Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI
sniegti 2024. gada 11. janvārī (1)
Lieta C‑808/21
Eiropas Komisija
pret
Čehijas Republiku
Valsts pienākumu neizpilde – Savienības pilsonība – LESD 22. pants – Tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem – Savienības pilsoņi, kuru dzīvesvieta ir Čehijas Republikā, bet kuriem nav Čehijas pilsonības – Tiesību iestāties politiskā partijā neesamība – Kandidēšana pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās saskaņā ar nosacījumiem, kuri atšķiras no tiem, kas paredzēti valsts pilsoņiem – LES 10. pants – Demokrātijas princips – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 12., 39. un 40. pants – Pamatojums – LES 4. panta 2. punkts
Satura rādītājs
I. Ievads
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. LESD
2. Harta
3. Direktīva 93/109/EK
4. Direktīva 94/80/EK
B. Čehijas tiesības
1. Likums par politiskajām partijām
2. Likums par pašvaldības domes vēlēšanām
3. Likums par Eiropas Parlamenta vēlēšanām
III. Pirmstiesas procedūra
IV. Lietas dalībnieku prasījumi
V. Juridiskā analīze
A. Par Čehijas Republikas izvirzīto iebildi par nepieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
2. Vērtējums
B. Par lietas būtību
1. Par prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pamatojumu
a) Lietas dalībnieku argumenti
1) Komisija
2) Čehijas Republika
b) Vērtējums
2. Par vēlēšanu tiesību izmantošanas ierobežojuma pastāvēšanu
a) Lietas dalībnieku argumenti
1) Komisija
2) Čehijas Republika
b) Vērtējums
3. Par dalības politiskā partijā ierobežojuma pamatojumu
a) Lietas dalībnieku argumenti
1) Komisija
2) Čehijas Republika
3) Polijas Republika – persona, kas iestājusies lietā
b) Vērtējums
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
VII. Secinājumi
VIII. I pielikums: Politisko partiju finansēšanas noteikumi, ko iesniegusi Komisija
IX. II pielikums: Čehijas Republikas sniegtā informācija par sarakstu veidošanu un par Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās ievēlētajiem kandidātiem
I. Ievads
1. Ar prasību, kas celta atbilstoši LESD 258. pantam un ir balstīta uz LESD 22. pantu, Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Čehijas Republika nav izpildījusi tai šajā tiesību normā paredzētos pienākumus, pamatojoties būtībā uz to, ka, tā kā tā nepiešķir tiesības būt politiskas partijas biedram Eiropas Savienības pilsoņiem, kuriem nav Čehijas Republikas pilsonības, bet kuri šajā valstī dzīvo (2), viņu iespējas tikt ievēlētiem pašvaldību vēlēšanās vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir mazākas nekā Čehijas Republikas pilsoņiem (3).
2. Šajos secinājumos es skaidrošu iemeslus, kuru dēļ Čehijas Republikas viedoklim, ka LESD 22. pants ir jāinterpretē gramatiski, proti, tādējādi, ka ar to tiek reglamentēti tikai tiesību aktos noteiktie kandidēšanas nosacījumi, nevar piekrist un ka, gluži pretēji, no šīs tiesību normas izrietošo pienākumu kontekstuālā un teleoloģiskā analīze liek uzskatīt, ka Komisijas izvirzītais iebildums par tiesību tikt ievēlētam faktiskas izmantošanas apdraudējumu ir pamatots.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. LESD
3. LESD 20. pants ir formulēts šādi:
“1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:
[..]
b) tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā attiecīgās valsts pilsoņiem;
[..]
Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem.”
4. LESD 22. pantā ir noteikts:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.
2. Neskarot 223. panta 1. punktu un noteikumus, kas pieņemti tā īstenošanai, ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.”
2. Harta
5. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (4) 12. pants “Pulcēšanās un biedrošanās brīvība” ir formulēts šādi:
“1. Ikvienai personai ir tiesības uz mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību visos līmeņos, jo īpaši politiskajā, arodbiedrību un pilsoniskajā jomā, kas nozīmē tiesības ikvienam veidot arodbiedrības un stāties tajās savu interešu aizstāvībai.
2. Politiskas partijas Savienības līmenī veicina Savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanu.”
3. Direktīva 93/109/EK
6. Padomes Direktīvas 93/109/EK (1993. gada 6. decembris), ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (5), ceturtajā apsvērumā ir teikts:
“tā kā EK Līguma 8.b panta 2. punkts saistīts tikai ar iespēju izmantot balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas parlamenta vēlēšanās, neierobežojot EK Līguma 138. panta 3. punktu, kas paredz vienotas šo vēlēšanu kārtības ieviešanu visās dalībvalstīs; tā kā tas cenšas likvidēt pilsonības prasību, kas šobrīd jāpilda lielākajā daļā dalībvalstu, lai izmantotu šīs tiesības.”
7. Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva paredz sīki izstrādātu kārtību, saskaņā ar ko Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, var tajā izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.”
4. Direktīva 94/80/EK
8. Padomes Direktīvas 94/80/EK (1994. gada 19. decembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (6), piektajā apsvērumā ir teikts:
“tā kā EK Līguma 8.b panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt, ka visi Savienības pilsoņi, neskatoties uz to, vai tie ir vai nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā tie dzīvo, var šajā valstī izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem; tā kā nosacījumiem, ko piemēro nepilsoņiem, to skaitā tiem, kas saistīti ar dzīvesvietas laikposmu un pierādījumiem, būtu jābūt vienādiem ar tiem, ko piemēro attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem; tā kā nevar prasīt, lai nepilsoņi pildītu kādus [īpašus] nosacījumus, ja vien izņēmuma kārtā atšķirīgu izturēšanos pret pilsoņiem un nepilsoņiem neattaisno apstākļi, kas pēdējiem raksturīgi un atšķir tos no pirmajiem.”
9. Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva nosaka sīki izstrādātu kārtību, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, var tajā izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās.”
B. Čehijas tiesības
1. Likums par politiskajām partijām
10. 1991. gada 2. oktobra zákon č. 424/1991 Sb., o sdružování v politických stranách a v politických hnutích (likums Nr. 424/1991 par apvienošanos politiskās partijās un politiskās kustībās), redakcijā ar grozījumiem (7), 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Pilsoņiem ir tiesības apvienoties politiskās partijās un politiskās kustībās (turpmāk tekstā – “partijas un kustības”). Šo tiesību izmantošana ļauj pilsoņiem piedalīties sabiedrības politiskajā dzīvē, it īpaši likumdevēja un reģionālo un vietējo valdību veidošanā [..]”
11. Šī likuma 2. panta 3. punktā ir noteikts:
“Jebkurš pilsonis, kurš ir sasniedzis 18 gadu vecumu, var iestāties partijā vai piedalīties kustībā; taču viņš var iestāties vai piedalīties tikai vienā partijā vai kustībā.”
2. Likums par pašvaldības domes vēlēšanām
12. 2001. gada 6. decembra zákon č. 491/2001 Sb., o volbách do zastupitelstev obcí a o změně některých zákonů (likums Nr. 491/2001 par pašvaldības domes vēlēšanām un ar kuru tiek grozīti atsevišķi likumi), redakcijā ar grozījumiem (8), 20. panta 1. punktā ir noteikts:
“Saskaņā ar šo likumu partijas, kas kandidē vēlēšanās, var būt reģistrētas politiskās partijas un politiskās kustības [..], kuru darbība nav apturēta, kā arī šo partiju apvienības, neatkarīgi kandidāti, neatkarīgu kandidātu apvienības vai politisku partiju vai politisku kustību un neatkarīgu kandidātu apvienības.”
3. Likums par Eiropas Parlamenta vēlēšanām
13. 2003. gada 18. februāra zákon č. 62/2003 Sb., o volbách do Evropského parlamentu a o změně některých zákonů (likums Nr. 62/2003 par Eiropas Parlamenta vēlēšanām un ar kuru tiek grozīti atsevišķi likumi) (9), 21. panta 1. punktā ir noteikts:
“Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidātu sarakstu var iesniegt reģistrētas politiskās partijas un politiskās kustības, kuru darbība nav apturēta [..], kā arī to apvienības [..]”
14. Šī likuma 22. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:
“(2) Kandidātu sarakstam ir jāpievieno pierādījums par kandidāta pilsonību un kandidāta parakstīta deklarācija, kurā norādīta viņa piekrišana kandidēt, ka viņam nav zināmi šķēršļi viņa tiesībām kandidēt, attiecīgā gadījumā – ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā šie šķēršļi vairs nepastāvēs, un ka viņš nav lūdzis savu iekļaušanu citā Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidātu sarakstā, pat ne citā dalībvalstī. Kandidātam savā deklarācijā arī jānorāda sava dzīvesvieta vai, ja viņš ir citas dalībvalsts pilsonis, sava uzturēšanās vieta un dzimšanas datums. Kandidāta deklarācija var būt sagatavota čehu valodā vai kādā no [..] Savienības darba valodām saskaņā ar 4. pantu.
