TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2023. gada 14. septembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 593/2008 – Tiesību akti, kas piemērojami līgumsaistībām – Piemērošanas joma – Līgumi par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām – Prasība tiesā atzīt šos līgumus par spēka neesošiem – Puses, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgās – Piemērojamo tiesību aktu izvēle – 3. pants – Izvēles brīvība – 4. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts – Piemērojamie tiesību akti, ja nav izdarīta izvēle – 6. pants – Patērētāju līgumi – Robežas
Lietā C‑632/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Juzgado de Primera Instancia e Instrucción no o 2 de Granadilla de Abona (Granadiljas de Avonas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija) iesniegusi ar 2021. gada 13. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 14. oktobrī, tiesvedībā
JF,
NS,
pret
Diamond Resorts Europe Limited (Sucursal en España),
Diamond Resorts Spanish Sales SL,
Sunterra Tenerife Sales SL,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] (referents) un J. Pasers [J. Passer],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– JF un NS vārdā – A. García Cami, procurador, un L. Mancera Molero, abogada,
– Diamond Resorts Europe Limited (Sucursal en España), Diamond Resorts Spanish Sales SL un Sunterra Tenerife Sales SL vārdā – M.‑D. Gómez Dabic un J. M. Macías Castaño, abogados,
– Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo, pārstāvis,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – L. Halajová, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – I. Galindo Martín un W. Wils, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā, 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas konvencija”) 4. panta 3. punktu un 5. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas I regula”), 4. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu, 6. panta 1. punktu un 24. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp JF un NS, no vienas puses, un Diamond Resorts Europe Limited (Sucursal en España) (turpmāk tekstā – “Diamond Resorts Europe”), Diamond Resorts Spanish Sales SL un Sunterra Tenerife SL, no otras puses, saistībā ar lūgumu atzīt par spēkā neesošiem starp prasītājiem pamatlietā un Diamond Resorts Europe noslēgtos līgumus par nekustamo īpašumu daļlaika lietojuma tiesībām.
Atbilstošās tiesību normas
Pirmais protokols
3 Pirmā protokola par to, kā Eiropas Kopienu Tiesa interpretē Romas konvenciju par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā, 1980. gada 19. jūnijā (OV 1989, L 48, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmais protokols”), kas stājās spēkā 2004. gada augustā, 1. pantā ir paredzēts:
“Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē ir sniegt interpretāciju par:
a) [Romas konvenciju];
[..].”
4 Pirmā protokola 2. pantā ir paredzēts:
“Visas turpmāk norādītās tiesas var lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu jautājumā, kas izvirzīts to izskatīšanā esošā lietā un attiecas uz 1. pantā minēto dokumentu normu interpretāciju, ja šīs tiesas uzskata, ka lēmums šādā jautājumā ir nepieciešams, lai tās varētu taisīt spriedumu:
a) [..]
– Spānijā:
Tribunal Supremo [(Augstākā tiesa)],
[..];
b) Līgumslēdzēju valstu tiesas, kad tās darbojas kā apelācijas tiesa.”
Savienības tiesības
Romas I regula
5 Romas I regulas preambulas 6., 7., 23. un 27. apsvērumā ir noteikts:
“(6) Iekšējā tirgus pareizai darbībai nolūkā veicināt tiesvedības iznākuma paredzamību, noteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem un spriedumu brīvu apriti ir nepieciešams, lai dalībvalstu kolīziju normas paredzētu vienas un tās pašas valsts tiesību aktus neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesā celta prasība.
(7) Šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās [(OV 2001, L 12, 1. lpp.)] (Brisele I) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) [(OV 2007, L 199, 40. lpp.)].
[..]
(23) Attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ar pusēm, kuras tiek uzskatītas par vājākām, šīs puses būtu jāaizsargā ar kolīziju normām, kas to interesēm ir labvēlīgākas nekā vispārējās normas.
[..]
(27) Attiecībā uz patērētāju līgumiem vispārējā kolīziju normā būtu jāparedz vairāki izņēmumi. Saskaņā ar vienu šādu izņēmumu vispārējā norma nebūtu jāpiemēro līgumiem, kas saistīti ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu vai šāda īpašuma nomu/īri, izņemot gadījumus, kad līgums attiecas uz tiesībām uz laiku izmantot nekustamo īpašumu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/47/EK (1994. gada 26. oktobris) par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu [(OV 1994, L 280, p. 83].”
6 Šīs regulas 1. panta “Materiāltiesiskā darbības joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šo regulu piemēro līgumsaistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju.
Tā jo īpaši neattiecas uz nodokļu, muitas vai administratīvām lietām.”
7 Minētās regulas 3. pantā “Izvēles brīvība” ir paredzēts:
“1. Līgumu reglamentē tie tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēli vai nu skaidri izdara, vai arī to nepārprotami izsaka līguma noteikumi vai lietas apstākļi. Izdarot izvēli, puses var izraudzīties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai kādai tā daļai.
