TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2023. gada 14. septembrī (*)
Apelācija – Valsts atbalsts – Aviācijas nozare – Darbības atbalsts, ko Vācijas Federatīvā Republika piešķīrusi Frankfurtes Hānas lidostai – LESD 108. pants – Lēmums nesākt formālu izmeklēšanas procedūru – Atcelšanas prasība – Ieinteresētās puses statuss – Procesuālo tiesību nodrošināšana
Lietā C‑466/21 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2021. gada 29. jūlijā iesniegusi
Land Rheinland‑Pfalz, ko pārstāv R. van der Hout un C. Wagner, Rechtsanwälte,
prasītāja,
pārējās lietas dalībnieces:
Deutsche Lufthansa AG, reģistrēta Ķelnē (Vācija), ko pārstāv A. Martin‑Ehlers, Rechtsanwalt,
prasītāja pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, ko pārstāv C. Georgieva un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
Vācijas Federatīvā Republika,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents), tiesneši L. S. Rosi [L. S. Rossi], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],
ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],
sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 30. novembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 9. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Land Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme, Vācija; turpmāk tekstā – “federālā zeme”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 19. maija spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑218/18, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:282), ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi Komisijas 2017. gada 31. jūlija Lēmumu C(2017) 5289 final par valsts atbalstu SA.47969 (2017/N), ko Vācija piešķīrusi Frankfurtes Hānas lidostai darbības atbalstam (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais lēmums”).
2 Pretapelācijas sūdzībā Eiropas Komisija arī lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu.
3 Pretapelācijas sūdzībā Deutsche Lufthansa AG (turpmāk tekstā – “DLH”) lūdz šo spriedumu atcelt, ciktāl tajā Vispārējā tiesa ir noraidījusi šīs aviosabiedrības prasībā pirmajā instancē izvirzītā vienīgā pamata pirmās daļas otro iebildumu.
Atbilstošās tiesību normas
Regula (ES) 2015/1589
4 Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. pantā ir noteikts:
“Šajā regulā izmanto šādas definīcijas:
[..]
h) “ieinteresētā persona” ir jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības.”
5 Šīs regulas 4. pantā ir paredzēts:
“[..]
3. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punkt[s], ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (“lēmums necelt iebildumus”). Minētajā lēmumā norāda, kuru no LESD paredzētajiem izņēmumiem piemēro.
4. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (“lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).
[..]”
Regula (ES) Nr. 651/2014
6 Komisijas Regulas (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 187, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2017. gada 14. jūnija Regulu (ES) 2017/1084 (OV 2017, L 156, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula 651/2014”), 56.a pantā ir noteikts:
“1. Ieguldījumu atbalsts lidostām ir saderīgs ar iekšējo tirgu Līguma 107. panta 3. punkta nozīmē un ir atbrīvots no Līguma 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, ja ir izpildīti šā panta 3. līdz 14. punktā un I nodaļā paredzētie nosacījumi.
2. Darbības atbalsts lidostām ir saderīgs ar iekšējo tirgu Līguma 107. panta 3. punkta nozīmē un ir atbrīvots no Līguma 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības, ja ir izpildīti šā panta 3., 4., 10. un 15. līdz 18. punktā un I nodaļā paredzētie nosacījumi.
[..]
6. Ieguldījumu atbalstu nepiešķir lidostām, kas atrodas 100 km attālumā vai 60 minūšu braucienā ar automašīnu, autobusu, vilcienu vai ātrvilcienu no esošas lidostas, no kuras tiek sniegti regulāri gaisa pakalpojumi [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (EK) Nr. 1008/2008 [(2008. gada 14. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV 2008, L 293, 3. lpp.)] 2. panta 16. punkta nozīmē.
7. Šā panta 5. un 6. punktu nepiemēro lidostām, kurās iepriekšējo divu finanšu gadu laikā pirms gada, kurā atbalsts tiek faktiski piešķirts, vidējā ikgadējā pasažieru plūsma nepārsniedza 200 000 pasažieru, ja nav sagaidāms, ka ieguldījumu atbalsta rezultātā lidosta divu finanšu gadu laikā pēc atbalsta piešķiršanas savu vidējo ikgadējo pasažieru plūsmu palielinās virs 200 000 pasažieriem. Ieguldījumu atbalsts, kas piešķirts šādām lidostām, atbilst vai nu 11. punktam, vai arī 13. un 14. punktam.
8. Šā panta 6. punktu nepiemēro, ja ieguldījumu atbalsts tiek piešķirts lidostai, kas atrodas 100 km attālumā no esošām lidostām, no kurām tiek sniegti regulāri gaisa pakalpojumi Regulas (EK) Nr. 1008/2008 2. panta 16. punkta nozīmē, ar nosacījumu, ka maršruts starp šīm citām esošajām lidostām un lidostu, kura saņem atbalstu, neizbēgami ir tāds, ka vai nu kopumā jāpavada vismaz 90 minūtes ceļā ar jūras transportu, vai jāizmanto gaisa transports.
[..]”
Pamatnostādnes par atbalstu aviācijai
7 Pamatnostādņu par valsts atbalstu lidostām un aviosabiedrībām (OV 2014, C 99, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par atbalstu aviācijai”) 25. punktā ir noteikts:
“25. Šajās pamatnostādnēs:
[..]
12) “lidostas aptvēruma teritorija” ir ģeogrāfiskā tirgus robežas, ko parasti veido apgabals, kas ir 100 km rādiusā ap lidostu vai no kura uz lidostu ceļā pavadītais laiks nepārsniedz 60 minūtes, izmantojot automašīnu, autobusu, vilcienu vai ātrvilcienu; tomēr konkrētas lidostas aptvēruma teritorija var būt atšķirīga, un nepieciešams ņemt vērā katras lidostas īpašos apstākļus. Aptvēruma teritorijas lielums un forma katrai lidostai atšķiras, un tie ir atkarīgi no dažādiem lidostas raksturlielumiem, tai skaitā tās darījumdarbības modeļa, atrašanās vietas un tās apkalpotajiem galamērķiem;
[..].”
