VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2011. gada 3. februārī (*)
Valsts atbalsts – Pagaidu aizsargpasākumu mehānisms kuģu būves nozarei – Itālijas iestāžu plānotas izmaiņas Komisijas iepriekš apstiprinātā atbalsta shēmā – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu
Lieta T‑3/09
Itālijas Republika, ko pārstāv P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv E. Rigīni [E. Righini], K. Uraka Kavjedess [C. Urraca Caviedes] un V. Di Buči [V. Di Bucci], pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2008. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/38/EK par valsts atbalstu C 20/08 (ex N 62/08), kuru Itālija plāno īstenot, veicot izmaiņas shēmā N 59/04 par pagaidu aizsargpasākumu mehānismu kuģu būvei (OV 2010, L 17, 50. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] un N. Vāls [N. Wahl] (referents),
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 16. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. pantā ir noteikts:
“Šajā regulā:
[..]
b) “pastāvošais atbalsts” ir:
i) [..] jebkāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kurš ieviests, pirms joprojām ir piemērojams pēc Līguma stāšanās spēkā [kurš ieviests pirms Līguma stāšanās spēkā un joprojām ir piemērojams];
ii) atļauts atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome;
[..]
v) atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – tas kļuvis par atbalstu. Ja daži pasākumi kļūst par atbalstu tādēļ, ka Kopienas tiesību akti nosaka kādas darbības liberalizāciju, tad pēc datuma, kas noteikts liberalizācijai, šādus pasākumus neuzskata par pastāvošu atbalstu;
c) “jauns atbalsts” ir atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi;
[..].”
2 Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (OV L 140, 1. lpp.), 4. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Regulas [..] Nr. 659/1999 1. panta c) punkta nolūkiem izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu. Tomēr esošas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par esoša atbalsta izmaiņām.”
3 Pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta e) apakšpunktu, Padome pieņēma 2002. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1177/2002 par pagaidu aizsargpasākumiem kuģu būves nozarē (OV L 172, 1. lpp.). Šāds mehānisms ar minēto regulu tika atļauts, lai palīdzētu Kopienas kuģu būvētavām, kurām ir nodarīts kaitējums Korejas kuģu būvētavu negodīgās konkurences dēļ (regulas 3. apsvērums). Šīs pašas regulas 2. panta 2. un 3. punktā bija precizēts, ka tiešie atbalsti attiecībā uz noteiktiem kuģu būves līgumiem var tikt uzskatīti par saderīgiem ar kopējo tirgu, ja tie nepārsniedz 6 % no līguma vērtības un ja šajā tirgus segmentā ir nodarīts būtisks kaitējums Korejas negodīgās konkurences dēļ.
4 Saskaņā ar Regulas Nr. 1177/2002 3. pantu atbalsts ir piešķirams tad, ja par to saskaņā ar EKL 88. pantu ir paziņots Komisijai, kurai tas ir jāizvērtē un jāpieņem par to lēmums saskaņā ar Regulu Nr. 659/1999.
5 Regulas Nr. 1177/2002 2. panta 4. punkts, kā arī 4. un 5. pants ir formulēts šādi:
“2. pants
[..]
4. Šī regula neattiecas uz kuģiem, kas ir piegādāti vairāk nekā pēc trim gadiem no galīgā līguma parakstīšanas dienas. Komisija tomēr var piešķirt pagarinājumu trīs gadu piegādes termiņam, ja to pamato ar attiecīgo atsevišķo kuģu būves projektu tehnisko sarežģītību vai aizkavēšanos, ko izraisa negaidīti, bet būtiski un attaisnojami pārrāvumi kuģu būvētavas darba programmā ārkārtēju apstākļu dēļ, kuri ir neparedzami un kuru cēlonis ir meklējams ārpus uzņēmējsabiedrības.
[..]
4. pants
Regula attiecas uz galīgiem līgumiem, kas parakstīti pēc šīs regulas stāšanās spēkā līdz dienai, kad tā zaudē spēku, izņemot galīgos līgumus, kas parakstīti pirms Kopienas paziņojuma publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī par to, ka tā, pieprasīdama konsultācijas ar Koreju, ir uzsākusi strīda izšķiršanas procedūru ar Koreju saskaņā ar Pasaules tirdzniecības organizācijas Vienošanos par strīdu izšķiršanas noteikumiem un procedūrām, un galīgos līgumus, kas parakstīti vēlāk nekā mēnesi pēc Kopienas paziņojuma publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, ka šī strīdu izšķiršanas procedūra ir izbeigta vai pārtraukta tāpēc, ka, pēc Kopienas ieskatiem, pieņemtais protokols ir efektīvi īstenots.
5. pants
Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, un tā zaudē spēku 2004. gada 31. martā.
[..]”
6 Ar Padomes 2004. gada 11. marta Regulu (EK) Nr. 502/2004, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1177/2002 (OV L 81, 6. lpp.), pēdējās minētās regulas 5. pantā paredzētais datums, kurā Regula Nr. 1177/2002 zaudē spēku, tika pārcelts uz 2005. gada 31. martu.
Tiesvedības priekšvēsture
7 2004. gada 15. janvārī Itālijas Republika paziņoja par atbalsta shēmu, ar kuru tā vēlējās piemērot Regulu Nr. 1177/2002, izmantojot 2003. gada 24. decembra Legge n° 350 su disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge finanziaria 2004) (Likums Nr. 350 par valsts budžeta vienam vai vairākiem gadiem izstrādāšanas noteikumiem (2004. gada finanšu likums), 2003. gada 27. decembra GURI Nr. 299 parastais pielikums; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 350/2003”) 4. panta 153. punktu, kurā ir noteikts:
“Lai varētu piemērot [Regulu Nr. 1177/2002], attiecībā uz 2004. gadu tiek piešķirta summa EUR 10 miljonu apmērā. Infrastruktūras un transporta ministrijas dekrētā ir minēti atbalsta piešķiršanas nosacījumi. Šī punkta noteikumu efektivitāte saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir atkarīga no [Komisijas] iepriekšēja apstiprinājuma.”
8 Atbalsta piešķiršanas noteikumi tika noteikti ar decreto ministeriale (ministro delle infrastrutture e dei trasporti), Attuazione del regolamento (CE) n. 1177/2002 del 27 giugno 2002 del Consiglio, relativo ad un meccanismo difensivo temporaneo per la costruzione navale (Infrastruktūras un transporta ministrijas ministra dekrēts par Regulas Nr. 1177/2002 piemērošanas noteikumiem, 2004. gada 21. aprīļa GURI Nr. 93; turpmāk tekstā – “ministra 2004. gada 2. februāra dekrēts”).
9 Ar 2004. gada 19. maija lēmumu attiecībā uz atbalsta shēmu N 59/2004 par pagaidu aizsargpasākumu mehānismu kuģu būvei, kas tika izziņots ar atsauces numuru C (2004) 1807 (turpmāk tekstā – “2004. gada lēmums par apstiprināšanu”), Komisija apstiprināja paziņoto atbalsta shēmu, uzskatot, ka tā atbilst Regulas Nr. 1177/2002 noteikumiem un ir saderīga ar kopējo tirgu (turpmāk tekstā – “2004. gada shēma”).
