VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2015. gada 16. aprīlī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – 4. panta 2. punkta trešais ievilkums – Izņēmums par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību – Regula (EK) Nr. 1367/2006 – 6. panta 1. punkts – Komisijas sīki izstrādāts atzinums par lēmumprojektu par vielu, ko veido nanodaļiņas, ikgadējo deklarāciju, par ko Francijas iestādes bija paziņojušas Komisijai atbilstoši Direktīvas 98/34/EK normām – Piekļuves atteikums
Lieta T‑402/12
Carl Schlyter, ar dzīvesvietu Linčēpingā [Linköping] (Zviedrija), ko pārstāv O. Brouwer un S. Schubert, advokāti,
prasītājs,
ko atbalsta
Somijas Republika, ko pārstāv S. Hartikainen, pārstāvis,
un
Zviedrijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja A. Falk, C. Meyer-Seitz, U. Persson, C. Stege, S. Johannesson un H. Karlsson, vēlāk – A. Falk, C. Meyer-Seitz, U. Persson, E. Karlsson, L. Swedenborg un C. Hagerman, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Costa de Oliveira, A. Tokár un C. Zadra, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv B. Beaupère-Manokha, D. Colas un F. Fize, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2012. gada 27. jūnija lēmumu, ar ko status quo laikposmā ir liegta piekļuve tās sīki izstrādātajam atzinumam par lēmumprojektu par vielu, ko veido nanodaļiņas, ikgadējās deklarācijas saturu un iesniegšanas kārtību (2011/673/F), ko tai bija paziņojusi Francijas Republika atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvai 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši I. Labucka (referente) un V. Kreišics [V. Kreuschitz],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 15. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Par piemērojamo tiesisko regulējumu un tā ieviešanu praksē
1 Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīva 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.), saucas “Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā” un ar to ir noteikta informācijas apmaiņas procedūra starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju par, pirmkārt, valstu ierosmēm tehnisko standartu un noteikumu veidošanā un, otrkārt, informācijas sabiedrības pakalpojumiem.
2 Jebkurš tehnisko noteikumu projekts, kas paredzēts Direktīvas 98/34 piemērošanas jomā esošu preču vai pakalpojumu regulēšanai, principā ir obligāti jādara zināms Komisijai (šīs direktīvas 8. panta 1. punkts).
3 Praksē Komisija uzņemas pārsūtīt šo projektu katrai dalībvalstij un ievietot to publiskajā datu bāzē TRIS (Technical Regulations Information System – Système d’information des règlementations techniques). Šie teksti ir pilnībā pieejami tirgus dalībniekiem un Eiropas Savienības pilsoņiem.
4 Lai konstatētu potenciāli protekcionistiskus elementus un rīkotos to izskaušanai, dalībvalstis, Komisija un tirgus dalībnieki var pārbaudīt visus paziņotos projektus.
5 Lai ļautu veikt šo pārbaudi, principā būtu jābūt triju mēnešu termiņam starp tehniskā noteikuma projekta paziņojumu un tā pieņemšanu. Šajā status quo laikposmā Komisija un dalībvalstis, kuras uzskata, ka projekts rada neattaisnotus šķēršļus preču brīvai apritei, pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu sniedzēju tiesībām veikt uzņēmējdarbību iekšējā tirgū, var iesniegt paziņojušajai dalībvalstij komentārus vai sīki izstrādātus atzinumus. Sīki izstrādāta atzinuma izdošana pagarina status quo laikposmu par zināmu skaitu mēnešu atkarībā no tehnisko noteikumu projekta priekšmeta (skat. Direktīvas 98/34 9. panta 1. un 2. punktu).
6 Attiecīgā dalībvalsts principā informē Komisiju par pasākumiem, ko tā paredz veikt saskaņā ar šiem sīki izstrādātajiem atzinumiem, un Komisija izsaka viedokli par šo reakciju (Direktīvas 98/34 9. panta 2. punkts).
Par aplūkoto paziņošanas procedūru
7 Atbilstoši Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktam 2011. gada 29. decembrī Francijas iestādes paziņoja Komisijai lēmumprojektu par ikgadējās vielu, ko veido nanodaļiņas, deklarācijas saturu un iesniegšanas kārtību, kas pieņemts atbilstoši Code de l’environnement [Vides kodeksa] R.523‑12. un R.523‑13. pantam (turpmāk tekstā – “lēmumprojekts”).
8 Atbilstoši Direktīvas 98/34 9. panta 1. punktam triju mēnešu status quo laikposms, skaitot no brīža, kad Komisija saņēma šīs direktīvas 8. panta 1. punktā paredzēto paziņojumu, sākās 2011. gada 30. decembrī. 2012. gada martā – šajā status quo laikposmā – Vācijas Federatīvā Republika lūdza un vēlāk saņēma no Francijas iestādēm papildinformāciju par lēmumprojektu.
9 Komisija 2012. gada 30. martā izdeva sīki izstrādātu atzinumu, kura rezultātā atbilstoši Direktīvas 98/34 9. panta 2. punkta otrajam ievilkumam sākotnējais status quo laikposms tika pagarināts vēl par trīs mēnešiem. 2012. gada 2. aprīlī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste arī pauda savus apsvērumus par lēmumprojektu atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 2. punktam. Francijas iestādes atbildēja uz Apvienotās Karalistes apsvērumiem 2012. gada 6. jūnijā.
