 145. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija, Recueil, I‑9693. lpp., 78. punkts).

78      Attiecībā uz jautājumu, kādos apstākļos vienību, kas nav izdarījusi pārkāpumu, var tomēr sodīt par to, vispirms ir jākonstatē, ka šāds gadījums ir tad, ja vienība, kas ir izdarījusi pārkāpumu, ir beigusi pastāvēt juridiski (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 145. punkts).

79      Kā Tiesa jau ir konstatējusi, ja vienība, kas ir izdarījusi konkurences noteikumu pārkāpumu, izdara juridiskas vai organizatoriskas izmaiņas, šo izmaiņu rezultātā nav obligāti jābūt izveidotam jaunam uzņēmumam, kas atbrīvots no atbildības par iepriekšējās saimnieciskās vienības konkurences noteikumiem pretējo uzvedību, ja no saimnieciskā viedokļa abas vienības ir identiskas (šajā sakarā skat. 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 9. punkts, kā arī 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 59. punkts).

80      Turklāt viena uzņēmuma konkurenci deformējošā rīcībā var vainot citu uzņēmumu, ja pirmais no minētajiem savu rīcību tirgū nav noteicis pats, bet galvenokārt ir izpildījis otra uzņēmuma dotos norādījumus, it īpaši ņemot vērā starp tiem pastāvošo ekonomisko un juridisko saikni (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑294/98 P Metsä‑Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 27. punkts, kā arī 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija, Recueil, I‑11005. lpp., 96. punkts). Apstāklis, ka meitas sabiedrība ir atsevišķa juridiska persona, tātad nav pietiekams, lai noraidītu iespēju, ka par tās rīcību var vainot mātes sabiedrību.

81      Ar savu argumentāciju Erste cenšas pierādīt, ka pārkāpumu, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, laikā GiroCredit rīcība tika noteikta mātes sabiedrības līmenī, kurai tā piederēja, šajā gadījumā BA grupa, un ka līdz ar to tieši šī pēdējā minētā sabiedrība būtu bijusi vainojama par pārkāpumiem, ko šajā laikā pieļāva GiroCredit. Erste tādējādi vēlas apšaubīt to, ko Pirmās instances tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 331. punktā, proti, ka Komisijai bija izvēle noteikt sankcijas vai nu meitas sabiedrībai, kas bija piedalījusies pārkāpumā, vai arī mātes sabiedrībai, kas to kontrolēja laika periodā, uz kuru attiecās apstrīdētais lēmums.

82      Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pamatoti nospriedusi, ka Komisijai nebija pienākuma pirmām kārtām pārbaudīt, vai ir izpildīti nosacījumi, lai par pārkāpumu vainotu attiecīgo pārkāpumu izdarījušā uzņēmuma mātes sabiedrību. Proti, principā Komisijai nevar būt pienākums vispirms veikt šādu pārbaudi, pirms tā var vērsties pret uzņēmumu, kas ir pārkāpuma izdarītājs, pat ja tajā – kā juridiskajā personā – ir notikušas izmaiņas. Ar personīgās atbildības principu, kas atgādināts šī sprieduma 77. punktā, nekādi pretrunā nav tas, ka Komisija vispirms paredz noteikt sankcijas šim pēdējam minētajam uzņēmumam, pirms tiek izpētīts, vai, iespējams, pārkāpumā par vainojamu var atzīt mātes sabiedrību. Turklāt, kā Pirmās instances tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 335. punktā, ja tas būtu citādi, Komisijas pārbaudes tiktu nozīmīgi apgrūtinātas ar nepieciešamību katras uzņēmuma kontroles pārejas gadījumā pārbaudīt, cik lielā mērā par tā veiktajām darbībām var vainot agrāko mātes sabiedrību.

83      Vispār ir jāuzsver, ka Erste, kas pati ir bijusi tās aizliegtās vienošanās dalībniece, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets – brīdī, kad tā pārņēma GiroCredit – zināja, ka tā varētu būt priekšmets EKL 81. panta pārkāpuma procedūrai un ka tādējādi tā – kā šīs sabiedrības pārstāve – sevi pakļauj sekām, ko šāda procedūra izraisa naudas soda veidā.

84      Līdz ar to ir jānoraida otrais iebildums, ko izklāstījusi Erste, lai pamatotu šo pamatu.

85      Attiecībā uz pirmo iebildumu par Pirmās instances tiesas vērtējumu ekonomiskajai un juridiskajai saiknei starp GiroCredit un BA grupu pietiek konstatēt – tā kā Komisija tiesiski varēja noteikt sankcijas par EKL 81. panta pārkāpumu meitas sabiedrības GiroCredit līmenī un līdz ar to par vainojamu par šīs sabiedrības atbildību atzīt Erste kā absorbējošo sabiedrību, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 336. punktā pamatoti nosprieda, ka nebija jāpārbauda, vai par GiroCredit rīcību varēja vainot BA. Tādējādi Erste argumentācija par BA faktisko kontroli pār GiroCredit ir neiedarbīga.

86      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pilnībā jānoraida pamats, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz atzīšanu par vainojamu pārkāpumā.

B –  Par pamatiem, kas saistīti ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu

1.     Par pamatu, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, novērtējot pārkāpuma smagumu

87      BA‑CA, Erste un RZB apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējuma par pārkāpuma smagumu pamatotību. Šis pamats būtībā sadalās septiņās daļās.

a)     Par pirmo daļu, kas saistīta ar vērtējumu, kurš neatbilst Pamatnostādnēm

i)     Lietas dalībnieku argumenti

88      RZB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir nonākusi pretrunā ar sevi, konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 237. un 254. punktā neizvērtējot jautājumu par to, vai pārkāpums jāuzskata par “sevišķi smagu” atbilstoši noteikumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 226. punktā.

89      Komisija norāda, ka to patiešām ierobežo pašas noteiktās Pamatnostādnes, bet to nevar teikt par Pirmās instances tiesu, kad tā īsteno tās neierobežoto kompetenci. Turklāt no judikatūras skaidri izriet, ka Pamatnostādnēs noteikta vienīgi “minimālā programma”, kas nav uzskatāma par vērā ņemamo apstākļu izsmeļošu uzskaitījumu. Pamatotu apstākļu gadījumā ir pat iespējams atkāpties no šīs programmas.

ii)  Tiesas vērtējums

90      Ievadam ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums un visi tie apstākļi, kas varētu ietekmēt pārkāpumu smaguma novērtējumu (2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 240. punkts).

91      Pārkāpumu smagums ir jānosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kas būtu obligāti jāņem vērā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 241. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Tādējādi Pirmās instances tiesai ir jākontrolē, kā Komisija izmanto savas izvērtēšanas pilnvaras attiecībā uz šiem elementiem.

93      Līdz ar to Pirmās instances tiesa nav nonākusi pretrunā ar sevi, ne pārsūdzētā sprieduma 237. punktā nospriežot, ka Komisija varēja visaptveroši novērtēt pārkāpuma smagumu, balstoties uz visiem atbilstošajiem apstākļiem, tostarp elementiem, kas nav tieši minēti Pamatnostādnēs, ne arī minētā sprieduma 254. punktā nospriežot, ka horizontālas aizliegtas vienošanās par cenām, kas attiecas uz tik nozīmīgu ekonomisko nozari, kvalificēšanu kā “sevišķi smagu” pārkāpumu nevarēja novērst.

94      Tādēļ apskatāmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)     Par otro daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz pārkāpuma “atbilstošo raksturu”

95      Šī otrā daļa būtībā sadalās četros iebildumos.

i)     Lietas dalībnieku argumenti

96      Pirmkārt, RZB uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 240. punktā nospriežot, ka pārkāpuma raksturam ir galvenā nozīme, lai pārkāpumus varētu atzīt par “sevišķi smagiem”, savukārt pārējiem kritērijiem, proti, pārkāpuma faktiskajai ietekmei uz tirgu un konkrētā tirgus ģeogrāfiskajam apjomam, ir mazāka nozīme.

97      Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa tāpat ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 249.–264. punktā savu vērtējumu pamatojot savu vērtējumu ar apstākļiem, kuri nav ietverti Pamatnostādnēs, proti, banku nozares nozīmi ekonomikā, nolīgumā ietverto banku produktu plašo klāstu un to, ka sanāksmēs piedalījusies lielākā daļa Austrijas banku.

98      Treškārt, RZB pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā valdības politiku, kuras nolūks bijis pasargāt banku nozari no tirgus konkurences. Turklāt tā esot nepamatoti atzinusi, ka valsts iestāžu iejaukšanās rīcībā, uz kuru attiecas EKL 81. pants, uzskatāma par atbildību pastiprinošu apstākli naudas soda noteikšanā.

99      Visbeidzot, ceturtkārt, RZB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 256. punktā nolēma, ka naudas sodu preventīvo iedarbību nevarēja ņemt vērā, lai izvērtētu pārkāpuma raksturīgo smagumu.

100    Komisija apgalvo, ka RZB apgalvojumi ir vai nu nepieņemami, vai nepamatoti.

ii)  Tiesas vērtējums

101    Attiecībā uz pirmo iebildumu, pārsūdzētā sprieduma 240. punktā uzskatot, ka trīs pārkāpuma smaguma novērtējuma aspekti nav vienlīdz nozīmīgi, veicot visaptverošu novērtējumu, un ka pārkāpuma raksturam ir galvenā nozīme, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojoties uz Pamatnostādnēm, kurās par “sevišķi smagiem” pārkāpumiem atzīti horizontāli ierobežojumi, tādi kā “cenu karteļi” un tirgu sadalīšanas kvotas vai citas darbības, kas apdraud labu iekšējā tirgus funkcionēšanu.

102    Šajā sakarā tā pārsūdzētā sprieduma 121. punktā īpaši konstatēja, ka pastāvēja principiāls nolīgums starp visām bankām, kas piedalījās aizliegtajā vienošanās ar mērķi izbeigt cenu konkurenci attiecībā uz plašu banku pakalpojumu klāstu, kas bija paredzēti kā privātpersonām, tā uzņēmumiem, tostarp “grands comptes”, kas raksturīgi tādam ierobežojumam kā Pamatnostādnēs paredzētais.

103    Turklāt no pēdējā izriet, ka pārkāpuma raksturs var būt pietiekams, lai to kvalificētu kā “sevišķi smagu”, turklāt neatkarīgi no to faktiskās ietekmes uz tirgu un tā ģeogrāfiskā mēroga.

104    Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 241. punktā Pirmās instances tiesa pamatoti uzskatīja, ka šie trīs kritēriji bija atkarīgi viens no otra.

105    Līdz ar to otrās daļas pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

106    To pašu iemeslu dēļ kā šī sprieduma 93. punktā izklāstīto ir jānoraida otrās daļas otrais iebildums.

107    Attiecībā uz trešo iebildumu ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 260. punktā Pirmās instances tiesa nav apgalvojusi, ka valsts iestāžu iejaukšanās būtu atbildību pastiprinošs apstāklis, kas pēc sava rakstura izraisa uzņēmumiem nelabvēlīgas sekas no noteikto naudas sodu apmēra viedokļa.

