VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2013. gada 13. septembrī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Lūgums piešķirt piekļuvi Komisijas galīgā lēmuma par aizliegtu vienošanos noteiktām konfidenciālām daļām – Piekļuves atteikums – Pienākums norādīt pamatojumu – Pienākums veikt konkrētu un individuālu pārbaudi – Izņēmums saistībā ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību – Izņēmums saistībā ar trešo personu komerciālo interešu aizsardzību – Izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību – Sevišķas sabiedrības intereses – Lojāla sadarbība
Lieta T‑380/08
Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv C. Wissels, M. de Mol un M. de Ree, pārstāves,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bouquet un P. Costa de Oliveira, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2008. gada 30. jūnija lēmumu, ar kuru tika atteikta pieeja noteiktām konfidenciālām daļām Lēmumā C(2006) 4090, galīgā redakcija (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (Nīderlande)).
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referents) un G. Berardis [G. Berardis],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 14. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Fakti
1 2006. gada 13. septembrī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma lēmumu C(2006) 4090, galīgā redakcija (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (Nīderlande)) (turpmāk tekstā – “lēmums par ceļu seguma bitumenu”) par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru. Šī lēmuma versija, no kuras bija izsvītrotas noteiktas daļas, kuras Komisija uzskatīja par konfidenciālām (turpmāk tekstā – “lēmuma par ceļu seguma bitumenu publiski pieejamajā versija”), tika publicēta 2007. gada 28. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 196, 40. lpp.). Lēmumā par ceļu seguma bitumenu Komisija uzskatīja, ka vairāki uzņēmumi bija pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu, būdami aizliegtas vienošanās dalībnieki ceļu seguma bitumena tirgū Nīderlandē, un uzlika šiem uzņēmumiem naudas sodus, kuru kopējā summa bija EUR 266,717 miljoni.
2 2008. gada 7. martā Nīderlandes Karaliste iesniedza Komisijā pieteikumu piekļūt lēmuma par ceļu seguma bitumenu pilnai versijai (turpmāk tekstā – “lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālā versija”) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).
3 Ar 2008. gada 27. marta vēstuli Komisija noraidīja sākotnējo pieteikumu piekļūt lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālajai versijai.
4 2008. gada 17. aprīlī Nīderlandes Karaliste saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu iesniedza atkārtotu pieteikumu ar lūgumu Komisijai mainīt savu nostāju (turpmāk tekstā – “atkārtots pieteikums”). Nīderlandes Karaliste norādīja, ka, tā kā tā ir cietusi no uzņēmumu, uz kuriem attiecas lēmums par ceļu seguma bitumenu, rīcības, tā vēlas prasīt kompensāciju no šiem uzņēmumiem valsts tiesās. Nīderlandes Karaliste norādīja, ka šajā ziņā būtu lietderīgi iepazīties ar informāciju, kas ietverta lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālajā versijā, bet kas bija izņemta no šī lēmuma publiski pieejamās versijas. Šajā ziņā Nīderlandes Karaliste norādīja uz noteiktām specifiskām daļām lēmumā par ceļu seguma bitumenu, kas attiecas uz:
– pārkāpuma raksturu un apmēru (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 4.–6. apsvērums);
– aizliegtās vienošanās organizāciju un darbību (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 48.–86. un 350.–354. apsvērums);
– noteiktu uzņēmumu kā aizliegtas vienošanās iniciatora vai vadītāja lomu (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 342.–347. apsvērums);
– vienošanos par cenu noteikšanu aizliegtas vienošanās ietvaros (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 87.–126. apsvērums);
– atšķirībām starp bitumena cenām Nīderlandē un tās pierobežas valstīs (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 150., 174. un 314. apsvērums);
– ceļu būvnieku ieinteresētību bitumena cenas palielināšanā (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 149. un 151. apsvērums);
– aizliegtas vienošanās dalībnieku tirgus daļām un apgrozījumu saistībā ar bitumena pārdošanu Nīderlandē (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 7.–29. un 321. apsvērums);
– visbeidzot, uz to fizisku personu vārdiem, kuras pārstāv dalībniekus aizliegtas vienošanās sanāksmēs (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 187., 205., 236., 252., 265., 268., 273., 279., 286., 291., 293. un 298. apsvērums).
5 Ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija noraidīja atkārtoto pieteikumu.
6 Ciktāl runa ir par informāciju, kas ietverta iepriekš minētā 4. punkta pirmajā ievilkumā, Komisija norādīja, ka lēmuma par ceļu seguma bitumenu publiski pieejamā un konfidenciālā versija bija identiskas.
7 Runājot par informāciju, kas ietverta iepriekš minētā 4. punkta otrajā līdz astotajā ievilkumā, Komisija norādīja, pirmkārt, ka uz šiem ievilkumiem attiecas izņēmumi tiesībām piekļūt dokumentiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā saistībā ar attiecīgi fizisku vai juridisku personu komerciālo interešu aizsardzību un Eiropas Savienības iestāžu veikto pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķiem. Otrkārt, tā norādīja, ka saskaņā ar minētās regulas 4. panta 2. punkta beigu daļu šie izņēmumi nav jāņem vērā, ja iepazīšanās ar prasīto informāciju ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tomēr Komisija uzskatīja, ka atkārtotais pieteikums neietvēra tādus argumentus, kas varētu pierādīt šādu interešu esamību, ciktāl šādas intereses – uz kurām atsaucās Nīderlandes Karaliste, pamatojoties uz lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālās versijas lietderīgumu, lai sagatavotu iespējamo prasību par atbildību pret uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šis lēmums, – bija privāta, nevis publiska rakstura.
8 Runājot par informāciju, kas paredzēta iepriekš, 4. punkta astotajā ievilkumā, Komisija uzskatīja, ka arī uz to attiecās izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā – papildus izņēmumiem, kas paredzēti šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā – saistībā ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību.
9 Visbeidzot Komisija uzskatīja, ka, tā kā uz iepriekš 4. punkta otrajā līdz astotajā ievilkumā paredzēto informāciju pilnībā attiecās iepriekš minētie izņēmumi, tad šīs informācijas daļēja izpaušana saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu nebija iespējama.
10 2009. gada augustā Komisija publicēja lēmuma par ceļu seguma bitumenu jaunu publiski pieejamu versiju, kurā bija mazāks skaits nepubliskoto daļu (turpmāk tekstā – “lēmuma par ceļu seguma bitumenu jaunā publiski pieejamā versija”).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
11 2008. gada 9. septembrī, iesniedzot Pirmās instances tiesas kancelejā prasības pieteikumu, Nīderlandes Karaliste cēla šo prasību.
12 Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 2. jūnija rīkojumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz Tiesas galīgajam nolēmumam lietā, kurā taisīts 2010. gada 29. jūnija spriedums C‑139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (Krājums, I‑5885. lpp.), kā arī līdz Vispārējās tiesas galīgajam nolēmumam lietā, kurā tika izdots 2011. gada 25. janvāra rīkojums T‑399/07 Basell Polyolefine/Komisija (Krājumā nav publicēts). Tiesvedība tika atsākta 2011. gada 25. janvārī.
13 Tā kā tika mainīts Vispārējās tiesas palātu sastāvs, tiesnesis referents tika norīkots uz sesto palātu, tāpēc šī lieta tika nodota šai palātai.
14 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2012. gada 14. decembra tiesas sēdē.
15 Minētās tiesas sēdēs noslēgumā Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem jautājumu saistībā ar strīda priekšmeta precīzu noteikšanu, ņemot vērā lēmuma par ceļu seguma bitumenu jauno publiski pieejamo versiju.
16 Ar rakstveida apsvērumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2013. gada 24. janvārī un 8. februārī, Nīderlandes Karaliste un Komisija atbildēja uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu.
