VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2014. gada 14. martā (*)
Konkurence – Administratīvais process – Lēmums par informācijas pieprasīšanu – Pieprasītās informācijas nepieciešamība – Pietiekami nopietni netiešie pierādījumi – Pārbaude tiesā – Samērīgums
Lieta T‑296/11
Cementos Portland Valderrivas, SA, Pamplona [Pampelune] (Spānija), ko pārstāv L. Ortiz Blanco, A. Lamadrid de Pablo un N. Ruiz García, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castilla Contreras, C. Urraca Caviedes un C. Hödlmayr, pārstāvji, kuriem palīdz A. Rivas, advokāts,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2368, galīgā redakcija, par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta 39520 – Cements un saistītie produkti).
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka] un M. Preks [M. Prek] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 6. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 2008. gada novembrī un 2009. gada septembrī Eiropas Kopienu Komisija, piemērojot Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. pantu, veica vairākas pārbaudes to sabiedrību telpās, kas darbojas cementa nozarē. Pēc šīm pārbaudēm tika nosūtīti informācijas pieprasījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu. Attiecībā uz prasītāju, Cementos Portland Valderrivas, SA, nedz tika veiktas pārbaudes telpās, nedz arī no tās tika pieprasīta informācija.
2 2010. gada 17. novembra vēstulē Komisija informēja prasītāju par savu nodomu tai nosūtīt lēmumu par informācijas pieprasīšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam un tai nosūtīja anketas projektu, ko tā plānoja pievienot šim lēmumam.
3 2010. gada 3. decembra vēstulē prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šo anketas projektu.
4 2010. gada 6. decembrī Komisija informēja prasītāju, ka ir nolēmusi uzsākt procedūru atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktam pret šo un septiņām citām sabiedrībām, kas darbojas cementa nozarē, par iespējamiem LESD 101. panta pārkāpumiem saistībā ar “tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un pret konkurenci vērstām saistītām darbībām cementa tirgū un saistīto produktu tirgos”.
5 2011. gada 30. martā Komisija pieņēma Lēmumu C(2009) 2368, galīgā redakcija, par Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta 39520 – Cements un saistītie produkti) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
6 Apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, lai izpildītu šajā regulā noteiktos pienākumus, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju (apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērums). Atgādinot, ka prasītāja tika informēta par tās nodomu pieņemt lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam un ka prasītāja iesniedza apsvērumus par anketas projektu (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. un 5. apsvērums), Komisija ar lēmumu lūdza prasītājai, kā arī tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē, atbildēt uz anketas jautājumiem, kas atrodas I pielikumā, sastāv no 94 lapām un veido 11 jautājumu grupas (apstrīdētā lēmuma preambulas 6. apsvērums). Norādes par atbilžu sniegšanu uz šo anketu atrodas apstrīdētā lēmuma II pielikumā, bet izmantojamie atbilžu paraugi – III pielikumā.
7 Tāpat Komisija atgādināja šā sprieduma 4. punktā norādīto iespējamo pārkāpumu aprakstu (apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērums).
8 Atsaucoties uz pieprasītās informācijas veidu un apjomu, kā arī uz konkurences noteikumu iespējamo pārkāpumu smagumu, Komisija uzskatīja, ka prasītājai ir jāpiešķir 12 nedēļu termiņš atbilžu sniegšanai uz pirmajām 10 jautājumu grupām un 2 nedēļu termiņš – uz 11. jautājumu grupu par “Kontaktiem un sanāksmēm” (apstrīdētā lēmuma preambulas 8. apsvērums).
9 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādā redakcijā:
“1. pants
[Prasītājai] un tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē, ir jāiesniedz šā lēmuma I pielikumā minētā informācija, ievērojot tā II un III pielikumā norādīto formu, 12 nedēļu laikā – jautājumiem, kas ietilpst 1.–10. grupā, un 2 nedēļu laikā – 11. jautājumu grupā – no šā lēmuma paziņošanas dienas. Visi šā lēmuma pielikumi veido tā neatņemamu sastāvdaļu.
2. pants
Šis lēmums ir adresēts [prasītājai] un tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē.”
10 2011. gada 15. aprīlī prasītāja nosūtīja savu atbildi uz 11. jautājumu grupu. 2011. gada 3. maijā Komisija lūdza sniegt precizējumus par šo atbildi. 2011. gada 4. un 31. maijā prasītāja sniedza atbildi Komisijai.
11 2011. gada 9. maijā prasītāja lūdza Komisiju piešķirt atbrīvojumu no pienākuma atbildēt uz apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā būtiskos finansiālos zaudējumus, ko rada ar to saistītais darba apjoms īpaši smagā finansiālā stāvokļa apstākļos, un lūdza katrā ziņā pagarināt atbildes sniegšanas termiņu.
12 2011. gada 19. maijā notika Komisijas un prasītājas pārstāvju sanāksme.
13 2011. gada 25. maijā prasītāja lūdza Komisiju par astoņām nedēļām pagarināt atbildes sniegšanas termiņu uz pirmajām 10 jautājumu grupām vai vismaz pieņemt daļēju atbildi.
14 2011. gada 1. jūnijā Komisija atteicās piešķirt lūgto pagarinājumu un pieprasīja, lai prasītāja precīzi norādītu jautājumus, attiecībā uz kuriem tai būtu vajadzīgs papildu termiņš.
15 2011. gada 7. jūnijā prasītāja lūdza 2 nedēļu papildu termiņu līdz 2011. gada 11. jūlijam atbildes sniegšanai uz 1.B, 3., 5., 9.A un 9.B jautājumu.
