ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU]

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 14. septembrī (1)

Lieta C‑582/21

FY

pret

Profi Credit Polska S.A. w Bielsku Białej

(Sąd Okregowy Warszawa‑Praga w Warszawie (Varšavas‑Prāgas apgabaltiesa Varšavā, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Pieteikums par tiesvedības, kas pabeigta ar aizmugurisku spriedumu, atjaunošanu – Res judicata spēks – Pamati tiesvedības atjaunošanai – Līdzvērtības un efektivitātes principi – Valsts tiesību interpretācija, kas atbilst Savienības tiesībām

I.      Ievads

1.        Ar šo lietu tiek ieviests jauns skatpunkts uz procesuālo aizsardzību, kas jānodrošina patērētājiem pret negodīgiem līguma noteikumiem. Konkrētāk, šajā lietā Tiesa ir aicināta precizēt, vai šī aizsardzība nozīmē, ka nav jāpiemēro res judicata spēks valsts tiesībās, lai varētu atjaunot tiesvedību, kurā esot pieļauti trūkumi tādēļ, ka valsts tiesa nav pēc savas ierosmes pārbaudījusi attiecīgo līgumattiecību iespējamo negodīgumu.

2.        Valsts faktiskos un tiesiskos apstākļus, kuros radies šis jautājums, var apkopot šādi. Sūdzības iesniedzējai pamatlietā – FY – tika piespriests atmaksāt neatmaksāto aizdevuma summu, ko viņai bija piešķīrusi patēriņa kredītu sabiedrība Profi Credit Polska. Viņas pienākums veikt samaksu tika noteikts aizmuguriskā spriedumā, kas pieņemts, pamatojoties uz parādnieka parakstītu blanko vekseli, kuru vēlāk aizpildīja Profi Credit Polska un uz kuru tā atsaucās.

3.        Valsts tiesa pieņēma aizmugurisko spriedumu, lai gan tās rīcībā nebija aizdevuma līguma noteikumu. Tādējādi tā nepārbaudīja to iespējamo negodīgumu. Lai gan FY neapstrīdēja šo spriedumu, viņa vēlāk uzskatīja, ka apstākļi, kādos tas pieņemts, bija pretrunā Tiesas spriedumiem, kas pasludināti vairākus mēnešus vēlāk. Attiecīgi viņa iesniedza pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu.

4.        Saskaņā ar valsts tiesībām šāda veida pieteikumu var apmierināt, ja inter alia i) valsts tiesību normu, uz kuru pamatojas attiecīgajā tiesvedībā, valsts konstitucionālā tiesa vēlāk ir atzinusi par nesaderīgu ar augstāka spēka likumu vai ja ii) attiecīgajai pusei ir tikusi “nelikumīgi atņemta iespēja veikt procesuālās darbības”.

5.        Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vaicā, vai, ņemot vērā pirmo iespēju, atbilstoši līdzvērtības principam paplašināt tiesvedības atjaunošanas iespēju valsts līmenī, pamatojoties uz vēlāku Tiesas nolēmumu, kas pieņemts prejudiciāla nolēmuma veidā, kā noteikts LESD 267. pantā.

6.        Turklāt tā vēlas noskaidrot, vai pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām – ņemot vērā otro iespēju – nozīmē, ka puse ir jāuzskata par tādu, kurai “nelikumīgi atņemta iespēja veikt procesuālās darbības”, ja valsts tiesa nepārbauda patērētāju līguma noteikumu iespējamo negodīgumu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

7.        Direktīvas 93/13/EEK (2) 6. panta 1. punktā noteikts, ka “dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”.

8.        Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos”.

B.      Polijas tiesības

1.      Polijas Konstitūcija

9.        Saskaņā ar Polijas Konstitūcijas 190. panta 4. punktu “Trybunał Konstytucyjny [(Konstitucionālā tiesa; turpmāk tekstā – “Konstitucionālā tiesa”)] spriedums, ar ko par neatbilstošu Konstitūcijai, starptautiskam līgumam vai likumam tiek atzīts normatīvs akts, uz kuru pamatojoties ir pasludināts galīgs tiesas nolēmums, galīgs pārvaldes lēmums vai lēmums saistībā ar citu lietu, ir pamats tiesvedības atjaunošanai, lēmuma atcelšanai vai cita risinājuma pieņemšanai atbilstoši principiem un veidam, kāds noteikts attiecīgajai tiesvedībai piemērojamos noteikumos”.

2.      Civilprocesa kodekss

10.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir sniegta šāda informācija par piemērojamajām valsts tiesību normām. Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss; turpmāk tekstā – “CPK”) 339. panta 1. punkts noteic, ka gadījumā, ja atbildētājs nav ieradies uz tiesas sēdi vai ir ieradies, bet nepiedalās tajā, tiesa taisa aizmugurisku spriedumu.

11.      CPK 399. panta 1. punkts paredz iespēju lūgt atjaunot tiesvedību, kas pabeigta ar galīgu spriedumu.

12.      CPK 401. panta 2. punktā ir noteikts, ka var iesniegt pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu tās spēkā neesamības dēļ, ja kādam lietas dalībniekam nav bijusi iespēja būt lietas dalībniekam vai arī ja viņš nav bijis pienācīgi pārstāvēts vai viņam tiesību pārkāpuma dēļ nav bijusi iespēja veikt procesuālas darbības.

13.      Atbilstoši CPK 407. panta 1. punktam pieteikums par tiesvedības atjaunošanu ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā; šis laikposms sākas dienā, kad procesa puse uzzina par tiesvedības atjaunošanas pamatu, bet, ja pamats ir iespējas veikt procesuālas darbības liegšana vai nepienācīga pārstāvība – no dienas, kad procesa puse, tās institūcija vai likumiskais pārstāvis uzzinājis par spriedumu.

14.      CPK 401.¹ pants paredz, ka var iesniegt pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu arī, ja Konstitucionālā tiesa ir konstatējusi normatīvā akta, uz kura pamata ir pieņemts nolēmums, neatbilstību Konstitūcijai, ratificētam starptautiskam līgumam vai likumam.

15.      Atbilstoši CPK 407. panta 2. punktam pieteikums par tiesvedības atjaunošanu ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kad stājās spēkā Konstitucionālās tiesas nolēmums.

16.      Saskaņā ar CPK 410. panta 1. punktu tiesa noraida pieteikumu, kas iesniegts pēc noteiktā termiņa, kas nav pieņemams vai nav balstīts uz likumā noteikta pamata.

III. Fakti, tiesvedība valsts tiesā un uzdotie prejudiciālie jautājumi

17.      2015. gada 16. jūnijā FY noslēdza aizdevuma līgumu ar patēriņa kredītu sabiedrību Profi Credit Polska. Aizdevuma atmaksa tika nodrošināta, izsniedzot blanko vekseli, ko parakstīja FY.

18.      2017. gada 30. oktobrī Profi Credit Polska cēla prasību pret FY Sąd Rejonowy dla Warszawy Pragi‑Południe w Warszawie (Dienvidprāgas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija; turpmāk tekstā – “rajona tiesa”) par neatmaksātās summas un procentu samaksu. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav precizēti apstākļi, kas ir šīs prasības pamatā. Tomēr, šķiet, būtiski ir tas, ka prasības pieteikumam tika pievienots tikai vekselis (ko šī sabiedrība aizpildīja, norādot maksājamo summu) un paziņojums par aizdevuma līguma izbeigšanu.

19.      Rajona tiesa, konstatējusi, ka nav pamata izdot maksājuma rīkojumu, ieplānoja tiesas sēdi (3). Tika uzskatīts, ka FY par to ir informēta. Šī tiesa 2018. gada 17. aprīlī pasludināja aizmugurisku spriedumu, ar kuru viņai tika piespriests samaksāt prasīto summu (noraidot prasību tikai daļā par prasītajiem procentiem), pamatojoties tikai uz vekseļa un prasības pieteikuma saturu. Tā nebija pieprasījusi, lai Profi Credit Polska tai iesniegtu aizdevuma līgumu, un tādējādi tā nepārbaudīja, vai šajā līgumā bija ietverti negodīgi noteikumi. Minētais aizmuguriskais spriedums tika pasludināts par izpildāmu nekavējoties, un FY to neapstrīdēja.

20.      Tomēr 2019. gada 25. jūnijā FY iesniedza rajona tiesā pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu. Viņa apgalvoja, ka minētā tiesa ir nepareizi interpretējusi Direktīvu 93/13 un nav ņēmusi vērā it īpaši Tiesas spriedumu lietā Profi Credit Polska I (4) (pasludināts pēc aizmuguriskā sprieduma pasludināšanas). Viņasprāt, rajona tiesa nebija rūpīgi pārbaudījusi attiecīgo līguma noteikumu negodīgumu, tādējādi atņemot viņai iespēju veikt procesuālas darbības CPK 401. panta 2. punkta izpratnē.

21.      Rajona tiesa ar 2020. gada 27. augusta rīkojumu noraidīja šo pieteikumu, konstatējot, ka tas ir iesniegts novēloti un nav balstīts uz likumā noteiktiem pamatiem. Tā arī norādīja, ka FY bija jāmēģina aizstāvēt savu prasību (tiesvedībā, kurā tika pieņemts aizmugurisks spriedums), bet viņa to nav darījusi.

22.      FY iesniedza apelācijas sūdzību par šo rīkojumu Sąd Okręgowy Warszawa‑Praga w Warszawie (Varšavas‑Prāgas apgabaltiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa pamatlietā.

23.      Tiesvedībā šajā tiesā Rzecznik Finansowy (Finanšu ombuds) norādīja, ka tādas tiesvedības atjaunošanas pamats, kurā pasludināts aizmugurisks spriedums, var tikt balstīts uz plašu interpretāciju CPK 401.¹ pantam, kurš attiecas uz tiesvedības atjaunošanu, pamatojoties uz (vēlāku) valsts konstitucionālās tiesas nolēmumu. Viņa ieskatā aizmuguriskais spriedums tika pieņemts, neizpildot rajona tiesas pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt strīdīgā aizdevuma līguma noteikumus (5). Finanšu ombuds norādīja uz Konstitucionālās tiesas lomas līdzību ar Tiesas lomu, lai pamatotu argumentu, ka pēdējās minētās tiesas nolēmums arī var būt par likumīgu pamatu tiesvedības atjaunošanai saskaņā ar līdzvērtības principu.

24.      Finanšu ombuds pakārtoti norādīja, ka varētu būt arī iespējams atjaunot attiecīgo tiesvedību, pamatojoties uz CPK 401. panta 2. punktu, jo uz to, ka tiesa nav veikusi ex officio pārskatīšanu, attiecas minētās tiesību normas piemērošanas joma (un tas ir uzskatāms par tiesību liegšanu pusei veikt procesuālas darbības) (6). Turklāt viņš piekrita FY attiecībā uz strīdīgo noteikumu negodīgumu.

25.      Šajā kontekstā iesniedzējtiesai rodas šaubas par to, kā pareizi rīkoties.

26.      No vienas puses, tā uzsver res judicata principa nozīmi un norāda, ka neviena Savienības tiesību norma vai valsts tiesību norma neuzliek valsts tiesām pienākumu atjaunot tiesvedību, kurā ir pieņemts galīgs tiesas nolēmums, lai ņemtu vērā Tiesas spriedumu, kurā interpretētas Savienības tiesības.

27.      No otras puses, tā vaicā, vai ir iespējams nonākt pie pretēja secinājuma, pamatojoties uz līdzvērtības principu vai pienākumu interpretēt valsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām.

28.      Svarīgi ir tas, ka iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā Tiesas spriedumus Profi Credit Polska I, Profi Credit Polska II (7) un Kancelaria Medius, ir “ļoti iespējams”, ka aizmuguriskais spriedums tika pieņemts, “klaji pārkāpjot” valsts tiesību normas, ar kurām transponēts Direktīvas 93/13 6. un 7. pants (8). Tomēr tā paskaidro, ka tā nevar izskatīt lietu, jo tai ir ierobežota iespēja pārbaudīt, pirmkārt, vai ir ievēroti termiņi un, otrkārt, vai pieteikums par tiesvedības atjaunošanu ir balstīts uz vienu no likumā noteiktajiem pamatiem. Šajā procesuālajā kontekstā ir jānoskaidro, vai interpretējošs prejudiciāls nolēmums var būt šāds pamats.

29.      Ņemot vērā šos apsvērumus, Sąd Okręgowy Warszawa‑Praga w Warszawie (Varšavas‑Prāgas apgabaltiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādus Tiesai prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai LES 4. panta 3. punkts un 19. panta 1. punkts, ņemot vērā no [Tiesas] judikatūras izrietošo līdzvērtības principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka [Tiesas] nolēmums par Savienības tiesību interpretāciju, kas sniegts atbilstoši LESD 267. panta 1. punktam, ir pamats tiesvedības atjaunošanai civillietā, kurā pieņemts galīgs nolēmums, ja tāda valsts tiesību norma kā [CPK] 401.¹ pants ļauj atjaunot tiesvedību lietā, kurā ir pieņemts galīgs nolēmums, pamatojoties uz tiesību normu, ko Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) ar spriedumu ir atzinusi par neatbilstošu augstāka spēka tiesību normai?

2)      Vai Savienības tiesībām atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas princips, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta un [Tiesas] judikatūras, liek plaši interpretēt tādu valsts tiesību normu kā [CPK] 401. panta 2. punkts tādējādi, ka tas ir pamats tiesvedības atjaunošanai lietā, kurā pasludināts galīgs aizmugurisks spriedums un kurā tiesa, neizpildot pienākumus, kas izriet no Tiesas sprieduma [Profi Credit Polska I], nav pārbaudījusi starp patērētāju un aizdevuma devēju noslēgto līgumu attiecībā uz negodīgiem līguma noteikumiem, bet ir pārbaudījusi tikai vekseļa formālo spēkā esamību?”

30.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Polijas valdība un Eiropas Komisija. Abas puses tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 24. janvārī, sniedza mutvārdu apsvērumus.

IV.    Juridiskā analīze

31.      Pievērsīšos šajā lietā uzdoto jautājumu būtībai, pirmkārt, sniedzot sākotnējas piezīmes par nostāju Savienības tiesībās attiecībā uz res judicata spēku valsts tiesībās, jo īpaši patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos, un par tiesisko drošību, kuras īpašā izpausme ir res judicata spēks (1).

32.      Otrkārt, paskaidrošu, ka līdzvērtības princips nenozīmē, ka civilprocesa atjaunošanai būtu jābūt iespējamai, pamatojoties uz šīs Tiesas interpretējošu prejudiciālu nolēmumu, ja tas ir iespējams atbilstoši valsts tiesībām, pamatojoties uz konkrētiem valsts konstitucionālās tiesas spriedumiem (2).