17 Savos apsvērumos Nīderlandes Karaliste norādīja, ka tās piekļuves pieteikuma priekšmets tagad ir visas tās daļas, kuras palika konfidenciālas lēmuma par ceļu seguma bitumenu jaunajā publiski pieejamajā versijā. Šajā ziņā tā identificēja noteiktas šī lēmuma daļas, kas attiecās uz:
– pārkāpuma raksturu un apmēru (lēmuma par ceļu seguma bitumenu 7. un 12. zemsvītras piezīme);
– aizliegtās vienošanās organizāciju un darbību (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 50., 53.–57., 59., 62., 64.–66., 69.–74., 77., 78., 80., 82.–86. apsvērums un 130., 132.–134., 137.–140., 143.–148., 150.–157., 160.–187., 189.–192., 194.–198., 200.–204., 206.–212., 215.–229., 231.–239., 519.–521. zemsvītras piezīme);
– noteiktu uzņēmumu kā aizliegtas vienošanās iniciatora vai vadītāja lomu (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 342.–345. apsvērums un 505., 507.–513., 515.–518. zemsvītras piezīme);
– vienošanos par cenu noteikšanu aizliegtas vienošanās ietvaros (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 88.–98., 102.–118., 120.–125. apsvērums un 240.–251., 253., 254., 256.–268., 270., 272.–322. zemsvītras piezīme);
– atšķirībām starp bitumena cenām Nīderlandē un tās pierobežas valstīs (lēmuma par ceļu seguma bitumenu 372.–376. zemsvītras piezīme);
– ceļu būvnieku ieinteresētību bitumena cenas palielināšanā (lēmuma par ceļu seguma bitumenu 341.–346. zemsvītras piezīme)
– aizliegtas vienošanās dalībnieku tirgus daļām un apgrozījumu saistībā ar bitumena pārdošanu Nīderlandē (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 8.–16., 18.–23., 29. apsvērums un 16., 18., 21., 29.–32, 35.–37., 41., 43.–45., 47., 49., 52., 53., 56., 59., 60., 70., 73., 77.–81. zemsvītras piezīme);
– to fizisku personu vārdiem, kuras pārstāv dalībniekus aizliegtas vienošanās sanāksmēs (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 187., 236., 252., 265., 268., 273., 279., 286., 291., 293. un 298. apsvērums);
– un, visbeidzot, uz “citu pieprasīto informāciju” (lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 30., 34., 35., 37., 42., 45., 154., 175.–177., 179., 187., 236., 252., 265., 268., 273., 279., 286., 291., 293., 298., 302., 317., 319., 321., 342.–347., 372., 378., 380., 382.–386, 389.–391., 394., 397. apsvērums un 82., 84.–87, 89.–100., 102.–119, 121., 122., 124., 126., 341., 350.–352., 379.–381, 385., 386., 390.–393., 395., 419., 420., 422., 423., 430., 433., 435.–437., 441., 447., 450., 453.–458., 465.–469., 472.–474., 480.–483, 522., 528., 541., 547., 549. zemsvītras piezīme, kā arī I pielikums).
18 Nīderlandes Karaliste uzsvēra, ka “cita pieprasītā informācija” arī tika minēta tās piekļuves pieteikumā, pat ja tā netika īpaši norādīta atkārtotajā pieteikumā. Atkārtotais pieteikums attiecās uz visu lēmumu par ceļu seguma bitumenu. Visbeidzot Nīderlandes Karaliste precizēja, ka strīda priekšmets neattiecās uz konfidenciālo informāciju, ko ieguva Komisija saskaņā ar Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu [aizliegtas vienošanās] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par iecietību”).
19 Savukārt Komisija savos apsvērumos uzsvēra nekonsekvenci un neprecizitāti Nīderlandes Karalistes nostājā attiecībā uz tās informācijas noteikšanu, uz kuru attiecas izpaušanas pieteikums, kas ir strīda priekšmets. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka no sākotnējā un atkārtotā pieteikuma skaidri neizriet, ka Nīderlandes Karaliste vēlējās piekļūt informācijai, kas nebija šajos pieteikumos precizētā informācija.
20 Vēlāk lietas dalībnieki tika aicināti piedalīties jaunā tiesas sēdē, kas notika 2013. gada 29. aprīlī, no kuras tie tomēr atteicās. Līdz ar to mutvārdu process tika slēgts 2013. gada 17. aprīlī.
21 Nīderlandes Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz visām tām lēmuma par ceļu seguma bitumenu daļām, kuras vēl joprojām ir konfidenciālas, izņemot tās, kurās ir ietverta informācija, kas iegūta saskaņā ar paziņojumu par iecietību;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par strīda priekšmetu
23 Pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un atbildes raksta uz repliku iesniegšanas Komisija publicēja lēmuma par ceļu seguma bitumenu jauno publiski pieejamu versiju. Tajā bija mazāk neizpaustās informācijas nekā publiski pieejamajā versijā, kuru lietas dalībnieki sākotnēji apsprieda vispirms Komisijā un pēc tam Vispārējā tiesā savos procesuālajos rakstos. Tiesas sēdē Vispārējā tiesa uzskatīja par nepieciešamu prasīt lietas dalībniekiem precizēt strīda priekšmetu pēc šīs lēmuma par ceļu seguma bitumenu jaunās publiski pieejamās versijas. Nīderlandes Karaliste atbildēja uz šo lūgumu savos 2013. gada 24. janvāra apsvērumos, kuros tā identificēja daļas, kuras tā prasīja turpmāk publiskot, izslēdzot no sava pieteikuma daļas, kas tagad ir atrodamas lēmuma par ceļu seguma bitumenu jaunajā publiski pieejamajā versijā. Turklāt Nīderlandes Karaliste norādīja, ka informācija, kas iegūta saskaņā ar paziņojumu par iecietību, tika izņemta no tās piekļuves pieteikuma (skat. iepriekš 18. punktu).
24 Tāpēc jāuzskata, ka prasība atcelt apstrīdēto lēmumu ir jāanalizē, ņemot vērā precizējumus, kādus ir izteikusi Nīderlandes Karaliste savos 2013. gada 24. janvāra apsvērumos.
Par lietas būtību
25 Argumenti, kādus Nīderlandes Karaliste ir iesniegusi savas prasības pamatošanai, var tikt sagrupēti septiņos pamatos. Pirmais un otrais pamats ir balstīti attiecīgi uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka uz informāciju, kas ietverta iepriekš 17. punkta otrajā līdz astotajā ievilkumā (turpmāk tekstā – “strīdīgā informācija”), attiecās izņēmumi tiesībām piekļūt dokumentiem, kas paredzēti minētajās normās, un ciktāl Komisija nepaskaidroja iemeslu, kāpēc lēmuma par ceļu seguma bitumenu 7.–12. zemsvītras piezīme (skat. iepriekš 17. punkta pirmo ievilkumu) netika izpausta. Trešais pamats ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās daļas pārkāpumu, ciktāl sevišķas sabiedrības intereses pamatoja strīdīgās informācijas izpaušanu. Ceturtais pamats ir balstīts uz šīs pašas regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka uz iepriekš 17. punkta astotajā ievilkumā paredzēto informāciju attiecās izņēmums, kas ir saistīts ar personas neaizskaramības aizsardzību. Piektais pamats ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta un samērīguma principa pārkāpumu, ciktāl Komisija nepiešķīra daļēju piekļuvi strīdīgajai informācijai. Sestais pamats ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta pārkāpumu, ciktāl izņēmumu, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, piemērošana vairs nebija pamatota, ņemot vērā laika periodu, uz kuru attiecās strīdīgā informācija. Visbeidzot septītais pamats ir balstīts uz EKL 10. panta pārkāpumu, ņemot vērā samērīguma principu, ciktāl Komisija nedalījās šajā informācijā ar Nīderlandes Karalisti.