10 Ar 2012. gada 16. aprīļa, proti, status quo laikposmā datētu, vēstuli prasītājs Carl Schlyter iesniedza pieteikumu par piekļuvi iepriekš 9. punktā norādītajam Komisijas sīki izstrādātajam atzinumam.
11 Ar 2012. gada 7. maija vēstuli Komisija, atsaucoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu un uzskatot, ka daļēja piekļuve nav iespējama, jo norādītais izņēmums attiecas uz dokumentu pilnībā, noraidīja 2012. gada 16. aprīļa pieteikumu par piekļuvi. Turklāt tā uzskatīja, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu dokumenta izpaušanu šīs lietas apstākļos.
12 Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam 2012. gada 29. maijā prasītājs iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju.
13 Ar 2012. gada 27. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) tālāk 14.–16. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija noraidīja prasītāja atkārtoto pieteikumu.
14 Apstrīdētā lēmuma 3. punktā “Izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzība” Komisija uzskatīja, ka attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma izpaušana kaitētu izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.
15 Apstrīdētā lēmuma 4. punktā “Daļēja piekļuve” Komisija uzskatīja, ka tas pats attiecas uz dokumentu kopumā, kuram ticis lūgts piekļūt, kas izslēdzot jebkādu daļēju izpaušanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam.
16 Apstrīdētā lēmuma 5. punktā “Sevišķas sabiedrības intereses izpaušanā” Komisija uzskatīja, ka nepastāv pietiekamas sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta in fine izpratnē, kas pamatotu, ka dokuments tomēr tiek izpausts.
17 Status quo laikposms attiecībā uz lēmumprojektu beidzās 2012. gada 2. jūlijā. Francijas Republika atbildēja uz Komisijas sīki izstrādāto atzinumu 2012. gada 16. jūlijā. 2012. gada 26. jūlijā Komisija lūdza Francijas iestādēm iesniegt tai grozīto lēmumprojektu, ko tās izdarīja tajā pašā dienā.
18 2012. gada 6. augustā Francijas Republika pieņēma lēmumu par ikgadējās vielu, ko veido nanodaļiņas, deklarācijas saturu un iesniegšanas kārtību, kas pieņemts atbilstoši Code de l’environnement R.523‑12. un R.523‑13. pantam (2012. gada 10. augusta JORF Nr. 0185, 13166. lpp.). Komisijai tika paziņots par šo lēmumu 2012. gada 22. augustā.
19 2012. gada 25. oktobrī, pabeigusi lēmuma pārbaudi un nolēmusi, ka pret Francijas Republiku nav uzsākama procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi, Komisija nosūtīja prasītājam attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma kopiju.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 6. septembrī, prasītājs cēla šo prasību.
21 2012. gada 30. novembrī Komisija iesniedza aizstāvības rakstu. Tā tostarp norādīja, ka prasība ir zaudējusi priekšmetu pēc dokumenta, piekļuvi kuram viņš bija lūdzis, paziņošanas prasītājam, jo viņam vairs neesot intereses panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Komisija aicināja Vispārējo tiesu konstatēt, ka ir jāizbeidz tiesvedība.
22 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 23. novembrī, Francijas Republika lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Savos 2012. gada 19. decembrī iesniegtajos apsvērumos prasītājs neizvirzīja iebildumus par šo iestāšanos. Komisija neiesniedza apsvērumus noteiktajā termiņā.
23 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2012. gada 21. un 14. decembrī, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste lūdza iestāties šajā lietā prasītāja prasījumu atbalstam. Savos apsvērumos prasītājs neizvirzīja iebildumus par šo iestāšanos. Komisija neiesniedza apsvērumus noteiktajā termiņā.
24 Ar 2013. gada 7. februāra rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs apmierināja pieteikumus par iestāšanos lietā.
25 Francijas Republika, Somijas Republika, kā arī Zviedrijas Karaliste iesniedza iestāšanās rakstus, par kuriem lietas dalībnieki iesniedza apsvērumus noteiktajos termiņos.
26 Tā kā Vispārējās tiesas tiesnešu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika iekļauts ceturtajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.
27 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumu. Tie uz to atbildēja noteiktajā termiņā.
28 Tika uzklausīti galveno lietas dalībnieku, kā arī personu, kas iestājušās lietā, mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 15. janvāra tiesas sēdē.
29 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, to skaitā visu personu, kas iestājušās lietā, tiesāšanās izdevumus.
30 Somijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies prasītājam.
31 Zviedrijas Karaliste lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.
32 Komisija, ko atbalsta Francijas Republika, lūdz Vispārējo tiesu:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
33 Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu par Komisijas lūgumu, lai konstatētu, ka tiesvedība ir jāizbeidz, jo prasītājs ir zaudējis jebkādu interesi tiesvedības iznākumā pēc dokumenta paziņošanas, piekļuve kuram tika lūgta, Komisija, kuru atbalsta Francijas Republika, atzina, ka prasītājam ir interese strīda atrisināšanā un ka tādēļ tā atsauc savu lūgumu konstatēt prasības nepieņemamību; tas tika norādīts tiesas sēdes protokolā.