108    Līdz ar to otrās daļas trešais iebildums ir jānoraida.

109    Kas attiecas uz ceturto iebildumu, ir jānorāda, ka atbilstoši vērtējumam, kurā ietilpst pārsūdzētā sprieduma 256. punkts, Pirmās instances tiesa šī paša sprieduma 264. punktā ir nonākusi pie secinājuma, ka apstākļi, uz kuriem atsaukušās apelācijas sūdzības iesniedzējas, nebija tādi, kas liktu apšaubīt apstrīdētajā lēmumā ietverto konstatējumu, ka “Lombard tīkla” nolīgumi pēc sava rakstura bija sevišķi smags pārkāpums. RZB nepierāda, kādā veidā naudas sodu preventīvās iedarbības ņemšana vērā, izvērtējot pārkāpumam piemītošo smagumu, ja tā būtu notikusi, būtu varējusi grozīt minēto Pirmās instances tiesas secinājumu. Tātad ceturtais iebildums nav iedarbīgs.

110    Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

111    Tādējādi, apskatāmā pamata otrā daļa ir daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

c)     Par trešo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz “pārkāpuma faktisku ietekmi uz tirgu”

i)     Lietas dalībnieku argumenti

112    RZB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieļaujot, ka Komisija vienīgi no aizliegtas vienošanās “īstenošanas” varējusi secināt, ka pārkāpumam ir faktiska ietekme uz tirgu. Šāds vērtējums esot pretrunā Pamatnostādņu formulējumam un pierādot, ka Pirmās instances tiesa jaucot nolīgumu “īstenošanu”, kas ir viens no EKL 81. panta piemērošanas nosacījumiem, ar stingrāku kritēriju par “faktisku ietekmi uz tirgu”, kas ir jāizmanto pārkāpuma smaguma pamatojumā. Iepriekš minētais spriedums lietā Cascades/Komisija esot pretējs Pirmās instances tiesas argumentācijai, un apelācijas sūdzību iesniedzēju iesniegtā ekonomiskā ekspertīze pierādot, ka nolīgumiem, kuri attiecās uz galvenajiem produktiem, nebija nekādas ietekmes uz faktiski piemērotajiem nosacījumiem.

113    BA‑CA uzskata, ka pārkāpuma konkrētās sekas tirgū ir tikušas novērtētas kļūdaini. Iepriekš minētā ekonomiskā ekspertīze parādot, ka sanāksmēm nebija šādu seku tirgū.

114    Turklāt BA‑CA apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi pierādījumu vērtējuma principus saistībā ar ekonomiskās ekspertīzes izvērtēšanu. Faktiski, izvirzot prasību, lai šāda ekspertīze attiecas uz “visām iespējamajām nolīgumu sekām tirgū”, Pirmās instances tiesa esot pārsniegusi to, ko var izvirzīt kā prasību ekonomiskai ekspertīzei, kas paredzēta, lai pierādītu, ka nolīgumi nav īstenoti, un to, ka nepastāv cēloņsakarība starp banku “apaļajiem galdiem” un konkurenci tirgū.

115    Komisija norāda, ka iesniegtā ekspertīze attiekusies tikai uz diviem banku produktiem un nevis uz nolīguma iespējamo ietekmi uz tirgu. Jebkurā gadījumā, ja nolīgums, kuram ir pret konkurenci vērsts mērķis, ir īstenots kaut vai daļēji, ar to pietiek, lai izslēgtu iespēju secināt, ka šim nolīgumam nav bijis ietekmes uz tirgu.

ii)  Tiesas vērtējums

116    Jākonstatē, ka, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, Pirmās instances tiesa nav aprobežojusies ar to, ka ir konstatējusi aizliegtās vienošanās īstenošanu.

117    Faktiski pārsūdzētā sprieduma 285. punktā Pirmās instances tiesa ir pienācīgi konstatējusi aizliegtās vienošanās par cenu konkrētas sekas tirgū, norādot, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki bija veikuši pasākumus, lai paziņotu cenas, par kurām panāktas vienošanās, klientiem, uzdodot darbiniekiem tās izmantot kā pamatu darījumu sarunām un uzraugot to piemērošanu no viņu konkurentu un viņu pašu pārdošanas dienestiem.

118    Turpinot, pabeidzot vērtējumu, kas veikts pārsūdzētā sprieduma 289.–294. punktā, Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu, minētā sprieduma 295. punktā konstatēja, ka, “ņemot vērā daudzos neapstrīdētos piemērus par nolīgumu izpildi, kas ir norādīti [apstrīdētajā] lēmumā, ar to, ka dažos gadījumos viena vai vairākas bankas nebija ievērojušas nolīgumus, ka bankām nebija izdevies saglabāt nolīgtās likmes vai palielināt savu rentabilitāti vai ka to starpā pastāvēja konkurence attiecībā uz dažiem produktiem, nepietiek, lai atspēkotu secinājumu, ka nolīgumi tika izpildīti un ka [..] ietekmēja tirgu”.

119    No tā izriet, ka apskatāmā pamata trešā daļa ir jānoraida kopumā.

d)     Par ceturto daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz vērtējumu “konkrētā ģeogrāfiskā tirgus tvērumam”

i)     Lietas dalībnieku argumenti

120    RZB pārmet Pirmās instances tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 308.–313. punktā tā nav izvērtējusi argumentu, ka Austrijas Republikas acīmredzami un neapstrīdami ierobežotā platība liedz konstatēto pārkāpumu kvalificēt kā “sevišķi smagu”. Turklāt argumentācija, kas izklāstīta minētajā 308.–313. punktā, esot pretrunā Pamatnostādņu formulējumam un Komisijas lēmumu praksei.

121    Komisija apstrīd RZB apgalvojumus.

ii)  Tiesas vērtējums

122    Pretēji RZB Pirmās instances tiesa ir lēmusi par argumentu, kas saistīts ar konkrētā ģeogrāfiskā tirgus tvērumu. Tā pārsūdzētā sprieduma 308.–313. punktā ir tieši norādījusi iemeslus, kādēļ Austrijas Republikas teritorijas ierobežotais lielums neizslēdz pārkāpuma kvalificēšanu par “sevišķi smagu”.

123    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, Komisijai naudas sodu noteikšanas jomā ir plaša rīcības brīvība un tai nav saistoši tās agrāk pieņemtie vērtējumi (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209.–213. punkts, kā arī 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 82. punkts). No tā izriet, ka prasītāja Kopienu tiesā nevarēja atsaukties uz Komisijas lēmumu praksi.

124    Visbeidzot, ne Pamatnostādnes, ne Regula Nr. 17 neliedz ierobežot konkrētā ģeogrāfiskā tirgus vērtējumu saistībā ar vērtējumu pārkāpumam visā dalībvalstī vai tās daļā.

125    Līdz ar to izskatāmā pamata ceturtā daļa ir noraidāma.

e)     Par piekto daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā, kura attiecas uz vērtējumu sekām, kādas ir selektīvai apsūdzību izvirzīšanai un pamatojuma sniegšanas pienākuma pārkāpumam

i)     Lietas dalībnieku argumenti

126    RZB izvirza divus iebildumus.

127    Pirmais iebildums ir saistīts ar to, ka Pirmās instances tiesa esot kļūdaini noraidījusi tās argumentu, saskaņā ar kuru pārkāpuma kvalifikācija par “sevišķi smagu” esot nesavienojama ar Komisijas izvēli izvirzīt apsūdzības tikai dažiem no uzņēmumiem, kas bija piedalījušies pārkāpumā.

128    Otrais iebildums ir saistīts ar to, Pirmās instances tiesa neesot izpildījusi tās pienākumu norādīt pamatojumu, neatbildēdama uz argumentiem, saskaņā ar kuriem, no vienas puses, naudas soda lielais apmērs esot pretrunā simboliskumam, kāds ir procesam, kas principā vērsts pret visu Austrijas banku nozari, un, no otras puses, tas kropļojot konkurenci, jo naudas sods ir uzlikts tikai 10 % banku.

129    Komisija uzskata, ka prasītājas apgalvojumi ir vienīgi to argumentu, kurus tā izklāstīja Pirmās instances tiesā, atkārtojums.

ii)  Tiesas vērtējums

130    Ar savu pirmo iebildumu RZB aprobežojas ar to, ka atkārto argumentus, ko tā jau bija izvirzījusi Pirmās instances tiesā, skaidrā veidā nenorādot Pirmās instances tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā.

131    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 225. panta, Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam. Apelācijas sūdzība, kas tikai burtiski atkārto vai reproducē pamatus un argumentus, kas iepriekš iesniegti Pirmās instances tiesā, neatbilst prasībām par pamatojuma sniegšanu, kas izriet no šīm normām (skat. 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C‑499/03 P Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija, Krājums, I‑1751. lpp., 37. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

132    Tādēļ pirmais iebildums ir jānoraida.

133    Attiecībā uz otro iebildumu par pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkumu ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesas pienākumu pamatot savus nolēmumus nevar interpretēt tā, ka tai būtu pienākums detalizēti atbildēt uz katru prasītāja izvirzītu argumentu (skat. 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 121. punkts, kā arī 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 91. punkts).

134    Pārsūdzētā sprieduma 315. punktā konstatējot, ka Komisija, lai noteiktu apstrīdētā lēmuma adresātus, bija likumīgi kā kritēriju izmantojusi to biežo dalību visnozīmīgākajos “apaļajos galdos”, tam nenonākot pretrunā ar pārkāpuma kvalifikāciju par “sevišķi smagu”, Pirmās instances tiesa, kam nebija pienākuma izvērtēt pārējos argumentus, kas tādējādi bija kļuvuši neiedarbīgi, ir izpildījusi savu pienākumu sniegt pamatojumu.

135    Līdz ar to otrais iebildums ir jānoraida.

136    Tātad izskatāmā pamata piektā daļa ir daļēji nepieņemama un daļēji – nepamatota.

f)     Par sesto daļu, kas saistīta ar pārkāpuma visaptveroša vērtējuma neesamību

i)     Lietas dalībnieku argumenti

137    RZB pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav veikusi pārkāpuma smaguma vispārīgu novērtējumu, ņemot vērā visus Pamatnostādnēs minētos aspektus, kā arī ārējus apstākļus, proti, Austrijas banku nozares nozīmi, preventīvas iedarbības nepieciešamības neesamību un izvirzīto apsūdzību selektivitāti. Ja Pirmās instances tiesa būtu veikusi šādu analīzi, tā būtu konstatējusi, ka attiecīgo pārkāpumu nevarēja kvalificēt kā “sevišķi smagu”.

138    Komisija uzskata, ka šie apgalvojumi nav pamatoti.

ii)  Tiesas vērtējums

139    Pretēji RZB apgalvotajam Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā gan nozīmi, kāda ir Pamatnostādnēs tieši minētajiem kritērijiem, gan nozīmi, kāda ir elementiem, kas nav tieši ietverti šajās pamatnostādnēs.

140    Vērtējot pārkāpuma smagumu, Komisijai ir jāņem vērā ne tikai lietas konkrētie apstākļi, bet arī konteksts, kādā noticis pārkāpums, un ar mērķi noteikt naudas soda apmēru tai ir jānodrošina, ka tās darbībai ir nepieciešamā preventīvā iedarbība, it īpaši attiecībā uz tāda veida pārkāpumiem, kas ir īpaši bīstami Komisijas mērķu realizēšanai (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Archer Daniel Midland/Komisija, 63. punkts).

