Lieta C‑268/17
AY
(Županijski Sud u Zagrebu lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – 1. panta 2. punkts, 3. panta 2. punkts un 4. panta 3. punkts – Neizpildīšanas pamati – Kriminālizmeklēšanas pabeigšana – Ne bis in idem princips – Pieprasītā persona, kas ir bijusi liecinieka statusā kādā agrākā procedūrā par to pašu nodarījumu – Vairāku Eiropas apcietināšanas orderu izdošana attiecībā uz vienu un to pašu personu
Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2018. gada 25. jūlija spriedums
1. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesu iestādes uzdotie jautājumi par šā ordera izpildes tiesu iestādes pienākumiem – Pieņemami jautājumi
(LESD 267. pants un Padomes Pamatlēmums 2002/584, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299)
2. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Dalībvalstu īstenota izpilde – Pienākums pieņemt lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi – Apjoms – Otrs Eiropas apcietināšanas orderis attiecībā uz to pašu personu un par to pašu nodarījumu kā agrāks orderis, par kuru jau ir pieņemts izpildes lēmums – Iekļaušana
(Padomes Pamatlēmuma 2002/584, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299, 1. panta 2. punkts)
3. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildes pamati – Pieprasītā persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts galīgs spriedums par to pašu nodarījumu – Jēdziens “spriedums” – Lēmums, ar ko tiek galīgi izbeigta kriminālvajāšana un kuru pieņem par kriminālās tiesvedības īstenošanu attiecīgajā valsts tiesu sistēmā atbildīgā iestāde – Iekļaušana
(Padomes Pamatlēmuma 2002/584, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299, 3. panta 2. punkts)
4. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildes pamati – Pieprasītā persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts galīgs spriedums par to pašu nodarījumu – Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamati – Pieprasītā persona, attiecībā uz kuru ir pieņemts vai nu galīgs spriedums par to pašu nodarījumu vai lēmums neveikt vai izbeigt kriminālvajāšanu – Apcietināšanas orderis, kas izsniegts attiecībā uz personu, kas ir bijusi liecinieka statusā kādā pabeigtā procedūrā par to pašu nodarījumu – Izslēgšana
(Padomes Pamatlēmuma 2002/584, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299, 3. panta 2. punkts un 4. panta 3. punkts)
1. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību katrā ziņā neietekmē apstāklis, ka uzdotie jautājumi attiecas uz EAO izpildes tiesu iestādes pienākumiem, lai gan iesniedzējtiesa ir šā EAO izsniegšanas tiesu iestāde. Proti, EAO izdošanas rezultātā pieprasītā persona iespējami var tikt apcietināta, un tādējādi šī izdošana skar tās personisko brīvību. Taču Tiesa ir nospriedusi, ka par pamattiesību garantēšanu saistībā ar EAO procedūru ir atbildīga pirmkārt jau izsniegšanas dalībvalsts (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 50. punkts). Tādēļ, lai nodrošinātu šo tiesību garantēšanu – kuras dēļ tiesu iestādei var nākties pieņemt lēmumu atsaukt pašas izdoto EAO –, šādai iestādei ir jābūt iespējai vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
(skat. 28. un 29. punktu)
2. Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes dalībvalsts tiesu iestādei ir jāpieņem lēmums par ikvienu tai nosūtīto Eiropas apcietināšanas orderi, pat ja šajā dalībvalstī jau ir lemts par agrāku Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz to pašu personu un par to pašu nodarījumu, bet otrais Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots tāpēc vien, ka pieprasītajai personai izsniegšanas dalībvalstī ir izvirzīta apsūdzība.
Šajā kontekstā Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod”. Turklāt Pamatlēmuma 17. panta 1. un 6. punktā ir paredzēts, ka “[EAO] izskata un izpilda steidzamības kārtā” un ka “ikviena atteikšanās izpildīt [šādu orderi] ir jāpamato”. Savukārt Pamatlēmuma 22. pantā ir paredzēts, ka “izpildes tiesu iestāde nekavējoties paziņo izsniegšanas tiesu iestādei lēmumu par rīcību [EAO] sakarā”.
Tāpēc, kā secinājumu 38. punktā norāda ģenerāladvokāts, izpildes tiesu iestāde, kas nereaģē uz izdoto EAO un tādējādi nepārsūta izsniegšanas tiesu iestādei savu lēmumu, nepilda pienākumus, kas tai noteikti minētajās Pamatlēmuma 2002/584 normās.
(skat. 34.–36. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Viens no nosacījumiem, kam ir pakārtots atteikums izpildīt EAO, ir tāds, ka par pieprasīto personu ir “pieņemts galīgs spriedums”. Šajā ziņā ir jāpaskaidro, ka, lai arī Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punkta formulējumā ir minēts “spriedums”, šī tiesību norma ir vienlīdz piemērojama arī lēmumiem, ko pieņem par kriminālās tiesvedības īstenošanu attiecīgajā valsts tiesu sistēmā atbildīgā iestāde un ar ko tiek galīgi izbeigta kriminālvajāšana dalībvalstī, pat ja šādi lēmumi tiek pieņemti bez tiesas iesaistīšanās un ne sprieduma formā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 29. jūnijs, Kossowski, C‑486/14, EU:C:2016:483, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
(skat. 40. un 41. punktu)
4. Pamatlēmuma 2002/584, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299, 3. panta 2. punkts un 4. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tālab, lai – pamatojoties uz vienu vai otru no šīm normām – atteiktos izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, nevar atsaukties uz tādu prokuratūras lēmumu kā pamatlietā aplūkotais Ungārijas Centrālā izmeklēšanas biroja lēmums, ar kuru tika izbeigta izmeklēšana, kas bija uzsākta attiecībā uz nezināmu nodarījuma izdarītāju un kuras gaitā persona, attiecībā uz kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, tika nopratināta tikai kā liecinieks un attiecībā uz šo personu netika nedz veikta kriminālvajāšana, nedz pieņemts šis lēmums.
(skat. 63. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)