Lieta C‑476/17
Pelham GmbH u.c.
pret
Ralf Hütter
un
Florian Schneider–Esleben
(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 29. jūlija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – Informācijas sabiedrība – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana – Semplošana (sampling) – 2. panta c) punkts – Fonogrammu producents – Reproducēšanas tiesības – “Daļēja” reproducēšana – 5. panta 2. un 3. punkts – Izņēmumi un ierobežojumi – Tvērums – 5. panta 3. punkta d) apakšpunkts – Citāti – Direktīva 2006/115/EK – 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Izplatīšanas tiesības – Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 13. pants – Humanitāro zinātņu brīvība
1. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas tiesības – Tvērums – Apstāklis, ka trešā persona izmanto fonogrammas kādu, pat ļoti īsu, skaņu fragmentu, lai šo fragmentu iekļautu citā fonogrammā – Iekļaušana – Izņēmums
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 2. panta c) punkts)
(skat. 27., 34., 35. un 37.–39. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2006/115 – Izplatīšanas tiesības – Kopija – Jēdziens – Fonogramma, kurā ir ietverti no citas fonogrammas pārnesti mūzikas fragmenti – Izslēgšana – Nosacījumi
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/115 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts)
(skat. 47., 51., 52., 54. un 55. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
3. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas tiesības – Izņēmumi un ierobežojumi – Tvērums – Izņēmums vai ierobežojums, kas nav paredzēts direktīvā – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 2. panta c) punkts un 5. pants)
(skat. 58. un 65. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
4. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas tiesības – Izņēmumi un ierobežojumi – Citātu jēdziens – Situācija, kurā nav iespējams identificēt darbu, ko skar attiecīgais citāts – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta d) apakšpunkts)
(skat. 72. un 74. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)
5. Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas tiesības – Tvērums – Pilnīga saskaņošana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 2. panta c) punkts)
(skat. 84.–86. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)
Rezumējums
Ar 2019. gada 29. jūlija spriedumu Pelham u.c. (C‑476/17) Tiesa, izskatot lietu virspalātā, interpretēja fonogrammu producentu ekskluzīvās tiesības uz viņu ierakstīto fonogrammu reproducēšanu un izplatīšanu, kā arī šo tiesību izņēmumus un ierobežojumus, kādi tie ir paredzēti Direktīvā 2001/29 (1) un Direktīvā 2006/115 (2), situācijā, kad no kāda skaņdarba tiek paņemts skaņu fragments (semplošana), lai to izmantotu jauna skaņdarba radīšanā.
R. Hütter un F. Schneider–Esleben (turpmāk tekstā – “R. Hütter u.c.”) ir mūzikas grupas Kraftwerk locekļi. Šī grupa 1977. gadā publicēja fonogrammu, kurā bija ietverts skaņdarbs ar nosaukumu “Metall auf Metall”. M. Pelham un M. Haas ir skaņdarba “Nur mir”, kurš ir parādījies sabiedrības Pelham 1997. gadā producētajās fonogrammās, komponisti. R. Hütter u.c. apgalvoja, ka Pelham elektroniski nokopēja vienu aptuveni divas sekundes ilgu ritma secības fragmentu (sample) no skaņdarba “Metall auf Metall” un iekļāva šo fragmentu, secīgi to atkārtojot, skaņdarbā “Nur mir”. R. Hütter u.c. uzskatīja, ka Pelham ir pārkāpusi autortiesību, kas viņiem pieder kā fonogrammu producentam, blakustiesības.
Šajā kontekstā Tiesa vispirms norādīja, ka fonogrammas skaņu fragmenta (sample), pat ja tas ir ļoti īss, reproducēšana, ko veic kāds lietotājs, principā ir jāuzskata par šīs fonogrammas “daļēju” reproducēšanu, uz kuru attiecas Direktīvā 2001/29 paredzētās ekskluzīvās šādas fonogrammas producenta tiesības.
Tiesa tomēr atgādināja, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) (3) nostiprinātās intelektuālā īpašuma tiesības ir jāsamēro ar citām Hartā garantētajām pamattiesībām, tostarp humanitāro zinātņu brīvību (4), kas, ciktāl tā ietilpst vārda brīvībā (5), ļauj piedalīties sabiedrības apmaiņā ar informāciju un dažādām kulturālām, politiskām un sociālām idejām.
Tādējādi Tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā Hartu, fonogrammu producentam piešķirtās ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt savas fonogrammas reproducēšanu (6) ļauj šim producentam iebilst pret to, ka kāda trešā persona izmanto no tā fonogrammas paņemtu kādu – pat ļoti īsu – skaņu fragmentu (sample), lai šo fragmentu iekļautu citā fonogrammā, izņemot gadījumus, kad šis fragments jaunajā darbā ir iekļauts grozītā formā un nav atpazīstams ar dzirdi.
Tālāk saistībā ar šīm ekskluzīvajām tiesībām Tiesa precizēja arī, ka Direktīvas 2001/29 2. panta c) punkts ir pilnīgas saskaņošanas pasākums attiecībā uz šajā normā paredzēto tiesību materiāltiesisko saturu. Proti, ekskluzīvās reproducēšanas tiesības, kādas ir fonogrammu producentiem Savienībā, ir definētas minētajā direktīvā nepārprotami, un tās turklāt nav papildinātas ne ar kādu nosacījumu un – to izpildes vai to seku ziņā – nav pakārtotas nekāda akta pieņemšanas faktam.
Turklāt, runājot par fonogrammu producentu ekskluzīvajām tiesībām padarīt pieejamas viņu ierakstītās fonogrammas, tostarp to “kopijas” (7), Tiesa nosprieda, ka jēdziens “kopija”, kas lietots arī Ženēvas konvencijā (8) un kas ir interpretējams saskanīgi ar šo pašu jēdzienu Ženēvas konvencijā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz fonogrammu, kurā – kaut gan tajā ir ietverti no citas fonogrammas pārnesti mūzikas fragmenti (samples) – nav ietverta pati šī fonogramma pilnā apjomā vai nozīmīga tās daļa.
Turklāt, aplūkojot iespēju atkāpties no fonogrammu producentu ekskluzīvajām tiesībām uz savu fonogrammu reproducēšanu, Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts savās valsts tiesībās nevar paredzēt kādu minēto tiesību izņēmumu vai ierobežojumu, kas nav kāds no Direktīvā 2001/29 paredzētajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem (9). Šajā ziņā tā atgādināja, ka šajā direktīvā ietvertais izņēmumu un ierobežojumu uzskaitījums ir izsmeļošs.
Visbeidzot runājot par Direktīvā 2001/29 ietverto jēdzienu “citāti” (10), Tiesa uzskatīja, ka tas neaptver situāciju, kurā nav iespējams identificēt darbu, kuru skar attiecīgais citāts. Tomēr, ja jauna skaņdarba radītājs izmanto no kādas fonogrammas paņemtu skaņu fragmentu (sample), kas vidusmēra klausītājam ļauj identificēt darbu, no kura paņemts šis fragments, šī skaņu fragmenta izmantošana atkarībā no lietas apstākļiem var veidot “citātu” Direktīvas 2001/29 izpratnē, to aplūkojot Hartas 13. panta gaismā, ja vien minētās izmantošanas mērķis ir savstarpēji mijiedarboties ar darbu, no kura paņemts šis fragments, un ja ir īstenojušies Direktīvā 2001/29 paredzētie nosacījumi.