TIESAS SPRIEDUMS
2001. gada 20. septembrī (*)
EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) – Ekskluzīvs alus pirkuma līgums – Bāru noma – Aizliegta vienošanās – Līgumslēdzējas puses tiesības uz zaudējumu atlīdzību
Lieta C‑453/99
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniegusi Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Lielbritānija) nolūkā saņemt lietās, kuras iztiesā šī tiesa, starp
Courage Ltd
un
Bernard Crehan
un starp
Bernard Crehan
un
Courage Ltd u.c.
prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 85. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) un citas Kopienu tiesību normas.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. Gulmans [C. Gulmann], M. Vatelē [M. Wathelet] (referents) un V. Skouris [V. Skouris], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], P. Janns [P. Jann], L. Sevons [L. Sevón], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans],
ģenerāladvokāts Ž. Mišo [J. Mischo],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,
izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:
– Courage Ltd vārdā – N. Grīns [N. Green], QC, ar A. Molinē [A. Molyneux], solicitor, pilnvarām,
– B. Kreijana [B. Crehan] vārdā – D. Vogāns [D. Vaughan], QC un M. Brīlejs [M. Brealey], barrister, ar R. Krofta [R. Croft], solicitor, pilnvarām,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. E. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, piedaloties K. Pārkeram [K. Parker], QC,
– Francijas valdības vārdā – K. Rispāla-Belanžē [K. Rispal-Bellanger] un R. Lūsli-Suransa [R. Loosli-Surrans], pārstāves,
– Itālijas valdības vārdā – U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis,
– Zviedrijas valdības vārdā – L. Nordlinga [L. Nordling] un I. Simforss [I. Simfors], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Vīdners [K. Wiedner], pārstāvis, piedaloties N. Kānam [N. Khan], barrister,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,
noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2001. gada 6. februārī sniedza Courage Ltd, ko pārstāvēja N. Grīns un M. Greja [M. Gray], barrister, B. Kreijans, ko pārstāvēja D. Vogāns un M. Brīlejs, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja Dž. E. Kolinss un K. Pārkers, un Komisija, ko pārstāvēja K. Vīdners un N. Kāns,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 22. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar 1999. gada 16. jūlija rīkojumu, kas iesniegts Tiesā tā paša gada 30. novembrī, Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) lūdza Tiesu atbilstoši EKL 234. pantam sniegt prejudiciālu nolēmumu par četriem jautājumiem par EK līguma 85. panta (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) un citu Kopienu tiesību normu interpretāciju.
2 Šie jautājumi tika ierosināti tiesvedībā starp sabiedrību Courage Ltd (turpmāk tekstā – “Courage”) un bāru nomnieku Kreijanu par neapmaksātu alus piegādi.
Pamata lietas fakti un prejudiciālie jautājumi
3 1990. gadā alus darītava Courage, kurai piederēja 19 % Apvienotās Karalistes alus pārdošanas tirgus daļas, un sabiedrība Grand Metropolitan (turpmāk tekstā – “Grand Met”), kura nodarbojas ar plaša spektra viesnīcu un ēdināšanas industriju, vienojās apvienot to bārus (turpmāk tekstā – “bāri”). Tādējādi tiem piederošie bāri tika nodoti sabiedrībai Inntrepreneur Estates Ltd (turpmāk tekstā – “IEL”), kuras akcijas vienādās daļās piederēja Courage un Grand Met. IEL un Courage starpā noslēgtais nolīgums paredzēja, ka visiem IEL nomniekiem alus uz ekskluzīviem noteikumiem bija jāiepērk tikai no Courage. Courage bija jāpiegādā pasūtītā alus daudzums par cenu, kas tika noteikta IEL iznomātajiem bāriem piemērojamajos tarifos.
4 IEL to nomniekiem sagatavoja standarta nomas līgumu. Lai arī par nomas maksas apmēru ar potenciālo nomnieku bija iespējama vienošanās, ekskluzīvs pirkuma pienākums un citi līguma noteikumi nebija grozāmi.
5 1991. gadā Kreijans ar IEL noslēdza divus nomas līgumus uz 20 gadu termiņu, kas paredzēja pirkuma pienākumu attiecībā pret Courage. Nomas maksa bija paaugstināma reizi piecos gados tā, lai sasniegtu augstāko nomas maksu par iepriekšējo periodu vai labāko nomas maksu, kas saskaņā ar citiem nomas līguma noteikumiem iegūstama brīvā tirgū. Nomnieka pienākums bija pirkt vismaz noteikta daudzuma un veida alu, savukārt IEL piekrita nodrošināt noteiktā veida alus piegādi nomniekam, ko veiktu Courage pēc tā noteiktajiem tarifiem.