Par tiesībām
34 Prasības pamatojumam prasītājs izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir par kļūdām tiesību piemērošanā, acīmredzamām kļūdām novērtējumā, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006, par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.), 6. panta 1. punktu. Otrais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu novērtējumā, kā arī par pamatojuma neesamību, piemērojot sevišķu sabiedrības interešu kritēriju, kas ir prasīts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā in fine un Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punktā. Trešais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu novērtējumā, kā arī pamatojuma neesamību, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu.
35 Pirmkārt, attiecībā uz pirmo pamatu lietas dalībnieku principiālās domstarpības ir par to, vai uz attiecīgo sīki izstrādāto atzinumu, kas izdots Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums, atbilstoši kuram iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem. Otrkārt, lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai, ņemot vērā šī sīki izstrādātā atzinuma raksturu, status quo laikposmā Komisija varēja atsaukties uz vispārēju pieņēmumu, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, to interpretējot Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta gaismā, saskaņā ar kuru šī atzinuma izpaušana kaitētu šādiem mērķiem.
36 Atbilstoši Direktīvas 98/34 preambulas 3. apsvērumam, lai sekmētu iekšējā tirgus veiksmīgu darbību, ir jānodrošina caurskatāmība attiecībā uz valstu ierosmēm tehnisko standartu un noteikumu izveidē.
37 Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Direktīva 98/34 ir paredzēta, lai ar preventīvu kontroli aizsargātu preču un pakalpojumu brīvu apriti, kā arī pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvību, kas ir viens no Savienības pamatiem, un ka šāda kontrole ir lietderīga, jo tehniskie noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, var radīt šķēršļus preču un pakalpojumu tirdzniecībai starp dalībvalstīm, un šādi šķēršļi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir nepieciešami obligātu vispārēju interešu mērķu sasniegšanai (skat. šajā ziņā spriedumus, 2005. gada 8. septembris, Lidl Italia, C‑303/04, Krājums, EU:C:2005:528, 22. punkts; 2010. gada 15. aprīlis, Sandström, C‑433/05, Krājums, EU:C:2010:184, 42. punkts, un 2011. gada 9. jūnijs, Intercommunale Intermosane un Fédération de l’industrie et du gaz, C‑361/10, Krājums, EU:C:2011:382, 10. punkts).
38 Paziņošanas pienākums, kas noteikts Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmajā daļā, ir būtisks līdzeklis, lai īstenotu iepriekš 37. punktā minēto preventīvo kontroli, kuras efektivitāte jo vairāk pastiprināsies tad, ja šī direktīva tiks interpretēta tādējādi, ka paziņošanas pienākuma pārkāpums tiek uzskatīts par būtisku procedūras pārkāpumu, liedzot attiecīgos tehniskos noteikumus piemērot indivīdiem (spriedumi Lidl Italia, minēts 37. punktā, EU:C:2005:528, 23. punkts, un Sandström, minēts 37. punktā, EU:C:2010:184, 43. punkts).
39 Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras laikā Komisija var izdot sīki izstrādātu atzinumu, kurā tā norāda savus apsvērumus, lai brīdinātu paziņojošo dalībvalsti par potenciālajiem šķēršļiem tirdzniecībai, kas varētu radīt nevajadzīgu tiesisko regulējumu un kas būtu nesamērīgs ar iecerēto mērķi. Paziņojošajai dalībvalstij ir izvēle, bet ne pienākums grozīt savu paziņoto projektu neatbilsmes Līguma normām gadījumā. Tomēr paziņojošajai dalībvalstij principā ir jāinformē Komisija par pasākumiem, ko tā paredz veikt saskaņā ar šiem sīki izstrādātajiem atzinumiem. Komisija izsaka savu viedokli par šo reakciju (skat. Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktu).
40 Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pamatojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma piemērošanu šajā gadījumā, uzskatot, ka attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma publiska izpaušana status quo laikposmā mazinātu Francijas Republikas vēlmi sadarboties ar to savstarpējās uzticēšanās gaisotnē un tādējādi apdraudētu tās vērtējuma mērķi – nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu (apstrīdētā lēmuma 3. punkta ceturtā daļa).
41 Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecoties uz Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru, jo šī norma attiecas uz Komisijas veiktu izmeklēšanu, it īpaši tās Līgumu izpildes uzraudzes lomā (apstrīdētā lēmuma 3. punkta piektā daļa). Šī nostāja esot balstīta uz analoģiju starp Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru, no vienas puses, un LESD 258. pantā paredzēto pienākumu neizpildes procedūru un LESD 108. pantā paredzēto valsts atbalsta procedūru, no otras puses (apstrīdētā lēmuma 3. punkta sestā līdz astotā daļa).
42 Turklāt, tā kā Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras iznākumā potenciāli varot tikt celta prasība pret paziņojošo dalībvalsti sakarā pienākumu neizpildi, sīki izstrādātā atzinuma izpaušana status quo laikposmā varot kaitēt vēlākām sarunām starp lietas dalībniekiem (apstrīdētā lēmuma 3. punkta devītā daļa).