2. Puses var jebkurā laikā vienoties līgumam piemērot tiesību aktus, kas nav tie tiesību akti, kuri iepriekš to reglamentēja vai nu atbilstīgi agrākai izvēlei, kas izdarīta saskaņā ar šo pantu, vai atbilstīgi citiem šīs regulas noteikumiem. Jebkuras izmaiņas attiecībā uz piemērojamajiem tiesību aktiem, kuras izdarītas pēc līguma noslēgšanas, neskar tā formālo spēkā esamību saskaņā ar 11. pantu vai negatīvi neiespaido trešo personu tiesības.
3. Ja izvēles izdarīšanas laikā visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas citā valstī, kas nav valsts, kuras tiesību aktiem par labu izdarīta izvēle, pušu izvēle neskar to minētās citas valsts tiesību aktu piemērošanu, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.
4. Ja izvēles izdarīšanas laikā visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu izvēle par labu piemērojamiem tiesību aktiem, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti, neskar to Kopienas tiesību aktu noteikumu – attiecīgā gadījumā, kā tie īstenoti tiesas atrašanās dalībvalstī, – piemērošanu, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.
5. Pušu piekrišanas pastāvēšanu un spēkā esamību saistībā ar piemērojamo tiesību aktu izvēli nosaka saskaņā ar 10., 11. un 13. pantu.”
8 Atbilstoši šīs pašas regulas 4. pantam “Piemērojamie tiesību akti, ja nav izdarīta izvēle”
“1. Ciktāl par tiesību aktiem, ko piemēro līgumam, nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu un neskarot 5. līdz 8. pantu, līgumam piemērojamos tiesību aktus nosaka šādi:
[..]
b) pakalpojumu sniegšanas līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā mītnesvieta;
c) līgumu, kura priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā atrodas nekustamais īpašums;
d) neskarot c) apakšpunktu, nekustamā īpašuma nomas/īres līgumu, kurš personīgas lietošanas nolūkā noslēgts uz laikposmu, kas nepārsniedz sešus secīgus mēnešus, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā iznomātājam/izīrētājam ir pastāvīgā mītnesvieta, ar nosacījumu, ka nomnieks/īrnieks ir fiziska persona un ka viņa pastāvīgā mītnesvieta ir tajā pašā valstī;
[..].”
9 Romas I regulas 6. pantā “Patērētāju līgumi” ir noteikts:
“1. Neskarot 5. un 7. pantu, līgumu, ko fiziska persona mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju, (“patērētājs”) noslēgusi ar citu personu, kas darbojas, īstenojot savu arodu vai profesiju, (“uzņēmējs”) reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta, ja uzņēmējs:
a) savu komercdarbību vai profesionālo darbību veic valstī, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta; vai
b) kā citādi vērš šādu darbību uz minēto valsti vai vairākām valstīm, tostarp minēto valsti,
un ja līgums attiecas uz šādu darbību jomu.
2. Neskarot 1. punktu, puses var saskaņā ar 3. pantu izdarīt izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami līgumam, kurš atbilst 1. punkta prasībām. Tomēr šādas izvēles iznākumā patērētājam nedrīkst būt liegta aizsardzība, kas tam piešķirta ar noteikumiem, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu saskaņā ar 1. punktu, ja nebūtu izdarīta izvēle.
3. Ja 1. punkta a) vai b) apakšpunkta prasības nav izpildītas, tiesību aktus, kas piemērojami līgumam starp patērētāju un uzņēmēju, nosaka atbilstīgi 3. un 4. pantam.
4. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro:
a) līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, saskaņā ar kuru pakalpojumus patērētājam sniedz tikai un vienīgi valstī, kura nav viņa pastāvīgās mītnesvietas valsts;
[..]
c) līgumiem, kuri saistīti ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma nomu/īri un kuri nav līgumi, kas saistīti ar tiesībām lietot nekustamo īpašumu uz laiku [Direktīvas 94/47] nozīmē;
[..].”
10 Šīs regulas 9. panta “Prevalējošas imperatīvas normas” ir formulēts šādi:
“1. Prevalējošas imperatīvas normas ir normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam saskaņā ar šo regulu.
2. Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību aktos paredzēto prevalējošo imperatīvo normu piemērošanu.
3. Var piemērot arī tās valsts prevalējošās imperatīvās normas, kurā līgumā noteiktās saistības ir jāpilda vai ir izpildītas, ciktāl šīs prevalējošās imperatīvās normas līguma izpildi padara prettiesisku. Apsverot jautājumu par šo normu piemērošanu, ņem vērā to raksturu un mērķi, kā arī to piemērošanas vai nepiemērošanas sekas.”
11 Minētās regulas 24. pantā “Attiecības ar Romas Konvenciju” ir paredzēts:
“1. Šī regula dalībvalstīs aizstāj Romas Konvenciju, izņemot attiecībā uz dalībvalstu teritorijām, kuras ir minētās konvencijas teritoriālajā darbības jomā un attiecībā uz kurām šo regulu nepiemēro saskaņā ar [EKL] 299. pantu.
2. Ciktāl šī regula aizstāj Romas Konvencijas noteikumus, visas atsauces uz minēto konvenciju uzskata par atsaucēm uz šo regulu.”
12 Šīs pašas regulas 28. pantā “Piemērošana laikā” ir noteikts:
“Šo regulu piemēro līgumiem, kas noslēgti, sākot ar 2009. gada 17. decembri.”
