TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2024. gada 11. janvārī (*)
Apelācija – Enerģētika – Direktīva 2010/30/ES – Enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšana ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm – Eiropas Komisijas deleģētā regula, ar ko papildina šo direktīvu – Putekļsūcēju energomarķējums – Atcelšana – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība – Prasība par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām – Acīmredzama un smaga novērtējuma brīvības robežu neievērošana – Būtiski apstākļi rīcības brīvības neesamības gadījumā
Lietā C‑122/22 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2022. gada 18. februārī iesnieguši
Dyson Ltd, Malmsberija [Malmesbury] (Apvienotā Karaliste),
Dyson Technology Ltd, Malmsberija,
Dyson Operations Pte Ltd, Singapūra (Singapūra),
Dyson Manufacturing Sdn Bhd, Senai [Senai] (Malaizija),
Dyson Spain SLU, Madride (Spānija),
Dyson Austria GmbH, Vīne (Austrija),
Dyson sp. z o.o., Varšava (Polija),
Dyson Ireland Ltd, Dublina (Īrija),
Dyson GmbH, Ķelne (Vācija),
Dyson SAS, Parīze (Francija),
Dyson Srl, Milāna (Itālija),
Dyson Sweden AB, Stokholma (Zviedrija),
Dyson Denmark ApS, Kopenhāgena (Dānija),
Dyson Finland Oy, Helsinki (Somija),
Dyson BV, Amsterdama (Nīderlande),
ko pārstāv E. Batchelor, M. Healy un T. Selwyn Sharpe, advokāti un solicitors,
apelācijas sūdzības iesniedzēji,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv J.‑F. Brakeland, B. De Meester un K. Talabér‑Ritz, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] (referente), Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretāre: R. Stefanova-Kamiševa [R. Stefanova‑Kamisheva], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 20. aprīļa tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 6. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Apelācijas sūdzībā Dyson Ltd un pārējie četrpadsmit apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 8. decembra spriedumu Dyson u.c./Komisija (T‑127/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:870), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību atlīdzināt zaudējumus, kas tiem esot radušies tādēļ, ka Komisija pieņēma Deleģēto regulu (ES) Nr. 665/2013 (2013. gada 3. maijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES papildina attiecībā uz putekļsūcēju energomarķējumu (OV 2013, L 192, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/30/ES (2010. gada 19. maijs) par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (OV 2010, L 153, 1. lpp.), tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1369 (2017. gada 4. jūlijs), ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu 2010/30/ES (OV 2017, L 198, 1. lpp.). Šīs direktīvas 5. un 8. apsvērumā bija noteikts:
“(5) Precīzai, būtiskai un salīdzināmai informācijai par specifisku enerģijas patēriņu attiecībā uz ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, būtu jāietekmē tiešā lietotāja izvēle par labu ražojumiem, kas patērē mazāk enerģijas vai, kurus izmantojot, tiek netieši patērēts mazāk enerģijas vai citu nozīmīgu resursu, tādējādi mudinot ražotājus veikt pasākumus to ražoto ražojumu enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņa samazināšanai. Tam vajadzētu netieši sekmēt arī šo ražojumu efektīvāku izmantošanu, lai veicinātu ES 20 % energoefektivitātes mērķa sasniegšanu. Šīs informācijas trūkuma gadījumā tirgus mehānismi vien nenodrošinās enerģijas un citu nozīmīgu resursu racionālu patēriņu šiem ražojumiem.
[..]
8) Informācijai ir būtiska nozīme tirgus mehānismu darbībā, un tādēļ nepieciešams ieviest vienotu marķējumu visiem viena veida ražojumiem, lai potenciālajiem pircējiem sniegtu standartizētu papildinformāciju par šo ražojumu izmaksām enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņa izteiksmē un lai nodrošinātu, ka potenciālie tiešie lietotāji, kas neredz izstādītos ražojumus un tādējādi neredz arī marķējumu, saņemtu šo informāciju; lai tas noritētu efektīvi un veiksmīgi, marķējumam vajadzētu būt viegli pamanāmam tiešajiem lietotājiem, vienkāršam un precīzam. Šim nolūkam pašreizējais marķējuma izkārtojums būtu jāsaglabā kā pamats tiešo lietotāju informēšanai par ražojumu energoefektivitāti. Enerģijas patēriņš un cita informācija par katru ražojumu veidu būtu jāmēra atbilstīgi saskaņotiem standartiem un metodēm.”
3 Atbilstoši minētās direktīvas 1. panta 1. un 2. punktam:
“1. Ar šo direktīvu izveido sistēmu valstu pasākumu saskaņošanai saistībā ar tiešajiem lietotājiem paredzēto informāciju, konkrēti, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm, par enerģijas un attiecīgā gadījumā citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā un papildinformāciju attiecībā uz ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, tādējādi ļaujot tiešajiem lietotājiem izvēlēties energoefektīvākus ražojumus.
2. Šī direktīva attiecas uz ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu un kuri to izmantošanas laikā tieši vai netieši būtiski ietekmē enerģijas patēriņu un attiecīgā gadījumā citus nozīmīgus resursus.”
4 Atbilstoši šīs pašas direktīvas 5. panta a) un b) punktam dalībvalstis nodrošina, ka “piegādātāji, kas laiž tirgū vai nodod ekspluatācijā ražojumus, uz kuriem attiecas deleģētais akts, nodrošina etiķetes un speciālo zīmi saskaņā ar šo direktīvu un deleģēto aktu” un ka šie piegādātāji “sagatavo tehnisko dokumentāciju, kas ir pietiekama, lai varētu novērtēt etiķetē un speciālajā zīmē ietvertās informācijas precizitāti”.
5 Direktīvas 2010/30 10. pantā “Deleģētie akti” bija noteikts:
“1. Komisija saskaņā ar 11., 12. un 13. pantu deleģētajos aktos nosaka sīkāku informāciju par etiķetēm un speciālo zīmi attiecībā uz katru ražojuma veidu atbilstīgi šim pantam.
Ja ražojums atbilst 2. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, uz to saskaņā ar 4. punktu attiecas deleģēts akts.
Noteikumi deleģētajos aktos par informāciju uz etiķetes un speciālajā zīmē par enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā palīdzēs tiešajiem lietotājiem iepērkoties pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus un tirgus uzraudzības iestādēm pārbaudīt to, vai produkti atbilst norādītajai informācijai.
[..]
4. Deleģētajos aktos jo īpaši nosaka:
[..]
b) mērīšanas standartus un metodes, kas izmantojamas 1. panta 1. punktā minētās informācijas iegūšanai;
[..]
i) precizitātes līmeni deklarācijās par etiķetēm un speciālām zīmēm;
j) deleģētā akta novērtēšanas un iespējamās pārskatīšanas datumu, ņemot vērā tehnoloģiju attīstības tempu.”
6 Šīs direktīvas 11. panta “Deleģēšanas īstenošana” 1. punktā bija paredzēts:
“Pilnvaras pieņemt 10. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai ir piešķirtas uz piecu gadu laikposmu, sākot ar 2010. gada 19. jūniju. Komisija iesniedz ziņojumu par deleģētajām pilnvarām ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai [Eiropas Savienības] Padome to neatsauc saskaņā ar 12. pantu.”
Tiesvedības priekšvēsture
7 Pamatojoties uz pilnvarojumu, kas tai bija piešķirts ar Direktīvu 2010/30, Komisija pieņēma strīdīgo regulu, ar ko īsteno šo direktīvu attiecībā uz putekļsūcēju energomarķējumu. Šādi rīkojoties, tā pieņēma testēšanas metodi, kas ļauj izmērīt tostarp putekļsūcēju energoefektivitāti un atputekļošanas rādītāju, veicot testu ar tukšu putekļu tvertni sūkšanas pārbaudes sākumā uz dažādām virsmām (turpmāk tekstā – “tukšas tvertnes tests”).
8 Pirmais apelācijas sūdzības iesniedzējs ražo īpašus putekļsūcējus, dēvētus par “ciklona” putekļsūcējiem, kuru energoefektivitāte esot augstāka nekā cita veida putekļsūcējiem. Šī efektivitāte esot tikusi novērtēta pārāk zemu Komisijas izmantotās testēšanas metodes dēļ, jo šī metode neļaujot ņemt vērā cita veida putekļsūcēju efektivitātes samazināšanos to lietošanas laikā, kad piepildās putekļu tvertne. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 7. oktobrī, minētais apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza atcelt šo regulu, it īpaši norādot, ka Komisijai nav kompetences, lai noteiktu šādu testēšanas metodi. Šajā ziņā tas arī apgalvo, ka šāda metode neļauj ņemt vērā putekļsūcēja efektivitāti “izmantošanas laikā” kā tas prasīts Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punktā. Šī prasība tika noraidīta ar 2015. gada 11. novembra spriedumu Dyson/Komisija (T‑544/13, EU:T:2015:836).
9 Pēc pirmā apelācija sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzības šis spriedums tika atcelts ar 2017. gada 11. maija spriedumu Dyson/Komisija (C‑44/16 P, turpmāk tekstā – “apelācijas tiesvedības spriedums”, EU:C:2017:357) un lieta tika nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par noteiktiem atcelšanas prasības elementiem, proti, pirmkārt, pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz Komisijas kompetences neesamību noteikt tās izmantoto testēšanas metodi, un, otrkārt, par trešo pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
10 Ar 2018. gada 8. novembra spriedumu Dyson/Komisija (T‑544/13 RENV, turpmāk tekstā – “atceļošais spriedums”, EU:T:2018:761), kas ir kļuvis galīgs, Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav ievērojusi ar Direktīvu 2010/30 piešķirto pilnvaru būtisku elementu, proti, ka patērētājiem sniegtajai informācijai ir jāattiecas uz iekārtu energoefektivitāti “izmantošanas laikā”. Tāpēc tā atcēla strīdīgo regulu, neizskatot trešo pamatu.
Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 21. februārī, pirmais apelācijas sūdzības iesniedzējs un pārējie apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuri visi ir ekonomiski saistīti, cēla prasību, ar kuru tie lūdza atlīdzināt kaitējumu, kas tiem esot nodarīts strīdīgās regulas prettiesiskuma dēļ. Tie būtībā apgalvoja, ka Komisija esot pieļāvusi vairākus tādas tiesību normas pietiekami būtiskus pārkāpumus, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, proti, Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta, vienlīdzīgas attieksmes principa, labas pārvaldības principa, kā arī rūpības pienākuma un, visbeidzot, tiesību veikt profesionālo darbību pārkāpumu.
12 Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību un piesprieda tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, uzskatīdama, ka neviena no apgalvotajām nelikumībām, ciktāl tās tika uzskatītas par pierādītām, nav pietiekami būtisks attiecīgās tiesību normas pārkāpums.
13 Pirmkārt, attiecībā uz pilnvaru, kas Komisijai piešķirtas ar Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punktu, pārkāpumu Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka Komisijai nebija nekādas rīcības brīvības, taču norādīja, ka ar šo konstatējumu nepietiek, lai secinātu, ka pastāv pietiekami būtisks šīs tiesību normas pārkāpums, uzskatīdama, ka turklāt ir jāņem vērā risināmo situāciju sarežģītība, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe un pieļautās kļūdas tīšais vai neattaisnojamais raksturs (pārsūdzētā sprieduma 36.–38. punkts). Pārbaudot kontekstu, kādā nelikumība tika pieļauta šajos dažādajos aspektos, Vispārējā tiesa secīgi konstatēja, ka, ņemot vērā Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta un, vispārīgāk, šīs direktīvas kopumā skaidrības un precizitātes pakāpi, pastāvēja interpretācijas un piemērošanas grūtības (pārsūdzētā sprieduma 45. un 97. punkts) un ka vairāki apstākļi pierādīja kļūdas attaisnojamo raksturu, kā arī risināmo problēmu tehnisko sarežģītību (pārsūdzētā sprieduma 97. punkts). Pamatojoties uz šiem elementiem, tā uzskatīja, ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde varēja uzskatīt, ka tā ir pakļauta riskam, izmantojot testēšanas metodi, kas balstīta uz pilnas tvertnes izmantošanu, saskaņā ar kuru testēšana turpinās, līdz tvertne tiek piepildīta līdz noteiktam līmenim, nevis testēšanas metodi ar tukšu tvertni, un ka tāpēc Komisija nav acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas (pārsūdzētā sprieduma 97. punkts).
14 Otrkārt, attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ņemot vērā dažādu attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu ražotos putekļsūcēju veidus, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ar to, ka pastāv pamatotas šaubas par to rezultātu zinātnisko derīgumu un precizitāti, kurus varēja iegūt, izmantojot Eiropas Elektrotehnikas standartizācijas komitejas (Cenelec) pieņemtā saskaņotā standarta EN 60312‑1:2013 (turpmāk tekstā – “Cenelec standarts”) 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi, pietiek, lai uzskatītu, ka neatkarīgi no jebkādām objektīvām atšķirībām starp “ciklona” putekļsūcējiem un citu veidu putekļsūcējiem, Komisija, izmantodama tukšas tvertnes testēšanas metodi, nav acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, kā arī nav pieļāvusi pietiekami būtisku vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (pārsūdzētā sprieduma 110. un 111. punkts).
15 Treškārt, attiecībā uz labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpumu Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nav pārkāpusi pēdējo minēto principu, ka nav pierādīts, ka tā nebūtu izpildījusi objektivitātes pienākumu vai būtu nepareizi izmantojusi procedūru, nedz arī, galu galā, ka Komisija būtu pārkāpusi labas pārvaldības principu (pārsūdzētā sprieduma 117. punkts), un katrā ziņā, ka tā nav acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, nedz arī pieļāvusi pietiekami būtisku labas pārvaldības principa pārkāpumu tādu iemeslu dēļ, kas ir līdzīgi tiem, kuri norādīti attiecībā uz diviem pirmajiem apgalvotajiem pārkāpumiem (pārsūdzētā sprieduma 118. punkts).
16 Visbeidzot, ceturtkārt, attiecībā uz tiesību veikt profesionālo darbību pārkāpumu Vispārējā tiesa atzina, ka nav pierādīts nekāds uzņēmējdarbības brīvības vai īpašumtiesību pārkāpums (pārsūdzētā sprieduma 130. punkts) un ka, tā kā pārējā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija būtībā ir identiska tai, kas tika izvirzīta attiecībā uz trim pārējām apgalvotajām nelikumībām, kuras attiecas uz izvēles neizmantot Cenelec standarta 5.9. iedaļas testēšanas metodi likumību, šī argumentācija ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ (pārsūdzētā sprieduma 131. punkts).
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku apelācijas instancē prasījumi
17 Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atzīt, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu;
– pārējā daļā nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Tiesā un Vispārējā tiesā.
18 Komisijas prasījumi Tiesa ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
19 Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza septiņus pamatus.
20 Pirmie četri pamati attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta pārkāpums nav tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Piektais līdz septītais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru attiecīgi apgalvotie vienlīdzīgas attieksmes principa, labas pārvaldības principa, kā arī rūpības pienākuma un, visbeidzot, uzņēmējdarbības brīvības pārkāpumi nav pietiekami būtiski.
Par pirmo pamatu – pamatojuma neesamību, “res judicata” spēka neievērošanu un kļūdu metodē, izvērtējot jēdzienu “pietiekami būtisks pārkāpums” apgalvotā Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta pārkāpuma vērtējuma ietveros
21 Pirmajam pamatam būtībā ir divas daļas, no kurām pirmā attiecas uz atbildes nesniegšanu uz apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto pamatu un atceļošā sprieduma res judicata spēka neievērošanu un otrā – uz jēdziena “pietiekami būtisks pārkāpums” neievērošanu un pamatojuma neesamību.
Par pirmo daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
22 Apelācijas sūdzības iesniedzēji pirmā pamata pirmajā daļā, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 52. punktu, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot lēmusi par pamatu, kas tika izvirzīts to prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumam un kas attiecas uz to, ka Komisija nevarēja izmantot tukšas tvertnes testēšanas metodi, neignorēdama Direktīvā 2010/30 ietvertā pilnvarojuma akta būtisko elementu, un ka ar šo ignorēšanu pietiek, lai konstatētu pietiekami būtisku tādas Savienības tiesību normas pārkāpumu, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, kas var izraisīt Savienības atbildību.
23 Vispārējā tiesa esot atzinusi – lai lemtu par šo pamatu, ņemot vērā apelācijas tiesvedības sprieduma 68. punktu, bija jānosaka, vai Komisija varēja nepiemērot Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi, pamatojoties uz šaubām par ar šo metodi iegūto rezultātu zinātnisko derīgumu un patērētājiem uz to pamata sniegtās informācijas precizitāti, nepieļaujot acīmredzamu un būtisku rīcības brīvības, kas tai bija šajā ziņā, robežu pārkāpumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka minētais pamats attiecās vienīgi uz to, ka Komisija nevarēja izmantot tukšas tvertnes testēšanas metodi.
24 Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi atceļošajam spriedumam piemītošo res judicata spēku. Minētajā spriedumā, kurā esot izdarīti tieši secinājumi no apelācijas tiesvedības sprieduma 68. punkta, Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka tukšas tvertnes testa izvēle pati par sevi ir Direktīvas 2010/30 būtiska elementa pārkāpums un ka tāpēc tai nav jālemj par zinātniski pamatotu testēšanas metožu ar pilnu tvertni esamību.
25 Komisija apstrīd šo abu iebildumu pamatotību.
– Tiesas vērtējums
26 Pārsūdzētā sprieduma 36.–38. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka “Komisijai nebija rīcības brīvības, kas ļautu tai pārsniegt ar pilnvarojuma aktu piešķirtās pilnvaras, jo tās deleģētajām pilnvarām katrā ziņā bija jāievēro pilnvarojuma akta būtiskie elementi”, ka tomēr “ar rīcības brīvības neesamību nepietiek, lai secinātu, ka pastāv pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums”, bet ir jānosaka, vai Komisija “ir pieļāvusi pietiekami būtisku pienākuma ievērot pilnvarojuma akta būtisko elementu, kas ir Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punktā paredzētā prasība, pārkāpumu un šajā nolūkā jāņem vērā risināmo situāciju sarežģītība, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe un pieļautās kļūdas tīšais vai neattaisnojamais raksturs”.
27 Tieši šajā kontekstā pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka “tikai acīmredzams un būtisks Komisijas rīcības brīvības šajā ziņā robežu pārkāpums var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos”, kur vārdi “šajā ziņā” attiecas uz to, ka Komisija bija nolēmusi “noraidīt Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes izmantošanu, ņemot vērā šaubas par iegūto rezultātu zinātnisko derīgumu un patērētājiem sniegtās informācijas precizitāti”.
28 Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 52. punkts iekļaujas pārbaudē, ko Vispārējā tiesa veica minētā sprieduma 38. un nākamajos punktos, lai noteiktu, vai Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku pienākuma ievērot tāda pilnvarojuma akta būtisko elementu pārkāpumu, saskaņā ar kuru patērētājiem sniegtajai informācijai ir jāattiecas uz iekārtu energoefektivitāti “izmantošanas laikā”, – un, konkrētāk, vērtējumā, kas ietverts minētā sprieduma 46. un nākamajos punktos, par risināmās situācijas sarežģītību un Komisijas pieļautās kļūdas apzināto vai neattaisnojamo raksturu. Tāpēc šo 52. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tajā ir atzīta rīcības brīvība, ko Vispārējā tiesa būtu skaidri izslēgusi pārsūdzētā sprieduma 36. punktā, bet gan, ka tas ir izejas punkts Komisijas veikto vērtējumu pārbaudei, kuru rezultātā tā ir izvēlējusies tukšas tvertnes testēšanas metodi, nevis pilnas tvertnes testēšanas metodi un tādējādi pieļāvusi atceļošajā spriedumā identificēto prettiesiskumu.
