Lieta C‑519/20
Landkreis Gifhorn
(Amtsgericht Hannover lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (piektā palāta) 2022. gada 10. marta spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Imigrācijas politika – Direktīva 2008/115/EK – Turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā – 16. panta 1. punkts – Tieša iedarbība – Īpašas aizturēšanas telpas – Jēdziens – Turēšana apsardzībā ieslodzījuma vietā – Nosacījumi – 18. pants – Ārkārtas situācija – Jēdziens – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Efektīva pārbaude tiesā
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu pilsoņu, kuri uzturas nelikumīgi, atgriešana – Direktīva 2008/115 – Turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā – Īpašas aizturēšanas telpas – Jēdziens – Īpaša ieslodzījuma vietas nodaļa – Īpašas ēkas, kas ir izolētas no tām, kuras uzņem parastos ieslodzītos – Iekļaušana – Nosacījumi – Neieslodzīšana cietumā – Pamattiesību un minētajā direktīvā paredzēto tiesību ievērošana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. pants un 52. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 3. apsvērums un 15. panta 1. punkts un 16. un 17. pants)
(skat. 35.–38., 41.–46. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu pilsoņu, kuri uzturas nelikumīgi, atgriešana – Direktīva 2008/115 – Turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā – Īpašas aizturēšanas telpas – Atbilstoša vieta un apstākļi turēšanai apsardzībā – Valsts tiesas kompetencē esošs vērtējums – Vērā ņemamie faktori
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts un 16. punkta 1. punkts)
(skat. 48.–56. punktu)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu pilsoņu, kuri uzturas nelikumīgi, atgriešana – Direktīva 2008/115 – Turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā – Ārkārtas situācijas – Turēšana apsardzībā vai turēšanas apsardzībā pagarināšana ieslodzījuma vietā – Pārbaude tiesā – Piemērojamība – Šādas ievietošanas vai šādas pagarināšanas nosacījumu ievērošanas pārbaude – Iekļaušana
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 18. pants)
(skat. 63.–65., 67. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
4. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu pilsoņu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atgriešana – Direktīva 2008/115 – Turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā – Pienākums izpildīt turēšanas apsardzībā pasākumu principā īpašās aizturēšanas telpās – Izņēmums – Pagaidu turēšana apsardzībā ieslodzījuma vietā – Ārkārtas situācija – Trešo valstu valstspiederīgie, kas tiek turēti apsardzībā atsevišķi no parastajiem ieslodzītajiem – Pieļaujamība – Nosacījumi
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 13. un 16. apsvērums, 15., 16., 17. pants un 18. panta 1. un 2. punkts)
(skat. ar 69., 71.–74., 78.–98. punktu)
5. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Trešo valstu pilsoņu, kuri uzturas nelikumīgi, atgriešana – Direktīva 2008/115 – Turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir atļauta pagaidu turēšana apsardzībā ieslodzījuma vietā nošķirti no parastajiem ieslodzītajiem – Minētajā direktīvā paredzēto nosacījumu neievērošana – Valsts tiesu pienākumi – Pienākums atstāt nepiemērotu jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretēja Savienības tiesībām
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkts un 18. punkta 1. punkts)
(skat. 99., 100., 102. un 103. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)
Rezumējums
Pakistānas valstspiederīgais K, kas nelikumīgi uzturējās Vācijā, 2020. gada augustā tika aizturēts turēšanai apsardzībā Hannoveres (Vācija) ieslodzījuma vietas Langenhāgenes (Vācija) nodaļā. Šī turēšana apsardzībā, kas sākotnēji bija ierobežota līdz 2020. gada septembra beigām, ar Amtsgericht Hannover (Hannoveres pirmās instances tiesa, Vācija) lēmumu tika pagarināta līdz 2020. gada novembrim. Pēdējai minētai tiesai, kurā K cēla prasību par šo lēmumu, ir šaubas par viņa turēšanas apsardzībā likumību, ievērojot Direktīvā 2008/115 (1) noteiktās prasības. Tā norāda, ka attiecīgajā konkrētajā turēšanas apsardzībā laikposmā Langenhāgenes nodaļa esot uzņēmusi nošķirtās ēkās, pirmkārt, personas, kas tiek turētas apsardzībā izraidīšanas nolūkā un, otrkārt, parastos ieslodzītos. Tajā viens un tas pats ieslodzījuma vietas personāls tiek izmantots, lai rūpētos gan par notiesātajiem, gan par personām, kas tiek turētas apsardzībā izraidīšanas nolūkā. Turklāt, lai gan šai nodaļai ir pašai sava direktore, tā ir administratīvi saistīta ar Hannoveres ieslodzījuma vietu, kas pilnībā atrodas tieslietu ministra pārraudzībā.
Ņemot vērā šos apstākļus, Hannoveres rajona tiesa nolēma uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus par Direktīvu 2008/115. Tiesai tiek lūgts precizēt nosacījumus, kuriem ir jāatbilst aizturēšanas iestādes telpām, lai tās varētu uzskatīt par “īpašām aizturēšanas telpām”, kas saskaņā ar minēto direktīvu ir paredzētas trešo valstu valstspiederīgo, kuri gaida izraidīšanu, turēšanai apsardzībā, kā arī to, kādi nosacījumi tiek prasīti un kāda pārbaude tiesā ir nepieciešama, ja dalībvalsts izņēmuma kārtā šo valstspiederīgo turēšanu apsardzībā veic ieslodzījuma vietā.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, attiecībā uz jēdzienu “īpašas aizturēšanas telpas” Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkta izpratnē Tiesa norāda, ka aizturēšanas apstākļiem šādās telpās ir jābūt zināmai specifikai salīdzinājumā ar brīvības atņemšanas sodu izpildes apstākļiem ieslodzījuma vietās. Trešās valsts valstspiederīgā turēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkā ir paredzēta tikai, lai nodrošinātu atgriešanas procedūras efektivitāti, un tai nav nekāda sodīšanas mērķa. Līdz ar to apstākļiem šādās turēšanas apsardzībā telpās ir jābūt tādiem, lai, cik vien iespējams, izvairītos no tā, ka turēšana apsardzībā līdzinās ieslodzījumam cietumā, kas ir raksturīga aizturēšanai sodīšanas nolūkā. Turklāt ir jāievēro gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) garantētās tiesības, gan Direktīvas 2008/115 16. panta 2.–5. punktā un 17. pantā nostiprinātās tiesības.