Direktīva 94/47
13 Direktīvas 94/47 mērķis bija tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz pircēju aizsardzību saistībā ar dažiem aspektiem līgumos, kuri tieši vai netieši attiecas uz tiesību uz laiku izmantot vienu vai vairākus nekustamos īpašumus iegādi.
Direktīva 2008/122/EK
14 Direktīvu 94/47 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/122/EK (2009. gada 14. janvāris) par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem (OV 2009, L 33, 10. lpp.).
Briseles Ia regula
15 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula) aizstāj un atceļ Regulu Nr. 44/2001, ar ko tika aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.).
16 Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:
1) a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;
b) šā noteikuma mērķiem un, ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:
[..]
– pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;”.
17 Šīs regulas 24. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:
1) lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre – tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums.
Tomēr lietā, kuras priekšmets ir nekustamā īpašuma noma/īre, kas noslēgta pagaidu privātai izmantošanai ne ilgāk kā uz sešiem mēnešiem pēc kārtas, jurisdikcija ir arī tās dalībvalsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils, ar noteikumu, ka īrnieks/nomnieks ir fiziska persona un ka iznomātāja/izīrētāja un īrnieka/nomnieka domicils ir vienā un tajā pašā dalībvalstī.”
Apvienotās Karalistes izstāšanās līgums
18 Līgums par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.), kas parakstīts Briselē un Londonā 2020. gada 24. janvārī, stājās spēkā 2020. gada 1. februārī (turpmāk tekstā – “izstāšanās līgums”).
19 Šī līguma 66. pantā “Līgumiskajos un ārpuslīgumiskajos jautājumos piemērojamie tiesību akti” ir noteikts:
“Apvienotajā Karalistē turpmāk minētos aktus piemēro šādi:
a) [Romas I regulu] piemēro līgumiem, kas noslēgti līdz pārejas perioda beigām;
[..].”
20 Minētā līguma 126. pantā “Pārejas periods” ir paredzēts:
“Ir paredzēts pārejas jeb īstenošanas periods, kas sākas šā līguma spēkā stāšanās dienā un beidzas 2020. gada 31. decembrī.”
Spānijas tiesību akti
21 Atbilstoši 1998. gada 15. decembra Ley 42/1998 sobre derechos de aprovechamiento por turno de bienes inmuebles de uso turístico y normas tributarias (Likums 42/1998 par tūrisma vajadzībām paredzētu nekustamo īpašumu daļlaika lietojuma tiesībām un nodokļu pasākumiem; 1998. gada 16. decembra BOE Nr. 300, 42076. lpp.) 1. panta 1. punktam šis likums reglamentē nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesību iegūšanu, īstenošanu, nodošanu un zaudēšanu – šīs tiesības to īpašniekam sniedz ekskluzīvu iespēju noteiktā periodā katru gadu izmantot naktsmītnes, kas var tikt patstāvīgi lietotas, ņemot vērā, ka tām ir izeja uz koplietošanas ceļiem vai uz ēkas, kuras daļu tās veido, kopējām telpām; īpašums ir pastāvīgi aprīkots ar šajā ziņā piemērotām mēbelēm –, kā arī piešķir tiesības sniegt papildpakalpojumus. Minētās izmantošanas tiesības neietver izmaiņu veikšanu naktsmītnēs vai to aprīkojumā. Daļlaika lietojuma tiesības var tikt izveidotas kā lietu tiesības.
22 Kā noteikts šī likuma otrajā papildu noteikumā, “visi līgumi, kuri attiecas uz tiesībām, kas saistītas ar viena vai vairāku Spānijā esošu nekustamo īpašumu izmantošanu noteiktā vai nosakāmā laika periodā gadā, ir pakļauti šā likuma noteikumiem neatkarīgi no šo līgumu noslēgšanas vietas un laika”.
23 Atbilstoši 2012. gada 6. jūlija Ley 4/2012 de contratos de aprovechamiento por turno de bienes de uso turístico, de adquisición de productos vacacionales de larga duración, de reventa y de intercambio y normas tributarias (Likums 4/2012, kas attiecas uz līgumiem par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām tūrisma vajadzībām, līgumiem par ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem, kā arī nodokļu pasākumiem; 2012. gada 7. jūlija BOE Nr. 162, 49192. lpp.) 1. panta 1. punktam, līgumu par nekustamā īpašuma tūrisma vajadzībām daļlaika lietojuma tiesību un ilgtermiņa brīvdienu produktu tirdzniecību, pārdošanu un tālākpārdošanu, kā arī apmaiņas līgumus reglamentē šī likuma noteikumi, ja šie līgumi ir noslēgti starp komersantu un patērētāju.
24 Saskaņā ar Likuma 4/2012 2. pantu daļlaika lietojuma tiesību līgums ir līgums, kura termiņš ir ilgāks par vienu gadu un ar kuru patērētājs par atlīdzību iegūst tiesības izmantot vienu vai vairākas naktsmītnes uz vairāk nekā vienu apmešanās laikposmu.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
25 Prasītājas pamatlietā ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgās, kuras dzīvo Apvienotajā Karalistē un kuras attiecīgi 2008. gada 14. aprīlī un 2010. gada 28. jūnijā ar Diamond Resorts Europe, Anglijas sabiedrību, kas Spānijā darbojas kā Diamond Resorts grupas filiāle, noslēdza divus līgumus.