141    Pārsūdzētajā spriedumā, it īpaši tā 249., 250. un 254. punktā, Pirmās instances tiesa, konkrētāk, pamatoti uzskatīja, ka horizontāla aizliegta vienošanās par cenām ir pieskaitāma pie sevišķi smagiem pārkāpumiem pat tad, ja nepastāv citi konkurences ierobežojumi, piemēram, tirgu sadale, un ka šāda aizliegta vienošanās tik nozīmīgā sektorā kā bankas sektors, kurš aptver plašu bankas produktu klāstu un kurā ir iesaistīta tirgus dalībnieku lielākā daļa, kvalificēšanu kā sevišķi smagu pārkāpumu principā nevar novērst – lai kāds arī būtu tās konteksts (šajā sakarā skat. 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C‑266/06 P Evonik Degussa/Komisija un Padome, 104. punkts).

142    Turklāt Pirmās instances tiesa tāpat ir izvērtējusi citus prasītāju argumentus, konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 254.–264. punktā. Tā tomēr 264. punktā precizēja, ka tie nevarēja likt apšaubīt konstatāciju, saskaņā ar kuru “Lombard tīkla” nolīgumi pēc sava rakstura veidoja sevišķi smagu pārkāpumu.

143    Tādējādi un kā minēts šī sprieduma 93. punktā Pirmās instances tiesa šajā sakarā nekādi nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Turklāt ir svarīgi norādīt, ka savā vērtējumā un pretēji RZB apgalvotajam Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā kritērijus, kas minēti Pamatnostādnēs, kuri tāpat kā sevišķi smagus pārkāpumus kvalificē horizontālas aizliegtās vienošanās par cenām, tādas kā izskatāmajā lietā konstatētā.

144    Līdz ar to izskatāmā pamata sestā daļa nav pamatota.

g)     Par septīto daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Komisijas veikto prasītāju iedalīšanu pārkāpumu kategorijās

145    Saistībā ar šo septīto daļu prasītājas būtībā izvirza piecus iebildumus.

i)     Lietas dalībnieku argumenti

146    Ar pirmo iebildumu, kas saistīts ar juridiskā pamata neesamību, personīgās atbildības principa un sankciju samērīguma principa pārkāpumu un līdzvērtības pārkāpumu tādēļ, ka centrālajiem uzņēmumiem piedēvētas decentralizēto nozaru banku tirgus daļas, Erste, RZB un ÖVAG būtībā apšauba principu, kas paredz to atbilstošo decentralizēto nozaru tirgus daļu piedēvēšanu, lai veiktu sadalīšanu kategorijās.

147    Šajā sakarā tās apgalvo, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma 356. un 373. punktā, uzskatot, ka, tām piedēvējot minētās tirgus daļas, lai aprēķinātu naudas sodu, Komisija tās nav atzinusi par vainojamām šo pēdējo minēto izdarītajās pārkāpuma darbībās un ir noteikusi tām sankcijas tikai par “pašu sabiedrību atbilstošo rīcību”.

148    Šāda piedēvēšana patiesībā nozīmējot, ka tām tiek uzlikta atbildība par pārkāpumiem, ko izdarījušas to decentralizēto nozaru bankas, jo šo banku stāvoklis tirgū pilnībā ņemts vērā, aprēķinot naudas sodu.

149    Erste, RZB un ÖVAG tādējādi uzskata, ka šī piedēvēšana būtu bijusi jānovērtē, ņemot vērā kritērijus, ko Tiesa izklāstījusi saistībā ar vainojamību par pārkāpumu sabiedrību grupas ietvaros, proti, uzņēmuma kontroles iespēju un ekonomiskas vienības pastāvēšanu.

150    Komisija norāda, ka noteicošais kritērijs dalījumam kategorijās ir faktiskā tirgus potenciāla salīdzināšana, un šis potenciāls pamatojas uz decentralizēto banku stabilajām attiecībām ar to jumta sabiedrībām.

151    Otrkārt, Erste apgalvo, ka, jumta sabiedrībām piedēvējot aptuveni 70 Austrijas krājbanku tirgus daļas, ir pārkāpts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts apvienojumā ar Pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas sesto daļu. Minētais noteikums neatļaujot vienam uzņēmumam piedēvēt tajā pašā darbības nozarē darbojošos trešo uzņēmumu tirgus daļu.

152    Erste un RZB tāpat apgalvo, ka šāda piedēvēšana pārkāpj personīgās atbildības principu par konkurences tiesību pārkāpumiem, kā arī sankciju samērīguma principu.

153    Visbeidzot RZB un ÖVAG apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi arī vienlīdzīgas attieksmes principu. Šajā sakarā RZB pārmet Pirmās instances tiesai, ka, lai veiktu dalījumu kategorijās, decentralizēto nozaru centrālos uzņēmumus tā pielīdzinājusi lielajām centralizētajām bankām. Pirmās instances tiesai būtu bijis jāizvērtē, vai nebūtu bijis pareizi ņemt vērā tikai daļu no katras attiecīgās nozares tirgus daļām, lai ņemtu vērā to, ka, piedaloties banku “apaļajos galdos”, tāds centrālais uzņēmums kā RZB aprobežojas ar informācijas nodošanu, jo tas nevar iejaukties banku vārdā un nevar dot norādījumus īstenot iespējamos nolīgumus.

154    Komisija atgādina, ka apstrīdētajā lēmumā tirgus daļu piedēvēšana pamatojās nevis uz konkrētiem konstatējumiem par decentralizēto banku faktisko dalību pārkāpumā, bet vienīgi uz to, ka Komisija ir uzlikusi sodu jumta sabiedrībām par pašu sabiedrību atbilstošo rīcību. Tā paskaidro, ka šajā konkrētajā gadījumā nav piedēvēta nekāda trešo personu rīcība.

155    Attiecībā uz RZB Komisija uzsver, ka jumta sabiedrībām noteiktie naudas sodi nepārsniedz uzņēmuma tirdzniecības apgrozījuma 10 % “griestus” atbilstoši Regulas Nr. 17 15. pantam.

156    Tādējādi tas atšķiroties no situācijas, kad būtu bijis jāņem vērā visas grupas tirdzniecības apgrozījums, ja jumta sabiedrība un decentralizētās bankas būtu bijušas uzskatītas par ekonomisku vienību.

157    Visbeidzot Komisija norāda, ka arguments, kura nolūks ir izvērtēt naudas soda samērīgumu, nav pieņemams, jo Tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ nedrīkst ar savu vērtējumu aizstāt Pirmās instances tiesas vērtējumu.

158    Ar otro iebildumu Erste un ÖVAG apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, pārsūdzētā sprieduma 369. punktā nospriežot, ka norāde, kas ietverta paziņojumā par iebildumiem, saskaņā ar kuru tās bija jumta sabiedrības krājbanku un krājaizdevu banku sektorā, bija pietiekama, lai ievērotu to tiesības uz aizstāvību.

159    Turklāt tās apgalvo, ka Komisija nedrīkstēja aprobežoties ar vienkāršu vispārīgu apgalvojumu un tai bija jāinformē uzņēmumi par secinājumiem, ko tā ir nodomājusi izdarīt, ņemot vērā visus ar pārkāpumu saistītos faktus un it īpaši tās nodomu tām piedēvēt decentralizētās nozares tirgus daļas.

160    Treškārt, Erste, RZB un ÖVAG pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav pareizi novērtējusi to lomu un funkcijas banku grupās.

161    Erste apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 401. punktā un saskaņā ar kuru Erste uzdevums banku “apaļajos galdos” esot bijis “pārstāvēt” krājbanku nozari.

162    ÖVAG norāda, ka pretēji Pirmās instances tiesas lemtajam tai nav nekādu iespēju uzlikt saistības autonomām krājaizdevu sabiedrībām un tā ar šīm sabiedrībām neveido ekonomisku vienību.

163    RZB norāda, ka pretēji pārsūdzētā sprieduma 405. punktā minētajam tai salīdzinājumā ar savas decentralizētās nozares bankām nebija “plašākas kompetences un sīkākas informācijas”. Katrā ziņā tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesas konstatējumi par tās saikni ar decentralizēto nozari liedz tai pilnībā piedēvēt visas šīs nozares tirgus daļas.

164    Visbeidzot tā norāda, ka tai nav tādu spēju radīt kaitējumu privātpersonām kā hierarhiski organizētajām lielajām bankām, un uzsver, ka tai nav arī iespēju gūt labumu no strīdīgajām darbībām, jo tai nav ievērojamas atsevišķas tirgus daļas un tai nepienākas nozares banku peļņa.

165    Ar ceturto iebildumu Erste apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 455. un 458. punktā ir kļūdaini apstiprinājusi Komisijas vērtējumu par tai piederošajām tirgus daļām pirms vai pēc tās apvienošanās ar GiroCredit. Tā uzskata, ka tas būtu bijis jāiekļauj zemākā kategorijā.

166    Tādējādi Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 457. punktā nospriežot, ka Erste paliek iekļauta pirmajā kategorijā. Tāpat Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu, nenošķirot ar mērķi sadalīt kategorijās 30 % lielu tirgus daļu īpašniekus un 17 % tirgus daļas īpašniekus.

167    Komisija apgalvo, ka tā varēja ietvert Erste pirmajā kategorijā pēc tās apvienošanās ar GiroCredit, lai arī kāda precīzi būtu tirgus daļa. Turklāt tā apgalvo, ka ir nepieņemams arguments, kas saistīts ar to, ka Komisija esot divreiz ņēmusi vērā EÖ tirgus daļas un rīcību, jo Erste patiesībā cenšoties panākt vienkāršu faktu pārskatīšanu.

168    Ar piekto iebildumu ÖVAG apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 401. punktā nospriežot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai “vissvarīgākajās “apaļajos galdu” sanāksmēs” bija autonomu krājaizdevu sabiedrību pārstāves loma, Pirmās instances tiesa sagrozīja faktus. Kas attiecas uz informācijas apmaiņu, kā arī decentralizētu krājaizdevu sabiedrību koordinatores un pārstāves darbībām, tās neesot tikušas pierādītas.

169    Turklāt Pirmās instances tiesa esot kļūdaini atsaukusies uz Austrijas Konstitucionālās tiesas 1993. gada 23. jūnija spriedumu, ko iesniegusi Komisija, lai pamatotu sektoru banku tirgus daļu piedēvēšanu ÖVAG (pārsūdzētā sprieduma 392.–401. punkts). Tādējādi tā esot konstatējusi faktus, kuru neprecizitāte izrietējusi no lietas materiāliem, vai arī esot sagrozījusi pierādījumus. Katra gadījumā tā esot pārsniegusi tai esošo izvērtēšanas pilnvaru robežas. Savā replikā ÖVAG īpaši uzsver pierādījumu sagrozīšanas pastāvēšanu, ko izdarījusi Pirmās instances tiesa, apgalvojot, ka uz šādu sagrozīšanu attiecas Tiesas kontrole.

170    Visbeidzot ÖVAG uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav tieši izvērtējusi ÖVAG gadījumu, pretēji tam, ko tā ir izdarījusi attiecībā uz Erste un RZB un to atbilstošajām nozarēm.

171    Komisija norāda uz paskaidrojumu neesamību no prasītājas puses un lūdz noraidīt iebildumu. Kas attiecas uz norādi uz Austrijas Konstitucionālās tiesas spriedumu, Komisija apstrīd, ka pastāvētu jebkāda pierādījumu sagrozīšana.

ii)  Tiesas vērtējums

172    Attiecībā uz pirmo iebildumu, kā to konstatējusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 355.–357. punktā, tas, ka Komisija piedēvējusi decentralizēto nozaru banku tirgus daļas, nav jumta sabiedrību atzīšana par vainojamām par šo pēdējo pārkāpuma darbībām.