33.      Treškārt, lai ierosinātu atbildi uz otro uzdoto jautājumu (par pienākumu veikt atbilstīgu interpretāciju), būs jānoskaidro vairāki aspekti, kas izriet no šā jautājuma. Šajā kontekstā paskaidrošu, ka patērētāju aizsardzības pret negodīgiem noteikumiem efektivitāte automātiski neprasa dalībvalstīm paredzēt ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekli, ja valsts tiesa nav pārbaudījusi, vai patērētājam saistoši līguma noteikumi faktiski ir negodīgi. Tomēr arī paskaidrošu, ka īpašie apstākļi, kādos aizmuguriskais spriedums, šķiet, ir pieņemts un kļuvis galīgs, rada nepieciešamību nodrošināt attiecīgajam patērētājam tiesību aizsardzības līdzekli. Lai gan, manuprāt, iespēja apmierināt FY pieteikumu par tiesvedības atjaunošanu būs atkarīga no Polijas tiesībās pieejamajām interpretācijas iespējām (un no piemērojamajiem termiņiem), paskaidrošu, ka Tiesas judikatūra paredz viņai citus procesuālos līdzekļus, ar kuriem var atjaunot viņas tiesības neuzņemties saistības (iespējams) negodīgo līguma noteikumu dēļ (3).

A.      Savienības tiesības, “res judicata” spēks valsts tiesībās un tiesiskās drošības princips

34.      Vispirms būtu jānorāda, ka tādi ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekļi kā pamatlietā aplūkotie parasti ļauj atcelt galīgus tiesas nolēmumus. Tādēļ šie līdzekļi pēc savas būtības ietekmē res judicata principu, kas citādi liedz apstrīdēt galīgus tiesas nolēmumus.

35.      Lai gan res judicata princips ir tiesiskās drošības principa izpausme (9), tā darbība ne vienmēr ir absolūta (kā par to liecina ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļu esamība). Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka izņēmumi no šā principa, kas noteikti valsts tiesību aktos, var izraisīt to, ka atbilstoši Savienības tiesībām ir nepieciešami papildu izņēmumi.

36.      Jautājums par to, vai šīs tiesības dažās situācijās var nozīmēt, ka nav jāņem vērā res judicata spēks valsts tiesībās, tiek aplūkots – tā kā šajā jautājumā nav īpašu noteikumu – caur līdzvērtības un efektivitātes principu klasisko prizmu, kas nosaka dalībvalstu procesuālās autonomijas īstenošanu saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības pienākumu. Attiecīgi Savienības tiesību vispārējā nostāja ir tāda, ka tās neprasa nepiemērot res judicata spēku valsts tiesībās, lai labotu valsts tiesību situācijas neatbilstību Savienības tiesībām, ja vien tas nav pretēji kādam no iepriekš minētajiem principiem (10).

37.      Šādā kontekstā novērtējums parasti tiek veikts piesardzīgi. Tiesa vairākkārt atgādina res judicata principa nozīmi, jo tas tiek pasniegts kā pamatots ar interesi par tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti un pienācīgu tiesas spriešanu (11). Kā jau norādīts, šis princips atbilst arī tiesvedības dalībnieku interesēm, lai viņu lieta tiktu galīgi atrisināta, un tādēļ to var uzskatīt par garantiju, kas izriet no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, vienlaikus veicinot plašāku mērķi – sabiedrības intereses, lai būtu tāda tiesību sistēma, kuras stabilitātei sabiedrība var uzticēties (12).

38.      Attiecīgi ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļi – kā izņēmumi no res judicata principa – ir rūpīgi jāizvērtē. Lai gan precīzi to piemērošanas nosacījumi var atšķirties atkarībā no konkrētās tiesību sistēmas, tie atspoguļo valsts likumdevēja panākto trauslo līdzsvaru starp vispārējām interesēm pēc tiesiskās drošības, no vienas puses, un interesēm panākt taisnīgu rezultātu konkrētos un ierobežotos apstākļos, no otras puses. (13)

39.      To piesardzīga izstrāde atspoguļo jau atgādināto faktu, ka tie ietekmē tiesisko attiecību stabilitāti un kavē tiesiskās drošības principu, kas netieši ietverts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECPAK) 6. pantā (14) un kas tiek uzskatīts par “vienu no tiesiskuma pamataspektiem” (15). Šā iemesla dēļ ir ticis uzskatīts, ka galīgie spriedumi ir atstājami neskarti, ja vien pie pretēja secinājuma nav jānonāk būtisku un pārliecinošu apstākļu dēļ, piemēram, būtisku trūkumu vai tiesas kļūdas novēršanai (16).

40.      Šie vispārīgie apsvērumi, protams, ir būtiski arī šīs lietas izvērtēšanai un nozīmē, ka, lai sniegtu atbildi uz abiem iesniedzējtiesas šajā lietā uzdotajiem jautājumiem, iepriekš minētie principi – kuru mērķis ir uzlabot Savienības tiesību piemērošanu – būs jāpārbauda īpaši sarežģītā un delikātā kontekstā.

B.      Līdzvērtības princips un Konstitucionālās tiesas nolēmumi

41.      Lai ierosinātu atbildi uz pirmo uzdoto jautājumu, vispirms sīkāk iztirzāšu ierobežojumus, ko Savienības tiesības kopumā un jo īpaši līdzvērtības princips nosaka attiecībā uz res judicata spēku valsts tiesībās (a). Ņemot vērā izklāstīto piemērojamo analītisko satvaru, noteikšu to Konstitucionālās tiesas nolēmumu kategoriju, kas ir jāizvērtē šo ierobežojumu gaismā. Šis aspekts izraisīja plašas diskusijas šīs tiesvedības laikā (b). Uz šā pamata izklāstīšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka atšķirības starp attiecīgo valsts nolēmumu iezīmēm, no vienas puses, un Tiesas interpretējošu prejudiciālo nolēmumu iezīmēm, no otras puses, neļauj piemērot līdzvērtības principu, lai šie nolēmumi veidotu (jaunu) likumā noteiktu pamatu attiecīgajam ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklim (c).

1.      Līdzvērtības princips un “res judicata” spēks valsts tiesībās

42.      Kā jau norādīju, līdzvērtības princips noteiktos apstākļos var ietekmēt res judicata spēku valsts tiesībās.

43.      Konkrētāk, šis princips aizliedz dalībvalstīm prasībām, kas saistītas ar Savienības tiesību pārkāpumu, noteikt mazāk labvēlīgus procesuālos noteikumus nekā tie, kas piemērojami līdzīgai procedūrai, kuras pamatā ir valsts tiesību pārkāpums. (17) Šajā kontekstā tas nozīmē, ka gadījumos, kad valsts tiesībās ir paredzēti izņēmumi attiecībā uz res judicata spēku, lai būtu iespējams labot no valsts tiesībām izrietošu tiesību pārkāpumus, šie izņēmumi ir jāpiemēro arī līdzīgām prasībām, kuru pamatā ir Savienības tiesību pārkāpums.

44.      Lai noskaidrotu, vai kopumā atbilstoši valsts tiesībām celtu prasību var uzskatīt par līdzīgu prasībai, kas celta, lai aizsargātu no Savienības tiesībām izrietošas tiesības, principā ir jāņem vērā to attiecīgais mērķis, cēlonis un galvenie elementi (18).

45.      Tomēr šīs lietas kontekstā jautājums ir nevis par to, vai divas konkrētas procedūras ir uzskatāmas par līdzīgām (un tādējādi tām ir jāpiemēro līdzvērtīgi nosacījumi) (19), bet par to, vai vienai procedūrai ir jākļūst pieejamai, pamatojoties uz interpretējošu prejudiciālu nolēmumu, ja to var sākt ar īpaša veida valsts tiesu nolēmumiem.

46.      Iepriekš līdzīgs scenārijs ir novedis pie spriedumiem Impresa Pizzarotti (20), XC un Hochtief (21).

47.      Situācija, kas noslēdzās ar spriedumu Impresa Pizzarotti, bija saistīta ar (pēdējās instances) valsts tiesu, kurai bija, šķiet, diezgan plašas pilnvaras papildināt savus galīgos spriedumus, lai labotu valsts tiesību pārkāpumus, izmantojot mehānismu, ko dēvē par “res judicata, kas veidojas pakāpeniski” (22). Tiesa secināja, ka šādos apstākļos šis mehānisms ir jādara pieejams, lai situāciju atkal saskaņotu ar attiecīgajām Savienības tiesībām (publiskā iepirkuma līgumu jomā).

48.      Spriedumā Hochtief (publiskā iepirkuma lieta) Tiesa arī diezgan plaši norādīja, ka gadījumā, ja procesuālie noteikumi ļauj atcelt galīgu spriedumu, lai situāciju padarītu saderīgu ar iepriekš pieņemtu tiesas nolēmumu, ja gan tiesa, gan puses par to zināja, šai iespējai ir jābūt spēkā arī, lai situāciju padarītu saderīgu ar agrāku Tiesas nolēmumu (23).

49.      Ņemot to vērā, pēc rūpīgas Tiesas argumentāciju pārbaudes var secināt, ka šie nosacījumi, kas ļauj atcelt galīgu spriedumu, tika izklāstīti kā hipotētisks scenārijs, kas jāpārbauda iesniedzējtiesai. Šis scenārijs tika modelēts, lai atspoguļotu situāciju, kas radās minētajā lietā par prejudiciālu nolēmumu, kurš neesot ticis ņemts vērā nākamajā tiesvedības posmā, kurā tas tika lūgts. Pēc manām domām, tā arī netika precizēts, vai valsts tiesību normas, kas ļauj nepiemērot res judicata spēku, faktiski atbilst šim hipotētiskajam scenārijam (24).

50.      Visbeidzot, spriedumā XC Tiesa izslēdza iespēju, ka līdzvērtības princips varētu tikt piemērots tā, lai paplašinātu kriminālprocesa atkārtotu izskatīšanu sakarā ar ECPAK pārkāpumu, attiecinot to uz iespējamiem Savienības tiesībās garantēto pamattiesību pārkāpumiem. Tiesa savu argumentāciju pamatoja ar “ciešu funkcionālu saikni” starp attiecīgo valsts tiesību aizsardzības līdzekli un tiesvedību ECT (25). Šis tiesību aizsardzības līdzeklis patiešām tika ieviests, lai būtībā īstenotu ECT spriedumus, kas pieņemti, kā saprotu, individuāli saistītās lietās (26). Principā šos spriedumus var pieprasīt un pieņemt tikai pēc tam, kad ir izsmelti visi valsts tiesību aizsardzības līdzekļi. Tiesa šo situāciju pretstatīja loģikai, kas regulē uz Savienības tiesībām balstītu tiesību īstenošanu tiesā, kuru izmanto pirms galīga valsts tiesas nolēmuma pieņemšanas, tostarp izmantojot prejudiciālu nolēmumu tiesvedības mehānismu.

51.      Lai gan šī judikatūra, protams, ir noderīgs atsauces pamats, neviens no iepriekš īsumā minētajiem spriedumiem precīzi neatbilst izskatāmajai situācijai. Patiešām, līdzvērtības principa seku pārbaude noteikti ir atkarīga no konkrētās lietas, jo tā ietver attiecīgo tiesību aizsardzības līdzekļu konkrēto iezīmju salīdzinājumu.

52.      Lai varētu veikt šādu analīzi šajā lietā, tagad paskaidrošu, kādi Konstitucionālās tiesas nolēmumi ir uzskatāmi par būtiskiem šim nolūkam.

2.      Būtiskie Konstitucionālās tiesas nolēmumi

53.      Lai gan pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumā tas nav precizēts, var secināt, ka Konstitucionālās tiesas nolēmumi, uz kuriem var atsaukties, lai atjaunotu tiesvedību saskaņā ar CPK 401.¹ pantu, ir pieņemti pēc galīgā tiesas nolēmuma, kura pārskatīšana tiek lūgta. Patiešām, cik saprotu, CPK 401.¹ panta, uz kuru attiecas šis jautājums, pamatā esošā loģika ietver ideju, ka tikai ar vēlāku Konstitucionālās tiesas spriedumu kļūst skaidrs, ka iepriekšējais tiesas nolēmums balstās uz prettiesisku pamatu.

54.      Tāpat arī trīs iepriekš minētie interpretējošie prejudiciālie nolēmumi (27), kurus iesniedzējtiesa uzskatīja par iespējamiem pamatiem attiecīgās tiesvedības atjaunošanai, tika pieņemti pēc aizmuguriskā sprieduma pieņemšanas. Tādēļ pirmais uzdotais jautājums ir jāsaprot kā jautājums par to, vai var konstatēt līdzvērtību starp attiecīgajiem Konstitucionālās tiesas spriedumiem, no vienas puses, un Tiesas interpretējošajiem prejudiciālajiem nolēmumiem, no otras puses, kas abos gadījumos ir pieņemti pēc galīgā tiesas nolēmuma, kura pārskatīšana tiek prasīta.

55.      Pēc šī precizējuma iesniedzējtiesa paskaidroja, ka pastāv divu kategoriju Konstitucionālās tiesas nolēmumi, kas var būt pamats tiesvedības atjaunošanai saskaņā ar CPK 401.¹ pantu. Tie tiek dēvēti par “vienkāršiem spriedumiem”, no vienas puses, un “negatīviem interpretējošiem spriedumiem”, no otras puses (28).

56.      Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, iesniedzējtiesa paskaidroja, ka ar pirmo jautājumu tā vēlas noskaidrot, kādas sekas attiecībā uz abām minētajām kategorijām var izrietēt no līdzvērtības principa.

57.      Šajā saistībā vēlos norādīt sekojošo.

58.      Kā paskaidrots lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja Konstitucionālā tiesa ar “vienkāršu spriedumu” konstatē, ka izskatāmā valsts tiesību norma neatbilst augstāka spēka tiesību normai, izskatāmā valsts tiesību norma zaudē spēku.

59.      Gan Polijas valdība, gan Komisija, šķiet, piekrīt šai nostājai un tam, ka Konstitucionālās tiesas “vienkāršs spriedums” ir pamats civilprocesa atjaunošanai, pamatojoties uz CPK 401.¹ pantu.

60.      Tomēr izskatās, ka pastāv domstarpības par kategoriju “negatīvi interpretējoši spriedumi”.

61.      Šķiet, ka interpretējošā spriedumā Konstitucionālā tiesa pauž nostāju par to, vai konkrēta valsts tiesību normas interpretācija ir vai nav saderīga ar attiecīgo pārbaudes kritēriju. Konkrētāk, ja šāds spriedums ir negatīvs, izslēdzot noteiktu interpretāciju kā prettiesisku (“negatīvs interpretējošs spriedums”), interpretētais akts paliek spēkā.