8 Pamatnostādņu par atbalstu aviācijai 114., 115., 131. un 132. punktā, kas ietilpst 5.1.2. iedaļā “Darbības atbalsts lidostām”, ir noteikts:
“114. Tomēr nerentablu lidostu darbības pārklāšanās nepalīdz sasniegt kopīgu interešu mērķi. Ja lidosta atrodas citas tādas lidostas aptvēruma teritorijā, kuras jauda nav pilnībā izmantota, darījumdarbības plānā, kas balstās uz pamatotām prognozēm par pasažieru un kravu plūsmu, ir jānosaka iespējamā ietekme uz plūsmas apjomu citās lidostās, kuras atrodas attiecīgajā aptvēruma teritorijā.
115. Attiecīgi Komisijai būs šaubas par nerentablas lidostas perspektīvām pilnībā segt darbības izmaksas pēc pārejas perioda beigām, ja tajā pašā aptvēruma teritorijā atrodas cita lidosta.
[..]
131. Izvērtējot darbības atbalsta saderīgumu, Komisija ņems vērā konkurences kropļojumus un ietekmi uz tirdzniecību. Ja lidosta atrodas citas tādas lidostas aptvēruma teritorijā, kuras jauda nav pilnībā izmantota, darījumdarbības plānā, kas balstās uz pamatotām prognozēm par pasažieru un kravu plūsmu, ir jānosaka iespējamā ietekme uz plūsmas apjomu citās lidostās, kuras atrodas attiecīgajā aptvēruma teritorijā.
132. Darbības atbalsts lidostai, kas atrodas tajā pašā aptvēruma teritorijā, tiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu tikai tad, ja dalībvalsts pierāda, ka visas lidostas, kas atrodas vienā aptvēruma teritorijā, pēc pārejas perioda beigām spēs pilnībā segt darbības izmaksas.”
Tiesvedības priekšvēsture
9 2017. gada 7. aprīlī Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai par savu nodomu Frankfurtes Hānas lidostai piešķirt darbības atbalstu secīgās daļās no 2018. līdz 2022. gadam, jo tā nebija rentabla (turpmāk tekstā – “strīdīgais atbalsts”). Šo lidostu pārvalda uzņēmums Flughafen Frankfurt‑Hahn GmbH (turpmāk tekstā – “FFHG”).
10 Pārsūdzētajā lēmumā Komisija būtībā nolēma, ka nav jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā pārbaudes procedūra, jo, lai gan pasākums ir “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu atbilstoši šā panta 3. punkta c) apakšpunktam. Komisija šo lēmumu tostarp pamatoja, apgalvojot, ka Frankfurtes Hānas lidostas, kas saņēma minēto atbalstu, aptvēruma zonā neesot citu lidostu.
11 Pirms pārsūdzētā lēmuma Komisija pieņēma divus lēmumus par Vācijas Federatīvās Republikas veiktajiem pasākumiem Frankfurtes Hānas lidostas un Ryanair atbalstam, proti, pirmām kārtām, Lēmumu (ES) 2016/788 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.32833 (11/C) (ex 11/NN), ko Vācija sniegusi saistībā ar Frankfurtes Hānas lidostas finansēšanas pasākumiem, kuri ieviesti laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam (OV 2016, L 134, 1. lpp.), attiecībā uz kuru tika celta atcelšanas prasība, ko Vispārējā tiesa noraidīja ar 2019. gada 17. maija rīkojumu Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑764/15, EU:T:2019:349), un, otrām kārtām, Lēmumu (ES) 2016/789 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.21121 (C 29/08) (ex NN 54/07), ko Vācija īstenojusi attiecībā uz Frankfurtes‑Hānas lidostas finansēšanu un finansiālajām attiecībām starp lidostu un Ryanair (OV 2016, L 134, 46. lpp.), attiecībā uz kuru tika celta atcelšanas prasība, ko Vispārējā tiesa noraidīja ar 2019. gada 12. aprīļa spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑492/15; EU:T:2019:252). Par šiem abiem Vispārējās tiesas nolēmumiem celtās apelācijas sūdzības Tiesa noraidīja ar 2021. gada 15. jūlija spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (C‑453/19 P, EU:C:2021:608) un 2022. gada 20. janvāra spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (C‑594/19 P, EU:C:2022:40).
12 Turklāt 2018. gada 26. oktobrī Komisija, pamatojoties uz DLH sūdzību, kas reģistrēta ar atsauces numuru SA.43260, sāka formālu pārbaudes procedūru attiecībā uz citiem pasākumiem Frankfurtes Hānas lidostas un Ryanair atbalstam. Šis lēmums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2019. gada 13. septembrī (OV 2019, C 310, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “IV Hānas lēmums”).
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 29. martā, aviosabiedrība DLH cēla prasību atcelt pārsūdzēto lēmumu.
14 DLH Vispārējā tiesā būtībā ir izvirzījusi vienu vienīgu pamatu, kas sadalīts trijās daļās; pirmā no tām attiecas uz to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā būtiskus tajā izskatāmās lietas faktus, otrā – uz to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā citu atbalstu, kas jau esot bijis piešķirts Frankfurtes Hānas lidostai, un trešā – uz Komisijas pieļautajām kļūdām vērtējumā.
15 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa vispirms nosprieda, ka DLH celtā prasība ir pieņemama. Pēc būtības Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka attiecībā uz Frankfurtes Hānas lidostas aptvēruma zonu Komisija nav pareizi ņēmusi vērā visus kritērijus, kas attiecas uz tās vērtējumu saskaņā ar Pamatnostādnēm par atbalstu aviācijai, un ka tādējādi no tā izrietošais pārbaudes “nepietiekamais un nepilnīgais raksturs” nav ļāvis šai iestādei spēt pārvarēt visas šaubas par strīdīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Vispārējā tiesa vispirms noraidīja visus citus DLH izvirzītos iebildumus, tad daļēji pieņēma DLH prasībā pirmajā instancē izvirzītā vienīgā pamata trešo daļu un šī iemesla dēļ atcēla pārsūdzēto lēmumu.
