VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2018. gada 12. decembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Gan oriģinālā, gan ģenēriskā perindoprila, proti, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai paredzētu zāļu, tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. un 102. panta pārkāpums – Nolīgumi, kuru mērķis ir kavēt vai liegt perindoprila ģenērisko versiju ienākšanu tirgū – Meitasuzņēmuma dalība tādā pārkāpumā, ko izdarījis tā mātesuzņēmums – Atzīšana par vainojamu pārkāpumā – Solidāra atbildība – Naudas soda maksimālais apmērs

Lietā T‑677/14

Biogaran, Colombes (Francija), ko pārstāv T. Reymond, O. de Juvigny un J. Jourdan, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Castilla Contreras, T. Vecchi un B. Mongin, vēlāk – F. Castilla Contreras, B. Mongin un C. Vollrath, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas celta uz LESD 263. panta pamata un kurā primāri ir lūgts atcelt Komisijas 2014. gada 9. jūlija Lēmumu C(2014) 4955 final par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39612 – Perindoprils (Servier)), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un pakārtoti samazināt prasītājai ar minēto lēmumu uzliktā naudas soda apmēru,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise] un R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos],

sekretāre Dž. Predonsani [G. Predonzani], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2017. gada 5. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Par perindoprilu

1        Servier grupa, ko veido Servier SAS un vairāki meitasuzņēmumi (turpmāk tekstā atsevišķi vai kopā – “Servier”), izstrādāja perindoprilu – zāles izmantošanai sirds un asinsvadu medicīnā, kuras galvenokārt ir paredzētas paaugstināta asinsspiediena un sirds mazspējas ārstēšanai, izmantojot angiotensīnu konvertējoša enzīma (turpmāk tekstā – “AKE”) inhibēšanas mehānismu.

2        Perindoprila aktīvā farmaceitiskā sastāvdaļa (turpmāk tekstā – “AFS”), proti, bioloģiski aktīvā ķīmiskā viela, kas izraisa paredzēto ārstniecisko iedarbību, ir sāls formā. Sākotnēji izmantotā sāls bija erbumīns (jeb terc‑butilamīns), kas – tā procesa dēļ, kuru Servier izmanto tā sintēzei, – ir kristāliskā formā.

1.      Molekulas patents

3        Perindoprila molekulas patents (patents EP0049658, turpmāk tekstā – “patents 658”) Eiropas Patentu iestādē (EPI) tika iesniegts 1981. gada 29. septembrī. Patenta 658 termiņam bija jābeidzas 2001. gada 29. septembrī, taču tā aizsardzība vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tai skaitā Apvienotajā Karalistē, tika pagarināta līdz 2003. gada 22. jūnijam, kā atļauts Padomes Regulā (EEK) Nr. 1768/92 (1992. gada 18. jūnijs) par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm (OV 1992, L 182, 1. lpp.). Francijā patenta 658 aizsardzība tika pagarināta līdz 2005. gada 22. martam, bet Itālijā – līdz 2009. gada 13. februārim.

2.      Sekundārie patenti

4        1988. gadā Servier turklāt pieteica EPI vairākus patentus, kuri attiecās uz perindoprila molekulu ražošanas procesiem un kuru termiņš beidzās 2008. gada 16. septembrī, proti, patentu EP0308339, EP0308340, EP0308341 un EP0309324 (turpmāk tekstā attiecīgi – “patents 339”, “patents 340”, “patents 341” un “patents 324”).

5        2001. gadā Servier iesniedza EPI pieteikumus jauniem ar erbumīna un tā ražošanas procesiem saistītiem patentiem, kuru skaitā bija patents EP1294689 (saukts par “beta patentu”, turpmāk tekstā – “patents 689”), patents EP1296948 (saukts par “gamma patentu”, turpmāk tekstā – “patents 948”) un patents EP1296947 (saukts par “alfa patentu”, turpmāk tekstā – “patents 947”). Patents 947, kas attiecas erbumīna sāls alfa kristālisko formu un tās ražošanas procesu, tika pieteikts 2001. gada 6. jūlijā, un EPI to piešķīra 2004. gada 4. februārī.

3.      Otrās paaudzes perindoprils

6        Sākot no 2002. gada, Servier sāka izstrādāt otrās paaudzes perindoprilu, kurš tiek ražots no sāls, kas nav erbumīns, proti, no arginīna. Šim arginīna perindoprilam bija jārada uzlabojumi saistībā ar uzglabāšanas ilgumu, palielinot to no diviem gadiem līdz trim gadiem, saistībā ar stabilitāti, ļaujot izmantot tikai vienu iepakojuma veidu visās klimatiskajās zonās, un saistībā ar uzglabāšanu, jo vairs nebūtu vajadzīgi nekādi īpaši uzglabāšanas apstākļi.