10 Uzskatot, ka ar sākotnējo dotāciju EUR 10 miljonu apmērā nav pietiekami, lai pilnībā segtu atbalsta pieprasījumus, kas tika iesniegti līdz datumam, kad Regula Nr. 1177/2002, kas tika grozīta ar Regulu Nr. 502/2004, zaudēja spēku, Itālijas Republika 2008. gada 1. februārī paziņoja Komisijai par savu nodomu, izmantojot 2007. gada 24. decembra legge n° 244 su disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge finanziaria 2008) (Likums Nr. 244 par valsts budžeta vienam vai vairākiem gadiem izstrādāšanas noteikumiem (2008. gada finanšu likums), 2007. gada 28. decembra GURI Nr. 300 parastais pielikums) 2. panta 206. punktu, piešķirt vēl EUR 10 miljonus 2004. gada shēmas budžetam (turpmāk tekstā – “paziņotais pasākums”).
11 Ar 2008. gada 30. aprīļa vēstuli Komisija informēja Itālijas Republiku, ka tā saistībā ar paziņoto pasākumu ir nolēmusi uzsākt pret to EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Turklāt lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2008, C 140, 20. lpp.). Tajā Komisija aicināja visas ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus viena mēneša laikā no publicēšanas datuma.
12 2008. gada 21. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu 2010/38/EK par valsts atbalstu C 20/08 (ex N 62/08), kuru Itālija plāno īstenot, veicot izmaiņas shēmā N 59/04 par pagaidu aizsargpasākumu mehānismu kuģu būvei (OV 2010, L 17, 50. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”); tā 1. pantā ir noteikts:
“Valsts atbalsts, ko Itālija plāno īstenot, mainot shēmu N 59/04 par pagaidu aizsargpasākumu mehānismu kuģu būvei, paredzot palielinājumu [2004. gada shēmas budžetam] par [EUR] 10 miljoniem, nav saderīgs ar kopējo tirgu.
Tālab šādu atbalstu nedrīkst īstenot.”
13 Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka paziņotais pasākums ir jauns atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta un Regulas Nr. 794/2004 4. panta izpratnē un ka šo atbalstu nevar uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, jo Regula Nr. 1177/2002 vairs nav spēkā un tāpēc nevar būt juridiskais pamats paziņotā pasākuma izvērtēšanai. Tāpat Komisija precizēja, ka minēto pasākumu nevar uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, pamatojoties uz Pamatnostādnēm par valsts atbalstu kuģu būves nozarei (OV 2003, C 317, 11. lpp.), un ka tas nešķiet saderīgs ar kopējo tirgu, arī pamatojoties uz jebkādu citu normu, kas piemērojama valsts atbalsta jomā.
14 Turklāt Komisija norādīja, ka pēc Regulas Nr. 1177/2002 spēkā stāšanās Korejas Republika Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Strīdu izšķiršanas institūcijā (SII) ir iesniegusi izskatīšanai jautājumu par minētās regulas tiesiskumu, ņemot vērā PTO noteikumus. 2005. gada 22. aprīlī PTO izveidota ekspertu grupa esot publicējusi ziņojumu, kurā secināts, ka ar Regulu Nr. 1177/2002 un dažādām valsts shēmām, ar kurām tiek piemērota šī regula un kas bija spēkā laikā, kad Korejas Republika ierosināja diskusiju PTO, tiek pārkāpti noteikti PTO noteikumi. 2005. gada 20. jūnijā SII esot pieņēmusi ekspertu grupas ziņojumu, kurā bija ieteikts Kopienai nodrošināt Regulas Nr. 1177/2002 un valsts shēmu, ar kurām šī regula tiek piemērota, saderīgumu ar pienākumiem, kas tai paredzēti PTO ietvaros noslēgtajos nolīgumos.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesas] kancelejā iesniegts 2009. gada 2. janvārī, Itālijas Republika cēla šo prasību.
16 Itālijas Republika lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.
17 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un tās Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus izteikties par iespēju šo lietu apvienot ar lietu T‑584/08, kurā prasību ar tādu pašu priekšmetu bija cēlusi sabiedrība Cantiere navale De Poli SpA. Pēc lietas dalībnieku apsvērumu, kuros nebija izvirzīti nekādi iebildumi, saņemšanas šīs lietas ar astotās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 2. jūnija rīkojumu saskaņā ar Reglamenta 50. pantu tika apvienotas mutvārdu procesam.
19 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2010. gada 16. jūnija tiesas sēdē.
Juridiskais pamatojums
20 Savas prasības pamatošanai Itālijas Republika izvirza septiņus pamatus, kas ir balstīti attiecīgi uz paziņojumu par kļūdainu kvalifikāciju par jaunu atbalstu, Regulas Nr. 1177/2002 pārkāpumu, EKL 87. un 88. panta pārkāpumu, tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, sacīkstes principa pārkāpumu, PTO normu ņemšanu vērā, izvērtējot paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu, un faktu, ka apstrīdētā lēmuma pamatā ir Komisijas 2005. gada 20. jūlija paziņojums PTO (turpmāk tekstā – “paziņojums PTO”).
Par pirmo pamatu – paziņojumu par kļūdainu kvalifikāciju par jaunu atbalstu
Lietas dalībnieku argumenti
21 Itālijas Republika atgādina, ka Regulā Nr. 1177/2002 nav paredzēta nekāda nominālvērtība attiecībā uz kopējo summu atbalstam, kādu katra dalībvalsts var piešķirt saskaņā ar Regulu Nr. 1177/2002. Tāpat arī 2004. gada shēmā, par kuru ir paziņots Komisijai un kuru pēdējā minētā ir apstiprinājusi, nav ne precizēts, ne ierobežots kopējais budžets, kāds ir jāpiešķir atbalstam, kas paredzēts kuģu būvētavām. Vienīgais finansiālais ierobežojums, kas ir ietverts 2004. gada shēmā, ir precizēts Regulas Nr. 1177/2002 2. panta 3. punktā, proti, tas ir “6 % maksimum[s] no līguma vērtības” pirms atbalsta piešķiršanas.
22 Citiem vārdiem, Itālijas Republikas saistības, kas ir paredzētas Likuma Nr. 350/2003 4. panta 153. punktā un ministra 2004. gada 2. februāra dekrētā, esot bijušas neierobežotas attiecībā uz iespējamā papildus piešķiramā atbalsta summu. Pati 2004. gada shēmas būtība esot nozīmējusi, ka atbalsta kopējo summu nav iespējams noteikt a priori, jo tā ir atkarīga no līgumu, kurus Regulā Nr. 1177/2002, kas grozīta ar Regulu Nr. 502/2004, paredzētajā laika posmā nelabvēlīgi bija ietekmējusi Korejas negodīgā konkurence, skaita un summas.
23 Likuma Nr. 350/2003 4. panta 153. punktā paredzētā sākotnējā summa EUR 10 miljonu apmērā esot bijusi tikai norādes veida budžeta dotācija 2004. gadam, kas neesot ietekmējusi Itālijas Republikas saistību apjomu vai juridisko pienākumu attiecībā pret Itālijas kuģu būvētavām, kuras bija skārusi negodīgā Korejas konkurence. Turklāt 2004. gada shēmas saderīguma ar kopējo tirgu izvērtēšanai esot bijis jābūt pamatotai tikai ar ministra 2004. gada 2. februāra dekrēta noteikumiem, kas, tāpat kā Regula Nr. 1177/2002, neietvēra nekādus finansiālus ierobežojumus. Pieņemot 2004. gada lēmumu par apstiprināšanu, Komisija neesot piešķīrusi nekādu nozīmi finanšu dotācijai EUR 10 miljonu apmērā.
24 Tāpēc valsts izdevumu galīgā un kopējā summa neesot bijusi daļa no atbalsta shēmas, par kuru Itālijas Republika 2004. gadā paziņoja Komisijai. Tieši pretēji, Itālijas Republika esot saglabājusi iespēju nākamajos gados palielināt dotāciju.