(3) Ja kandidāts ir citas dalībvalsts pilsonis, bez 2. punktā paredzētās informācijas viņam savā deklarācijā jānorāda arī sava dzimšanas vieta un pēdējā uzturēšanās vieta izcelsmes dalībvalstī, viņam jāpievieno deklarācija, kurā jānorāda, ka viņam nav liegtas tiesības kandidēt izcelsmes dalībvalstī, un jāpievieno kandidātu sarakstam 2. punkta pirmajā teikumā minētie dokumenti.”
III. Pirmstiesas procedūra
15. 2010. gadā EU Pilot 1300/10/JUST sistēmas ietvaros Komisija izskatīja tiesību iestāties politiskā partijā atzīšanas tikai Čehijas pilsoņiem saderību ar LESD 22. pantu.
16. Tā kā Čehijas Republikas sniegtā informācija nekliedēja Komisijas šaubas par to, ka šī dalībvalsts nepilda LESD 22. pantā paredzētos pienākumus, 2012. gada 22. novembrī Komisija tai adresēja brīdinājuma vēstuli. Savos apsvērumos 2013. gada 22. janvāra atbildē šī dalībvalsts apstrīdēja jelkādu Savienības tiesību pārkāpumu, jo tā nepiekrīt šī panta interpretācijai un it īpaši tajā minētā vārdu salikuma “ar tādiem pašiem nosacījumiem” interpretācijai. Tā norādīja, ka minētais pants nenozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums ļaut citu dalībvalstu pilsoņiem kļūt par politisku partiju biedriem un veidot politiskas partijas.
17. 2014. gada 22. aprīlī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā joprojām apgalvoja, ka Čehijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti LESD 22. pantā, liedzot “mobilajiem” Savienības pilsoņiem tiesības dibināt politisku partiju vai politisku kustību un tiesības kļūt par politiskas partijas vai politiskas kustības biedru.
18. Savā 2014. gada 20. jūnija atbildē Čehijas Republika norādīja, ka tās veiktie pasākumi ir jāuzskata par samērīgiem un tātad par atbilstošiem Savienības tiesībām.
19. Ar 2020. gada 2. decembra vēstuli Eiropas tieslietu komisārs lūdza, lai Čehijas Republika viņu informē par savas nostājas iespējamu attīstību vai par izmaiņām tiesību aktos, kas veiktas, lai garantētu attiecīgās tiesības “mobilajiem” Savienības pilsoņiem.
20. Nesaņēmusi atbildi uz šo vēstuli, Komisija cēla šo prasību, sašaurinot tās priekšmetu un to attiecinot tikai uz politiskas partijas biedra statusa ierobežošanu, to atļaujot tikai Čehijas Republikas pilsoņiem. Komisija precizēja, ka attiecībā uz jautājumu par “mobilo” Savienības pilsoņu tiesībām dibināt politisku partiju, kas pieminēts procedūras agrākās stadijās, tā patur sev iespēju to izvirzīt atsevišķas tiesvedības ietvaros.
IV. Lietas dalībnieku prasījumi
21. Ar savu prasības pieteikumu Komisija lūdz Tiesu:
– atzīt, ka, “liedzot Savienības pilsoņiem, kuriem nav Čehijas Republikas pilsonības, bet kuri šajā valstī dzīvo, tiesības iestāties politiskā partijā vai piedalīties politiskā kustībā [(10)], [šī dalībvalsts] nav izpildījusi LESD 22. pantā paredzētos pienākumus”, un
– piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22. Čehijas Republika galvenokārt lūdz atzīt prasību par nepieņemamu un pakārtoti lūdz to noraidīt kā nepamatotu. Tā arī lūdz piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 19. maija lēmumu Polijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Čehijas Republikas prasījumu atbalstam.
24. Šajā nolūkā Polijas Republika ar savu iestāšanās rakstu iesniedza apsvērumus par LESD 22. pantā minēto tiesību izmantošanu, par Savienības pilsoņu tiesībām piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās atbilstoši Čehijas Republikas tiesībām, kā arī par tiesībām, kas atvasinātas no LESD 22. panta un no “piederības” politiskai partijai.
25. Komisija savus apsvērumus par šīm trīs argumentu virknēm noslēdz, uzturot tās prasības pieteikumā norādītos prasījumus.
V. Juridiskā analīze
26. Lai pamatotu savu prasību sakarā ar pienākumu neizpildi pret Čehijas Republiku, kas pamatota ar LESD 22. pantu un attiecas uz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiesības iestāties politiskā partijā ir piešķirtas tikai Čehijas Republikas pilsoņiem, Komisija argumentē, ka šī dalībvalsts pārkāpj minēto tiesību normu, neievērojot diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu, kas tai nosaka pienākumu garantēt “mobilajiem” Savienības pilsoņiem tiesības kandidēt pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus piemēro šīs valsts pilsoņiem.
27. Tā uzsver iespējas iestāties politiskā partijā nozīmi vēlēšanās un tostarp norāda, ka Hartas 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka politiskas partijas Savienības līmenī veicina Savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanu.
A. Par Čehijas Republikas izvirzīto iebildi par nepieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
28. Čehijas Republika apgalvo, ka, lai arī Komisija formāli pamato savu prasību ar LESD 22. pantu, tā tomēr sava prasības pieteikuma tekstā atsaucas uz dažādu citu Savienības tiesību normu pārkāpumiem.
29. Šī dalībvalsts uzskata, ka, nespēdama izvirzīt argumentus saistībā ar LESD 22. pantu, kurš saskaņā ar Tiesas judikatūru (11) aprobežojas ar to, ka attiecībā uz tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās tiek piemērots diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips, Komisija attiecībā uz tiesībām iestāties politiskā partijā faktiski ir apgalvojusi šī principa, kas izklāstīts LESD 18. pantā, pārkāpumu un Hartas 12. panta 1. punkta pārkāpumu.
30. Šādos apstākļos prasības pamatojums neesot saprotams un atšķiroties no pamatojuma, kas aplūkots procedūras pirmstiesas stadijā. Tas pakļaujot Tiesu riskam lemt ultra petita.
31. Komisijas ieskatā gan no tās prasības pieteikuma, gan no tās prasījumiem skaidri izriet, ka Čehijas Republikas tiesību akti, ar kuriem tiesības iestāties politiskā partijā ir piešķirtas tikai Čehijas Republikas pilsoņiem, nav saderīgi ar LESD 22. pantu un ka tai saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāaplūko citas primāro tiesību normas, it īpaši Hartas tiesību normas, lai ņemtu vērā no Līgumiem izrietošo tiesību normu, kā arī pamattiesību juridisko kontekstu (12).
2. Vērtējums
32. Čehijas Republika uzskata, ka dažādi prasības pamatojumi izriet no prasības pieteikuma motīvu daļas, kas ir pretrunā tajā ietvertajiem prasījumiem.
33. Tiesa pastāvīgi ir lēmusi (13), ka:
– saskaņā ar Tiesas Reglamenta 120. panta c) punktu un ar Tiesas judikatūru par šo tiesību normu prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī šo pamatu kopsavilkums. Šādai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem ir jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu, un
– atbilstoši LESD 258. pantam celtā prasībā ir jānorāda loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, un tas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde.
34. Šajā lietā no prasības pieteikuma motīvu daļas nepārprotami un saskanīgi ar argumentēto atzinumu izriet, ka LESD 22. pants, ar kuru prasības pieteikums ir pamatots, ir jāinterpretē, aplūkojot to tā kontekstā un ņemot vērā saikni, kas pastāv ar Hartu un it īpaši ar tās 12. panta 1. punktu.
35. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka, ņemot vērā centrālo un fundamentālo lomu, kas politiskajām partijām ir dalībvalstu vēlēšanu sistēmās un lai piedalītos politiskajā dzīvē, nevar uzskatīt, ka Savienības pilsonis var kandidēt vēlēšanās savā dzīvesvietas valstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts pilsoņi, ja viņš nevar kandidēt kā politiskas partijas biedrs minētajā valstī, jo šāda situācija nelabvēlīgi ietekmē iespējas tikt ievēlētam.
36. Tādēļ no tā neizriet, ka tiek apgalvots Hartas 12. panta 1. punkta pārkāpums (14).
37. Turklāt Čehijas Republikas norādītā pretruna, šķiet, ir saistīta ar tās pašas veikto analīzi par norādītās pienākuma neizpildes pamatojumu, kam šīs valsts ieskatā esot jābūt LESD 18. pantam. Tātad runa ir par aizstāvības līdzekli, ko šī valsts varēja izmantot un kurš ir jāpārbauda pēc būtības, nevis prasības pieņemamības stadijā.
38. Tālab es ierosinu Tiesai noraidīt šo iebildi par nepieņemamību.
B. Par lietas būtību
1. Par prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pamatojumu
a) Lietas dalībnieku argumenti
1) Komisija
39. Šī iestāde atgādina, ka LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 22. pantā ir konkrēti prasīts, lai “mobilie” Savienības pilsoņi varētu kandidēt pašvaldību vēlēšanās vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās “ar tādiem pašiem nosacījumiem” (15) kā attiecīgās valsts pilsoņi. Tā atzīst, ka LESD 22. pantā nav precizēti dažādie konkrētie noteikumi, atbilstoši kuriem ir jāgarantē vienlīdzīga attieksme, bet tā uzskata, ka tajā ir noteikts vispārējs un universāls pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi. Tā kā nepastāv izsmeļošs saraksts ar prasībām, tostarp prasība, kas attiecas uz iestāšanos politiskā partijā, šis pienākums liek dalībvalstīm nodrošināt, lai pastāvošie noteikumi ļauj Savienības pilsoņiem balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šo valstu pilsoņiem.