43 Lai atceltu apstrīdēto lēmumu, prasītājs, kuru atbalsta Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste, norāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums nav piemērojams Direktīvā 98/34 paredzētajai procedūrai, jo pēdējā minētā nevar tikt uzskatīta par “izmeklēšanu”. Viņš piebilst, ka analoģija starp šajā direktīvā paredzēto procedūru, no vienas puses, un procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi un procedūru par valsts atbalstu, no otras puses, uz ko Komisija balstās, lai pamatotu savu atsaukšanos uz izņēmumu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā izvilkumā, nav piemērota.
44 Kā uzskata prasītājs, būtiska izmeklēšanas īpašība ir tāda, ka tā var tikt noslēgta ar konstatējumu, ka tās subjekts ir rīkojies vai ir piedāvājis rīkoties tādā veidā, kas pārkāpj Savienības tiesības.
45 Prasītājs precizē, ka “izmeklēšanas” procedūras ir paredzētas, lai sagatavotu obligāto lēmumu par tās adresātu Savienības tiesībās pieļaujamu rīcību pamatu, un tādējādi tām ir raksturīgi, ka lēmējiestādēm ir piešķirtas izmeklēšanas pilnvaras.
46 Komisija apgalvo, pirmkārt, ka izmeklēšanai ir raksturīga strukturēta procedūra, lai noskaidrotu faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī to saderību ar Savienības tiesībām, un, otrkārt, ka Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras izmeklēšanas raksturs izriet no tā, ka Komisija sniedz sīki izstrādātu atzinumu, kad tai ir šaubas par tehnisko noteikumu projekta saderīgumu ar Savienības tiesībām, lai aicinātu attiecīgo dalībvalsti sniegt pamatojumu vai panākt atbilstību šīm tiesībām.
47 Francijas Republika uzskata, ka Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra nav vienkārša dalībvalstu konsultāciju vai dialoga ar Komisiju procedūra, bet gan procedūra ar juridiski saistošām sekām. Šajā ziņā tā precizē, ka Komisija veic izmeklēšanu par valsts pasākuma saderīgumu ar Savienības tiesībām, kas noved pie tā, ka Komisija ieņem nostāju šajā ziņā.
48 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 255. panta 2. punktu pieņemtajā Regulā Nr. 1049/2001, kā tas izriet no tās 1. panta, aplūkojot to kopsakarā ar preambulas 4. apsvērumu, ir paredzēts piešķirt sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi iestāžu dokumentiem (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, Krājums, EU:C:2013:738, 40. punkts).
49 Ja iestādei ir lūgts publiskot dokumentu, tai katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē, vai uz šo dokumentu ir attiecināmi Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi no sabiedrības tiesībām piekļūt iestāžu dokumentiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, Krājums, EU:C:2008:374, 35. punkts).
50 Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, it īpaši tā 2. punktā, paredzētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz konkrētā situācijā esošo pretējo interešu, proti, pirmkārt, interešu par labu attiecīgo dokumentu izpaušanai un, otrkārt, interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu, līdzsvarošanu. Lēmums, kas tiek pieņemts par lūgumu piekļūt dokumentiem, ir atkarīgs no tā, kādām interesēm šajā gadījumā ir jāprevalē (spriedums LPN un Somija/Komisija, minēts 48. punktā, EU:C:2013:738, 42. punkts).
51 Šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, Krājums, EU:C:2011:496, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Tieši ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šajā lietā ir jāspriež par to, vai, kā to apgalvo Komisija un Francijas Republika, Direktīvā 98/34 paredzētā procedūra ir jāklasificē kā izmeklēšana un vai tas, ka Komisija ir izdevusi sīki izstrādātu atzinumu šajā procedūrā, pieder pie izmeklēšanas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.
53 Vispirms šajā ziņā ir jānorāda, ka izmeklēšanas jēdziens attiecas gan uz kompetentās iestādes veiktajiem meklējumiem, lai konstatētu pārkāpumu, gan uz procedūru, ar kuru iestāde apvieno informāciju un pārbauda atsevišķus faktus pirms lēmuma pieņemšanas.
54 Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisija var sniegt sīki izstrādātu atzinumu, kurā tā uzskata, ka tehnisko noteikumu projektā ir aspekti, kas varētu radīt šķēršļus preču brīvai apritei, pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū.
55 Sīki izstrādāts atzinums, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, tomēr neietilpst administratīvajā procedūrā, kurā iestāde apkopo informāciju un pārbauda atsevišķus faktus pirms lēmuma pieņemšanas.
56 Proti, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisijai nav jāapkopo informācija pirms detalizētā atzinuma izdošanas.