Lietas dalībnieku prasījumi
Prasījumi pamata apelācijas sūdzībā
16 Apelācijas sūdzībā federālā zeme lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un galīgi noraidīt prasību pirmajā instancē; un
– piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
17 DLH lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu; un
– piespriest federālajai zemei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– noraidīt prasību pirmajā instancē kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu; un
– piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
Prasījumi DLH pretapelācijas sūdzībā
19 Pretapelācijas sūdzībā DLH lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi šīs aviosabiedrības vienīgā pamata pirmās daļas otro iebildumu; un
– piespriest federālajai zemei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Federālā zeme lūdz Tiesu:
– noraidīt DLH pretapelācijas sūdzību;
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un “galīgi noraidīt” pirmajā instancē celto prasību; un
– piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
21 Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt DLH pretapelācijas sūdzību kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu; un
– piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
Prasījumi Komisijas iesniegtajā pretapelācijas sūdzībā
22 Pretapelācijas sūdzībā Komisija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– noraidīt prasību pirmajā instancē kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu; un
– piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
23 DLH lūdz Tiesu:
– noraidīt Komisijas pretapelācijas sūdzību kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu; un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Federālā zeme lūdz Tiesu:
– apmierināt Komisijas pretapelācijas sūdzību;
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un “galīgi noraidīt” pirmajā instancē celto prasību; un
– piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
Par pieteikumu par pārsūdzētā sprieduma izpildes apturēšanu
25 Ar 2021. gada 10. septembrī iesniegtu pieteikumu federālā zeme lūdza Tiesu pieņemt rīkojumu apturēt pārsūdzētā sprieduma izpildi.
26 Ar 2021. gada 30. novembra rīkojumu Land Rheinland‑Pfalz/Deutsche Lufthansa (C‑466/21 P‑R, EU:C:2021:972) Tiesas priekšsēdētāja vietnieks šo pieteikumu noraidīja.
Par pieteikumu mutvārdu procesa atkārtotai sākšanai
27 Pēc ģenerāladvokāta secinājumu sniegšanas DLH ar diviem Tiesas kancelejā 2023. gada 6. aprīlī un 11. jūlijā iesniegtiem aktiem lūdza saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu izdot rīkojumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu.
28 Pieteikuma pamatošanai DLH apgalvoja, ka pastāv jauni fakti, par kuriem tā nezināja pirms šo secinājumu sniegšanas. Runa ir, pirmkārt, par to, ka federālā zeme ir iesniegusi rakstu notiekošajā tiesvedībā attiecībā uz strīdu ar to Landgericht Köln (Ķelnes apgabaltiesa, Vācija) par summu atgūšanu, kuras atbilst IV Hānas lēmumā norādītajiem pasākumiem. Šajā rakstā DLH konkrētāk norāda, ka federālā zeme apgalvo, ka Ryanair un tā savstarpēji konkurē. Otrkārt, DLH apgalvo, ka pastāv Oberlandesgericht Koblenz (Federālās zemes augstākā tiesa Koblencā, Vācija) spriedums un šī tiesa esot atzinusi, ka Frankfurtes Hānas lidostai piešķirtais atbalsts esot šķērssubsīdija par labu Ryanair, un tas apstiprinot to, ka šis atbalsts tieši un individuāli skar DLH.
29 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu tā jebkurā brīdī pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas var izdot rīkojumu par tiesvedības atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu.
30 Tomēr šajā lietā DLH iesniegtie pieteikumi neatklāj nekādu jaunu ziņu par faktiem pastāvēšanu, kuras varētu izšķiroši ietekmēt lēmumu, kas jāpieņem Tiesai.
31 Šādos apstākļos Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu nav pamata.
Par galvenās apelācijas sūdzības un Komisijas pretapelācijas sūdzības pieņemamību
Par galvenās apelācijas sūdzības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
32 DLH uzskata, ka galvenā apelācijas sūdzība esot nepieņemama tāpēc, ka, pirmkārt, federālās zemes iesniegtais dokuments kā pierādījums tam, ka tās pārstāvim ir pilnvara pārstāvībai tiesā, esot pārāk vecs un vispārīgs un tas neietverot nekādu informāciju par pārstāvamās personas identitāti, lai gan tas esot parakstīts federālās zemes vārdā. Otrkārt, DLH uzskata, ka pārsūdzētais spriedums tieši skar federālo zemi tikai tādēļ, ka tai ir pienākums atgūt attiecīgā atbalsta daļas, kas jau ir piešķirtas FFHG, un vairs tai nemaksāt šādas daļas nākotnē. Federālā zeme esot atteikusies pildīt šādu pienākumu. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniegšana esot ļaunprātīga izmantošana. Treškārt, pārsūdzētais spriedums neizraisot federālās zemes juridiskās situācijas izmaiņas, bet tā faktiski vēloties aizsargāt FFHG, tās jauno akcionāru, kā arī Ryanair intereses. Ceturtkārt, federālajai zemei neesot intereses celt prasību, jo pārsūdzētā sprieduma atcelšana tai nesniegtu nekādu labumu.
33 Atbildes rakstā uz repliku un tiesas sēdē Tiesā DLH visbeidzot apgalvoja, pirmkārt, ka apelācijas sūdzībā neesot ievērots Vispārējās tiesas 2019. gada 17. maija rīkojuma Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑764/15, EU:T:2019:349) res judicata spēks un, otrkārt, ka federālajai zemei vairs neesot intereses celt prasību, jo FFHG aktuālā ekonomiskā situācija vairs neļaujot tai saņemt atlikušos attiecīgā atbalsta maksājumus.
34 Federālā zeme un Komisija apgalvo, ka DLH argumentācija ir jānoraida.
Tiesas vērtējums
35 Runājot, pirmkārt, par atbildes rakstā uz repliku un Tiesas sēdē DLH izvirzīto argumentu, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl ar to ir apšaubīts Vispārējās tiesas 2017. gada 14. decembra rīkojuma Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑764/15, EU:T:2017:933) res judicata spēks, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 127. pantu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad šie pamati ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
36 Tātad, tā kā DLH argumentu par Vispārējās tiesas 2017. gada 14. decembra rīkojuma Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑764/15, EU:T:2017:933) res judicata spēku nav izvirzījusi savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību un tā kā šis arguments nav balstīts un juridiskiem un faktiskiem argumentiem, kas ir izvirzīti tiesvedības laikā, minētais arguments jāuzskata par novēlotu un tātad ir jānoraida kā nepieņemams.
37 Otrkārt, no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrās daļas izriet, ka personas, kas iestājušās lietā un kas nav dalībvalstis un Eiropas Savienības iestādes, var iesniegt apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas nolēmumu, ja šis nolēmums tās skar tieši.
38 Šajā gadījumā federālā zeme, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, juridiski pietiekami pierāda, ka pārsūdzētais spriedums to skar tieši.