7        2003. gada 17. februārī Servier iesniedza Eiropas patenta pieteikumu attiecībā uz arginīna perindoprilu (patents EP1354873B, turpmāk tekstā – “patents 873”). Patents 873 tika piešķirts 2004. gada 17. jūlijā, un tā termiņa beigu datums bija 2023. gada 17. februāris. Arginīna perindoprils Savienības tirgos tika laists kopš 2006. gada.

B.      Par prasītāju

8        Biogaran (turpmāk tekstā – “prasītāja” vai “Biogaran”) ir sabiedrība, kas pilnībā pieder Laboratoires Servier SAS, kura savukārt pieder Servier SAS; Biogaran ir dibināta 1996. gadā, un tā ir ģenērisko zāļu sabiedrība, kura veic izplatīšanas darbību gandrīz tikai Francijā.

C.      Niche darbības, kas saistītas ar perindoprilu

9        Ģenērisko zāļu sabiedrība Niche Generics Ltd (turpmāk tekstā – “Niche”) pārņēma visas Bioglan Generics Ltd saistības un pienākumus, pamatojoties uz izstrādes uz licences nolīgumu, kuru tā 2001. gada 26. martā bija noslēgusi ar Medicorp Technologies India Ltd (turpmāk tekstā – “Medicorp”), kuras pēctece ir Matrix Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Matrix”), lai tirgotu perindoprilu ģenēriskajā formā (turpmāk tekstā – “Niche un Matrix nolīgums”). Niche un Matrix nolīgumā bija noteikts, ka abas sabiedrības Savienībā tirgo ģenērisku perindoprilu, un tajā bija precizēts, ka Matrix galvenais uzdevums bija perindoprila AFS izstrāde un piegāde, savukārt Niche galvenais uzdevums bija to pasākumu veikšana, kuri ir nepieciešami, lai saņemtu tirdzniecības atļaujas (TA), kā arī komerciālā stratēģija.

10      2003. gada aprīlī Matrix iesniedza perindoprila AFS paraugu, kā arī atbilstošās aktīvās vielas reģistrācijas pamatlietu [Active Substance Master File], lai Niche varētu sagatavot TA pieteikumus.

11      Savukārt Niche mātesuzņēmums Unichem Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Unichem”) bija atbildīgs par perindoprila ražošanu tā galīgajā farmaceitiskajā formā, pamatojoties uz nolīgumu par perindoprila tablešu izstrādi un ražošanu, kas 2003. gada 27. martā ir noslēgts ar Medicorp (pašlaik – Matrix), kura apņēmās izstrādāt perindoprila AFS un tai to iesniegt.

D.      Par strīdiem saistībā ar perindoprilu

1.      Procesi EPI

12      Desmit ģenērisko zāļu ražotājas, kuru skaitā bija Niche, 2004. gadā iesniedza iebildumu EPI pret patenta 947 reģistrāciju, lai panāktu tā pilnīgu atcelšanu, atsaucoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un izgudrojuma apraksta nepietiekamību. Tomēr 2005. gada 9. februārī Niche izstājās no iebildumu procedūras.

13      2006. gada 27. jūlijā EPI Iebildumu nodaļa apstiprināja patenta 947 spēkā esamību pēc Servier sākotnējo patenta pretenziju nelieliem grozījumiem (turpmāk tekstā – “EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums”). Septiņas sabiedrības pārsūdzēja šo lēmumu. Ar 2009. gada 6. maija lēmumu EPI Tehnisko sūdzību palāta atcēla EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un atcēla patentu 947. Pārskatīšanas pieteikums, ko Servier iesniedza par šo lēmumu, tika noraidīts 2010. gada 19. martā.

14      2004. gada 11. augustā Niche iesniedza iebildumu arī EPI attiecībā uz patentu 948, taču izstājās no procedūras 2005. gada 14. februārī.

2.      Tiesvedības valstu tiesās

15      Patenta 947 spēka esamību ģenērisko zāļu sabiedrības apstrīdēja arī vairāku dalībvalstu tiesās, konkrēti Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē.

16      Apvienotajā Karalistē Servier 2004. gada 25. jūnijā pret Niche cēla prasību High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu tiesa), Apvienotā Karaliste) saistībā ar patenta pārkāpumu, atsaucoties uz saviem patentiem 339, 340 un 341, jo Niche Apvienotajā Karalistē bija iesniegusi TA pieteikumus saistībā ar perindoprila ģenērisko versiju, kura bija izstrādāta partnerībā ar Matrix, pamatojoties uz Niche un Matrix nolīgumu. 2004. gada 9. jūlijā Niche paziņoja Servier pretprasību par patenta 947 spēkā neesamību.