29 Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šo prettiesiskumu kā pietiekami būtisku pārkāpumu var kvalificēt tikai tad, ja, izvērtējot visus situāciju raksturojošos apstākļus, tiktu konstatēts, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ņemot vērā rīcības brīvību, kas tai parasti ir situācijā, kad tai ir jāveic tehniska rakstura analīze un izvēle.
30 Šīs pārbaudes beigās Vispārējā tiesa minētā sprieduma 97. punktā uzskatīja, ka, ņemot vērā it īpaši risināmo problēmu tehnisko sarežģītību, “Komisija nav acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas”, un minētā sprieduma 99. punktā tā uzskatīja, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums, kas ir saistīts ar to, ka tiesību normas pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam, nav izpildīts.
31 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir atbildējusi uz pamatu, saskaņā ar kuru ar to, ka Komisija ir pārkāpusi pilnvarojuma akta būtisko elementu, proti, aizliegumu izmantot tukšas tvertnes testēšanas metodi, pietiek, lai to uzskatītu par “pietiekami būtisku pārkāpumu”, sniedzot pretēju vērtējumu un izklāstot tā iemeslus. Tāpēc Vispārējā tiesa ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu šajā ziņā.
32 Otrkārt, Vispārējā tiesa nav ignorējusi atceļošā sprieduma res judicata spēku, kad tā izvērtēja kļūdas, ko Komisijas pieļāva, neievērodama pilnvarojuma akta būtisko elementu, ko veido Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešajā daļā ietvertais kritērijs attiecībā uz “informāciju [..] par [..] patēriņu izmantošanas laikā”, faktiskos apstākļus, lai noteiktu, vai šī kļūda ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.
33 Vispārējā tiesa kā savas argumentācijas premisu pieņēma konstatējumu, kas izriet no minētā sprieduma un saskaņā ar kuru Komisijai nebija nekādas rīcības brīvības, kas tai ļautu pārsniegt tai piešķirtās pilnvaras, un papildus tā veica vērtējumu par jēdzienu “pietiekami būtisks pārkāpums”, kas atšķiras no vērtējuma, kas tika veikts saistībā ar atcelšanas prasību, kuru tā izskatīja iepriekš.
34 Tātad pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par otro daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
35 Apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 82. punktā uzskatīdama, ka bija svarīgi zināt, vai Komisija, dodot priekšroku izmantot testēšanas metodi, kas balstīta drīzāk uz tukšu tvertni, nevis pilnu tvertni, ir pieļāvusi acīmredzamu un būtisku rīcības brīvības robežu pārkāpumu. No šī apsvēruma izrietot, ka, lai novērtētu Komisijas pieļautās kļūdas attaisnojamo raksturu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijai bija alternatīva izvēlēties starp Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi vai tukšas tvertnes testēšanas metodi. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzsver, ka šādas izvēles nebija, jo Komisija nevarēja izmantot pēdējo minēto metodi. Komisija būtu varējusi izmantot jebkuru citu testēšanas metodi ar pilnu tvertni vai uzņemties iniciatīvu ierosināt Direktīvas 2010/30 grozījumus, lai atceltu kritēriju par to, ka informācijā ir jāatspoguļo produkta patēriņš “izmantošanas laikā”.
36 Turpinot – pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums, ciktāl Vispārējā tiesa uzskatīja, ka jautājums par Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes zinātnisko derīgumu bija izšķirošs, nesniegdama papildu paskaidrojumus un lai gan Komisija nebija pierādījusi, ka aplūkoto faktu rašanās laikā tai bija šaubas par šo derīgumu.
37 Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza pierādījumu sagrozīšanu un noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu, atsaucoties uz apsvērumiem, kas šajā ziņā pausti saistībā ar ceturto pamatu.
38 Komisija apstrīd šo iebildumu pamatotību.
– Tiesas vērtējums
39 Pārsūdzētā sprieduma 46. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa – vērtējumā attiecībā uz jautājumu, vai Savienības tiesību pārkāpums, kas pamato strīdīgās regulas atcelšanu, var tikt kvalificēts kā pietiekami būtisks, ievērojot risināmās situācijas sarežģītību un pieļautās kļūdas apzināto vai neattaisnojamo raksturu, – izskatīja kontekstu, kādā Komisija bija pieļāvusi kļūdu, kad tā izmantoja testēšanas metodi ar tukšu tvertni, nevis ar pilnu tvertni, ņemdama vērā konkrētos apstākļus saistībā ar strīdīgās regulas sagatavošanu un pieņemšanu, it īpaši attiecībā uz darbiem, kas veikti, lai noteiktu testēšanas metodi, proti, ievērodama elementus, kurus, pēc Vispārējās tiesas domām, Komisija faktiski bija ņēmusi vērā. Minētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa līdz ar to necentās izveidot izsmeļošu tabulu ar iespējām, kas bija Komisijas rīcībā, bet vienīgi izvērtēja, vai konkrētajā strīdīgās regulas pieņemšanas kontekstā Komisija bija pieļāvusi pietiekami būtisku attiecīgās tiesību normas pārkāpumu.
40 Tāpēc pirmais iebildums, kurā Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā uzskatīja, ka Komisijas rīcībā bija bināra izvēle, ir balstīts uz nepareizu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju.
41 Attiecībā uz otro iebildumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82. punktā atzina, ka “jautājumam, vai Cenelec standarta 5.9. iedaļas testēšanas metode ir zinātniski un tehniski pamatota, šajā lietā nav nozīmes”. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējai tiesai nepamatoti pārmet, ka tā nav pietiekami pamatojusi apgalvojumu, ka jautājums par šīs testēšanas metodes zinātnisko derīgumu bija izšķirošs.
42 Visbeidzot ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi par pierādījumu sagrozīšanu un noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu šī pamata ietvaros nav pietiekami precīzi, lai izvērtētu to pamatotību.
43 No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa un tātad šis pamats kopumā.
Par otro pamatu – Jēdziena “pietiekami būtisks pārkāpums” neievērošana, izvērtējot apgalvoto Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta pārkāpumu
Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
44 Apelācijas sūdzības iesniedzēji otrajā pamatā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nenospriezdama, ka apstāklis, ka pārkāptā tiesību norma nepiešķir Komisijai nekādu rīcības brīvību, ir būtisks un izšķirošs, lai secinātu, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāpums. Apelācijas sūdzības iesniedzēji šo pamatu balsta uz pieciem konteksta elementiem, kurus tie uzskata par izšķirošiem, proti, pirmām kārtām – uz to, ka kritērijs, saskaņā ar kuru informācijai jāattiecas uz produkta patēriņu tā izmantošanas laikā, ir būtisks Direktīvas 2010/30 elements un tas tika noteikts, lai ierobežotu Komisijas rīcības brīvību, otrām kārtām – šajā direktīvā izvirzītā vides aizsardzības mērķa svarīgumu, trešām kārtām – minētā kritērija būtiskumu šī mērķa sasniegšanai, ceturtām kārtām – to, ka Komisija zināja par izmantotās testēšanas metodes maldinošo raksturu, un, piektām kārtām – to, ka ražotājiem nebija iespējams papildināt informāciju, ko sniedz energomarķējumi, ar citu informāciju.
45 Katrā ziņā, pieņemot, ka varēja tikt ņemti vērā arī citi elementi, piemēram, tiesiskā regulējuma interpretācijas grūtības vai sarežģītība, Vispārējai tiesai tie bija jālīdzsvaro ar tāda kritērija neievērošanu, kas neatstāj nekādu rīcības brīvību un ko nevar aizstāt ar citiem apsvērumiem.
46 Komisija apstrīd šī pamata pamatotību.
Tiesas vērtējums
47 Ir jāatgādina, ka to nosacījumu starpā, lai saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, ietilpst prasība par pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Šāds pārkāpums ir pierādīts, ja no tā izriet, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Tādējādi, lai varētu identificēt šādu neievērošanu, ir jākonstatē, ka ierasti uzmanīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu nelikumību nebūtu pieļāvusi (spriedums, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 43. punkts).
50 Lai noteiktu, vai Savienības tiesību normas pārkāpums ir jāuzskata par pietiekami būtisku, ir jāņem vērā joma, nosacījumi, kā arī konteksts, kādā iestāde ir darbojusies (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Elementi, kuri būtu jāņem vērā šajā ziņā, ir tostarp tas, vai pārkāptā norma ir skaidra un precīza, kā arī rīcības brīvības tvērums, kādu šī norma atstāj Savienības iestādēm (spriedums, 2017. gada 30. maijs, Safa Nicu Sepahan/Padome, C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 30. punkts un tajā minētā judikatūra), risināmās situācijas sarežģītība, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības (spriedums, 2007. gada 19. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija, C‑282/05 P, EU:C:2007:226, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī iespējamās tiesību kļūdas attaisnojamais vai neattaisnojamais raksturs (spriedums, 2003. gada 4. decembris, Evans, C‑63/01, EU:C:2003:650, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 No šī sprieduma 48.–51. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet – kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 91. punktā –, ka rīcības brīvības, kas ar pārkāpto tiesību normu ir atstāta Savienības iestādei, tvērums ir tikai viens no elementiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai šī iestāde ir pieļāvusi pietiekami būtisku šīs tiesību normas pārkāpumu. Lai gan runa ir par būtisku elementu, kas ir jāizvērtē visos gadījumos, tas, ka pārkāptajā tiesību normā nav paredzēta rīcības brīvība, obligāti nenozīmē, ka tās pārkāpums ir pietiekami būtisks.
