Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2011. gada 8. marta spriedumu lietā F-59/09 De Nicola/EIB 2011. gada 21. maijā iesniedza Carlo De Nicola

(lieta T-264/11 P)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Carlo De Nicola (Strassen, Luksemburga) (pārstāvis - L. Isola, avvocato)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Investīciju banka

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Vispārējo tiesu kā apelācijas instances tiesu noraidīt visus pretējās puses iesniegtos prasījumus, daļēji grozīt pārsūdzēto spriedumu, apmierināt lūgumus veikt pierādījumu savākšanas pasākumus un pārējos administratīvā kārtībā iesniegtās sūdzības ietvaros izvirzītos prasījumus, kā arī piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza 7 pamatus.

Prasība atcelt tiesību aktu

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Civildienesta tiesa pilnībā nav ņēmusi vērā viņa prasību atcelt 2008. gada 22. septembra dienesta paziņojumu Nr. HR/Coord/2008-0038/BK, lai arī tā piekrita EIB aizstāvībai, saskaņā ar kuru ir pareizi, ka EIB apelācijas sūdzības iesniedzējam nebija iesniegusi nedz apelāciju komitejas sanāksmes audio ierakstu, nedz šīs sanāksmes oficiālo protokolu, kā rezultātā jāsecina, ka EIB ir tiesības grozīt faktus, jo nav iespējams iesniegt pretēju pierādījumu.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī ir prasījis atcelt apelāciju komitejas lēmumu.

Civildienesta tiesa pēc analoģijas ar procedūrām par Civildienesta noteikumu 90. pantu uzskatīja, ka sūdzību (kuras vispirms ir iesniegtas administratīvā kārtībā un pēc tam Civildienesta tiesā) identiskums ļāva Civildienesta tiesai izvērtēt vienīgi otro sūdzību un pirmo sūdzību uzskatīt par tādu, kas pilnībā ir integrēta otrajā sūdzībā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd minētā 90. panta piemērošanu un uzskata, ka viņam ir tiesības uz to, lai apelāciju komitejas lēmums tiktu atcelts, jo šis lēmums ir ticis pievienots viņa personiskajai lietai un tas var negatīvi ietekmēt viņa turpmāko karjeru.

Visbeidzot, Civildienesta tiesa ir noraidījusi prasību atcelt paaugstināšanu amatā, jo šī prasība esot novēlota. De Nicola uzskata, ka šis lēmums ir prettiesisks četru pamatu dēļ.

Prasība konstatēt

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza Civildienesta tiesu konstatēt un paziņot, ka pazemojumi, no kuriem viņš ir cietis kopš 18 gadu vecuma, ir jāizvērtē kopumā un ka šie pazemojumi atspoguļo visus vardarbības veidus, kādi ir identificēti doktrīnā un judikatūrā darba tiesību jomā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā ziņā norāda uz to, ka dokuments ar nosaukumu "Cilvēka cieņas ievērošanas darbavietā politika" (kurā pat nav sniegta vardarbības definīcija) nav atbilstošs, un apstrīd Civildienesta tiesas nolēmumu, ar kuru viņa prasība ir atzīta par nepieņemamu, jo tajā ir lūgts, lai attiecībā uz EIB tiktu izteikti principiāli paziņojumi vai izdoti rīkojumi, kas nav atļauts. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņa prasība ir sagrozīta. Viņš patiesībā ir prasījis Civildienesta tiesai konstatēt ļaunprātīgu rīcību, kuru attiecībā pret viņu ir īstenojuši atsevišķi darbinieki, nospriest, vai šie pazemojumi, izskatot tos kopā, ir uzskatāmi par "vardarbību", un par šo rīcību saukt pie atbildības EIB kā darba devēju.

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējs pārsūdz spriedumu tajā daļā, kurā Civildienesta tiesa, pārkāpjot Darbinieku Reglamenta 41. pantu, kļūdaini uzskatīja par vajadzīgu rīkoties pēc analoģijas un pati izveidoja EIB piemērojamu kārtību, pārkāpjot tās tiesības uz autonomiju.

Turklāt Civildienesta tiesa attiecībā uz privāttiesisku darba līgumu kļūdaini ir piemērojusi tiesību normas, kuras ir tikušas pieņemtas vienīgi attiecībā uz ierēdņiem, un vēl sliktāk - tā attiecībā uz prettiesisku rīcību, kuru bija izdarījuši atsevišķi darbinieki, uzskatīja par iespējamu piemērot administratīvajiem aktiem paredzēto tiesisko regulējumu.

Prasījumi Civildienesta tiesai

Apelācijas sūdzības iesniedzējs bija izvirzījis trīs prasījumus: i. piespriest izbeigt vardarbību; ii. piespriest, lai apelācijas sūdzības iesniedzējam tiktu atlīdzināts viņa ciestais fiziskais, morālais un materiālais kaitējums; un iii. piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Civildienesta tiesa faktiski nav lēmusi par pirmo no šiem prasījumiem.

Tā noraidīja otro prasījumu pēc tā sagrozīšanas, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs bija lūdzis atlīdzināt konkrētu kaitējumu, kurš radies EIB prettiesiskās rīcības rezultātā neatkarīgi no šīs rīcības iespējamās kvalifikācijas, izskatot to atsevišķi.

Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis prasījums nav nepieņemams, jo nav "nelabvēlīga akta", saistībā ar kuru var pieprasīt atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Strīdīgās darba attiecības faktiski ir privāta rakstura un šajā gadījumā runa ir par prettiesisku rīcību, nevis aktiem.

Civildienesta tiesa ir noraidījusi trešo prasījumu, uzskatot, kas nav pareizi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav prasījis piespriest EIB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

____________