26 Katrs no šiem līgumiem paredz piešķirt noteiktu skaitu punktus, kas prasītājiem pamatlietā ļauj uz noteiktu laikposmu izmantot virkni naktsmītnes dažādās Eiropas valstīs, it īpaši Spānijā. Atbilstoši šiem līgumiem prasītājiem pamatlietā netiek piešķirtas konkrētas naktsmītnes, nedz arī konkrēts laikposms katrā gadā, bet gan drīzāk tādu naktsmītņu katalogs, kuru pieejamība prasītājiem ir jāpieprasa iepriekš, lai varēto tos izmantot vēlamajā brīdī.
27 Prasītāji pamatlietā lūdz atzīt šos līgumus par spēkā neesošiem, jo tie neatbilstot prasībām, kas paredzētas Likumos 42/1998 un 4/2012, kuros tostarp ir noteikts, ka nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesības ir jāieraksta Spānijas zemesgrāmatā, ka konkrēti jānosaka patērētājiem piešķirtie mājokļi, kā arī jāprecizē līgumu ilgums. Šajā kontekstā prasītāji pamatlietā uzskata, ka saskaņā ar šiem līgumiem iegūtās tiesības esot jākvalificē kā “lietu tiesības saistībā ar nekustamā īpašuma daļlaika lietojumu”.
28 Prasītāji pamatlietā iesūdzēja tiesā arī citas sabiedrības, kas ietilpst tajā pašā grupā, kurā Diamond Resorts Europe, bet kam nav nekāda sakara ar līgumiem pamatlietā.
29 Diamond Resorts Europe apgalvo, ka šie līgumi neattiecas uz lietu tiesībām, bet gan uz personiskām tiesībām. Tā uzskata, ka minētie līgumi ir jāreglamentē atbilstoši Anglijas tiesību aktiem, jo prasītāji pamatlietā ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, tiem šajā valstī ir pastāvīgā mītnesvieta un arī sabiedrību grupas atrašanās vieta ir Apvienotajā Karalistē.
30 Iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgajiem līgumiem piemērojamo tiesību aktu noteikšana ir atkarīga no atbildes uz jautājumu, kuras Romas konvencijas un Romas I regulas tiesību normas ir piemērojamas, un ka šī atbilde rada sekas šo līgumu spēkā esamībai. Šajā ziņā atbilstoši Spānijas tiesiskajam regulējumam, kas bija piemērojams šo līgumu parakstīšanas brīdī, proti, Likums 42/1998, tiek uzskatīts, ka šie līgumu rada lietu tiesības uz nekustamo īpašumu un ka šo līgumu spēkā esamība ir pakļauta formālu prasību kopumam, kas nav paredzētas Anglijas tiesību aktos. Taču spēkā esošajā Spānijas tiesiskajā regulējumā, proti, Likumā 4/2012, ir ietverta II sadaļa, kas ir interpretēta tādējādi, ka šādi līgumi ir jāuzskata par asociācijas tipa līgumiem un ka tāpēc tiem ir piemērojamas šīs sadaļās normas. Tā kā Likumā 4/2012 paredzētās formālās prasības nav augstākas, šie līgumi atbilstoši šim likumam tiktu uzskatīti par spēkā esošiem.
31 Iesniedzējtiesa uzskata – attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu noteikšanu ir vairākas iespējamās interpretācijas. Pirmkārt, gadījumā, ja tās ir attiecības starp patērētāju un komersantu, kuram Savienībā ir filiāle, ja attiecīgais līgums ir ticis parakstīts Spānijā un ja pušu pienākumi attiecas uz Spānijā esošu nekustamo īpašumu, ir jāpiemēro Spānijas tiesību akti.
32 Otrkārt, šo situāciju būtu iespējams analizēt, raugoties no Romas I regulas 3. panta 1. punktā paredzētās izvēles brīvības viedokļa, jo iepriekš izstrādāts noteikums, kurā paredzēts, ka līgumam ir piemērojami Anglijas tiesību akti, ir jāuzskata nevis par brīvu vienošanos attiecībā uz šo tiesību aktu piemērošanu, bet gan par elementu, ko uzspiedusi puse, kura šo noteikumu ir iekļāvusi līgumā, lai izvairītos no Spānijas tiesiskā regulējuma, proti, Likuma 42/1998 piemērošanas.
33 Diamond Resorts Europe uzskata, ka atbilstoši Romas konvencijas 5. pantam un Romas I regulas 6. pantam, runājot par attiecībām, kurās iesaistīti patērētāji, prioritāte ir jāpiešķir vispārējam principam, saskaņā ar ko ir piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta. Tātad būtu jāpiemēro Anglijas tiesību akti.
34 Šādā kontekstā iesniedzējtiesa vispirms vaicā, vai Romas I regula, kas aizstāj Romas konvenciju ar detalizētākām normām, var tikt piemērota līgumiem, kuri noslēgti pirms šīs regulas spēkā stāšanās, vai arī ir jāpiemēro iepriekš spēkā esošais tiesiskais regulējums.
35 Turklāt, ņemot vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības, šī tiesa uzskata, ka ir jānosaka, vai Savienības tiesību normas joprojām ir piemērojamas šīs valsts pilsoņiem.