53 Atkarībā no katras lietas apstākļiem var tikt ņemti vērā citi elementi, ievērojot kontekstu, kādā ir izdarīts konstatētais pārkāpums. Tādējādi tādas tiesību normas neievērošana, kas attiecīgajai iestādei neatstāj nekādu rīcības brīvību, ņemot vērā apstākļus, var nebūt acīmredzama un tātad pietiekami būtiska, it īpaši, ja tā izriet no attaisnojamas tiesību kļūdas, ievērojot tiesību akta, kurā ietverta šī norma, interpretācijas grūtības.
54 Tāpēc, lai gan noteiktās situācijās vienkāršs Savienības tiesību pārkāpums var likt konstatēt pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, ja pārkāptā tiesību norma Savienības iestādei, kura ir izdarījusi šo pārkāpumu, atstāj tikai ierobežotu vai pat neesošu rīcības brīvību, šāds konstatējums var izrietēt tikai no visiem apstākļiem, kas saistīti ar šo pārkāpumu, ja to pārbaudē netiek atklāts neviens cits nozīmīgs elements, kādēļ būtu jānoraida šīs rīcības brīvības robežas neievērošanas acīmredzamais un smagais raksturs.
55 Pārsūdzētajā spriedumā, kā norādīts tā 22. punktā, Vispārējā tiesa vispirms noteica, vai Komisijai bija rīcības brīvība attiecībā uz kritērija, saskaņā ar kuru informācijai ir jāattiecas uz ražojuma patēriņu tā izmantošanas laikā, ievērošanu, un minētā sprieduma 36. punktā konstatēja, ka tas tā nav. Pēc tam Vispārējā tiesa minētā sprieduma 37. un 38. punktā būtībā atzina, ka ar šo konstatējumu pašu par sevi nepietiek, lai secinātu, ka pastāv pietiekami būtisks pārkāptās tiesību normas pārkāpums, un identificēja visus apstākļus, kurus tā uzskatīja par nozīmīgiem, lai lemtu par šāda pārkāpuma esamību, proti, risināmo situāciju sarežģītību, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, pārkāptās normas skaidrības un precizitātes pakāpi, kā arī pieļautās kļūdas tīšo vai neattaisnojamo raksturu. Pēc tam Vispārējā tiesa ņēma vērā šīs lietas apstākļus, pirms tā 97. punktā secināja, ka Komisija nav acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas.
56 No šī sprieduma 53.–55. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.
57 Turklāt no šī sprieduma 54. punkta izriet, ka to elementu noteikšana, kam ir nozīme, lai novērtētu pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, ir uzskatāma par vērtējumu, kas, izņemot tiesību kļūdas, apelācijas sūdzībā var tikt apstrīdēts tikai sagrozīšanas gadījumā. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēji šī pamata ietvaros tikai netieši izvirza citus elementus, kuri pēc to domām bija izšķiroši, pretēji Vispārējās tiesas vērā ņemtajiem elementiem.
58 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu – jēdziena “pietiekami būtisks pārkāpums” neievērošana un “res judicata” spēka pārkāpums, ņemot vērā juridiskās sarežģītības neesamību
Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
59 Trešais pamats ir vērsts uz pārsūdzētā sprieduma 42., 43. un 45. punktu. Tā pirmā daļa būtībā attiecas uz Savienības tiesību normas “pietiekami būtiska pārkāpuma” jēdziena neievērošanu, jo tika ņemti vērā apstākļi, kas iestājušies pēc strīdīgās regulas pieņemšanas, un tā otrajā daļā tiek apgalvots, ka ir pārkāpts atceļošā sprieduma res judicata spēks.
60 Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja atsaukties uz tiesvedības par strīdīgās regulas atcelšanu norisi, lai novērtētu, vai pastāv tiesību aktu, kas reglamentēja tās pieņemšanu, piemērošanas vai interpretācijas grūtības. Papildus tie apstrīd to, kā Vispārējā tiesa veikusi šo vērtējumu.
61 Tie uzskata, ka, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa, ņemdama vērā citus apstākļus, nevis tos, kādos Komisija bija rīkojusies strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī, esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo nekādu informāciju nevarēja secināt no vēlākiem apstākļiem. Otrām kārtām, tas, ka Tiesa ar apelācijas tiesvedības spriedumu nodeva atcelšanas prasības izskatīšanu atpakaļ Vispārējai tiesai, neesot radījis nekādu juridisku sarežģītību, jo Vispārējā tiesa atceļošajā spriedumā esot vienkārši nospriedusi, ka testēšanas metodes ar tukšu tvertni izvēle bija pretrunā pilnvarojuma aktam un ka apgalvotajai neiespējamībai izmantot testēšanas metodi ar pilnu tvertni šajā ziņā nebija nozīmes.
62 Otrkārt, apelācijas tiesvedības sprieduma 68. punktā neesot norādīts, ka, lai lemtu par atcelšanas prasību, ciktāl tā ir pamatota ar Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta pārkāpumu, būtu jālīdzsvaro pienākums pieņemt tādu testēšanas metodi, kas atspoguļo reālos izmantošanas apstākļus, un pienākums precīzi noteikt testa rezultātus. Gluži pretēji, no atceļošā sprieduma izrietot, ka šie abi pienākumi ir kumulatīvi. Vispārējās tiesas vērtējums, saskaņā ar kuru pastāvēja interpretācijas grūtības, kas saistītas ar šīs direktīvas attiecīgo normu sarežģītību un neprecizitāti, tātad esot balstīts uz atceļošā sprieduma res judicata spēka neievērošanu, kā arī uz kļūdainu apelācijas tiesvedības sprieduma interpretāciju.
63 Komisija apstrīd abu šī pamata daļu pamatotību.
Tiesas vērtējums
64 Attiecībā uz trešā pamata pirmo daļu ir jāatgādina – attiecīgās iestādes pieļautā Savienības tiesību normas pārkāpuma smaguma pakāpi, ņemot vērā, ka tā ir cieši saistīta ar šo pārkāpumu, nevar izvērtēt citā, no šī pārkāpuma izdarīšanas brīža atšķirīgā brīdī. No tā izriet, ka “pietiekami būtiska pārkāpuma” esamība noteikti ir jāizvērtē, ņemot vērā apstākļus, kādos iestāde rīkojās šajā konkrētajā brīdī (spriedums, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 45. un 46. punkts).
65 Lai gan tas, vai nepastāv vai pastāv grūtības to tiesību aktu piemērošanā un interpretācijā, kuri reglamentē Savienības tiesību normas pārkāpumu veidojoša akta pieņemšanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas tekstu un strīdīgā akta pieņemšanas brīdī, tomēr nekas neliedz to darīt, atsaucoties uz atbilstošajiem judikatūras elementiem, ievērojot tajos ietvertās norādes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 59. punkts). Attiecīgajā gadījumā runa var būt par norādēm, kas ietvertas lēmumos, kuri pieņemti pēc attiecīgā tiesību akta pieņemšanas, neatkarīgi no tā, vai tās varētu norādīt uz to, ka nepastāv grūtības interpretēt tekstu, kuru šis tiesību akts nav ievērojis, piemēram, lēmumu, ar kuru tiek konstatēts, ka šis teksts ir acte clair, vai, gluži pretēji, šādu grūtību esamību, piemēram, lēmumu, ar kuru tiek izskaidrots minētā teksta tvērums, vai atšķirīgus lēmumus par interpretāciju, kas tam ir jāsniedz.
66 Šajā lietā šādi judikatūras apstākļi pastāvēja, jo Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešā daļa bija noteicoša tiesību norma tiesvedībā par strīdīgās regulas atcelšanu.
67 Tāpēc Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, varēja uzskatīt par atbilstošu pārsūdzētā sprieduma 40.–45. punktā būtībā atsaukties uz lēmumiem, kurus secīgi pieņēma Tiesa apelācijas tiesvedībā par tiesību akta atcelšanu un Vispārējā tiesa par lietas nodošanu atpakaļ, tostarp apelācijas tiesvedības sprieduma pamatojumu par lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai lemtu par to, vai Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešās daļas ievērošana izvirzīja sarežģītus jautājumus un grūtības tā piemērošanā vai interpretācijā, it īpaši ņemot vērā šīs tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpi attiecībā uz vārdu “izmantošanas laikā” tvērumu.
68 Tātad trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
69 Attiecībā uz šī pamata otro daļu ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 41.–44. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja atceļošā sprieduma pamatojumu, ņemot vērā apelācijas tiesvedības spriedumu. Šajā ziņā tā pārsūdzētā sprieduma 42. punktā uzsvēra, ka no apelācijas tiesvedības sprieduma izriet, ka ir jālīdzsvaro, no vienas puses, pienākums izmantot tādu aprēķina metodi, kas ļauj izmērīt putekļsūcēju energoefektivitāti apstākļos, kas ir pēc iespējas tuvāki faktiskajiem izmantošanas apstākļiem un kas paredz, ka putekļsūcēja tvertnei ir jābūt piepildītai līdz noteiktam līmenim, un, no otras puses, prasības, kas saistītas ar iegūto rezultātu zinātnisko derīgumu un patērētājiem sniegtās informācijas precizitāti, kā rezultātā lieta bija jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par attiecīgās tiesību normas pārkāpuma esamību. Pēc tam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā konstatēja, ka tā atceļošajā spriedumā bija interpretējusi apelācijas tiesvedības sprieduma pamatojumu tādējādi, ka šis pienākums un šīs prasības ir divi kumulatīvi nosacījumi, līdz ar to ar pirmā nosacījuma neievērošanu pietiek, lai konstatētu šīs tiesību normas pārkāpumu un tātad atceltu strīdīgo regulu.
70 Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā no tā secināja, ka šie pamatojuma elementi pierāda, ka Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta piemērošana konkrētajam putekļsūcēju gadījumam varēja radīt zināmas atšķirības vērtējumā, kas norāda uz interpretācijas grūtībām, ņemot vērā šīs tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpi un, vispārīgāk, Direktīvas 2010/30, aplūkojot to kopumā, skaidrības un precizitātes pakāpi.