40. Tādējādi, lai uzskatītu, ka minētais pienākums tiek tiešām ievērots, ir jāizskata jautājums par to, vai dalībvalstī pastāv tiesiski un faktiski šķēršļi, kuri “mobilajiem” Savienības pilsoņiem padara neiespējamu vai apgrūtina kāda kandidēšanas veida, kas formāli pieejams saskaņā ar valsts tiesībām, izmantošanu (16).
41. Komisija arī balstās uz Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai, pirmkārt, lai arī šobrīd dalībvalstis ir tās, kurām ir jāreglamentē ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām saistītie aspekti, kuri nav saskaņoti Savienības līmenī, to darot, tām ir jāievēro Savienības tiesības (17). Otrkārt, valsts pasākumu, kas varētu ierobežot Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, var attaisnot ar vispārējām interesēm no Savienības tiesību viedokļa tikai tad, ja šis pasākums ir saderīgs ar Savienības tiesībās garantētajām pamattiesībām (18).
42. Šajā ziņā tā apgalvo, ka tiesību dibināt politisku partiju un tiesību iestāties politiskā partijā izmantošanas ierobežojumi ir Hartas 12. panta 1. punktā, kura formulējums atbilst Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (19) 11. pantam, minēto pamattiesību uz biedrošanās brīvību skaidrs ierobežojums.
43. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā centrālo un fundamentālo lomu, ko politiskās partijas ieņem dalībvalstu vēlēšanu sistēmās, nevar uzskatīt, ka Savienības pilsonis var kandidēt vēlēšanās savā dzīvesvietas valstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts pilsoņi, ja viņš minētajā valstī nevar kandidēt kā politiskas partijas biedrs.
44. Tādējādi tā norāda, ka:
– visās dalībvalstīs politiskās partijas ir būtisks līdzdalības politiskajā dzīvē veids un visplašāk izmantotais līdzeklis, lai piedalītos vēlēšanās kā kandidāts, un
– tādējādi politisko partiju nozīme ir tikusi atzīta Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā (20) un uzsvērta Eiropas [Padomes] komisijas “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija) (21) pamatnostādnēs par politisko partiju reglamentēšanu.
45. Komisija piebilst, ka ECPAK 11. panta 2. punktā minētie iemesli, kuri var attaisnot tiesību uz biedrošanās brīvību izmantošanas ierobežojumu un uz kuriem ir jāatsaucas saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, šajā lietā acīmredzami nav piemērojami.
46. Atbildot uz argumentiem par LESD 22. panta ierobežoto piemērojamību, kas saistīta ar dalībvalstu kompetenci politiskās darbības jomā (22), Komisija apgalvo, pirmām kārtām, ka Direktīvu 93/109 un Direktīvu 94/80, ar kurām reglamentē administratīva vai procesuāla rakstura jautājumus saistībā ar aplūkotajām vēlēšanu tiesībām, piemērošanas joma neizsmeļ jelkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma, kas izriet no LESD 22. panta, piemērojamību. Šī piemērošanas joma nevar būt pamatojums vai pamats primāro tiesību piemērojamības šaurai interpretācijai (23). Turklāt, pirmkārt, šāda argumentācija izraisītu to, ka jāpieļauj diskriminācijas, kas attiecas uz citiem noteikumiem, piemēram, ar vēlēšanu kampaņu saistītiem noteikumiem, piemēram, pulcēšanās vai aģitācijas plakātu izmantošanas jomā. Otrkārt, Čehijas Republika no sprieduma Eman un Sevinger (24) nevar secināt, ka tas attiecas uz citu dalībvalstu pilsoņu vēlēšanu tiesībām.
47. Otrām kārtām, Komisija apstrīd, ka citu dalībvalstu pilsoņu politiskās darbības ierobežošanu var pieļaut ar ECPAK 16. pantu (25), un uzsver, ka turpmāk ir jāņem vērā jēdziens “Savienības pilsonība” un ar to saistītās tiesības. Šajā ziņā tā atgādina, ka tā neapstrīd to, ka dalībvalstis var pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir ierobežot “mobilo” Savienības pilsoņu dalību valsts likumdevēja vēlēšanās, bet tā uzsver, ka pieņemto pasākumu tvērums nevar sniegties tiktāl, ka tiek apdraudēta šo pilsoņu piedalīšanās pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās nosacījumu vienlīdzība. Tā arī norāda, ka, izņemot Čehijas Republiku un vēl vienu dalībvalsti, neviena cita dalībvalsts neparedz tādu ierobežojumu.
48. Trešām kārtām, runājot par konstitucionālo aspektu, kas piemīt ierobežojumam dalībai politiskās partijās to nozīmes valsts līmenī dēļ, ko pamato Čehijas Republikas atsaukšanās uz Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) (26) spriedumu, Komisija norāda, ka šī sprieduma 9. punktā ir skaidri norādīts, ka tiesvedība attiecās uz lēmumu grozīt minētās partijas statūtus, un nevis uz “Savienības pilsoņu tiesību apgalvotu pārkāpumu [..] attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem viņi var piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās”. Turklāt attiecībā uz Čehijas Republikas konstitucionālajā kārtībā ietilpstošās Listina základních práv a svobod (pamattiesību un pamatbrīvību harta) interpretāciju, kuru veikusi Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) un saskaņā ar kuru personu, kas nav Čehijas Republikas pilsoņi, iestāšanās partijā esot aizliegta, Komisija norāda, ka Ústavní soud (Konstitucionālā tiesa, Čehijas Republika) nav lēmusi par šādu interpretāciju un ka par to ir sniegti atšķirīgi juridiski atzinumi (27).
2) Čehijas Republika
49. Šīs dalībvalsts ieskatā LESD 22. pants neaptver jautājumu par dalību politiskā partijā. Tā balstās, pirmām kārtām, uz šīs tiesību normas rašanās vēsturi un tās satura pastāvību (28). Kopš vēlēšanu tiesības tika pirmo reizi iekļautas primārajās tiesībās EKL 8.b pantā, kurš grozīts ar Māstrihtas līgumu, līdz pat Lisabonas līgumam, kura rezultātā šīs tiesības ir minētas LESD 22. pantā, “mobilo” Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesību formulējums nav mainījies.
50. Otrām kārtām, Čehijas Republika norāda, ka tās interpretācija izriet no LESD 22. panta formulējuma un no Savienības likumdevēja nodoma, kas nepārprotami pausts Direktīvas 93/109 un Direktīvas 94/80 apsvērumos (29). Mērķis ir likvidēt jebkādus ar pilsonību saistītus nosacījumus attiecībā uz tiesību balsot un kandidēt izmantošanu, neskarot citus aspektus, tostarp nosacījumus, lai iestātos politiskā partijā (30). Turklāt, šis likumdevējs ir skaidri norādījis, ka šajā jomā ir jāņem vērā samērīguma princips.
51. Trešām kārtām, Čehijas Republika uzsver, ka minētais likumdevējs LESD 22. pantā tādējādi ir precizējis, ka aplūkotās tiesības balsot un kandidēt tiek izmantotas, “ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei [..] jāpieņem” (31). Konkrēti runa ir par Direktīvas 93/109 un Direktīvas 94/80 noteikumiem, kuros nav nekādas norādes uz iespēju, ka LESD 22. pantā paredzētās tiesības var jelkādā veidā ietekmēt iestāšanās politiskā partijā nosacījumus.
52. Ceturtām kārtām, LESD 22. panta un Savienības īstenošanas tiesību aktu tādējādi ierobežotā piemērojamība pilnībā atbilst LES 4. panta 2. punktam (32), atbilstoši kuram Savienība ievēro dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām. Tiesiskais regulējums, kurš saistīts ar politisko partiju darbību, ir šo struktūru stūrakmens (33), un ECPAK 16. pantā arī ir atzīts, ka līgumslēdzējas puses var noteikt ierobežojumus ārzemnieku politiskajām aktivitātēm. LESD 22. pants šajā ziņā ir izņēmums, kuru nevar interpretēt plaši tāda ziņā, ka tas attiektos uz visu politisko darbību (34). Tam, ka Komisija atsaucas uz to dalībvalstu skaitu, kuras nav ieņēmušas šādu nostāju, nav nozīmes.
53. Turklāt no Komisijas minētās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka politiskās partijas ir būtiskas vēlēšanām valsts līmenī. Taču valsts līmenis nav līmenis, kuram ir piemērojamas Savienības tiesības, kā to atzīst Komisija.