25 Sava argumenta, saskaņā ar kuru 2004. gada shēmas apjoms nebija atkarīgs no tās finansējuma, pamatošanai Itālijas Republika apgalvo, ka šai shēmai piešķirtais budžets jau ir ticis palielināts par EUR 1 miljonu 2005. gadā, pret ko Komisija neiebilda.
26 Rezultātā, uzskatot, ka sākotnējā summa EUR 10 miljonu apmērā ir bijusi 2004. gada shēmas neatņemama sastāvdaļa, Komisija kļūdaini esot novērtējusi faktus šajā lietā.
27 Turklāt šīs kļūdas rezultātā Komisija kļūdaini esot piemērojusi vairākas Eiropas Savienības tiesību normas, it īpaši EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 3. punktu, Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktu un Regulas Nr. 794/2004 4. pantu.
28 Paziņoto pasākumu nevarot uzskatīt par izmaiņām 2004. gada shēmā, jo jaunā dotācija esot bijusi tikai grāmatvedības operācija un nekādi neesot ietekmējusi Itālijas Republikas saistību apjomu un pienākumu attiecībā pret Itālijas kuģu būvētavām, kuras bija skārusi Korejas negodīgā konkurence. Tāpēc Komisija kļūdaini esot secinājusi, ka paziņotais pasākums ir bijis jauns atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta izpratnē.
29 Patiesībā minētā dotācija esot bijusi tikai administratīva rakstura grozījums Regulas Nr. 794/2004 4. panta izpratnē. Šajā kontekstā Itālijas Republika norāda, ka, palielinot 2004. gada shēmai piešķiramo budžetu, tā nav mainījusi ne šīs shēmas piemērošanu regulējošos nosacījumus, ne arī paplašinājusi tās piemērošanu laikā.
30 Fakts, ka Itālijas likumdevējs uzskatīja par atbilstošu paziņojumu Komisijai par jauno dotāciju, neesot būtisks, lai atrisinātu jautājumu par to, vai runa ir par jaunu atbalstu, jo valsts tiesību norma nevar prevalēt pār Savienības normām.
31 Komisija prasa šo pamatu noraidīt, būtībā apgalvojot, ka sākotnējais budžets EUR 10 miljonu apmērā, kas tika piešķirts 2004. gada shēmai, bija minētās shēmas neatņemama sastāvdaļa.
Vispārējās tiesas vērtējums
32 Jāteic, ka visi pirmā pamata ietvaros izvirzītie Itālijas Republikas iebildumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka Komisija 2004. gada lēmumā par apstiprināšanu neuzskatīja un nevarēja uzskatīt, ka 2004. gada shēma, par kādu paziņoja Itālijas Republika, ietvēra finansiālo ierobežojumu EUR 10 miljonu apmērā. No minētā izriet, ka paziņotais pasākums, proti, papildu dotācija EUR 10 miljonu apmērā 2008. gadā, nav uzskatāms par izmaiņām pastāvošajā atbalstā.
33 Itālijas Republikas apgalvojumi šajā ziņā būtībā ir balstīti uz diviem argumentiem, no kuriem pirmais izriet no Regulas Nr. 1177/2002 īpatnībām, bet otrais – no tā, kā Itālijas iestādes ir definējušas noteikumus Regulas Nr. 1177/2002 piemērošanai valsts tiesībās.
34 Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Regulā Nr. 1177/2002 nav paredzēta nekāda nominālā vērtība attiecībā uz kopējo to atbalsta summu, kādu katra dalībvalsts var piešķirt saskaņā ar šo regulu, ir jākonstatē, ka Itālijas Republikas pamatojumā trūkst divu pamatelementu.
35 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Regula Nr. 1177/2002 ir pamatota ar EKL 87. panta 3. punkta e) apakšpunktu. Līdz ar to tā attiecas tikai uz vienas kategorijas atbalstiem, proti, atbalstiem, kurus “var uzskatīt par saderīgiem ar kopējo tirgu”. Turklāt Regulas Nr. 1177/2002 2. panta 1. punktā ir precīzi pārņemts šis formulējums.
36 Tāpēc, kaut arī šādus atbalstus var uzskatīt par saderīgiem ar kopējo tirgu, no minētā tomēr neizriet, ka tie noteikti tādi arī ir (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 15. oktobra spriedumu lietā C‑311/94 IJssel‑Vliet, Recueil, I‑5023. lpp., 26.–28. punkts).
37 Komisijai saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir jāpārbauda, vai atbalsts atbilst visiem saderīguma ar kopējo tirgu nosacījumiem. Tas ir atgādināts Regulas Nr. 1177/2002 3. pantā, kurā ir skaidri paredzēts, ka attiecīgajiem atbalstiem ir piemērojams EKL 88. pants un Regula Nr. 659/1999.
38 Turklāt jāuzsver, ka Regula Nr. 1177/2002 ir daļa no pasākumu sērijas, kurus saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta e) apakšpunktu pieņēma Padome, lai risinātu konkurētspējas un pārprodukcijas problēmas, ar kurām saskārās Savienības kuģu būvētavas. Šiem pasākumiem vienmēr ir bijuši divi mērķi, proti, pirmkārt, ļaut Eiropas kuģu būvētavām konkurēt ar starptautiskajiem konkurentiem un, otrkārt, nodrošināt vienlīdzīgus un vienveidīgus starpkopienu konkurences nosacījumus (skat., piemēram, Padomes 1987. gada 26. janvāra Direktīvas 87/167/EEK par atbalstu kuģu būvē (OV L 69, 55. lpp.) 2. un 6. apsvērumu, Padomes 1990. gada 21. decembra Direktīvas 90/684/EEK par atbalstu kuģu būvē (OV L 380, 27. lpp.) 5. un 9. apsvērumu, kā arī 4. panta 5. punktu un Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulas (EK) Nr. 1540/98 par atbalstu kuģu būvē (OV L 202, 1. lpp.) 3. un 6. apsvērumu, kā arī 3. panta 3. punktu).
39 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija, pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam, savā vērtējumā par 2004. gada shēmas saderīgumu ar kopējo tirgu bija tiesīga iekļaut Itālijas Republikas piešķirto budžetu šai shēmai, jo tas Komisijai ļāva uzraudzīt starpkopienu konkurences nosacījumus kuģu būves nozarē.
40 Otrkārt, uzreiz ir jānoraida arguments, ka 2004. gada shēma faktiski izrietēja no ministra 2004. gada 2. februāra dekrēta, kurā nebija paredzēts nekāds budžeta ierobežojums. Valsts tiesību norma ar augstāku juridisku spēku, kāds ir Likumam Nr. 350/2003, saskaņā ar kuru tiek pieņemta norma ar zemāku juridisku spēku, šajā gadījumā – ministra 2004. gada 2. februāra dekrēts, nevar netikt ņemta vērā, izvērtējot 2004. gada shēmas juridisko pamatu.
41 Turklāt ir skaidrs, ka Likums Nr. 350/2003, kurā ir precizēts, ka atbalsta shēmas sākotnējais budžets ir EUR 10 miljoni, ir viens no elementiem, kurus Itālijas Republika lūdza izvērtēt Komisijai procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts 2004. gada lēmums par apstiprināšanu.
42 Šajā kontekstā ir jāuzskata, ka Itālijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija nepiešķīra nekādu nozīmi EUR 10 miljonu summai 2004. gada lēmumā par apstiprināšanu, nevar atbalstīt. Nav apstrīdams, ka Komisija apstiprināja tādu 2004. gada shēmu, kādu to bija paziņojusi Itālijas Republika. Kā tika minēts iepriekš un kā izriet no 2004. gada lēmuma par apstiprināšanu 11. apsvēruma, sākotnējais budžets EUR 10 miljonu apmērā bija daļa no parametriem, kurus Itālijas Republika iesniedza izvērtēšanai Komisijai. Pavadvēstulē, ar kuru tika paziņots par attiecīgo pasākumu, bija norādīts, ka budžets ir ierobežots līdz EUR 10 miljoniem gan attiecībā uz 2004. gadu, gan attiecībā uz kopējo piešķiramo summu.