173    Pirmais solis ir jānošķir no otrā, ciktāl tā mērķis ir nodrošināt, kā to uzskatīja Pirmās instances tiesa, lai jumta sabiedrībām noteikto naudas sodu līmenis adekvāti atspoguļotu to pašu atbilstošās pārkāpuma darbības smagumu, izskatāmajā lietā – būtisko lomu, kāda tām ir bijusi dažādu vienību ietvaros kā decentralizēto nozaru banku pārstāvēm, tostarp šo banku interešu aizstāvībai un kā savstarpējām informācijas apmaiņas centriem, loma, kas parāda to faktisko ietekmi uz decentralizēto banku rīcību.

174    Lai novērtētu šo darbību smagumu, saskaņā ar Pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas ceturto un sesto daļu ir jāņem vērā uzņēmumu faktiskā spēja deformēt konkurenci un to specifiskā vara, un tādējādi – to pārkāpuma darbību faktiskā ietekme uz konkurenci.

175    Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka ir nepieciešams, lai vērā tiktu ņemtas arī stabilās strukturālās saiknes, kas vienoja jumta sabiedrības ar decentralizētajām nozaru bankām, it īpaši no pārstāvniecības un informācijas apmaiņas viedokļa, jo šo saikņu dēļ minēto sabiedrību faktiskā ekonomiskā vara un tādējādi to kapacitāte ietekmēt konkurenci var būt lielāka, nekā to parāda attiecīgais tirdzniecības apgrozījums.

176    Ja decentralizēto vienību tirgus daļas netiktu ņemtas vērā, rastos risks, ka netiktu nodrošināta naudas soda preventīvā iedarbība, vispārēja prasība, kura, kā izriet no Pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas ceturtās daļas, jāievēro Komisijai, aprēķinot naudas sodu.

177    No iepriekš izklāstītā izriet, ka, lai novērtētu iedalīšanu kategorijās, Pirmās instances tiesa bez kļūdas tiesību piemērošanā pieļaušanas pārsūdzētā sprieduma 357. punktā nosprieda, ka Komisija ņēma vērā jumta sabiedrību personīgo rīcību un nav tās vainojusi par to nozaru banku pārkāpuma darbībām.

178    Līdz ar to prasītājas nevarēja izvirzīt personīgās atbildības principa, sankciju samērīguma principa un līdztiesības neievērošanu, ne arī Pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas sestās daļas neievērošanu.

179    Līdz ar to izskatāmā pamata septītā daļa ir jānoraida.

180    Attiecībā uz otro iebildumu tas ir jānoraida.

181    Faktiski Tiesa jau ir nospriedusi – ja Komisija savā paziņojumā par iebildumiem ir skaidri norādījusi, ka tā pārbaudīs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir uzliekams naudas sods, un ja tā norāda galvenos faktiskos un tiesību apstākļus, kas varētu ietekmēt naudas sodu, piemēram, apgalvotā pārkāpuma smagumu un ilgumu un to, ka pārkāpums ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības, tā ir izpildījusi savu pienākumu ievērot uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem. Šādi rīkojoties, Komisija tiem sniedz informāciju, kas nepieciešama, lai aizstāvētos ne tikai pret pārkāpuma konstatēšanu, bet arī pret naudas soda uzlikšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 428. punkts un tajā minētā judikatūra).

182    Attiecībā uz paredzēto naudas sodu līmeni saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, sniedzot šādas norādes par iespējamo naudas sodu apmēru pirms uzņēmumiem, būtu bijusi iespēja izteikt savus apsvērumus par iebildumiem, kas pret tiem vērsti, nepiemērotā veidā tiktu apsteigts Komisijas lēmums (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 434. punkts un tajā minētā judikatūra).

183    Līdz ar to Pirmās instances tiesa pamatoti pārsūdzētā sprieduma 369. punktā varēja uzskatīt, ka izskatāmajā lietā šie nosacījumi bija izpildīti, jo Komisija paziņojumā par iebildumiem bija norādījusi, ka Erste, RZB un ÖVAG bija to atbilstošo nozaru jumta sabiedrības un ka tādējādi šāda norāde bija pietiekama, lai ievērotu prasītāju tiesības uz aizstāvību.

184    Attiecībā uz trešo iebildumu ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 389.–408. punktā ir pārbaudījusi Komisijas apstrīdētajā lēmumā veikto faktu vērtējumu attiecībā uz prasītāju sabiedrību centrālo uzņēmumu lomu.

185    Prasītājas patiesībā vēlas panākt vienkāršu tādu apstākļu izvērtēšanu no jauna, kurus nevar apstrīdēt apelācijas ietvaros.

186    Līdz ar to trešais iebildums ir jānoraida.

187    Attiecībā uz ceturto iebildumu, saskaņā ar kuru Erste uzskata, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini saglabājusi tās klasifikāciju pirmajā kategorijā un tādējādi esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzības ietvaros Tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ nevar ar savu vērtējumu aizstāt Pirmās instances tiesas vērtējumu, kas pieņem spriedumu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci par naudas sodu summu, kas uzlikta uzņēmumiem par Kopienu tiesību pārkāpumu, un ka turpretim šīs kompetences īstenošana, nosakot minēto naudas sodu summu, nedrīkst radīt diskrimināciju starp uzņēmumiem, kas pretēji EKL 81. panta 1. punktā noteiktajam ir bijuši vienošanos vai saskaņoto darbību dalībnieki (2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C‑411/04 P Salzgitter Mannesmann/Komisija, Krājums, I‑959. lpp., 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

188    Pārsūdzētā sprieduma 457. punktā Pirmās instances tiesa Erste iebildumu novērtēja sekojoši:

“Runājot par iebildumu, ka BA [grupas] tirgus daļa, kas bija aptuveni 12–13 %, kļūdas dēļ tika iekļauta 30 % lielajā tirgus daļā, kura [apstrīdētajā] lēmumā bija piedēvēta vienībai, ko veidoja jumta sabiedrība un krājbankas, ir jāsecina, ka, ja atskaita BA [grupas] tirgus daļu, atlikusī 17–18 % lielā tirgus daļa tomēr pamato klasificēšanu pirmajā kategorijā, ņemot vērā, ka tā noteikti ir vairāk pielīdzināma orientējošajai vērtībai 22 % apmērā nekā orientējošajai vērtībai 11 % apmērā, kas attiecas uz otro kategoriju. Tādējādi, pārbaudot Komisijas lēmuma likumību, šis iebildums ir jānoraida, jo, pat ja pieņēmums ir pamatots, ar to nevar apšaubīt [apstrīdētā] lēmuma rezolutīvo daļu. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Pirmās instances tiesa atzīst, ka Erste klasificēšana pirmajā kategorijā ir pamatota, lai varētu noteikt atbilstošu naudas soda apmēru.”

189    Šajā sakarā ir jāprecizē, ka attiecībā uz jautājumu par aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalīšanu dažādās kategorijās, kas ietver noteiktas sākumsummas noteikšanu attiecībā uz vienā kategorijā ietilpstošiem uzņēmumiem, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 424. punktā ir nospriedusi sekojošo:

“Šajā gadījumā Komisija nav noteikusi precīzas maksimālās robežas katrai no tās izveidotajām piecām kategorijām, bet savos iebildumu rakstos tā ir norādījusi “orientējošās vērtības”, kas aptuveni norāda uz vienā un tajā pašā kategorijā klasificēto uzņēmumu tirgus daļām. Atšķirības starp šīm orientējošajām vērtībām ir loģiskas un objektīvi pamatotas attiecībā uz pirmo līdz ceturto kategoriju. Otrās, trešās un ceturtās kategorijas orientējošā vērtība ikreiz atbilst augstākas kategorijas vidējai vērtībai un tāpat ir attiecībā uz atbilstošo sākumsummu.”

190    No lietas materiāliem izriet, ka izskatāmajā lietā kategorijas ir noteiktas, balstoties uz katrai sabiedrībai piederošajām tirgus daļām, un vadlīniju vērtības ir noteiktas attiecīgi aptuveni 22 %, aptuveni 11 %, aptuveni 5,5 %, aptuveni 2,75 % un mazāk par 1 % pēdējai kategorijai.

191    Līdz ar to Pirmās instances tiesa pamatoti nosprieda, ka, lai kāda būtu Erste faktiski piederošā tirgus daļa, proti, 17–18 % vai 30 %, tā ietilpst vadlīniju vērtību augšējā daļā, kas izraisa uzņēmuma klasifikāciju pirmajā kategorijā.

192    Tādējādi Pamatnostādņu saturs attiecībā uz naudas sodu summām, ko var noteikt uzņēmumiem, kas piedalījušies aizliegtā vienošanās, nenosaka minēto naudas sodu aritmētiskās aprēķināšanas metodoloģiju (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 266. punkts un tajā minētā judikatūra).

193    No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa bez kļūdas tiesību piemērošanā varēja, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, saglabāt Erste kvalifikāciju pirmajā kategorijā.

194    Līdz ar to izskatāmā pamata septītās daļas ceturtais iebildums ir noraidāms.

195    Attiecībā uz piekto iebildumu, pirmkārt, ir jānoraida ÖVAG arguments, ka Pirmās instances tiesa neesot izvērtējusi tās situāciju.

196    Faktiski pārsūdzētā sprieduma 389.–408. punktā Pirmās instances tiesa pārbaudīja visas pastāvošās saiknes starp jumta sabiedrībām un to decentralizēto nozari kopumā un attiecībā uz ÖVAG minētā 400. punktā konstatēja, ka tā apņēmās savas nozares bankām sniegt pakalpojumus atbilstoši funkcijām, ko šie uzņēmumi nevarēja nodrošināt paši, ņemot vērā to nelielo lielumu un resursu neesamību.

197    Attiecībā uz Austrijas Konstitucionālās tiesas sprieduma interpretāciju Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 393. punktā atgādināja apstākļus, kādos prasība tika iesniegta šajā tiesā un analizēja aprakstu, ko tā sniedza centrālo uzņēmumu lomai un to attiecībām ar decentralizētajam bankām. Tā it īpaši norādīja, ka saskaņā ar Konstitucionālās tiesas viedokli daudzu desmitgažu laikā ir attīstījies cieši savijušos tiesību un pienākumu tīkls, un tam ir nozīme gan attiecībā uz Raiffeisen nozari, uz kuru attiecās tās spriedums, gan krājsabiedrībām un krājbankām.

198    Šajā kontekstā ir jāatzīmē, ka ÖVAG izvirzītie apgalvojumi par neprecīzu faktu konstatācijām, pierādījumu sagrozīšanu un izvērtēšanas pilnvaru pārsniegšanu atgriežas pie tā, lai apšaubītu Pirmās instances tiesas vērtējumu faktiem, kas izklāstīti vienas lietas dalībnieces iesniegtajos pierādījumos.

199    Tikai Pirmās instances tiesa var izvērtēt nozīmi, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem, šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīta šo pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (skat. 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑113/04 P Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

200    Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka ÖVAG neiesniedz pierādījumus, kas pierādītu sagrozīšanas, ko tā īpaši apgalvo, atbilstību realitātei.