54. Visbeidzot, dalībvalstu tiesības paredzēt tikai to pilsoņiem dalību valsts politiskās darbības noteicošajā platformā, proti, politiskajās partijās, ir tieši saistītas ar iespēju ierobežot kandidatūras likumdevēja vēlēšanās, ko Komisija atzīst, un ar iespēju izslēgt “mobilos” Savienības pilsoņus no amatiem pašvaldību izpildvaras orgānos saskaņā ar Direktīvas 94/80 5. panta 3. punktu.
55. Savā atbildes rakstā uz repliku Čehijas Republika papildina savu argumentāciju, saskaņā ar kuru šīs prasības materiāltiesiskajam juridiskajam pamatam esot jābūt LESD 18. pantam (35). Pirmkārt, no sprieduma Eman un Sevinger (36) tā secina, ka šis pants ir piemērojams jautājumiem, uz kuriem attiecas Savienības tiesības, no iespējamas diskriminācijas pilsonības dēļ skatpunkta, piemēram, priekšvēlēšanu reklāmām.
56. Otrkārt, Čehijas Republika uzskata, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai izvēlētos piemērojamo Savienības tiesību normu – proti, vai nu tādu, kurā noteikts vispārējs diskriminācijas aizliegums, vai īpašas primāro tiesību normas – ir būtiski zināt, vai attiecīgā persona ir ieguvusi “statusu” (37), kas paredzēts īpašā tiesību normā (38), kā, piemēram, cita starpā, darba ņēmēja statusu LESD 45. panta nozīmē vai personas, kas veic uzņēmējdarbību, statusu LESD 49. panta nozīmē.
57. Tādēļ Čehijas Republikas ieskatā LESD 22. pants ir piemērojams “mobilam” Savienības pilsonim tikai, ja viņš iegūst vēlētāja vai kandidāta statusu vēlēšanās. Kandidāta statuss nevar būt atkarīgs no iestāšanās politiskā partijā, jo iestāšanās partijā negarantē to, ka ieinteresētā persona tiks iekļauta kandidātu sarakstā (39).
b) Vērtējums
58. Šī prasība attiecas uz sekām, ko attiecībā uz tiesībām kandidēt pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās izraisa tiesības iestāties politiskā partijā, kas saskaņā ar Čehijas tiesību aktiem nav piešķirtas “mobilajiem” Savienības pilsoņiem. Vai šim aizliegumam ir, kā to apgalvo Komisija, tādas sekas, ka šie pilsoņi neizmanto savas tiesības kandidēt šajās vēlēšanās “ar tādiem pašiem nosacījumiem” kā Čehijas Republikas pilsoņi LESD 22. panta izpratnē?
59. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām dalība politiskā partijā ietilpst dalībvalstu kompetencē. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas izriet no Savienības tiesībām (40).
60. Tādēļ ir jānosaka, kādas prasības izriet no LESD 22. panta, uz kuru atsaucas Komisija.
61. Saskaņā ar LESD 22. panta formulējumu tā piemērošanas joma aprobežojas tikai ar tām vēlēšanām, kas tajā minētas, proti, ar pašvaldību vēlēšanām (1. punkts) un ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām (2. punkts), tādējādi izslēdzot likumdevēja vēlēšanas vai prezidenta vēlēšanas.
62. Ar šo prasību Tiesai tiek lūgts precizēt, vai LESD 22. pantā izklāstītais vienlīdzības princips ir jāsaprot kā tāds, kurš aptver visus nosacījumus, kādos jebkurš “mobils” Savienības pilsonis var kandidēt vēlēšanās, vai arī tas attiecas tikai uz tiesību aktos noteiktajiem kandidēšanas tiesību nosacījumiem.
63. Tātad ir jānosaka dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība, jo kārtība, kādā ir izmantojamas tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās (41), kā arī pašvaldību vēlēšanās, ir noteikta attiecīgi Direktīvā 93/109 un Direktīvā 94/80.
64. Čehijas Republikas arguments par LESD 22. panta gramatisku interpretāciju, atbilstoši kuram šīs direktīvas ierobežo šajā tiesību normā pausto vienlīdzības principu, ir jānoraida uzreiz ar pamatojumu, kas saistīts ar normu hierarhiju, uz kuru Komisija pamatoti atsaucas, atbilstoši kuram ar atvasinātajām tiesībām nevar ierobežot ar Līgumu atzītas tiesības (42).
65. Tādējādi minētajās direktīvās ir tikai noteikts minimālais ietvars, kurā tiek konkretizēts vienlīdzības princips tiesību balsot un tiesību kandidēt izmantošanai (43).
66. Bet galvenokārt – LESD 22. panta rašanās vēsture un tā juridiskā ietvara attīstība, kurā šīs tiesību normas saturs iekļaujas, ļoti skaidri kopš Lisabonas līguma liecina par to, ka minētā tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā abus pīlārus, uz kuriem tā balstās, proti, Savienības pilsonību un pārstāvības demokrātiju.
67. Attiecībā, pirmām kārtām, uz Savienības pilsonību, Komisija pamatoti atsaucas uz LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, kurā izklāstīts, ka šī pilsonība (44) piešķir, līdzās citām tiesībām, tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un dzīvesvietas dalībvalsts pašvaldību vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem.
68. Šī saikne ar pilsonību ir iekļauta primārajās tiesībās kopš Māstrihtas līguma, kas parakstīts 1992. gada 7. februārī (45). Tas kopš sākuma tika sasaistīts ar tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs (46) un ar diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu, kas ir ikvienas pārvietošanās brīvības sastāvdaļa.
69. Tomēr ar Lisabonas līgumu ieviesto grozījumu dēļ šī saikne ir ieguvusi jaunu dimensiju, jo dalībvalstīm bija vēlme tostarp piešķirt pilsonībai noteicošu nozīmi. Proti, pirmkārt, LES tika papildināts ar II sadaļu “Noteikumi par demokrātijas principiem”, kurā ietilpst 9. pants, atbilstoši kuram “visās darbībās Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās. Savienības pilsonis ir jebkura persona, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība. Savienības pilsonība papildina valsts pilsonību un neaizstāj to”. Ar Savienības pilsonību saistītās tiesības ir izklāstītas LESD 20.–24. pantā, kuri atbilst EKL 17.–21. pantam. “Mobilo” Savienības pilsoņu tiesības Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās ir izklāstītas LESD 20. panta 2. panta b) apakšpunktā un 22. pantā.
70. Otrkārt, visas šīs tiesības ir minētas Hartas V sadaļā (47) “Pilsoņu tiesības”. “Mobilo” Savienības pilsoņu tiesības Parlamenta vēlēšanās, kā arī pašvaldību vēlēšanās ir vispārīgi paredzētas tās 39. pantā (48) un 40. pantā (49).
71. Tādējādi kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesības, kas minētas LESD 22. pantā, ir jāanalizē kā pamattiesības un kā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas ir raksturīgs dalībvalstu pilsoņu pamatstatusam, izpausme (50).
72. To atkārtotas pieminēšanas LES un Hartā mērķis ir arī izveidot saikni ar citām tiesībām vai principiem, kas minēti šajos tiesību aktos, piemēram, vienlīdzība un demokrātija, kas ir dalībvalstīm kopīgas vērtības, uz kurām ir balstīta Savienība (51).
73. Attiecībā, otrām kārtām, uz demokrātijas principiem, kopš Lisabonas līguma LES 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija” (52), un tā 2. un 3. punktā ir atzītas Savienības pilsoņu tiesības būt tieši pārstāvētiem Eiropas Parlamentā un piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē.
74. Tādējādi, ņemot vērā, ka vismaz attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām Lisabonas līgumā ir kombinētas ar Savienības pilsonību saistītās tiesības balsot un kandidēt un demokrātijas principi Savienībā, mērķis garantēt “mobilo” Savienības pilsoņu faktisku pārstāvību ir pausts skaidri.
75. Komisija pamatoti norāda, ka šī pārstāvība izriet no “mobilo” Savienības pilsoņu integrācijas viņu dzīvesvietas valstī, kā uzsvērts Direktīvas 93/109 un Direktīvas 94/80 apsvērumos (53). It īpaši valsts līmenī šiem pilsoņiem atzīto politisko tiesību mērķis ir sekmēt to minēto pilsoņu sociālo integrāciju, kuri ir izvēlējušies dzīvot dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav. Šajā ziņā ir jāatzīmē arī šajos apsvērumos atgādinātais mērķis, proti, mērķis “izvairīties no jebkādas polarizācijas pilsoņu un nepilsoņu kandidātu sarakstu starpā”.
76. Tādējādi manā ieskatā Komisija var pamatoti apgalvot, pamatojoties uz LESD 22. pantu, kas skatīts ar Savienības pilsonību saistīto tiesību un Līgumos izklāstīto demokrātijas principu kontekstā, ka Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesību vienlīdzības garantijai ir jāizpaužas – nepastāvot vajadzībai izstrādāt indikatīvu vai pat izsmeļošu kritēriju sarakstu – kā vispārējam pienākumam ar dažādiem faktoriem neatturēt no dalības vēlēšanās (54).