39 Proti, kā federālā zeme norāda savā apelācijas sūdzībā, šī sprieduma sekas ir tādas, ka tai, pirmām kārtām, ir noteikts pienākums atgūt tās attiecīgā atbalsta daļas, kas jau ir piešķirtas FFHG, un, otrām kārtām, tai ir aizliegts nākotnē pārskaitīt jaunas šī atbalsta daļas.
40 DLH arguments, kurš tika izvirzīts tiesas sēdē Tiesā un saskaņā ar kuru, ņemot vērā maksātnespējas procesu, kas tagad attiecas uz FFHG, pēdējā minētā katrā ziņā vairs neesot spējusi panākt, lai tai tiktu izmaksātas atlikušās attiecīgā atbalsta daļas, nevar grozīt šādu secinājumu. Pat pieņemot, ka tas tā ir, tomēr pārsūdzētajā spriedumā federālajai zemei joprojām ir noteikts pienākums katrā ziņā atgūt attiecīgā atbalsta daļas, kuras tā jau ir pārskaitījusi FFHG.
41 Turklāt apstāklis, ka federālā zeme nav veikusi visus pārsūdzētajā spriedumā noteiktos pasākumus, pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, nevar grozīt šī sprieduma 39. un 40. punktā izdarītos konstatējumus, kas ir pietiekami, lai pierādītu, ka federālo zemi ir tieši skāris pārsūdzētais spriedums un ka tādējādi tā var iesniegt apelācijas sūdzību par šo pēdējo minēto spriedumu, turklāt nav jāpārbauda, vai šai pusei ir interese celt prasību.
42 Treškārt, federālās zemes pārstāvja pilnvarā ir skaidri paredzēts, ka viņš var pārstāvēt federālo zemi Savienības tiesās strīdos valsts atbalsta jomā. Turklāt DLH nedz apgalvo, nedz vēl jo vairāk pierāda, ka šis pilnvarojums, lai gan tas ir izsniegts 2019. gada 7. jūnijā, vairs nav spēkā. Tādējādi minētais pilnvarojums atbilst Tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 28. februāris, mobile.de/EUIPO, C‑418/16 P, EU:C:2018:128, 34. un 39. punkts).
43 Tātad apelācijas sūdzība ir pieņemama.
Par Komisijas iesniegtās pretapelācijas sūdzības pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
44 DLH apgalvo, ka Komisijas iesniegtā pretapelācijas sūdzība esot nepieņemama, jo, pirmkārt, pretēji tam, kas paredzēts Tiesas Reglamenta 177. panta 1. punkta b) apakšpunktā, tajā neesot norādīts datums, kurā federālās zemes apelācijas sūdzība tika paziņota šai iestādei.
45 Otrkārt, Komisijas iesniegtajā pretapelācijas sūdzībā esot pārkāpts šī reglamenta 178. panta 3. punkta otrais teikums, jo šī sūdzība lielā mērā esot identiska šīs iestādes iesniegtajam atbildes rakstam uz galveno apelācijas sūdzību.
46 Treškārt, šī pretapelācijas sūdzība esot nepieņemama, jo pati apelācijas sūdzība esot nepieņemama.
47 Ceturtkārt, minētās pretapelācijas sūdzības iesniegšana esot ļaunprātīga, jo Komisija neesot sākusi nevienu pārkāpuma procedūru pret Vācijas Federatīvo Republiku, lai gan DLH to esot informējusi, ka pēc IV Hānas lēmuma pieņemšanas nedz FFHG, nedz federālā zeme nav atguvušas no Ryanair strīdīgo atbalstu, lai attiecīgās summas tiktu pārskaitītas bloķētā kontā.
48 Komisija un federālā zeme apgalvo, ka DLH argumentācija ir jānoraida.
Tiesas vērtējums
49 Pirmkārt, attiecībā uz DLH argumentu, ka Komisijas iesniegtā pretapelācijas sūdzība nav pieņemama, jo arī federālās zemes apelācijas sūdzība ir nepieņemama, pietiek konstatēt, ka šis arguments ir jānoraida, ņemot vērā šī sprieduma 35.–43. punktā izdarītos konstatējumus.
50 Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 172. un 174. pantu Vispārējā tiesā izskatāmās lietas dalībnieki, kuriem ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, var iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, kurā lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt vai noraidīt šo apelācijas sūdzību. Turklāt saskaņā ar šī reglamenta 176. pantu un 178. panta 1. un 3. punktu šie lietas dalībnieki var arī iesniegt pretapelācijas sūdzību, kam ir jābūt atsevišķam dokumentam, kurš nav atbildes raksts uz apelācijas sūdzību un ar kuru tie lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, balstoties uz pamatiem un juridiskiem argumentiem, kas atšķiras no atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību izvirzītajiem (rīkojums, 2017. gada 7. decembris, Eurallumina/Komisija, C‑323/16 P, EU:C:2017:952, 30. punkts, kā arī 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 47. punkts).
51 No šīm tiesību normām, tās aplūkojot kopā, izriet, ka atbildes rakstā nevar lūgt atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu atšķirīgu iemeslu dēļ, kas nav atkarīgi no šajā apelācijas sūdzībā norādītajiem, jo tādi pamati var tikt izvirzīti tikai pretapelācijas sūdzībā (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija (C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 48. punkts). No tā arī izriet, ka pretapelācijas sūdzībā principā ir jāietver atšķirīgi pamati un argumenti, kas nav atkarīgi no tiem, kuri izvirzīti atbildes rakstā uz tā paša lietas dalībnieka iesniegto apelācijas sūdzību.
52 Šajā gadījumā vairāki pamati, kas izvirzīti Komisijas iesniegtajā pretapelācijas sūdzībā, daļēji pārklājas ar argumentiem, kurus tā ir izvirzījusi atbildes rakstā, ko tā iesniedza, lai atbalstītu federālās zemes apelācijas sūdzību.