6 1993. gadā Courage, kas ir prasītājs pamata lietā, cēla prasību pret Kreijanu, kas ir atbildētājs pamata lietā, par 15 266 GBP piedziņu par neapmaksātu alus piegādi. Kreijans, savukārt, apstrīdēja šīs prasības pamatu, apgalvojot, ka ar ekskluzīvā pirkuma pienākumu tiek pārkāpts EK līguma 85. pants. Otrkārt, viņš arī cēla pretprasību par zaudējumu atlīdzību.
7 Kreijans apgalvoja, ka Courage pārdevis alu neatkarīgiem bāru nomniekiem par būtiski zemāku cenu, salīdzinot ar cenu, ko piemēro IEL nomniekiem, kurus saista ekskluzivitātes klauzula. Viņš apgalvoja, ka šīs cenu starpības rezultātā tika samazināta saistīto nomnieku peļņa, tādējādi tos izstumjot no tirgus.
8 Par Courage, Grand Met un to filiāļu izmantoto standarta nomas līgumu Komisijai tika paziņots 1992. gadā. 1993. gadā tā publicēja paziņojumu atbilstoši 19. panta 3. punktam Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17: Pirmā regula par EK līguma 85. un 86. panta izpildi (OV 13, 204. lpp.), norādot uz tās nolūku piekrist izņēmuma noteikšanai atbilstoši EK līguma 85. panta 3. punktam.
9 Šis paziņojums tika atsaukts 1997. gada oktobrī, pēc tam, kad IEL ieviesa jaunu standarta nomas līgumu, par ko arī tika paziņots Komisijai. Jaunais nomas līgums tomēr nav apstrīdēts pamata lietā, kas attiecas uz ekskluzīvo pirkuma saistību noteikumiem atbilstoši vecajam nomas līgumam.
10 Court of Appeal apsvērumi, kas to mudināja uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, ir šādi.
11 Kā norāda iesniedzējtiesa, Anglijas tiesību normas nepieļauj nelikumīga nolīguma pusei prasīt otrai pusei zaudējumu atlīdzību. No minētā izriet, ka, pat pieņemot, ka Kreijana aizstāvības arguments ir pamatots, viņa noslēgtais nomas līgums ir pretrunā ar EK līguma 85. pantu un atbilstoši Anglijas tiesībām viņa prasījums nebūtu pieņemams.
12 Turklāt spriedumā, kas pieņemts pirms nolēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu, Court of Appeal bija nospriedusi, par to neuzdodot jautājumu Tiesai, ka EK līguma 85. panta 1. punkta mērķis ir aizsargāt trešās personas, konkurentus vai patērētājus, nevis nelikumīga nolīguma dalībniekus. Viņi faktiski bija konkurences ierobežojumu radītāji, nevis cietēji.
13 Court of Appeal atzīmē, ka Supreme Court of the United States of America tās spriedumā lietā Perma Life Mufflers Inc./International Parts Corp. [392 U.S. 134 (1968)] ir noteikusi, ka gadījumos, ja viena puse konkurenci ierobežojošā nolīgumā ir ekonomiski neaizsargātākā situācijā par otru pusi, pirmā var prasīt otrai līgumslēdzējai pusei zaudējumu atlīdzību.
14 Court of Appeal tādēļ šaubās, vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi, ka saskaņā ar Anglijas tiesībām 6. punktā aprakstītie Kreijana prasījumi nebūtu pieņemami.
15 Pieņemot, ka Kopienu tiesību normas pusei līgumā, par ko pastāv aizdomas, ka tas ierobežo vai traucē konkurenci, paredz analogu tiesisku aizsardzību tai, ko paredz Amerikas Savienoto Valstu tiesību normas, Court of Appeal atzīmē, ka pastāv iespējama kolīzija starp procesuālās autonomijas un Kopienu tiesību normu vienveidīgas piemērošanas principiem.
16 Pastāvot šādiem apstākļiem, tā nosprieda apturēt tiesvedību un lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
1. “Vai EKL 81. pants (bijušais 85. pants) ir interpretējams tādējādi, ka viena puse prettiesiskā līgumā par bāru nomu, kas ietver ekskluzivitātes klauzulu, var atsaukties uz iepriekš minēto EKL 81. pantu, lai panāktu tiesas aizsardzību (“relief”) pret otru līgumslēdzēju pusi?
2. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai pusei, kas prasa tiesas aizsardzību (“relief”), ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību par kaitējumu, kas šķietami ir EKL 81. pantā aizliegtu līguma nosacījumu ievērošanas rezultāts?