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 10. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
17 Ar atsevišķu dokumentu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 15. jūnijā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tā lūdza Vispārējo tiesu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi.
18 2011. gada 23. jūnija vēstulē Komisija informēja prasītāju, ka tai tiek piešķirtas papildus 5 nedēļas, proti, līdz 2011. gada 2. augustam, atbildes sniegšanai uz pirmajām 10 jautājumu grupām.
19 Ar 2011. gada 29. jūlija rīkojumu lietā T‑296/11 R Cementos Portland Valderrivas/Komisija (Krājumā nav publicēts) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
20 2011. gada 2. augustā prasītāja sniedza savu atbildi uz pirmajām 10 jautājumu grupām.
21 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
22 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutiskajiem jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 6. februāra tiesas sēdē. Tiesas sēdes beigās Vispārējā tiesa nolēma mutvārdu procesu nenoslēgt.
23 2013. gada 25. martā Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros šī tiesa aicināja Komisiju tai iesniegt to netiešo pierādījumu sarakstu un kopsavilkumu, pamatojoties uz kuriem tā uzsāka Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru attiecībā uz prasītāju.
24 2013. gada 11. aprīlī Komisija atteicās izpildīt šo lūgumu. Ar 2013. gada 14. maija rīkojumu Vispārējā tiesa izdeva rīkojumu, liekot Komisijai tai iesniegt minēto netiešo pierādījumu sarakstu un kopsavilkumu. Saskaņā ar Reglamenta 67. panta 3. punkta pirmo daļu un lai līdzsvarotu sacīkstes principu, no vienas puses, un tā iepriekšējas izmeklēšanas posma īpašības, kurā attiecīgajam uzņēmumam nav ne tiesību tikt informētam par galvenajiem pierādījumiem, uz kuriem balstās Komisija, ne tiesību piekļūt lietas materiāliem, no otras puses, 2013. gada 14. maija rīkojumā tika ņemta vērā tikai tā informācija, kas tika darīta pieejama tikai prasītājas advokātiem ar nosacījumu, ka viņi paraksta dokumentu par konfidencialitātes ievērošanu.
25 Komisija izpildīja šo prasību noteiktajā termiņā, iesniedzot Vispārējai tiesai to netiešo pierādījumu sarakstu un kopsavilkumu, pamatojoties uz kuriem tā uzsāka Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru attiecībā uz prasītāju.
26 2013. gada 19. jūnijā prasītājas advokāti Vispārējās tiesas kancelejā iepazinās ar šā sprieduma 23. punktā minēto dokumentu un 2013. gada 15. jūlijā iesniedza savus apsvērumus par Komisijas iesniegtajiem dokumentiem. Visbeidzot 2013. gada 18. septembrī Komisija atbildēja uz prasītājas advokātu iesniegtajiem apsvērumiem.
27 Mutvārdu process tika noslēgts 2013. gada 27. septembrī.
Lietas dalībnieku prasījumi
28 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
30 Prasības pamatošanai prasītāja izvirza vienu vienīgo atcelšanas pamatu par Regulas Nr. 1/2003 18. panta un samērīguma principa pārkāpumu. Šis pamats būtībā ir iedalāms četrās daļās, kas attiecas, pirmkārt, uz apstrīdētā lēmuma apgalvoto patvaļīgo raksturu, otrkārt, uz to, ka pieprasītā informācija nav vajadzīga, treškārt, uz pieprasītās informācijas būtību un, ceturtkārt, uz pieprasītās informācijas nesamērīgumu.
Par vienīgā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma patvaļīgo raksturu
31 Prasītāja būtībā uzskata, ka vienkārša pārkāpumu pieņēmumu norādīšana apstrīdētajā lēmumā nav uzskatāma par pietiekamu aizsardzību pret Komisijas Regulas Nr. 1/2003 18. pantā piešķirto pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Tās rīcībā būtu jābūt netiešiem pierādījumiem par pārkāpuma pastāvēšanu. Tomēr ne apstrīdētais lēmums, nedz apstākļi, kādos tas ticis pieņemts, neļaujot uzskatīt, ka Komisijas rīcībā ir šādi netieši pierādījumi. Tie drīzāk ļaujot pierādīt, ka apstrīdētajam lēmumam ir izpētes raksturs (fishing expedition), jo tā mērķis esot identificēt iespējamos netiešos pierādījumus konkurences tiesību pārkāpumam. Prasītāja arī aicina Vispārējo tiesu lūgt paziņot netiešos pierādījumus, uz kuriem balstās Komisija.
32 Komisija atgādina, ka atbilstoši savam pienākumam pamatot lēmumu par informācijas pieprasīšanu tai ir skaidri jāmin pārkāpumu pieņēmumi, kurus tā vēlas pārbaudīt, nevis jānorāda netiešie pierādījumi, kas ir tās rīcībā. Turklāt tā apgalvo, ka tās rīcībā bija šādi netieši pierādījumi, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu.
33 Lai atbildētu uz šo pamata daļu, ir jāpatur prātā, ka administratīvais process Komisijā atbilstoši Regulai Nr. 1/2003 iedalāms divos atsevišķos un secīgos posmos, katrs no kuriem atbilst noteiktai iekšējai loģikai, proti, pirmkārt, iepriekšējas izmeklēšanas posms un, otrkārt, posms, kas balstīts uz sacīkstes principu. Iepriekšējas izmeklēšanas posms, kurā Komisija izmanto Regulā Nr. 1/2003 paredzētās izmeklēšanas pilnvaras un kurš noris līdz paziņojumam par iebildumiem, ir paredzēts, lai Komisija varētu savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt sākotnējo nostāju par procedūras virzību, kā arī turpmāko rīcību. Turpretī posmam, kas balstīts uz sacīkstes principu un sākas ar paziņojuma par iebildumiem pieņemšanu, un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, ir jāļauj Komisijai pieņemt galīgo lēmumu par pārmesto pārkāpumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑99/04 AC‑Treuhand/Komisija, Krājums, II‑1501. lpp., 47. punkts).