43 Tāpēc Itālijas Republika nevar pamatoti apgalvot, ka sākotnējais budžets, kāds tika piešķirts 2004. gada shēmai, nebija atbilstošs elements, lai atrisinātu jautājumu par to, vai paziņotais pasākums ir vai nav jauns atbalsts.
44 Turklāt fakts, ka Itālijas Republika 2005. gadā papildus piešķīra EUR 1 miljonu 2004. gada shēmas budžetam, nav atbilstošs, lai noteiktu, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir uzskatījusi, ka paziņotais pasākums ir bijis jauns atbalsts. Par budžeta palielinājumu, ko Itālijas Republika veica 2005. gadā, Komisijai netika paziņots, un to katrā ziņā varēja uzskatīt par Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punktā paredzēto atkāpi, saskaņā ar kuru palielinājums, kas nepārsniedz 20 % no pastāvošā budžeta, netiek uzskatīts par izmaiņām pastāvošajā atbalstā.
45 Visbeidzot un pilnības labad ir jāteic, ka valsts atbalsta iespējamais saderīgums ar kopējo tirgu kā tāds nevar ietekmēt jēdziena “izmaiņas pastāvošajā atbalstā” definīciju un tādējādi pienākumu par to iepriekš paziņot Komisijai saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑71/04 Xunta de Galicia, Krājums, I‑7419. lpp., 26.–31. punkts). Tāpēc fakts, ka Itālijas Republika 2004. gadā varēja paziņot un, iespējams, iegūt apstiprinājumu kopējam budžetam EUR 20 miljonu apmērā, neietekmē secinājumu, saskaņā ar kuru Komisija paziņoto pasākumu pamatoti varēja uzskatīt par jaunu atbalstu.
46 No visa iepriekš minētā izriet, ka pieņēmums, uz kuru ir balstīts šis pamats, proti, 2004. gada shēmas neatkarība no sākotnējā budžeta EUR 10 miljonu apmērā, ir kļūdains. Tāpēc Komisijai nevar pārmest, ka tā paziņoto pasākumu uzskatīja par jaunu atbalstu tādu Savienības tiesību normu kā, piemēram, Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkts un Regulas Nr. 794/2004 4. pants izpratnē.
47 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1177/2002 pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
48 Itālijas Republika izmanto Komisijas apgalvojumu, kas minēts apstrīdētā lēmuma 26. apsvērumā un saskaņā ar kuru Regula Nr. 1177/2002 nevar būt juridiskais pamats paziņotā pasākuma vērtējumam, jo minētā regula vairs nebija spēkā minētā pasākuma paziņošanas brīdī.
49 Pēc tās domām, no Regulas Nr. 1177/2002, kas grozīta ar Regulu Nr. 502/2004, 2.–5. panta formulējuma skaidri izriet, ka tajā paredzētais datums, kad šī regula zaudē spēku, proti, 2005. gada 31. marts, nozīmē tikai to, ka attiecībā uz līgumiem, kas parakstīti pēc minētā datuma, nevar piemērot ar Regulu Nr. 1177/2002 ieviesto shēmu. Turpretim neviens minētās regulas noteikums neliecinot par to, ka šo shēmu nevar piemērot pēc 2005. gada 31. marta attiecībā uz līgumiem, kas ir pienācīgi parakstīti līdz šim datumam. Tieši pretēji, no Regulas Nr. 1177/2002 2. panta 4. punkta izrietot, ka atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar minēto regulu, var izmaksāt līdz 2008. gada 31. martam vai, īpašos termiņa pagarināšanas gadījumos, līdz 2011. gada 31. martam.
50 Šajā ziņā Itālijas Republika atgādina, ka paziņotais pasākums tika pieņemts 2007. gada 24. decembrī un stājās spēkā 2008. gada 1. janvārī. No administratīvā un budžeta viedokļa šī pasākuma mērķis esot bijis atļaut izmaksāt atbalstus saistībā ar visiem tiem līgumiem par kuģu būvi, kas tikuši parakstīti līdz 2005. gada 31. martam. Šiem līgumiem bija jāatbilst visiem pārējiem Regulā Nr. 1177/2002 ietvertajiem nosacījumiem, tostarp nosacījumam, saskaņā ar kuru piegāde ir jāveic trīs gadu laikā pēc līguma parakstīšanas, ja vien šis termiņš nav ticis pagarināts par trīs gadiem viena no minētajā regulā paredzētajiem iemesliem dēļ. Tādējādi esot acīmredzami, ka ar paziņoto pasākumu Regula Nr. 1177/2002 precīzi ir tikusi piemērota un ka Komisija, neņemot vērā minēto regulu apstrīdētajā lēmumā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Šī kļūda vien pamatojot apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
51 Itālijas Republika noraida Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru konkurences situācija, kuras dēļ tika pieņemta Regula Nr. 1177/2002, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vairs neeksistēja. Šajā ziņā tā apgalvo, pirmkārt, ka Komisijas arguments ir nepieņemams, jo tas nozīmē būtisku ierobežojumu Regulas Nr. 1177/2002 īstenošanā un nav minēts ne apstrīdētajā lēmumā, ne arī 2004. gada lēmumā par apstiprināšanu.
52 Otrkārt, tā apgalvo, ka Komisijas arguments nav pamatots, jo tajā nav ietverts neviens konkrēts elements, kas apstiprinātu apgalvojumu, saskaņā ar kuru 2008. gadā Savienības kuģu būves uzņēmumus, kas bija noslēguši līgumus līdz 2005. gada 31. martam, saistībā ar šiem līgumiem vairs neietekmēja Korejas dempinga radītās negatīvās sekas.
53 Komisija Itālijas Republikas argumentiem nepiekrīt.
Vispārējās tiesas vērtējums
54 Šī pamata ietvaros ir jāatrisina jautājums par to, vai, lai novērtētu paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu, Regulu Nr. 1177/2002 var piemērot pēc 2005. gada 31. marta, proti, pēc datuma, kad tā zaudēja spēku.
55 Ir skaidrs, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka Regula Nr. 1177/2002 nevar būt juridiskais pamats paziņotā pasākuma izvērtēšanā, jo 2005. gada 31. martā tā zaudēja spēku (apstrīdētā lēmuma 11., 25. un 26. apsvērums).
56 Attiecībā uz tiesību normas piemērošanu laikā, nepastāvot pārejas noteikumiem, šajā gadījumā ir svarīgi nošķirt kompetences tiesību normas un materiālo tiesību normas.
57 Attiecībā uz normām, kas regulē Savienības iestāžu kompetenci, no judikatūras izriet, ka normai, kura ir akta juridiskais pamats un ar kuru Savienības iestāde tiek pilnvarota pieņemt attiecīgo aktu, ir jābūt spēkā tā pieņemšanas brīdī (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 4. aprīļa spriedumu lietā C‑269/97 Komisija/Padome, Recueil, I‑2257. lpp., 45. punkts).
58 Šajā gadījumā EKL 88. pants ir juridiskais pamats, ar kuru Komisija tiek pilnvarota pieņemt lēmumus valsts atbalsta jomā un ar kuru tā pastāvīgi kopš 1968. gada, ņemot vērā EKL 87. pantu, ir pilnvarota lemt par atbalsta pasākumu saderīgumu ar kopējo tirgu.