Sākotnējie apsvērumi
26 Jānorāda, ka Savienības iestāde var kumulatīvi ņemt vērā vairākus atteikuma pamatus, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, lai izvērtētu pieteikumu piekļūt tās rīcībā esošajiem dokumentiem (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑404/10 P Komisija/Éditions Odile Jacob, 113. un 114. punkts).
27 Kā tika norādīts iepriekš 7. punktā, Komisija uzskatīja, ka uz strīdīgo informāciju vienlaikus attiecās arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību un šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecībā uz Eiropas Savienības iestāžu veikto izmeklēšanas, pārbaužu un revīzijas darbību mērķiem. Tāpēc, lai pierādītu, ka apstrīdētajā lēmumā saistībā ar šo informāciju ir pieļauta kļūda, kas var pamatot tā atcelšanu, Nīderlandes Karalistei ir jākonstatē vai nu pirmajā un otrajā pamatā, ka Komisija pieļāva kļūdu, uzskatot, ka tā varēja atteikt piekļuvi šai informācijai saskaņā ar katru no šiem izņēmumiem, vai arī trešajā un piektajā līdz septītajā pamatā, ka sevišķas sabiedrības intereses, aizritējušais laiks vai Komisijas pienākums ievērot EKL 10. pantu vai samērīguma principu katrā ziņā pamatoja šīs informācijas izpaušanu, vismaz daļēju, vai šīs informācijas apmaiņu ar Nīderlandes Karalisti.
28 Visbeidzot, kā tika norādīts iepriekš 8. punktā, Komisija uzskatīja, ka uz informāciju, kas minēta gan iepriekš 4. panta astotajā ievilkumā, gan 17. punkta astotajā ievilkumā, arī attiecās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums saistībā ar personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību. Tāpēc, lai pierādītu, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda saistībā ar attiecīgo informāciju, kas var pamatot tā atcelšanu, Nīderlandes Karalistei ir vai nu kumulatīvi jāpierāda, ka pirmais, otrais un ceturtais pamats ir pamatoti, vai arī – ka kāds no trešā un piektā līdz septītajam pamatam ir pamatoti.
29 Vispirms ir kopā jāizvērtē pirmais un otrais pamats.
Par pirmo un otro pamatu, kas ir balstīti attiecīgi uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka uz strīdīgo informāciju attiecās šajās tiesību normās paredzētie izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem, un ciktāl tā nepaskaidroja iemeslu, kāpēc lēmuma par ceļu seguma bitumenu 7.–12. zemsvītras piezīme netika izpausta.
30 Šī lieta ir par attiecībām starp Regulu Nr. 1049/2001 un citu tiesību aktu, proti, Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.), kura regulē specifisku Savienības tiesību jomu. Šīm divām regulām ir dažādi mērķi. Pirmajā ir paredzēts nodrošināt pēc iespējas lielāku pārskatāmību attiecībā uz valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas procedūrām un informāciju, ar ko ir pamatoti to lēmumi. Tātad tajā ir paredzēts maksimāli atvieglot tiesību piekļūt iestāžu dokumentiem īstenošanu, kā arī veicināt labu administratīvo praksi. Otrajā ir paredzēts nodrošināt dienesta noslēpuma ievērošanu procedūrās, kurās notiek sodīšana par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (pēc analoģijas skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 109. punkts).
31 Pretēji Nīderlandes Karalistes apgalvojumam, saskaņā ar kuru no Regulas Nr. 1049/2001 18. panta 3. punkta izriet, ka gadījumā, ja starp šo regulu un citu Savienības tiesību aktu pastāv pretruna, minētās regulas normas prevalē, ir jānorāda, ka Regula Nr. 1049/2001 un Regula Nr. 1/2003 neietver normu, kas skaidri paredzētu vienas regulas prevalēšanu pār otru. Tāpēc ir jānodrošina tāda abu regulu piemērošana, kas būtu saderīga ar otru un šādi ļautu tās piemērot konsekventi. Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru, pat ja Regulas Nr. 1049/2001 mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības iepazīties ar iestāžu dokumentiem, šīs tiesības, ņemot vērā šīs regulas 4. pantā paredzētos izņēmumus, ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, pamatojoties uz publisku vai privātu interešu apsvērumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 110. un 111. punkts).
32 Protams, tiesības iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem procedūrā saistībā ar EKL 81. panta piemērošanu un tiesības iepazīties ar iestāžu dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 ir juridiski atšķirīgas, bet tās tomēr ir attiecināmas uz funkcionāli līdzvērtīgām situācijām. Neatkarīgi no juridiskā pamata, saskaņā ar kuru tiek dota iespēja iepazīties ar lietas materiāliem, šī iespēja ieinteresētajām personām ļauj iegūt visus Komisijai iesniegtos apsvērumus un dokumentus (skat. pēc analoģijas iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 120. punkts).
33 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka strīdīgā informācija attiecas uz pārbaudes, izmeklēšanas vai revīzijas darbībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Šo informāciju Komisija apkopoja izmeklēšanā saistībā ar EKL 81. panta piemērošanu, kuras mērķis bija savākt informāciju un pietiekamus pierādījumus, lai sodītu par konkrētām darbībām, kas ir pretrunā šai normai.
34 Turklāt, ņemot vērā procedūras saistībā ar EKL 81. panta piemērošanu mērķi, kas ir pārbaudīt, vai viens vai vairāki uzņēmumi ir iesaistīti koluzīvās darbībās, kas var būtiski ietekmēt konkurenci, Komisija šādā procedūrā savāc slepenu komerciālu informāciju par iesaistīto uzņēmumu komerciālo stratēģiju, to pārdošanas daudzumu summām, tirgus daļām vai komerciālajām attiecīgām, kas nozīmē, ka iespēja iepazīties ar šādas procedūras datiem var apdraudēt minēto uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību. Līdz ar to izņēmumi saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību un Eiropas Savienības iestāžu veikto pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķiem šajā lietā ir cieši saistīti (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 115. punkts).
35 Protams, lai pamatotu atteikumu dot iespēju iepazīties ar dokumentu, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām vai interesēm, jo attiecīgajai iestādei vēl ir arī jāpaskaidro, kā iepazīšanās ar šo dokumentu var konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu. Tomēr šī iestāde šajā ziņā var pamatoties uz vispārējiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, ja līdzīgi vispārīgi apsvērumi ir attiecināmi uz tāda paša rakstura dokumentu publiskošanas pieteikumiem (skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Attiecībā uz valsts atbalsta kontroles procesiem, kā arī procedūrām uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā Tiesa uzskatīja, ka šādi vispārīgi pieņēmumi var izrietēt attiecīgi no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), un no Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (labotā redakcija OV 1990, L 257, 13. lpp.), kurās ir specifiski regulēta valsts atbalsta joma un uzņēmumu koncentrācijas kontrole un kurās ir ietverti noteikumi par iepazīšanos ar informāciju un dokumentiem, kas iegūti atbalsta vai uzņēmumu koncentrācijas izmeklēšanas un kontroles procesā (šajā ziņā skat. iepriekš 12. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 55.–57. punkts, un iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 117. un 118. punkts)
37 Jāuzskata, ka ir piemērojami arī šādi vispārīgi pieņēmumi, ciktāl runa ir par EKL 81. panta piemērošanas procedūrām, jo tiesiskajā regulējumā, kurā regulēts šis process, ir paredzēti arī strikti noteikumi par rīcību ar šādā procesā iegūtu vai noskaidrotu informāciju (skat. pēc analoģijas iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 118. punkts).