34 Pirmkārt, iepriekšējas izmeklēšanas posms sākas dienā, kad Komisija, īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas Regulas Nr. 1/2003 18. un 20. pantā, veic pasākumus, kuri liecina par vainošanu pārkāpumā un kuriem ir nozīmīga ietekme uz aizdomās turēto uzņēmumu stāvokli. Otrkārt, tikai administratīvā posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem faktiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā, un šim uzņēmumam ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, lai nodrošinātu savu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu. Līdz ar to tikai pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas attiecīgais uzņēmums var pilnībā atsaukties uz savām tiesībām uz aizstāvību. Proti, ja šīs tiesības būtu attiecināmas uz posmu pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāte tiktu apdraudēta, jo attiecīgais uzņēmums jau iepriekšējas izmeklēšanas posmā varētu identificēt informāciju, kas Komisijai jau ir zināma, un attiecīgi to informāciju, kuru vēl varētu noslēpt (šajā ziņā skat. iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā AC-Treuhand/Komisija, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Tomēr izmeklēšanas pasākumi, ko Komisija ir veikusi iepriekšējas izmeklēšanas posmā, it īpaši pārbaudes pasākumi un informācijas pieprasījumi, pēc savas būtības nozīmē pārkāpuma apgalvojumu un tie var būtiski ietekmēt aizdomās turēto uzņēmumu situāciju. Tātad ir svarīgi novērst, ka šajā administratīvā procesa posmā varētu tikt neglābjami pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem var būt izšķiroša nozīme, sniedzot pierādījumus par uzņēmumu nelikumīgu rīcību, par ko tie varētu būt atbildīgi (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 15. punkts, un iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā AC‑Treuhand/Komisija, 50. un 51. punkts).
36 Šajā saistībā ir jāatgādina, ka Komisijas Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā paredzētais pienākums norādīt informācijas pieprasījuma juridisko pamatu un mērķi ir pamatprasība, lai varētu uzskatīt, ka no attiecīgajiem uzņēmumiem pieprasītā informācija ir pamatota, kā arī lai šis uzņēmums varētu apzināties sava pienākuma sadarboties apmēru, vienlaikus aizsargājot savas tiesības uz aizstāvību. No minētā izriet, ka vienīgais, ko var lūgt Komisija, ir informācijas nodošana, kas tai ļautu pārbaudīt pārkāpumu pieņēmumus, kuri pamato izmeklēšanas veikšanu un kuri ir norādīti informācijas pieprasījumā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1991. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑39/90 SEP/Komisija, Recueil, II‑1497. lpp., 25. punkts, un 1995. gada 8. marta spriedumu lietā T‑34/93 Société Générale/Komisija, Recueil, II‑545. lpp., 40. punkts).
37 Ņemot vērā iepriekš minēto, iepriekšējas izmeklēšanas posmā papildus pārkāpumu pieņēmumiem, kurus Komisija plāno pārbaudīt, tai nevar likt sniegt norādes, proti, pierādījumus, kas tai liek domāt, ka ir ticis pārkāpts LESD 101. pants. Proti, šāds pienākums apdraudētu pastāvīgajā judikatūrā radīto līdzsvaru starp izmeklēšanas efektivitātes saglabāšanu un attiecīgā uzņēmuma tiesību uz aizstāvību saglabāšanu.
38 Tomēr no minētā neizriet, ka pirms lēmuma pieņemšanas atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam Komisijas rīcībā nebūtu jābūt pierādījumiem, kas tai liek nojaust, ka ir noticis LESD 101. panta pārkāpums.
39 Proti, ir jāatgādina, ka prasība nodrošināt aizsardzību pret valsts varas patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos jebkuras personas, vai tā būtu fiziska vai juridiska persona, privātajās darbībās ir Savienības tiesību vispārējais princips (Vispārējās tiesas 2012. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās T‑458/09 un T‑171/10 Slovak Telekom/Komisija, 81. punkts).
40 Tomēr, lai ievērotu šo vispārējo principu, lēmuma par informācijas pieprasīšanu mērķim būtu jābūt ievākt dokumentāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu to faktisko un juridisko apsvērumu patiesumu un apmēru, par kuriem Komisijas rīcībā jau ir informācija, kas būtu pietiekami būtiskas norādes, kuras ļauj nojaust konkurences noteikumu pārkāpumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 54. un 55. punkts).
41 Šajā lietā prasītāja ir skaidri lūgusi Vispārējo tiesu likt Komisijai iesniegt tās rīcībā esošos netiešos pierādījumus, lai Vispārējā tiesa varētu pārliecināties, ka apstrīdētais lēmums nav ticis pieņemts patvaļīgi. Šāda lūguma pamatojumam prasītāja apšauba to, ka šāda informācija bija Komisijas rīcībā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tā izskata pieņēmumu, ka Komisija patiesībā cenšas atklāt pierādījumus, kas varētu liecināt par pārkāpumu, nevis pārbaudīt tādas noteiktas faktiskās un tiesiskās situācijas pastāvēšanu un apmēru, par kuru tās rīcībā jau ir informācija. Sava argumenta pamatojumam tā balstās uz tai adresētā apstrīdētā lēmuma īpaši plašo piemērošanas jomu, kā arī uz to, ka Komisija nav veikusi nevienu pārbaudi tās telpās atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktam, nedz arī tai iesniegusi informācijas pieprasījumu atbilstoši šīs pašas regulas 18. panta 2. punktam.