17      High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu tiesa)) tiesas sēde par apgalvotā pārkāpuma pamatotību visbeidzot tika noteikta 2005. gada 7. un 8. februārī, taču tā ilga tikai pusi dienas, jo Servier un Niche 2005. gada 8. februārī noslēdza izlīgumu, ar kuru tika izbeigta tiesvedība starp abām pusēm.

18      Niche informēja Matrix par šīs tiesvedības norisi, un Matrix tajā piedalījās, Niche vārdā iesniedzot procesuālos rakstus High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu tiesa)). Turklāt Servier 2005. gada 7. februārī nosūtīja Matrix oficiālu brīdinājumu, kurā Matrix tika pārmests, ka tā pārkāpj patentus 339, 340 un 341, un tika draudēts, ka tiks celta prasība par patenta pārkāpumu.

19      2004. gada rudenī Servier turklāt sāka apsvērt Niche iegādi. Tālab Servier uzdeva veikt sākotnēju auditu, kura pirmais posms tika pabeigts 2005. gada 10. janvārī – datumā, kurā tā iesniedza sākotnējo nesaistošo piedāvājumu iegādāties Niche kapitālu par summu apmērā no 15 līdz 45 miljoniem sterliņu mārciņu (GPB). Pēc sākotnējā audita otrā posma, kas norisinājās 2005. gada 21. janvārī, Servier 2005. gada 31. janvārī mutiski informēja Niche, ka tā vairs nevēlas turpināt Niche iegādi.

E.      Par izlīgumiem

1.      Par nolīgumiem, kas noslēgti starp Niche, Unichem, Matrix un Servier

20      Servier noslēdza virkni izlīguma nolīgumu patentu jomā ar vairākām ģenērisko zāļu ražotājām, ar kurām tā tiesājās par patentiem.

21      Servier 2005. gada 8. februārī noslēdza izlīguma nolīgumu ar Niche un Unichem (turpmāk tekstā –“izlīguma nolīgums” vai “Servier un Niche izlīguma nolīgums”). Nolīguma teritoriālā darbības joma attiecās uz visām valstīm, kurās pastāvēja patenti 339, 340, 341 un 947 (nolīguma 3. pants).

22      Izlīguma nolīgumā Niche un Unichem apņēmās neražot, neuzdot ražot, neuzglabāt, neimportēt, nepiegādāt, nepiedāvāt piegādāt un neturēt gatavībā ģenērisko perindoprilu, kas ražots vai nu atbilstoši Niche izstrādātajai procedūrai, kuru Servier uzskata par Apvienotajā Karalistē apstiprināto patentu 339, 340 un 341 pārkāpumu, vai atbilstoši būtiski tai līdzīgai procedūrai, vai atbilstoši kādai citai procedūrai, ar kuru var tikt pārkāpti patenti 339, 340 un 341 (turpmāk tekstā – “strīdīgā procedūra”) līdz vietējā līmenī beidzas šo patentu spēkā esamības termiņš (nolīguma 3. pants) (turpmāk tekstā – “netirgošanas noteikums”). Taču nolīgumā bija noteikts, ka tās var tirgot perindoprilu, kas ir ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, nepārkāpjot šos patentus, pēc minēto patentu termiņa beigām (nolīguma 4. un 6. pants). Niche turklāt bija pienākums līdz šo patentu spēkā esamības beigu datumam anulēt, izbeigt vai apturēt visus jau noslēgtos līgumus attiecībā uz perindoprilu, kas tiek ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, kā arī šā perindoprila TA pieteikumus (nolīguma 11. pants). Papildus tam Niche un Unichem apņēmās neiesniegt nevienu TA pieteikumu attiecībā uz perindoprilu, kas ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, un nepalīdzēt nevienai trešajai personai iegūt šādu TA (nolīguma 10. pants). Visbeidzot tām attiecībā uz patentiem 339, 340, 341, 947, 689 un 948 līdz to termiņa beigām – izņemot, lai aizstāvētos tiesvedībās par patenta pārkāpumu, – bija jāatturas no jebkādām prasībām par spēkā neesamību vai prasībām, ar kurām tiek lūgts konstatēt, ka nav noticis patenta pārkāpums (nolīguma 8. pants) (turpmāk tekstā – “neapstrīdēšanas noteikums”). Turklāt Niche nolēma atsaukt savus pret patentiem 947 un 948 EPI iesniegtos iebildumus (nolīguma 7. pants).