57 Direktīvas 98/34 preambulas 5. apsvērumā ir noteikts, ka ir svarīgi, lai Komisijai būtu nepieciešamā informācija pirms tehnisko noteikumu pieņemšanas, un šādā nolūkā dalībvalstīm jāinformē tā par saviem projektiem tehnisko noteikumu jomā. Turklāt šīs ar minētās direktīvas 8. panta 1. punktu noteiktās paziņošanas mērķis ir ļaut Komisijai gūt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par tehnisko noteikumu projektu kopumā, kas attiecas uz tā saturu, tā tvērumu un tā vispārējo kontekstu, lai tā, cik vien efektīvi iespējams, varētu īstenot pilnvaras, kas tai uzticētas ar šo direktīvu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 1998. gada 7. maijs, Komisija/Beļģija, C‑145/97, Krājums, EU:C:1998:212, 12. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Otrkārt, lai gan uz paziņojošās dalībvalsts nosūtītās informācijas pamata Komisija pārbauda atsevišķus faktus, tā pieņem nevis lēmumu, bet attiecīgā gadījumā izdod nesaistošu starpatzinumu. Proti, sīki izstrādāta atzinuma izdošana ir tikai Komisijas veiktās tehnisko noteikumu projekta analīzes rezultāts, pēc kuras tā uzskata, ka tehnisko noteikumu projektam piemīt aspekti, kas varētu radīt šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū (skat. Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktu). Turklāt šis sīki izstrādātais atzinums var arī neatspoguļot Komisijas galīgo nostāju, jo pēc tā izdošanas attiecīgā dalībvalsts ziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā piedāvā veikt saskaņā ar šo atzinumu, un Komisija izsaka savu viedokli par šo reakciju.
59 Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā Komisijas izdotais sīki izstrādātais atzinums nav arī kompetentās iestādes veiktās izmeklēšanas pārkāpuma konstatēšanai rezultāts.
60 Proti, pēc sava rakstura tehnisko noteikumu projekts ir sagatavojošs teksts, kas var tikt papildināts un grozīts. Kamēr šie tehniskie noteikumi nav pieņemti, ar tiem nevar tikt pārkāptas normas, kurās regulēta preču un pakalpojumu brīva aprite vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvība iekšējā tirgū.
61 Tādējādi šī atzinuma adresāte dalībvalsts nebūtu uzskatāma par vainojamu Savienības tiesību pārkāpumā, jo šī sīki izstrādātā atzinuma izdošanas brīdī atbilstoši Direktīvai 98/34 šie valsts tehniskie noteikumi ir tikai projekta stadijā (skat. šajā ziņā un pēc analoģijas rīkojumu, 2000. gada 13. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑341/97, Krājums, EU:C:2000:434, 18. un 19. punkts). Pretēja viedokļa rezultātā sīki izstrādātais atzinums būtu nosacīts brīdinājums, kura esamība būtu pakārtota pasākumiem, kurus attiecīgā dalībvalsts piemērotu atbilstoši šim atzinumam. Tiesiskās noteiktības prasības, kas ir neatņemama katras tādas procedūras sastāvdaļa, kura var pāraugt tiesvedībā, nepieļauj šādu neskaidrību (skat. šajā ziņā un pēc analoģijas rīkojumu Komisija/Nīderlande, minēts iepriekš, EU:C:2000:434, 20. punkts).
62 Tas, ka Direktīvā 98/34 ir paredzēts, ka gan Komisija, gan pārējās dalībvalstis var izdot sīki izstrādātu atzinumu par paziņojošās dalībvalsts tehnisko noteikumu projektu, apstiprina, ka Komisijas sīki izstrādātā atzinuma izdošana nav izmeklēšana, ko tā veiktu pārkāpuma konstatēšanai. Proti, dalībvalstis var tikai ziņot par citas dalībvalsts Savienības tiesību normu pārkāpumu, bet tās nevar izdot argumentētu atzinumu, pēc kura Komisija apgalvotu, ka, tāsprāt, pastāv pārkāpums. Sīki izstrādātais atzinums, ko izdod vai nu Komisija, vai dalībvalsts, ir tikai veids, kā paziņot par iespējamu konfliktu starp tehnisko noteikumu projektu un Savienības tiesībām preču un pakalpojumu brīvas aprites vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvības iekšējā tirgū jomā.
63 No tā izriet, ka sīki izstrādātais Komisijas atzinums Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros neietilpst izmeklēšanas darbībā, jo tas nav lēmums, ar ko tiek konstatēts pārkāpums, jo runa ir par Komisijas sākotnējās, pagaidu un konsultatīvās nostājas ieņemšanu, pamatojoties uz paziņotā tehnisko noteikumu projekta analīzi, pilnībā atstājot paziņojošajai dalībvalstij iespēju grozīt šo projektu pirms tā pieņemšanas.
64 Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar tikt lietderīgi apgalvots, ka sīki izstrādātais atzinums, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētā procedūrā, ietilpst izmeklēšanas darbībā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē.
65 Iepriekš 55. un 59. punktā minēto iemeslu dēļ Komisijas piemērotā analoģiskā pieeja, cenšoties pielīdzināt Direktīvā 98/34 paredzēto procedūru procedūrai sakarā ar pienākumu neizpildi un valsts atbalsta kontroles procedūrai vai salīdzināt ar tām, nevar pamatot atteikumu piekļūt attiecīgajam sīki izstrādātajam atzinumam, jo pēc pēdējām minētajām procedūrām Komisija pieņem lēmumu beigt detalizētu izmeklēšanu, attiecīgā gadījumā konstatējot, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, vai konstatējot atbalsta nesaderīgumu ar iekšējo tirgu.