36 Visbeidzot minētā tiesa izvirza jautājumu par līgumattiecību, kas saista puses, rakstura noteikšanu, proti, par to, vai attiecīgās tiesības ir lietu tiesības vai asociācijas tipa personiskās tiesības. Būtu pat iespējams kvalificēt tās kā nekustamā īpašuma normas/īres tiesības, un šādā gadījumā no Romas I regulas 4. panta izrietētu divas iespējas, proti, iespēja piemērot tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas attiecīgais īpašums, vai tās valsts tiesību aktus, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta, atkarībā no tā, vai nomas/īres ilgums attiecīgi pārsniedz vai nepārsniedz sešus mēnešus.
37 Šādos apstākļos Primera Instancia e Instrucción no o 2 de Granadilla de Abona (Granadiljas de Avonas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Romas Konvencija] un [Romas I regula] ir jāuzskata par piemērojamām līgumiem, kuros abas puses ir Apvienotās Karalistes pilsoņi?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Vai [Romas I regula] ir jāinterpretē kā piemērojama līgumiem, kuri noslēgti pirms tās stāšanās spēkā, atbilstoši minētās regulas 24. pantam? Ja atbilde ir noliedzoša, vai līgums par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām, ko iegūst līdz ar kluba punktu iegādi, ir iekļauts [Romas Konvencijas] 4. panta 3. punkta vai 5. panta piemērošanas jomā, tostarp gadījumā, kad patērētājs pats izvēlas piemērot tādas valsts tiesību aktus, kas nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts? Ja atbilde ir, ka tas ir iekļauts abos gadījumos, kurš režīms ir piemērojams prioritāri?
3) Neatkarīgi no atbildēm uz otro jautājumu, vai līgums par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām, ko iegūst līdz ar kluba punktu iegādi, ir jāuzskata par līgumu, ar kuru tiek iegūtas lietu tiesības uz nekustamo īpašumu vai asociatīva tipa personiskās tiesības?
– Ja tiks uzskatīts, ka tiek iegādātas lietu tiesības, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus – [Romas I regulas] 4. panta [1. punkta] c) apakšpunktu vai 6. panta 1. punktu –, kurš no tiem ir jāpiemēro prioritāri, tostarp gadījumā, kad patērētājs pats izvēlas piemērot tādas valsts tiesību aktus, kas nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts?
– Ja tiks uzskatīts, ka tiek iegādātas personiskās tiesības, vai tās ir jāuzskata par nekustamā īpašuma nomas/īres tiesībām 4. panta [1. punkta] c) apakšpunkta izpratnē vai par pakalpojumu sniegšanu 4. panta [1. punkta] b) apakšpunkta izpratnē? Jebkurā gadījumā, vai 6. panta 1. punkts ir piemērojams prioritāri attiecībā uz patērētājiem un/vai lietotājiem, tostarp gadījumā, kad patērētājs pats izvēlas piemērot tādas valsts tiesību aktus, kas nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts?
4) Visos iepriekš minētajos gadījumos, vai valsts tiesiskais regulējums, kas nosaka, ka “visi līgumi, kuri attiecas uz tiesībām, kas saistītas ar viena vai vairāku Spānijā esošu nekustamo īpašumu izmantošanu noteiktā vai nosakāmā laika periodā gadā, ir pakļauti šā likuma noteikumiem neatkarīgi no šo līgumu noslēgšanas vietas un laika”, ir jāinterpretē kā atbilstošs noteikumiem par piemērojamajiem tiesību aktiem, kuri paredzēti [Romas Konvencijā] un [Romas I regulā]?”
Par Tiesas kompetenci
38 Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Pirmā protokola 1. pantam Tiesas kompetencē ir lemt par Romas konvencijas interpretāciju.
39 Pirmā protokola 2. panta a) punktā ir ietverts izsmeļošs saraksts ar līgumslēdzēju valstu tiesām, kuras var lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmu jautājumā, kas izvirzīts to izskatīšanā esošā lietā un kas attiecas tostarp uz šīs konvencijas tiesību normu interpretāciju, ja šīs tiesas uzskata, ka lēmums šādā jautājumā ir nepieciešams, lai tās varētu taisīt spriedumu. Atbilstoši 2. panta b) punktam, šādas tiesības ir arī līgumslēdzēju valstu tiesām, kad tās rīkojas ka apelācijas tiesas.
40 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka Primera Instancia e Instrucción no o 2 de Granadilla de Abona (Granadiljas de Avonas pirmās instances tiesa Nr. 2) nav šajā sarakstā, kurā attiecībā uz Spānijas Karalisti ir norādīta tikai “Tribunal Supremo” (Augstākā tiesa). Otrkārt, iesniedzējtiesa, būdama pirmās instances tiesa, nav aicināta rīkoties kā apelācijas tiesa šī protokola 2. panta b) punkta izpratnē pamatlietā esošā strīda kontekstā.
41 No tā izriet, ka Pirmā protokola 2. pantā paredzētie nosacījumi nav izpildīti un Tiesas kompetencē nav lemt par prejudiciālajiem jautājumiem, ciktāl tie attiecas uz Romas konvencijas interpretāciju.