59 Runājot par materiālo tiesību normām, – tās kopš to spēkā stāšanās brīža regulē visas tādu situāciju sekas nākotnē, kas radušās saskaņā ar agrāku tiesību normu. Līdz ar to materiālo tiesību normas nav piemērojamas sekām, kas iestājušās pirms to spēkā stāšanās, ja vien nav izpildīti izņēmuma nosacījumi par piemērošanu ar atpakaļejošu spēku (šajā ziņā skat. Tiesas 1970. gada 14. aprīļa spriedumu lietā 68/69 Brock, Recueil, 171. lpp., 6. punkts; 2002. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑162/00 Pokrzeptowicz‑Meyer, Recueil, I‑1049. lpp., 49. punkts, un 2002. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 119. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 14. februāra spriedumu lietā T‑435/04 Simões Dos Santos/ITSB, Krājums, I‑0000. lpp., 100. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑25/04 González y Díez/Komisija, Krājums, II‑3121. lpp., 70. punkts).
60 Runājot par paziņotiem un neizmaksātiem atbalstiem, – Savienības sistēmas, ar kuru tiek kontrolēti valsts atbalsti, ietvaros datums, kurā iestājas paredzētā atbalsta sekas, atbilst brīdim, kad Komisija pieņem lēmumu par šī atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu. Normas, principus un kritērijus, saskaņā ar kuriem Komisija lēmuma pieņemšanas brīdī novērtē spēkā esošo valsts atbalstu saderīgumu, principā var uzskatīt par labāk piemērotiem konkurences kontekstam (Tiesas 2008. gada 11. decembra spriedums lietā C‑334/07 P Komisija/Freistaat Sachsen, Krājums, I‑9465. lpp., 50.–53. punkts). Tas tā ir tāpēc, ka attiecīgais atbalsts varētu piešķirt reālas priekšrocības vai radīt neizdevīgāku situāciju kopējā tirgū ne ātrāk kā datumā, kurā Komisija nolemj apstiprināt vai neapstiprināt attiecīgo atbalstu.
61 Turpretim attiecībā uz iepriekš nepaziņotiem un prettiesiski izmaksātiem atbalstiem ir piemērojamas tās materiālo tiesību normas, kas bija spēkā brīdī, kad atbalsts tika izmaksāts, jo šāda atbalsta radītās priekšrocības un neizdevīgākā situācija faktiski iestājas brīdī, kad attiecīgais atbalsts tiek izmaksāts (Vispārējās tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedums lietā T‑348/04 SIDE/Komisija, Krājums, II‑625. lpp., 58.–60. punkts).
62 No minētā izriet, ka Komisijai šajā gadījumā nevar pārmest, ka tā nav piemērojusi Regulu Nr. 1177/2002, jo paredzētais atbalsts tika paziņots un netika izmaksāts. Faktiski priekšrocības un neizdevīgākā situācija paziņotā pasākuma rezultātā nevarēja iestāties līdz apstrīdētā lēmuma – kas tika pieņemts pēc datuma, kad Regula Nr. 1177/2002 zaudēja spēku, proti, 2005. gada 31. martā, – pieņemšanai.
63 Arguments, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1177/2002 4. pantā ir paredzēts, ka šī regula ir piemērojama attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti līdz 2005. gada 31. martam, neatspēko secinājumu, ka Regula Nr. 1177/2002 nebija piemērojama attiecībā uz paziņoto pasākumu. Regulas Nr. 1177/2002 4. pantā, tāpat kā šīs regulas 2. pantā, ir precizēti materiālie nosacījumi, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai Komisija saskaņā ar šo regulu varētu pieņemt lēmumu, ar kuru attiecīgais atbalsts tiek atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu. Tomēr minētās regulas piemērošanu laikā regulē tās 5. pants un šī sprieduma 57.–60. punktā izklāstītie principi.
64 Protams, fakts, ka datums, kas nosaka piemērojamās materiālo tiesību normas, atbilst, runājot par paziņoto un neizmaksāto atbalstu, datumam, kad Komisija pieņēma lēmumu par minētā atbalsta saderīgumu, nozīmē, ka šī iestāde var, ietekmējot paziņotā atbalsta pasākuma pārbaudes ilgumu, panākt, ka tiek piemērota tāda materiālo tiesību norma, kas ir stājusies spēkā pēc tam, kad par minēto pasākumu tika paziņots Komisijai. Tomēr ar šādu situāciju, kāda, starp citu, šajā gadījumā nepastāv, jo paziņotais pasākums tika paziņots pēc tam, kad Regula Nr. 1177/2002 bija zaudējusi spēku, nedrīkst pamatot atkāpi no principa, saskaņā ar kuru jaunas materiālo tiesību normas kopš to stāšanās spēkā regulē jebkādas situāciju, kas radušās saskaņā ar agrākām normām, sekas nākotnē.
65 Šajā ziņā ir jāteic, ka iespēja Komisijai izvēlēties piemērot vai nu jauno normu, vai agrāko normu ir ierobežota un līdzsvarota, pirmkārt, ar faktu, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz datumu, kādā tās paziņo par atbalsta pasākumiem, un, otrkārt, ar faktu, ka Regulas Nr. 659/1999 4. pantā Komisija atbilstoši labas pārvaldības principam tiek mudināta rīkoties rūpīgi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā T‑176/01 Ferriere Nord/Komisija, Krājums, II‑3931. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Ar faktu – ka dalībvalstīm, lai tās varētu piemērot Regulu Nr. 1177/2002, bija jāpaziņo par paredzētajiem atbalsta pasākumiem līdz brīdim, kad minētā regula zaudēja spēku un pirms tika parakstīti visi līgumi, attiecībā uz kuriem varēja tikt piešķirts atbalsts, – nevar apšaubīt principu, kas regulē materiālo tiesību normu piemērojamību laikā, piemērošanu attiecībā uz Savienības sistēmu, ar kuru tiek kontrolēti valsts atbalsti. Valsts atbalsta pasākumu iepriekšējās kontroles sistēmai ir raksturīgs tas, ka paziņojumiem obligāti ir jāietver vērtējumi attiecībā uz paredzamo atbalstu kopējām summām. It īpaši tā tas ir gadījumā, kad runa ir par pasākumu, kas attiecas uz tādu operatīvo atbalstu kā šajā gadījumā.
67 Ņemot vērā visu iepriekš minēto un nepastāvot pārejas noteikumiem, kas paplašina Regulas Nr. 1177/2002 piemērojamību laikā, otrais pamats ir pilnībā jānoraida.
Par trešo pamatu – EKL 87., 88. un 253. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
68 Itālijas Republika apgalvo, ka, pat pieņemot, ka paziņotais pasākums būtu jāuzskata par jaunu atbalstu, jo tas neietilpst Regulas Nr. 1177/2002 piemērošanas jomā, Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 2. un 3. punkta, kā arī 88. panta 3. punkta noteikumus, tāpēc ka apstrīdētajā lēmumā tā faktiski nav izvērtējusi, vai paziņoto pasākumu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 2. un 3. punktā minētajiem izņēmumiem, it īpaši tiem, kas precizēti EKL 87. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā.
69 Komisija faktiski esot uzskatījusi, ka paziņotais pasākums nav saderīgs ar kopējo tirgu tikai tāpēc, ka Regula Nr. 1177/2002 bija zaudējusi spēku un uz šo pasākumu neattiecās neviena no hipotēzēm, kas ietvertas šī sprieduma 12. punktā minēto Valsts pamatnostādņu par atbalstu kuģu būves nozarei 3.1. un 3.2. nodaļā.