3. Vai valsts tiesību normas, kas paredz, ka tiesu iestādēs nevar vērsties persona, kas atsaucas un/vai pamatojas uz savām nelikumīgajām darbībām kā uz nepieciešamu soli zaudējumu atlīdzības iegūšanai, ir uzskatāmas par atbilstīgām Kopienu tiesību normām?
4. Ja atbilde uz trešo jautājumu ir tāda, ka noteiktos apstākļos šādas tiesību normas var būt Kopienu tiesību normām neatbilstīgas, kādi apstākļi lietas izspriešanā valsts tiesai jāņem vērā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
17 Ar tās pirmo, otro un trešo jautājumu, kas izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai puse līgumā, par ko pastāv aizdomas, ka tas ierobežo vai traucē konkurenci EK līguma 85. panta izpratnē, var valsts tiesā atsaukties uz šī noteikuma neievērošanu, lai iegūtu tiesas aizsardzību (“relief”) attiecībā pret otru līgumslēdzēju pusi; proti, saņemt kompensāciju par zaudējumiem, kas pēc iepriekšminētās puses apgalvojuma ir cēlušies no EK līguma 85. pantam neatbilstošu vienošanās nosacījumu izpildes, un vai Kopienu tiesību normas pieļauj valsts tiesību normu piemērošanu, kas nedod personai tiesības pamatoties uz tās nelikumīgu rīcību, lai iegūtu zaudējumu atlīdzību.
18 Ja Kopienu tiesību normas nepieļauj šāda veida valsts tiesību normu piemērošanu, valsts tiesa ar tās ceturto jautājumu vēlas noskaidrot, kādi apstākļi jāievēro, lai novērtētu zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatotību.
19 Pirmkārt, jāatgādina, ka ar EK līgumu ir radīta patstāvīga tiesību sistēmu, kura ir integrēta dalībvalstu tiesību sistēmās un kura to tiesām ir jāpiemēro, un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi; tā kā šis līgums rada pienākumus arī indivīdiem, arī Kopienu tiesības ir veidotas tā, lai radītu tiesības, kuras ir tāda tiesību kopuma daļa, kas attiecas uz indivīdiem, un tās rodas ne tikai tad, kad pastāv tieša norāde pašā līgumā, bet tās izriet arī no pienākumiem, kurus šis līgums skaidri noteiktā veidā uzliek gan indivīdiem, gan dalībvalstīm, gan Kopienas iestādēm (skat. 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 Van Gend en Loos, Recueil, 1. un 23. lpp.; 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa, Recueil, 1141. lpp., 1158.–1160. lpp., un 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c., Recueil, I‑5357. lpp., 31. punkts).
20 Otrkārt, EK līguma 85. pants atbilstoši EK līguma 3. panta g) punktam (jaunajā redakcijā, pēc grozījumiem – EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts) ir fundamentāla norma, kam ir būtiska nozīme Kopienas mērķu sasniegšanai un it īpaši iekšējā tirgus funkcionēšanai (skat. 1999. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑126/97 Eco Swiss, Recueil, I‑3055. lpp., 36. punkts).
21 Šīs normas svarīgums mudināja EK līguma autorus noteikt minētā 85. panta 2. punktā, ka jebkurš nolīgums vai lēmums, kas ir aizliegts atbilstoši minētajam pantam, uzskatāms par spēkā neesošu (iepriekš minētais spriedums lietā Eco Swiss, 36. pants).
22 Šī spēkā neesamība, uz kuru ikviens var atsaukties, tiesām ir jāpiemēro, ja iestājas EK līguma 85. panta 1. punktā noteiktie nosacījumi un ja attiecīgais nolīgums nedod pamatu izņēmuma piešķiršanai atbilstoši EK līguma 85. panta 3. punktam (pēdējā jautājumā skat. tostarp 1969. gada 9. jūlija spriedumu lietā 10/69 Portelange, Recueil, 309. lpp., 10. punkts). Tā kā EK līguma 85. panta 2. punktā norādītā spēkā neesamība ir absolūta, nolīgumi, kas atbilstoši šai normai ir spēkā neesoši, nav spēkā starp līgumslēdzējām pusēm un, uz to pamatojoties, nevar celt prasību pret trešām personām (skat. 1971. gada 25. novembra spriedumu lietā 22/71 Béguelin, Recueil, 949. lpp., 29. punkts). Turklāt šis princips var iedarboties uz visām sekām pirms vai pēc attiecīgo nolīgumu noslēgšanas vai lēmumu pieņemšanas (skat. 1973. gada 6. februāra spriedumu lietā 48/72 Brasserie de Haecht, Recueil, 77. lpp., 26. punkts).