42 Taču Tiesas kompetencē joprojām ir sniegt prejudiciālu nolēmumu par šajos jautājumos minēto Romas I regulas tiesību normu interpretāciju, un attiecībā šo regulu nav ierobežojumu, runājot par tiesām, kas var vērsties Tiesā.
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
43 Lai gan Spānijas valdība ir izteikusi viedokli par katru no iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, tā sākotnēji norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu esot pilnībā nepieņemams, pamatojoties uz to, ka tas neatbilst LESD 267. pantā un Tiesas reglamenta 94. pantā paredzētajiem nosacījumiem, jo iesniedzējtiesa nav norādījusi pamatlietā aplūkoto līgumu noteikumus.
44 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un valsts tiesu sadarbībā, kas noteikta ar LESD 267. pantu, tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī to jautājumu nozīmīgums, kurus tā uzdod Tiesai. Tāpēc Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, Regione Puglia, C‑110/20, EU:C:2022:5, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiski apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, Regione Puglia, C‑110/20, EU:C:2022:5, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Šajā gadījumā pat ja lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverti pamatlietā aplūkoto līgumu konkrēti noteikumi un nav sniegta attiecīgo pienākumu precīza juridiskā kvalifikācija, iesniedzējtiesa tomēr, pirmkārt, ir precīzi norādījusi saikni, kāda pastāv starp Savienības tiesību normām, kuru interpretāciju tā lūdz, un tajā izskatāmo strīdu, kā arī, otrkārt, paskaidrojusi, kādā veidā šī strīda izskatīšana ir atkarīga no Tiesas atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem.
47 Turklāt saskaņā ar Tiesas reglamenta 94. pantu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverti pietiekami faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai ļautu ne tikai ieinteresētajām pusēm iesniegt apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam, bet arī Tiesai sniegt lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.
48 Tāpēc ir jānoraida Spānijas valdības izvirzītā iebilde par nepieņemamību, ciktāl tā attiecas uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pilnībā, un jāatzīst šis lūgums par pieņemamu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
49 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Romas I regulas normas ir piemērojamas līgumiem, kuru abas puses ir vienas valsts, šajā gadījumā Apvienotās Karalistes, valstspiederīgās.
50 Šajā ziņā no Romas I regulas 1. panta formulējuma izriet, ka to piemēro līgumsaistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju.
51 Tātad šīs regulas normas ir piemērojamas jebkurām līgumsaistībām, kam ir ārvalsts elements, taču minētās regulas 1. pantā nav ietverts neviens precizējums vai prasība attiecībā uz šī ārvalsts elementa iespējamo saikni ar attiecīgo līgumslēdzēju pušu valstspiederību vai domicila vietu.
52 No tā izriet – lai gan abām pusēm, kas noslēgušas pamatlietā aplūkotos līgumus, ir tā pati valstspiederība, šie līgumi var ietilpt Romas I regulas piemērošanas jomā, jo tiem ir viens vai vairāki ārvalsts elementi.
53 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka minētos līgumus, kas tika noslēgti starp diviem Apvienotās Karalistes valstspiederīgajiem un vienu atbilstoši Anglijas un Velsas tiesībām dibinātu sabiedrību, bija paredzēts izpildīt dažādās Eiropas valstīs, it īpaši Spānijā.
54 Turklāt jānorāda – tas, ka Apvienotā Karaliste ir izstājusies no Savienības, neietekmē Romas I regulas normu piemērojamību pamatlietā.
55 Runājot par pārejas periodā piemērojamajiem noteikumiem, kādi paredzēti izstāšanās līguma 66. panta a) punktā un 126. pantā, tie tika izstrādāti attiecībā uz lietām, kas atrodas Apvienotās Karalistes tiesu un iestāžu izskatīšanā, tāpēc tie neietekmē tās Spānijas tiesas situāciju, kurā ir celta prasība.
56 No iepriekš minētā izriet, ka Romas I regulas tiesību normas ir piemērojamas dalībvalsts tiesā iesniegtā strīda kontekstā līgumiem, kuru abas puses ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgās, ciktāl šie līgumi ietver ārvalsts elementu.
Par otro un trešo jautājumu
57 Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, kura Romas I regulas tiesību norma ir piemērojama, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami līgumam par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām, kuras iegūst līdz ar kluba punktu iegādi.
58 Konkrētāk – šī tiesa vēlas noskaidrot, vai var uzskatīt, ka šāds līgums attiecas uz lietu tiesību saistībā ar nekustamo īpašumu ieguvi, kas nozīmētu, ka ir piemērojams šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts, vai arī personisko tiesību ieguvi, kad būtu piemērojams vai nu šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts, vai tās 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ciktāl šis līgums būtu uzskatāms par tādu, kura priekšmets ir attiecīgi nekustamā īpašuma noma/īre vai pakalpojumu sniegšana.
59 Katrā ziņā minētā tiesa vaicā, vai attiecībā uz patērētāju līgumu prioritāri nav jāpiemēro Romas I regulas 6. panta 1. punkta tiesību normas, un jautā par attiecīgā patērētāja brīvas izvēles piemērot citus tiesību aktus nevis tās valsts aktus, kurā ir tā pastāvīgā mītnesvieta, ietekmi.