62.      Iesniedzējtiesa atzīst, ka, lai gan ir iespējams atsaukties uz “negatīvu interpretējošu spriedumu”, lai atjaunotu administratīvu tiesvedību, Polijas tiesībās nav skaidri noteikts, vai tas pats ir iespējams attiecībā uz civilprocesu (kā tas ir pamatlietā). Minētā tiesa pieļauj, ka dominējošais viedoklis sliecas uz noliedzošu atbildi. Tomēr tā pati uzskata, ka apstiprinoša atbilde ir iespējama.

63.      Šajā kontekstā Komisija tiesas sēdē norādīja, ka Polijas valdība ir tā, kas var labāk novērtēt šo jautājumu. Tomēr tā vērsa uzmanību uz to, ka saskaņā ar valsts tiesībām tiek uzskatīts, ka Konstitucionālās tiesas nolēmumiem ir erga omnes saistošs spēks, nenošķirot dažādus spriedumu veidus, ko šī tiesa var pieņemt.

64.      Polijas valdība apgalvoja, ka “negatīvs interpretējošs spriedums” neietekmē interpretētā noteikuma spēkā esamību un tādēļ nevar būt par pamatu civilprocesa atjaunošanai. Tiesas sēdē tā uzsvēra, ka tās nostājas pamatā ir Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija; turpmāk tekstā – “Augstākā tiesa”) rezolūcija, kas, pēc tās domām, regulē šo jautājumu (29).

65.      Jāatzīmē, ka jautājums par to, vai Konstitucionālās tiesas “negatīvs interpretējošs spriedums” ir pamats civilprocesa atjaunošanai atbilstoši CPK 401.¹ pantam, protams, nav jautājums, kas jāizlemj Tiesai. Tiesvedība saskaņā ar LESD 267. pantu ir balstīta uz skaidru funkciju nošķīrumu, un šajā kontekstā valstu tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija interpretēt valsts tiesības. Šā iemesla dēļ iesniedzējtiesas apsvērumi par šādu tiesību saturu nevar tikt apšaubīti šajā tiesvedībā (30).

66.      Tāpēc balstīšos uz iesniedzējtiesas pieņēmumu, ka “negatīvs interpretējošs spriedums” var būt pamats civilprocesa atjaunošanai saskaņā ar CPK 401.¹ pantu, un šo lēmumu kategoriju iekļaušu šajā analīzē.

3.      No līdzvērtības principa izrietošās sekas

67.      Savu vērtējumu par sekām, kas izriet no līdzvērtības principa šajā lietā, sākšu ar strīdīgā ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļa mērķa iztirzāšanu. Šajā kontekstā paskaidrošu, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis, iespējams, ir saistīts ar, šķiet, tiešu Konstitucionālās tiesas nostāju par valsts (zemāka juridiska spēka) tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai vai par šādas zemāka juridiska spēka tiesību normas noteiktas interpretācijas prettiesiskumu (i).

68.      Tad pievērsīšos interpretējošo prejudiciālo nolēmumu īpatnībām, kas izpaužas kā Savienības tiesību autoritatīva interpretācija plašākā tiesu dialogā, kurā precīzas sekas attiecībā uz konkrētajām valsts tiesībām (kā zemāka juridiska spēka tiesību normām) ir jākonstatē valsts tiesai un kurā šo seku precīzs veids ir atkarīgs no vairākiem mainīgajiem lielumiem. Šī īpašā dimensija, manuprāt, ārkārtīgi apgrūtina šo nolēmumu iekļaušanos strīdīgā ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļa īpašajā loģikā, neietekmējot tiesiskās drošības imperatīvu (ii).

69.      Ja šī būtiskā atšķirība nav jāuzskata par šķērsli līdzvērtības principa piemērošanai, pakārtoti aplūkošu, kā būtu jānosaka iespējamo “iedarbinošo” prejudiciālo nolēmumu kategorija, lai nodrošinātu, ka joprojām tiek ievērotas līdzvērtības principa robežas un tiesiskās drošības imperatīvs (iii). Paplašināšu šo pakārtoto iztirzājumu, pievēršoties jautājumam par piemērojamiem termiņiem. Šis lietas aspekts pats par sevi atklāj problēmas, kas saistītas ar prejudiciālo nolēmumu loģikas integrēšanu attiecīgā ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļa mehānismā (iv).

a)      Attiecīgās prasības atbilstoši valsts tiesībām: to mērķis un funkcionālā saikne

70.      Pievēršoties šo secinājumu 44. punktā minētajam mērķa, cēloņa un galveno elementu trīspusējam testam, no lietas materiāliem izriet, ka mērķis attiecīgajām procedūrām, kuru rezultātā var tikt pieņemts Konstitucionālās tiesas spriedums, uz ko var atsaukties atbilstoši CPK 401.¹ pantam, kopumā ir panākt vai nu to, ka konkrētās valsts tiesību normas tiek atzītas par (ne)saderīgām – un attiecīgi par spēkā (ne)esošām – ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu, vai arī konstatējumu, ka konkrēta šā tiesību akta interpretācija nav saderīga ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu.

71.      Tādējādi ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļa, kas paredzēts CPK 401.¹ pantā, mērķis, šķiet, ir ļaut atcelt galīgu spriedumu pēc tam, kad tā juridiskais pamats ir zaudējis tiesisko spēku, vai pēc tam, kad ir noskaidrojies, ka šis spriedums ir balstīts uz valsts tiesību nepieļaujamu interpretāciju.

72.      Vienkāršoti izsakoties un atgādinot Tiesas izmantoto formulējumu spriedumā XC, šķiet, pastāv funkcionāla saikne starp CPK 401.¹ pantā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekli un tās valsts tiesību normas atzīšanu par nesaderīgu (vai tās interpretācijas atzīšanu par prettiesisku), uz kuru bija balstīta procedūra, kuras atjaunošana tiek prasīta.

73.      Tomēr atšķirībā no sprieduma XC funkcionālā saikne šajā lietā ir nedaudz vājāka, jo, lai būtu iespējama tiesvedības atjaunošana saskaņā ar CPK 401.¹ pantu, nav nepieciešams, lai Konstitucionālās tiesas “iedarbinošais” spriedums tiktu pieņemts lietā, kas ir individuāli saistīta ar tiesvedību, kuras atjaunošana tiek prasīta.

74.      Patiešām, šķiet, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis ir pieejams ikvienai pusei, kuras lietā ticis pieņemts nolēmums ar tādu valsts tiesību pamatu, kas vēlāk atzīts par prettiesisku, ja vien pieteikums par tiesvedības atjaunošanu ir iesniegts piemērojamajā termiņā.

75.      Šā iemesla dēļ un atšķirībā no situācijas, kas noslēdzās ar spriedumu XC, nešķiet būtiski, ka interpretējošs prejudiciāls nolēmums kopumā ir ex ante līdzeklis, lai nodrošinātu atbilstību vēl pirms galīgā valsts tiesas nolēmuma pieņemšanas. Tas, protams, attiecas arī uz atsevišķiem gadījumiem, kad šāds nolēmums ir pieprasīts. Tomēr, manuprāt, šis konkrētais apsvērums zaudē izšķirošo nozīmi, ja funkcionālā saikne starp ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekli un Konstitucionālās tiesas “iedarbinošo” spriedumu tiek paplašināta, ietverot jebkuru turpmāku šīs tiesas spriedumu, ar kuru tiek atzīts par spēkā neesošu attiecīgais juridiskais pamats vai ar kuru pieņemtā valsts tiesību interpretācija tiek izslēgta kā prettiesiska.

76.      Tomēr ar to netiek izsmeltas visas interpretējošus prejudiciālus nolēmumus raksturojošās īpašības, kas ir jāņem vērā.

77.      Šīs lietas kontekstā izšķirošas šķiet atšķirības loģikā, kas nosaka sekas, kuras izriet no attiecīgajām tiesu nolēmumu kategorijām.

78.      Kā es saprotu: ja Konstitucionālā tiesa pasludina valsts tiesību normu par nesaderīgu ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu, vairs nevar rasties diskusijas par tiesiskajām sekām, kas no šī pasludinājuma izriet attiecībā uz konkrēto zemāka juridiska spēka tiesību aktu. Kā norādīts iepriekš, šis tiesību akts tiek pasludināts par nesaderīgu un izslēgts no tiesību sistēmas. Apstrīdētais ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis ļauj šīm sekām pēc tam piešķirt konkrētu izpausmi to tiesu nolēmumu līmenī, kas pieņemti uz šā (par spēkā neesošu atzīta) juridiskā pamata.

79.      Tādu pašu apsvērumu mutatis mutandis var izteikt par “negatīviem interpretējošiem spriedumiem”.

80.      Lai gan šādi spriedumi neietekmē interpretēto valsts tiesību aktu spēkā esamību, vairs nav iespējams pieņemt noteiktu apstrīdētā zemāka juridiska spēka tiesību akta interpretāciju, un tās – līdzīgi “vienkāršo spriedumu” iznākumam – ir tiešas, nepastarpinātas Konstitucionālās tiesas nolēmuma sekas. Pēc tam šāds nolēmums tiek “pārtulkots” galīgo tiesas nolēmumu līmenī, kas ietver šādu zemāka juridiska spēka tiesību normu nepieļaujamu interpretāciju, paredzot iespēju tos atcelt ar attiecīgā ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļa palīdzību.

81.      Turpretī interpretējošu prejudiciālo nolēmumu galvenais mērķis ir sniegt Savienības tiesību (kā aplūkojamo augstāka juridiska spēka tiesību aktu) interpretāciju. Lai gan tādējādi tie ir autoritatīvs pamats, no kura ir jāatvasina attiecīgās, iespējams, nesaderīgās valsts tiesību normas sekas, šīs konkrētās sekas ir jāatvasina attiecīgajai valsts tiesai pēc tam, kad ir pieņemts prejudiciālais nolēmums un atsākta tiesvedība pamatlietā. Svarīgi ir tas, ka šo seku precīzs veids parasti būs atkarīgs no vairākiem mainīgajiem lielumiem.

82.      Šis aspekts, manuprāt, būtiski ietekmē iespēju viegli noteikt, vai konkrētais prejudiciālais nolēmums in fine izraisīs tiesiskās sekas, kuras var uzskatīt par līdzīgām tām, ko rada attiecīgie Konstitucionālās tiesas spriedumi. Tas, savukārt, būtiski ietekmē to situāciju paredzamību, kurās varētu tikt piemērots attiecīgais ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, kura piemērojamība paplašināta atbilstoši šajā lietā paredzētajam. Detalizētāk šo jautājumu aplūkošu vēlāk.

b)      Uz šo lietu attiecināmo interpretējošo prejudiciālo nolēmumu īpašās iezīmes

83.      Kā jau īsumā tika norādīts, (interpretējoša) prejudiciālā nolēmuma tiesvedības vispārējais mērķis ir nodrošināt valstu tiesām tos Savienības tiesību interpretācijas punktus, kas tām ir nepieciešami, lai atrisinātu izskatāmās lietas (tās mikromērķis), un līdz ar to – nodrošināt Savienības tiesību vienādu interpretāciju un piemērošanu visā Eiropas Savienībā (tās makromērķis) (31).

84.      Jānorāda, ka prejudiciālais nolēmums tiek sniegts tiesu dialoga – kuru veido prejudiciālu nolēmumu tiesvedības un kurā Tiesas lomu papildina vēlāka attiecīgās iesniedzējtiesas iesaistīšanās – plašākā kontekstā; lai gan Tiesas uzdevums ir sniegt Savienības tiesību saistošu interpretāciju, par sekām, kas izriet no šīs interpretācijas konkrētajā lietā, atbild valstu tiesas, kas rīkojas saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma pamatprincipu (32).

85.      Turklāt, ja tiek konstatēta Savienības tiesību un valsts tiesību normu kolīzija, tās risinājums būs atkarīgs no vairākiem mainīgajiem lielumiem.

86.      No Savienības tiesību viedokļa tas, vai konstatētās valsts tiesību aktu neatbilstības Savienības tiesībām dēļ valsts tiesību akti tiks atcelti, ir atkarīgs no attiecīgās Savienības tiesību normas konkrētā rakstura (piemēram, tās piemērojamības horizontālajās attiecībās vai tās tiešās iedarbības, ja runa ir par vertikālajām attiecībām, ņemot vērā, ka tiešā iedarbība ir priekšnoteikums tam, lai atbilstoši Savienības tiesībām varētu pieprasīt valsts tiesību aktu atcelšanu) (33).

87.      No valsts tiesību viedokļa tas, vai tad, ja tiks konstatētas neatbilstības, valsts tiesības patiešām nebūs piemērojamas, būs atkarīgs no interpretācijas iespējām konkrētajā tiesību sistēmā. Proti, pat tad, ja in fine no prejudiciālā nolēmuma izriet, ka konkrēta valsts tiesību norma neatbilst Savienības tiesībām, tas ne vienmēr nozīmē tās juridiskās pastāvēšanas beigas, jo valsts tiesa var atrast veidu, kā to interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām. Principā šī iespēja ir jāizskata vispirms, un tikai tad, ja tā neļauj novērst neatbilstību, attiecīgais neatbilstošais tiesību akts būtu jāatceļ (ja šāda rīcība ir nepieciešama saskaņā ar Savienības tiesībām) (34).

88.      Šī loģika, manuprāt, diezgan krasi kontrastē ar loģiku, kas ir pamatā abām attiecīgajām Konstitucionālās tiesas spriedumu kategorijām. Kā jau paskaidroju, ja šādos spriedumos ir konstatēta neatbilstība, tie arī nosaka konkrētās sekas, kas no tiem izriet attiecīgajam zemāka juridiska spēka tiesību aktam (proti, tā spēkā neesamība vai neiespējamība pieņemt noteiktu interpretāciju).

89.      Jāpiebilst, ka šo atšķirību neietekmē apstāklis, ka abas salīdzināmās tiesu nolēmumu kategorijas, šķiet, rada erga omnes sekas (35).

90.      Šāda prima facie kopība radīja diskusijas tiesas sēdes laikā (36).

91.      Tomēr, manuprāt, iepriekš izklāstītais atklāj, ka erga omnes seku jēdzienam abās salīdzinātajās lietās ir būtiski atšķirīga nozīme un sekas. Jāuzsver: nešķiet, ka tas, ka no tā izrietošie tiesas nolēmumi abos gadījumos ir vispārsaistoši, norādītu uz veidu, kā šie nolēmumi mijiedarbojas ar neatbilstīgām zemāka juridiskā spēka tiesībām.

92.      Atšķirība, ko šajā ziņā norādīju iepriekš, manuprāt, būtiski ietekmē iespēju (pamatojoties uz apsvērumu par tiesas nolēmumu vien) paredzēt konkrētās situācijas, kurās būtu piemērojams aplūkotais ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, ja to iedarbinātu interpretējošie prejudiciālie nolēmumi: tas tā varētu būt dažos, bet varētu nebūt citos gadījumos.