77. Citiem vārdiem sakot, LESD 22. pants ir jāsaprot tādējādi, ka ikviens šķērslis vēlēšanu tiesību izmantošanai pilsonības dēļ ārpus Direktīvā 93/109 un Direktīvā 94/80 noteiktā ietvara ir diskriminācija Līgumu piemērošanas jomā (55), kas ir aizliegta.
78. Tā kā aplūkotie valsts pasākumi ir jāizvērtē saskaņā ar šīm īpašajām LESD paredzētajām diskriminācijas aizlieguma normām, LESD 18. pants, uz kuru atsaucas Čehijas Republika, nav piemērojams saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (56). Turklāt nav jāmeklē nekāds īpašs “statuss”, lai īstenotu LESD 22. panta nosacījumus, jo tiesību vienlīdzība vēlēšanu jomā izriet no Savienības pilsoņa statusa (57).
79. Šādi ir apstākļi, kādos šobrīd ir jāizvērtē Komisijas analīze, atbilstoši kurai iespējas iestāties politiskā partijā neesamība var likt šķērsli šo tiesību izmantošanai.
80. Šajā gadījumā lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka iespējas piekļūt vēlētiem amatiem vietējā vai Eiropas līmenī ir atkarīgas no pakāpes, kādā notiek dalība tās dalībvalsts demokrātiskajā dzīvē, kurā “mobilie” Savienības pilsoņi ir kandidāti, neatkarīgi no tā vai viņi kandidē partijas sastāvā vai neatkarīgi.
81. Tomēr es, tāpat kā Komisija, kura balstās uz Venēcijas komisijas pamatnostādnēm (58), kuras Čehijas Republika neapstrīd, uzskatu, ka piekļuve līdzekļiem, kas ir politisko partiju rīcībā, ir būtisks aspekts, lai veicinātu kandidēšanu pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās (59).
82. Turklāt, kā Komisija ir norādījusi, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, politisko partiju loma ir primāra politisko tiesību izmantošanā dalībvalstīs (60). Savienības līmenī šī loma ir skaidri atzīta LES 10. panta 4. punktā (61), kuram atbilst Hartas 12. panta 2. punkts (62).
83. Proti, pastāv acīmredzama saikne starp šo Hartas pantu un tās 39. un 40. pantu (63). Šādos apstākļos un jau izklāstīto iemeslu dēļ (64), kā arī stingri ievērojot kompetences piešķiršanas principu, kurš izklāstīts LES 5. panta 2. punktā, katrai dalībvalstij ir jāņem vērā šīs tiesību normas, lai garantētu ar LESD 22. pantu piešķirto tiesību izmantošanu.
84. Tādēļ es piekrītu Komisijas viedoklim, ka tās prasība, kas pamatota ar LESD 22. pantu, ir jāvērtē, ņemot vērā Hartas 12. panta 1. punktā minēto biedrošanās brīvību kopsakarā ar tās 11. pantu (65), kas attiecas uz vārda brīvību. Šīs brīvības ir īpaši aizsargātas, jo tām ir primāra nozīme pilsoņu dalībā demokrātijas iekārtā (66). Hartas 12. panta 2. pantā šī saikne ir izteikta citā aspektā attiecībā uz Eiropas politiskajām partijām.
85. Šīs tiesības uz biedrošanās brīvību atbilst ECPAK 11. panta 1. punktā garantētajām tiesībām, un tādēļ tām saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir jāatzīst tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK 11. pantam (67).
86. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka tiesības uz biedrošanās brīvību veido vienu no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem, jo tās dod pilsoņiem iespēju kopīgi rīkoties kopējo interešu jomā un tādējādi veicināt sabiedrisko norišu pienācīgu darbību (68).
87. Tādējādi, ņemot vērā arī šīs LES un Hartas tiesību normas, ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo Komisija, fakts, ka “mobilajiem” Savienības pilsoņiem ir tiesiski neiespējami iestāties politiskā partijā Čehijas Republikā, apdraud šo pilsoņu tiesību kandidēt pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās nosacījumu vienlīdzību, salīdzinot ar Čehijas Republikas pilsoņiem, it īpaši, ciktāl tas ievērojami mazina viņu iespējas tikt ievēlētiem.
2. Par vēlēšanu tiesību izmantošanas ierobežojuma pastāvēšanu
a) Lietas dalībnieku argumenti
1) Komisija
88. Konkrēti Komisija uzsver trīs veidu priekšrocības, ko sniedz iestāšanās politiskā partijā, lai kandidētu vēlēšanās.
89. Pirmkārt, kandidāti, kuri ir iestājušies reģistrētā politiskā partijā, var izmantot ar šo partiju saistītās tradīcijas, reputāciju un sociāli organizatoriskās struktūras. Komisija uzstāj, ka arī bez saiknes ar indivīdu partijas nosaukums jau vien ir pietiekams, lai raksturotu atsevišķas vērtības vai politiskās pieejas.
90. Otrkārt, šie kandidāti var izmantot politisko partiju vēlēšanu aparātu un resursus. Tādējādi partijas atbalsta kandidātus, pateicoties to pieredzei, infrastruktūrai un īpašajām darbības procedūrām (piemēram, komunikācijas tīkli, mediji un sistēmas).
91. Treškārt, tā kā politiskās partijas ir atzīti politiskie subjekti, tās saskaņā ar valsts tiesībām bieži saņem īpašas privilēģijas, piemēram, finansiālas priekšrocības, īpašu nodokļu režīmu un piekļuvi medijiem. Attiecībā uz finansējumu Čehijas Republikā Komisija atsaucas uz vairākām tiesību normām, kas attiecas uz partijām (69).
92. Tādējādi Komisijas ieskatā, atšķirībā no pilsoņiem, kuri ir iestājušies reģistrētās politiskās partijās, “mobilajiem” Savienības pilsoņiem, kuri Čehijas Republikā ir spiesti kandidēt kā neatkarīgi kandidāti, ir jāizveido un jānostiprina pašu politiskā identitāte, jāattīsta pašiem sava organizācija, lai virzītu vēlēšanu kampaņu ar piekļuvi finansējumam un medijiem bez īpašām privilēģijām.
93. Turklāt šī iestāde uzsver vairākas grūtības, kas attiecībā uz neatkarīgajiem kandidātiem saistītas ar sarakstiem. Tā precizē, ka pašvaldību vēlēšanās vienīgi neatkarīgajiem kandidātiem ir pienākums iesniegt lūgumrakstu, ko parakstījuši vēlētāji, kuri atbalsta viņa kandidatūru. Šo parakstītāju skaits ir atkarīgs no tās pašvaldības lieluma, kurā kandidāts kandidē (70).
94. Tā turklāt uzskata, ka nav noliedzams, ka, lai neatkarīgie kandidāti tiktu iekļauti politiskas partijas sarakstā, viņi atrodas vājākā pozīcijā nekā kandidāti, kuri ir šīs partijas biedri, jo ir atkarīgi no minētās partijas lēmuma par viņu iekļaušanu savā sarakstā un viņu vietas noteikšanu šajā sarakstā, un viņiem nav nekādas ietekmes minētajā partijā.
95. Tā arī uzsver, ka ir jāņem vērā tas, ka kandidātu sarakstos un vēlēšanu zīmēs ir norādīts, ka politiskas partijas sarakstā persona kandidē kā neatkarīgs kandidāts vai kā “persona bez etiķetes”. Šādos apstākļos, raugoties no politisko prioritāšu vai virzienu izvēles viedokļa, neatkarīgo kandidātu ticamība ir mazāka nekā partijas biedram, kurš savu vēlētāju priekšā var atsaukties uz savu aktīvo lomu savā partijā (71).
96. Visbeidzot Komisija ziņo par Kancelář Veřejného ochránce práv (Čehijas tiesībsarga birojs) konstatējumu, ka “mobilie” Savienības pilsoņi vēlēšanās ir nelabvēlīgākā situācijā, kā arī par šī tiesībsarga atzinumu par tiešo diskrimināciju, no kuras viņi cieš Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tā iemesla dēļ, ka kandidātus izvirza tikai politiskās partijas (72).
97. Savā replikas rakstā Komisija noraida ikvienu argumentu par vēlēšanu praksi. Pirmām kārtām, tā atgādina, ka atšķirīgā attieksme izriet no attiecīgā likuma, no kura izriet, ka Čehijas Republikas pilsonis var izvēlēties iestāties politiskā partijā un pārstāvēt šo partiju vēlēšanās vai būt neatkarīgs un, iespējams, pieņemt piedāvājumu būt iekļautam politiskas partijas, kas viņu uzaicina, sarakstā kā [partijai] “nepiederīgam” kandidātam, taču “mobilam” Savienības pilsonim savukārt nav šādas iespējas, un viņš var vienīgi kandidēt kā neatkarīgs kandidāts vai cerēt saņemt piedāvājumu no politiskās partijas, kurā viņš būtu vēlējies iestāties, lai šī partija viņam piešķir partijai “nepiederīga” kandidāta statusu.