42 Tā kā Vispārējai tiesai tika izteikts šāds lūgums un prasītāja sniedza noteiktas norādes, kas ļauj apšaubīt, ka Komisijas rīcībā bijuši pietiekami nopietni netieši pierādījumi, lai pieņemtu lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam, šī tiesa uzskata, ka tai ir jāizvērtē šie netiešie pierādījumi un jāpārbauda, vai tie ir pietiekami nopietni.
43 Vērtējums par to, vai šie netiešie pierādījumi ir pietiekami nopietni, ir jāveic, ņemot vērā, ka apstrīdētais lēmums ticis pieņemts iepriekšējas izmeklēšanas posmā, kura mērķis ir ļaut Komisijai savākt visus nozīmīgos faktus, kas apstiprina vai noliedz konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, un formulēt pirmo nostāju par procedūras virzienu, kā arī turpmāko rīcību. Lai to darītu, Komisija ir tiesīga nosūtīt informācijas pieprasījumus, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, vai izmantot pārbaudes telpās atbilstoši šīs pašas regulas 20. pantam. Tādējādi šajā stadijā nevar prasīt, lai pirms lēmuma par informācijas pieprasīšanu Komisijas rīcībā būtu pierādījumi par pārkāpuma esamību. Līdz ar to pietiek, ja minētie netiešie pierādījumi ir tādi, kas var radīt pamatotas šaubas par iespējamo pārkāpumu rašanos, lai Komisija būtu tiesīga pieprasīt papildu informācijas iesniegšanu, pieņemot lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam.
44 Atbildē uz 2013. gada 14. maija rīkojumu Komisija paziņoja Vispārējai tiesai tās rīcībā esošos netiešos pierādījumus, ar kuriem, pēc tās domām, bija pamatota apstrīdētā lēmuma pieņemšana.
45 Lasot Komisijas iesniegto kopsavilkumu, kā arī tajā norādītos netiešo pierādījumu izvilkumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija bija tiesīga pieņemt lēmumu par informācijas pieprasīšanu attiecībā uz prasītāju saistība ar visiem pārkāpumu pieņēmumiem, kas norādīti apstrīdētajā lēmumā. Tie ir precizēti apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā un attiecas uz “tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un pret konkurenci vērstām saistītām darbībām cementa tirgū un saistīto produktu tirgos”.
46 Attiecībā, pirmām kārtām, uz tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, Vispārējā tiesa uzskata, ka kopsavilkumā un dokumenta [konfidenciāli] izvilkumos sniegtās atsauces dēļ Komisija varēja likumīgi mēģināt iegūt informāciju par prasītājas rīcību. Tāpat ir arī kopsavilkumā un dokumenta [konfidenciāli] izvilkumos norādītās informācijas gadījumā.
47 Turklāt, no kopsavilkuma un dokumenta [konfidenciāli] izvilkumiem izriet, ka [..]. Ir jāatzīst, ka šāds dokuments varēja saprātīgi likt Komisijai turēt aizdomās prasītāju par dalību [konfidenciāli] tirdzniecības plūsmu ierobežojumos.
48 Attiecībā, otrām kārtām, uz pārkāpumu pieņēmumiem, ko veido tirgu sadale, vairākas informācijas kategorijas, ko iesniegusi Komisija, ir uzskatāmas par pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem, kas tai ļauj šajā saistībā prasītājai iesniegt informācijas pieprasījumu. Pirmkārt, Komisijas pieņēmums, ka pastāv tirgu sadales princips [konfidenciāli].
49 Otrkārt, ir jānorāda, ka [konfidenciāli]. Tā tas ir dokumenta [konfidenciāli] gadījumā. Tas pats attiecas uz dokumentu [konfidenciāli].
50 Treškārt, Komisija būtībā atsaucas uz [konfidenciāli].
51 Visbeidzot, ceturtkārt, apstākļos, kuros Komisijas rīcībā bija [konfidenciāli].
52 Attiecībā, trešām kārtām, uz cenu saskaņošanu un citām pret konkurenci vērstām saistītām darbībām, kas minētas apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā, [konfidenciāli]. Pirmkārt, [konfidenciāli].
53 Otrkārt, dokuments [konfidenciāli].
54 Treškārt, Komisija varēja likumīgi secināt no kopsavilkumā un dokumenta [konfidenciāli] izvilkumos sniegtās atsauces [konfidenciāli].
55 Visbeidzot, ceturtkārt, no kopsavilkuma un dokumenta [konfidenciāli] izvilkumiem tāpat var saprātīgi secināt [konfidenciāli].
56 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisijas rīcībā bija pietiekami nopietni netieši pierādījumi, kas tai ļāvuši mēģināt iegūt no prasītājas papildu informāciju par visiem pārkāpumu pieņēmumiem, kas uzskaitīti apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā.
57 Šo secinājumu neietekmē argumenti, kas iekļauti apsvērumos par Komisijas atbildi uz pierādījumu savākšanas pasākumiem.
58 Šie argumenti galvenokārt ir balstīti uz atšķirībām Komisijas rīcībā esošo netiešo pierādījumu interpretācijā. Tādējādi, piemēram, tiek apgalvots, ka [konfidenciāli].