93.      Citiem vārdiem, līdzvērtības principa piemērošana šajos apstākļos notiktu uz nenozīmīgas tiesiskās drošības samazināšanās rēķina. Proti, lai noteiktu “iedarbinošās” situācijas, būtu nepieciešama atsevišķa starpposma analīze (iespējams, ar nepieciešamību uzklausīt lietas dalībniekus) par to, vai konkrētais prejudiciālais nolēmums rada in fine sekas, kuras var uzskatīt par salīdzināmām ar tām, ko izraisīja kāds no attiecīgajiem Konstitucionālās tiesas spriedumiem.

94.      To ņemot vērā, ja vajadzība iesaistīties šādā diskusijā netiek uzskatīta par šķērsli līdzvērtības principa “aktivizēšanai”, turpmāk pakārtoti izvērtēšu, kā būtu jādefinē iespējamo “iedarbinošo” prejudiciālo nolēmumu kategorija, lai nodrošinātu, ka joprojām tiek ievērotas līdzvērtības principa robežas un tiesiskās drošības imperatīvs.

c)      Pakārtots skaidrojums par attiecīgo “iedarbinošo” interpretējošo prejudiciālo nolēmumu kategoriju

95.      Pirmkārt, būtu jāizlemj, vai attiecīgā interpretējošo prejudiciālo nolēmumu kategorija ietvertu nolēmumus, kuros secināts, ka konkrēta valsts tiesību norma ir jāatceļ, vai nolēmumus, kuros (tikai) izslēgta noteikta valsts tiesību interpretācija kā neatbilstoša Savienības tiesībām.

96.      Atbilde uz šo jautājumu, iespējams, ir atkarīga no tā, vai attiecīgais valsts salīdzināšanas kritērijs ir Konstitucionālās tiesas “vienkāršs spriedums” vai “negatīvs interpretējošs spriedums”. Atgādinu, ka no lietas materiāliem izriet, ka pirmā kategorija padara par spēkā neesošām neatbilstīgas zemāka juridiska spēka tiesības normas, savukārt otrā kategorija tikai izslēdz vienu no šo tiesību normu interpretācijas veidiem.

97.      Vienkārša atbilde uz šo jautājumu, šķiet, ir tāda, ka prejudiciāla nolēmuma iespējamās sekas nekad precīzi neatbildīs pirmajai kategorijai (jo Tiesa nekad nevar atzīt par spēkā neesošām valsts tiesības) (37), bet, kā būtībā apgalvo Komisija, tās varētu atbilst otrajai kategorijai (38).

98.      Tomēr šis norobežojums var nebūt pilnīgi pārliecinošs. Jāatzīmē, ka interpretējoša prejudiciāla nolēmuma dēļ valsts tiesību normas var kļūt faktiski nepiemērojamas. Tādējādi varētu apgalvot, ka galu galā nav lielas atšķirības starp valsts tiesību normas pasludināšanu par “mirušu”, no vienas puses, un tās uzturēšanu “dzīvu”, liedzot tai faktisko iespēju regulēt sabiedriskās attiecības, no otras puses.

99.      Turklāt, tiklīdz ir konstatēts (pretēji manam galvenajam ierosinājumam iepriekšējā iedaļā), ka tiesisku seku (attiecībā uz valsts tiesībām) neesamība – kas būtu tūlītējs prejudiciāla nolēmuma rezultāts – neizslēdz līdzvērtības principa iedarbināšanu, tas pats, iespējams, būtu jāsaka par atšķirību starp valsts tiesību akta (tiešu) atzīšanu par spēkā neesošu un šī akta nepiemērošanu (kā rezultātā valsts likumdevējs turklāt vēlāk faktiski var to atcelt).

100. Visbeidzot, būtu arī jāatgādina, ka attiecīgo tiesību aizsardzības līdzekļu vai spriedumu salīdzināšana līdzvērtības principa piemērošanas nolūkā ir pārbaude, vai šie tiesību aizsardzības līdzekļi vai spriedumi ir līdzīgi. Lai tiktu iedarbināts līdzvērtības princips, tiem nav jābūt vienādiem.

101. Tomēr, lai gan šāda pieeja nešķiet problemātiska parasto tiesību aizsardzības līdzekļu kontekstā, uzskatu, ka ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļu gadījumā tā ir jāvērtē daudz atturīgāk, jo šādi tiesību aizsardzības līdzekļi ietekmē tādus pamatprincipus kā res judicata un tiesiskā drošība.

102. Tādējādi, manuprāt, tādu precīzu tiesisko seku atšķirībai, kas attiecas uz aplūkotajām zemāka juridiska spēka tiesību normām, vajadzētu būt nozīmīgai, un šajā konkrētajā kontekstā tas nozīmē, ka attiecīgajam valsts salīdzinošajam kritērijam būtu jāattiecas tikai uz “negatīvu interpretējošu spriedumu”, nevis “vienkāršu spriedumu”.

103. Turklāt to pašu iemeslu dēļ salīdzināmie prejudiciālie nolēmumi būtu vēl vairāk jāierobežo līdz tādiem nolēmumiem, kuru rezultātā tiek izslēgta konkrēta valsts tiesību interpretācija, bet kuri neatļauj valsts tiesību nepiemērošanu. Proti, tā būtu atšķirīga, “invazīvāka” tādu juridisko seku kategorija, kādas “negatīvs interpretējošs spriedums”, šķiet, nerada.

104. Otrkārt, manuprāt, attiecīgajā prejudiciālo nolēmumu kategorijā varētu būt tikai tie nolēmumi, kas attiecas uz tieši tiem pašiem tiesību aktiem, uz kuriem ir balstīts galīgais spriedums, kā atcelšana tiek prasīta. Jebkāda plašāka attiecīgā salīdzināmā kritērija definīcija pārsniegtu Konstitucionālās tiesas attiecīgās spriedumu kategorijas īpašo mērķi (un arī šajā ziņā ietekmētu tiesiskās drošības imperatīvu).

105. Proti, šie spriedumi, šķiet, attiecas uz konkrētu tiesību aktu vai valsts tiesību normu. Cik saprotu, nav iespējams sekmīgi iesniegt pieteikumu par attiecīgo ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekli pēc analoģijas, proti, pamatojoties uz iespējamu spēkā neesamību vai iespējami nesaderīgu tādas valsts tiesību normas interpretāciju, kas atšķiras (lai gan ir līdzīga tai) no tās, kuru faktiski pārbaudījusi Konstitucionālā tiesa.

106. Treškārt, ņemot vērā, ka pats “interpretējošo spriedumu” mērķis ir ieņemt nostāju par to, vai konkrēta valsts tiesību interpretācija ir saderīga ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu, jādomā, ka atbilde uz šo jautājumu ir atspoguļota to rezolutīvajā daļā, kā Polijas valdība būtībā paskaidroja tiesas sēdē.

107. Lai gan līdzvērtības principa (un atkal – tiesiskās drošības imperatīva) ievērošana prasītu, lai attiecīgā interpretējošo prejudiciālo nolēmumu kategorija tiktu norobežota tādā pašā veidā, šādai norobežošanai var būt patvaļīgi rezultāti, ņemot vērā loģiku, kas regulē šos nolēmumus.

108. Proti, lai gan dažos gadījumos Tiesa attiecīgo apsvērumu var izteikt nolēmuma rezolutīvajā daļā, citos gadījumos šāds apsvērums var izrietēt no tā pamatojuma. Tas atspoguļo faktu, ka minēto nolēmumu galvenais mērķis ir sniegt Savienības tiesību interpretāciju un ka to precīzais mērķis ir atkarīgs no tā, kā formulēti jautājumi, kā arī no konkrētiem valsts tiesiskā un faktiskā konteksta elementiem.

109. Turklāt būtu jāuzsver, ka nosacījumi, lai panāktu galīga tiesas nolēmuma atcelšanu, ietver būtisku termiņu ievērošanas aspektu. Šajā ziņā tiesiskās drošības princips prasa skaidri noteikt brīdi, no kura termiņus sāk skaitīt. Šajā lietā šis brīdis, šķiet, ir attiecīgā Konstitucionālās tiesas nolēmuma publicēšana. Tomēr iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka tā var paļauties uz jebkuru no trim dažādajiem prejudiciālajiem nolēmumiem, lai, iespējams, apmierinātu tai iesniegto prasību par tiesvedības atjaunošanu. Manuprāt, jau šī pieeja vien atklāj problēmas, kas saistītas ar prejudiciālo nolēmumu loģikas integrēšanu attiecīgā ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļa mehānismā.

d)      Kurš no Tiesas attiecīgās judikatūras elementiem ir izšķirošs, lai izvērtētu piemērojamos termiņus?

110. Iesniedzējtiesa ir identificējusi trīs interpretējošus prejudiciālos nolēmumus (Profi Credit Polska I, Profi Credit Polska II un Kancelaria Medius), no kuriem, tās ieskatā, ir acīmredzami saprotams, ka aizmuguriskais spriedums tika pieņemts, pārkāpjot valsts tiesību normas, ar kurām transponēts Direktīvas 93/13 6. un 7. pants. Atgādinu, ka iespējamo pārkāpumu veido tas, ka rajona tiesa minēto spriedumu pasludināja, neizskatot attiecīgo līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, un, lai arī šie noteikumi nebija tās rīcībā, nepieprasīja tos uzrādīt.

111. Lai gan, protams, piekrītu iesniedzējtiesai, ka norādītai judikatūrai ir nozīme, izvērtējot apstākļus, kādos tika pieņemts aizmuguriskais spriedums, un ka tā var novest pie secinājuma, ko ierosina iesniedzējtiesa (39), uzskatu, ka tikai viens no minētajiem spriedumiem (Kancelaria Medius) faktiski atbilst parametriem, kurus pakārtoti ierosināju iepriekšējā iedaļā. Tomēr minētais prejudiciālais nolēmums nav pirmais, kas, iespējams, ļauj izdarīt līdzīgus secinājumus.

112. Paskaidrošu – spriedumā Kancelaria Medius Tiesa interpretēja konkrētas Direktīvas 93/13 tiesību normas tādējādi, ka tās izslēdz tādu noteiktu valsts tiesību normu interpretāciju (40), kuras, kā norāda Komisija, šķiet, ir tās pašas, kas aplūkotas pamatlietā (41). Turklāt šis paziņojums ir ietverts sprieduma rezolutīvajā daļā (un, pat ja nesaderīgais tiesību akts formāli tajā nav identificēts, tas ir norādīts citās Tiesas sprieduma daļās).

113. Konkrētāk, no minētā sprieduma izriet, ka gadījumā, ja valsts tiesai ir šaubas par līguma noteikumu negodīgumu, bet tās rīcībā nav dokumenta, kurā tie ir fiksēti, tai ir jābūt iespējai pieprasīt iesniegt šādu dokumentu (lai pārbaudītu šos noteikumus) (42).

114. Lai gan šķiet, ka šis secinājums diezgan labi atbilst situācijai pamatlietā, patiesībā minētais spriedums ir balstīts uz agrāko judikatūru, tostarp (bet ne tikai) uz diviem citiem spriedumiem, kurus ir norādījusi iesniedzējtiesa.

115. Pirmkārt, spriedumā Profi Credit Polska I Tiesa secināja, ka Direktīva 93/13 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neļauj valsts tiesai pēc savas ierosmes pārbaudīt patērētāju līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, ja detalizētie noteikumi par tiesību iesniegt iebildumus pret maksājuma rīkojumu izmantošanu ir, īsi izsakoties, pārāk ierobežojoši. Konkrētajā gadījumā piemērojamo tiesību normu īpaši ierobežojošais raksturs lika Tiesai secināt, ka tā tas patiešām ir (43).

116. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan pamatlietā runa nav par maksājuma rīkojumu (un tādējādi par tiem pašiem valsts tiesību aktiem), nosacījumi, ar kādiem var apstrīdēt attiecīgo aizmugurisko spriedumu, ir tikpat ierobežojoši.

117. Otrkārt, Tiesa spriedumā Profi Credit Polska II īpaši pievērsās sekām, kas izriet no tā, ka valsts tiesa nevar veikt pārbaudi ex officio, skaidri norādot, ka valsts tiesa, kurai ir šaubas par līguma noteikumu negodīgumu, ir tiesīga pieprasīt attiecīgo dokumentu iesniegšanu (44).

118. Treškārt, šādas proaktīvas pieejas obligātais raksturs, manuprāt, tika norādīts spriedumā Lintner (pasludināts pirms sprieduma Kancelaria Medius) (45).

119. Izvērtējot šos judikatūras elementus, kurš Tiesas spriedums ir jāņem vērā, lai pārbaudītu, vai ir ievērots termiņš, kas noteikts pieteikuma par tiesvedības atjaunošanu iesniegšanai?

120. Šajā brīdī uzskatu par lietderīgu atgādināt, ka Komisija šajā lietā ir argumentējusi par labu “negatīva interpretējoša sprieduma” un interpretējoša prejudiciāla nolēmuma līdzvērtības konstatēšanai. Tomēr tā arī piebilda, ka tam tā vajadzētu būt tikai, ciktāl secinājums par valsts tiesību neatbilstību ir skaidrs.

121. Šāds skaidrības standarts, iespējams, vislabāk asociējas ar spriedumu Kancelaria Medius. Tomēr, kā tikko paskaidroju, minētais spriedums (kas, lai cik tas būtu vērtīgs, tika pasludināts bez ģenerāladvokāta secinājumiem) (46), protams, nav pirmais, kurā tika risināts pamatlietā izvirzītais vispārīgais jautājums.

122. Jāatzīmē, ka saskaņā ar lietas materiālos esošo informāciju pieteikums par tiesvedības atjaunošanu ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā pēc attiecīgā Konstitucionālās tiesas sprieduma publicēšanas (47).

123. No iesniedzējtiesas sniegtās informācijas secinu, ka FY pieteikumu iesniedza aptuveni deviņus mēnešus pēc sprieduma Profi Credit Polska I pasludināšanas, kas, neskarot iesniedzējtiesai veicamo pārbaudi, varētu nozīmēt, ka viņas pieteikums ir iesniegts sešus mēnešus par vēlu. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ iesniedzējtiesa apsver iespēju konstatēt iespējamo trūkumu aizmuguriskajā spriedumā, pamatojoties arī uz vēlākajiem spriedumiem Profi Credit Polska II vai Kancelaria Medius (kas pasludināti attiecīgi aptuveni 4 un 12 mēnešus pēc FY pieteikuma iesniegšanas).