38 Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts un 28. panta 1. punkts, kā arī Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 8. un 15. pants ierobežo informācijas izmantošanu procedūrā, kas ir saistīta ar EKL 81. un 82. pantā paredzēto konkurences normu īstenošanu, ierobežojot piekļuvi to lietas dalībnieku lietas materiāliem, kuriem Komisija ir nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem, un, iespējams, sūdzības iesniedzēju [lietas materiāliem], ņemot vērā iesaistīto uzņēmumu likumīgo interesi – to komercnoslēpumu neizpaušanu, un prasot, lai attiecīgā informācija tiek izmantota vienīgi tiem mērķiem, kādiem tā tika apkopota, un lai informācija, kas pēc sava rakstura ir dienesta noslēpums, netiktu izpausta.
39 Šādos apstākļos, pirmkārt, vispārīga piekļuve, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, dokumentiem, ar kuriem ir notikusi apmaiņa EKL 81. panta piemērošanas procedūrā starp Komisiju un pusēm, kas iesaistītas šajā procedūrā, vai trešajām personām, varētu apdraudēt līdzsvaru, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt Regulā Nr. 1/2003 starp attiecīgo uzņēmumu pienākumu paziņot Komisijai iespējamu sensitīvu informāciju un pastiprinātas aizsardzības garantiju šādi Komisijai nodotai informācijai saskaņā ar dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu (pēc analoģijas skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 121. punkts).
40 Otrkārt, ja citas personas, nevis tās, kurām ir tiesības piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar tiesisko regulējumu attiecībā uz EKL 81. panta piemērošanas procedūru, varētu iepazīties ar dokumentiem, kas saistīti ar šādu procesu, saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, tiktu apdraudēts ar šo regulu izveidotais režīms (pēc analoģijas skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 122. punkts).
41 Turklāt ir jāuzskata, ciktāl runa ir par informāciju, kuru Komisija ir savākusi EKL 81. panta piemērošanas procedūrās saskaņā ar paziņojumu par iecietību, ka šīs informācijas izpaušana varētu atturēt potenciālos iecietības pieteikuma iesniedzējus no paziņojumu izteikšanas saskaņā ar šo paziņojumu par iecietību. Patiešām, tas viņiem varētu radīt mazāk labvēlīgu situāciju nekā ir citiem uzņēmumiem, kas ir aizliegtas vienošanās dalībnieki un kas nav sadarbojušies izmeklēšanā vai ir sadarbojušies mazāk intensīvi.
42 Tādējādi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu interpretēšanas nolūkā ir jāatzīst vispārēja pieņēmuma pastāvēšana, saskaņā ar kuru dokumentu, kurus ir apkopojusi Komisija EKL 81. panta piemērošanas procedūrā, izpaušana principā apdraud gan Eiropas Savienības iestāžu veikto pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķu aizsardzību, gan šajā procesā iesaistīto uzņēmumu komerciālās intereses (pēc analoģijas skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 123. punkts).
43 Ņemot vērā interešu, kuras tiek aizsargātas EKL 81. panta piemērošanas procedūrā, raksturu, ir jāuzskata, ka iepriekšējā punktā veiktais secinājums ir jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai piekļuves pieteikums attiecas uz jau pabeigtu kontroles procedūru vai tādu, kas vēl turpinās. Sensitīvas informācijas par iesaistīto uzņēmumu ekonomiskajām darbībām publiskošana var apdraudēt to komerciālās intereses neatkarīgi no tā, vai EKL 81. panta piemērošanas procedūra vēl noris. Turklāt šādas publicēšanas iespējamība pēc šīs procedūras izbeigšanas apdraud uzņēmumu sadarbības iespējamību gadījumā, ja šāda procedūra vēl turpinās (pēc analoģijas skat. iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 124. punkts).
44 Turklāt ir jāuzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktu izņēmumus saistībā ar komerciālajām interesēm vai sensitīviem dokumentiem var piemērot trīsdesmit gadus un, ja tas ir vajadzīgs, pat vēl ilgāk (iepriekš 26. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 125. punkts).
45 Visbeidzot, iepriekš minētais vispārējais pieņēmums neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura publiskošana ir pieprasīta, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato šī dokumenta publiskošanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam (iepriekš 26. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Éditions Odile Jacob, 126. punkts).
46 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāizvērtē iebildumi, kurus pēc būtības ir izvirzījusi Nīderlandes Karaliste šajā lietā apskatāmajos pamatos.
47 Pirmkārt, Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka jēdziens “komerciālās intereses” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē attiecas vienīgi uz tiesiskām un leģitīmām komerciālajām interesēm, kas izslēgtu aizliegtas vienošanās dalībnieku intereses, kā arī intereses, kas nav prasības par zaudējumu atlīdzību sakarā ar Savienības tiesību pārkāpumu priekšmets. Nīderlandes Karaliste piebilst, ka katrā ziņā šādos apstākļos, pirmkārt, intereses saistībā ar aizliegtas vienošanās izveidi neietilptu komerciālo interešu aizsardzībā un, otrkārt, šajā gadījumā nepastāv reāls risks negatīvi ietekmēt komerciālās intereses, jo visi bitumena piegādātāji bija aizliegtas vienošanās dalībnieki un attiecīgā pārkāpuma laikā šajā tirgū nebija reālas konkurences.
48 Šajā jautājumā vispirms ir jānorāda, kā to pamatoti apgalvoja Komisija, ka ne Regulā Nr. 1049/2001, ne Regulā Nr. 1/2003 nav noteikts, ka uzņēmuma dalība konkurences normu pārkāpumā liedz Komisijai atsaukties uz šī uzņēmuma komerciālo interešu aizsardzību, lai atteiktu piekļuvi informācijai un dokumentiem par attiecīgo pārkāpumu.
49 Tieši pretēji, fakts, ka Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka informācija, kas ir apkopota saskaņā ar minētās regulas 17.–22. pantu, var tikt izmantota tikai tādiem mērķiem, kādiem tā ir tikusi apkopota, un ka Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm, to ierēdņiem, darbiniekiem un citām personām, kas strādā šo iestāžu pārraudzībā, kā arī dalībvalstu citu iestāžu darbiniekiem un ierēdņiem ir pienākums neizpaust informāciju, kuru tie ir apkopojuši vai ar kuru tie ir apmainījusies, piemērojot minēto regulu, un uz kuru, ņemot vērā to raksturu, attiecas dienesta noslēpums, pierāda, ka principā informācija par attiecīgo pārkāpumu var un pat ir jāuzskata par konfidenciālu.
50 Turklāt šādu secinājumu apstiprina fakts, ka tiesības piekļūt Komisijas lietas materiāliem par uzņēmumiem, kuri ir paziņojuma par iebildumiem adresāti, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktu ierobežo uzņēmumu leģitīmās intereses attiecībā uz to, ka viņu komercnoslēpums netiks izpausts, un tās neattiecas uz konfidenciāla rakstura informāciju. Tas nozīmē, ka Savienības likumdevējs nolēma piešķirt noteiktu aizsardzību tādām uzņēmumu komerciālajām interesēm, kas ir procedūras saistībā ar EKL 81. panta, kā arī 82. panta piemērošanu, priekšmets, un piešķirt tādu pašu aizsardzību situācijā, kad šīs intereses varētu daļēji konfliktēt ar šo uzņēmumu tiesībām uz aizstāvību.
51 Turpinājumā, protams, ir jānorāda, ka, kā to apgalvo Nīderlandes Karaliste, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka uzņēmuma, kuram Komisija ir uzlikusi soda naudu par konkurences tiesību pārkāpšanu, interese, lai detalizēta informācija par tam pārmesto nelikumīgo rīcību netiktu publiski izpausta, nav īpaši aizsargājama, ņemot vērā sabiedrības intereses iespējami labāk zināt jebkādas Komisijas rīcības iemeslus, uzņēmēju intereses zināt, par kādu rīcību var tikt piemērotas sankcijas, un to personu intereses, kuras skar pārkāpums, zināt detalizētu informāciju, lai vajadzības gadījumā izmantotu savas tiesības pret sodītajiem uzņēmumiem un, ņemot vērā iespēju, kas ir šādam uzņēmumam, pārsūdzētu šādu lēmumu tiesā (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. oktobra spriedums lietā T‑474/04 Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, Krājums, II‑4225. lpp., 72. punkts).