60 Pirms atbildēt uz šiem jautājumiem, ir jāprecizē Romas I regulas piemērojamība laikā.
61 Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši Romas I regulas 28. pantam tās normas ir piemērojamas tikai līgumattiecībām, kuras radušās ar līgumslēdzēju savstarpēju piekrišanu, kas ir izteikta pēc 2009. gada 17. decembra. Savienības likumdevējs ir izslēdzis, ka minētā regula būtu bijusi nekavējoties piemērojama, kas tās piemērošanas jomā ietilpinātu pirms šī datuma noslēgto līgumu nākotnes sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 18. oktobris, Nikiforidis, C‑135/15, EU:C:2016:774, 31. un 33. punkts).
62 No judikatūras izriet, ka Romas I regulas piemērošana ir atkarīga no attiecīgā līguma noslēgšanas datuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. marts, Obala i lučice, C‑307/19, EU:C:2021:236, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Tādējādi Romas I regulas normas ir piemērojamas tikai tiem līgumiem, kas noslēgti sākot no 2009. gada 17. decembra, un nevis pēc šī datuma noslēgto līgumu nākotnes sekām.
64 Tātad pirmais līgums pamatlietā, kas tika noslēgts 2008. gada 14. aprīlī, neietilpst Romas I regulas piemērošanā laikā.
65 Tāpēc Romas I regulas normu interpretācija, ko Tiesa sniegs iesniedzējtiesai, atbildot uz tās uzdotajiem jautājumiem, attieksies tikai uz otro līgumu pamatlietā, proti, to, kas tika noslēgts 2010. gada 28. jūnijā (turpmāk tekstā – strīdīgais līgums”).
66 Attiecībā uz jautājumu par to tiesību aktu noteikšanu, kas piemērojami līgumam par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām, kādas iegūst līdz ar kluba punktu iegādi, ir jāatgādina, ka no Romas I regulas 6. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir ieviest kolīziju normas, kas paredzētu vienas un tās pašas valsts tiesību aktus neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesā celta prasība, lai veicinātu tiesvedības iznākuma paredzamību, noteiktību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem un spriedumu brīvu apriti.
67 Tādējādi Romas I regulas II nodaļā ir paredzēti vienveidīgi noteikumi, kuros nostiprināts princips, saskaņā ar ko prioritāte ir piešķirama pušu gribai, un pusēm šīs regulas 3. pantā ir piešķirta brīvība izvēlēties tiesību aktus, kuri piemērojami līgumam.
68 Šajā ziņā 3. panta 1. punktā ir prasīts, ka izvēlei attiecībā uz piemērojamajiem tiesību aktiem ir jābūt vai nu skaidri izdarītai, vai arī tai nepārprotami jābūt izteiktai līguma noteikumos vai lietas apstākļos.
69 Ja puses nav izdarījušas izvēli par piemērojamajiem tiesību aktiem, Romas I regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēti piesaistes kritēriji atkarībā no dažāda veida līgumiem, kuru vidū ir līgumi, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, proti, līgumi, kuru priekšmets ir lietu tiesības uz nekustamo īpašumu vai nekustamā īpašuma noma/īre, un pakalpojumu sniegšanas līgumi.
70 Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem izriet, ka strīdīgajā līgumā Anglijas tiesību akti ir norādīti kā šim līgumam piemērojamie tiesību akti un ka tas tika noslēgts ar patērētāju.
71 Saskaņā ar Romas I regulas 6. panta 2. punktu starp patērētāju un uzņēmēju noslēgtā līgumā puses var izvēlēties šim līgumam piemērojamos tiesību aktus, tomēr šīs izvēles dēļ patērētājam nevar tikt liegta aizsardzība, ko viņam nodrošina noteikumi, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, saskaņā ar tiesību aktiem, kas būtu bijuši piemērojami, ja nebūtu izdarīta izvēle, pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka šādu līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā patērētajam ir pastāvīgā mītnesvieta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. februāris, ShareWood Switzerland, C‑595/20, EU:C:2022:86, 15. un 16. punkts).
72 Tāpat arī attiecīgajam līgumam ir jāatbilst 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem līgumu ir noslēdzis patērētājs mērķiem, ko var uzskatīt par nesaistītiem ar viņa arodu vai profesiju, uzņēmējs savu komercdarbību vai profesionālo darbību veic valstī, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta, vai tas kā citādi vērš šādu darbību uz minēto valsti vai vairākām valstīm, tostarp minēto valsti, ja līgums attiecas uz šādu darbību jomu.
73 Šajā gadījumā, ja strīdīgais līgums atbilstu Romas I regulas 6. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, pušu izvēles attiecībā uz piemērojamajiem tiesību aktiem atbilstoši 6. panta 2. punktam dēļ attiecīgajam patērētājam netiek liegta aizsardzību, ko viņam nodrošina tās valsts tiesību akta imperatīvās normas, kurā ir tā pastāvīgā mītnesvieta.
74 Tā tas nevar būt pamatlietas situācijā, jo izvēlētie piemērojamie tiesību akti ir tās valsts tiesību akti, kurā attiecīgajiem patērētājiem ir pastāvīgā mītnes vieta, proti, Anglijas tiesību akti.