71 Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa neesot ignorējusi atceļošajam spriedumam piemītošo res judicata spēku. Tā savu vērtējumu nebalstīja tikai uz minēto spriedumu, bet gan uz salīdzinājumu starp tajā ietverto argumentāciju un argumentāciju, kas izriet no apelācijas tiesvedības sprieduma. Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa, spriedums, ar kuru tiek atcelta strīdīgā regula, atklājot, ka juridiskais konteksts nav sarežģīts, ir jānoraida tā paša iemesla dēļ, jo kritizētais vērtējums attiecas nevis uz minētā sprieduma pārbaudi pašu par sevi, bet gan uz tā salīdzinājumu ar apelācijas tiesvedības spriedumu. Turklāt jāuzsver, ka pārbaudes, ko Vispārējā tiesa veica, pirmkārt, atceļošajā spriedumā saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu un, otrkārt, pārsūdzētajā spriedumā prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, ir atšķirīgas. Atceļošajā spriedumā tai bija jālemj tikai par Savienības tiesību normas pārkāpuma esamību, nevis par “pietiekami būtiska pārkāpuma” esamību.
72 Tādējādi kā nepamatota ir jānoraida arī trešā pamata otrā daļa un līdz ar to viss trešais pamats kopumā.
Par ceturto pamatu – jēdziena “pietiekami būtisks pārkāpums” neievērošana vairākos aspektos saistībā ar vērtējuma kritēriju par risināmo situāciju sarežģītību
73 Ceturtais pamats, kuram būtībā ir astoņas daļas, attiecas uz to, ka vairākos aspektos nav ievērots Savienības tiesību normas “pietiekami būtiska pārkāpuma” jēdziens saistībā ar vērtējuma kritēriju par risināmo situāciju sarežģītību.
Par ceturtā pamata pirmo daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
74 Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 52. punktā uzskatīdama, ka jautājumam par Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes zinātnisko derīgumu ir nozīme, lai novērtētu tiesiskā regulējuma sarežģītību. Tā kā ir pierādīts, ka Komisija nav ievērojusi būtisku Direktīvas 2010/30 elementu, juridiski neesot bijis nozīmes papildus pārbaudīt, vai Komisijai bija pamatotas šaubas par šo metodi. Vispārējās tiesas argumentācija arī šajā ziņā esot kļūdaina, jo tā esot uzskatījusi, ka Komisijai bija alternatīva, kas ietver izvēli starp prettiesisku testēšanas metodi, jo tā tiek īstenota ar tukšu tvertni, un Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi.
75 Komisija apstrīd šīs daļas pamatotību.
– Tiesas vērtējums
76 Jānorāda, ka saskaņā ar šī sprieduma 51. punktā atgādināto judikatūru risināmās situācijas sarežģītība ir elements, kam ir nozīme, lai noteiktu, vai Savienības tiesību normas pārkāpumu var kvalificēt kā pietiekami būtisku.
77 Turklāt ir jāuzsver, pirmkārt, ka pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Vispārējā tiesa ir tieši norādījusi, ka, lai lemtu par apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, bija nepieciešams noteikt, vai Komisija varēja noraidīt Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes izmantošanu, ņemot vērā šaubas par iegūto rezultātu zinātnisko derīgumu un patērētājiem sniegtās informācijas precizitāti. No pārsūdzētā sprieduma 46., 47., 49. un 50. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka testēšanas metodes ar pilnu tvertni izmantošana nav īpaši sarežģīta un ka Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētā testēšanas metode ir zinātniski derīga, it īpaši attiecībā uz mērījumu precizitātes, ticamības un reproducējamības prasībām.
78 Otrkārt, no apelācijas tiesvedības sprieduma, it īpaši tā 19.–42., 68., 70. un 83. punkta izriet, ka jautājums par mērījumu, kas iegūti, izmantojot Cenelec standarta 5.9. iedaļā ietverto testēšanas metodi, reproducējamību, kas ir saistīts ar iegūto rezultātu zinātnisko derīgumu un patērētajiem sniegtās informācijas precizitāti, bija svarīgs elements tiesvedībā par atcelšanas prasību, un tas tā bija gan pirms, gan pēc skaidrojuma minētajā spriedumā par Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešajā daļā ietvertā jēdziena “izmantošanas laikā” tvērumu. Šis jautājums Vispārējā tiesā tika apspriests šīs prasības pirmajā stadijā, un no minētā sprieduma 68. un 70. punkta izriet, ka tam joprojām bija nozīme.
79 Tāpēc Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu, nolēma izvērtēt risināmās situācijas sarežģītību un šajā ziņā ņēma vērā minēto jautājumu.
80 Pārējā daļā no atbildes uz pirmo pamatu izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums par to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai bija alternatīva, ir balstīts uz nepareizu pārsūdzētā sprieduma izpratni.
81 Tādējādi ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par ceturtā pamata otro līdz ceturto daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
82 Ceturtā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz pierādījumu sagrozīšanu un noteikumu par pierādīšanas pienākumu pārkāpumu, kā arī pamatojuma neesamību. Tie apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi, ka strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī tai bija šaubas par rezultātu, kas tika iegūti, izmantojot Cenelec standarta 5.9. iedaļas testēšanas metodi, zinātnisko derīgumu un patērētājiem sniegtās informācijas precizitāti. Tāpēc, tā kā šajā ziņā nav pierādījumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā neesot varējusi konstatēt šādu šaubu esamību. Vispārējai tiesai arī tiek pārmests, ka tā nav norādījusi iemeslu, kādēļ regulējamās situācijas sarežģītības pārbaude bija atkarīga no jautājuma, “vai Komisija ir noraidījusi tikai viena putekļu uzkrāšanas veida zinātnisko derīgumu”.
83 Ceturtajā daļā, kas ir jāizskata kopā ar otro daļu, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi strīdīgās regulas 7. pantu par nozīmīgu elementu. Ar pirmo iebildumu tie norāda uz šī panta sagrozīšanu, jo tajā neesot ietverts Komisijas “paziņojums” par Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes neizmantošanu tādēļ, ka pastāvēja šaubas par tās zinātnisko derīgumu. Gluži pretēji, minētais pants apstiprinot, ka strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī Komisija vēl nebija izvērtējusi iespēju izmantot mērījumu metodes ar pilnu tvertni.
84 Ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa, ņemdama vērā minēto 7. pantu, ir lēmusi ultra petita un pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, jo nebija pierādījumu par to, ka Komisija būtu izvērtējusi minēto testēšanas metodi.
85 Komisija apstrīd abās šajās daļās izteikto iebildumu pamatotību.
– Tiesas vērtējums
86 Attiecībā uz ceturtā pamata otro daļu ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa nosprieda:
“No [strīdīgās] regulas 7. panta izriet, ka Komisija, ņemot vērā pašreizējās tehniskās zināšanas, uzskatīja, ka [Cenelec standarta 5.9. iedaļas] testēšanas metode nevar tikt izmantota saskaņā ar Direktīvas 2010/30 10. panta 4. punkta b) apakšpunktu. Šāda izslēgšana ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisija, lai novērtētu putekļsūcēju energoefektivitāti, netieši uzskatīja, ka minētā testēšanas metode nav ticama, precīza un reproducējama mērījumu un aprēķinu metode minētās strīdīgās regulas 5. panta izpratnē. Tādēļ Komisija izvēlējās testēšanas metodi, kas balstīta uz tukšas tvertnes izmantošanu, kura, lai gan atspoguļo šaurāku izmantošanas diapazonu nekā metode, kas balstīta uz pilna tvertnes izmantošanu, atbilst ticamības, precizitātes un reproducējamības kritērijiem.”
87 Ar šiem apsvērumiem Vispārējā tiesa, no vienas puses, precīzi norādīja, uz kādiem elementiem, kas izriet no pašas strīdīgās regulas, tā balstīja savu konstatējumu, saskaņā ar kuru Komisijai bija šaubas par Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi, jo šos elementu ņemšana vērā nekādi nepārkāpj noteikumus par pierādīšanas pienākumu. No otras puses, tā arī pamatoja šo konstatējumu un norādīja nozīmi, kāda ir piešķirta konteksta elementiem, kas lika Komisijai noraidīt šo metodi, lai novērtētu risināmās situācijas sarežģītību, jo šī lēmuma rezultātā tika izmantota metode, kas vēlāk izrādījās prettiesiska.
88 Tomēr ar ceturtās daļas pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 60. punktā ietvertie apsvērumi izriet no strīdīgās regulas 7. panta sagrozīšanas.
89 Šis pants, uz kuru Vispārējā tiesa atsaucās pārsūdzētā sprieduma 60. punktā, bija formulēts šādi:
“Komisija, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, pārskata šo regulu ne vēlāk kā piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Veicot pārskatīšanu, jo īpaši novērtē [..], vai ir lietderīgi gada enerģijas patēriņa, atputekļošanas rādītāja un putekļu izdalīšanās rādītāja noteikšanai izmantot mērījumu metodes, kas pamatojas uz pustukšu, nevis tukšu tvertni.”
90 Pirmkārt, ir jānorāda, ka minētajā 60. punktā Vispārējā tiesa ir vēlējusies nevis pārfrāzēt šīs tiesību normas formulējumu, bet no tā gūt informāciju, kā par to liecina vārdi “no [strīdīgās] regulas 7. panta”.
91 Otrkārt, šis punkts ir turpinājums dažādiem konstatējumiem saistībā ar Direktīvu 2010/30, strīdīgo regulu un Cenelec standarta publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kuri ir minēti pārsūdzētā sprieduma 55.–58. punktā un kuros ir ietverti turpmāk izklāstītie apsvērumi, kā to norāda vārdi “šajā ziņā”, ar kuriem sākas minētā sprieduma 59. punkts.