52 Tomēr Vispārējā tiesa uzsvēra arī nepieciešamību respektēt attiecīgo uzņēmumu reputāciju un cieņu, kamēr tie nav galīgi atzīti par vainīgiem, un līdz ar to uzskatīja, ka noteiktās situācijās Komisijas konstatējumi attiecībā uz uzņēmuma izdarītu pārkāpumu bija jāuzskata par konfidenciāliem attiecībā pret sabiedrību un tātad par tādiem, kas pēc savas būtības ietilpst dienesta noslēpumā (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā Pergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, 78. punkts). Jānorāda, ka tad, kad tika iesniegts pieteikums par piekļuvi strīdīgajai informācijai, Vispārējā tiesā notika vairākas tiesvedības par prasību atcelt lēmumu par ceļu seguma bitumenu (lietās, kurās tika pieņemts Vispārējās tiesas 2008. gada 4. jūlija rīkojums T‑358/06 Wegenbouwmaatschappij J. Heijmans/Komisija, Krājumā nav publicēts; 2012. gada 27. septembra spriedumi lietā T‑343/06 Shell Petroleum u.c./Komisija; lietā T‑344/06 Total/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑347/06 Nynäs Petroleum un Nynas Belgium/Komisija; lietā T‑348/06 Total Nederland/Komisija; Krājumā nav publicēts; lietā T‑351/06 Dura Vermeer Groep/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑352/06 Dura Vermeer Infra/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑353/06 Vermeer Infrastructuur/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑354/06 BAM NBM Wegenbouw un HBG Civiel/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑355/06 Koninklijke BAM Groep/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑356/06 Koninklijke Volker Wessels Stevin/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑357/06 Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija; lietā T‑359/06 Heijmans Infrastructuur/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑360/06 Heijmans/Komisija, Krājumā nav publicēts; lietā T‑361/06 Ballast Nedam/Komisija; lietā T‑362/06 Ballast Nedam Infra/Komisija, un lietā T‑370/06 Kuwait Petroleum u.c./Komisija), līdz ar to uzņēmumus, uz kuriem attiecās šis lēmums, nevarēja uzskatīt par galīgi atzītiem par vainīgiem.
53 Turklāt, ņemot vērā iepriekš 51. punktā minēto judikatūru, nav pamata uzskatīt, ka jebkāda informācija par prettiesiskās rīcības detaļām ir jāuzskata par konfidenciālu attiecībā pret sabiedrību. Šī judikatūra ir jāinterpretē, ņemot vērā Komisijas leģitīmos mērķus izpaust un izmantot informāciju, kas ir nepieciešama, lai pierādītu pārkāpumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkta pēdējo teikumu, kā arī ņemot vērā sabiedrības intereses saprast iemeslus, kas lika Komisijai pieņemt šo lēmumu. Šīs intereses ietver uzņēmēju un iespējamo pārkāpumā cietušo intereses būt informētiem attiecīgi par rīcību, kādu Komisija uzskata par aizliegtu, un detaļām, kādas ir nepieciešamas, lai valsts tiesā no atbildīgajiem uzņēmumiem varētu prasīt zaudējumu atlīdzību.
54 Šajā lietā Nīderlandes Karaliste neapgalvo, ka lēmuma par ceļu seguma bitumenu publiski pieejamajā versija neļauj saprast iemeslus, kāpēc Komisija pieņēma šo lēmumu. Tāpat arī Nīderlandes Karaliste neapgalvo, ka uzņēmējiem nebūtu iespējams, lasot šo versiju, noteikt rīcību, kādā iesaistījās uzņēmumi, uz kuriem attiecas lēmums par ceļu seguma bitumenu, pārkāpjot Savienības konkurences tiesību normas, un kas bija par pamatu sankciju noteikšanai.
55 Runājot par iespējamo pārkāpumā cietušo, uz kuriem attiecas lēmums par ceļu seguma bitumenu, interesēm, šī lēmuma publiski pieejamā versija ļauj identificēt atbildīgos uzņēmumus, pārkāpuma raksturu un ilgumu, kā arī lielu skaitu elementu, kas ļauj saprast [aizliegtās vienošanās] darbības būtību. Līdz ar to iepazīšanās ar šo versiju ļauj personām, kuras uzskata, ka tās ir cietušas no aizliegtās vienošanās, vērsties kompetentajā valsts tiesā.
56 Šajā ziņā ir jānorāda, ka norma, saskaņā ar kuru ikviens dokuments, kas ietilpst procedūrā par konkurences jomu, ir jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam tikai tāpēc vien, ka pēdējais minētais vēlas celt prasību par zaudējumu atlīdzību, nav nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, kādas ir minētajam pieteikuma iesniedzējam, ciktāl ir maz iespējams, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir jābalsta uz visiem elementiem, kas minēti ar šo tiesvedību saistītajos lietas materiālos. Turklāt šīs normas rezultātā varētu tikt pārkāptas arī citas tiesības, ko Savienības tiesību akti piešķir tostarp attiecīgajiem uzņēmumiem, piemēram, tiesības uz dienesta noslēpuma vai komercnoslēpuma aizsardzību, vai attiecīgajiem indivīdiem, piemēram, tiesības uz personas datu aizsardzību. Visbeidzot šāda vispārīga piekļuve varētu kaitēt arī tādām sabiedrības interesēm kā konkurences tiesību normu pārkāpumu izbeigšanas politikai, ciktāl tās varētu atturēt EKL 81. un 82. panta pārkāpumā iesaistītās personas no sadarbības ar konkurences iestādēm (šajā ziņā skat. 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑360/09 Pfleiderer, Krājums, I‑5161. lpp., 27. punkts).
57 Visbeidzot ir jāatgādina, ka lēmums par ceļu seguma bitumenu nebija galīgs brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, savukārt Nīderlandes Karalistes iebildums būtībā ir balstīts uz apstiprināta pārkāpuma esamību, kas pamatotu visu to komerciālo interešu zušanu attiecīgajiem uzņēmumiem, kurām būtu nepieciešama aizsardzība šī pārkāpuma sakarā.
58 No iepriekš minētā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.
59 Otrkārt, Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka tās pieteikums par piekļuvi lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālajai versijai attiecās nevis uz dokumentiem, uz kuriem bija balstīts šis lēmums, bet vienīgi uz konfidenciālajām daļām, kuras bija uzrakstījusi pati Komisija, atsaucoties uz šiem dokumentiem. Saskaņā ar Nīderlandes Karalistes apgalvoto daļām, kuras nevar uzskatīt par informāciju, kuru sniegusi konkrēta puse, vai par informāciju, kas attiecas uz aizliegtas vienošanās darbību, nevajadzētu piemērot izņēmumu par izmeklēšanas darbību aizsardzību.
60 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā to būtībā apgalvo Komisija, ka fakts, ka Nīderlandes pieteikums par piekļuvi attiecas nevis uz dokumentiem, kurus apkopojusi Komisija tās izmeklēšanas laikā, bet gan uz lēmuma par ceļu seguma bitumenu noteiktām daļām, kas uzrakstītas, pamatojoties uz šiem dokumentiem, neizslēdz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību piemērošanu šīm daļām. Patiesībā šai normai tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība, ja tās piemērošana tiktu ierobežota ar dokumentiem, kas apkopoti izmeklēšanā, ko veic Savienības iestāde, un ja tā nevarētu tikt izmantota, lai atteiktu piekļuvi tādām dokumenta daļām, kuras vēlāk ir uzrakstījusi šī iestāde un kuras ietver informāciju, kas paņemta no aizsargātajiem dokumentiem.