124. Jāatzīst, ka šie apsvērumi mani nedaudz mulsina, jo, manuprāt, ir grūti atzīt, ka līdzvērtības principa dēļ strīdīgais laikposms varētu sākties ar katru jaunu Tiesas prejudiciālo nolēmumu, kurā tiktu papildus noskaidrotas no Savienības tiesībām izrietošās sekas attiecībā uz konkrētas valsts tiesību normas interpretāciju.

125. Jāatgādina, ka šajā lietā aplūkotās tiesvedības atjaunošana ir ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, kas pēc savas būtības ir izņēmums no res judicata principa. Tādēļ, lai ievērotu tiesiskās drošības principu, ir skaidri jādefinē nosacījumi, saskaņā ar kuriem šādu tiesību aizsardzības līdzekli var piemērot, lai nodrošinātu paredzamību, kas ietver noteiktu termiņu, kurā šādu tiesību aizsardzības līdzekli var pieprasīt.

126. Tādējādi šī prasība liek noteikt laika ziņā pirmo prejudiciālo nolēmumu, kas ļauj secināt, ka galīgs spriedums ir balstīts uz tādu valsts tiesību interpretāciju, kura nav saderīga ar Savienības tiesībām. Tomēr iepriekš norādīto iemeslu dēļ tas var izrādīties diezgan sarežģīti, ja tiek prasīta tāda pati nomināla skaidrība par to, kurš tiesību akts ir nesaderīgs ar Savienības tiesībām un kādas ir precīzās šāda konstatējuma sekas.

127. Ņemot vērā minētos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu iesaku atbildēt, ka līdzvērtības princips kā viena no LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības pienākuma izpausmēm neprasa, lai ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis – kas ļauj atjaunot civilprocesu, pamatojoties uz valsts konstitucionālās tiesas spriedumu, i) ar kuru valsts tiesību norma, uz kuru balstīts šis civilprocess, atzīta par nesaderīgu ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu un tādējādi ir spēkā neesoša, vai ii) ar kuru konkrētā valsts tiesību normas interpretācija, uz kuru balstīta šī tiesvedība, atzīta par nesaderīgu ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu, – būtu pieejams arī, pamatojoties uz Tiesas spriedumu, kurš pieņemts tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu un kurā interpretēta Savienības tiesību norma.

C.      Interpretācija, kas atbilst Savienības tiesībām (un plašāki apsvērumi par efektivitāti un līdzvērtību)

128. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstīgi Savienības tiesībām nozīmē, ka pamats civilprocesa atjaunošanai, kas paredzēts CPK 401. panta 2. punktā, ir jāinterpretē plaši, likumā paredzētajā jēdzienā “[puses] iespējas veikt procesuālas darbības [prettiesiska atņemšana]” iekļaujot tā valsts tiesas pienākuma neizpildi, kas nosaka, ka tai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai patērētāja līgumā ietvertie noteikumi ir negodīgi.

129. Lai sniegtu noderīgu atbildi uz otro uzdoto jautājumu, vispirms paskaidrošu iemeslus, kas, iespējams, rosināja uzdot šo jautājumu. Šādā nolūkā ir nepieciešams rūpīgāk izvērtēt iesniedzējtiesas sniegto informāciju par to, kā tiek saprasts likumā paredzētais jēdziens “iespējas veikt procesuālas darbības [prettiesiska atņemšana]” (a).

130. Ņemot vērā otrā jautājuma formulējumu, pēc tam paskaidrošu, ka precīzs iznākums, ko var panākt ar interpretāciju, kura atbilst Savienības tiesībām, ir valsts tiesas kompetencē (b).

131. Jāatzīmē, ka, lai šai interpretācijas metodei vispār būtu nozīme, vispirms ir jānoskaidro, kāda tieši ir Savienības tiesību norma, atbilstība kurai ir jānodrošina. Šajā ziņā iesniedzējtiesas jautājums, šķiet, ir balstīts uz pieņēmumu, ka Savienības tiesībās dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekli, kas ļautu apstrīdēt galīgu tiesas nolēmumu, kurš pieņemts, nepārbaudot patērētāju līguma noteikumus. Tā kā šajā ziņā nepastāv konkrēta Savienības tiesību norma, pārbaudīšu iesniedzējtiesas pieņēmumu, noskaidrojot, vai šāda pienākuma esamību iespējams izsecināt no līdzvērtības principa (c) vai efektivitātes apsvēruma (d).

1.      Puses iespējas veikt procesuālas darbības prettiesiskas atņemšanas jēdziens

132. No lietas materiāliem izriet, ka situācija, kad pusei ir prettiesiski atņemta iespēja veikt procesuālas darbības, Polijas tiesībās ir atsevišķs pamats civilprocesa atjaunošanai. Tas ir minēts CPK 401. panta 2. punktā līdztekus pamatiem attiecībā uz personu, kurai “nebija iespējas būt lietas dalībniekam vai kura nebija pienācīgi pārstāvēta”.

133. Šie pamati saskaņā ar CPK 401. panta 2. punkta pirmo teikumu attiecas uz tiesvedības spēkā neesamību un tādējādi, kā saprotu, uz konkrētām procesuālām kļūdām, kuras pieļautas tiesvedībā, kas pabeigta ar galīgu spriedumu (48). Šajā kontekstā CPK 401. panta 2. punktā paredzētais to procesuālo kļūdu uzskaitījums, kuru dēļ tiesvedību var atjaunot, šķiet samērā īss, un tas, iespējams, ir ārkārtas tiesisko aizsardzības līdzekļu izņēmuma rakstura dēļ kopumā (49).

134. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka īpašais iespējas veikt procesuālas darbības prettiesiskas atņemšanas scenārijs aptver situāciju, kad tiesvedības puse nav varējusi piedalīties attiecīgajā tiesvedībā vai būtiskā tās daļā tāda procesuālo noteikumu pārkāpuma dēļ, ko izdarījusi vai nu tiesa, vai pretējā puse.

135. Tāpat Polijas valdība tiesas sēdē paskaidroja, ka iespējas veikt procesuālas darbības prettiesiska atņemšana parasti notiek tad, ja atbildētājs nav pienācīgi informēts par to, ka pret viņu sākta tiesvedība.

136. Tomēr iesniedzējtiesa arī skaidro, ka šo jēdzienu ir piemērojusi Augstākā tiesa, kad tika lūgta tiesvedības atjaunošana, pamatojoties uz (vēlāku un ar faktiem saistītu) ECT spriedumu, kurā secināts, ka ir pārkāptas ECPAK 6. panta 1. punktā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu (50).

137. Tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegta papildu informācija un neskarot iesniedzējtiesai veicamo pārbaudi, saprotu, ka šis secinājums tika izdarīts tāpēc, ka valsts tiesa nav norādījusi pamatojumu, noraidot tiesiskās palīdzības lūgumu, ko puse iesniedza saistībā ar kasācijas sūdzības iesniegšanu (šim nolūkam juridiskā pārstāvība bija obligāta). Saprotu arī, ka attiecīgā situācija tika uzskatīta par tādu, kas liedza sūdzības iesniedzējam iespēju izmantot šo procesuālo tiesību aizsardzības līdzekli.

138. Šis valsts judikatūras elements, šķiet, liek iesniedzējtiesai uzdot jautājumu, vai aplūkotais tiesvedības atjaunošanas pamats ir jāinterpretē (vienlīdz) plaši, lai aptvertu valsts tiesas iespējas pēc savas ierosmes pārbaudīt patērētāju līgumā ietverto noteikumu tiesiskumu neesamību, pārkāpjot Tiesas judikatūrā norādītās prasības. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai šādu interpretāciju varētu noteikt princips, saskaņā ar kuru valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām. Tagad pievērsīšos šim jautājumam.

2.      Pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstīgi Savienības tiesībām un Tiesas kompetences robežas

139. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesām ir pienākums “interpretēt valsts tiesību normas cik vien iespējams tādējādi, lai ar šo normu piemērošanu tiktu sekmēta Savienības tiesību īstenošana” (51). Lai gan šajā nolūkā valstu tiesām, īsi sakot, ir jāizmanto visi iespējamie līdzekļi, kas šajā nolūkā paredzēti attiecīgajā tiesību sistēmā, šo metodi nevar izmantot par pamatu valsts tiesību interpretācijai contra legem (52).

140. No šā apraksta izriet, ka, lai gan atbilstīgas interpretācijas metodes mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti (53), tās izmantošana un tās robežu noteikšana noteikti ir atstāta valstu tiesu ziņā atbilstoši norādēm, ko Tiesa var sniegt, ja tas ir iespējams, pamatojoties uz lietas materiālos esošo informāciju (54).

141. Proti, saskaņā ar funkciju sadali starp Tiesu, no vienas puses, un valstu tiesām, no otras puses, LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā valsts tiesību interpretācija ir vienīgi valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē (55). No tā izriet, ka Tiesa nevar formāli konstatēt, vai konkrēta interpretācija valsts līmenī izriet no atbilstīgas interpretācijas principa, jo tas, vai šādā veidā var panākt atbilstību Savienības tiesībām, ir atkarīgs no attiecīgās valsts tiesību normas darbības jomas un tās “interpretācijas elastības”.

142. Tomēr, lai sniegtu palīdzību iesniedzējtiesai, ir nepieciešams – ne tikai lai apstiprinātu to, ka atbilstīgas interpretācijas principam ir nozīme, – Savienības tiesību līmenī noteikt, kas ir precīzais “likumības mērs”, ar kuru ir jānodrošina atbilstība.

143. Šajā ziņā otrais uzdotais jautājums, šķiet, ir balstīts uz pieņēmumu, ka Savienības tiesības, konkrētāk – Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, prasa iespēju atjaunot civilprocesu, kas ir pabeigts ar galīgu spriedumu, lai labotu to, ka valsts tiesa, kā apgalvots, nav pārbaudījusi patērētāju līguma noteikumu tiesiskumu. Tā kā šķiet, ka piemērojamajās valsts tiesībās nav skaidri noteikta tiesiskā pamata civilprocesa atjaunošanai, kas atbilstu šādam scenārijam, iesniedzējtiesa apsver CPK 401. panta 2. punkta plašu interpretāciju, lai to aptvertu.

144. Saskaņā ar Polijas valdības un Komisijas būtībā pausto nostāju atzīmēju, ka civilprocesa atjaunošana, lai labotu to, ka valsts tiesa nav ex officio pārbaudījusi patērētāju līguma noteikumus, neapšaubāmi uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti. Tomēr Tiesa ir konsekventi uzsvērusi, ka atbilstoši procesuālās autonomijas principam dalībvalstīm ir pienākums izveidot valsts procedūras, lai pārbaudītu, vai līguma noteikums ir negodīgs, vienlaikus ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (56).

145. Tādējādi, tā kā Savienības tiesībās nav skaidra noteikuma šajā nolūkā, nevar bez papildu pārbaudes pieņemt – tas, ka valsts tiesa nav izpildījusi vienu no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā noteiktajām prasībām tiesvedībā, kas pabeigta ar galīgu spriedumu, automātiski liek secināt, ka dalībvalstīm ir jāparedz ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, lai šādu galīgu spriedumu varētu atcelt.

146. Šādu pienākumu, manuprāt, varētu noteikt tikai līdzvērtības principa rezultātā vai pamatojoties uz apsvērumiem, kas saistīti ar to tiesību efektivitāti, kuras izriet no Savienības tiesībām. Aplūkošu šos aspektus pēc kārtas abās turpmākajās iedaļās.

3.      Apsvērumi par līdzvērtības principu

147. Kā jau atgādināts šo secinājumu 43. punktā, līdzvērtības princips aizliedz dalībvalstīm noteikt mazāk labvēlīgus procesuālos noteikumus attiecībā uz prasībām, kas saistītas ar Savienības tiesību pārkāpumu, nekā tie, kuri piemērojami līdzīgām prasībām, pamatojoties uz valsts tiesību pārkāpumu.

148. Šajā kontekstā, kā atgādina Komisija, Tiesa ir atkārtoti paskaidrojusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts (kas būtībā paredz, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājiem) ir jāuzskata par “normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir imperatīvo normu statuss” (57). Tiesa arī norādīja (patērētāju lietās, kā arī vispārīgāk), ka “valsts tiesībās paredzētie nosacījumi kādas [Savienības] tiesību normas piemērošanai pēc savas ierosmes [nedrīkst būt] mazāk labvēlīgi nekā nosacījumi, kas attiecas uz tāda paša līmeņa valsts tiesību normu piemērošanu pēc savas ierosmes” (58).

149. Tādējādi, ja tiktu konstatēts, ka civilprocesa atjaunošanas pamats, kas balstīts uz iespējas atņemšanu pusei veikt procesuālas darbības, valsts tiesībās tiek piemērots tā, ka tas aptver valsts tiesu iespējas pēc savas ierosmes izvirzīt sabiedriskās kārtības jautājumus neesamību, tad tiktu iedarbināts līdzvērtības princips, un šis atjaunošanas pamats būtu piemērojams arī situācijai pamatlietā (59).

150. To paturot prātā, vēlos uzsvērt, ka lietas materiālos pieejamā informācija neliecina, ka CPK 401. panta 2. punkta interpretācija, kā to nupat izcēlu, faktiski tika pieņemta. Tādējādi iespējamā vajadzība iedarbināt līdzvērtības principu šajos apstākļos joprojām ir hipotētiska situācija, kas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda.

4.      Patērētāju tiesību netikt pakļautiem negodīgiem līguma noteikumiem aizsardzības efektivitāte

151. Pamatojoties uz pieņēmumu, kas izriet no iesniedzējtiesas jautājuma, kā paskaidrots šo secinājumu 143. punktā, rodas jautājums: vai no Savienības tiesībām un it īpaši no Direktīvas 93/13 izrietošo patērētāju tiesību efektivitātes dēļ ir nepieciešams, lai būtu pieejams ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, ja tiek apgalvots, ka šīs tiesības nav pienācīgi aizsargātas. Tas attiecas arī uz situācijām – kas ir būtiski šajā lietā –, kad tiek apgalvots, ka valsts tiesa nav veikusi ex officio pārbaudi par patērētāju līguma noteikumu iespējamo negodīgumu.

152. Manuprāt, ir diezgan saprotami, ka šāds jautājums tiek uzdots, ņemot vērā diezgan plašo aizsardzību, kas līdz šim Tiesas judikatūrā ir nodrošināta patērētāju tiesībām saskaņā ar Savienības tiesībām un jo īpaši Direktīvu 93/13.

153. Saskaņā ar šobrīd pastāvīgo judikatūru Tiesa minēto direktīvu interpretē tādējādi, ka tā ietver valsts tiesu pienākumu pēc savas iniciatīvas pārbaudīt, vai patērētāju līgumu noteikumi nav negodīgi. Tā kā nebija vajadzības iedziļināties šīs judikatūras detaļās (60), Tiesa vispirms apstiprināja, ka šis pienākums ir atkarīgs no tā, vai valsts tiesas “rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums” (61). Arī vēlākos spriedumos tā apstiprināja, ka tad, ja valsts tiesas rīcībā nav attiecīgā pamatojuma (bet tai ir šaubas par strīdīgo noteikumu godīgumu), tai ir jābūt iespējai pieprasīt tā iesniegšanu (62).