53 Tomēr jānorāda, ka ar pretapelācijas sūdzību Komisija pati lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, izvirzot pamatus, kas daļēji ir atkarīgi no tiem, kuri izvirzīti galvenajā apelācijas sūdzībā, un atšķiras no tiem. Saskaņā ar šī sprieduma 50. punktā atgādinātajiem noteikumiem atbildes rakstā šādu lūgumu nevar iesniegt un šādus pamatus nevar izvirzīt, tāpēc Komisija pretapelācijas sūdzību ir iesniegusi atbilstoši šiem noteikumiem. Šādos apstākļos tai nevar pārmest, ka tā pretapelācijas sūdzībā ir izklāstījusi visus pamatus, kas izvirzīti, lai pamatotu tās prasību atcelt pārsūdzēto spriedumu, tostarp tos, kas izvirzīti arī tās atbildes rakstā, un nav sadalījusi savu pamatu izklāstu starp šo pretapelācijas sūdzību un atbildes rakstu, riskējot kaitēt tās argumentācijas konsekvencei (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 7. decembris, Eurallumina/Komisija, C‑323/16 P, EU:C:2017:952, 31. punkts).
54 Treškārt, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 177. panta 1. punkta b) apakšpunktu pretapelācijas sūdzībā jānorāda datums, kurā apelācijas sūdzība paziņota lietas dalībniekam, kurš iesniedz šo pretapelācijas sūdzību. DLH atzīmē, ka pretapelācijas sūdzībā, ko Komisija iesniegusi šajā lietā, šāda norāde nav atrodama.
55 Lai gan ir taisnība, ka šī norāde šajā pretapelācijas sūdzībā neparādās, nav strīda par to, ka datums, kurā galvenā apelācijas sūdzība tika paziņota Komisijai, tas ir, 2021. gada 5. augusts, ir skaidri minēts atbildes rakstā uz Komisijas iesniegto galveno apelācijas sūdzību, kurš tika paziņots DLH, kā arī federālajai zemei. Turklāt nekādi nav apstrīdēts, ka Komisija šo pretapelācijas sūdzību ir iesniegusi noteiktajā termiņā.
56 No tā izriet – apstāklis, ka Komisija pretapelācijas sūdzībā nav norādījusi Tiesas Reglamenta 177. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto norādi, nav uzskatāms par pārkāpumu, kura dēļ šo pretapelācijas sūdzību varētu atzīt par nepieņemamu, jo pārējiem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja pārbaudīt, ka minētā pretapelācijas sūdzība patiešām ir iesniegta divu mēnešu laikā no dienas, kad tai ir izsniegta apelācijas sūdzība.
57 Pretēji tam, ko atbildes rakstā uz repliku par galveno apelācijas sūdzību apgalvo DLH, apstāklis, ka Komisijas atbildes rakstā uz galveno apelācijas sūdzību ietvertie prasījumi ir vērsti uz pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, nevis, kā noteikts Tiesas Reglamenta 174. pantā, uz šīs apelācijas sūdzības pilnīgu vai daļēju apmierināšanu vai noraidīšanu, nevar grozīt šādu secinājumu. Proti, šāds pārkāpums izraisa tikai tās prasījumu daļas nepieņemamību, ar kuru Komisija šajā atbildes rakstā lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 21. punkts).
58 Visbeidzot, pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, apstāklis, ka federālā zeme nav veikusi nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu pārsūdzēto spriedumu vai IV Hānas lēmumu, nepadara par nepieņemamu Komisijas pretapelācijas sūdzību, kuras mērķis ir panākt šī sprieduma atcelšanu.
59 Tādējādi Komisijas pretapelācijas sūdzība ir pieņemama.
Par Komisijas galvenās apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzības pieņemamību
Ievada apsvērumi
60 Apelācijas sūdzības pamatošanai federālā zeme izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz LESD 263. panta ceturtās daļas pārkāpumu un pamatojuma neesamību, otrais – uz tiesību kļūdu saistībā ar Frankfurtes Hānas lidostas aptvēruma zonas vērtējumu, trešais – uz ne ultra petita principa pārkāpumu, ceturtais – uz to nosacījumu neievērošanu, ar kādiem Komisija var nesākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, un piektais – uz LESD 264. panta pārkāpumu.
61 Pretapelācijas sūdzības pamatošanai Komisija izvirza sešus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz LESD 263. panta pārkāpumu, otrais – uz pierādīšanas pienākumu regulējošo noteikumu pārkāpumu un pienākuma atbildēt uz lietas dalībnieku izvirzītajiem argumentiem un uzklausīt tos neievērošanu, trešais – uz kļūdaina kritērija piemērošanu, lai pārbaudītu Komisijas lēmumu nesākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru spēkā esamību, ceturtais – uz Pamatnostādņu par atbalstu aviācijai nepareizu interpretāciju, piektais – uz noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu un sestais – uz Vispārējās tiesas Reglamenta neievērošanu, kļūdainu pārbaudi pēc savas ierosmes un uz pierādījuma sagrozīšanu.
Par pamatiem, kas attiecas uz DLH tiesību celt prasību neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
– Par apelācijas sūdzībā izvirzīto pirmo pamatu
62 Ar pirmo pamatu federālā zeme pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārkāpusi LESD 263. panta ceturto daļu, kā arī neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.
63 Pirmā pamata otrajā daļā federālā zeme it īpaši norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 62. un 86. punktā uzskatot, ka no prasības pieteikuma pirmajā instancē analīzes kopumā izriet, ka DLH tajā ir izvirzījusi savu procesuālo tiesību pārkāpumu. DLH šajā prasības pieteikumā esot vienīgi norādījusi uz kļūdām, ko Komisija esot pieļāvusi, atļaujot attiecīgo atbalstu. Konstatējot tikai to, ka apgalvojums par šādu pārkāpumu izriet no minētā prasības pieteikuma analīzes kopumā, Vispārējā tiesa turklāt neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
64 Komisija, pirmkārt, uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi šī prasības pieteikuma saturu vai vismaz to ir interpretējusi juridiski kļūdaini, uzskatot, ka tajā esot ietverts tikai viens pamats par DLH procesuālo tiesību pārkāpumu, lai gan patiesībā tajā esot ietverti vairāki pamati. Otrkārt, Vispārējās tiesas apgalvojums pārsūdzētā sprieduma 59., 62. un 86. punktā, saskaņā ar kuru pietiek ar to, ka par procesuālo tiesību pārkāpumu tiek norādīts prasībā vai prasības pieteikumā kopumā, esot pretrunā LESD 263. panta ceturtajai daļai.
65 DLH atbild, ka prasības pieteikuma pirmajā instancē 55. un nākamajos punktos tā ir skaidri norādījusi uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu, jo šis aspekts esot pat minēts tās prasības pirmajā instancē priekšmetā, kā arī tās pamatošanai izvirzītajos pamatos, kā esot apstiprināts prasības pieteikuma 14. punktā.