59 Ir jāatzīst, ka šādos argumentos nav ņemti vērā īpašie apstākļi, kādos ticis pieņemts apstrīdētais lēmums, jo patiesībā tie ir pielīdzināmi apgalvojumam, ka ar Komisijas rīcībā esošo informāciju nevar pierādīt prasītājas dalību apstrīdētajā lēmumā norādītajos iespējamajos pārkāpumos. Tomēr šā sprieduma 43. punktā minēto iemeslu dēļ Komisijai nevar likt sniegt šādus pierādījumus, jo citādi tiktu atņemta jebkāda lietderība pilnvarām, kas Komisijai piešķirtas Regulas Nr. 1/2003 18. un 20. pantā. Tādējādi tas, ka Komisijas rīcībā esošā informācija var tikt interpretēta atšķirīgi, nenozīmē, ka tā nav jāuzskata par pietiekami nopietniem netiešiem pierādījumiem šā sprieduma 40. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo interpretācija, kurai Komisija dod priekšroku, šķiet ticama.
60 Turklāt tāpat tiek uzsvērts, ka [konfidenciāli].
61 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par vienīgā pamata otro daļu, kas attiecas uz to, ka pieprasītā informācija nav vajadzīga
62 Prasītāja būtībā apstrīd, ka apstrīdētajā lēmumā pieprasītā informācija būtu vajadzīga Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē. Tās argumenti var tikt iedalīti divos iebildumos. Ar pirmo iebildumu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir iekļauti daudzi tādas informācijas piemēri, kas neatbilst šai vajadzības prasībai, jo tiem neesot saiknes ar pārkāpumu pieņēmumiem, kas norādīti apstrīdētajā lēmumā. Ar otro iebildumu prasītāja apstrīd, ka būtu vajadzīga informācija, kas jau ir Komisijas rīcībā vai kas ir publiski pieejama. Visbeidzot, apsvērumos par Komisijas atbildi uz Vispārējās tiesas pierādījumu savākšanas pasākumiem tiek izvirzīts trešais iebildums par pieprasītās informācijas vajadzību saistībā ar to, ka nepastāvot saikne starp Komisijas rīcībā esošajiem netiešajiem pierādījumiem un prasītājai adresēto anketu.
63 Komisija lūdz šo pamata daļu noraidīt.
64 Attiecībā uz iebildumu, kas izvirzīts apsvērumos par Komisijas atbildi, Vispārējā tiesa uzskata, ka tas uzreiz ir jānoraida. Proti, ir jāatzīst, ka šāds iebildums, lai arī tas ir pieņemams atbilstoši Reglamenta 48. panta 2. punktam, jo tas ir balstīts uz faktiem, kas prasītājai nebija pieejami prasības celšanas dienā, tomēr neatbilst šī paša reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām, jo tajā tiek norādīta tikai vispārīga kritika un nav izskaidrots, kādu konkrētu iemeslu dēļ nepastāv saikne starp anketu un Komisijas rīcībā esošajiem netiešajiem pierādījumiem. Tādējādi ir jāuzskata, ka šis iebildums nav pietiekami skaidrs un precīzs, lai atbildētāja varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību, ja iespējams, bez papildu informācijas iesniegšanas, un tādēļ ir jāatzīst par nepieņemamu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 333. un 334. punkts). Visbeidzot, ciktāl šis iebildums ir balstīts uz argumentiem, kas formulēti, lai apstrīdētu Komisijas izvirzīto netiešo pierādījumu pierādošo spēku, tas ir jānoraida šā sprieduma 43.–59. punktā minēto iemeslu dēļ.
Par noteiktas informācijas, kas pieprasīta saistībā ar pieņēmumiem, kurus Komisija vēlas pārbaudīt, vajadzības apstrīdēšanu
65 Kā jau ticis uzsvērts šā sprieduma 36. punktā, vienīgais, ko var lūgt Komisija, ir informācijas nodošana, kas tai ļautu pārbaudīt pārkāpumu pieņēmumus, kuri pamato izmeklēšanas veikšanu un kuri ir norādīti informācijas pieprasījumā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 36. punktā minētos spriedumus lietā SEP/Komisija, 25. punkts, un lietā Société Générale/Komisija, 40. punkts).
66 Ņemot vērā Komisijas plašās izmeklēšanas un pārbaudes pilnvaras, Komisija ir tā, kurai ir jānovērtē tās informācijas nepieciešamība, ko tā pieprasa attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1982. gada 18. maija spriedumu lietā 155/79 AM & S Europe/Komisija, Recueil, 1575. lpp., 17. punkts, un 1989. gada 18. oktobra spriedumu lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283. lpp., 15. punkts). Attiecībā uz pārbaudi, ko Vispārējā tiesa veic attiecībā uz šo Komisijas vērtējumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru jēdziens “vajadzīgā informācija” ir jāinterpretē, ņemot vērā mērķus, kuru sasniegšanai Komisijai tikušas piešķirtas attiecīgās izmeklēšanas pilnvaras. Tādējādi prasība par to, ka ir jāpastāv saiknei starp informācijas pieprasījumu un iespējamo pārkāpumu, ir izpildīta, ja šajā procedūras stadijā minētais pieprasījums var tikt likumīgi uzskatīts par saistītu ar iespējamo pārkāpumu tādā nozīmē, ka Komisija var pamatoti uzskatīt, ka dokuments tai palīdzēs noteikt iespējamā pārkāpuma esamību (iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā SEP/Komisija, 29. punkts, un iepriekš 39. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 42. punkts).