70 Saskaņā ar Itālijas Republikas teikto no judikatūras izriet, ka Komisijai vienmēr pēc savas ierosmes ir jāizvērtē atbalsta iespējamais saderīgums EKL 87. panta 2. un 3. punkta izpratnē, izņemot gadījumos, kad pastāv acīmredzami apstākļi, kas liedz attiecīgajai shēmai jebkādu pamatojumu. Šī pēdējā hipotēze šajā gadījumā nepastāvot, jo paziņotais pasākums esot ietvēris tikai atbalsta shēmas, kas jau tikusi atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un attiecībā uz kuru visi pārējie nosacījumi palikuši nemainīgi, refinansēšanu.
71 Katrā ziņā Itālijas Republika piebilst, ka administratīvās procedūras laikā tā ir centusies vērst Komisijas uzmanību uz faktu, ka paziņotais pasākums bija nepieciešams, lai panāktu vienlīdzīgu konkurenci starp visiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem ir tiesības saņemt atbalstu. Tāpat tā uzsver, ka atbalsta neesamība varēja izraisīt kuģu būvētavu slēgšanu. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot sniegusi nevienu atbilstošu atbildi uz šiem priekšlikumiem.
72 Turklāt Itālijas Republika prasa Vispārējai tiesai pašai novērtēt paziņoto pasākumu un atzīt to par saderīgu ar kopējo tirgu.
73 Tāpat Itālijas Republika, pamatojoties uz tiem pašiem iemesliem, kādi ir izklāstīti šī sprieduma 68.–71. punktā, apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 26. apsvērumā izklāstītais pamatojums ir nepietiekams, kas, pēc tās domām, nozīmē EKL 253. panta pārkāpumu. Šajā ziņā tā atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru, lai ievērotu tās pienākumu norādīt pamatojumu, Komisijai ir jānorāda konkrēti, nevis vispārīgi apstākļi.
74 Visbeidzot, tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts arī pamatojums, jo Komisija paziņoto pasākumu ir izvērtējusi, savā analīzē neņemot vērā 2004. gada shēmu, uz kuru attiecās paziņotais pasākums.
75 Komisija prasa pamatu noraidīt.
Vispārējās tiesas vērtējums
76 Vispirms kā nepieņemams ir jānoraida Itālijas Republikas prasījums, kurā tā lūdz Vispārējo tiesu atzīt, ka paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tā kā Tiesas kontrole saskaņā ar EKL 230. pantu attiecas tikai uz apstrīdētā lēmuma likumību, tad Vispārējā tiesa nevar grozīt apstrīdēto lēmumu vai pieņemt tā vietā jaunu lēmumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I‑10505. lpp., 141. punkts). No minētā izriet, ka šajā gadījumā Vispārējai tiesai ir jāizvērtē vienīgi apstrīdētā lēmuma likumība, ņemot vērā iebildumus, kurus Itālijas Republika ir skaidri izvirzījusi attiecībā pret šo lēmumu.
77 Turklāt, pieņemot, ka minētais prasījums būtu jāsaprot kā lūgums atcelt apstrīdēto lēmumu, tāpēc ka ar to esot pārkāpti vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi, tas tiks apskatīts, izvērtējot ceturto pamatu.
78 Attiecībā uz iebildumu par to, ka apstrīdētā lēmuma 26. apsvērumā neesot sniegts pietiekams pamatojums, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas prasīts EKL 253. pantā, jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un neapšaubāmi jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kas pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, lai ieinteresētajām personām ļautu iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību, kā arī interesi saņemt izskaidrojumu, kāda var būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu aplūkoti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība EKL 230. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑341/06 P un C‑342/06 P Chronopost/UFEX u.c., Krājums, I‑4777. lpp., 88. punkts un tajā minētā judikatūra).
79 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka gan Itālijas Republikai, gan Vispārējai tiesai, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 11. un 25.–35. apsvērumā izklāstītos apgalvojumus, ir iespējams izprast Komisijas pamatojumu vērtējumā par paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu. No apstrīdētā lēmuma 11. un 26. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka Regula Nr. 1177/2002 bija zaudējusi spēku 2005. gada 31. martā un ka tā nebija piemērojama attiecībā uz paziņoto pasākumu. Apstrīdētā lēmuma 29. un 30. apsvērumā Komisija kā neatbilstošus nav ņēmusi vērā tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principus tāpēc, ka tā ar 2004. gada lēmumu par apstiprināšanu nebija sniegusi nekādu garantiju attiecībā uz 2004. gada shēmai piešķiramā budžeta iespējamu un vēlāku palielināšanu. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 31. un nākamajos apsvērumos Komisija izsmeļoši ir izklāstījusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka Itālijas Republikas minētā judikatūra šajā gadījumā nav piemērojama.
80 Ņemot vērā šī sprieduma 78. punktā minēto judikatūru, apstrīdētā lēmuma 11. un 25.–35. apsvērumu, kā arī to, ka šajā gadījumā Itālijas Republikai bija jāpierāda, ka paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu (skat. turpinājumā 83.–85. punktu), iebilde par nepietiekamu pamatojumu ir jānoraida kā nepamatota.
81 Apgalvojums, ka Komisija paziņoto pasākumu ir izvērtējusi, neiekļaujot savā analīzē 2004. gada shēmu, ir jānoraida kā nepamatots. No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija patiešām uzskatīja, ka sākotnējais budžets EUR 10 miljonu apmērā ir bijis 2004. gada shēmas neatņemama sastāvdaļa, jo tā secināja, ka šī budžeta palielināšana nozīmētu izmaiņas pastāvošajā atbalstā (apstrīdētā lēmuma 7.–9. un 11. apsvērums). Tiktāl, ciktāl šis iebildums ir jāsaprot tā, ka ar to tiek apstrīdēts minētais secinājums, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa to jau ir apstiprinājusi pirmā pamata izvērtēšanas ietvaros.
82 Arī iebildums, saskaņā ar kuru Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nenovērtējot, vai paziņoto pasākumu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem izņēmumiem, it īpaši tiem, kas precizēti EKL 87. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā, ir jānoraida kā nepamatots.
83 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kad Komisija nolemj uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, dalībvalstij un potenciālā valsts atbalsta saņēmējam ir jāsniedz savi argumenti, kas pierādītu, ka atbalsta projekts atbilst saskaņā ar Līgumu paredzētajiem izņēmumiem, jo formālās izmeklēšanas procedūras mērķis tieši ir sniegt Komisijai pietiekamu informāciju par visiem lietas apstākļiem. Kaut arī Komisijai, kad tā uzsāk formālo procedūru, ir skaidri jāizsaka šaubas par atbalsta saderīgumu, lai ļautu dalībvalstij un ieinteresētajām personām labāk uz tām atbildēt, tomēr tieši persona, kas lūdz piešķirt atbalstu, ir tā, kurai ir jākliedē šīs šaubas un jāpierāda, ka atbalsta projekts atbilst piešķiršanas nosacījumiem (skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Ferriere Nord/Komisija, 93. un 94. punkts un tajos minētā judikatūra).
84 Tāpat saskaņā ar minēto judikatūru, kaut arī EKL 88. panta 2. punktā ir noteikts, ka Komisijai pirms lēmuma pieņemšanas ir jāiegūst informācija no ieinteresētajām personām, šādas informācijas neesamības gadījumā ar šo tiesību normu netiek aizliegts secināt, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu. It īpaši Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamos faktiskos vai tiesiskos elementus, kas tai būtu varējuši tikt sniegti administratīvā procesa laikā, bet netika sniegti, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas ierosmes un ar pieņēmumu palīdzību pārbaudīt, kādi fakti tai varēja tikt iesniegti (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 14. janvāra spriedumu lietā T‑109/01 Fleuren Compost/Komisija, Recueil, II‑127. lpp., 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).