– Par Komisijas pretapelācijas sūdzības otro pamatu
66 Ar pretapelācijas sūdzības otro pamatu Komisija, kuru atbalsta federālā zeme, apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pierādīšanas pienākumu reglamentējošos noteikumus, kā arī tās pienākumu atbildēt uz lietas dalībnieku izvirzītajiem argumentiem un uzklausīt tos.
67 Otrā pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka DLH Vispārējā tiesā nekad neesot apgalvojusi ne to, ka Frankfurtes Hānas un Frankfurtes pie Mainas lidostas konkurē, ne arī to, ka atbalsts pirmajai minētajai lidostai varētu jebkādā veidā ietekmēt otro lidostu.
68 Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 50. punktā esot pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa esot atsaukusies uz apgalvojumu, kuru DLH neesot izteikusi Vispārējā tiesā un kura patiesumu tā katrā ziņā neesot pārbaudījusi.
69 Pārsūdzētā sprieduma 52.–54. punktā Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka pastāv Ryanair konkurences spiediens uz DLH, kas samazinātos, ja netiktu piešķirts attiecīgais atbalsts FFHG, un nav izvērtējusi DLH un Komisijas iesniegtos pierādījumus, un tas arī esot pretrunā pierādīšanas pienākumu reglamentējošiem noteikumiem.
70 DLH atbild, ka prasības pieteikumā pirmajā instancē tā esot pierādījusi, ka abas attiecīgās lidostas konkurē. Šāda konkurences situācija jau esot balstīta uz prasības pieteikuma 43., 117. un nākamajos punktos minēto apstākli, ka šo lidostu aptvēruma zonas pārklājas. Šī prasības pieteikuma 43. punktā tā esot arī apgalvojusi, ka starp minētajām lidostām pastāv konkurence attiecībā uz lidojumu maršrutiem no tām.
71 Turklāt Komisija nevarot apstrīdēt Vispārējās tiesas konstatēto faktu, ka Frankfurtes pie Mainas un Frankfurtes Hānas lidostas konkurē, jo pretapelācijas sūdzība aprobežojas ar tiesību pamatiem.
72 Pakārtoti DLH esot pierādījusi, ka Frankfurtes Hānas lidosta ir izdarījusi konkurences spiedienu uz Frankfurtes pie Mainas lidostu tādā mērā, ka tā esot ļāvusi Ryanair 2017. gada martā atvērt bāzi.
73 Pretapelācijas sūdzības otrā pamata otrajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 52. un 53. punktā ir uzskatījusi, ka attiecībā uz Ryanair piedāvātajiem lidojumiem no Frankfurtes Hānas lidostas un lidojumiem uz tiem pašiem galamērķiem, kurus DLH veica no Frankfurtes pie Mainas lidostas, Ryanair un DLH bija konkurentes. Komisija Vispārējā tiesā esot norādījusi, ka lidojumi, kurus DLH nodrošināja no Frankfurtes pie Mainas lidostas, attiecās uz “premium lidojumiem” un tranzīta pasažieriem, savukārt Ryanair nodrošināja zemo cenu lidojumus “no punkta uz punktu”. Komisija esot arī pierādījusi, ka apgalvotie DLH iesniegtie pierādījumi neietver nekādu informāciju par pasažieru skaita un cenu izmaiņām un ka pastāvēja būtiskas šaubas par to, kurus maršrutus DLH faktiski apkalpoja un kādos datumos. Tā kā šai Komisijas argumentācijai ir liela ietekme uz risinājumu lietā, Vispārējai tiesai uz to esot bijis jāatbild.
74 DLH atbild, ka Vispārējai tiesai neesot nekāda pienākuma ņemt vērā tajā izvirzītos argumentus, bet tikai pienākums nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības tikt uzklausītam.
Tiesas vērtējums
75 Tā kā pārsūdzētais lēmums ir adresēts nevis DLH, bet Vācijas Federatīvajai Republikai, jāatgādina, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēti divi gadījumi, kad fiziskai vai juridiskai personai ir atzītas tiesības celt prasību par Savienības aktu, kurš tai nav adresēts. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, attiecīgā persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas neietver īstenošanas pasākumus, ja tas šo personu skar tieši (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
76 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā pārsūdzētais lēmums attiecas uz individuālu atbalstu, ir izslēgts, ka šis lēmums būtu reglamentējošs akts. Turklāt šajās apelācijas sūdzībās šāds konstatējums nav apstrīdēts.
77 Turpinājumā, runājot par to, vai pārsūdzētais lēmums DLH skar “tieši un individuāli” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās skar šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās individuāli izceļ analogi šāda lēmuma adresātam (skat. it īpaši spriedumus, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., kā arī 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 51. punkts).
78 Tā kā prasība pirmajā instancē attiecas uz Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā, ir arī jānorāda, ka LESD 108. pantā paredzētajā valsts atbalsta kontroles procedūrā ir jānošķir, no vienas puses, šā panta 3. punktā paredzētā atbalsta sākotnējās izskatīšanas stadija, kuras vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai formulēt savu pirmo nostāju par attiecīgā atbalsta pasākuma pilnīgu vai daļēju saderīgumu ar iekšējo tirgu, un, no otras puses, minētā panta 2. punktā paredzētā izmeklēšanas stadija. Tikai šajā pēdējā stadijā, kas paredzēta, lai ļautu Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas faktiem, LESD šai iestādei ir paredzēts pienākums informēt ieinteresētās puses, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus (skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 94. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 52. punkts).
79 No tā izriet – kā Vispārējā tiesa pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 36. punktā –, ka tad, ja, nesākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija ar lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz šā panta 3. punktu, konstatē, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, personas, uz kurām attiecas šādas procesuālās garantijas, to ievērošanu var panākt tikai tad, ja tām ir iespēja šo lēmumu pārsūdzēt Savienības tiesā. Šo iemeslu dēļ “ieinteresētās puses” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē celta šāda lēmuma atcelšanas prasība ir pieņemama, ja tās iesniedzējs ar šo prasību vēlas aizsargāt procesuālās tiesības, kas tam ir saskaņā ar iepriekš minēto tiesību normu (skat. it īpaši spriedumu, 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
80 Šajā ziņā jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izrietošo jēdziena “ieinteresētā puse” definīciju Savienības likumdevējs ir kodificējis Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta h) punktā, kurš ir aizstāts ar Regulas 2015/1589 1. panta h) punktu. Pēdējā minētajā tiesību normā jēdzienam “ieinteresētā persona” analogs jēdziens ir definēts kā “visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības” (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 58. punkts).