23      No savas puses Servier apņēmās, pirmkārt, pret Niche vai tās klientiem un Unichem necelt prasību par patenta pārkāpumu attiecībā uz patentiem 339, 340, 341 un 947 saistībā ar jebkādu iespējamu pārkāpuma darbību, kura būtu notikusi pirms nolīguma noslēgšanas (nolīguma 5. pants) (turpmāk tekstā – “pretenziju neizvirzīšanas noteikums”), un, otrkārt, pārskaitīt Niche un Unichem 11,8 miljonus GBP divos maksājumos (nolīguma 13. pants). Šī summa bija domāta kā pretizpildījums par Niche un Unichem saistībām un par “būtiskajām izmaksām un iespējamām saistībām, kas varētu rasties Niche un Unichem saistībā ar šo sabiedrību atbilstoši [strīdīgajai] procedūrai ražota perindoprila izstrādes programmas izbeigšanu”.

24      2005. gada 8. februārī Servier noslēdza izlīguma nolīgumu arī ar Matrix (turpmāk tekstā – “Matrix nolīgums”), kas aptvēra visas valstis, kurās pastāvēja patenti 339, 340, 341 un 947, izņemot vienu valsti, kura nav Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalsts (nolīguma 1. iedaļas 1. punkta xiii) apakšpunkts).

25      Matrix nolīgumā Matrix apņēmās neražot, neuzdot ražošanu, neuzglabāt, neimportēt, nepiedāvāt piegādāt vai neturēt gatavībā perindoprilu, kas ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, līdz vietējā līmenī beigsies šo patentu termiņš (nolīguma 1. un 2. pants). Taču nolīgumā bija noteikts, ka Matrix var tirgot perindoprilu, kas ir ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, nepārkāpjot šos patentus, pēc minēto patentu termiņa beigām (nolīguma 4. pants). Turklāt Matrix bija pienākums līdz šo patentu spēkā esamības beigu datumam vai vēlākais līdz 2005. gada 30. jūnijam anulēt, izbeigt vai apturēt visus savus jau noslēgtos līgumus, kuri attiecas uz perindoprilu, kas tiek ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, kā arī šā perindoprila TA pieteikumus (nolīguma 7. un 8. pants). Turklāt tā apņēmās neiesniegt nevienu TA pieteikumu attiecībā uz perindoprilu, kas ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, un nepalīdzēt nevienai trešajai personai iegūt šādu TA (nolīguma 6. pants). Visbeidzot Matrix attiecībā uz patentiem 339, 340, 341, 947, 689 un 948 līdz to termiņa beigām – izņemot, lai aizstāvētos tiesvedībās par patenta pārkāpumu, – bija jāatturas no jebkādām prasībām par spēkā neesamību vai prasībām, ar kurām tiek lūgts konstatēt, ka nav noticis patenta pārkāpums (nolīguma 5. pants).

26      Savukārt Servier apņēmās, pirmkārt, pret Matrix necelt prasību par patenta pārkāpumu attiecībā uz patentiem 339, 340, 341 un 947 saistībā ar jebkādu iespējamu pārkāpuma darbību, kura būtu notikusi pirms Matrix nolīguma noslēgšanas (nolīguma 3. pants), un, otrkārt, pārskaitīt Matrix 11,8 miljonus GBP divos maksājumos (nolīguma 9. pants). Šī summa bija domāta kā pretizpildījums par Matrix saistībām un par “būtiskajām izmaksām un iespējamajām saistībām, kas Matrix varētu rasties saistībā ar atbilstoši [strīdīgajai] procedūrai ražota perindoprila izstrādes programmas izbeigšanu”.

2.      Par nolīgumu starp Niche un Biogaran

27      2005. gada 8. februārī (diena, kurā tika noslēgts izlīguma nolīgums starp Servier un Niche) starp Niche un Biogaran tika noslēgts licences un apgādes nolīgums, atbilstoši kuram Niche nodod Biogaran trīs produktu reģistrācijas lietas (proti, “visu informāciju un/vai datus, ko Niche glabā attiecībā uz produktiem un kas ir nepieciešami TA iegūšanai”) un spēkā esošu tirdzniecības atļauju, savukārt Niche samaksā Biogaran summu 2,5 miljonu GBP apmērā (turpmāk tekstā – “Biogaran nolīgums”).