23 Treškārt, jāatceras, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka EK līguma 85. panta 1. punktam un 86. pantam (jaunajā redakcijā – EKL 82. pants) ir tieša iedarbība uz attiecībām starp indivīdiem un tie rada tiesības, kuru ievērošana jānodrošina valsts tiesām [skat. 1974. gada 30. janvāra spriedumu lietā 127/73 BRT un SABAM (saukts “BRT I”), Recueil, 51. lpp., 16. punkts, un 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C‑282/95 P Guérin Automobiles/Komisija, Recueil, I‑1503. lpp., 39. punkts].
24 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka jebkurš indivīds var paļauties uz tiesas aizsardzību 85. panta 1. punkta neievērošanas gadījumā pat tad, ja viņš ir puse līgumā, par ko pastāv aizdomas, ka tas ierobežo vai traucē konkurenci EK līguma 85. panta izpratnē.
25 Attiecībā uz iespēju prasīt kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies tāda līguma vai rīcības rezultātā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci, vispirms ir jāatceras, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, valsts tiesām, uz kurām gulstas Kopienu tiesību normu piemērošanas pienākums to kompetences ietvaros, ir jānodrošina šo normu pilna iedarbība un jāaizsargā indivīdiem piešķirtās tiesības (skat. tostarp 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 106/77 Simmenthal, Recueil, 629. lpp., 16. punkts, un 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑213/89 Factortame, Recueil, I‑2433. lpp., 19. punkts).
26 Pilna EK līguma 85. panta iedarbība un it īpaši tā 1. punktā noteiktā aizlieguma lietderīgā iedarbība var būt apdraudēta, ja jebkura persona nevarētu prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies līguma rezultātā, vai par rīcību, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci.
27 Faktiski šādas tiesības nostiprina Kopienu konkurences tiesību normu iedarbību un kalpo kā ierobežojošs līdzeklis pret nolīgumiem vai praksi, bieži slēptā formā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci. Ievērojot minēto, prasības par zaudējumu atlīdzināšanu valsts tiesās var dot būtisku ieguldījumu efektīvas konkurences nodrošināšanā Kopienā.
28 Pastāvot šādiem apstākļiem, a priori nevar izslēgt, ka šādu prasību var celt pret pusi līgumā, kas būtu atzīstams par tādu, ar kuru tiek pārkāptas konkurences tiesības.
29 Tomēr apstākļos, kad Kopienu tiesību normas šādas tiesiskās attiecības neregulē, katras dalībvalsts tiesību sistēmas uzdevums ir noteikt kompetentās tiesu iestādes un prasību (sūdzību) procesuālos noteikumus, kas paredzēti, lai aizsargātu indivīdu tiesības, kas izriet no Kopienu tiesību tiešās iedarbības, vienlaicīgi paredzot, ka valsts nenosaka mazāk labvēlīgus noteikumus attiecībā uz strīdiem, kas izriet no Kopienu tiesībām (līdzvērtības princips), un tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesību normās paredzēto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (skat. 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑261/95 Palmisani, Recueil, I‑4025. lpp., 27. punkts).
30 Šajā sakarā Tiesa ir nospriedusi, ka Kopienu tiesību normas neattur valsts tiesas no tādiem soļiem, kas nodrošina, ka Kopienu tiesību normās noteikto tiesību aizsardzība nerada šo tiesību izmantotājiem netaisnas iedzīvošanās iespēju (skat. it īpaši 1979. gada 4. oktobra spriedumu lietā 238/78 Ireks-Arkady/Padome un Komisija, Recueil, 2955. lpp., 14. punkts; 1980. gada 27. februāra spriedumu lietā 68/79 Just, Recueil, 501. lpp., 26. punkts, un 2000. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑441/98 un C‑442/98 Michaïlidis, Recueil, I‑7145. lpp., 31. punkts).
31 Līdzīgi, ja līdzvērtības un efektivitātes princips tiek ievērots (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palmisani, 27. punkts), Kopienu tiesību normas neierobežo valsts tiesības atteikt pusei, ja konstatēts, ka tai jāuzņemas būtiska atbildība par konkurences traucēšanu, tiesības uz zaudējumu atlīdzību no otras līgumslēdzējas puses. Atbilstoši principam, kas ir atzīts vairākumā dalībvalstu tiesību sistēmu un kuru Tiesa ir jau piemērojusi (skat. 1973. gada 7. februāra spriedumu lietā 39/72 Komisija/Itālija, Recueil, 101. lpp., 10. punkts), prasītājs nevar gūt peļņu no paša nelikumīgas rīcības, ja tā pierādīta.