81 Šajā lietā nav domstarpību par to, ka pārsūdzētais lēmums tika pieņemts LESD 108. panta 3. punktā, kā arī Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktā paredzētās sākotnējās izskatīšanas stadijas noslēgumā un tātad – nesākot formālo izmeklēšanas procedūru, kura paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, kā arī minēta šīs regulas 4. panta 4. punktā.
82 Tādējādi Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi, ka DLH celto prasību var uzskatīt par pieņemamu, jo šī aviosabiedrība, pirmkārt, ir pierādījusi, ka tā ir “ieinteresētā puse” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, un, otrkārt, ir apgalvojusi, ka ir pārkāptas tās procesuālās tiesības.
83 Federālā zeme un Komisija tomēr uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 32.–64. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka šajā lietā abi nosacījumi ir izpildīti.
– Par DLH “ieinteresētās personas” statusu
84 Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 39.–56. punktā ir nospriedusi, ka DLH ir “ieinteresētā persona” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē.
85 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka, lai gan jēdziens “ieinteresētā persona” šīs tiesību normas izpratnē ietver it īpaši ar atbalsta saņēmēju konkurējošus uzņēmumus, tomēr šis jēdziens, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 44. punktā, attiecas uz nenoteiktu adresātu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 59. punkts).
86 Tādējādi no Tiesas judikatūras izriet, ka uzņēmumu, kas nav atbalsta saņēmēja tiešs konkurents, tomēr var kvalificēt kā “ieinteresēto personu” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, ja tas apgalvo, ka atbalsta piešķiršana var skart tā intereses, un tas nozīmē, ka šim uzņēmumam ir juridiski pietiekami jāpierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tā situāciju. Tāpēc “ieinteresētās personas” statuss noteikti nenozīmē, ka pastāv konkurences attiecības (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 64. un 65. punkts; 2021. gada 2. septembris, Ja zum Nürburgring/Komisija, C‑647/19 P, EU:C:2021:666, 58. punkts, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 60. punkts).
87 Otrkārt, jāuzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka attiecīgā atbalsta piešķiršana varētu konkrēti ietekmēt DLH situāciju saistībā, pirmām kārtām, ar Frankfurtes pie Mainas lidostas darbību, kas ir tās pirmā “centrālā lidosta”, un, otrām kārtām, ar konkurenci attiecībā uz lidojumu, kurus DLH piedāvā no šīs lidostas, galamērķiem.
88 Konkrētāk, Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 50. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgais atbalsts varēja ietekmēt Frankfurtes pie Mainas lidostas konkurences stāvokli.
89 Tomēr, kā Komisija pamatoti norāda pretapelācijas sūdzības otrā pamata pirmajā daļā, no prasības pieteikuma pirmajā instancē neizriet, ka DLH šādu argumentu būtu izvirzījusi, lai pamatotu savas tiesības celt prasību. Kā atgādināts šī sprieduma 86. punktā, tikai prasītājam ir jāpierāda, ka strīdīgajam atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tā situāciju.
90 Tātad pārsūdzētā sprieduma 50. punktā ir pieļauta tiesību kļūda.
91 Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51.–54. punktā ir uzsvērusi, ka, atļaujot FFHG turpināt savu darbību, strīdīgā atbalsta piešķiršana ir sniegusi Ryanair iespēju saglabāt konkurences spiedienu uz DLH no Frankfurtes Hānas lidostas. Šāds konstatējums ir balstīts uz faktu, ka abas šīs aviosabiedrības konkurē, jo tās piedāvā lidojumus uz vieniem un tiem pašiem galamērķiem no Frankfurtes Hānas un Frankfurtes pie Mainas lidostas, un to, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 51. punktā, apliecina galamērķu saraksti, kurus DLH ir iesniegusi savos procesuālajos rakstos un tiesas sēdē Vispārējā tiesā.
92 Tādējādi no minētā 51. punkta skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā DLH iesniegtos pierādījumus. Savukārt, kā Komisija norāda tās pretapelācijas sūdzības otrā pamata otrajā daļā, no pārsūdzētā sprieduma nekādi neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu ņēmusi vērā argumentus, kurus tā bija izvirzījusi tostarp sava atbildes raksta uz repliku Vispārējā tiesā 33.–40. punktā un kuru mērķis bija apstrīdēt DLH iesniegto pierādījumu atbilstību, lai novērtētu to, ka pastāv konkurences attiecības starp šo aviosabiedrību un Ryanair.
93 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka apelācijā Tiesas kontroles mērķis it īpaši ir pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa juridiski pietiekami ir atbildējusi uz visiem prasītāja minētajiem argumentiem, un, otrkārt, ka [apelācijas sūdzības] pamats, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītiem argumentiem, būtībā ir norāde uz to, ka ir pārkāpts no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta izrietošais pienākums norādīt pamatojumu, kurš piemērojams Vispārējai tiesai saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 117. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 20. maijs, Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 29. punkts; 2022. gada 29. septembris, ABLV Bank/VNV, C‑202/21 P, EU:C:2022:734, 106. punkts, kā arī 2023. gada 2. februāris, Spānija u.c./Komisija, C‑649/20 P, C‑658/20 P un C‑662/20 P, EU:C:2023:60, 118. punkts).
94 Protams, Vispārējai tiesai sekojošajā argumentācijā izsmeļoši un secīgi nav jāaplūko visi lietas dalībnieku paustie argumenti, un tādēļ Vispārējās tiesas pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (spriedumi, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 96. punkts, kā arī 2022. gada 1. decembris, EUIPO/Vincenti, C‑653/20 P, EU:C:2022:945, 47. punkts).
95 Ņemot vērā minēto, ciktāl šajā lietā Komisijas iesniegto datu mērķis bija apstrīdēt DLH sniegto datu atbilstību, Vispārējai tiesai, lai izpildītu tai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, bija jāizklāsta iemesli, kuru dēļ tā uzskatīja, ka šie pierādījumi nevar likt apšaubīt tās vērtējumu, kas balstīts uz DLH sniegtajiem pierādījumiem, saskaņā ar kuriem šī aviosabiedrība un Ryanair darbojās vienā pasažieru gaisa pārvadājumu tirgū un tāpēc konkurēja.