67 Vispārējā tiesa norāda, ka vienīgie jautājumi, kuru vajadzību šo iemeslu dēļ apšauba prasītāja, ir 5. jautājuma AG punkts un 5. jautājuma AH punkts, kuros tai ir lūgts iesniegt attiecībā uz katras tās sabiedrības katru ražošanas vietu, pirmkārt, oglekļa dioksīda (CO2) emisiju daudzumu tonnās, kas ir saistāms ar attiecīgo vietu, un, otrkārt, attiecīgajam objektam faktiski izmantoto CO2 emisijas tiesību vidējo cenu.
68 Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja nav apstrīdējusi Komisijas iebildumu rakstā norādīto apgalvojumu, ka CO2 emisijas ir viens no būtiskākajiem cementa ražošanas cenas elementiem, un šī cena pati ir viens no būtiskākajiem tās cenas elementiem, kas ir piemērota klientiem un patērētājiem.
69 Turklāt ir jāatgādina, ka viens no pārkāpumu pieņēmumiem, kurus izmeklē Komisija, ir iespējamā cenu saskaņošana starp konkurējošajiem uzņēmumiem. Tomēr, ir jāatzīst, ka informācija par vienu no galvenajām attiecīgo produktu sastāvdaļām likumīgi var tikt uzskatīta par saistītu ar šādu pārkāpuma pieņēmumu.
70 Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.
Par noteiktas pieprasītās informācijas vajadzības apstrīdēšanu tādēļ, ka tā jau ir Komisijas rīcībā vai ir publiski pieejama
71 Prasītāja būtībā apgalvo, ka tādas informācijas paziņošana, kas jau ir Komisijas rīcībā vai ir publiski pieejama, nevar tikt uzskatīta par vajadzīgu Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē.
72 Protams, ir tiesa, ka Vispārējā tiesa 2003. gada 30. septembra spriedumā apvienotajās lietās T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija (Recueil, II‑3275. lpp., 425. punkts) uzsvēra, ka informācijas pieprasījumi, kuru mērķis ir saņemt informāciju par Komisijas rīcībā jau esošu dokumentu, nevar tikt uzskatīti par attaisnotiem ar izmeklēšanas vajadzībām.
73 Tomēr ir jākonstatē, ka prasītājai iepriekš netika iesniegts informācijas pieprasījums, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu. Tādējādi anketa, kas ir apstrīdētā lēmuma I pielikums, katrā ziņā nevar tikt uzskatīta par tādu, kurā prasītājai noteikts pienākums iesniegt Komisijas rīcībā jau esošu informāciju.
74 Attiecībā uz kritiku par to, ka noteikta pieprasītā informācija ir atrodama publiskā telpā un tādēļ ir pieejama Komisijai, un ka tādēļ tai nav jāpieprasa tās paziņošana, ir jānorāda, ka vienīgais piemērs, ko minējusi prasītāja, ir “ar precīzo adresi saistītie pasta indeksi”.
75 Tomēr ir jāuzsver, ka šāda informācija ir loģisks papildinājums informācijai, kas ir tikai prasītājas rīcībā. Tādējādi to iespējamais publiskais raksturs netraucē to uzskatīt par vajadzīgu Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē.
76 Līdz ar to šis otrais iebildums un tātad pamata otrā daļa ir jānoraida.
Par vienīgā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pieprasītās informācijas būtību
77 Prasītāja būtībā apgalvo, ka Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā Komisijai ir ļauts tikai pieprasīt no saimnieciskās darbības subjektiem informāciju vai datus, kas ir to rīcībā, bet nav piešķirtas pilnvaras likt uzņēmumam apstrādāt šo informāciju, lai to iesniegtu formātā, kas atvieglo Komisijas uzdevumu, un tādējādi izstrādāt pierādījumus, kurus Komisija plāno izmantot pret to.
78 Komisija lūdz šo pamata daļu noraidīt.
79 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 preambulas 23. apsvērumu “Komisijai jāpiešķir pilnvaras visā [Savienībā] pieprasīt sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai tiktu atklāts jebkāds līgums, lēmums vai saskaņota darbība, kas aizliegta ar [LESD 101. pantu], vai jebkāda dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas aizliegta ar [LESD 102. pantu]”. Tajā ir piebilde, ka, “ja ir atbilstība Komisijas lēmumam, uzņēmumus nevar piespiest atzīt, ka tie izdarījuši pārkāpumu, bet jebkurā gadījumā tiem ir pienākums atbildēt uz jautājumiem par faktiem un sniegt dokumentus, pat ja šo informāciju var izmantot, lai attiecībā pret tiem vai citu uzņēmumu konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu”.
80 Tādējādi, tā kā ar “informācijas” sniegšanu Regulas Nr. 1/2003 18. panta izpratnē ir jāsaprot ne tikai dokumentu iesniegšanu, bet arī pienākums atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas uz minētajiem dokumentiem, Komisijai nav jāpieprasa tikai pastāvošo datu iesniegšana neatkarīgi no jebkādas attiecīgā uzņēmuma iejaukšanās. Tādēļ tā var uzdot uzņēmumam jautājumus, kas saistīti ar pieprasīto datu formalizēšanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. ģenerāladvokāta M. Darmona [M. Darmon] secinājumus iepriekš 66. punktā minētajam spriedumam lietā Orkem/Komisija, Recueil, I‑3301. lpp., 55. punkts).