61 Turpinājumā ir jānoraida Nīderlandes Karalistes apgalvojums, saskaņā ar kuru informācijai par aizliegtas vienošanās darbību nevar piemērot izņēmumu, kas attiecas uz izmeklēšanas darbību aizsardzību, ņemot vērā, pirmkārt, faktu, ka šis apgalvojums nekādi nav pamatots, un, otrkārt, faktu attīstību, kas ietverta iepriekš 48.–56. punktā.
62 Tātad šis pamats ir jānoraida.
63 Treškārt, Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka izņēmums, kas attiecas uz izmeklēšanas darbību aizsardzību, ir piemērojams vienīgi izmeklēšanas laikā, savukārt tās pieteikums par piekļuvi tika iesniegts pēc lēmuma par ceļu seguma bitumenu pieņemšanas.
64 Šo iebildumu nevar atbalstīt, ņemot vērā iepriekš 43. punktā ietvertos apsvērumus. Turklāt, kā to pamatoti apgalvo Komisija, izmeklēšanu, kas beidzās ar lēmuma par ceļu seguma bitumenu pieņemšanu, nevarēja uzskatīt par galīgi izbeigtu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, ciktāl, kā tas tika norādīts iepriekš 52. punktā, Vispārējā tiesā notika vairākas tiesvedības brīdī, kad tika iesniegts pieteikums par piekļuvi strīdīgajai informācijai. Tāpēc Komisija varēja, ņemot vērā šo tiesvedību iznākumu, atsākt šīs darbības, lai eventuāli pieņemtu jaunu lēmumu par EKL 81. panta pārkāpumiem, kas minēti lēmumā par ceļu seguma bitumenu.
65 Tātad arī šis iebildums ir jānoraida.
66 Ceturtkārt, Nīderlandes Karaliste būtībā apgalvo, ka, attiecībā uz visu strīdīgo informāciju piemērojot gan Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par komerciālo interešu aizsardzību, gan arī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par Savienības iestāžu veikto pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķu aizsardzību, Komisija nesniedza konkrētus iemeslus, kas pamatotu katras attiecīgās informācijas konfidenciālo raksturu, kaut arī šīs informācijas bija nošķirtas. Saskaņā ar Nīderlandes Karalistes apgalvoto Komisijai pēc tam, kad tā ir veikusi individuālu analīzi, atbilstoši patstāvīgajai judikatūrai bija precīzi jānorāda katras informācijas raksturs, kuras izpaušana tika atteikta, kā arī atteikuma iemesli.
67 Šajā ziņā ir jānorāda, ka strīdīgā informācija tika apkopota Komisijas veiktajā izmeklēšanā, kura beidzās ar lēmuma par ceļu seguma bitumenu pieņemšanu un kuru, kā tika norādīts iepriekš 64. punktā, nevarēja uzskatīt par galīgi izbeigtu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Šī informācija attiecas uz aizliegtas vienošanās, kas bija lēmuma par ceļu seguma bitumenu priekšmets, organizācijas un darbības detaļām, uz uzņēmumu, kuri piedalījās šajā EKL 81. panta pārkāpumā, konkrētu dalību, kā arī uz šo uzņēmumu darbinieku personīgu iesaistīšanos un, visbeidzot, uz attiecīgā tirgus nosacījumiem. Lasot lēmuma par ceļu seguma bitumenu publiski pieejamo versiju, ir redzams, ka Komisijas lēmums saglabāt šo informāciju kā konfidenciālu izriet no šīs informācijas individuālas analīzes. Informācija, kas šajā versijā tika uzskatīta par konfidenciālu, tika selektīvā veidā noslēpta šīs versijas tekstā. Lēmuma par ceļu seguma bitumenu publiski pieejamajā versija ļauj pietiekami precīzi saprast iemeslus, kāpēc Komisija atteicās publiskot slepeno informāciju.
68 Šajā kontekstā, ņemot vērā iepriekš 30.–45. punktā norādīto, Komisija varēja uzskatīt, ka uz strīdīgo informāciju attiecās vispārējs pieņēmums, saskaņā ar kuru dokumentu, kurus Komisija ir apkopojusi EKL 81. panta piemērošanas procedūrā, izpaušana principā negatīvi ietekmētu gan izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, gan arī šajā procedūrā iesaistīto uzņēmumu komerciālās intereses.
69 Apstrīdētā lēmuma pamatojums, kurš būtībā balstās uz šādu pieņēmumu, kā to atzīst lietas dalībnieki, līdz ar to ir jāuzskata par pietiekamu.
70 Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.
71 Visbeidzot, piektkārt, Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka Komisija nepamatoja atteikumu piekļūt 7.–12. zemsvītras piezīmei, kas ir pievienotas lēmuma par ceļu seguma bitumenu preambulas 4.–6. apsvērumam, un līdz ar to informācijai, kas minēta iepriekš 17. punkta pirmajā ievilkumā.
72 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nenorādīja iemeslus, kāpēc šīs zemsvītras piezīmes netika izpaustas. Tomēr, kā to pamatoti apgalvo Komisija, pat ja atkārtotais pieteikums attiecās uz lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālās versijas preambulas 4.–6. apsvērumu, kuriem bija pievienotas šīs zemsvītras piezīmes, tajā šīs zemsvītras piezīmes nebija pieminētas. Taču tajās atkārtotā pieteikuma vietās, kurās Nīderlandes Karaliste uzskatīja, ka zemsvītras piezīmes, kas attiecas uz lēmuma par ceļu seguma bitumenu daļu, bija jāpublisko, tā uz šīm zemsvītras piezīmēm skaidri norādīja. Līdz ar to tā speciāli prasīja piekļuvi 340., 341., 343., 344., 345.–349., 371.–376., 489. un 519.–521. zemsvītras piezīmei lēmumā par ceļu seguma bitumenu. Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija, izlasot atkārtoto pieteikumu, varēja secināt, ka tas attiecās uz 7.–12. zemsvītras piezīmi lēmumā par ceļu seguma bitumenu, kas nozīmē, ka apstrīdētajā lēmumā nebija obligāti jāietver pamatojums attiecībā uz izvēli neizpaust šīs zemsvītras piezīmes.
73 Tātad arī šis iebildums ir jānoraida.
74 No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais un otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās daļas pārkāpumu, ciktāl sevišķas sabiedrības intereses pamato strīdīgās informācijas izpaušanu
75 No Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās daļas izriet, ka Savienības iestādes neatsaka piekļuvi dokumentam, ja tā izpaušana ir pamatota ar sevišķām sabiedrības interesēm, pat ja tas, kā tas ir šajā gadījumā, var negatīvi ietekmēt noteiktu fizisku vai juridisku personu komerciālo interešu aizsardzību vai Savienības iestāžu veiktu pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķus.
76 Kā tas tika norādīts iepriekš 7. punktā, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka atkārtotais pieteikums neietvēra tādus argumentus, kas varētu pierādīt šādu sevišķu sabiedrības interešu esamību, ciktāl šādas intereses – uz kurām atsaucās Nīderlandes Karaliste, pamatojoties uz lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālā versijas lietderīgumu, lai sagatavotu iespējamo prasību par atbildību pret uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šis lēmums, – bija privāta, nevis publiska rakstura.
77 Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka šāds secinājums ir kļūdains. Tā apgalvo, ka civiltiesiskām darbībām ir nozīmīga loma EKL 81. un 82. panta piemērošanā, un atgādina, ka tā ir nevis privātpersona, bet dalībvalsts, kurai, esot atbildīga par Nīderlandes valsts kases pārvaldību un darbošanos valsts finanšu interesēs, ir jāpieliek visas pūles, lai saņemtu kompensāciju par ciestajiem zaudējumiem. Visbeidzot privātas prasības par zaudējumu atlīdzību celšana ir vienīgais veids, kā Nīderlandes Karaliste var nodrošināt, ka tās tiesību sistēmas ietvaros tiek ievērotas Savienības tiesības pienākuma sadarboties, kāds ir paredzēts EKL 10. pantā, izpildes kontekstā.