154. Valsts tiesu pienākuma pieņemt šādu proaktīvu pieeju attiecīgie aspekti ir pakāpeniski atvasināti no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta, kas būtībā paredz prasību, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājiem, un paredzētu “adekvātus un efektīvus līdzekļus”, lai novērstu šādu noteikumu ilgstošu izmantošanu.

155. Nav šaubu, ka no tā izrietošie pienākumi, kas uzlikti valstu tiesām, dažos tiesiskajos regulējumos ir prasījuši būtisku tiesneša lomas pielāgojumu, no kura citādi civiltiesvedībā parasti tiktu gaidīts, ka tas paļausies uz pušu apgalvotajiem faktiem. Nav šaubu arī par to, ka pašlaik pieprasītais aizsardzības līmenis var atšķirties no prasībām citās Savienības tiesību jomās, kurās privātpersonas arī var nonākt situācijās, kad tās ir īpaši neaizsargātas (63).

156. Šīs īpašās un dažos gadījumos no jauna noteiktās prasības valsts tiesām patērētāju tiesību aizsardzības jomā šobrīd šķiet diezgan labi zināmas un integrētas.

157. Paturot prātā iepriekš minēto, lai gan Tiesas judikatūra, manuprāt, skaidri norāda, ka patērētāju līgumā ietverto noteikumu ex officio pārbaudei principā ir jānotiek kādā no tiesvedības posmiem, uzskatu, ka šādas pārbaudes neveikšanas sekas attiecībā uz noslēgumā pieņemto tiesas nolēmumu (kurš kļuvis galīgs) ir niansētas. Manuprāt, jo īpaši – un lai arī šāda pārbaudes neveikšana noteiktos gadījumos var neļaut iestāties res judicata spēkam – tas nenozīmē, ka visās situācijās, kad patērētāju līguma noteikumi nav pārbaudīti, šis spēks nebūtu jāņem vērā (i). Tomēr arī es uzskatu, ka ierobežojošie nosacījumi, saskaņā ar kuriem varēja tikt apstrīdēts pamatlietā aplūkotais aizmuguriskais spriedums, nozīmē, ka attiecīgajam patērētājam ir jābūt pieejamam tiesību aizsardzības līdzeklim, lai labotu radušos situāciju. Šis tiesību aizsardzības līdzeklis var būt tiesvedības atjaunošana, ja šādu rezultātu var panākt ar atbilstīgu interpretāciju, bet tam nav obligāti jābūt šādam (ii).

a)      Apsvērumi par “res judicata” efektivitāti un tās sekām valsts tiesībās

158. Saskaņā ar jau minēto Savienības tiesību nostāja attiecībā uz valsts res judicata sekām ir tāda, ka nepastāv vispārējs pienākums apstrīdēt, it īpaši ieviešot īpašu tiesību aizsardzības līdzekli, tādus galīgus tiesas nolēmumus, kuri ir pretrunā Savienības tiesībām (64).

159. Tomēr ir taisnība, ka vairākās lietās Tiesa ir nonākusi pie pretēja secinājuma, pamatojoties uz apsvērumiem par efektivitāti, kas ir jānodrošina attiecībā pret dažām Savienības tiesību normām.

160. Tā, pirmkārt, notika situācijā, kad galīgs valsts spriedums, ar kuru tika pārkāptas Savienības tiesības, neļāva atgūt nelikumīgi piešķirtu valsts atbalstu un tādējādi ietekmēja kompetenču sadalījumu starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm šajā jomā (65).

161. Otrkārt, tā arī notika, kad valsts tiesību res judicata sekas tika definētas tik plaši, ka kļuva strukturāli neiespējami panākt Savienības tiesībām atbilstošus rezultātus citās līdzīgās lietās. Tiesa nonāca pie šāda secinājuma lietās par PVN un valsts atbalstu (66).

162. Neviena no šīm divām situāciju kategorijām (ne aplūkojot aptverto jomu, ne, kas ir vēl svarīgāk, strukturālās grūtības) nešķiet būtiska pamatlietā izskatāmajā lietā.

163. Treškārt, Tiesa ir ieņēmusi diezgan stingru pieeju attiecībā uz valsts tiesību res judicata sekām patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Konkrētāk, tā ir precizējusi, ka, lai efektīvi aizsargātu patērētāju tiesības uz to, lai viņiem nebūtu saistoši tādi līguma noteikumi, kas saskaņā ar Direktīvu 93/13 uzskatāmi par negodīgiem, valsts tiesību res judicata spēks nav jāņem vērā ne parastās tiesvedības pārsūdzības stadijā, nedz arī izpildes procesā.

164. Attiecībā uz pirmo aspektu Tiesa spriedumā Unicaja Banco (67) bija atļāvusi neņemt vērā pirmās instances sprieduma galīgo raksturu, ja ar šo spriedumu būtībā tiek liegts patērētājam atgūt daļu no pārdevējam vai piegādātājam samaksātās summas, pamatojoties uz “noteikumu par procentu likmes minimumu”, kas tika uzskatīts par negodīgu. Proti, lai gan ar šo pirmās instances tiesas spriedumu tika piespriests atmaksāt summas, kas samaksātas saskaņā ar minēto noteikumu, tajā atbilstoši (toreizējai) valsts augstākās tiesas judikatūrai šādam atlīdzināšanas pienākumam tika noteikts laika ierobežojums (68).

165. Vēlāk Tiesa nosprieda, ka šāds laika ierobežojums ir pretrunā Direktīvai 93/13 (69). Tomēr šāds lēmums tika pieņemts pēc tam, kad bija pagājuši apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņi minētajā lietā un apelācijas sūdzību bija iesniegusi tikai iesaistītā banka (apstrīdot pirmās instances tiesas lēmumu, ar kuru tai piespriests atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus). Minētā apelācijas sūdzība tika apmierināta. Atbildot uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzdoto jautājumu, Tiesa paskaidroja, ka apelācijas tiesai faktiski bija pienākums atcelt res judicata spēku ieguvušo pirmās instances sprieduma daļu un pēc savas ierosmes izvirzīt jautājumu par laika ierobežojuma negodīgumu, lai gan, pirmām kārtām, šī pirmās instances sprieduma daļa netika apstrīdēta un, otrām kārtām, radusies situācija pasliktināja tās bankas tiesisko stāvokli, kura iesniedza apelācijas sūdzību, lai apstrīdētu atšķirīgu pirmās instances nolēmuma aspektu.

166. Attiecībā uz 164. punktā minēto otro aspektu Tiesa pieprasīja atcelt res judicata spēku tiesas nolēmumiem, kas pieņemti maksājuma rīkojuma procedūrā vai hipotekārās piespiedu izpildes procedūrā.

167. Konkrētāk, spriedumā Finanmadrid EFC Tiesa pieprasīja atcelt res judicata spēku maksājuma rīkojuma procedūras piespiedu izpildes stadijā, piešķirot valsts tiesai pilnvaras pēc savas ierosmes izvērtēt, vai pamatlīguma noteikums ir negodīgs, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām šai tiesai nebija šādu pilnvaru un līguma noteikumi netika pārskatīti iepriekšējās tiesvedības stadijās (70).

168. Turklāt spriedumā Banco Primus Tiesa šo pieeju piemēroja situācijām, kad hipotekārās piespiedu izpildes procesā pārbaude bija notikusi, bet tika pārbaudīti tikai atsevišķi pamatlīguma noteikumi. Tiesa būtībā secināja, ka patērētājiem saskaņā ar Direktīvu 93/13 nodrošināmā aizsardzība būtu “nepilnīga un nepietiekama”, ja hipotekārās piespiedu izpildes tiesai tiktu liegts pēc savas ierosmes pārbaudīt pārējo nepārbaudīto noteikumu negodīgumu (71).

169. Spriedumā Ibercaja Banco (72) līdzīgi un principā tika prasīts hipotekārās piespiedu izpildes procesā neņemt vērā valsts res judicata sekas, ja valsts tiesa bija pārbaudījusi attiecīgos līguma noteikumus, bet galīgajā nolēmumā tas nebija skaidri norādīts. Tiesa uzsvēra, ka šādos apstākļos patērētājs netika informēts par šīs pārbaudes esamību un, vismaz īsumā – par iemesliem, kuru dēļ tiesa atzina, ka attiecīgie noteikumi nav negodīgi, un tas viņam liedza pārdomāti izlemt, vai apstrīdēt minēto nolēmumu (73).

170. Prima facie no šīs judikatūras var izrietēt, ka tiesas nolēmuma res judicata spēks ir pārbaudāms attiecībā uz patērētājiem piešķiramās aizsardzības efektivitāti jebkurā izskatāmajā lietā tikai tad, ja nolēmums ir pieņemts pēc attiecīgo līguma noteikumu pārbaudes (un tikai tad, ja ir skaidri paziņots par šīs pārbaudes rezultātu) (74).

171. Tomēr, manuprāt, šāds vispārējs secinājums nav pilnībā pareizs.

172. Pirmkārt, jānorāda, ka tad, ja tiktu uzdarīts šāds secinājums, abi šajā lietā izvirzītie jautājumi uzreiz zaudētu priekšmetu, jo tā loģiskas sekas būtu tādas, ka res judicata tiesiskās sekas vienkārši nebūtu piemērojamas: neraugoties uz to, ka formāli tas ir galīgs, tiesas nolēmums, kas pieņemts, nepārbaudot pamatā esošās līgumiskās attiecības, nevar novērst noteikta veida atkārtotu tiesvedību. Attiecīgi nebūtu nepieciešams izskatīt jautājumu par ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļiem, jo tie, kā jau paskaidroju, ir ārkārtas instrumenti, kas ļauj atcelt galīgu tiesas nolēmumu.

173. Otrkārt, un kas ir vēl svarīgāk, manuprāt, ir grūti paredzēt šādas Tiesas judikatūras interpretācijas plašākas sekas, jo īpaši, ja to aplūko kontekstā ar Tiesas judikatūru par termiņiem patērētāja celtai prasībai par nepamatotu iedzīvošanos (75).

174. Treškārt, un tas arī ir svarīgi, iepriekš aplūkotā judikatūra ir jāinterpretē, ņemot vērā Tiesas agrāko judikatūru par “patērētāja absolūtu pasivitāti” (76), kuras nemainīgo aktualitāti Tiesa nesen apstiprināja.

175. Paskaidroju: Tiesa agrākajā spriedumā Asturcom Telecomunicaciones norādīja, ka efektivitātes princips nenozīmē, ka valsts tiesai, kas izskata prasību par šķīrējtiesas nolēmuma (kurš pieņemts patērētāja prombūtnē) piespiedu izpildi, ir pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt, vai patērētāju līgumā ietvertā šķīrējtiesas klauzula ir negodīga, ja patērētājs nav lūdzis atcelt šo nolēmumu un ja piemērojamo divu mēnešu termiņu, kas noteikts šim nolūkam, nevar uzskatīt par problemātisku (77).

176. Tiesa uz šo agrāko judikatūru atsaucās savā nesenajā iepriekš aplūkotajā spriedumā Unicaja Banco, lai apstiprinātu, ka fakti, saistībā ar kuriem pasludināts minētais spriedums, nebija saistīti ar pilnīgu patērētāja bezdarbību: lai gan patērētājs neapstrīdēja pamatlietā pasludināto pirmās instances spriedumu, tas bija tādēļ, ka Tiesas spriedums Gutierrez Naranjo, kurā tika atzīts, ka valsts judikatūra, uz kuru balstīts minētais pirmās instances spriedums, neatbilst Direktīvai 93/13, tika pasludināts tikai pēc tam, kad bija beigušies termiņi pārsūdzības iesniegšanai (78).

177. Ņemot to vērā, uzskatu, ka patērētāju līguma noteikumu iespējamā negodīguma pārbaudes neveikšana joprojām var radīt faktisku res judicata spēku, it īpaši tad, ja patērētājs nav piedalījies nevienā tiesvedības posmā.

178. Tāpēc jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotajos apstākļos šāda situācija ir pastāvējusi.

179. No lūguma sniegt prejudiciāla nolēmumu izriet, ka FY nepiedalījās tiesvedībā, kuras noslēgumā pieņemts aizmuguriskais spriedums, un ka viņa necentās apstrīdēt šo spriedumu (lai gan viņai par to tika pienācīgi paziņots). Šie elementi prima facie norāda uz viņas pasivitāti iepriekš minētās Tiesas judikatūras izpratnē.

180. Tomēr viņas konkrētā situācija ir jāvērtē, ņemot vērā attiecīgo piemērojamo valsts procesuālo noteikumu vispārējo kontekstu.

181. Neskarot iesniedzējtiesai veicamo pārbaudi, šķiet, ka aizmuguriskajam spriedumam piemērojamie procesuālie noteikumi liedza attiecīgajai pirmās instances tiesai pārbaudīt strīdīgos līguma noteikumus, jo šai tiesai bija jāpaļaujas uz prasītājas apgalvotajiem faktiem (79).

182. Manuprāt, no sprieduma Profi Credit Polska I izriet, ka šāds procesuāls risinājums nav pretrunā Direktīvas 93/13 prasībām per se, ja vien šī pārbaude var notikt otrajā instancē un ja pārsūdzības nosacījumi ir definēti tā, lai patērētājam nebūtu pārmērīgi apgrūtināta vai neiespējama pārsūdzības faktiska iesniegšana.

183. Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka aizmuguriskais spriedums kļuva izpildāms nekavējoties un ka to varēja apstrīdēt divu nedēļu laikā, kad FY būtu jāiesniedz pamatojumi un pierādījumi, uz kuriem viņa vēlas atsaukties.

184. Kā norāda gan iesniedzējtiesa, gan Komisija, šie nosacījumi šķiet diezgan līdzīgi tiem, kurus Tiesa uzskatīja par pārmērīgi ierobežojošiem spriedumā Profi Credit Polska I (80). Uzskatu, ka kopsakarā ar to, ka pirmajā instancē netika pārbaudīts noteikumu iespējamais negodīgums, šie nosacījumi patiešām var novest pie līdzīga secinājuma, proti, ka tie neļauj nodrošināt to tiesību ievērošanu, kuras patērētājam izriet no Direktīvas 93/13. Lai gan tā ir, šajā lietā uzdotie jautājumi neattiecas uz šo konkrēto aspektu, un iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis piemērojamo procesuālo noteikumu apraksts ir pareizs.