81 Tomēr ir jāuzsver, ka šīs prerogatīvas īstenošana ir pakļauta nosacījumam, ka tiek ievēroti vismaz divi principi. Pirmkārt, kā ir atgādināts Regulas Nr. 1/2003 preambulas 23. apsvērumā, ar uzņēmumiem uzdotajiem jautājumiem tos nevar piespiest atzīt, ka tie izdarījuši pārkāpumu. Otrkārt, pienākums sniegt informāciju nevar būt šim uzņēmumam nesamērīgs salīdzinājumā ar izmeklēšanas vajadzībām (iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā SEP/Komisija, 51. punkts; iepriekš 72. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 418. punkts, un iepriekš 39. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 81. punkts).
82 Šajā gadījumā, lai arī netiek apgalvots, ka noteikti prasītājai uzdotie jautājumi tai uzliek pienākumu sniegt atbildes, ar kurām tā būtu spiesta atzīt, ka ir noticis pārkāpums, kas ir jāpierāda Komisijai, ir jākonstatē, ka prasītāja apgalvo, ka ar atbilžu sniegšanu uz anketu saistītais darba apjoms ir nesamērīgs. Tā kā šī kritika sakrīt ar pamata ceturto daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, tā tiks analizēta ar to kopā.
83 Ar šādu atrunu pamata trešā daļa ir jānoraida.
Par vienīgā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu
84 Šajā daļā prasītāja būtībā apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu saistītais darba apjoms ir nesamērīgs, ņemot vērā, pirmkārt, pieprasītās informācijas apjomu un detalizētības pakāpi, kā arī vajadzību to iesniegt konkrētā formātā, otrkārt, atbildes sniegšanas termiņu un, treškārt, tās ietekmi uz prasītājas finansiālo stāvokli. Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka šo dažādo aspektu kopējās ietekmes dēļ Vispārējai tiesai katrā ziņā būtu jāatzīst, ka ir ticis pārkāpts samērīguma princips.
85 Komisija lūdz šo pamata daļu noraidīt.
86 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka informācijas pieprasījumiem, ko Komisija ir adresējusi uzņēmumam, ir jāatbilst samērīguma principam un ka uzņēmuma pienākums sniegt informāciju nevar būt šim uzņēmumam nesamērīgs salīdzinājumā ar izmeklēšanas vajadzībām (iepriekš 36. punktā minētais spriedums lietā SEP/Komisija, 51. punkts; iepriekš 72. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 418. punkts, un iepriekš 39. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Slovak Telekom/Komisija, 81. punkts).
87 Ar pirmo iebildumu prasītāja kritizē pieprasītās informācijas pārmērīgo apjomu un detalizētības pakāpi, kā arī Komisijas pieprasīto atbilžu sniegšanas formātu. Kā piemēru tā min 1.B jautājumu, jo saistībā ar to ir jāsniedz informācija par visiem valsts līmenī prasītājas kontrolēto uzņēmumu veiktajiem iepirkumiem attiecībā uz pieciem produktiem (cements, neiesaiņots CEM I, klinkers, agregāti un granulēts un samalts cements ar domnu izdedžiem, kā arī granulēts cements ar domnu izdedžiem) par desmit gadu laikposmu, un tajā ir noteikts, ka atbilde ir jāsniedz, ievērojot 37 parametrus.
88 Protams, nevar pamatoti apstrīdēt, ka anketā ir pieprasīta apjomīga informācija, tostarp attiecībā uz tās 1.B jautājumu, kā arī to, ka tai ir ļoti augsts precizitātes līmenis. No tā nenoliedzami izriet, ka atbilde uz šo anketu prasītājam radījusi īpaši lielu slogu.
89 Tomēr nevar secināt, ka šis slogs būtu nesamērīgs, ņemot vērā izmeklēšanas vajadzības, kas tostarp saistītas ar pārkāpumu pieņēmumiem, kurus Komisija vēlas pārbaudīt, un šīs procedūras apstākļiem.
90 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums ticis pieņemts procedūrā, kas attiecas uz “tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un pret konkurenci vērstām saistītām darbībām cementa tirgū un saistīto produktu tirgos”. Ir jāatzīst, ka ar īpaši plašu piemērošanas jomu, kā arī pārkāpumu pieņēmumu, kurus izmeklē Komisija, smagumu var attaisnot liela informācijas apjoma iesniegšanu.
91 Otrkārt, tāpat ir jāatgādina, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts izmeklēšanā par konkurenci ierobežojošām darbībām, kurā papildus prasītājai ir iesaistītas septiņas citas sabiedrības, kas darbojas cementa nozarē. Tādējādi, ņemot vērā ievācamās informācijas apjomu, nav atzīstams par nesamērīgu tas, ka Komisija liek iesniegt informāciju formātā, kas tai ļauj šo informāciju salīdzināt.
92 Līdz ar to šis pirmais iebildums ir jānoraida.
93 Ar otro iebildumu prasītāja norāda, ka 12 un 2 nedēļu atbildes sniegšanas termiņš – attiecīgi uz pirmajām 10 jautājumu grupām un uz 11. jautājumu grupu – nav samērīgs, ņemot vērā iesniedzamās informācijas apjomu.
94 Komisija apstrīd prasītājas argumentu. Tā atgādina, ka prasītājai tika piešķirtas 17 nedēļas, nevis 12, kā sākotnēji bija paredzēts, lai atbildētu uz pirmajām 10 jautājumu grupām.
95 Vispārējā tiesa ievadam norāda, ka, lai arī prasītāja administratīvajā procesā lūdza Komisijai pagarināt 12 nedēļu atbildes sniegšanas termiņu, kas piešķirts pirmajām 10 jautājumu grupām, tā to nebija lūgusi attiecībā uz 11. jautājumu grupu, ar ko pietiek, lai konstatētu, ka šis termiņš tai ir bijis pietiekams (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II‑1617. lpp., 54. punkts).