78 Komisija apstrīd šos argumentus.
79 Jānorāda, ka ikviens var prasīt atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar konkurenci iespējami ierobežojošu vai traucējošu rīcību (Tiesas 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑453/99 Courage un Crehan, Recueil, I‑6297. lpp., 24. un 26. punkts; 2006. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās no C‑295/04 līdz C‑298/04 Manfredi u.c., Krājums, I‑6619. lpp., 59. un 61. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Pfleiderer, 28. punkts). Šādas tiesības patiesībā nostiprina Savienības konkurences tiesību normu iedarbību un attur no nolīgumiem vai prakses, kas bieži vien norisinās slepus un var ierobežot vai traucēt konkurenci. No šāda viedokļa valsts tiesās celtas prasības par zaudējumu atlīdzību var nozīmīgi veicināt efektīvas konkurences saglabāšanu Savienībā (iepriekš minētais spriedums lietā Courage un Crehan, 27. punkts, un iepriekš 56. punktā minētais spriedums lietā Pfleiderer, 29. punkts).
80 Tomēr no judikatūras izriet, pirmkārt, ka jautājums par to, vai personai ir nepieciešams dokuments, lai sagatavotu prasību atcelt tiesību aktu, ir jāizskata, izvērtējot šo prasību, un, otrkārt, ka, pat pieņemot, ka šāda vajadzība patiešām ir bijusi, tas netiek ņems vērā, lai izvērtētu interešu līdzsvaru, par ko ir runa Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā saistībā ar pieteikumu piekļūt dokumentam (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑110/03, T‑150/03 un T‑405/03 Sison/Padome, Krājums, II‑1429. lpp., 55. punkts).
81 Jāuzskata, ka iepriekšējā punktā minētā judikatūra ir piemērojama arī attiecībā uz pieteikumiem piekļūt dokumentiem un informācijai, kas iesniegti saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, jo šie dokumenti un informācija varētu izrādīties lietderīgi, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību.
82 Pirmkārt, valsts tiesa, kurā ir celta prasība par zaudējumu atlīdzību, ir tā, kurai ir jālemj par pierādījumu un atbilstošu dokumentu iesniegšanas mehānismu saskaņā ar piemērojamajām tiesībām, lai atrisinātu strīdu.
83 Šajā kontekstā valsts tiesa var prasīt Komisijai sadarboties, ciktāl tā uzskata par nepieciešamu, tostarp iesniedzot informāciju un dokumentus. Līdz ar to atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 15. panta 1. punktam EKL 81. un 82. panta piemērošanas procedūrās dalībvalstu tiesas var prasīt Komisijai, lai tā nosūta tās rīcībā esošo informāciju vai paziņo viedokli par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības konkurences normu piemērošanu.
84 Otrkārt, interese, kas ir balstīta uz iespēju saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kuri nodarīti sakarā ar Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir jāuzskata par privātu interesi, kā to apstrīdētajā lēmumā norādīja Komisija, lai gan ir prasības atlīdzināt zaudējumus nozīme efektīvas konkurences Savienībā saglabāšanas iespējamā veicināšanā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka sabiedrības ieinteresētība tajā, lai konkurences tiesības tiek piemērotas attiecībā uz aizliegtu vienošanos saistībā ar ceļu seguma bitumenu tirgu Nīderlandē, jau tika ņemta vērā, Komisijai šajā nolūkā pieņemot lēmumu par ceļu seguma bitumenu.
85 Šādu secinājumu neapšauba fakts, ka Nīderlandes Karaliste ir dalībvalsts.
86 Nīderlandes Karaliste pati izvēlējās prasīt piekļuvi strīdīgajai informācijai saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Šī regula atbilstoši tās 2. panta 1. punktam piešķir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, neparedzot atšķirīgus noteikumus attiecībā uz piekļuvi atkarībā no tā, kas ir pieteikuma iesniedzējs.
87 Tādēļ šis pamats ir jānoraida.
88 Ciktāl, pirmkārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka uz iepriekš 17. panta astotajā ievilkumā paredzēto informāciju attiecās izņēmumi tiesībām piekļūt dokumentiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, saistībā attiecīgi ar uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzību un izmeklēšanas darbību aizsardzību un, otrkārt, trīs iepriekš minētie pamati, kuros prasītāja būtībā apgalvoja, ka šo iebildumu piemērošana šajā gadījumā bija kļūdaina, tika noraidīti, nav vajadzības izvērtēt ceturto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, jo Komisija uzskatīja, ka uz iepriekš 17. punkta astotajā ievilkumā paredzēto informāciju attiecās izņēmums, kas balstīts uz personas neaizskaramības aizsardzību.
Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta un samērīguma principa pārkāpumu, ciktāl Komisija nepiešķīra daļēju piekļuvi strīdīgajai informācijai
89 Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka uz noteiktiem lēmuma par ceļu seguma bitumenu elementiem patiešām attiecas izņēmumi piekļuves tiesībām, taču citas šī lēmuma daļas tomēr ir jāpublisko saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu. Turklāt saskaņā ar samērīguma principu Komisijai vajadzēja izvērtēt, vai pastāvēja mazāk ierobežojoši pasākumi nekā piekļuves pieteikuma noraidīšana. Kategorijas izmantošana pārdošanas cenām un tirgus daļām, piemēram, ļautu izpaust daļu no pieprasītās informācijas.
90 Komisija apstrīd Nīderlandes Karalistes argumentāciju.
91 Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu, ja viens vai vairāki minētajā pantā paredzētie izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko. Saskaņā ar Tiesas judikatūru daļējas piekļuves kādam Savienības iestādes dokumentam pārbaude ir jāveic atbilstoši samērīguma principam (šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑353/99 P Padome/Hautala, Recueil, I‑9565. lpp., 27. un 28. punkts).
92 No Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta paša teksta izriet, ka iestādei ir jāpārbauda iespēja atļaut daļēji iepazīties ar pieteikumā par piekļuvi minētajiem dokumentiem, iespējamo atteikumu attiecinot tikai uz ziņām, uz kurām attiecas šajā pantā minētie izņēmumi. Iestādei ir jāpiešķir šāda daļēja piekļuve, ja šīs iestādes mērķi, atsakot piekļuvi dokumentam, var sasniegt, šai iestādei neizpaužot tikai tos fragmentus, kas var apdraudēt sabiedrības aizsargājamās intereses (Vispārējās tiesas 2007. gada 25. aprīļa spriedums lietā T‑264/04 WWF European Policy Programme/Padome, Krājums, II‑911. lpp., 50. punkts, un šajā ziņā skat. iepriekš 91. punktā minēto spriedumu lietā Padome/Hautala, 29. punkts).
93 Tomēr vispirms ir jānorāda, ka šajā gadījumā, publicējot lēmuma par ceļu seguma bitumenu publiski pieejamo versiju, Komisija piešķīra tieši daļēju pieeju šim lēmumam, atsakot pieeju, ko vēlāk prasīja Nīderlandes Karaliste, tikai tām lēmuma par ceļu seguma bitumenu daļām, kuras, kā izriet no visiem iepriekš šajā ziņā izklāstītajiem apsvērumiem, tā var pamatoti uzskatīt par tādām, uz kurām attiecas izņēmumi, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un kas ir saistīti ar attiecīgi fizisko un juridisko personu komerciālo interešu aizsardzību un Savienības iestāžu veikto pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķiem.