98. Otrām kārtām, attiecībā uz pierādīšanas pienākumu tā uzskata, ka tādas de jure diskriminācijas gadījumā kā pirmīt minētā, lai konstatētu Savienības tiesību pārkāpumu, nav nepieciešams sniegt Tiesai statistikas datus par to “mobilo” Savienības pilsoņu skaitu, kuriem nodarīts kaitējums šādas tiešas diskriminācijas dēļ. Tā piebilst, ka ir gandrīz neiespējami saskaitīt situācijas, kurās “mobilie” Savienības pilsoņi ir tikuši atturēti no kandidēšanas vēlēšanās, jo nav bijis iespējams iestāties politiskā partijā (73).
99. Trešām kārtām, Komisija uzskata, ka Čehijas Republikas iesniegtajiem statistikas datiem (74) nav nozīmes, ja pastāv de jure diskriminācija. Tā kā šie dati ir virspusīgi un netieši ar to saistīti, tie drīzāk apstiprina tās nostāju. Komisija šajā ziņā konstatē, ka šī statistika vispārīgi attiecas uz “personām bez politiskās piederības”, taču nav iespējams identificēt, cik no šīm personām ir “mobilie” Savienības pilsoņi, uz kuru situāciju attiecas šī prasība. Turklāt tās veiktā detalizēta šo datu pārbaude tai liek galvenokārt secināt attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ka:
– gandrīz divas trešdaļas no kandidātiem kandidēja no politiskas partijas;
– trijās no četrām Eiropas Parlamenta vēlēšanām no neatkarīgo kandidātu vidus ievēlēto deputātu skaits ir mazāks nekā skaits, kas ievēlēts no politisko partiju biedru vidus, un
– neatkarīgie kandidāti, kuri ir ievēlēti Eiropas Parlamentā, ļoti bieži ir personības, kurām ir ievērojama atpazīstamība un popularitāte (75).
100. Attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām Komisija piekrīt, ka vietējo personību pazīšana vieglāk nosaka vēlētāju izvēli. Tomēr tā uzskata, ka tas pierāda, ka tieši “mobilajiem” Savienības pilsoņiem ir lielāka vajadzība iestāties politiskā partijā, lai tiem būtu lielākas izredzes tikt ievēlētiem.
2) Čehijas Republika
101. Vēlreiz norādījusi, ka šī prasība neattiecas uz tiesību aktos noteiktiem vēlēšanu tiesību izmantošanas nosacījumiem, šī dalībvalsts uzsver vispirms, ka personas, kas nav politiskas partijas biedri, var pilnībā izmantot priekšrocības, ko Komisija sīki izklāsta savā prasības pieteikumā, ja tās ir iekļautas jebkuras partijas kandidātu sarakstā, un ka tā ir izplatīta prakse tās teritorijā (76).
102. Turpinājumā Čehijas Republika norāda, ka pārkāpums. uz kuru atsaucas Komisija, balstās uz nepamatotiem pieņēmumiem un apgalvojumiem (77). Turklāt Komisija nav ņēmusi vērā pirmstiesas stadijā sniegtos paskaidrojumus par konkrētām vietējām realitātēm, lai arī tie pierāda, ka Komisija kļūdaini apgalvo, ka neatkarīgo kandidātu nelabvēlīgāks stāvoklis nav apstrīdams.
103. Tā sniedz dažādus konkrētus pierādījumus, lai pamatotu, ka “personas bez politiskās piederības” Čehijas Republikā regulāri kandidē lielāko politisko partiju sarakstu augšgalā, ka viņas tiek bieži ievēlētas un pēc tam ieņem svarīgus amatus iestādē, kurā ir tikušas ievēlētas (78). Šī dalībvalsts no tā secina, ka veiksmīgs kandidāta rezultāts vēlēšanās nav atkarīgs no viņa iestāšanās politiskā partijā, bet drīzāk no tādiem faktoriem kā viņa uzskati un personība.
b) Vērtējums
104. Čehijas Republika, kuru atbalsta Polijas Republika, uzskata, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus par aplūkoto tiesību aktu normu faktisko ietekmi uz “mobilo” Savienības pilsoņu tiesībām kandidēt.
105. Taču Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, kad valsts pienākumu neizpilde izriet no tāda leģislatīva vai reglamentējoša akta pieņemšanas, kura esamība un piemērošana netiek noliegta, šādas neizpildes esamību var pierādīt, izmantojot šā akta normu juridisku izvērtējumu (79).
106. Šajā lietā pienākumu neizpilde, ko Komisija pārmet Čehijas Republikai, izriet no tāda leģislatīva akta pieņemšanas, kura esamību un piemērošanu šī dalībvalsts nenoliedz un kura normas ir juridiski izvērtētas pieteikumā par lietas ierosināšanu.
107. Turklāt ir jāizvērtē, cik lielā mērā šim tiesiskajam regulējumam ir atturoša iedarbība uz iespējamām kandidatūrām vēlēšanās, ko gan nevar kvantificēt.
108. Tādēļ Čehijas Republikai nav pamata pārmest Komisijai, ka tā nesniedz pierādījumus par to, kā likums, ar kuru iestāšanās politiskā partijā ir paredzēta tikai Čehijas Republikas pilsoņiem, faktiski ietekmē “mobilo” Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesības.
109. Runājot par attiecīgo Čehijas Republikas likumu, ar kuru tiesības iestāties politiskā partijā ir paredzētas tikai Čehijas Republikas pilsoņiem, nevienlīdzīgā attieksme saistībā ar vēlēšanu tiesībām, manuprāt, izriet tikai no konstatējuma, ka pilsoņiem, lai kandidētu pašvaldību vēlēšanās vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ir brīva izvēle, proti, to darīt kā politiskas partijas biedriem vai kā neatkarīgiem kandidātiem, turpretī “mobilo” Savienības pilsoņu rīcībā ir tikai šis pēdējais līdzeklis. Kā izklāstīts iepriekš, piekļuve politiskajām partijām ļauj izmantot vēlēšanu tiesības efektīvāk, lai piedalītos demokrātiskajā dzīvē.
110. Neviens no Čehijas Republikas izklāstītajiem risinājumiem nevar mainīt šo vērtējumu. It īpaši tas, ka “mobilajiem” Savienības pilsoņiem var atļaut kandidēt partijas sarakstā, nevar kompensēt šo viņu spējas rīkoties ierobežojumu, jo viņi ir atkarīgi no īpašiem izpildāmiem kritērijiem, kurus izklāstījusi Komisija.
111. Turklāt, pieņemot, ka šo prasību var vērtēt, balstoties uz tādiem skaitliskiem un detalizētiem datiem par ievēlētiem kandidātiem, kādus ir iesniegusi Čehijas Republika (80), es tāpat kā Komisija uzskatu, ka tie nevar pierādīt vienlīdzīgu attieksmi pret “mobilajiem” Savienības pilsoņiem. Ir taisnība, ka statistika atklāj vietējās realitātes, kas raksturīgas pašvaldību vēlēšanām. Tomēr no tās nevar izdarīt atbilstošus secinājumus par “mobilo” Savienības pilsoņu situāciju, kas ir šīs prasības priekšmets. Pirmkārt, no sniegtajiem piemēriem izriet, ka kandidāti, kas nav partiju biedri un kas tiek ievēlēti Eiropas Parlamentā, ir lielākoties (vai tikai) Čehijas Republikas pilsoņi. Otrkārt, ir jāņem vērā grūtības, kas jāpārvar, nepiederot nevienai politiskai partijai, it īpaši tās grūtības, kas saistītas ar iekļaušanu kandidātu sarakstos, kuras tieši izriet no tiesību normām, kuras Komisijas minētie autori ir kvalificējuši par “diskriminējošām” (81).
112. Tālab es ierosinu Tiesai uzskatīt, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi, ka pastāv vēlēšanu tiesību izmantošanas ierobežojums “mobilajiem” Savienības pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, kādā atrodas valsts pilsoņi.
113. No tā izriet, ka Čehijas Republika, pieņemot aplūkotās valsts tiesību normas savas kompetences īstenošanas ietvaros, nav ievērojusi prasības, kas izriet no Savienības tiesībām, proti, no LESD 22. panta, kas jāskata kopsakarā ar Hartas 12., 39. un 40. pantu.
3. Par dalības politiskā partijā ierobežojuma pamatojumu
a) Lietas dalībnieku argumenti
1) Komisija
114. Pirmām kārtām, Komisija uzskata, ka ir jānoraida Čehijas Republikas arguments, ka “mobilajiem” Savienības pilsoņiem noteikto ierobežojumu iestāties politiskā partijā pamato nepieciešamība aizsargāt valsts politiku no šo pilsoņu “iejaukšanās”, kas izrietētu no dalības politiskā partijā, kuras ietvaros tiek pieņemti likumdevēja vēlēšanām svarīgi lēmumi (82).
115. Tā uzskata, ka šis pamatojums ir tiešā pretrunā ar Līgumu noteikumu par pilsonību fundamentālo būtību un mērķi. Tajos izklāstīto politisko tiesību konkrētais mērķis ir garantēt, ka “mobilie” Savienības pilsoņi var integrēties un tiem var būt aktīva politiska loma to dzīvesvietas dalībvalstī pašvaldību vēlēšanu un Eiropas Parlamenta vēlēšanu ietvaros.