201    Tas ir tāpat attiecībā uz sagrozīšanu, kuras izdarīšanu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 401. punktu.

202    No tā izriet, ka izskatāmā pamata septītā daļa ir jānoraida kopumā.

203    Līdz ar to izskatāmā pamata septītā daļa ir jānoraida kopumā, tāpat kā tādējādi ir jānoraida viss pamats, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, novērtējot pārkāpuma smagumu.

2.     Par pamatu, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, pamatojuma neesamību un pierādījumu sagrozīšanu attiecībā uz atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu

204    Šis pamats būtībā iedalās trīs daļās.

a)     Par pirmo daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā, pamatu sagrozīšanu un pretrunīgumu attiecībā uz ÖVAG pasīvo uzvedību

i)     Lietas dalībnieku argumenti

205    ÖVAG kritizē pārsūdzēto spriedumu, ciktāl Pirmās instances tiesa noraidīja visus iebildumus par to, ka nav ņemti vērā atbildību mīkstinoši apstākļi.

206    Ar pirmo iebildumu ÖVAG pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā aprobežojusies ar Pamatnostādņu citēšanu, neizvērtējot lietas apstākļus un it īpaši tās īpašo lomu “Lombard kluba” ietvaros.

207    Ar otro iebildumu ÖVAG uzskata, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 483. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sava vērtējuma pamatojumam izmantojot kritēriju par banku dalību “apaļajos galdos”, kurš tika izmantots arī banku dalījumam kategorijās. Šādi rīkojoties, Pirmās instances tiesa esot apvienojusi jautājumu par banku dalījumu pēc to ietekmes tirgū ar jautājumu par atbildību mīkstinoša apstākļa atzīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka atbildību mīkstinoša apstākļa atzīšana nevarētu būt atkarīga no kāda uzņēmuma “gadījuma” rakstura dalības sanāksmēs. Pamatnostādnes nosakot Komisijai pienākumu veikt diferencētu attiecīgo lomu novērtējumu, nevis to pasniegt duālistiskā “visu vai neko” veidā.

208    Ar trešo iebildumu ÖVAG izvirza pierādījumu sagrozīšanu, kurai Pirmās instances tiesa esot pakļāvusi tās izklāstu un no lietas materiāliem izrietošos faktus par tās dalību aizliegtajā vienošanās. Patiesībā tā nekad neesot apgalvojusi, ka norobežojas no aizliegtās vienošanās, bet esot pastāvīgi uzsvērusi, ka tās loma tajā bijusi necila. (pārsūdzētā sprieduma 484. punkts).

209    Ar ceturto iebildumu, kas saistīts ar pretrunām pamatojumā, ÖVAG norāda, ka vērtējums, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 485. un 486. punktā, ir pretrunīgs, jo ÖVAG ir kvalificēta kā “liela banka” un “nozares pārstāve”, kaut arī Komisija nebija veikusi nevienu pārbaudi tās telpās un apelācijas sūdzības iesniedzēja neietilpa “nelielajā banku grupā” un piedalījās tikai ierobežotā skaitā sanāksmju.

210    Komisija uzskata, ka šiem iebildumiem nav nozīmes vienkāršā fakta dēļ, ka Tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ nevar ar savu vērtējumu aizstāt Pirmās instances tiesas vērtējumu.

ii)  Tiesas vērtējums

211    Pārsūdzētā sprieduma 482. un 486. punktā atsaucoties uz judikatūru par, pirmkārt, pierādījumiem, kas parāda viena uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtās vienošanās ietvaros un, otrkārt, uzņēmuma dalību vienā vai vairākās sanāksmēs, un pārsūdzētā sprieduma 483.–485. punktā un 487.–489. punktā izvērtējot veidu, kādā Komisija ir ņēmusi vērā katra uzņēmuma rīcību, Pirmās instances tiesa nav aprobežojusies tikai ar Pamatnostādņu atkārtošanu, bet, gluži pretēji, ir veikusi detalizētu ÖVAG sniegto pierādījumu vērtējumu.

212    Līdz ar to pirmās daļas pirmais iebildums ir jānoraida.

213    Attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 483. punktā, ir jāatgādina, ka Tiesa nosprieda, ka uzņēmuma, kas ir atzīts par galveno vainīgo EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumā, atbildība pamatoti iestājas tad, ja tas piedalījies šajās apspriedēs, zinot, kāds ir to mērķis, pat ja tas vēlāk nav īstenojis nevienu no tajās saskaņotajiem pasākumiem (skat. 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 509. punkts).

214    Pārsūdzētā sprieduma 483. punktā uzskatot, ka tieši banku biežas dalības dēļ visnozīmīgākajos “apaļajos galdos” Komisija izvēlējās tās padarīt par apstrīdētā lēmuma adresātiem, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā.

215    Turklāt, pretēji ÖVAG apgalvotajam, minētais kritērijs atšķiras no kritērija, kas tika izmantots, lai sadalītu bankas kategorijās. Šajā pēdējā minētajā situācijā izmantotais kritērijs ir Pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas sestajā daļā minētais kritērijs par banku ekonomisko varu.

216    Pārsūdzētā sprieduma 487. punktā nospriežot, ka banku nošķiršana, kas varēja izrietēt no to spēlētajām lomām “apaļo galdu” ietvaros bija “ņemta vērā, jau iedalot bankas dažādās kategorijās”, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā. Faktiski tā vispirms šo konstatējumu ir veikusi, skatot perspektīvā bankas, kurām bija bijusi visnozīmīgākā loma “apaļo galdu” ietvaros un to stāvokli tirgū, lai konstatētu, ka šīs pašas bankas bija iesaistītas.

217    No tā izriet, ka izskatāmā pamata pirmās daļas otrais iebildums ir noraidāms.

218    Attiecībā uz trešo iebildumu ir jākonstatē, ka prasītāja nesniedz nekādus pierādījumus, kas parādītu pierādījumu sagrozīšanas pastāvēšanu.

219    Līdz ar to izskatāmā pamata pirmās daļas trešais iebildums ir noraidāms.

220    Attiecībā uz ceturto pamatu ir jākonstatē – kā to apgalvo Komisija, ka prasītāja apgalvojumus attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem pirmo reizi ir izvirzījusi apelācijas stadijā.

221    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ļaut vienam lietas dalībniekam Tiesā pirmoreiz norādīt pamatu, ko tas nav norādījis Pirmās instances tiesā, nozīmētu ļaut tam vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, ar strīdu, kas ir plašāks nekā tas, kurš iesniegts izskatīšanai Pirmās instances tiesā. Izskatot apelācijas sūdzību, Tiesas kompetencē ir izvērtēt tikai to, vai risinājums, kas ir sniegts attiecībā uz pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem, ir likumīgs (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 165. punkts).

222    Attiecīgi šie apgalvojumi ir nepieņemami apelācijas stadijā.

223    Līdz ar to izskatāmā pamata pirmā daļa ir noraidāma kopumā.

b)     Par otro daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz valsts iestāžu dalību banku “apaļajos galdos”

i)     Lietas dalībnieku argumenti

224    BA‑CA uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 505. punktā neņemot vērā valsts iestāžu dalību kā atbildību mīkstinošu apstākli.

225    No Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses un Tiesas judikatūras izrietot, ka tas, ka valsts likumdevējs vai iestādes pacieš kādu rīcību, ir atbildību mīkstinošs apstāklis un tādējādi pamato naudas soda apmēra samazināšanu neatkarīgi no attiecīgo uzņēmumu lieluma.

226    BA‑CA Pirmās instances tiesai īpaši pārmet, ka pārsūdzētā sprieduma 505. punktā tā lēmusi, ka to, ka valsts iestādes piecietušas pārkāpumu, nevar ņemt vērā, “it īpaši ņemot vērā līdzekļus, kas bija banku rīcībā, lai iegūtu juridiski precīzu un pareizu informāciju”. Pirmkārt, šis nosacījums neatbilstot Tiesas judikatūrai, it īpaši 2003. gada 9. septembra spriedumam lietā C‑198/01 CIF (Recueil, I‑8055. lpp., 57. punkts). Otrkārt, šāds nosacījums izraisot atsevišķu uzņēmumu diskrimināciju atkarībā no sabiedrības mērķa.

227    Komisija pirmām kārtām uzskata, ka šie apgalvojumi ir nepieņemami tādēļ, ka ar tiem tiek atkārtoti Pirmās instances tiesā izklāstītie apstākļi. Pakārtoti minētie apgalvojumi neesot pamatoti.

ii)  Tiesas vērtējums

228    Pārsūdzētā sprieduma 505. punktā Pirmās instances tiesa norādīja:

“Runājot par dažu valsts iestāžu ([Austrijas valsts banka], Finanšu ministrija un Wirtschaftskammer) dalību sanāksmēs, ar prasītāju norādītajiem apstākļiem nepietiek, lai pamatotu šaubas par “apaļo galdu” prettiesiskumu, ņemot vērā Kopienas konkurences tiesības. Kaut arī nav izslēgts, ka dažos gadījumos attiecīgās valsts tiesību normas vai valsts iestāžu rīcība var būt atbildību mīkstinoši apstākļi (pēc analoģijas skat. šī sprieduma 258. punktā minēto spriedumu lietā CIF, 57. punkts), to, ka Austrijas iestādes piekrita pārkāpumam vai pieļāva to, šajā gadījumā nevar ņemt vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli, it īpaši ņemot vērā līdzekļus, kas bija banku rīcībā, lai iegūtu juridiski precīzu un pareizu informāciju.”

229    Minētā punkta pirmais teikums ir Pirmās instances tiesas faktu vērtējums, ko nevarētu apšaubīt apelācijas stadijā.

230    Attiecībā uz otro teikumu uzreiz ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

231    Pirmkārt, pretēji BA‑CA apgalvotajam, iepriekš minētajā spriedumā lietā CIF prejudiciālais jautājums EKL 81. panta ievaros attiecās uz valsts konkurences iestādes lomu, ja aizliegtā vienošanās ir paredzēta vai tai ir labvēlīga valsts tiesību norma, kas leģitimizē vai nostiprina tās sekas. Šī sprieduma 57. punktā Tiesa nosprieda, ka, “nosakot soda apjomu, attiecīgā uzņēmuma rīcība var tikt aplūkota saskaņā ar vainu mīkstinošiem apstākļiem, kas ir paredzēti valsts tiesību aktos”. No tā izriet, ka spriedums lietā CIF nekādi neattiecās uz valsts iestāžu dalību aizliegtajā vienošanās.

232    Turklāt, kā to uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 404. punktā, Austrijas likums, kas ļāva banku uzņēmumiem apspriesties, tika atcelts vēlākais 1994. gada 1. janvārī, tas ir, gadu pirms pārkāpuma perioda, ko aptver apstrīdētais lēmums.

233    Otrkārt, BA‑CA nevarētu atsaukties uz vienlīdzības principa pārkāpumu. Tiesa ir atkāroti spriedusi, ka Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav par juridisku ietvaru naudas sodiem konkurences jautājumos un ka lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, nosakot, vai pastāv diskriminācija (skat. 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 205. punkts).

234    No iepriekš izklāstītā izriet, ka ir jānoraida BA‑CA izvirzītie iebildumi un attiecīgi otrā izskatītā daļa.

c)     Par trešo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz sanāksmju publisko raksturu

i)     Lietas dalībnieku argumenti

235    BA‑CA uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 506. punktā Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, neņemot vērā to, ka “apaļajiem galdiem” bija publiska pazīstamība, lai tai piešķirtu naudas soda samazinājumu.