32 Šajā sakarā kompetentajām valsts tiesām jāņem vērā ekonomiskais un tiesiskais konteksts, kādā atrodas puses, un, kā Apvienotās Karalistes valdība pareizi atzīmē, to atbilstošā spēja ietekmēt darījumu sarunas sev vēlamā virzienā, un abu līgumslēdzēju pušu rīcība.
33 It īpaši jau minētās valsts tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai puse, kas paziņojusi par zaudējumu ciešanu, noslēdzot līgumu, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci, uzskata sevi par esošu vājākā pozīcijā salīdzinājumā ar otru līgumslēdzēju pusi, kas var nopietni ierobežot vai pat izslēgt vienošanās brīvību par līguma nosacījumiem un spēju izvairīties no zaudējumiem vai samazināt to apmēru un it īpaši pieņemamā laika periodā izmantot visus tai pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
34 Atsaucoties uz Tiesas 1967. gada 12. decembra spriedumu lietā 23/67 Brasserie de Haecht (Recueil, 525., 537. lpp.) un 1991. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑234/89 Delimitis (Recueil, I‑935. lpp., 14.–26. punkts), Komisija un Apvienotās Karalistes valdība tāpat pamatoti hipotētiski pieņem, ka līgums varētu būt neatbilstošs EK līguma 85. panta 1. punktam tādēļ vien, ka tas pieder līdzīgai līgumu sistēmai, kas rada kopēju ietekmi uz konkurenci. Šādā gadījumā puse, kas slēdz līgumu ar tīklu kontrolējošu pusi, var nebūt vainojama par 85. panta neievērošanu, it īpaši, ja faktiski tai līguma nosacījumus uzspiedusi tīklu kontrolējošā puse.
35 Pretēji Courage norādītajam pušu dažādās atbildības apmēra noteikšana nav pretrunā ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru EK līguma 85. panta piemērošanai nav svarīgi, vai nolīguma puses ir līdztiesīgas to ekonomisko pozīciju un funkciju ziņā (skat. tostarp 1966. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429., 493. lpp.). Faktiski šī judikatūra attiecas uz EK līguma 85. panta piemērošanas nosacījumiem, kamēr šai lietā Tiesai uzdotie jautājumi attiecas uz šī noteikuma pārkāpuma atsevišķām civiltiesiskām sekām.
36 Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāsniedz šādas atbildes:
– puse līgumā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci EK līguma 85. panta izpratnē, var atsaukties uz šī panta neievērošanu, lai iegūtu tiesas aizsardzību (“relief”) pret otru pusi;
– EK līguma 85. pants nepieļauj valsts tiesību normas, kas aizliedz pusei līgumā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci iepriekš minētā panta izpratnē, prasīt zaudējumu atlīdzību par zaudējumiem, kurus radījusi līguma izpilde, vienīgi tādēļ, ka prasības iesniedzējs ir šī līguma puse;
– Kopienu tiesību normas nepieļauj valsts tiesību normas, kas aizliedz pusei līgumā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci, tiesības pamatoties uz tās nelikumīgu rīcību, lai iegūtu zaudējumu atlīdzību, ja ir pierādīts, ka šī puse lielā mērā ir atbildīga par konkurences traucēšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
37 Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Francijas, Itālijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniegusi Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) ar 1999. gada 16. jūlija rīkojumu, nospriež:
1) puse līgumā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci EK līguma 85. panta izpratnē, var atsaukties uz šī panta neievērošanu, lai iegūtu tiesas aizsardzību (“relief”) pret otru pusi;
2) EK līguma 85. pants nepieļauj valsts tiesību normas, kas aizliedz pusei līgumā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci iepriekš minētā panta izpratnē, prasīt zaudējumu atlīdzību par zaudējumiem, kurus radījusi līguma izpilde, vienīgi tādēļ, ka prasības iesniedzējs ir šī līguma puse;
3) Kopienu tiesību normas nepieļauj valsts tiesību normas, kas aizliedz pusei līgumā, kas var ierobežot vai traucēt konkurenci, tiesības pamatoties uz tās nelikumīgu rīcību, lai iegūtu zaudējumu atlīdzību, ja ir pierādīts, ka šī puse lielā mērā ir atbildīga par konkurences traucēšanu.
Rodríguez Iglesias | Gulmann | Wathelet |
Cunha Rodrigues | | Timmermans |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 20. septembrī.
R. Grass | | G. C. Rodríguez Iglesias |