185. Ja tiktu apstiprināts šo procesuālo noteikumu pārāk ierobežojošais raksturs, manuprāt, no tā izrietētu, ka nevar uzskatīt, ka FY ir izrādījusi pilnīgu bezdarbību.

186. Šādā gadījumā uzskatu, ka patērētāju tiesību uz to, lai tam nebūtu saistoši negodīgi līguma noteikumi, efektivitātes labad ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzeklis.

187. Tomēr neuzskatu, ka šim tiesību aizsardzības līdzeklim obligāti ir jābūt tiesvedības atjaunošanai. Šim jautājumam pievērsīšos nākamajā iedaļā.

b)      Iespējamie tiesību aizsardzības līdzekļi, lai atjaunotu patērētāja tiesības uz to, lai tam nebūtu saistošs iespējami negodīgs līguma noteikums

188. Pirmkārt, jau atgādināju, ka valsts tiesas pienākums pārbaudīt patērētājus ietekmējošu līguma noteikumu likumību var attiekties arī uz piespiedu izpildes procesu (81).  Šajā ziņā no lietā pieejamās informācijas nav saprotams, vai piespiedu izpildes procedūra ir sākta vai pabeigta, vai arī, iespējams, FY jau ir labprātīgi izpildījusi aizmugurisko spriedumu. Tomēr, ja piespiedu izpildes iespēja joprojām pastāv un ja šāda piespiedu izpildes procedūra ir sākta, no iepriekš minētās judikatūras, manuprāt, izriet, ka FY ir jābūt iespējai šādā kontekstā atsaukties uz piespiedu izpildes pamatā esošā līguma iespējamo negodīgumu (82).

189. Otrkārt, no tā, manuprāt, izriet arī tas, ka īpašie procesuālie apstākļi, kādos aizmuguriskais spriedums pieņemts un kļuvis galīgs, ļauj secināt, ka tā res judicata spēks nevar liegt prasītājai atsaukties uz strīdīgo noteikumu iespējamo negodīgumu, lai pieprasītu attiecīgo summu atmaksu.

190. Manuprāt, šādu interpretāciju atbalsta spriedums Ibercaja Banco, kurā Tiesa apstiprināja patērētāja tiesības prasīt kompensāciju (no attiecīgā pārdevēja vai piegādātāja, kā saprotu), ja valsts tiesa nav pienācīgi izpildījusi pienākumu pārbaudīt tiesvedības pamatā esošā aizdevuma līguma iespējamo negodīgumu, bet hipotekārās piespiedu izpildes process jau ir beidzies, kā dēļ īpašumtiesības uz attiecīgo nekustamo īpašumu ir nodotas trešai personai (83). Uzskatu, ka šī argumentācija a fortiori ir jāpiemēro vienkārši tad, ja patērētājs ir samaksājis naudas atlīdzību pārdevējam vai piegādātājam (pamatojoties uz līguma noteikumu, kas ir uzskatāms par negodīgu un tādējādi par spēkā neesošu un ja nosacījumi, lai iebilstu pret aizmugurisku spriedumu, nav saderīgi ar Direktīvā 93/13 paredzēto patērētājiem nodrošināmo aizsardzības līmeni, kā jau iepriekš norādīju).

191. Visbeidzot, attiecīgais valsts tiesību aizsardzības līdzeklis varētu būt arī aplūkotais ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, ja vien valsts tiesības ļauj interpretēt jēdzienu “prettiesiska iespējas atņemšana veikt procesuālas darbības” tādā veidā, kas aptver aplūkoto situāciju.

192. Šajā ziņā lietas materiālos esošā informācija man liek domāt, ka iesniedzējtiesa varētu izvērtēt, vai piemērojamais procesuālais regulējums, kā aprakstīts šo secinājumu 183. un 184. punktā, varētu tikt uzskatīts par tādu, kas FY liedz piekļuvi konkrētam tiesību aizsardzības līdzeklim, līdzīgi tam, ko, šķiet, ir atzinusi (bet tas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda) Augstākā tiesa situācijā, kad valsts tiesa nav norādījusi iemeslus, kāpēc prasītājai tika liegta juridiskā palīdzība, lai iesniegtu kasācijas sūdzību (84).

193. Ņemot vērā iepriekš minēto, pat ja šāda atbilstīga interpretācija izrādītos iespējama, attiecīgajam pieteikumam joprojām vajadzētu būt iesniegtam piemērojamajā termiņā (85). Piemērojamais termiņš, kā saprotu no CPK 407. panta 1. punkta formulējuma, sākas no brīža, kad attiecīgā tiesvedības puse uzzina par “spriedumu” (86). Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegta sīkāka informācija par to, kā šis noteikums ir jāsaprot. No tā formulējuma saprotu, ka tas attiecas uz galīgo spriedumu, kas pasludināts tiesvedībā, kurā atbildētājam, iespējams, liegta iespēja veikt procesuālās darbības. Šī izpratne, protams, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

194. Tomēr, ja iesniedzējtiesa secina, ka attiecīgo ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekli nevar izmantot atbilstīgas interpretācijas ierobežojumu dēļ vai piemērojamo termiņu dēļ, neuzskatu, ka prasība nodrošināt efektivitāti attiecīgajām patērētāju tiesībām ir tik plaša, lai liktu attiecīgo ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekli darīt pieejamu, neraugoties uz nosacījumiem, ar kādiem to var piemērot, kā tie ir noteikti valsts tiesībās.

195. Tiesa ir paskaidrojusi, ka tas, vai patērētājiem nodrošinātā procesuālā aizsardzība ir atbilstoša un efektīva, ir jāizvērtē, ņemot vērā jau pastāvošos tiesību aizsardzības līdzekļus (87).

196. Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā lietā aplūkotā valsts tiesas nerīkošanās ir pamats citam ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklim, proti, ārkārtas pārsūdzībai. Iesniedzējtiesa norāda, ka šo tiesību aizsardzības līdzekli var izmantot tikai ombuds un ģenerālprokurors, un tādēļ ir ierobežots lietu skaits, kas tiek pārskatītas šādā veidā. Tomēr fakts ir tāds, ka šis līdzeklis joprojām ir daļa no valsts kopējā procesuālā konteksta.

197. Turklāt – un, iespējams, tas ir pat svarīgāk – uzskatu, ka pašreizējā Tiesas judikatūra diezgan vispusīgi aptver dažādos valsts tiesību procedūras aspektus, kas citādi var traucēt patērētājiem (kuri nav izrādījuši absolūtu pasivitāti) iebilst pret tāda akta piespiedu izpildi, kura iespējamais negodīgums netika pārbaudīts, vai saņemt kompensāciju par to, ko viņi ir samaksājuši (vai zaudējuši) uz šāda prettiesiska pamata.

198. Šādos apstākļos neredzu vajadzību ieviest papildu aizsardzības līmeni, kas saskaņā ar Savienības tiesībām prasītu tiesvedības atjaunošanu, jo īpaši, ja ņem vērā šāda tiesību aizsardzības līdzekļa ārkārtas raksturu.

199. Kā paskaidroju iepriekš, ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekļu piemērojamība parasti ir balstīta uz valsts likumdevēja panākto vispārējo līdzsvaru starp attiecīgajām konkurējošām vērtībām. Prasība paplašināt šo tiesību aizsardzības līdzekļu (materiālo vai personisko) tvērumu, lai kompensētu konkrēti to, ka valsts tiesa nav pārbaudījusi patērētāju līguma tiesiskumu, var izjaukt šo vispārējo līdzsvaru, ja, piemēram, citās tiesību jomās nepastāv salīdzināma procesuālā aizsardzība, lai gan šādās jomās var rasties arī situācijas, kad prettiesiski tiek atteikts nodrošināt aizsardzību, kas citādi garantēta personām, kuras atrodas neaizsargātā situācijā (88).

200. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka pienākums nodrošināt patērētāju tiesību efektīvu aizsardzību atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam neietver prasību, ka ir jādara pieejams ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļautu atjaunot tiesvedību, kura ir pabeigta ar galīgu tiesas nolēmumu, kas pieņemts, nepārbaudot patērētāju līguma noteikumu iespējamo negodīgumu. Tomēr šis pienākums liek paredzēt tiesību aizsardzības līdzekli, kas ir jānorāda attiecīgajā valsts tiesību sistēmā, ja šāds galīgs tiesas nolēmums ir pieņemts un kļuvis galīgs, pamatojoties uz procesuāliem noteikumiem, kas neļauj nodrošināt to tiesību ievērošanu, kuras patērētājam izriet no Direktīvas 93/13.

V.      Secinājumi

201. Iesaku Tiesai uz Sąd Okręgowy Warszawa‑Praga w Warszawie (Varšavas‑Prāgas apgabaltiesa Varšavā, Polija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Līdzvērtības princips kā viena no LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības pienākuma izpausmēm

ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neprasa, lai ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj atjaunot civilprocesu, pamatojoties uz:

–        valsts konstitucionālās tiesas spriedumu, ar ko valsts tiesību norma, uz kuru balstīts šis civilprocess, atzīta par nesaderīgu ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu un tādējādi ir spēkā neesoša, vai

–        ar ko atzīts, ka konkrēta valsts tiesību normas interpretācija, uz kuru balstīta šī tiesvedība, nav saderīga ar augstāka juridiska spēka tiesību aktu,

būtu pieejams, pamatojoties uz Tiesas spriedumu, kurš pieņemts tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu un kurā interpretēta Savienības tiesību norma.

2)      Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neietver prasību, lai būtu pieejams ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj atjaunot tiesvedību, kura pabeigta ar galīgu tiesas nolēmumu, kas pieņemts, nepārbaudot patērētāju līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu. Tomēr šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāparedz, lai tiesību aizsardzības līdzeklis būtu pieejams un norādīts attiecīgajā valsts tiesību sistēmā, ja šāds tiesas nolēmums ir pieņemts un kļuvis galīgs, pamatojoties uz procesuāliem noteikumiem, kas neļauj nodrošināt to tiesību ievērošanu, kuras patērētājam izriet no Direktīvas 93/13.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Padomes Direktīva (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

3      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sīkāk aprakstīti iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesa ir uzskatījusi, ka tā nevar izdot maksājuma rīkojumu.

4      Spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska (C‑176/17, EU:C:2018:711); turpmāk tekstā – “spriedums Profi Credit Polska I”.

5      Finanšu ombuds atsaucās uz spriedumu Profi Credit Polska I un 2018. gada 28. novembra rīkojumu PKO Bank Polski (C‑632/17, EU:C:2018:963).

6      Atsaucoties uz 2020. gada 4. jūnija spriedumu Kancelaria Medius (C‑495/19, EU:C:2020:431; turpmāk tekstā – “spriedums Kancelaria Medius”).

7      Spriedums, 2019. gada 7. novembris, Profi Credit Polska (C‑419/18 un C‑483/18, EU:C:2019:930; turpmāk tekstā – “spriedums Profi Credit Polska II”).

8      Par šo noteikumu saturu skat. šo secinājumu 7. un 8. punktu.

9      Spriedums, 1999. gada 1. jūnijs, Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269, 46. punkts).

10      Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Călin (C‑676/17, EU:C:2019:700; turpmāk tekstā – “spriedums Călin”, 28.–30. punkts un tajos minētā judikatūra).

11      Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, XC u.c. (C‑234/17, EU:C:2018:853; turpmāk tekstā – “spriedums XC”, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

12      Šajā nozīmē un plašāk skat. Turmo, A., Res Iudicata in European Union Law. A Multi‑faceted principle in a multilevel judicial system, EU Law Live Press, 2022, 46. lpp.

13      Skat. arī Wiśniewski, T., “Extraordinary remedies in Polish civil procedure’, Studia Prawnicze – The Legal Studies, Nr. 4 (220), 2019, 107. lpp.

14      ECT spriedums, 2020. gada 19. maijs, REDQUEST LIMITED pret Slovākiju, ECLI:CE:ECHR:2020:0519JUD000274917, 29. punkts (turpmāk tekstā – “ECT spriedums REDQUEST”).

15      ECT spriedums, 2009. gada 25. jūnijs, OOO LINK OIL SPB pret Krieviju, ECLI:CE:ECHR:2009:0625DEC004260005 (turpmāk tekstā – “ECT spriedums Link Oil; teksts nav strukturēts punktos).

16      ECT spriedums REDQUEST, 29. punkts; ECT spriedums Link Oil un ECT spriedums, 2015. gada 9. jūnijs, PSMA, SPOL. S.R.O. pret Slovākiju, ECLI:CE:ECHR:2015:0609JUD004253311, 68.–70. punkts.

17      Kā vienu no daudziem piemēriem skat. spriedumu, 2022. gada 17. maijs, Unicaja Banco (C‑869/19, EU:C:2022:397, turpmāk tekstā – “spriedums Unicaja Banco”, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Turpat, 23. punkts; spriedums Călin, 35. punkts; un spriedums XC, 27. punkts. Dažkārt Tiesa atsaucās tikai uz “mērķi” un “galvenajiem elementiem”, piemēram, 2010. gada 26. janvāra spriedumā Transportes Urbanos y Servicios Generales (C‑118/08, EU:C:2010:39, turpmāk tekstā – “spriedums Transportes Urbanos”, 35. punkts). Atšķirība starp abām pieejām katrā ziņā ir neliela, jo “galveno elementu” kategorija ir pietiekami plaša, lai aptvertu jebkuru būtisku tiesvedības aspektu.

19      Skat., piemēram, spriedumu Transportes Urbanos.

20      Spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti (C‑213/13, EU:C:2014:2067; turpmāk tekstā – “spriedums Impresa Pizzarotti”).

21      Spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe (C‑620/17, EU:C:2019:630; turpmāk tekstā – “spriedums Hochtief”).

22      Spriedums Impresa Pizzarotti, 55. punkts.

23      Spriedums Hochtief, 63. punkts.

24      Patiešām, minētā sprieduma 63. punktā Tiesa secināja, ka “[..] iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Ungārijas procesuālajos noteikumos ir paredzēta iespēja pārskatīt spriedumu, kuram ir res judicata spēks, lai nodrošinātu situācijas, kas izriet no šī sprieduma, saderību ar agrāku galīgu tiesas nolēmumu, par kuru šo spriedumu taisījusī tiesa, kā arī šim spriedumam pamatā esošās lietas puses jau ir bijušas informētas. Ja tas tā ir, [..]”. Mans izcēlums.

25      Spriedums XC, 31. un 34. punkts,

26      Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Călin (C‑676/17, EU:C:2019:94); 72.–74. punkts).