116. Šajā ziņā Komisija uzsver, ka pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi, kas paredzēts LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 22. pantā, kuri jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 11. un 12. pantu, ar kuriem garantēta dalība politiskās partijās, nekādā veidā neliedz dalībvalstīm rezervēt iespēju kandidēt likumdevēja vēlēšanās vai reģionālo varas iestāžu vēlēšanās tiem, kuriem ir uzņemošās dalībvalsts pilsonība.
117. Otrām kārtām, atbildot uz argumentu par nacionālās identitātes aizsardzību, kas izriet no LES 4. panta 2. punkta, ciktāl politisko partiju darbība un brīvā konkurence ir iekļautas Ústava (Konstitūcija), Komisija atgādina, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši citiem Līgumu noteikumiem, kurus dalībvalstis ir apņēmušās ievērot, pievienojoties Savienībai, tostarp LESD 22. pantam, kurš nav piemērojams likumdevēja vēlēšanām (83). Tādēļ nevar uzskatīt, ka “mobilo” Savienības pilsoņu vēlēšanu tiesības apdraud nacionālās identitātes respektēšanas principu.
118. Trešām kārtām, attiecībā uz Čehijas Republikas formulēto iebildumu, ka Komisija nav precizējusi mazāk ierobežojošu pasākumu, kas ļautu sasniegt izvirzīto mērķi, Komisijai ir šaubas par to, ka dalībvalsts var pamatot valsts pasākumu, kurš ir atkāpe no LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 22. panta prasībām un kurš tieši diskriminē pilsonības dēļ. Turklāt tai būtu jāpamato tās pasākumu samērīgums (84).
119. Turklāt Komisija norāda, ka pirmstiesas procedūrā Čehijas Republika nav pierādījusi – it īpaši šīs lietas apstākļos –, ka pastāv īpašas sabiedrības intereses, lai aizliegtu “mobilo” Savienības pilsoņu iestāšanos politiskā partijā. No tā Komisija secina, ka nav izskaidrots ne ar šo aizliegumu izvirzītais mērķis, ne tā nepieciešamība, nedz arī tā samērīgums.
120. Piedevām Komisija savā replikas rakstā, runājot par “politiskas partijas biedru vienlīdzības pamatprincipu”, uz kuru atsaukusies Čehijas Republika, uzskata, ka ir pilnīgi kļūdaini un neloģiski, ka Savienības pilsoņu dalības politiskās partijās noteikšana līmenī, kas atbilst viņu politiskajām tiesībām saskaņā ar Savienības tiesībām, paredzot, piemēram, ka viņu dalība atsevišķu politiskās partijas lēmumu pieņemšanā ir ierobežota, tiek kvalificēta kā nesamērīga diskriminācija un, gluži pretēji, ka “mobilo” Savienības pilsoņu iestāšanās politiskā partijā absolūts aizliegums tiek kvalificēts kā samērīga diskriminācija.
2) Čehijas Republika
121. Tā izvirza trīs šādus argumentus: “Pirmkārt, ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu ir izvirzīts leģitīms mērķis paredzēt dalību platformā, kas ir noteicoša politiskai darbībai valsts līmenī, tikai Čehijas Republikas pilsoņiem, kas ir pilnībā saderīgi ar LES 4. panta 2. punktu. Turklāt Komisija to būtībā atzīst argumentētajā atzinumā [..] Otrkārt, iestāšanās politiskajā partijā atļaušana tikai Čehijas Republikas pilsoņiem ir piemērots pasākums, lai sasniegtu šo mērķi, jo tas tieši īsteno šī mērķa būtību. Treškārt, minētais valsts tiesiskais regulējums ir samērīgs. Tas neapdraud vēlēšanu tiesību būtību saskaņā ar LESD 22. pantu, jo tas neko nemaina mobilo Savienības pilsoņu pilnīgajās aktīvajās un pasīvajās vēlēšanu tiesībās [..] un ļauj praksē pilnībā izmantot šīs tiesības [..] Tādējādi attiecīgais tiesiskais regulējums ir pilnībā atbilstošs judikatūrai, ko min Komisija [..]” (85).
122. Čehijas Republika precizē, ka minēto leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu, jo nav iedomājams, ka “mobilajiem” Savienības pilsoņiem tiktu atļauts iestāties politiskā partijā, lai piedalītos tikai pavisam niecīgā politiskās darbības daļā, kas aprobežojas ar pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tā uzskata, ka šāds tiesiskais regulējums būtu pretrunā pamatprincipam par vienlīdzīgu attieksmi pret politiskas partijas biedriem. Turklāt tas nenodrošinātu savas valsts pilsoņiem spēcīgu pozīciju politiskajā partijā, ko Komisija kļūdaini uzskata par nepieciešamu. Tā atzīmē, ka šī iestāde pati nav varējusi norādīt, kādu pasākumu šajā ziņā varētu uzskatīt par mazāk ierobežojošu.
3) Polijas Republika – persona, kas iestājusies lietā
123. Runājot par “mobilo” Savienības pilsoņu darbības jomas politiskajās partijās ierobežošanu, uz ko norāda Komisija, Polijas Republika apgalvo, ka “piederība” politiskai partijai aptver daudz plašāku darbību klāstu, nekā tikai darbības pirms atsevišķām vēlēšanām. Tās ir saistītas ar ietekmi uz valsts politiku, tai skaitā politikas jomās, kas ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. Dalībvalstij nav nekāda pienākuma ļaut šiem pilsoņiem ietekmēt parlamenta un prezidenta vēlēšanu rezultātus, izmantojot partiju sistēmu.
b) Vērtējums
124. Čehijas Republikas argumenti liek precizēt, kādos apstākļos varētu pamatot LESD 22. pantā minētā vienlīdzīgas attieksmes principa ierobežojumu.
125. Šī dalībvalsts atsaucas uz LES 4. panta 2. punktu un būtībā apgalvo, ka Savienības tiesības, kā tās interpretējusi Komisija, nozīmētu, ka “mobilie” Savienības pilsoņi piedalītos sabiedriskajā dzīvē līmenī, kas atšķiras no dalībvalstu pieļautā līmeņa, un it īpaši tiem tiktu ļauts ietekmēt valsts lēmumus, izmantojot politisko partiju instrumentu.
126. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām.
127. Ir taisnība, ka valsts politiskās dzīves organizācija, kurā politiskās partijas piedalās, ir daļa no nacionālās identitātes LES 4. panta 2. punkta izpratnē. Šajā ziņā šīs identitātes respektēšana izpaužas kā “mobilo” Savienības pilsoņu dalības vēlēšanās ierobežojums, ļaujot piedalīties tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldības vēlēšanās, bez mērķa saskaņot dalībvalstu vēlēšanu sistēmas (86). Savienības likumdevējs ir arī ņēmis vērā atvieglotas piekļuves šīm vēlēšanām ietekmi uz dzīvesvietas dalībvalsts politiskās dzīves līdzsvaru, paredzot, ka dalībvalstis par labu saviem pilsoņiem var pieņemt atsevišķus reglamentētus (87) un pārejas pielāgojumus.
128. Attiecībā uz jautājumu par “mobilo” Savienības pilsoņu iestāšanās politiskās partijās ietekmi valsts līmenī šīs iestāšanās potenciālo seku šajās partijās dēļ ir jānorāda, ka visu lietas dalībnieku ieskatā tā ir partiju kompetencē. Proti, tās var brīvi definēt savu organizāciju un kārtību, kādā tās izvēlas savus kandidātus (88). Ir jāatzīmē, ka Čehijas Republika vienīgi apgalvo – to nepierādot –, ka nav iespējams ierobežot biedru, kas ir “mobilie” Savienības pilsoņi, darbošanās jomu ar atsevišķām vēlēšanām.
129. Tādēļ es piekrītu Komisijas viedoklim, ka “mobilo” Savienības pilsoņu iestāšanās politiskā partijā pieļaušana, lai nodrošinātu viņu tiesību efektivitāti pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, nevar apdraudēt Čehijas Republikas nacionālo identitāti.
130. Turklāt, pieņemot, ka šāds apdraudējums tiek pierādīts, LES 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tāda paša ranga normas (89).
131. Tādēļ LES 4. panta 2. punkts nevar atbrīvot dalībvalstis no Hartā nostiprināto pamattiesību ievērošanas (90), pie kurām pieskaitāms demokrātijas princips, kā arī vienlīdzības princips, kurš ir izklāstīts LESD 22. pantā (91) un kuru saistībā ar tiesību kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanu piešķir Savienības pilsonība. Šie principi ir daļa no Savienības pamatvērtībām (92).
132. Turklāt to Čehijas Republikas argumentu dēļ, kuri attiecas uz apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma samērīgumu, ir jāpiebilst, ka ar LESD 22. pantu piešķirto tiesību ierobežojuma pamatojumu var pārbaudīt tikai saskaņā ar šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem.
133. Proti, Hartas 39. un 40. pantā atzītās vēlēšanu tiesības ir paredzētas LESD īpašajās tiesību normās, proti, 22. pantā. Vienīgie šo tiesību izmantošanas pielāgojumi, kas paredzēti atvasinātajās tiesībās, uz kuriem ir atsauce šajā pantā (93), attiecas tikai uz tiesību aktos noteiktajiem balsošanas vai kandidēšanas nosacījumiem (94).