236    Pirmkārt, Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi pierādījumu sniegšanas principus, neizvērtējot pēc būtības BA‑CA iesniegtos dokumentus, kas pierāda “apaļo galdu” mērķa un satura publisko pazīstamību.

237    Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot kļūdaini atkārtojusi BA‑CA faktu izklāstu, ciktāl tā neesot precīzi norādījusi, ka “apaļo galdu” publiskā pazīstamība parāda to likumību.

238    Treškārt, Pirmās instances tiesa esot pārsniegusi to, ko iespējams prasīt, uzskatot, ka sabiedrībai ir jābūt pilnībā informētai par sarunām “apaļo galdu” ietvaros, lai būtu iespējams piešķirt naudas soda samazinājumu.

239    Komisija uzskata, ka šie apgalvojumi ir nepieņemami un pakārtoti – nepamatoti. Tā uzskata, ka nav nekādas judikatūras, saskaņā ar kuru aizliegtas vienošanās dalībnieki varētu uzskatīt, ka to darbības ir tiesiskas tāpēc, ka noteiktas darbības bijušas zināmas sabiedrībai. Ja tas tā būtu, tad, lai izvairītos no naudas sodiem, pietiktu ar to, ka atsevišķas darbības tiek darītas zināmas sabiedrībai. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa skaidri norādījusi, ka sabiedrības informētība nav izšķirošs faktors.

ii)  Tiesas vērtējums

240    Kas attiecas uz diviem pirmajiem apgalvojumiem, tie ir jānoraida, jo BA‑CA nav iesnieguši pierādījumus, kas nepieciešami, lai pārbaudītu Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 506. punktā izdarīto konstatējumu veikšanā izmantoto pierādījumu sagrozīšanu.

241    Attiecībā uz trešo apgalvojumu ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa nav uzskatījusi, ka aizliegtajām vienošanām sabiedrībai būtu jābūt pilnībā zināmām, bet gan vienīgi, ka aizliegtajai vienošanās jābūt sabiedrībai zināmai visā savā mērogā. Līdz ar to minētais apgalvojums ir jānoraida kā nepamatots.

242    No iepriekš iztirzāta izriet, ka šī pamata trešā daļa ir jānoraida, tāpat kā ir jānoraida viss pamats, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, pamatojuma trūkumu un pierādījumu sagrozīšanu attiecībā uz atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu.

3.     Par pamatu, kas saistīts ar Paziņojuma par sadarbību pārkāpumu

243    Šis pamats būtībā sadalās divās daļās.

a)     Par pirmo daļu, kas saistīta ar to, ka Pirmās instances tiesa neesot pareizi novērtējusi Komisijas rīcības brīvību

i)     Lietas dalībnieku argumenti

244    BA‑CA uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi novērtējusi rīcības brīvību, kāda ir Komisijai saistībā ar paziņojuma par iebildumiem īstenošanu, kā arī tās tiesas kontroles robežas.

245    Paziņojuma par iebildumiem D punkts nepiešķirot Komisijai nekādu rīcības brīvību, ciktāl tas attiecas uz jautājumiem par to, pirmkārt, vai uzņēmuma sniegtā informācija ir atvieglojusi Komisijas uzdevumu un, otrkārt, vai uzņēmumam, kas ir sadarbojies, piešķirams naudas soda samazinājums. Atsauce uz iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c/Komisija vēl jo vairāk pēc sava rakstura neattaisnojot neierobežotu Komisijas rīcības brīvību. Turklāt un pretēji tam, ko Pirmās instances tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 532. punktā, uzņēmuma sadarbības vērtējums esot pakļauts Pirmās instances tiesas neierobežotai konkurencei.

246    Komisija uzskata, ka ÖVAG apgalvojumi ir kļūdaini.

ii)  Tiesas vērtējums

247    Uzreiz ir jānoraida šī pamata pirmā daļa.

248    Iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija 394. punktā Tiesa nosprieda, ka Komisijai ir rīcības brīvība, lai novērtētu, vai informācija vai dokumenti, ko uzņēmumi iesnieguši brīvprātīgi, ir atvieglojuši tās uzdevumu un vai uzņēmumam ir jāpiešķir naudas soda samazinājums atbilstoši Paziņojuma par sadarbību D daļas 2. punktam.

249    Tādējādi un nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 532. punktā nosprieda, ka šāds Komisijas vērtējums ir pakļauts vienīgi ierobežotai pārbaudei.

250    No iepriekš izklāstītā izriet, ka izskatāmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

b)     Par otro daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Paziņojumu par sadarbību

i)     Par pirmo iebildumu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz prasību, lai sadarbība radītu “pievienotu vērtību” un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

251    RZB un BA‑CA būtībā uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 553. punktā nospriežot, ka, Komisija varēja izvirzīt prasību, lai sadarbībai būtu “papildu nozīme”, kas atļautu naudas soda apmēra samazinājumu.

252    BA‑CA tāpat apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, izmantojot šo kritēriju. Minētā principa ievērošanai būtu bijis jāizraisa lielākas naudas soda apmēra samazinājums, ciktāl tās sadarbība bija visnozīmīgākā un kvalitatīvi pārāka par pārējo banku sadarbību.

–       Tiesas vērtējums

253    Tā kā pirmais arguments vienīgi atkārto Pirmās instances tiesā izklāstīto to pašu argumentu, tas ir nepieņemams saistībā ar apelāciju.

254    Attiecībā uz otro argumentu ir jāatgādina, ka apelācijas ietvaros Tiesas pārbaudes priekšmets ir, pirmkārt, izvērtēt, cik lielā mērā Pirmās instances tiesa juridiski pareizi ir ņēmusi vērā visus būtiskos apstākļus, lai novērtētu konkrētās rīcības smagumu saskaņā ar EKL 81. pantu un Regulas Nr. 17 15. pantu, un, otrkārt, pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesa no juridiskā viedokļa pietiekami ir atbildējusi uz visiem argumentiem, ko prasītājs ir izvirzījis, lūdzot atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 244. punkts un tajā minētā judikatūra).

255    Savukārt attiecībā uz naudas soda samazinājuma apjomu Tiesai nav pienākuma Pirmās instances tiesas vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu, ja tā spriež, īstenojot savu neierobežoto kompetenci (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 245. punkts).

256    Šajā sakarā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 553.–557. punktā Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi, pēc tam – konstatējusi, ka prasītāju iesniegto dokumentu papildu nozīme neattaisnoja lielāku naudas soda apmēra samazinājumu. Šāds faktu vērtējums ietilpst vienīgi Pirmās instances tiesas kompetencē, un atbilstoši šajā spriedumā jau atgādinātajai judikatūrai Tiesa nevar to aizstāt apelācijas stadijā.

257    No tā izriet, ka šis iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl tā mērķis ir naudas soda samazinājuma atkārtota izvērtēšana.

ii)  Par otro iebildumu, kas saistīts ar kļūdām tiesību piemērošanā, veicot uzņēmumu sadarbības apmēra vērtējumu, vienlīdzīgas attieksmes principa, juridiskās drošības principa, aizstāvības tiesību ievērošanas principa pārkāpumu un nepietiekamu pamatojumu

258    Otrais iebildums būtībā iedalās sešās daļās.

–       Par otrā iebilduma pirmo daļu

Lietas dalībnieku argumenti

259    Ar pirmo argumentu, kas saistīts ar pamatojumu pretrunīgumu, RZB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav izdarījusi secinājumu no tā, ka noteiktas no Komisijai sniegtajām atbildēm ne tikai bija brīvprātīgi sniegtas (pārsūdzētā sprieduma 542. punkts), bet pārsniedza tās pieprasīto informāciju (pārsūdzētā sprieduma 552. punkts).

260    Ar otru argumentu RZB apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 541. punktā attīstītās nostājas rezultāts ir tāds, kas ļauj Komisijai adresēt uzņēmumiem, par kuriem tā uzskata, ka tie pieder aizliegtajai vienošanās, adresēt informācijas pieprasījumus, kas formulēti ļoti neskaidri un rada sekas uzņēmumiem, kuri uz tiem neatbild. Komisija tādējādi īstenojot nepārvaramu tiesību ierobežojumu pret šiem uzņēmumiem, tiem adresējot vienkāršus standarta jautājumus, kas liek tiem liecināt pašiem pret sevi. Izmantotais pamatojums pārkāpjot aizstāvības tiesības, kā tās esot atzītas 1989. gada 18. oktobra spriedumā lietā 374/87 Orkem/Komisija (Recueil, 3283. lpp., 32. punkts).

261    RZB precizē, ka šo judikatūru neliek apšaubīt noteikums, ko Tiesa noteikusi 2006. gada 29. jūnija spriedumā lietā C‑301/04 P Komisija/SGL Carbon (Krājums, I‑5915. lpp., 48. punkts), jo tajā izvirzītās problēmas bija mērķtiecīgākas un konkrētākas nekā izskatāmajā lietā izvirzītās.

262    Komisija uzskata, ka RZB nav ņēmusi vērā to, ka informāciju, kas gūta, “brīvprātīgi” sadarbojoties Paziņojuma par sadarbību nozīmē, Komisija var ņemt vērā tikai tad, ja tā atvieglo Komisijas uzdevumu pārkāpuma konstatēšanā un sodīšanā un ja tā liecina par patiesu sadarbību. Taču RZB sniegtajā informācijā esot aprakstīts tikai “Lombard tīkla” vēsturiskais konteksts un aizliegtās vienošanās sanāksmju saturs, kas Komisijai jau bija zināms. Tādējādi nebija nepieciešamās “pievienotās vērtības”.

263    Turklāt Komisija uzsver, kā brīdī, kad tā uzklausīja prasītājas, tā bija informēta, ka bankas produktu kopums bija apskatīts daudzos “apaļajos galdos” un ka tie ietilpa tīklā, tāpēc pārkāpuma ietvars un tādējādi pārbaudes priekšmets bija skaidri noteikti, it īpaši attiecībā uz uzņēmumu, kas bija piedalījušies “apaļajos galdos”, pārkāpuma raksturu un nolīgumu priekšmetu.

264    Visbeidzot Komisija precizē, ka jautājumi attiecās uz visiem regulāri noturētajiem “apaļajiem galdiem”, tāpēc uzņēmumiem nebija jāizvēlas vai jānovērtē sanāksmes, kas varēja būt EKL 81. panta pārkāpumi.

Tiesas vērtējums

265    Attiecībā uz pirmo argumentu, pretēji RZB apgalvotajam, Pirmās instances tiesa nav nonākusi pretrunās, pārsūdzētā sprieduma 542. punktā uzskatot, ka “No Apstrīdētā lēmuma 546. apsvēruma izriet, ka Komisija ir atzinusi, ka atbildes uz jautājumiem par slepeno sanāksmju saturu ir brīvprātīgas”, un minētā sprieduma 552. punktā nospriežot, ka “Apstrīdētā lēmuma 553. apsvērumā Komisija ir atzinusi, ka kopīgajā faktu izklāstā bankas brīvprātīgi ir sniegušas informāciju, kas ir plašāka par to, kuru tā lūgusi sniegt”.