66 Kas attiecas uz Komisijas norādīto pamatojumu, ka attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma izpaušana status quo laikposmā mazinātu attiecīgās dalībvalsts vēlmi sadarboties ar to savstarpējās uzticēšanās gaisotnē un tādējādi apdraudētu tās vērtējuma mērķi – nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu (apstrīdētā lēmuma 3. punkta ceturtā daļa), ir jākonstatē šādi.
67 Kā izriet no Direktīvas 98/34 preambulas 5. apsvēruma, tehnisko noteikumu projektu paziņošanas un to novērtēšanas mērķis ir izveidot sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm, kā arī starp pašām dalībvalstīm, lai ļautu tām atklāt iespējamos šķēršļus tirdzniecībai un veiktu nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka vai nu atbilstošie pasākumi nestājas spēkā, vai arī tiek panākta to atbilstība Savienības tiesībām (skat. šajā ziņā un pēc analoģijas spriedumu, 1996. gada 30. aprīlis, CIA Security International, C‑194/94, Krājums, EU:C:1996:172, 40., 41. un 50. punkts).
68 Tomēr Komisija no Direktīvā 98/34 paredzētās sadarbības starp to un dalībvalstīm, kā arī starp pašām dalībvalstīm mērķa kļūdaini secina, ka attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma izpaušana status quo laikposmā mazinātu paziņojušās dalībvalsts vēlmi sadarboties ar to savstarpējās uzticēšanās gaisotnē un tādējādi apdraudētu tās novērtējuma mērķi – nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu (skat. apstrīdētā lēmuma 3. punkta ceturto daļu).
69 Proti, pirmkārt, ir jānorāda, ka ar Direktīvu 98/34 dalībvalstīm, kuras gatavojas pieņemt tehniskus noteikumus šīs direktīvas piemērošanas jomā, ir noteikts pienākums sadarboties gan ar Komisiju, gan ar pārējām dalībvalstīm.
70 Praksē atbilstoši Direktīvas 98/34 8. un 9. pantam dalībvalstīm, pirmkārt, ir pienākums paziņot visus to tehnisko noteikumu projektus, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, otrkārt, pienākums pārcelt šo projektu pieņemšanu par vismaz trīs mēnešiem un, treškārt, ja Komisija izdod sīki izstrādātu atzinumu, pienākums ziņot tai par pasākumiem, ko tā piedāvā veikt saskaņā ar šo sīki izstrādāto atzinumu.
71 Tā sadarbība starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti – paziņošana un informēšana par to darbībām attiecībā uz sīki izstrādāto atzinumu – nav atkarīga no paziņojošās dalībvalsts vēlmes sadarboties, bet ir noteikta ar Direktīvu 98/34, tādēļ Komisijas sīki izstrādātā atzinuma izpaušana principā nevar ietekmēt šo attiecīgās dalībvalsts vēlmi sadarboties paziņošanas procedūrā.
72 Otrkārt, ir jāatgādina, ka sīki izstrādātais atzinums, ko Komisija ir izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, ir fakts, ko valsts likumdevējs ņems vērā, pieņemot tehnisko noteikumu projektu. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pilsoņu iespēja pārzināt likumdošanas darbības pamatus ir nosacījums tam, lai tie varētu efektīvi īstenot savas demokrātiskās tiesības (skat. pēc analoģijas spriedumus Zviedrija un Turco/Padome, minēts 49. punktā, EU:C:2008:374, 46. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, Krājums, EU:C:2013:671, 33. punkts). Šajā ziņā nepieciešamība nodrošināt paziņojošās dalībvalsts vēlmi sadarboties ar Komisiju savstarpējās uzticēšanās gaisotnē nav tiesisks iemesls tehnisko noteikumu pieņemšanas procesa caurskatāmības ierobežošanai.
73 Treškārt, ir arī jāatgādina, ka Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā sīki izstrādātais Komisijas atzinums ir par tehnisko noteikumu projektu, kas tai ticis paziņots posmā pirms šo tehnisko noteikumu pieņemšanas.
74 Nevar tikt prezumēts, ka sīki izstrādātā atzinuma, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā, iespējamā izpaušanas gadījumā dalībvalsts vēlme sadarboties šajā direktīvā paredzētajā procedūrā tiktu mazināta. Proti, papildus tam, ka atbilstoši Direktīvai 98/34 paziņojošajai dalībvalstij ir jāsadarbojas (skat. iepriekš 68.–70. punktu), ir jānorāda uz to, ka fakts, ka sīki izstrādātais atzinums tiks publiskots, ir mudinājums šai dalībvalstij to pienācīgi ņemt vērā. Proti, līdz ar iespējamo neatbilsmju Savienības tiesībām, kas norādītas šajā sīki izstrādātajā atzinumā, publiskošanu šai dalībvalstij būs jāizklāsta iemesli, kādēļ tā uzskata, ka paredzētais tehniskais noteikums nerada preču un pakalpojumu brīvas aprites vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības ierobežojumu iekšējā tirgū, vai jāgroza tehnisko noteikumu projekts, lai panāktu tā atbilsmi Savienības tiesībām.