134. Visu šo apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai nospriest, ka Komisijas prasība ir pamatota.
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
135. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Tiesai, manuprāt, būtu jāapmierina Komisijas prasījumi, Čehijas Republikai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
136. Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu Polijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
VII. Secinājumi
137. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) Liedzot Savienības pilsoņiem, kuri nav Čehijas Republikas pilsoņi, bet kuri šajā valstī dzīvo, tiesības iestāties politiskā partijā vai piedalīties politiskā kustībā, Čehijas Republika nav izpildījusi LESD 22. pantā paredzētos pienākumus.
2) Čehijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
3) Polijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
VIII. I pielikums: Politisko partiju finansēšanas noteikumi, ko iesniegusi Komisija
1. Politiskās partijas, kuras ir ieguvušas vismaz 1 % balsu Eiropas Parlamenta vēlēšanās, saņem 30 Čehijas kronas (CZK) (aptuveni 1,20 euro) par katru balsi kā vēlēšanu izdevumu finansējumu (likuma par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 65. pants).
2. Politiskās partijas, kuras iegūst vismaz 1,5 % balsu Poslanecká sněmovna (Deputātu palāta, Čehijas Republika) vēlēšanās, saņem 100 CZK (aptuveni 4 euro) par katru balsi kā vēlēšanu izdevumu finansējumu (likuma Nr. 247/1995 par Čehijas Republikas Parlamenta vēlēšanām un ar kuru groza un papildina atsevišķus likumus 85. pants).
3. Politiskās partijas, kuras ir ieguvušas 3 % balsu pēdējās Deputātu palātas vēlēšanās, arī saņem ikgadēju finansējumu no valsts 6 000 000 CZK (aptuveni 245 430 euro) partijai vai kustībai, un vienlaicīgi partija vai kustība saņem 200 000 CZK (aptuveni 8 180 euro) gadā par katru papildu 0,1 % balsu (likuma par politiskām partijām 20. panta 6. punkts).
4. Ja partija vai kustība iegūst vairāk kā 5 % balsu, finansējums nepalielinās, un partija vai kustība saņem 10 000 000 CZK (aptuveni 409 000 euro) (likuma par politiskām partijām 20. panta 6. punkts).
5. Politiskās partijas saņem arī ikgadēju finansējumu 900 000 CZK (aptuveni 36 800 euro) apmērā par deputāta vai senatora mandātu un 250 000 CZK (aptuveni 10 200 euro) par reģionālās padomes deputāta un Prāgas pilsētas padomes deputāta mandātu (likuma par politiskām partijām 20. panta 7. punkts).
6. Ievērojot atsevišķus nosacījumus, politiskās partijas un kustības saņem arī ikgadēju finansējumu politiska institūta darbības atbalstam, kura apjoms ir 10 % no kopējās šādas partijas vai kustības darbību finansējuma summas (likuma par politiskām partijām 20. panta 5. un 8. punkts).
IX. II pielikums: Čehijas Republikas sniegtā informācija par sarakstu veidošanu un par Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās ievēlētajiem kandidātiem
1. Eiropas Parlamenta vēlēšanas Čehijas Republikā ir notikušas 2004., 2009., 2014. un 2019. gadā.
1. To kandidātu skaits, kuriem nav politiskas piederības, politisko partiju vai politisko apvienību sarakstos bija šāds:
a) 2004. gadā – 37,22 % kandidātu bija bez politiskas piederības;
b) 2009. gadā – 38,28 % kandidātu bija bez politiskas piederības;
c) 2014. gadā – 30,27 % kandidātu bija bez politiskas piederības; un
d) 2019. gadā – 33,89 % kandidātu bija bez politiskas piederības.
2. Tika ievēlēti:
a) 2004. gadā – septiņi kandidāti bez politiskas piederības, proti, 29,17 % no Čehijas Republikā ievēlētajām personām;
b) 2009. gadā – viens kandidāts bez politiskas piederības, proti, 4,55 % no Čehijas Republikā ievēlētajām personām;
c) 2014. gadā – astoņi kandidāti bez politiskas piederības, proti, 38,10 % no Čehijas Republikā ievēlētajām personām;
d) 2019. gadā – četri kandidāti bez politiskas piederības, proti, 19,05 % no Čehijas Republikā ievēlētajām personām.
3. Kandidāti bez politiskas piederības bieži vien bija kandidātu sarakstu augšdaļā, tostarp lielu politisko partiju sarakstos. Konkrēti:
a) 2004. gadā trīs Eiropas Parlamentā ievēlēti deputāti no partijas Sdružení nezávislých a evropští demokraté (Neatkarīgo un Eiropas Demokrātu apvienība) (SNK) saraksta, tostarp saraksta pirmajā vietā J. Zieleniec, un J. Hybášková, kura bija saraksta otrajā pozīcijā, kā arī V. Remek, kas bija otrajā pozīcijā partijas Komunistická strana Čech a Moravy (Bohēmijas un Morāvijas komunistiskā partija) (KSČM) kandidātu sarakstā;
b) 2009. gadā V. Remek bija otrajā pozīcijā KSČM kandidātu sarakstā;
c) 2014. gadā L. Niedermayer bija partijas TOP 09 a Starostové (Top 09 un Mēri) saraksta augšdaļā, un J. Pospíšil bija šī saraksta otrajā pozīcijā, J. Keller bija partijas Česká strana sociálně demokratická (Čehijas Sociāldemokrātiskā partija) (ČSSD) saraksta līderis, kas tolaik bija visspēcīgākā partija Čehijas Republikas valdībā, kā arī četri ievēlēti deputāti no partijas ANO saraksta, kas tolaik bija otra spēcīgākā partija Čehijas Republikas valdībā un kuras līderis Pavel Telička pēc tam tika ievēlēts par Eiropas Parlamenta viceprezidentu, un
d) 2019. gadā trīs Eiropas Parlamentā ievēlēti deputāti, kuri partijas ANO sarakstā ieņēma pirmās trīs pozīcijas, tostarp saraksta līdere Dita Charanzová, kura vēlāk tika ievēlēta par Eiropas Parlamenta viceprezidenti.
4. 2004. gadā Vācijas pilsonis F. Stros tika ievēlēts par deputātu Eiropas Parlamentā no Čehijas Republikas.
2. Attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām (komūnas, ciemi un pilsētas), kas notika 2006., 2010., 2014. un 2018. gadā.
1. Kandidātu un ievēlēto deputātu bez politiskas piederības skaits un sadalījums bija šāds:
a) 2006. gadā – 79,85 % kandidātu un 84,51 % ievēlēto deputātu;
b) 2010. gadā – 81,25% kandidātu un 86,15 % ievēlēto deputātu;
c) 2014. gadā – 84,13 % kandidātu un 88,30 % ievēlēto deputātu, un
d) 2018. gadā – 84,97 % kandidātu un 89,96 % ievēlēto deputātu.
2. Lielais kandidātu un ievēlēto deputātu bez politiskas piederības skaits ir parādība, kas ir novērojama arī lielo politisko partiju sarakstos. Piemēram, 2018. gada pašvaldību vēlēšanās:
a) partijas ČSSD, kas ir senākā čehu politiskā partija, kurai ir dziļas saknes pašvaldību politikā, kandidātu sarakstos bija 54,58 % personu bez politiskas piederības un 57,31 % no deputātiem, kuri tika ievēlēti no šiem sarakstiem, bija bez politiskas piederības;
b) partijas Občanská demokratická strana (Pilsoniskā demokrātiskā partija) (ODS), kas ir un tradicionāla konservatīvā politiskā partija, kurai ir dziļas saknes pašvaldību politikā, kandidātu sarakstos bija 59,47 % personu bez politiskas piederības un 52,93 % no deputātiem, kuri tika ievēlēti no šiem sarakstiem, bija bez politiskas piederības, un
c) partijas Křesťanská a demokratická unie – Československá strana lidová (Kristīgā un demokrātiskā savienība – Čehoslovākijas Tautas partija) (KDU-ČSL), kas ir tradicionāla politiskā partija, kurai ir vislielākais skaits kandidātu un ievēlēto deputātu pašvaldību līmenī, kandidātu sarakstos bija 73,62 % personu bez politiskas piederības un 72,49 % no deputātiem, kuri tika ievēlēti no šiem sarakstiem, bija bez politiskas piederības.
3. Runājot par Čehijas Republikas lielajām pilsētām, 2010. gadā Prāgā kandidāts bez politiskas piederības Bohuslav Svoboda tika izvēlēts, lai ieņemtu pirmo vietu ODS sarakstā, kas tolaik bija visspēcīgākā partija Čehijas Republikas valdībā; pēc tam viņš kļuva par Prāgas mēru. 2014. gadā ANO saraksta kandidāte ar pirmo numuru bez politiskas piederības Adriana Krnáčová kļuva par Prāgas mēru un Tomáš Macura, kandidāts bez politiskas piederības ANO saraksta augšdaļā kļuva par Ostravas, kas ir trešā lielākā pilsētā Čehijas Republikā, mēru.