94 Otrkārt, ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktā nav prasīts, pretēji tam, ko būtībā apgalvo Nīderlandes Karaliste, lai Savienības iestādes, kurās ir iesniegts pieteikums par piekļuvi dokumentiem, aizstāj to dokumentu daļas, kuru publiskošana ir leģitīmi atteikta saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem izņēmumiem, ar kategorijām, ja runa ir par skaitliskiem datiem.
95 Tādēļ šis pamats ir jānoraida.
Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta pārkāpumu, ciktāl izņēmumu, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, piemērošana vairs nebija pamatota, ņemot vērā laika periodu, uz kuru attiecās strīdīgā informācija
96 Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punktā ir noteikts:
“Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. šajā pantā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privāto dzīvi vai komerciālās intereses, kā arī ja tie ir slepeni dokumenti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot arī pēc šā termiņa.”
97 Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka Komisija neizvērtēja, vai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu piemērošana vienmēr bija pamatota, ņemot vērā strīdīgās informācijas vecumu, kas bija seši līdz četrpadsmit gadi, un to, ka tā attiecās uz aizliegtu darbību, kurai šodien a priori vairs nav nozīmes.
98 Komisija apstrīd Nīderlandes Karalistes argumentāciju.
99 Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta paša teksta un kā tika norādīts judikatūrā (skat. iepriekš 44. punktu), ka šajā tiesību normā paredzētos izņēmumus var piemērot 30 gadus un, ja nepieciešams, pat pēc šī termiņa, ciktāl runa ir tostarp par izņēmumu, kas balstīts uz komerciālo interešu aizsardzību.
100 Šajā lietā daļa no strīdīgas informācijas tika iegūta no dokumentiem, kas tika sagatavoti 1990. gadu sākumā. Tomēr visa šī informācija bija jaunāka par 30 gadiem un bija daļa no Komisijas lēmuma, kas tika pieņemts mazāk nekā divus gadus pirms šīs prasības celšanas. Turklāt, kā tika norādīts iepriekš 64. punktā, izmeklēšanu, kas beidzās ar lēmuma par ceļu seguma bitumenu pieņemšanu, nevarēja uzskatīt par galīgi pabeigtu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī. Visbeidzot Nīderlandes Karaliste neapstrīd pamatotā veidā Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tirgus, kas ar lēmumu par ceļu seguma bitumenu tika skarts Nīderlandes Karalistē, bija ļoti stabils. Tāpēc informācija, pat relatīvi veca, varēja saglabāt komerciālu nozīmi.
101 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir noraidāms.
Par septīto pamatu, kas ir balstīts uz EKL 10. pantu, skatot to kopā ar samērīguma principu
102 Saskaņā ar Nīderlandes Karalistes apgalvoto Regulas Nr. 1049/2001 piemērošana nedrīkst būt pretrunā ne primārajām tiesībām, ne vispārējiem Savienības tiesību principiem. Saskaņā ar EKL 10. pantu dalībvalstīm un iestādēm ir savstarpējs lojālas sadarbības pienākums. Šajā gadījumā liela nozīme ir samērīguma principam, jo EKL 10. pants dod iespēju apmainīties ar informāciju, kas ir mazāk nekā publicēšana, bet kas tomēr var attiekties uz informāciju, kas nav tikusi izpausta sabiedrībai.
103 Saskaņā ar Komisijas apgalvoto Nīderlandes Karaliste savu pieteikumu piekļūt lēmumam par ceļu seguma bitumenu skaidri un ekskluzīvi balstīja uz Regulu Nr. 1049/2001 un neiesniedza pieteikumu par informācijas sniegšanu saskaņā ar EKL 10. pantu. Ciktāl runa ir par apstrīdētā lēmuma pamatotību, vienīgais jautājums, kas jānoskaidro, ir par to, vai Komisija pareizi piemēroja Regulas Nr. 1049/2001 normas. Līdz ar to šis pamats ir nepieņemams.
104 Pat pieņemot, ka šis pamats šajā lietā ir pieņemams, saskaņā ar Komisijas apgalvoto runa ir nevis par informāciju, kas Nīderlandes Karalistei būtu nepieciešama, lai izpildītu savus pienākumus, kādi izriet no Savienības tiesībām, bet gan par informāciju, ko šī valsts vēlas iegūt, lai sagatavotu prasību par zaudējumu atlīdzību, ko celt tiesā. Līdz ar to EKL 10. pants nevar atļaut piekļuvi šai informācijai. Ja prasību par zaudējumu atlīdzību uzskata par tādu, kas veicina EKL 81. un 82. panta īstenošanu, tad šādā gadījumā Komisija uzskata, ka pieprasītās informācijas konfidencialitāte nevar tikt garantēta un ka šī prasība līdz ar to var tikt noraidīta.
105 EKL 10. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada [Savienības] iestāžu darbība. Tās atvieglina [Savienības] uzdevumu veikšanu.
Tās atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu.”
106 Šajā pantā ir noteikts lojālas sadarbības pienākums, kas attiecas gan uz dalībvalstīm, gan uz Savienības iestādēm. Tām ir jācenšas panākt konstruktīvu dialogu, lai atvieglotu it īpaši Savienības tiesību īstenošanu līgumos paredzētās kompetences sadales ietvaros.
107 Tomēr jānorāda, ka, neesot vajadzībai lemt par šī pamata pieņemamību, kā tika norādīts iepriekš 86. punktā, Nīderlandes Karaliste izdarīja izvēli iesniegt pieteikumu par piekļuvi lēmuma par ceļu seguma bitumenu konfidenciālajām daļām saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Šīs procedūras izvēle ir saistoša gan Nīderlandes Karalistei, gan Komisijai, abām pusēm esot pienākumam ievērot šajā regulā paredzētās prasības. Līdz ar to Komisija nevarēja izvairīties ne no procedūras, ne no iespējām piemērot izņēmumus piekļuves tiesībām, kas paredzēti minētajā regulā, tāpēc vien, ka pieteikumu iesniedza dalībvalsts. Regula Nr. 1049/2001 nepiešķir nekādu īpašu statusu dalībvalstij, kas prasa piekļuvi, un tāpēc uz to attiecas tie paši regulā paredzētie ierobežojumi, kas uz citiem pieteikumu iesniedzējiem. Lojālas sadarbības pienākuma automātiska piemērošana šajā kontekstā piešķirtu dalībvalstīm īpašu statusu, ko Savienības likumdevējs neparedzēja, izstrādājot attiecīgos dažādos tiesību aktus.
108 Līdz ar to pamats, kas ir balstīts uz EKL 10. panta pārkāpumu, ir jānoraida un ir jānoraida prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
109 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Nīderlandes Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Nīderlandes Karaliste sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Soldevila Fragoso | Berardis |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 13. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Fakti
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par strīda priekšmetu
Par lietas būtību
Sākotnējie apsvērumi
Par pirmo un otro pamatu, kas ir balstīti attiecīgi uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka uz strīdīgo informāciju attiecās šajās tiesību normās paredzētie izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem, un ciktāl tā nepaskaidroja iemeslu, kāpēc lēmuma par ceļu seguma bitumenu 7.–12. zemsvītras piezīme netika izpausta.
Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās daļas pārkāpumu, ciktāl sevišķas sabiedrības intereses pamato strīdīgās informācijas izpaušanu
Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta un samērīguma principa pārkāpumu, ciktāl Komisija nepiešķīra daļēju piekļuvi strīdīgajai informācijai
Par sesto pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta pārkāpumu, ciktāl izņēmumu, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā, piemērošana vairs nebija pamatota, ņemot vērā laika periodu, uz kuru attiecās strīdīgā informācija
Par septīto pamatu, kas ir balstīts uz EKL 10. pantu, skatot to kopā ar samērīguma principu
Par tiesāšanās izdevumiem