27      Skat. šo secinājumu 28. punktu.

28      Skat. arī Granat, M. un Granat, K., The Constitution of Poland: A Contextual Analysis, Hart Publishing, 2019, 147. un 148. lpp. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un skaidrojumiem, kādus sniedza Polijas valdība tiesas sēdē, arī izriet, ka, lai gan ir trīs veidu procedūras, kurās Konstitucionālā tiesa var pasludināt spriedumu, ko var izmantot kā pamatu tiesvedības atjaunošanai atbilstoši CPK 401.¹ pantam (kad minētajā tiesā vēršas i) publiska iestāde, kas ir pilnvarota šajā nolūkā, ii) valsts tiesa saistībā ar notiekošu tiesvedību vai iii) individuāls sūdzības iesniedzējs), jautājums par to, kura no šīm procedūrām faktiski tika izmantota, neietekmē to, vai var tikt izmantots attiecīgais tiesvedības atjaunošanas pamats.

29      Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) 2009. gada 17. decembra rezolūcija, III PZP 2/09.

30      Skat., piemēram, spriedumu, 2020. gada 4. marts, Telecom Italia (C‑34/19, EU:C:2020:148, turpmāk tekstā – “spriedums Telecom Italia”, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Skat. it īpaši spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑561/19, EU:C:2021:799, 27.–30. punkts un tajos minētā judikatūra). Par “mikromērķa” un “makromērķa” formulējumu skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi (C‑561/19, EU:C:2021:291, 55. punkts).

32      Par šo principu skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski (C‑573/17, EU:C:2019:530; turpmāk tekstā – “spriedums Popławski”, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Kā precizēts spriedumā Popławski, 64. punkts.

34      Skat. ar šo tematu saistītu piemēru spriedumā Kancelaria Medius, 47.–51. punkts, kurā Tiesa aicināja iesniedzējtiesu vispirms pārbaudīt strīdīgā valsts noteikuma atbilstošas interpretācijas iespējas, pirms atgādināt par (pakārtoto) pienākumu to nepiemērot.

35      Atgādinu, ka interpretējošs prejudiciāls nolēmums ir saistošs ne tikai konkrētajā iesniedzējtiesā izskatāmajā strīdā (inter partes sekas), bet tas arī ir jāievēro citās tiesvedībās, kurās ir nozīme tai pašai interpretētai Savienības tiesību normai (erga omnes tiesiskās sekas), un tas atbilst šo secinājumu 83. punktā aprakstītajam prejudiciālā nolēmuma tiesvedības mikromērķim un makromērķim.

36      Tajā pašā diskusijā tika aplūkotas arī ex tunc tiesiskās sekas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāuzskata, ka Tiesas precizētā konkrētās Savienības tiesību normas jēga ir pastāvējusi no brīža, kad tiesību norma stājās spēkā. Spriedums, 2023. gada 6. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Piekrišanas pieprasījums – Sākotnējā Eiropas apcietināšanas ordera sekas) (C‑142/22, EU:C:2023:544, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Komisija norādīja, ka Konstitucionālās tiesas spriedumu tiesiskās sekas attiecas (vismaz) uz tik ilgu atpakaļejošu laikposmu, lai būtu iespējama tiesvedības atjaunošana. Savukārt Polijas valdība norādīja, ka Konstitucionālās tiesas spriedumiem ir pro futuro ietekme.

37      Šajā nozīmē skat. Lenaerts, K., Maselis, I., un Gutman, K., EU Procedural Law, Oxford European Union Law Library, 2015, 238. lpp.

38      Atgādinu, ka Polijas valdība apgalvo, ka negatīvu interpretējošo spriedumu kategorija nav pamats civilprocesa atjaunošanai, kas citādi ir paredzēta CPK 401.¹ pantā. Skat. šo secinājumu 64. punktu.

39      Tomēr šis jautājums nav šīs tiesvedības priekšmets, un tādēļ tas nav aplūkots. Skat. šo secinājumu 28. punktu.

40      Skat. sprieduma Kancelaria Medius rezolutīvo daļu, 53. punkts.

41      To ņemot vērā, jāatzīmē, ka spriedumā Kancelaria Medius minētās konkrētās tiesību normas izriet no CPK 339. panta 2. punkta, kas citēts minētā sprieduma 8. punktā, savukārt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā attiecas tikai uz CPK 339. panta 1. punktu par iespēju taisīt aizmugurisku spriedumu vispārīgi. Skat. šo secinājumu 10. punktu.

42      Spriedums Kancelaria Medius, 37.–40. punkts.

43      Spriedums Profi Credit Polska I, 64.–71. punkts. Minētās tiesību normas paredzēja: i) divu nedēļu termiņu iebildumu iesniegšanai un ii) pienākumu: a) norādīt, vai rīkojums tiek apstrīdēts pilnībā vai daļēji, b) izklāstīt sūdzības un uzrādīt faktus un pierādījumus, un c) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir trīsreiz lielāki nekā pretējai pusei.

44      Spriedums Profi Credit Polska II, 77. punkts.

45      Spriedums, 2020. gada 11. marts, Lintner (C‑511/17, EU:C:2020:188, 37. punkts). Komentāru par pārskatīšanas obligāto raksturu skat. ģenerāladvokātes L. Medinas secinājumos lietā Tuk Tuk Travel (C‑83/22, EU:C:2023:245, 32. zemsvītras piezīme).

46      Atgādinu, ka no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 20. panta pēdējās daļas izriet, ka lietu var izspriest bez ģenerāladvokāta secinājumiem, ja tajā nav izvirzīts jauns tiesību jautājums.

47      Atbilstoši CPK 407. panta 2. punktam. Skat. šo secinājumu 15. punktu.

48      Iespējams, ir lietderīgi norādīt, ka abi šajā lietā izvirzītie pamati, šķiet, attiecas uz atšķirīgiem pārkāpumu veidiem: pēc būtības (CPK 401.¹ pants, minēts pirmā uzdotā jautājuma kontekstā) vai procesuāliem pārkāpumiem (CPK 401. panta 2. punkts, minēts otrā uzdotā jautājuma kontekstā). Tomēr abi pamati ir izvirzīti saistībā ar vienu un to pašu apgalvojumu, ka valsts tiesa nav veikusi pārbaudi ex officio. Pieņemu, ka šādu pārkāpumu var klasificēt vai nu kā pārkāpumu pēc būtības, vai kā procesuālu pārkāpumu, bet ne kā abus. Lai gan tā ir, lietas materiālos nav sīkākas informācijas, kā nošķirt valsts tiesību aktu pārkāpumus pēc būtības no procesuālajiem pārkāpumiem, kuri var iedarbināt attiecīgo ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekli. Tādējādi šie secinājumi ir balstīti uz, šķiet, iesniedzējtiesas pieņēmumu, ka šajā kontekstā ir iespējama divējāda klasifikācija.

49      Neskarot iesniedzējtiesas pienākumu veikt pārbaudi, šķiet, ka šīs normas šķietami ierobežoto tvērumu apstiprina CPK 379. pants (uz kuru daļēji ir atsauce lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu), kurā, šķiet, ir ietverts plašāks tādu sešu kategoriju procesuālo kļūdu saraksts, kuru dēļ tiesvedība var tikt atzīta par spēkā neesošu (tomēr tas pats par sevi ne vienmēr nozīmē arī tiesvedības atjaunošanu).

50      Polijas Augstākās tiesas 2007. gada 17. aprīļa nolēmums I PZ 5/07 un, kā saprotu, neskarot iesniedzējtiesas pienākumu veikt pārbaudi, ECT spriedums, 2006. gada 27. jūnijs, Tabor pret Poliju (ECLI:CE:ECHR:2006:0627JUD001282502).

51      Skat., piemēram, spriedumu, 2015. gada 11. novembris, Klausner Holz Niedersachsen (C‑505/14, EU:C:2015:742; turpmāk tekstā – “spriedums Klausner”, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

52      Turpat, 32. punkts un tajā minētā judikatūra.

53      Spriedums Popławski, 55. punkts un tajā minētā judikatūra.

54      Skat., piemēram, spriedumus, 2017. gada 29. jūnijs, Popławski (C‑579/15, EU:C:2017:503, 39. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra) un Klausner, 32.–37. punkts.

55      Šajā nozīmē skat. spriedumu, Telecom Italia, 56. punkts.

56      Skat., piemēram, spriedumu, 2022. gada 17. maijs, Ibercaja Banco (C‑600/19, EU:C:2022:394); turpmāk tekstā – “spriedums Ibercaja Banco”, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Spriedums, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones (C‑40/08, EU:C:2009:615, turpmāk tekstā – “spriedums Asturcom Telecomunicaciones”, 52. punkts), vai šajā nozīmē – spriedums Ibercaja Banco, 43. punkts.

58      Patērētāju lietās skat., piemēram, spriedumu Asturcom Telecomunicaciones, 49. punkts. Skat. arī spriedumu, 1995. gada 14. decembris, van Schijndel un van Veen (C‑430/93 un C‑431/93, EU:C:1995:441, 13. punkts un tajā minētā judikatūra), vai spriedumu, 2016. gada 17. marts, Bensada Benallal (C‑161/15, EU:C:2016:175, 30., 31. un 35. punkts).

59      Ja vien, protams, ir ievēroti piemērojamie termiņi. Skat. CPK 407. panta 1. punktu, kas citēts šo secinājumu 13. punktā.

60      Pārskatam skat. Werbrouck, J., un Dauw, E., “The national courts’ obligation to gather and establish the necessary information for the application of consumer law – The endgame?”, European Law Review, 46. sēj., Nr. 3, 2021, 225.–244. lpp.

61      Kā atgādināts, piemēram, spriedumā Profi Credit Polska I, 42. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM (C‑243/08, EU:C:2009:350, 32. punkts).

62      Skat. šo secinājumu 117. un 118. punktu.

63      Salīdzinājumam skat. spriedumu, 2023. gada 22. jūnijs, K.B. un F.S. (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā) (C‑660/21, EU:C:2023:498; turpmāk tekstā – “spriedums K.B. un F.S. (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā)”), kurā atzīts, ka piemērojamās Savienības tiesību normas principā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz tiesai, kura izskata krimināllietu, procesa atzīšanas par spēkā neesošu vajadzībām pēc savas ierosmes norādīt uz kompetento iestāžu pienākuma nekavējoties informēt aizdomās turētos vai apsūdzētās personas par tiesībām klusēt neizpildi.

64      Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes (H. Saugmandsgaard Øe) secinājumi lietā XC u.c. (C‑234/17, EU:C:2018:391, turpmāk tekstā – “secinājumi lietā XC”, 41. punkts). Skat. arī spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60; turpmāk tekstā – “spriedums Banco Primus”, 47. punkts un tajā minētā judikatūra), vai spriedumu XC, 51. punkts.

65      Spriedums, 2007. gada 18. jūlijs, Lucchini (C‑119/05, EU:C:2007:434, 63. punkts). Vēlāk Tiesa uzsvēra šā secinājuma izņēmuma raksturu; skat. spriedumu Impresa Pizzarotti, 61. punkts.

66      PVN jomā skat. spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Fallimento Olimpiclub (C‑2/08, EU:C:2009:506, 29.–31. punkts), vai spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, UR (Advokātu PVN maksātāja statuss)  (C‑424/19, EU:C:2020:581), 32. un 33. punkts. Valsts atbalsta jomā skat. spriedumu Klausner, 43.–45. punktu. Skat. arī secinājumus lietā XC, 61. punkts.

67      Minēts šo secinājumu 17. zemsvītras piezīmē.

68      Atlīdzinājuma sekas, ko radīja “noteikuma par procentu likmes minimumu” atzīšana par spēkā neesošu, attiecās tikai uz summām, ko patērētājs samaksāja pēc tam, kad tika pieņemts nolēmums, ar kuru atzīts strīdīgā noteikuma negodīgums.

69      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c. (C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 72.–75. punkts).

70      Spriedums, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC (C‑49/14, EU:C:2016:98, 45.–54. punkts).

71      Spriedums Banco Primus, 52. punkts.

72      Skat. šo secinājumu 56. zemsvītras piezīmi.

73      Spriedums Ibercaja Banco, 49. punkts. Skat. arī spriedumu, 2022. gada 17. maijs, SPV Project 1503 u.c. (C‑693/19 un C‑831/19, EU:C:2022:395; turpmāk tekstā – “spriedums SPV Project 1503”, 65. un 66. punkts).

74      Spriedums Ibercaja Banco, 50. punkts.

75      Skat., piemēram, spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia (C‑485/19, EU:C:2021:313, 63.–66. punkts).

76      Spriedums, Asturcom Telecomunicaciones, 47. punkts.

77      Spriedums Asturcom Telecomunicaciones, 33.–48. punkts. No minētā sprieduma skaidri izriet, ka šāds pienākums varētu izrietēt tikai no līdzvērtības principa, ciktāl valsts tiesa varētu veikt šādu izvērtējumu līdzīgās iekšzemes prasībās. Skat. minētā sprieduma 53. punktu un rezolutīvo daļu. Skat. arī spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, ERSTE Bank Hungary (C‑32/14, EU:C:2015:637; turpmāk tekstā – “spriedums ERSTE Bank Hungary”, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Spriedums Unicaja Banco, 28. un 38. punkts. Skat. arī minētā sprieduma rezolutīvo daļu.

79      Iesniedzējtiesa šajā tiesvedībā ir iesniegusi tikai CPK 339. panta 1. punkta tekstu, kas attiecas uz vispārējo iespēju pieņemt aizmugurisku spriedumu. Kā jau norādīju, spriedumā Kancelaria Medius aplūkotās valsts tiesību normas ietvēra arī CPK 339. panta 2. punktu, kurā noteikts valsts tiesas pienākums ņemt vērā prasītāja apgalvojumus par faktiem. Šādas tiesību normas atbilstība un precīzs saturs šajā lietā, protams, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

80      Aprakstu par piemērojamajiem noteikumiem minētajā lietā skat. šo secinājumu 43. zemsvītras piezīmē. Jāatzīmē, ka vienīgā atšķirība ir saistīta ar izmaksām. Atšķirībā no situācijas spriedumā Profi Polska I lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir tikai norādīts, ka šajā kontekstā maksājamie “nodokļi” ir jāsamazina uz pusi.

81      Skat. šo secinājumu 167.–169. un 175. un 176. punktu.

82      Lietas materiālos nav informācijas par piemērojamajiem piespiedu izpildes noteikumiem.

83      Skat. spriedumu Ibercaja Banco, 57.–59. punkts.

84      Kā aprakstīts šo secinājumu 136. un 137. punktā.

85      Līdzīgi tam, ko norādīju saistībā ar līdzvērtības principu. Skat. šo secinājumu 149. punktu un 59. zemsvītras piezīmi.

86      Skat. šo secinājumu 13. punktu.

87      Spriedums ERSTE Bank Hungary, 52. punkts.

88      Salīdzinājumam skat. situāciju, kas aprakstīta spriedumā K.B. un  F.S.  (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā), kura kopsavilkums sniegts 63. zemsvītras piezīmē.