96 No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, nospriežot, ka DLH ir “ieinteresētā persona” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē.
97 Tātad Komisijas izvirzītā otrā pamata pirmā un otrā daļa ir jāapmierina.
– Par DLH atsaukšanos uz tās procesuālo tiesību pārkāpumu
98 Pirmkārt, jānorāda, ka Vispārējās tiesas apgalvojums pārsūdzētā sprieduma 64. punktā, atbilstoši kuram DLH prasības pieteikumā pirmajā instancē esot norādījusi, ka tās procesuālās tiesības ir pārkāptas, ir balstīts uz tās konstatējumiem minētā sprieduma 62. un 63. punktā.
99 Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 62. punktā ir nospriedusi – “no prasības pieteikuma analīzes kopumā” izriet, ka DLH celtā prasība “ir par lēmuma necelt iebildumus atcelšanu, apšaubot faktu, ka [šajā] lēmumā nav veikta pilnīga [attiecīgā] atbalsta pārbaude, un tas esot skāris [DLH], jo tā ir ieinteresētā persona, un ar to esot pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai un procesuālās tiesības”.
100 Pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa ir arī precizējusi, ka, “runājot par [..] prasību, ar kuru tiek apstrīdēts tāda lēmuma tiesiskums, kas pieņemts, neuzsākot formālu procedūru, ir jāpārbauda visi [DLH] vienīgajā pamatā izvirzītie argumenti, lai novērtētu, vai tie ļauj identificēt nopietnas grūtības, kuru gadījumā Komisijai būtu bijis jāuzsāk minētā procedūra”.
101 Otrkārt, jāatgādina, ka Savienības tiesai prasītāja prasība, ar ko tiek apstrīdēta tikai lēmuma par atbalsta pasākuma novērtējumu kā tāda pamatotība, nav jāinterpretē tādējādi, ka tā patiesībā ir vērsta uz to, lai saglabātu procesuālās tiesības, kuras prasītājam izriet no LESD 108. panta 2. punkta, ja tas nav skaidri izvirzījis attiecīgu pamatu, pretējā gadījumā tiktu pārveidots šīs prasības priekšmets (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Ja zum Nürburgring/Komisija, C‑647/19 P, EU:C:2021:666, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).
102 Ņemot to vērā, prasītāja argumenti, kas konkrēti vērsti uz to, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāsāk formālās izmeklēšanas posms, ir pieņemami, ja prasība, kuras pamatošanai šie argumenti ir izvirzīti, patiešām ir vērsta uz lēmuma nesākt šādu procedūru atcelšanu un ja saskaņā ar pašu prasības pieteikuma formulējumu prasītājs apgalvo, ka izmeklēšanas procedūras nesākšana tai ir liegusi izmantot procesuālās garantijas, uz kurām viņam ir tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Beļģija/Deutsche Post un DHL International, C‑148/09 P, EU:C:2011:603, 61.–63. punkts).
103 Šajā lietā, pirmkārt, ir taisnība, kā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 62. punktā, ka tajā celtās DLH prasības mērķis ir atcelt Komisijas lēmumu nesākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālās izmeklēšanas posmu.
104 Tomēr, otrkārt, jāuzsver, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 98. punktā, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, minētā sprieduma 62. punktā vienīgi apgalvodama – tas, ka DLH atsaucas uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu, izriet no prasības pieteikuma pirmajā instancē analīzes kopumā. Gluži pretēji, Vispārējai tiesai bija skaidri jānorāda tie šī prasības pieteikuma punkti, uz kuriem tā ir balstījusies, veicot šādu vērtējumu, lai ļautu lietas dalībniekiem, kā atgādināts šī sprieduma 94. punktā, uzzināt iemeslus, kas tai likuši šādi spriest, un Tiesai veikt pārbaudi.
105 Treškārt, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis arī secinājumu 97. punktā, Vispārējai tiesai vēl bija jāizvērtē, kuri no DLH izvirzītajiem iebildumiem konkrēti ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāsāk formālās izmeklēšanas posms.
106 No pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu veikusi šādu pārbaudi. Gluži pretēji, no minētā sprieduma 63. punkta izriet – Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka, tā kā pirmajā instancē celtās prasības mērķis ir apstrīdēt Komisijas atteikumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, tai ir jāpārbauda visi argumenti, kurus DLH ir izvirzījusi, lai novērtētu, vai tie ļauj identificēt nopietnas grūtības, kuru dēļ Komisijai būtu vajadzējis sākt šādu procedūru, iepriekš nepārbaudot, vai katrs no šiem argumentiem konkrēti ir vērsts uz to, lai pierādītu šādu grūtību esamību.
107 No tā izriet, ka Vispārējās tiesas vērtējumā, saskaņā ar kuru DLH ir atsaukusies uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu, ir pieļautas tiesību kļūdas un tas nav pamatots.
108 Tādējādi federālās zemes apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa ir jāapmierina.
109 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus un nepastāvot nepieciešamībai lemt ne par federālās zemes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu, ne par Komisijas pretapelācijas sūdzības, kas vērsta uz prasības pieņemamības apstrīdēšanu citu iemeslu dēļ, pirmo pamatu un otrā pamata trešo daļu, ne arī par citiem apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzību pamatiem, kuri vērsti uz to, lai apšaubītu Vispārējās tiesas argumentāciju par lietas būtību, un it īpaši par DLH pretapelācijas sūdzībā izvirzītajiem pamatiem attiecībā uz Vispārējās tiesas izmantotā jēdziena “kopējās norises” atbilstību LESD 107. pantam, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
Par prasību Vispārējā tiesā
110 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu šajā lietā, ja lieta ir gatava izspriešanai Tiesā.
111 Šajā gadījumā tas tā nav.
112 Ņemot vērā, ka pastāv vairākas tiesību kļūdas un trūkumi pamatojumā, prasības pirmajā instancē pieņemamības un attiecīgā gadījumā šīs prasības pamatotības pārbaudei ir jāveic faktu vērtējumi, kam Tiesai būtu jāveic papildu procesa organizatoriskie pasākumi vai lietas izmeklēšana.
113 Tādējādi lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un jāatliek lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 19. maija spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑218/18, EU:T:2021:282).
2) Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.
3) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]