Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2012. gada 13. jūnija spriedumu lietā F-63/11 Macchia/Komisija 2012. gada 17. augustā iesniedza Eiropas Komisija

(lieta T-368/12 P)

Tiesvedības valoda - franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji - J. Currall un D. Martin)

Otrs lietas dalībnieks: Luigi Macchia (Brisele, Beļģija)

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Civildienesta tiesas 2012. gada 13. jūnija spriedumu lietā F-63/11 Macchia/Komisija;

noraidīt L. Macchia celto prasību lietā F-63/11;

nolemt, ka katram lietas dalībniekam jāsedz savi tiesāšanās izdevumi, kas radušies šajā instancē;

piespriest L. Macchia atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Civildienesta tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatošanai Komisija izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir noticis aizlieguma lemt ultra petita pārkāpums, jo Civildienesta tiesa, pirmkārt, esot paplašinājusi strīda priekšmetu, atceļot Komisijas lēmumu ne tikai tāpēc, ka tā nav pagarinājusi L. Macchia līgumu, bet arī tāpēc, ka tā ir atteikusi viņam piešķirt jaunu līgumu, kaut arī pirmajā instancē iesniegtajā sūdzībā ir minēta tikai Komisijas lēmuma neatjaunot līgumu ar ieinteresēto personu atcelšana, un otrkārt, sagrozījusi strīda priekšmetu, lemjot, ka nav jāizskata prasītāja pirmajā instancē L. Macchia iebildums, kas izteikts par atteikuma iemeslu, kas saistīts ar noteikumu par astoņiem gadiem, kaut arī šis iebildums bija prasības pirmajā instancē būtība.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir noticis sacīkstes principa pārkāpums, ciktāl Civildienesta tiesa esot paplašinājusi un sagrozījusi strīda priekšmetu, nesniedzot Komisijai iespēju izteikties saistībā ar minēto.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir noticis aizlieguma lemt ultra vires pārkāpums, ciktāl, pirmkārt, Civildienesta tiesai esot atcēlusi Komisijas lēmumu tādēļ, ka tā neesot izvērtējusi, vai nepastāv cita amata vieta, kurā varētu vienlīdz labi nodarbināt ieinteresēto personu, un, otrkārt, lemjot, ka tā ir tiesīga pārbaudīt, vai administrācijas iemesli, atsakot līguma pagarināšanu, nav tādi, kas var likt apšaubīt kritērijus un nosacījumus, ko likumdevējs paredzējis Civildienesta noteikumos un kas noteikti, lai galu galā nodrošinātu līgumdarbiniekiem iespēju baudīt noteiktu darba attiecību nepārtrauktību, lai arī šādas pilnvaras neesot iekļautas nevienā citā no Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības noteikumiem.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir notikusi dienesta interešu sagrozīšana un Tiesas judikatūras neievērošana, pirmkārt, nolemjot, ka dienesta interesēm ir jāsaskan ar pienākumu ņemt vērā ierēdņa intereses, un pieprasot, lai tiek izskatīta iespēja ieinteresētajai personai noteikt jaunus pienākumus, un, otrkārt, kļūdaini secinot no Tiesas judikatūras, ka Komisija nevar pamatoti argumentēt pietiekamas dienesta intereses neesamību ieinteresētās personas līguma pagarināšanai, jo Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības noteikumu 8. pants esot jāsaprot kā tāds, kurš esot paredzēts, lai nodrošinātu noteiktu darba attiecību nepārtrauktību darbiniekiem, ar kuriem noslēgts līgums uz noteiktu laiku.

____________