85 Lēmuma valsts atbalsta jomā likumība ir jāizvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī, un neviens nevar Savienības tiesā atsaukties uz faktiem, kas nav tikuši izvirzīti EKL 88. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras laikā (šajā ziņā skat. iepriekš 84. punktā minēto spriedumu lietā Fleuren Compost/Komisija, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Šajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma 26. un 27. apsvērumā ir norādījusi, ka Itālijas Republika administratīvajā procesā, lai pamatotu savu prasību atļaut paziņoto pasākumu, atsaucās uz Regulu Nr. 1177/2002 un tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principiem. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 25.–36. apsvēruma izriet, ka Komisija patiešām ir izvērtējusi un atspēkojusi argumentus un judikatūru, ko šajā ziņā bija izvirzījusi Itālijas Republika.
87 Tiesas sēdē Vispārējā tiesa aicināja Itālijas Republiku precizēt atbilstošos papildu elementus, kurus tā esot iesniegusi Komisijai administratīvajā procesā, bet kurus pēdējā minētā esot atteikusies izvērtēt. Tomēr jākonstatē, ka Itālijas Republika nevarēja atsaukties uz argumentiem, kurus Komisija apstrīdētajā lēmumā nebūtu izvērtējusi un atspēkojusi.
88 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešais pamats ir pilnībā jānoraida.
Par ceturto pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
89 Itālijas Republika apgalvo, ka, pat pieņemot, ka paziņotais pasākums nebija saderīgs ar kopējo tirgu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai tas esot bijis jāapstiprina saskaņā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principiem.
90 Tā kā 2004. gada lēmumā par apstiprināšanu budžetam, kāds tika piešķirts kuģu būvētavām paredzētajam atbalstam, neesot bijusi piešķirta nekāda nozīme, Itālijas Republika un atbalsta shēmas galīgie saņēmēji likumīgi esot varējuši paļauties uz to, ka Komisija apstiprinās paziņoto pasākumu, tā kā tas bija iekļauts 2004. gada shēmā, jo ar to tikai esot ticis palielināts kopējais budžets, neizdarot nekādas citas izmaiņas minētās shēmas piemērošanas nosacījumos.
91 Tāpat Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo apstrīdētais lēmums esot nozīmējis, ka noteiktas kuģu būvētavas nevarēs izmantot atbalsta shēmu, kaut arī tās atradās faktiski un tiesiski identiskā situācijā tai, kādā atradās personas, kas faktiski bija izmantojušas atbalsta shēmu.
92 Ar paziņoto pasākumu Itālijas Republika tieši esot vēlējusies vēlreiz piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu. Tā esot palielinājusi attiecīgajai atbalsta shēmai piešķiramo kopējo budžetu, lai nevienai kuģu būvētai, kas ir noslēgusi kuģu būves līgumu un kas ir tiesīga izmantot minēto atbalsta shēmu, netiktu atņemtas tiesības nepietiekama finansējuma dēļ.
93 Komisija prasa pamatu noraidīt.
Vispārējās tiesas vērtējums
94 Vispirms ir jāuzsver, ka pieņēmums, uz kuru daļēji ir balstīts Itālijas Republikas pamats, proti, ka 2004. gada lēmumā par apstiprināšanu neesot bijusi piešķirta nekāda nozīme budžetam, kāds tika piešķirts atbalstiem, kas paredzēts kuģu būvētavām, jau ir ticis noraidīts šī sprieduma 42. punktā.
95 Tāpēc apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, nevar tikt atbalstīts, jo nav iespējams atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu bez precīziem apstiprinājumiem no attiecīgās iestādes puses (Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑273/01 Innova Privat‑Akademie/Komisija, Recueil, II‑1093. lpp., 26. punkts).
96 Turklāt ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 1177/2002 nav ietverti ne noteikumi, kas atbrīvotu dalībvalstis no paziņošanas pienākuma saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, ne arī noteikumi, ar kuriem tiktu izmainīta definīcija ar šo pienākumu saistītiem jēdzieniem, piemēram, jēdzienam “pastāvoša atbalsta izmainīšana”. Tieši pretēji, šajā regulā ir paredzēts, ka tā ir piemērojama, ja ir ievēroti EKL 88. panta un Regulas Nr. 659/1999 noteikumi. Tāpēc 2004. gada lēmums par apstiprināšanu, kas ir pamatots ar Regulu Nr. 1177/2002, nekādi nevarēja radīt tiesisko paļāvību par kaut ko tādu, kas pārsniegtu minētajā lēmumā skaidri izklāstīto, proti, atļauju Itālijas Republikai piešķirt atbalstus par kopējo summu EUR 10 miljoni.
97 Runājot par argumentu, kas ir balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jāuzsver, ka tas ir acīmredzami nepamatots. Fakts, ka Regula Nr. 1177/2002 nav piemērojama attiecībā uz paziņoto pasākumu, izriet no tiesību normas piemērošanas, nevis no rīcības brīvības izmantošanas. Tādējādi iemesls, kāpēc līgumiem, uz kuriem attiecas paziņotais pasākums, nevar piemērot atbalstu saskaņā ar Regulu Nr. 1177/2002, ir saistīts tikai ar šīs pašas regulas pagaidu raksturu un faktu, ka Itālijas Republika nepaziņoja par attiecīgo pasākumu, kā rezultātā Komisija varēja pieņemt lēmumu līdz brīdim, kad minētā regula zaudēja spēku.
98 Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu – sacīkstes principa neievērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
99 Itālijas Republika pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā esot ņēmusi vērā SII ieteikumu attiecībā uz Regulu Nr. 1177/2002, pirms tam administratīvajā procesā šajā jautājumā nenodrošinot uz sacīkstes principu balstītas diskusijas ar Itālijas iestādēm. Tāpēc saskaņā ar Itālijas Republikas teikto Komisija neesot varējusi pamatot savu lēmumu ar procedūru SII un ar tās iznākumu. Fakts, ka tā administratīvajā procesā izvirzīja jautājumu par procedūru SII, neesot atbilstošs, jo tā šādi esot rīkojusies pilnības nolūkā, lai uzsvērtu, ka šī procedūra nepārtrauc ne Regulas Nr. 1177/2002, ne paziņotā pasākuma piemērošanu.
100 Komisija prasa pamatu noraidīt.
Vispārējās tiesas vērtējums
101 Jāatgādina, ka ar 2008. gada 7. jūlija vēstuli Itālijas Republika paziņoja Komisijai, ka, pēc tās domām, procedūra SII attiecībā uz Regulu Nr. 1177/2002 nevar kavēt kuģu būvētavas, kas atbalsta pieteikumu iesniegušas pirms šīs procedūras beigām, saņemt atbalstu saskaņā ar Regulu Nr. 1177/2002 un 2004. gada atbalsta shēmu.
102 Apstrīdētā lēmuma 35.–37. apsvērumā Komisija ir atbildējusi uz šo apgalvojumu. Šajā ziņā tā ir norādījusi, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regula Nr. 1177/2002 ir jāinterpretē, pēc iespējas ņemot vērā Kopienas pienākumus PTO. Turpinājumā tā ir konstatējusi, ka procedūra SII, uz kuru atsaukusies Itālijas Republika savā 2008. gada 7. jūlija vēstulē, lika SII 2005. gada 20. jūnijā secināt, ka ar Regulu Nr. 1177/2002 un dažādām valsts shēmām, ar kurām tā tikusi piemērota, ir pārkāptas PTO normas. Tālāk Komisija ir norādījusi, ka Kopiena 2005. gada 20. jūlijā informēja PTO par to, ka Regula Nr. 1177/2002 2005. gada 31. martā ir zaudējusi spēku un ka dalībvalstis tāpēc vairs nevar piešķirt atbalstus saskaņā ar šo regulu. Komisija šajā ziņā ir secinājusi, ka minētais paziņojums bija Kopienas solījums PTO vairs nepiemērot Regulu Nr. 1177/2002.