92 Tādējādi, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa norādīja, ka Direktīvā 2010/30 Komisijai ir noteikts pienākums izmantot saskaņotus mērījumu standartus un metodes, lai noteiktu attiecīgo rādītāju, piemēram, enerģijas patēriņa, aprēķināšanas kārtību (pārsūdzētā sprieduma 55. punkts). Otrām kārtām, tā atsaucās uz dažādiem strīdīgās regulas elementiem, proti, tās preambulas 4. apsvērumu un 5. pantu “Mērījumu metodes”, kuros ir norādīts, ka sniedzamā informācija ir jāiegūst, izmantojot ticamas, precīzas un reproducējamas mērījumu un aprēķinu metodes, kurās ņemtas vērā atzītas mūsdienīgas mērījumu un aprēķinu metodes, atsaucoties uz šīs regulas VI pielikumu. Tā it īpaši atgādināja, ka šī pielikuma 1. punktā šajā nolūkā ir atsauce uz saskaņotajiem standartiem, kuru atsauces numuri ir publicēti Oficiālajā Vēstnesī, un ir precizēts, ka šiem standartiem ir jāatbilst šajā pielikumā noteiktajām tehniskajām definīcijām, nosacījumiem, vienādojumiem un parametriem (pārsūdzētā sprieduma 56. punkts). Visbeidzot, treškārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka atsauces uz Cenelec standartu tika publicētas paziņojumā Oficiālajā Vēstnesī, kurā bija precizēts, ka šī standarta 5.9. iedaļa bija izslēgta no attiecīgā citāta, no kā izrietēja, ka strīdīgās regulas VI pielikuma piemērošanai saskaņotais standarts attiecībā uz putekļsūcēju atputekļošanas veiktspējas un ikgadējā enerģijas patēriņa aprēķināšanu tika noteikts, pamatojoties uz testiem ar tukšu tvertni (pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punkts).
93 No visiem šī sprieduma 90.–92. punktā minētajiem elementiem izriet, ka atziņas, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi no strīdīgās regulas 7. panta, aplūkojot tās šī panta kontekstā un skaidrojot tās, ņemot vēra šo pantu, nav pretrunā šī panta formulējumam.
94 Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka strīdīgās regulas 7. pants varēja tikt saprasts tādējādi, ka Komisija strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī nebija pārbaudījusi Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi, bet gan bija paredzējusi to veikt vēlāk, ir jāatgādina, ka ar apstākli, ka kāds no Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem var tikt interpretēts citādi, nekā to ir interpretējusi Vispārējā tiesa, nepietiek, lai pierādītu, ka šī interpretācija ir tikusi sagrozīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, Komisija/ANKO, C‑78/14 P, EU:C:2015:732, 55. punkts). Papildus jānorāda – tas, ka šajā pantā ir izmantoti vārdi “pārskatīšana” un “ņemot vērā tehnoloģiju attīstību”, padara maz ticamu apelācijas sūdzības iesniedzēju piedāvāto interpretāciju, bet, gluži pretēji, apstiprina Vispārējās tiesas sniegto interpretāciju.
95 Visbeidzot iebildums, saskaņā ar kuru ar pārsūdzētā sprieduma 60. punktā ietvertajiem apsvērumiem Vispārējā tiesa esot lēmusi ultra petita un pārkāpjot apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību, ir jānoraida, pamatojoties uz to, ka ar šiem apsvērumiem Vispārējā tiesa ir vienīgi izvērtējusi viena no tai iesniegto lietas materiālu elementa apjomu. Jākonstatē, ka strīdīgā regula noteikti bija Vispārējā tiesā celtās prasības par zaudējumu atlīdzību galvenais elements un acīmredzami bija daļa no šiem lietas materiāliem, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji par to zināja un ka tie varēja paust savu nostāju šajā jautājumā. Tāpēc Vispārējai tiesai bija jāņem vērā šī regula un vajadzības gadījumā no tās jāgūst atziņas, kuras tā uzskatīja par lietderīgām, lai novērtētu lietas dalībnieku attiecīgo tēžu atbilstību attiecībā uz faktisko apstākli, kas saistīts ar risināmās situācijas sarežģītību.
96 Tādējādi ceturtā pamata otrā un ceturtā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par ceturtā pamata trešo daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
97 Ar ceturtā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd pārsūdzētā sprieduma 53. punkta beigās ietverto apgalvojumu, ka Komisijai, sākot no 2010. gada 19. jūnija, bija pieci gadi, lai pieņemtu Direktīvā 2010/30 paredzētos deleģētos aktus atbilstoši tās 11. panta 1. punktam.
98 Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini ņēmusi vērā šo tiesību normu, izvērtēdama tiesiskā regulējuma sarežģītību, jo Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka no tās izrietošais “laika spiediens” varēja pamatot strīdīgās regulas pieņemšanu, kurā tika paredzēta testēšanas metode ar tukšu tvertni, lai gan minētajā tiesību normā Komisijai neesot noteikts nekāds imperatīvs termiņš.
99 Otrkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka šis piecu gadu laikposms, kas bija Komisijas rīcībā, lai pieņemtu strīdīgo regulu, ir ietekmējis tās rīcību, lai gan šajā ziņā nav nekādu pierādījumu.
100 Komisija apstrīd šīs daļas pamatotību.
– Tiesas vērtējums
101 Pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa ir vienīgi atgādinājusi dažu Direktīvas 2010/30 preambulas un rezolutīvās daļas elementu, tostarp tās 11. panta 1. punkta, saturu, no tā neizsecinot nekādas norādes.
102 Tādējādi pārmetums Vispārējai tiesai, ka tā, šādi rīkojoties, ir uzskatījusi, ka ar šo pantu ir izdarīts “laika spiediens” uz Komisiju, uzliekot tai pienākumu pieņemt strīdīgo regulu noteiktā termiņā, ir balstīts uz nepareizu šī punkta interpretāciju.
103 Turklāt, ciktāl var uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas arī uz pārsūdzētā sprieduma 95. punktā ietvertajiem apsvērumiem, ir jākonstatē, ka no paša šī punkta formulējuma izriet, ka šie apsvērumi tika sniegti pilnības labad pēc tam, kad minētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa no visa iepriekš izklāstītā secināja, ka Komisija, acīmredzami un būtiski nepārsniedzot savas rīcības brīvības robežas, varēja uzskatīt, ka Cenelec standarta 5.9. iedaļā minētā testēšanas metode nebija piemērota, lai nodrošinātu patērētājiem sniegtās informācijas zinātnisko derīgumu un precizitāti, un alternatīvi varēja izvēlēties testēšanas metodi, kas atbilst informācijas derīguma un precizitātes kritērijiem.
104 Katrā ziņā Vispārējai tiesai bija pamats pieņemt minētos apsvērumus, jo neatkarīgi no kļūdas tiesību piemērošanā, ko tā ir pieļāvusi attiecībā uz Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešajā daļā paredzēto nosacījumu, Komisija varēja uzskatīt, ka tai ir pienākums pieņemt tiesību aktus attiecībā uz putekļsūcējiem. Minētā punkta otrajā daļā bija paredzēts, ka uz visiem ražojumiem, kas atbilst šī panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem, kuru vidū bija arī šis ražojums, attiecas Komisijas deleģētais akts.
105 Tātad ceturtā pamata trešā daļa ir jānoraida.
Par ceturtā pamata piekto daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
106 Ceturtā pamata piektā daļa ietver divus iebildumus. Ar pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 71. punktā esot sagrozījusi to argumentu attiecībā uz pilnvarojumu, ko Komisija ir piešķīrusi Cenelec. Ar otro iebildumu tie apgalvo, ka tā nav pamatojusi minētā sprieduma 68. punktā ietverto apgalvojumu, saskaņā ar kuru atputekļošanas efektivitātes testēšanas metodes ieviešana, kas balstīta uz pilnas tvertnes izmantošanu energoefektivitātes aprēķināšanai, būtu radījusi grūtības, nedz arī devusi tām iespēju šajā ziņā izteikties.
107 Komisija apstrīd šo iebildumu pamatotību.
– Tiesas vērtējums
108 Pārsūdzētā sprieduma 71. punktā Vispārējā tiesa atsaucās uz Cenelec ziņojumu, kas kvalificēts kā gala ziņojums, kurā šī iestāde norādīja, ka Komisija bija nolēmusi nepieņemt procedūru attiecībā uz mīkstā un cietā seguma atputekļošanas efektivitāti, lai īstenotu strīdīgo regulu. Vispārējā tiesa apgalvoja – lai gan šī iestāde norādīja, ka šī procedūra ir daļa no Cenelec standarta, minētā procedūra attiecas uz dažādiem šī standarta punktiem, kas neietilpst šīs regulas VI pielikuma 1. punktā minētajos saskaņotajos standartos. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijai attiecībā uz šiem punktiem nav nozīmes, lai noteiktu, vai Komisija varēja noraidīt Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes izmantošanu, acīmredzami un būtiski nepārkāpdama rīcības brīvības robežas.
109 Ar pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, šādi rīkodamās, esot kļūdaini interpretējusi to izvirzīto argumentu, kuru tie identificē kā “vienīgo argumentu, ko Dyson bija izvirzījis attiecībā uz pilnvarojumu M353”.
110 Ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji neprecizē vienu vai vairākas to procesuālo rakstu daļas, kuras Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi, un līdz ar to neļauj Tiesai pārbaudīt to apgalvojumu pamatotību.
111 Tāpēc pirmais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.
112 Ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pamatojusi savu pārsūdzētā sprieduma 68. punktā ietverto vērtējumu, saskaņā ar kuru putekļsūcēju atputekļošanas efektivitātes testēšanas metodes izstrādāšana, kas balstīta uz pilnas tvertnes izmantošanu energoefektivitātes aprēķināšanai, būtu radījusi grūtības.