75 Tādējādi sīki izstrādāta atzinuma izpaušana status quo laikposmā, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ļauj stiprināt sadarbību starp Komisiju, attiecīgo dalībvalsti un pārējām dalībvalstīm.
76 Katrā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka tad, ja iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas (spriedums, 2012. gada 6. decembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑167/10, EU:T:2012:651, 64. punkts). Šajā lietā Komisija nav konkrēti un reāli pierādījusi, kā sīki izstrādātā atzinuma izpaušana status quo laikposmā varētu kaitēt Francijas Republikas vēlmei sadarboties. Francijas Republikas apgalvojums tiesas sēdē, ka nebūtu jānovērtē par zemu Komisijas potenciālās kritikas par paziņoto tehnisko noteikumu projektu publiskošanas destabilizējošā iedarbība, pirms dalībvalstij ir bijusi iespēja atbildēt, netika pamatots. Francijas Republika tostarp nav izklāstījusi, kas tiktu nepamatoti destabilizēts tādēļ, ka tiktu publiskots Komisijas atzinums par tehnisko noteikumu projekta atbilsmi atsevišķiem Savienības tiesību aspektiem.
77 Visbeidzot, Komisijas arguments, ka sīki izstrādātā atzinuma, ko tā izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, izpaušana status quo laikposmā varētu kaitēt vēlākajām pušu sarunām (apstrīdētā lēmuma 3. punkta devītā daļa), jo šī procedūra varētu potenciāli novest pie prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pret paziņojošo dalībvalsti, arī nevar tikt pieņemts.
78 Proti, ir jānorāda, ka Komisijas veiktās kontroles raksturs Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros būtiski atšķiras no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi. Ar Direktīvu 98/34 izveidotā paziņošanas procedūra ir ex ante kontroles piemērs, kuras mērķis ir nodrošināties, lai tehnisko noteikumu projekti, kurus dalībvalstis ir iecerējušas pieņemt, atbilstu Savienības tiesībām. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija nolemj izdot sīki izstrādātu atzinumu tikai tad, kad iecerētais valsts pasākums, iespējams, varētu radīt šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei, kā arī pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū, lai tos novērstu jau pašā sākumā. No tā izriet, ka šīs procedūras laikā attiecīgā dalībvalsts nevar tikt vainota jebkādā Savienības tiesību pārkāpumā, jo šīs procedūras mērķis tieši ir novērst iespējamo nesaderību starp tehnisko noteikumu projektu un Savienības tiesībām. Tādēļ Komisijas ieņemtā nostāja nevar būt saistoša un tās mērķis nevar būt sodīt par kādu rīcību.
79 Savukārt procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi ir klasisks ex post kontroles piemērs, lai kontrolētu valsts pasākumus, kad dalībvalstis tos ir pieņēmušas, un tās mērķis ir atjaunot tiesiskās kārtības ievērošanu (skat. šajā ziņā ģenerāladvokāta Z. Albēra [S. Alber] secinājumus lietā Komisija/Francija, C‑230/99, Krājums, EU:C:2000:603, 28. punkts). Protams, ir tiesa, ka pirmstiesas fāze, kas paredzēta procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi, ietver arī dialoga starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti fāzi. Tomēr tās mērķis ir draudzīgi atrisināt Komisijas un attiecīgās dalībvalsts domstarpības un, ja tā nenotiek, paredzēt vēršanos Tiesā attiecībā uz spēkā stājušos valsts pasākuma, kas rada sekas iekšējā tirgū, nesaderīgumu.
80 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sīki izstrādāts atzinums, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētā procedūrā, nav brīdinājuma izteikšana, jo šajā procesa posmā formāli nepastāv nekādas domstarpības starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Proti, ja tehniskais noteikums ir tikai iecere, tā iespējamā nesaderība ar Savienības tiesībām, ko Komisija ir norādījusi šādā sīki izstrādātā atzinumā, ir tikai konstatējums un šādā ziņā tā ir tikai hipotētiska.
81 Turklāt nostāja, ko Komisija ir paudusi sīki izstrādātajā atzinumā, ko tā izdod Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā, ir provizoriska tādā ziņā, ka atbilstoši šīs direktīvas 9. pantam runa ir par Komisijas sākotnējo nostāju par aspektiem, kas, iespējams, varētu radīt šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei, kā arī pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū, ar ko tiek aizsākts dialogs starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti (skat. Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktu). Šī sīki izstrādātā atzinuma provizoriskais raksturs nepieļauj, ka tas varētu kaitēt turpmākām sarunām procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi kontekstā. Proti, procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi ir paredzēts, pirmkārt, ka Komisija ieņem nostāju, izsakot brīdinājumu. Tā kā Komisijas nostāja netika noteikta, tā nevarēja kaitēt sarunām.
