Prasība, kas celta 2013. gada 4. jūnijā – Miettinen/Padome

(lieta T-303/13)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Samuli Miettinen (Espoo, Somija) (pārstāvji – O. Brouwer, E. Raedts, lawyers, un A. Villette, Solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītāja prasījumi:

atcelt Padomes 2013. gada 21. marta lēmumu, ar kuru prasītajam tika atteikts piešķirt pilnīgu piekļuvi dokumentam 15309/12 saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001 L 145, 43. lpp.), un par kuru viņam tika paziņots ar 2013. gada 25. marta vēstuli, kuras reģistrācijas Nr. bija “04/c/01/13” (pārsūdzētais lēmums);

piespriest Padomei atlīdzināt prasītājam, tostarp ikvienai personai, kas iestājās lietā, tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 87. pantu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums un 4. panta 3. punkta pirmā daļa, jo apstrīdētais lēmums esot balstīts uz noteikumu par tiesvedības un juridisko atzinumu aizsardzību, kā arī par lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, ciktāl:

pirmkārt, Padome nav pierādījusi, ka dokumenta 15309/12 publiskošana kaitētu tās juridiskā dienesta spējām aizstāvēt minēto dokumentu nākotnē iespējamā tiesvedībā un negatīvi ietekmētu likumdošanas procesu;

otrkārt, Padome nav pierādījusi, ka dokuments 15309/12 ir īpaši slepens un/vai ka tam ir plaša piemērošanas joma, kas būtu pamats noraidīt pieņēmumu, saskaņā ar kuru juridiskie atzinumi juridiskajā kontekstā būtu jāpublisko;

treškārt, Padomes uzskats par kaitēšanu esot vienīgi hipotētisks. Tas neesot pamatots ne no faktiskā, ne juridiskā viedokļa, jo dokumentā 15309/12 ietvertā atzinuma saturs – ar juridiskā dienesta veikto analīzi saskaņota vienošanās dalībvalstu vidū – bija publisks brīdī, kad tika pieņems apstrīdētais lēmums;

ceturtkārt, Padome neesot pareizi piemērojusi sevišķo sabiedrības interešu kritēriju, atsaucoties uz 4. panta 3. punkta pirmo daļu, ciktāl tā vienīgi izvērtēja iespējamos riskus savam lēmumu pieņemšanas procesam, kas bija saistīti ar publiskošanu, un neizvērtēja šādas publiskošanas pozitīvo ietekmi, cita starpā, uz lēmuma pieņemšanas procesa likumību, un vispār nepiemēroja kritēriju, atsaucoties uz 4. panta 2. punkta otro ievilkumu;

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar LESD 296. pantu, ciktāl Padome neesot izpildījusi tās pienākumu pamatot apstrīdēto lēmumu ar pietiekamiem un atbilstošiem iemesliem.