103 Ņemot vērā šos faktus, Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ievērojusi sacīkstes principu. Tieši pretēji, atbildot uz Itālijas Republikas apgalvojumu, Komisija ir ievērojusi tās tiesības uz aizstāvību, it īpaši tiesības tikt uzklausītai. Fakts, ka šī atbilde ietvēra secinājumu, ko Komisija bija izdarījusi no procedūras SII iznākuma, neatspēko šo apsvērumu, jo Itālijas Republika bija tā, kas savā 2008. gada 7. jūlija vēstulē izvirzīja jautājumu par minētās procedūras ietekmi uz Regulas Nr. 1177/2002 piemērošanu.
104 Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.
Par sesto pamatu – PTO normu ņemšanu vērā, izvērtējot paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu
Lietas dalībnieku argumenti
105 Ar šo pamatu Itālijas Republika apgalvo, ka, izvērtējot paziņotā pasākuma saderīgumu ar PTO normām, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Izvērtējot tādu valsts atbalsta projektu saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, kāds ir šajā gadījumā, Komisija varēja pamatot savu vērtējumu tikai ar tiem apsvērumiem, kas precizēti EKL 87. pantā.
106 Tāpat Itālijas Republika uzsver, ka jautājums par to, vai atbalsta shēma nav potenciāli saderīga ar PTO normām, ir jāatrisina Tiesai EKL 226. pantā paredzētās procedūras ietvaros.
107 No minētā izriet, ka Komisija, novērtējot paziņotā pasākuma saderīgumu ar PTO normām, esot rīkojusies ārpus savas kompetences robežām un pārkāpusi EKL 88. panta 3. punkta, kā arī 87. un 226. panta noteikumus.
108 Komisija apstrīd apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā esot izvērtējusi paziņotā pasākuma saderīgumu ar PTO normām.
Vispārējās tiesas vērtējums
109 Jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka paziņotais pasākums nav saderīgs ar kopējo tirgu, ņemot vērā, pirmkārt, faktu, ka Regula Nr. 1177/2002 bija zaudējusi spēku, un, otrkārt, faktu, ka lēmumam par saderīgumu nebija cita juridiskā pamata.
110 Apstrīdētā lēmuma 37. apsvērumā Komisija, atbildot uz Itālijas Republikas argumentu, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 35. apsvērumā, ir norādījusi, ka Kopiena 2005. gada 20. jūlijā informēja PTO par to, ka Regula Nr. 1177/2002 2005. gada 31. martā ir zaudējusi spēku un ka dalībvalstis tāpēc vairs nevar piešķirt atbalstus saskaņā ar šo regulu. Komisija šajā ziņā ir secinājusi, ka minētais paziņojums bija Kopienas solījums PTO vairs nepiemērot Regulu Nr. 1177/2002.
111 Tāpēc apstrīdētā lēmuma 26. un 37. apsvēruma kopīga interpretācija liecina, ka šajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā, ka secinājums par paziņotā pasākuma nesaderīgumu ar kopējo tirgu ir atsevišķs, autonoms un attiecībā uz vērtējumu par Kopienas atbildību pret PTO agrāks vērtējums, iespējama paziņotā pasākuma apstiprināšana būtu gan nesaderīga ar kopējo tirgu, gan pretrunā Kopienas solījumam PTO.
112 No minētā izriet, ka prasītājas izvirzīto sesto pamatu nevar atbalstīt.
Par septīto pamatu, kas izriet no tā, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz paziņojumu PTO
Lietas dalībnieku argumenti
113 Itālijas Republika apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav likumīgs tiktāl, ciktāl tas ir balstīts uz paziņojumu PTO, kurā ir atzīts, ka dalībvalstis vairs nevar piešķirt atbalstus, pamatojoties uz Regulu Nr. 1177/2002, jo 2005. gada 31. martā tā ir zaudējusi spēku.
114 Šajā ziņā Itālijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka tā vispār nav bijusi informēta par paziņojumu PTO, kam būtu vajadzējis kavēt Komisiju ņemt šo paziņojumu vērā apstrīdētā lēmuma pieņemšanā.
115 Otrkārt, Itālijas Republika apgalvo, ka minētais paziņojums katrā ziņā neesot ļāvis Komisijai atteikties apstiprināt paziņoto pasākumu. Ar paziņojumu PTO Komisija tikai esot paziņojusi, ka tā nepagarinās Regulas Nr. 1177/2002 spēkā esamības termiņu. Tāpēc dalībvalstīm esot ticis liegts piešķirt atbalstu uzņēmumiem attiecībā uz tiem kuģu būves līgumiem, kas tika noslēgti pēc 2005. gada 31. marta. Taču paziņojums PTO tās neesot atbrīvojis no pienākuma ievērot tiesības uz atbalstu, kuras uzņēmumi ieguvuši, pamatojoties uz līgumiem, kas noslēgti līdz 2005. gada 31. martam.
116 Komisija prasa pamatu noraidīt.
Vispārējās tiesas vērtējums
117 Jāteic, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir precizēts, ka paziņotais pasākums nevar tikt īstenots, jo tas nav saderīgs ar kopējo tirgu.
118 Kā tika uzsvērts šī sprieduma 111. punktā, apstrīdētajā lēmumā ietvertajai atsaucei uz paziņojumu PTO ir tikai viens mērķis – atbildot uz Itālijas Republikas jautājumiem un pilnības nolūkā norādīt, ka paziņotā pasākuma iespējama apstiprināšana turklāt būtu pretrunā Kopienas saistībām attiecībā pret PTO. No apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma izriet, ka, izdarot secinājumu, ka paziņotais pasākums nav saderīgs ar kopējo tirgu, Komisija nekādā ziņā nav balstījusies uz paziņojumu PTO.
119 No minētā izriet, ka paziņojums PTO katrā ziņā neietekmē apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu.
120 Tādējādi ir jāsecina, ka arī septīto pamatu nevar atbalstīt.
121 Līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
122 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Papasavvas | Wahl |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 3. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normasII – 2
Tiesvedības priekšvēstureII – 4
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumiII – 5
Juridiskais pamatojumsII – 6
Par pirmo pamatu – paziņojumu par kļūdainu kvalifikāciju par jaunu atbalstuII – 6
Lietas dalībnieku argumentiII – 6
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 8
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1177/2002 pārkāpumuII – 10
Lietas dalībnieku argumentiII – 10
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 11
Par trešo pamatu – EKL 87., 88. un 253. panta pārkāpumuII – 13
Lietas dalībnieku argumentiII – 13
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 14
Par ceturto pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumuII – 17
Lietas dalībnieku argumentiII – 17
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 17
Par piekto pamatu – sacīkstes principa neievērošanuII – 18
Lietas dalībnieku argumentiII – 18
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 18
Par sesto pamatu – PTO normu ņemšanu vērā, izvērtējot paziņotā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirguII – 19
Lietas dalībnieku argumentiII – 19
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 20
Par septīto pamatu, kas izriet no tā, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz paziņojumu PTOII – 20
Lietas dalībnieku argumentiII – 20
Vispārējās tiesas vērtējumsII – 21
Par tiesāšanās izdevumiemII – 21