96 Lai izvērtētu tā sloga iespējami nesamērīgo raksturu, ar ko ir saistīts pienākums atbildēt uz pirmajām 10 jautājumu grupām 12 nedēļu termiņā, ir jāņem vērā apstāklis, ka prasītājai – lēmuma par informācijas pieprasīšanu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam adresātei – pastāv ne tikai risks, ka gadījumā, ja tā iesniegs nepilnīgu informāciju vai to iesniegs novēloti, vai vispār neiesniegs, tai tiks uzlikts naudas sods vai kavējuma nauda, piemērojot attiecīgi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 24. panta 1. punkta d) apakšpunktu, bet arī risks, ka tai, piemērojot minētās regulas 23. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tiks uzlikts naudas sods gadījumā, ja tā nosūtīs informāciju, ko Komisija kvalificēs kā neprecīzu vai “maldinošu [sagrozītu]”.
97 No minētā izriet, ka lēmumā par informācijas pieprasīšanu paredzētā termiņa pietiekamības vērtējumam ir īpaša nozīme. Proti, šim termiņam ir jāļauj adresātam ne tikai fiziski iesniegt atbildi, bet arī pārliecināties, ka sniegtā informācija ir pilnīga, precīza un nesagrozīta.
98 Protams, kā jau ticis izklāstīts šā sprieduma 88. punktā, nevar noliegt, ka pieprasītās informācijas apjoms, kā arī īpaši stingrais formāts, kādā bija jāiesniedz atbildes, veido īpaši lielu darba apjomu.
99 Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka varēja saprātīgi uzskatīt, ka, ņemot vērā prasītājas rīcībā esošos līdzekļus, kas saistīti ar tā ekonomisko plašumu, tā varēja iesniegt apmierinošu atbildi uz šā sprieduma 97. punktā precizētajām prasībām noteiktajā termiņā, kurš pa to laiku galu galā tika noteikts 17 nedēļu apmērā.
100 Tādējādi šis otrais iebildums ir jānoraida.
101 Ar trešo iebildumu prasītāja norāda zaudējumus, kas tai radušies tā darba apjoma dēļ, kas saistīts ar atbildes sniegšanu uz anketu, un atgādina, ka ir lūgusi to atbrīvot no pienākuma uz to atbildēt. Papildus finansiālajām izmaksām tās sagatavošana esot negatīvi ietekmējusi tās administratīvo resursu mobilizēšanu un paralizējusi tos īpaši sarežģītā ekonomiskajā situācijā, kādā atradās cementa nozare, un it īpaši prasītāja.
102 Pirmkārt, attiecībā uz finansiālajiem zaudējumiem, kas esot nodarīti prasītājai atbildēšanas uz anketu dēļ, ir jāatgādina, ka šā sprieduma 88.–91. punktā minēto iemeslu dēļ šajā spriedumā ir ticis nospriests, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ar atbildes sniegšanu uz anketu saistītais slogs nebija acīmredzami pārmērīgs. Tomēr ar minēto atbildes sniegšanu saistīto iespējamo finansiālo izmaksu apmērs tikai atspoguļo šo darba apjomu. Tādējādi, neraugoties uz to iespējamo lieto apmēru, minētās finansiālās izmaksas pašas par sevi nav tādas, kas liecinātu par samērīguma principa pārkāpuma pastāvēšanu.
103 Otrkārt, attiecībā uz atsauci uz prasītājas administratīvo resursu paralizēšanu pietiek uzsvērt, ka tas ir tikai apgalvojums, par kuru nav iesniegts neviens pierādījums. Proti, vienīgais šim jautājumam veltītais A13 pielikums ir viena tabula, kurā prasītāja norāda to izmaksu sadali, kuras tā esot segusi, lai atbildētu uz anketu, un tam veltīto stundu skaitu. Tas pats par sevi neļauj pierādīt prasītājas apgalvojuma par tās administratīvo resursu paralizēšanu atbilstību patiesībai.
104 Tādējādi šis trešais iebildums ir jānoraida.
105 Visbeidzot, ar ceturto iebildumu prasītāja apgalvo, ka pieprasītās informācijas apjoma un detalizētības pakāpes, pienākuma to iesniegt saistošā formātā, pieprasītās informācijas būtības, īsā atbildes sniegšanas termiņa un ar to saistīto finansiālo izmaksu kopīgā ietekme katrā ziņā liks Vispārējai tiesai atzīt, ka ir ticis pārkāpts samērīguma princips.
106 Vispārējā tiesa uzskata, ka šīs lietas apstākļos šāds arguments nav pieņemams.
107 Proti, kā ir ticis uzsvērts šā sprieduma 102. punktā, prasītājas apgalvotās lielās finansiālās izmaksas tikai atspoguļo ar atbildes sniegšanu uz anketu saistīto darba apjomu. Tomēr, tā kā, pirmkārt, minētais slogs tika uzskatīts par tādu, kas nav acīmredzami nesamērīgs, ņemot vērā pārkāpumu pieņēmumus, kurus Komisija vēlas pārbaudīt, un, otrkārt, galu galā piešķirtais termiņš tai ļāva šo slogu izturēt, no minētā noteikti izriet, ka apgalvojums par samērīguma principa pārkāpumu ir jānoraida.
108 Ņemot vērā iepriekš minēto, pamata ceturtā daļa un līdz ar to – prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
109 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Cementos Portland Valderrivas, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp tiesāšanās izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
Dittrich | Wiszniewska-Białecka | Prek |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 14. martā.
[Paraksti]