82 Turklāt Komisija nav izklāstījusi iemeslu, kādēļ ar to, ka brīdinājumā procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi tiktu atkārtoti apgalvotie Savienības tiesību pārkāpumi, kas varētu būt līdzīgi sīki izstrādātajā atzinumā, ko tā izdod Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā, izteiktajiem, tiktu grozīts procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi raksturs un norise un kaitēts iespējamām sarunām starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka šāda sīki izstrādāta atzinuma izpaušana tādām procedūrai sakarā ar pienākumu neizpildi nepiederošām personām kā prasītājam neļauj uzzināt brīdinājuma saturu. Prasītājs var tikai teoretizēt par šo saturu uz sīki izstrādātā atzinuma pamata. Šādai procedūrai sakarā ar pienākumu neizpildi nepiederošas personas teoretizēšana tomēr negroza šīs procedūras raksturu, mērķi vai norisi. Turklāt Komisija nav izklāstījusi iemeslu, kādēļ trešo personu teoretizēšana par tās nostāju attiecībā uz tehniska noteikuma saderīgumu ar Savienības tiesībām preču un pakalpojumu brīvas aprites un pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvību iekšējā tirgū jomā kaitētu sarunām, kas tai varētu būt ar attiecīgo dalībvalsti.
83 No visa iepriekš minētā izriet, ka sīki izstrādāts atzinums, ko Komisija ir izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras ietvaros, ņemot vērā tā saturu un kontekstu, kurā tas ir sagatavots, neietilpst izmeklēšanas darbībā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. No tā izriet, ka, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, lai atteiktu aplūkotā sīki izstrādātā atzinuma izpaušanu, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
84 Pakārtoti ir jāuzsver, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka sīki izstrādātais atzinums, ko Komisija ir izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētajā procedūrā, pieder pie izmeklēšanas darbības Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, šajā normā paredzētā izņēmuma mērķis nav aizsargāt izmeklēšanas darbības kā tādas, bet šo darbību mērķi (skat. šajā ziņā spriedumus, 2006. gada 6. jūlijs, Franchet un Byk/Komisija, T‑391/03 un T‑70/04, Krājums, EU:T:2006:190, 52. punkts, un 2012. gada 14. februāris, Vācija/Komisija, T‑59/09, Krājums, EU:T:2012:75, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvā 98/34 paredzētās procedūras mērķis un, konkrēti, sīki izstrādātā atzinuma, ko Komisija izdevusi šajā procedūrā, mērķis ir novērst, ka valsts likumdevējs pieņem tehniskos noteikumus, kas liek šķēršļus preču vai pakalpojumu brīvai apritei vai pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū (skat. iepriekš 37. punktu).
86 Tādēļ ir jānosaka, vai sīki izstrādātā atzinuma, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētā procedūrā, izpaušana status quo laikposmā var ietekmēt iepriekš 85. punktā minēto mērķi.
87 Ir jānorāda, ka sīki izstrādātā atzinuma, ko Komisija izdevusi Direktīvā 98/34 paredzētā procedūrā, izpaušana status quo laikposmā var arī nekaitēt šīs procedūras mērķim. Proti, tas, ka Komisija izpauž savu sīki izstrādāto atzinumu, atbilstoši kuram kādi tehnisko noteikumu projekta aspekti var eventuāli radīt šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai apritei, kā arī pakalpojumu tirgus dalībnieku uzņēmējdarbības brīvībai iekšējā tirgū (skat. Direktīvas 98/34 9. panta 2. punktu), neapdraud mērķi panākt Savienības tiesībām atbilstošus valsts tehniskos noteikumus. Tieši pretēji, šādu izpaušanu attiecīgā dalībvalsts uztvers kā papildu mudinājumu nodrošināt tās tehnisko noteikumu saderīgumu ar Savienības normām, kurās regulētas šādas pamatbrīvības.
88 Tādu pašu motīvu dēļ, kādi ir izklāstīti iepriekš 67.–82. punktā, ir jānoraida Komisijas un Francijas Republikas argumenti, kas pamatoti ar risku, ka dalībvalstis mazāk sadarbosies, un to, ka, ja sīki izstrādātais atzinums tiks izpausts, tiks ietekmēta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi.
89 Ņemot vērā iepriekš minēto, apstrīdētais lēmums, ciktāl ar to, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, ir liegta piekļuve aplūkotajam sīki izstrādātajam atzinumam, ir jāatceļ.
90 Tādējādi vairs nav jālemj ne par to, vai, ņemot vērā attiecīgā sīki izstrādātā atzinuma raksturu, Komisija status quo laikposmā varēja pamatoties uz vispārēju pieņēmumu, ka šī atzinuma izpaušana varētu kaitēt izmeklēšanas darbību mērķiem, ne par prasītāja norādīto otro un trešo pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
91 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs, Tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
92 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Francijas Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 27. jūnija lēmumu, ar ko status quo laikposmā ir liegta piekļuve tās sīki izstrādātajam atzinumam par lēmumprojektu par vielu, ko veido nanodaļiņas, ikgadējās deklarācijas saturu un iesniegšanas apstākļiem (2011/673/F), par ko tai bija paziņojusi Francijas Republika atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvai 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK;
2) Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Carl Schlyter tiesāšanās izdevumus;
3) Francijas Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 16. aprīlī.
[Paraksti]