Attiecībā uz aizturēšanas vietas un apstākļu vērtējumu šajā gadījumā Tiesa norāda, ka tas ir jāveic iesniedzējtiesai. Tomēr Tiesa tostarp precizē, ka ar turēšanas apsardzībā vietas administratīvo piesaisti iestādei, kurai ir arī kompetence attiecībā uz ieslodzījuma vietām, nepietiek, lai izslēgtu, ka runa ir par “īpašām aizturēšanas telpām”. Tas tā ir arī tad, ja nošķirtā tāda kompleksa daļā, kurā trešo valstu valstspiederīgie tiek turēti apsardzībā izraidīšanas nolūkā, tiek uzņemti notiesātie ar nosacījumu, it īpaši, ka faktiski tiek nodrošināta nošķiršana. Turklāt iesniedzējtiesai ir jāpievērš īpaša uzmanība tādu telpu plānojumam, kuras ir īpaši veltītas trešo valstu valstspiederīgo turēšanai apsardzībā, noteikumiem, kas precizē viņu turēšanas apsardzībā apstākļus, kā arī turēšanas apsardzībā un personāla, kas atbildīgs par turēšanas apsardzībā uzraudzību, un iestādes, kurā tā notiek, īpašajai kvalifikācijai un pienākumiem.
Otrkārt, Tiesa precizē, kādos apstākļos dalībvalsts var uz laiku paredzēt trešo valstu valstspiederīgo turēšanu apsardzībā izraidīšanas nolūkā ieslodzījuma vietā, tādējādi atkāpjoties no principa par turēšanu apsardzībā īpašās telpās.
Pirmkārt, šāda atkāpe var būt pamatota saskaņā ar Direktīvas 2008/115 18. panta 1. punktu, ciktāl no attiecīgās dalībvalsts nevar saprātīgi sagaidīt, ka tiek izbeigta tās īpašo aizturēšanas telpu smagā un neparedzētā izmantojuma slodze, kas tām joprojām ir ārkārtīgi lielā to trešo valstu valstspiederīgo skaita dēļ, attiecībā uz kuriem ir pieņemts lēmums par viņu turēšanu apsardzībā izraidīšanas nolūkā. Šajā ziņā var būt nepieciešama situācijas periodiska pārskatīšana. Turklāt šāda turēšana apsardzībā ieslodzījuma vietā ir izslēgta, ja tā izrādās nesaderīga ar iespējamo attiecīgās trešās valsts valstspiederīgā neaizsargātības situāciju. Katrā ziņā tā ir izslēgta arī tad, ja kādā no attiecīgās dalībvalsts īpašajām aizturēšanas telpām ir brīva vieta vai ja ir iedomājams vieglāks piespiedu pasākums. Visbeidzot, turēšanas apsardzībā apstākļiem, cik vien iespējams, ir jāatšķiras no krimināllietā notiesātajiem piemērojamiem apcietinājuma apstākļiem.
Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkta otro teikumu aizturēšana ieslodzījuma vietā izņēmuma kārtā var tikt attaisnota ar visu attiecīgās dalībvalsts īpašo aizturēšanas telpu ietilpības pilnīgu, pēkšņu un īslaicīgu pārslogotību ar nosacījumu, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais tiek nošķirts no parastajiem ieslodzītajiem un acīmredzami šķiet, ka neviens vājāks piespiedu pasākums nav pietiekams, lai nodrošinātu viņa atgriešanas procedūras efektivitāti. Jebkura turēšana apsardzībā ieslodzījuma vietā, pamatojoties uz šo tiesību normu, var tikt noteikta tikai uz īsu laiku un vairs nav attaisnota, ja īpašu aizturēšanas telpu pārslogotība turpinās ilgāk par dažām dienām vai sistemātiski un bieži atkārtojas. Visbeidzot, Hartā garantētās pamattiesības un Direktīvas 2008/115 16. panta 2.–5. punktā un 17. pantā nostiprinātās tiesības ir jāievēro visā turēšanas apsardzībā laikā.
Ja iepriekš minēto pieņēmumu nosacījumi nav izpildīti un attiecīgais valsts tiesiskais regulējums nevar tikt interpretēts atbilstoši Savienības tiesībām, Savienības tiesību pārākuma princips uzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot šo tiesisko regulējumu.
Visbeidzot, treškārt, Tiesa izvērtē valsts tiesas veicamās pārbaudes tiesā apjomu, ja tai ir iesniegts pieteikums trešās valsts valstspiederīgā turēšanai apsardzībā ieslodzījuma vietā izraidīšanas nolūkā vai lūgums pagarināt šādu turēšanu apsardzībā, pamatojoties uz Direktīvas 2008/115 18. pantu. Ievērojot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas garantētas Hartas 47. pantā, šai tiesai ir jāvar pārbaudīt šajā 18. pantā paredzēto nosacījumu ievērošana. Šajā nolūkā tai it īpaši ir jābūt iespējai lemt par visiem atbilstošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem un šīs pilnvaras nevar aprobežoties ar elementiem, ko iesniegusi attiecīgā administratīvā iestāde.