266    Faktiski pirmais konstatējums attiecas uz dokumentu un informācijas paziņošanu saistībā ar informācijas pieprasījumu, ko Komisija bankām nosūtīja 1998. gada 21. septembrī, un notiek Regulas Nr. 17 11. panta 2.–4. punktā paredzētajā procedūrā.

267    Savukārt otrais konstatējums attiecas uz kopējo apstākļu izklāstu, ko bankas sagatavoja sākotnējās procedūras laikā, taču pēc tam, kad tās bija sniegušas atbildes uz iepriekš minēto informācijas pieprasījumu.

268    Tādējādi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 545. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka “katrā ziņā tas pats attiecas uz gadījumu, kad atšķirīgi tiek novērtēts [šo] dokumentu iesniegšanas brīvprātīgais raksturs”, ja Komisija jau bija piekritusi naudas sodu samazinājumam par 10 %.

269    No tā izriet, ka otrā iebilduma pirmās daļas pirmais arguments ir jānoraida.

270    Attiecībā uz otro argumentu, kas skar tiesības uz aizstāvību, ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var tikt noteiktas sankcijas, it īpaši naudas sodi un kavējuma naudas, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro arī administratīva rakstura procesā (skat. 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 94. punkts).

271    Lai gan, lai saglabātu Regulas Nr. 17 11. panta 2. un 5. punkta lietderīgo iedarbību, Komisijai ir tiesības noteikt uzņēmumam pienākumu iesniegt visu nepieciešamo informāciju par faktiem, kas tam var būt zināma, un vajadzības gadījumā tai iesniegt ar šo informāciju saistītos dokumentus, kas ir tā rīcībā, pat ja tos var izmantot, lai konstatētu ar konkurenci nesaderīgu rīcību, ko ir īstenojis šis vai kāds cits uzņēmums, tā tomēr nevar ar lēmumu par informācijas pieprasīšanu apdraudēt uzņēmumam atzītās tiesības uz aizstāvību (iepriekš minētais spriedums lietā Orkem/Komisija, 34. punkts).

272    Tomēr izskatāmajā lietā pietiek konstatēt, ka Komisija nekad nav pieņēmusi “lēmumu” Regulas Nr. 17 11. panta 2. un 5. punkta izpratnē. Līdz ar to ir jānoraida arguments, kas saistīts ar to, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 541. punktā neesot ievērojusi judikatūru, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Orkem/Komisija.

273    Attiecīgi otrais arguments ir jānoraida, tāpat kā līdz ar to ir jānoraida otrā iebilduma pirmā daļa kopumā.

–       Par otrā iebilduma otro daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar kopējo apstākļu izklāstījumu

Lietas dalībnieku argumenti

274    Pirmkārt, RZB un BA‑CA apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 556. punktā atzīstot, ka konteksta skaidrojumi saistībā ar darbībām, kas ir pretrunā konkurences tiesībām, nevar tikt uzskatīti par sadarbību procesa laikā Paziņojuma par sadarbību nozīmē, jo šie skaidrojumi var tikt uzskatīti par uzņēmumu līdzekli aizstāvībai. BA‑CA uzskata, ka nav nevienas tiesību normas, saskaņā ar kuru dokuments, ko lietas dalībnieki izmanto savai aizstāvībai, vienlaikus nevarētu sniegt Komisijai tādu vērtīgu un noderīgu informāciju par lietas būtību, kas veicinātu pārkāpuma konstatēšanu.

275    Otrkārt, RZB apgalvo, ka Pirmās instances tiesas analīze ir nepareiza, jo Komisijas argumentācija esot pretrunā pašas lēmumu pieņemšanas praksei. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz Komisijas paziņojuma par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanās (OV 2006, C 298, 17. lpp.) II nodaļas A iedaļas 9. punkta a) apakšpunktu un IV nodaļu.

276    Treškārt, BA‑CA uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija, novērtējot banku brīvprātīgas sadarbības lietderību, varēja ņemt vērā to, ka kopā ar kopīgo faktu izklāstu bankas tai nav iesniegušas “visus ar “apaļajiem galdiem” saistītos dokumentus”.

277    Tā uzskata, ka nepastāvēja nekāds šāds noteikums. Turklāt, ievērojot pārkāpuma plašumu, BA‑CA nevarēja iesniegt šos dokumentus tikai ar laika nobīdi.

278    Ceturtkārt, BA‑CA apgalvo, ka pārsūdzēto spriedumu spēkā neesošu padara pretruna. Lai gan kopīgais faktu izklāsts esot veicinājis pārkāpuma konstatēšanu, Pirmās instances tiesa neesot tai par labu noteikusi nekādu naudas soda samazinājumu.

Tiesas vērtējums

279    Pirmās instances tiesa pamatoti un tādējādi nepieļaujot nedz kļūdu tiesību piemērošanā, nedz pretrunu motīvu daļā pārsūdzētā sprieduma 554.–558. punktā nosprieda, ka Komisija pamatoti par “jauniem apstākļiem” neuzskatīja kopīgajam faktu izklāstam pielikumā iekļautos dokumentus, ka tā ņēma vērā “[minēto] pielikumu nepilnīgo raksturu” un ka “bankas [kopīgo faktu izklāstu] bija izmantojušas, lai atspoguļotu savu viedokli par “apaļajiem galdiem”, un tādējādi kā līdzekli aizstāvībai”.

280    Ir jāatgādina, ka Komisijai šajā sakarā ir izvērtēšanas pilnvaras, kā tas izriet no Paziņojuma par sadarbību D daļas 2. punkta formulējuma un it īpaši tā ievadvārdiem – “par tādu var uzskatīt gadījumu [..]” (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 394. punkts).

281    Turklāt un it īpaši samazinājums, pamatojoties uz Paziņojumu par sadarbību, ir pamatots tikai tad, ja sniegto informāciju un – plašākā nozīmē – attiecīgā uzņēmuma rīcību šajā sakarā var uzskatīt par patiesas sadarbības pierādījumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 395. punkts).

282    Kā tas izriet jau no paša sadarbības jēdziena, kas izskaidrots Paziņojumā par sadarbību un it īpaši šī paziņojuma ievadā un D daļas 1. punktā, tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība liecina par patiesu sadarbību, tam var piemērot samazinājumu, pamatojoties uz minēto paziņojumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 396. punkts).

283    Kā to konstatēja Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 554.–557. punktā, RZB un BA‑CA nevarēja atsaukties uz šādu rīcību, jo tās bija iesniegušas nepilnīgu faktu izklāstu, kas bija apstiprinošs un nebija ar “pievienotu vērtību”.

284    Attiecīgi otrā iebilduma otrā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā iebilduma trešo daļu, kas saistīta ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz to, ka RZB atzina pārkāpuma pret konkurenci vērsto mērķi un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

285    RZB pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 559. punktā nav ņēmusi vērā tās atzīšanās īpašo vērtību, kamēr Komisija esot tieši balstījusies uz šo pierādījumu, lai argumentētu, ka nebija jāizvērtē “apaļo galdu” konkrētā ietekme.

286    Analīze, kas izvērsta 559. punktā, izraisot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo, lai gan ir tās atzīšanās, attieksme pret RZB ir bijusi tāda pati kā pret pārējām bankām. Tā lūdz Tiesu labot Pirmās instances tiesas kļūdu un uzskata, ka būtu pamatots naudas soda samazinājums vismaz par 10 %.

287    Komisija apgalvo, ka tā jau apstrīdētā lēmuma 426. punktā bija izskaidrojusi un parādījusi, ka “apaļo galdu” mērķis bija ierobežot konkurenci un ka atzīšanās tam neko nepievienoja.

Tiesas vērtējums

288    Pārsūdzētā sprieduma 559. punktā uzskatot, ka “katrā atsevišķā gadījumā Komisijai ir jānovērtē, vai šāda atzīšana faktiski ir atvieglojusi tās darbu”, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

289    Kā norādīts šī sprieduma 248. punktā, Komisijai ir plaša rīcības brīvība, novērtējot uzņēmumu sadarbību procedūrā.

290    Turklāt tā kā atzīšanās nevis atviegloja Komisijas darbu, bet gan, kā to konstatēja Pirmās instances tiesa, vienīgi apstiprināja tās pašas konstatējumus, nevar piekrist RZB argumentam, kas saistīts ar vienlīdzības principu.

291    Līdz ar to otrā iebilduma trešā daļa ir noraidāma.

–       Par otrā iebilduma ceturto daļu, kas saistīta ar pierādīšanas pienākuma apvēršanu attiecībā uz RZB sadarbības vērtību un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

292    RZB pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu, pārsūdzētā sprieduma 546.–551. punktā lemjot, ka, lai saņemtu naudas soda samazinājumu, kas lielāks par 10 %, apelācijas sūdzības iesniedzējai bijis jāpierāda, ka bez iesniegtajiem pierādījumiem Komisija nebūtu spējusi pierādīt konkrēto pārkāpumu.

293    Pirmkārt, šāda analīze esot pretrunā Paziņojuma par sadarbību D daļas 2. punkta otrajam ievilkumam, un līdz ar to esot pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Otrkārt, minētā analīze esot nesavienojama ar Komisijas pienākumu administratīvā procesa laikā konstatēt gan labvēlīgus, gan nelabvēlīgus faktiskos apstākļus.

294    Komisija uzskata, ka RZB apgalvojumi ir kļūdaini. Tā precizē, ka no Paziņojuma par sadarbību D daļas 2. punkta pirmā ievilkuma izriet, ka iesniegtajiem pierādīšanas līdzekļiem ir jādod ieguldījums, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu. Pēc pārbaudēm Komisijai esot bijuši būtisko faktu konstatēšanai nepieciešamie dokumenti, un tādējādi tā pati esot iesniegusi pārkāpumu veidojošos pierādījumus. RZB šos pierādījumus neesot atspēkojusi.

Tiesas vērtējums

295    Pārsūdzētā sprieduma 551. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka “prasītājas nav pierādījušas ne to, ka dokumenti, kas iesniegti, izpildot lūgumus sniegt informāciju, bija nepieciešami, lai Komisija varētu noteikt visus galvenos “apaļos galdus”, ne arī ka šādu dokumentu neesamības gadījumā ar pārbaudēs iegūtajiem pierādījumiem nepietiktu, lai pierādītu pārkāpuma galvenos elementus un lai pieņemtu lēmumu par naudas soda uzlikšanu”.

296    Ciktāl RZB argumentācija ir vērsta uz to, lai liktu apšaubīt šo Pirmās instances tiesas faktu vērtējumu, tā nav pieņemama saistībā ar šo apelāciju.

297    Attiecībā uz apgalvoto pierādīšanas pienākuma apvēršanu ir jāatgādina, ka, lai gan Komisijai ir pienākums pamatot iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka pierādījumi, ko uzņēmumi iesnieguši Paziņojumā par sadarbību, ir ieguldījums, kas pamato vai nepamato noteiktā naudas soda samazinājumu, uzņēmumiem, kuri vēlas apstrīdēt Komisijas lēmumu šajā sakarā, savukārt ir pienākums pierādīt, ka, nepastāvot šādai brīvprātīgi sniegtai informācijai, tā nebūtu varējusi pierādīt pārkāpuma būtību un tādējādi pieņemt lēmumu, ar kuru nosaka naudas sodus.

298    Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa pamatoti pārsūdzētā sprieduma 551. punktā netieši nosprieda, ka prasītājām bija jāiesniedz šāds pierādījums.