113 Tomēr ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “vienas no grūtībām, kas raksturīgas [Cenelec standarta 5.9. iedaļas] testēšanas metodei, bija saistītas ar nepieciešamību iepriekš noteikt, kas ir pilna tvertne”, un minētā sprieduma 73. punktā – ka šī metode “ietver trīs iespējamās definīcijas tam, ko var saprast ar “pilnu tvertni”. Pēc tam Vispārējā tiesa tā paša sprieduma 75.–79. punktā atsaucās uz Starptautiskās Elektrotehnikas komisijas darba protokoliem un uz piezīmi pirms Cenelec standarta 5.9. iedaļas testēšanas metodes apraksta, proti, dokumentiem pirms strīdīgās regulas pieņemšanas, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tie pamato Komisijas apgalvojumu, ka pieeja, saskaņā ar kuru tiek izmantotas trīs iespējamās pilnas tvertnes definīcijas, nav piemērota, lai nodrošinātu rezultātu vienveidību un salīdzināmību, jo tā var ietvert atšķirīgus uzpildes līmeņus atkarībā no putekļsūcējiem.
114 Ar šiem apsvērumiem Vispārējā tiesa ir juridiski pietiekami pamatojusi pārsūdzētā sprieduma 68. punktā ietverto apgalvojumu.
115 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji neapgalvo, ka Vispārējā tiesa būtu pamatojusies uz pierādījumiem, kas nebija ietverti tai iesniegtajos lietas materiālos un par kuriem tie nebūtu varējuši paust savu nostāju.
116 No tā izriet, ka otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots visos tā aspektos, tāpēc piektā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.
Par ceturtā pamata sesto daļu
117 Ceturtā pamata sestā daļa ietver septiņus iebildumus.
118 Ar pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, pirmkārt, ka tā esot sagrozījusi Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi, pārsūdzētā sprieduma 73. punktā apgalvodama, ka tā ietver trīs iespējamās definīcijas tam, kas ir jāsaprot ar “pilnu tvertni”. Tie apgalvo, ka šī metode ietver vienu vienīgo definīciju, kas ir papildināta ar trim nosacījumiem.
119 Otrkārt, tie uzskata, ka Vispārējā tiesa nevarēja nospriest, ka Komisijai bija pamats noraidīt minēto metodi, pamatojoties uz to, ka tai ir trīs pieturpunkti, lai gan Komisijas Regulā (ES) Nr. 666/2013 (2013. gada 8. jūlijs), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK īsteno attiecībā uz ekodizaina prasībām putekļsūcējiem (OV 2013, L 192, 24. lpp.), bija paredzēts, ka putekļsūcēju darba motoru darbmūža testi tiek veikti ar 50 % piepildītu tvertni, kas esot viens no šīs pašas metodes variantiem, un Komisija neapšaubīja tās zinātnisko derīgumu.
120 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
121 Ir jākonstatē, ka pārmetums par Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes sagrozīšanu ir balstīts uz attiecīgās pārsūdzētā sprieduma daļas daļēju interpretāciju.
122 Vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 72. punktā norādīja, ka šī metode nozīmē mērīt atputekļošanas efektivitāti brīdī, kad putekļsūcējs uzsūc testēšanas putekļus, līdz tiek izpildīts viens no trim paredzētajiem nosacījumiem, proti – putekļsūcēja indikators norāda, ka putekļu tvertne ir jāiztukšo vai jānomaina, vai novērotais spiediens aparāta iekšienē ir krities par 40 % salīdzinājumā ar spiedienu, kas tika reģistrēts testēšanas sākumā, vai arī ja aparātā iepludināto testēšanas putekļu daudzums sasniedz 100 gramus uz litru no putekļu tvertnes “maksimālā izmantojamā tilpuma”. Tikai pēc tam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā skaidrojuma ietvaros norādīja, ka minētā metode “ietver trīs iespējamās definīcijas tam, ko var saprast ar “pilnu tvertni”. Šis paskaidrojums, kas ir balstīts uz vārdiem “iespējamās definīcijas”, nevar tikt pielīdzināts tādai interpretācijai, kas acīmredzami ir pretrunā attiecīgajam fragmentam minētā standarta 5.9. iedaļā.
123 Attiecībā uz otro argumentu ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 93. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka mērījumu veidi, uz kuriem attiecas strīdīgā regula un Regula Nr. 666/2013, nav salīdzināmi, jo atšķirībā no energoefektivitātes mērījumiem otrajā regulā paredzētais motoru darbmūža tests neprasa pārbaudīt saikni starp atputekļošanas efektivitāti un enerģijas patēriņu.
124 Tāpēc pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
125 Ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ar dažādiem šī sprieduma 76.–79. punktā ietvertajiem apsvērumiem esot sagrozījusi piezīmi pirms Cenelec standarta 5.9. iedaļā ietvertās testēšanas metodes apraksta.
126 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
127 Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka attiecīgajā piezīmē nav ietverti dažādi elementi, kas ir norādīti ar to saistītajos apsvērumos, kuri ietverti pārsūdzētā sprieduma 77. un 78. punktā. Kā izriet no šiem punktiem, Vispārējā tiesa vēlējās nevis atkārtot tajos šīs piezīmes fragmentus – pat ne pārformulējot tos –, bet gan precizēt šīs piezīmes priekšmetu un secināt no šiem fragmentiem noteiktas praktiskas sekas attiecībā uz šīs metodes lietderību, ņemot vērā citus iepriekš identificētus elementus. Turklāt ar šiem apsvērumiem Vispārējā tiesa nav acīmredzami pārsniegusi minētās piezīmes saprātīga vērtējuma robežas.
128 Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 79. punktu apelācijas sūdzības iesniedzēji vienīgi izsaka neprecīzu pieņēmumu, ka Vispārējā tiesa tajā esot varējusi paust, ka Cenelec standarta 5.9. iedaļā minētā testēšanas metode nebija derīga, lai gan tā tikai pārfrāzēja attiecīgās piezīmes fragmentu, neizdarot no tā secinājumus.
129 Tādējādi otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
130 Ar trešo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi uzņēmuma AEA Energy & Environment ziņojumu “Report to the Commission, Preparatory studies for Eco‑Design Requirements of EUPs (II), Lot 17 Vacuum Cleaners”, kas datēts ar 2009. gada februāri.
131 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
132 Jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa, pārbaudot risināmās situācijas sarežģītību un Komisijas pieļautās kļūdas apzināto vai neattaisnojamo raksturu, atzina, ka ir svarīgi noskaidrot, vai, dodot priekšroku testēšanas metodei ar tukšu tvertni, nevis testēšanas metodei ar pilnu tvertni, Komisija ir acīmredzami un smagi pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Vispārējā tiesa, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma iepriekšējos punktos norādītos apstākļus, tajā arī uzskatīja, ka, lai gan Cenelec standarta 5.9. iedaļas testēšanas metode ļauj novērtēt putekļsūcēju efektivitāti apstākļos, kas ir tuvāki parastajiem lietošanas apstākļiem nekā tie, kurus atspoguļo tukšas tvertnes izmantošana, šī metode rada neskaidrības saistībā ar patērētājiem sniedzamās informācijas precizitāti. Minētā sprieduma 83. punktā tā piebilda, ka šis konstatējums ir pamatots ar citiem elementiem, kurus tā uzskaitījusi un komentējusi tā 84.–91. punktā.
133 No tā izriet, ka apsvērumi par šiem citiem elementiem, tostarp pārsūdzētā sprieduma 85. punktā ietvertajiem, ir lieki.
134 Tādējādi trešais iebildums ir jānoraida kā neefektīvs.
135 Ar ceturto iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pieļautas pretrunas pamatojumā.
136 Tie norāda, ka Vispārējā tiesa minētā sprieduma 76.–79. punktā esot atzinusi, ka Komisijai bija šaubas par Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes zinātnisko derīgumu, kas neesot savienojams ar minētā sprieduma 81. un 82. punktā ietvertajiem apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, “no standartizācijas procesa rakstura izriet, ka tas, ka testēšanas metode ir iekļauta tādā saskaņotajā standartā kā Cenelec standarts, ļauj prezumēt šīs metodes zinātnisko un tehnisko derīgumu”, un, otrkārt, ka “jautājumam par to, vai [Cenelec standarta 5.9 iedaļas] testēšanas metode ir zinātniski un tehniski pamatota, šajā lietā nav nozīmes, jo Komisija, pieņemot [strīdīgo] regulu, nav apstrīdējusi šos elementus”.
137 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
138 Jākonstatē, ka šis iebildums ir balstīts uz nepareizu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju. Tā 76.–79. punktam nav tādas nozīmes, kādu tam piešķir apelācijas sūdzības iesniedzēji, jo Vispārējā tiesa tajos ir vienīgi pārbaudījusi Cenelec piezīmes saturu saistībā ar grūtībām noteikt putekļsūcēja tvertnes piepildījuma līmeni, kas var tikt izmantots kā atsauce tā efektivitātes mērīšanai, kā tas ir identificēts minētā sprieduma 72. un 73. punktā.
139 Ceturtais iebildums tātad ir jānoraida kā nepamatots.
140 Ar piekto iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 75. un 87. punktā Vispārējā tiesa esot prettiesiski ņēmusi vērā dokumentus, attiecībā uz kuriem Komisija esot atzinusi, ka tie nebija to Komisijas dienestu rīcībā, kuri bija atbildīgi par attiecīgā tiesiskā regulējuma izstrādi. Šajā ziņā tie atsaucas uz atbildes raksta, ko Komisija iesniegusi tiesvedībā Vispārējā tiesā, 5.–15. punktu.
141 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
142 Atbildes raksta, kas iesniegts tiesvedībā Vispārējā tiesā, 15. punktā Komisija norādīja, ka “strīdīgā regula tika pieņemta iepriekš izklāstīto elementu dēļ”. Pārsūdzētā sprieduma 75. un 87. punktā minētie dokumenti nav to elementu vidū, uz kuriem tas attiecas.
143 Tomēr ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, atbildes raksta 15. punktā ietvertais apgalvojums nenozīmē, ka strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī Komisijas dienesti zināja tikai par tā iepriekšējos punktos minētajiem elementiem. Tādējādi, piemēram, nevar uzskatīt, ka Komisijai nebija zināms ietekmes novērtējums, ko tā bija veikusi, vai apspriešanās, ko tā bija organizējusi, lai pieņemtu šo regulu, lai gan šajā analīzē un apspriedēs nebija atsauces uz minēto apsvērumu attiecīgo fragmentu.