75 Interpretācija, saskaņā ar kuru būtu iespējams atkāpties no Romas I regulā paredzētajiem tiesību normu kolīzijas noteikumiem, lai noteiktu patērētāju līgumam piemērojamos tiesību aktus, jo citi tiesību akti būtu labvēlīgāki patērētājam, noteikti būtiski apdraudētu vispārējo prasību par piemērojamo tiesību aktu paredzamību un tādējādi tiesiskās drošības principu līgumattiecībās, kurās iesaistīti patērētāji (pēc analoģijas skat. spriedumu 2013. gada 12. septembris, Schlecker, C‑ 64/12, EU:C:2013:551, 35. punkts).
76 Turklāt, tā kā Romas I regulas 6. pantam ir ne tikai īpašs, bet arī izsmeļošs raksturs, šajā pantā paredzētos tiesību normu kolīzijas noteikumus nevar grozīt vai papildināt ar citiem šajā regulā paredzētajiem tiesību normu kolīzijas noteikumiem, izņemot, ja minētajā panta ietvertajā konkrētā noteikumā uz to nav tieša atsauce (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 20. oktobris, ROI Land Investments, C‑604/20, EU:C:2022:807, 40. un 41. punkts).
77 No iepriekš minēta izriet, ka uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka
– Romas I regulas 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja patērētāju līgums atbilst Romas I regulas 6. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, šī līguma puses atbilstoši šīs regulas 3. pantam var izvēlēties minētajam līgumam piemērojamos tiesību aktus, tomēr ar nosacījumu, ka šīs izvēles dēļ attiecīgajam patērētājam netiek liegta aizsardzība, kādu viņam nodrošina noteikumi, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, saskaņā ar tiesību aktiem, kas būtu piemērojami, ja nebūtu izdarīta izvēle, un pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka šādu līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā patērētājam ir pastāvīgā dzīvesvieta;
– ņemot vērā šis pašas regulas 6. panta 2. punkta saistošo un izsmeļošo raksturu, no šī noteikuma nevar atkāpties par labu tiesiskajam regulējumam, kas – iespējams – ir labvēlīgāks patērētājam.
Par ceturto jautājumu
78 Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram visiem līgumiem par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām ir piemērojami šī tiesiskā regulējuma noteikumi neatkarīgi no pušu izdarītās izvēles attiecībā uz konkrētajam līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem.
79 Tāpat kā lielākā daļa lietas dalībnieku, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus pamatlietā, jāatgādina, ka atbilstoši Romas I regulas 9. pantam šīs regulas tiesību normas nedrīkst apdraudēt tiesas, kurā celta prasība, vietas prevalējošas imperatīvas normas, kas ir saistošas normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam saskaņā ar šo regulu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, Unamar, C‑184/12, EU:C:2013:663, 48. punkts).
80 Tomēr, un pat neatsaucoties uz 9. pantu, iesniedzējtiesa ceturtajā jautājumā vienīgi citē fragmentu no Likuma 42/1998 papildu normas, atbilstoši kurai visi līgumi, kas attiecas uz tiesībām, kuras saistītas ar Spānijā esoša nekustamā īpašuma izmantošanu, ir pakļauti šā likuma noteikumiem, neatsaucoties tomēr uz Likuma 4/2012 saturu, kurā, šķiet, ir paredzēti mazāk ierobežojoši noteikumi attiecībā uz šādu izmantošanu, un kuru piemērojamību arī minētā tiesa neizslēdz, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma.
81 Ņemot vērā, ka šajā nolēmumā nav ietverts nedz pamatlietā aplūkoto tiesību aktu atbilstošo normu precīzs saturs, nedz arī pat niecīgs paskaidrojums attiecībā uz šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu procesuālajiem aspektiem vai izņēmuma apstākļiem, kas pamatotu sabiedrības interešu, kuru aizsardzība ir šo normu mērķis, ņemšanu vērā, Tiesa nevar zināt iemeslus, kādēļ iesniedzējtiesa vaicā par minētā tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām.
82 Šādos apstākļos un ņemot vērā to, ka ceturtais jautājums neatbilst Reglamenta 94. panta prasībām, Tiesa nevar sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi uz šo jautājumu. Tāpēc minētais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
83 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I), tiesību normas ir piemērojamas dalībvalsts tiesā iesniegtā strīda kontekstā līgumiem, kuru abas puses ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgās, ciktāl šie līgumi ietver ārvalsts elementu.
2) Regulas Nr. 593/2008 6. panta 2. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka,
– ja patērētāju līgums atbilst 6. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, šī līguma puses atbilstoši šīs regulas 3. pantam var izvēlēties minētajam līgumam piemērojamos tiesību aktus, tomēr ar nosacījumu, ka šīs izvēles dēļ attiecīgajam patērētājam netiek liegta aizsardzība, kādu viņam nodrošina noteikumi, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, saskaņā ar tiesību aktiem, kas būtu piemērojami, ja nebūtu izdarīta izvēle, un pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka šādu līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā patērētājam ir pastāvīgā dzīvesvieta;
– ņemot vērā šīs pašas regulas 6. panta 2. punkta saistošo un izsmeļošo raksturu, no šī noteikuma nevar atkāpties par labu tiesiskajam regulējumam, kas – iespējams – ir labvēlīgāks patērētājam.
Paraksti