299    Līdz ar to otrā iebilduma ceturtā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā iebilduma piekto daļu, kas saistīta ar kļūdām tiesību piemērošanā un pretrunīgu pamatojumu saistībā ar Pirmās instances tiesas vērtējumu nozīmei, kāda bija BA‑CA iesniegtajiem papildus dokumentiem

Lietas dalībnieku argumenti

300    BA‑CA būtībā apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 560.‑563. punktā ietverto vērtējumu par nozīmi, kāda bija 33 mapēm, kurās bija iekļauti dokumenti uz vairāk nekā 10 000 lappusēm, ko tā bija nosūtījusi Komisijai.

301    Pirmkārt, BA‑CA apgalvo, ka Pirmās instances tiesa mazinājusi tās sadarbības nozīmi, nemitīgi pastiprinot prasības, kas jāizpilda, lai varētu saņemt naudas soda samazinājumu. Tā īpaši kritizē Pirmās instances tiesas salīdzinājumu starp nozīmi, kāda piešķirama šiem dokumentiem, un nozīmi, kāda piešķirama kopīgajam faktu izklāstam.

302    Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesas argumentācija ir pretrunīga, jo tā atteikusies saistībā ar kopīgo faktu izklāstu noteikt naudas soda samazinājumu tāpēc, ka tajā nav bijis jaunu dokumentu, kaut arī konstatēts, ka, brīvprātīgi iesniedzot dokumentus, tā nosūtījusi 10 000 lappušu jaunu dokumentu, no kuriem daļa nepārprotami izmantota apstrīdētajā lēmumā.

303    Komisija izvirza argumenta nepieņemamību, jo tas no jauna iztirzā argumentu, kas izvirzīts Pirmās instances tiesā. Turklāt tā uzsver, ka apstāklis, ka dokumenti bija jauni, proti, ka tie vēl nebija iesniegti, nav pats par sevi pietiekams, lai šie dokumenti būtu lietderīgs ieguldījums sadarbības ietvaros.

Tiesas vērtējums

304    Pārsūdzētā sprieduma 560. punktā nospriežot, ka “tas, ka kāda no bankām ir iesniegusi papildu dokumentus, var pamatot vēlāku tās naudas soda atsevišķu samazināšanu tikai tad, ja šādas sadarbības rezultātā faktiski ir atklājušies jauni un noderīgi apstākļi salīdzinājumā ar tiem, ko kopīgi bija iesnieguši visi uzņēmumi”, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā.

305    Kā tas atgādināts šī sprieduma 281.–283. punktā, samazinājumu uz Paziņojuma par sadarbību pamata var attaisnot tikai tad, ja sniegto informāciju var uzskatīt par tādu, kas parāda patiesu sadarbību no uzņēmuma puses, ņemot vērā to, ka naudas soda apmēra samazinājuma mērķis ir atlīdzināt uzņēmumam par tā ieguldījumu administratīvajā procesā, kas ļāvis Komisijai vieglāk atklāt pārkāpumu.

306    Tā kā ir konstatēts, ka BA‑CA iesniegtie dokumenti nebija jauni un lietderīgi elementi salīdzinājumā ar tiem, kas iesniegti ar kopīgo faktu izklāstu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 562. punktā pamatoti nosprieda, ka Komisijai uz šī pamata nebija pienākuma piešķirt BA‑CA naudas soda papildu samazinājumu.

307    No tā izriet, ka otrā iebilduma piektā daļa ir jānoraida.

–       Par otrā iebilduma sesto daļu, kas saistīta ar to, ka nav ņemtas vērā BA‑CA atbildes uz paziņojumu par iebildumiem

Lietas dalībnieku argumenti

308    BA‑CA apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, kas izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 564. punktā, saskaņā ar kuru Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā saistībā ar sadarbību tās atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

309    Komisija uzskata, ka BA‑CA apgalvojums ir kļūdains.

Tiesas vērtējums

310    Šajā sakarā ir jāuzsver, ka paziņojums par iebildumiem ir procesuāls un sagatavojošs dokuments, kas, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību efektīvu izmantošanu, nosaka Komisijas ierosinātā administratīvā procesa priekšmetu, tādējādi tai liedzot pamatoties uz citiem iebildumiem lēmumā, ar ko attiecīgais process tiek izbeigts (skat. it īpaši 1986. gada 18. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, Recueil, 1899. lpp., 13. un 14. punkts). Tātad šāda paziņojuma būtība ir tāda, ka tas ir provizorisks un to var labot, Komisijai veicot vēlāku izvērtējumu, pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajiem apsvērumiem un citiem faktu konstatējumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SGL Carbon/Komisija, 62. punkts).

311    Komisijai ir jāņem vērā apstākļi, kas kopumā izriet no visa administratīvā procesa, lai vai nu atmestu iebildumus, kas nav pamatoti, vai arī gan faktu, gan juridiskā ziņā labotu un papildinātu savu argumentāciju tās izvirzīto iebildumu pamatojumam. Tāpēc paziņojums par iebildumiem nepavisam neliedz Komisijai grozīt savu nostāju par labu attiecīgajiem uzņēmumiem (skat. iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 13. punkts).

312    Turklāt nav izslēgts, ka uzņēmumi – pēc paziņojuma par iebildumiem un it īpaši atbildot uz šo paziņojumu – var sniegt Komisijai izšķirošu informāciju, kas pamato naudas soda samazinājuma piešķiršanu tiem saskaņā ar paziņojumu par sadarbību.

313    Tomēr šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 564. punktā netieši ir uzskatījusi, ka tas tā nav izskatāmajā lietā attiecībā uz BA‑CA atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

314    Šajos apstākļos, tā kā BA‑CA nav apgalvojusi, ka Pirmās instances tiesa būtu sagrozījusi pierādījumus šajā sakarā, otrā iebilduma sestā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to tāpat ir jānoraida otrais iebildums un otrā daļa kopumā.

315    No iepriekš iztirzātā izriet, ka pamats, kas saistīts ar Paziņojuma par sadarbību pārkāpumu, ir daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams un līdz ar to ir jānoraida kopumā.

C –  Par pamatu, kas saistīts ar tiesību tikt uzklausītam Pirmās instances tiesā pārkāpumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

316    BA‑CA uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi tās tiesības tikt uzklausītai, atsakoties uzklausīt liecinieku.

317    Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesai nav jāreaģē uz pierādījuma piedāvājumu, ja tas, kā izskatāmajā lietā, nav bijis nozīmīgs, lai izskaidrotu faktus.

b)     Tiesas vērtējums

318    Šajā sakarā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 563. punktā Pirmās instances tiesa neapmierināja pieteikumu par liecinieka nopratināšanu, pamatojot ar to, ka “šis pierādījums [nebija] tieši izmantojams, lai novērtētu [iesniegto] dokumentu lietderību”.

319    Ir jāatgādina, ka vienīgi Pirmās instances tiesa var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata (skat. it īpaši 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑57/00 P un C‑61/00 P Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Recueil, I‑9975. lpp., 47. punkts, kā arī 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑136/02 P Mag Instrument/ITSB, Krājums, I‑9165. lpp., 76. punkts).

320    Pat ja pieteikums par liecinieka uzklausīšanu, kas izteikts prasības pieteikumā, ir pamatots, Pirmās instances tiesai ir jānovērtē, vai pieteikums ir atbilstošs saistībā ar prāvas priekšmetu un vajadzību nopratināt uzaicinātos lieciniekus (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 68. punkts).

321    Apelācijas stadijā apelācijas sūdzības iesniedzēja neiesniedz pierādījumus, ka, atsakoties uzklausīt liecinieku, kamēr BA‑CA varēja sniegt atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem, Pirmās instances tiesa nav ievērojusi tās tiesības tikt uzklausītai.

322    No tā izriet, ka izskatāmais pamats ir jānoraida.

D –  Par pamatu, kas saistīts ar Pirmās instances tiesas pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpumu attiecībā uz naudas soda līmeņa noteikšanu un tiesībām tikt uzklausītam

a)     Lietas dalībnieku argumenti

323    BA‑CA pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 566. punktā esot izmantojusi savu neierobežoto kompetenci, neievērojot pienākumu sniegt pamatojumu un neuzklausot uzņēmumus, uz kuriem attiecas naudas soda noteikšana.

324    Tā precizē, ka nosacījumi, uz kuru pamata Tiesa ir noraidījusi šādu pienākumu pastāvēšanu 2007. gada 8. februāra spriedumā lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija (Krājums, I‑1331. lpp.), izskatāmajā lietā nav izpildīti.

325    BA‑CA īpaši uzsver, ka bankām 2002. gadā noteiktais naudas sods bija sestais augstākais naudas sods, kādu Komisija jebkad noteikusi, un ka to, pārskatot četrus gadus vēlāk, Pirmās instances tiesa kļūdaini uzskatījusi par “nelielu”.

326    Komisija norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 566. punktā izklāstītie apsvērumi ir vienkārši papildu un nobeiguma apsvērumi, kuros sniegts Pirmās instances tiesas vērtējums.

b)     Tiesas vērtējums

327    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var noteikt sankcijas, it īpaši naudas sodus un kavējuma naudas, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas vairākkārt uzsvērts Tiesas judikatūrā (spriedums iepriekš minētajā lietā Groupe Danone/Komisija, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

328    Apelācijas ietvaros Tiesas kontroles priekšmets ir, pirmkārt, pārbaudīt, cik lielā mērā Pirmās instances tiesa juridiski pareizi ir ņēmusi vērā visus būtiskos apstākļus, lai novērtētu konkrētās rīcības smagumu saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, kā arī Regulas Nr. 17 15. pantu, un, otrkārt, pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesa no juridiskā viedokļa pietiekami ir atbildējusi uz visiem argumentiem, ko prasītājs ir izvirzījis lūguma par naudas soda atcelšanu vai tā apmēra samazināšanu pamatojumam (iepriekš minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

329    Neesot vajadzībai lemt par to, vai Kopienu tiesai pirms tai piešķirtās neierobežotās kompetences īstenošanas bija pienākums aicināt prasītāju iesniegt savus apsvērumus par iespējamajām izmaiņām naudas soda apmērā, ir jāsecina, ka BA‑CA varēja attiecīgi darīt zināmu savu viedokli.

330    Faktiski, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 519. un nākamajos punktos, četri no sešiem BA‑CA izvirzītajiem pamatiem Pirmās instances tiesā bija saistīti ar uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu. Konkrētāk, šie pamati attiecās uz Komisijas vērtējumu par pārkāpuma kvalifikāciju, atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu un apelācijas sūdzības iesniedzējas sadarbību procesā.

331    Turklāt Pirmās instances tiesa BA‑CA uzdeva daudz jautājumu par atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu un tās sadarbību procesā.

332    Visbeidzot ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 216.–571. punktā ir ļoti sīki izvērtējusi visus būtiskos apstākļus par naudas soda apmēra noteikšanu.

333    No tā izriet, ka izskatāmais pamats ir jānoraida.

334    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācija ir jānoraida pilnībā.

VII –  Par tiesāšanās izdevumiem

335    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Erste, RZB, BA‑CA, kā arī ÖVAG atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzības noraidīt;

2)      Erste Group Bank AG, iepriekš Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG, Bank Austria Creditanstalt AG un Österreichische Volksbanken AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – vācu.