Lieta T‑146/09
Parker ITR Srl
un
Parker-Hannifin Corp.
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas jūras cauruļvadu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar komerciāli sensitīvu informāciju – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Tiesiskā paļāvība – Ierobežojums 10 % apmērā – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 17. maija spriedums
1. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Tā sauktais uzņēmuma “saimnieciskās pēctecības” kritērijs – Nosacījumi
(EKL 81. un 82. pants)
2. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem – Sabiedrības, kas vēlas atspēkot šo prezumpciju, pierādīšanas pienākums
(EKL 81. un 82. pants)
3. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijas Pamatnostādnēs paredzētā noteikšanas metode – Naudas soda pamatsummas aprēķināšana – Pārdošanas apjoma vērtības noteikšana – Kritēriji
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 13. un 18. punkts)
4. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi – Administrācijas sniegti konkrēti solījumi
5. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Visu sabiedrību, kas veido ekonomisko vienību, kura rīkojas kā uzņēmums, kopējais apgrozījums – Robežas
(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
6. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums un ilgums – Komisijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Neierobežota kompetence – Iedarbība
(EKL 81. panta 1. punkts un 220. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts un 31. pants)
1. Saskaņā ar personiskās atbildības un sodu individuālas attiecināmības principiem, kuri ir piemērojami Savienības konkurences tiesību kontekstā, fiziskai vai juridiskai personai, kas vadījusi attiecīgo uzņēmumu laikā, kad tika izdarīts pārkāpums, ir pienākums atbildēt par šo pārkāpumu pat tad, ja dienā, kad pieņemts lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums, tā vairs neatbild par uzņēmuma vadīšanu. Tādējādi pie atbildības par uzņēmuma – vai par to veidojošo vienību – pārkāpjošo rīcību ir saucama tā fiziskā vai juridiskā persona, kas vadījusi attiecīgo uzņēmumu laikā, kad tika izdarīts pārkāpums, pat tad, ja uzņēmuma materiālos resursus un cilvēkresursus, kas sekmēja pārkāpuma izdarīšanu, pēc pārkāpuma laikposma beigām ir pārņēmusi trešā persona.
Fiziska vai juridiska persona, kura nav izdarījusi attiecīgo pārkāpumu, neraugoties uz to var tikt sodīta par šo pārkāpumu, ja fiziskā vai juridiskā persona, kura ir izdarījusi pārkāpumu, ir beigusi pastāvēt juridiski vai ekonomiski, lai novērstu to, ka uzņēmums varētu izvairīties no soda tikai tāpēc, ka tā identitāte ir mainījusies pārstrukturēšanas, pārdošanas vai citu juridisku vai organizatorisku izmaiņu rezultātā. Runa ir par saimnieciskās pēctecības kritēriju. Tādējādi uzņēmuma juridiskās formas un nosaukuma maiņa nenozīmē, ka ir radīts jauns uzņēmums, kas atbrīvots no atbildības par iepriekšējā uzņēmuma pret konkurenci vērsto rīcību, ja no ekonomiskā viedokļa abi uzņēmumi ir identiski.
Turklāt tas, ka juridiska persona turpina pastāvēt kā juridiska vienība, neizslēdz, ka no Savienības konkurences tiesību viedokļa var būt notikusi daļas no šīs juridiskās personas darbības nodošana citai juridiskai personai, kura kļūst atbildīga par iepriekš minētās sabiedrības rīcību. Šāda soda piemērošana it īpaši ir pieļaujama, ja šīs juridiskās personas ir kontrolējusi viena un tā pati persona un, ievērojot tās saistošās ciešās ekonomiskās un organizatoriskās saites, tās ir piemērojušas būtībā tās pašas komerciālās vadlīnijas.
Savukārt saistībā ar diviem pastāvošiem un aktīviem uzņēmumiem, no kuriem viens bija otram cedējis daļu no savām darbībām un starp kuriem nav bijusi strukturāla saistība, saimnieciskā pēctecība var pastāvēt tikai tad, ja par uzņēmuma vadību atbildīgā juridiskā persona pēc pārkāpuma izdarīšanas ir beigusi juridiski pastāvēt.
Līdz ar to saimnieciskās pēctecības kritērijs stingri noteiktos izņēmuma apstākļos ļauj nodrošināt pārkāpuma izdarītāja personiskās atbildības principa efektivitāti un sodīt juridisko personu, kurai, lai gan tā nenoliedzami nav tā pati persona, kas ir izdarījusi minēto pārkāpumu, tomēr ir strukturālas saiknes ar to. Piemērojot saimnieciskās pēctecības kritēriju, Komisijai tādējādi ir tiesības sodīt juridisko personu, kura nav tā pati persona, kas ir izdarījusi pārkāpumu, neraugoties uz jebkādu juridisko konstrukciju, kuras mērķis ir šī paša uzņēmuma ietvaros radīt mākslīgu šķērsli to konkurences tiesību pārkāpumu sodīšanai, kurus ir izdarījušas viena vai vairākas to veidojošās juridiskās personas.
Tomēr saimnieciskās pēctecības kritērija mērķis – gadījumā, kad tādas tiesību normas kā noilgumu reglamentējošās liedz sodīt uzņēmumu par konkurences tiesību pārkāpumu vai ja uzņēmums, kurš ir atsavinājis pārkāpumu izdarījušo juridisko personu neatkarīgai trešai personai, ir beidzis pastāvēt – nav atļaut izmeklēt un ar atpakaļejošu spēku noteikt cita uzņēmuma atbildību par faktiskajām darbībām, ko ir izdarījis pirmais minētais uzņēmums, ja vien tiem nav strukturālo saikņu, kas tos vieno ekonomiskajā un organizatoriskajā ziņā, vai ja pārkāpumu izdarījušās juridiskās personas atsavināšana ir notikusi ļaunprātīgos apstākļos.
(sal. ar 85.–95. un 98. punktu)
2. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 173.–178., 181., 184. un 193. punktu)
3. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 205.–212. punktu)
4. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 217. punktu)
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 227. punktu)
6. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 246.–250. punktu)