144 Tāpēc piektais iebildums, kas tātad ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu, ir jānoraida kā nepamatots.
145 Ar sesto iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 86.–91. punktā Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā neatbilstošus elementus, jo tie bija radušies pēc strīdīgās regulas pieņemšanas.
146 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
147 Jākonstatē, ka šis iebildums attiecas uz pārsūdzētajā spriedumā pilnības labad ietverto pamatojumu, kā tas izriet no šī sprieduma 132. un 133. punkta, ko Vispārējā tiesa ir izklāstījusi tikai tādēļ, lai apstiprinātu apsvērumus, kurus tā iepriekš bija minējusi, pamatojoties uz elementiem, kuri attiecas uz apstākļiem, kādos Komisija bija rīkojusies strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī.
148 Tāpēc sestais iebildums ir jānoraida kā neefektīvs.
149 Ar septīto un pēdējo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi pierādījumus un norādījusi pretrunīgu pamatojumu, pārsūdzētā sprieduma 82. punktā uzskatīdama, ka strīdīgās regulas pieņemšanas brīdī Komisija bija izvērtējusi un noraidījusi Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētās testēšanas metodes zinātnisko derīgumu. Pirmkārt, šis apgalvojums neesot pamatots ne ar vienu pierādījumu. Otrkārt, Vispārējā tiesa šī paša punkta sākumā esot uzskatījusi, ka Komisija nav apstrīdējusi šīs metodes zinātnisko derīgumu.
150 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
151 Pārsūdzētā sprieduma 82. punkts ir formulēts šādi:
“[..] jautājumam, vai Cenelec standarta 5.9. iedaļā minētā testēšanas metode ir zinātniski un tehniski pamatota, šajā lietā nav nozīmes, jo Komisija, pieņemdama [strīdīgo] regulu, neapstrīdēja šos apstākļus, bet būtībā uzskatīja, ka minētā testēšanas metode nav piemērota putekļsūcēju energoefektivitātes novērtēšanai, ņemot vērā ticamības, precizitātes un reproducējamības kritērijus. [..]”
152 Ir jākonstatē, ka ar šiem apgalvojumiem Vispārējā tiesa neatzina, ka Komisija būtu noraidījusi šīs metodes zinātnisko derīgumu, tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu.
153 Tāpēc septītais iebildums nav pamatots un tātad ir jānoraida, tāpat kā ceturtā pamata sestā daļa kopumā.
Par ceturtā pamata septīto daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
154 Ceturtā pamata septītajā daļā, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 92. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārēja tiesa esot lēmusi ultra petita, uzskatīdama, ka tiesiskais regulējums par putekļsūcēju marķējumu nav salīdzināms ar tiesisko regulējumu, kas attiecas uz citu elektrisko mājsaimniecības ierīču marķējumu, un tas esot pastiprinājis risināmās situācijas sarežģītību, lai gan Komisija nebija apgalvojusi, ka tikai putekļsūcējiem bija grūtības saistībā ar slodzes simulāciju. Papildus, Vispārējā tiesa neesot pamatojusi šo vērtējumu, nedz arī ļāvusi apelācijas sūdzības iesniedzējiem izteikties par šo jautājumu.
155 Komisija apstrīd šīs daļas pamatotību.
– Tiesas vērtējums
156 Pārsūdzētā sprieduma 92. punkts ir formulēts šādi:
“Šīs grūtības, kas raksturīgas putekļsūcēju tehnikai un izmantošanas veidam, ļauj noraidīt arī argumentāciju, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Komisija nebija saskārusies ar sarežģītu situāciju, jo tai jau bija iespēja energomarķējuma vajadzībām pieņemt testēšanas standartus, kas atspoguļo tādu mājsaimniecības elektroierīču kā krāsnis, veļas mazgājamās mašīnas, veļas žāvēšanas mašīnas un ūdens sildītāji normālus izmantošanas apstākļus.”
157 No Vispārējās tiesas izmantotā formulējuma izriet, pirmkārt, ka ar šajā punktā izklāstītajiem apsvērumiem tā vēlējās atbildēt uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, un, otrkārt, ka tā atsaucas uz visiem tās iepriekš izklāstītajiem konstatējumiem par putekļsūcējiem piemītošajām īpašībām, it īpaši attiecībā uz tvertnes sloga mainīgumu un tādas testēšanas metodes izstrādes sarežģītību, kurā šis faktors tiktu ņemts vērā un kura vienlaicīgi būtu reproducējama, salīdzinot ar citiem minētajā punktā ietvertajiem ražojumiem.
158 Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa nav nedz lēmusi ultra petita, nedz arī pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību. Turklāt tā ir juridiski pietiekami pamatojusi to argumenta noraidīšanu.
159 Tāpēc ceturtā pamata septītā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par ceturtā pamata astoto daļu
– Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
160 Ceturtā pamata astotā un pēdējā daļa attiecas uz to, ka neesot sniegta atbilde uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru Komisija Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi esot izmantojusi Regulā Nr. 666/2013, taču noraidījusi šo metodi strīdīgajā regulā. Apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā ziņā esot apgalvojuši, ka šajās abās regulās testēšanas metodes esot pakļautas vienai un tai pašai prasībai par zinātnisko derīgumu, tāpēc, izmantojot Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzēto testēšanas metodi Regulā Nr. 666/2013, Komisija bija atzinusi tās zinātnisko derīgumu. Taču Vispārējā tiesa esot tikai atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem nebija pamata konstatēt analoģiju starp minētajām regulām, ņemot vērā pastāvošās atšķirības starp energoefektivitātes mērījumiem un ilgtspējības testiem, un tādējādi neesot atbildējusi uz to argumentu.
161 Komisija apstrīd šīs daļas pamatotību.
– Tiesas vērtējums
162 Ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, jautājumam par to, vai Cenelec standarta 5.9. iedaļā paredzētā testēšanas metode ir zinātniski pamatota, šajā lietā nav nozīmes. Ar šiem apsvērumiem Vispārējā tiesa katrā ziņā atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, kādu tie bija izvirzījušas apelācijas sūdzības ietvaros.
163 Tādējādi ir jānoraida arī ceturtā pamata astotā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā.
Par piekto līdz septīto pamatu – jēdziena “pietiekami būtisks pārkāpums” neievērošana, izvērtējot apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa, labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma, kā arī uzņēmējdarbības brīvības pārkāpumu
Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti
164 Ar piekto līdz septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru to prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumam apgalvotās nelikumības – kas nav Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešās daļas pārkāpums – neesot “pietiekami būtiski pārkāpumi”. Šīs citas nelikumības ir, attiecīgi, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, labas pārvaldības principa un rūpības pienākuma pārkāpums, kā arī uzņēmējdarbības brīvības pārkāpums.
165 Komisija apstrīd šo pamatu pamatotību.
Tiesas vērtējums
166 Prasības par zaudējumu atlīdzību trīs pamati, kas attiecās uz apgalvotajiem vienlīdzīgas attieksmes un labas pārvaldības principu, pienākuma ievērot rūpību un uzņēmējdarbības brīvību pārkāpumiem, kuri atspoguļoti attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 102. un 109 punktā, kā arī 113. un 120. punktā, galvenokārt ir balstīti uz to, ka Komisija bija nolēmusi izmantot testēšanas metodi ar tukšu, nepiepildītu tvertni, neievērojot būtisku Direktīvas 2010/30 elementu, jo šie pārējie pārkāpumi ir šīs direktīvas 10. panta 1. punkta trešās daļas pārkāpuma sekas. Tātad tie izrietēja no tāda paša konteksta kā šīs pēdējās minētās tiesību normas pārkāpums.
167 Atbildot uz katru no šiem trim pamatiem, Vispārējā tiesa tostarp atsaucās uz visu savu veikto vērtējumu par Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešās daļas pārkāpumu vai daļu no tā, kura noslēgumā tā secināja, ka tas nav pietiekami būtisks Savienības tiesību normas pārkāpums, un šis vērtējums tika nesekmīgi kritizēts šīs apelācijas sūdzības pirmajos četros pamatos.
168 Kā izriet no šī sprieduma 50. un 51. punkta, konstatējums, ka pastāv pietiekami būtisks Savienības tiesību normas, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpums, ir atkarīgs no atbilstošajiem elementiem, ņemot vērā kontekstu, kādā šis pārkāpums tika izdarīts.
169 Šajā lietā, tā kā apstākļi, kas tika norādīti, lai pamatotu prasības par zaudējumu atlīdzību pamatus, uz kuriem attiecas apelācijas sūdzības piektais līdz septītais pamats, atbilst prettiesiskajai izvēlei, ko Komisija esot izdarījusi strīdīgās regulas ietvaros, dažādo nelikumību, kas Komisijai tiek pārmestas prasībā par zaudējumu atlīdzību, faktiskais konteksts būtībā ir tāds pats. No tā izriet, ka arī šajos pamatos kritizētie Vispārējās tiesas vērtējumi, saskaņā ar kuriem Komisijai pārmestie pārkāpumi – kas nav Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešās daļas pārkāpums, taču kuri izriet no šī pēdējā minētā pārkāpuma, – arī nebija pietiekami būtiski, katrā ziņā ir juridiski pietiekami pamatoti ar tās secinājumu, ka Direktīvas 2010/30 10. panta 1. punkta trešās daļas pārkāpums nebija pietiekami būtisks.
170 No tā izriet, ka ceturtais līdz septītais pamats ir jānoraida.
171 Tādējādi ir jānoraida apelācijas sūdzība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
172 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
173 Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējiem spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tiem ir jāpiespriež atlīdzināt visus šīs apelācijas tiesvedības izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) Dyson Ltd un pārējie četrpadsmit apelācijas sūdzības iesniedzēji sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]