28      Atbilstoši Biogaran nolīgumam Niche apņēmās nodot Biogaran produkta reģistrācijas lietu, kura attiecās uz produktu A, Biogaran ekskluzīvai lietošanai nolūkā iegūt TA Francijā, Apvienotajā Karalistē un vienā valstī, kura neietilpst EEZ, un neekskluzīvai lietošanai – pārējā pasaules daļā. Savukārt abas pārējās reģistrācijas lietas attiecībā uz produktu B un produktu C tika nodotas neekskluzīvai lietošanai visur pasaulē. Konkrēti runājot par produktu B, Niche akceptēja nodot Biogaran savu attiecībā uz Franciju piešķirto TA. Biogaran nolīgumā bija paredzēts, ka pēc TA saņemšanas Biogaran bija jāpasūta no Niche attiecīgie produkti (nolīguma 2.2. pants). Pamatojoties uz nolīguma 2.5 pantu, Niche apņēmās sniegt Biogaran visus pārējos tās rīcībā vai kontrolē esošos materiālus un datus, kuri ietilpa atbilstošo TA iegūšanai vajadzīgajā produkta reģistrācijas lietā. Turklāt Biogaran bija pienākums darīt visu saprātīgi iespējamo, lai nodrošinātu, ka produkta vai produktu pasūtījumi tiek veikti atbilstošā brīdī, kas ļautu Niche saglabāt nemainīgu ražošanas ritmu visā šā nolīguma darbības laikā (nolīguma 4.1. pants). No otras puses, Biogaran nolīgumā bija paredzēts, ka šis nolīgums tiks automātiski izbeigts, ja TA netiks iegūtas 18 mēnešu laikā (nolīguma 14.4. pants). Tāpat nolīgumā bija paredzēts, ka nevienai pusei nav tiesību saņemt atlīdzinājumu, ja nolīgums tiek uzteikts atbilstoši tā 14.2 un 14.4 pantam.

29      Kā pretizpildījums par produktu reģistrācijas lietām Biogaran nolīguma 2.3. pantā bija paredzēts, ka Biogaran maksā summu 2,5 miljonu GBP apmērā, un noteikta maksāšanas kārtība, atbilstoši kurai Biogaran bija jāsamaksā Niche 1,5 miljoni GPB līdz vēlākais 2005. gada 14. februārim un 1 miljons GBP līdz 2005. gada 5. oktobrim, tajos pašos datumos, kuri Servier un Niche izlīguma nolīgumā bija paredzēti, lai veiktu maksājumu 11,8 miljonu GBP apmērā.

F.      Par nozares apsekojumu

30      2008. gada 15. janvārī Eiropas Kopienu Komisija izlēma uzsākt izmeklēšanu par farmācijas nozari, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 17. pantu, lai noskaidrotu, pirmkārt, iemeslus, kāpēc minētajā nozarē ir samazinājušās inovācijas, ņemot vērā tirgū laisto jauno zāļu skaitu, un, otrkārt, iemeslus, kāpēc noteiktas ģenēriskās zāles tirgū ir tikušas laistas novēloti.

31      2008. gada 28. novembrī Komisija publicēja sākotnējo ziņojumu par savas izmeklēšanas rezultātiem, par kuru pēc tam tika veikta sabiedriska apspriešana. 2009. gada 8. jūlijā tā pieņēma paziņojumu, kurā bija izklāstīts tās izmeklēšanas ziņojuma attiecībā uz farmācijas nozari kopsavilkums. Komisija šajā ziņojumā tostarp norādīja, ka ir jāturpina uzraudzīt izlīgumus tiesvedībās patentu jomā, kuri noslēgti starp oriģinālo zāļu uzņēmumiem un ģenērisko zāļu uzņēmumiem, lai labāk izprastu, kā šie izlīgumi tiek izmantoti, un identificētu izlīgumus, kas kavē ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū par ļaunu patērētājiem Savienībā un var tikt uzskatīti par konkurences noteikumu pārkāpumiem. Komisija pēc tam sagatavoja sešus ikgadējus ziņojumus par patentu jomā panāktu izlīgumu uzraudzību.

G.      Par administratīvo procedūru un apstrīdēto lēmumu

32      2008. gada 24. novembrī Komisija veica iepriekš nepieteiktas pārbaudes attiecīgo sabiedrību telpās. 2009. gada janvārī Komisija vairākām sabiedrībām nosūtīja informācijas pieprasījumus.

33      2009. gada 2. jūlijā Komisija pieņēma lēmumu uzsākt procedūru pret Servier un prasītāju, kā arī citām ģenērisko zāļu sabiedrībām.

34      2009. gada augustā un pēc tam no 2009. gada decembra līdz 2012. gada maijam Komisija nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus gan Niche, gan Servier. Pēc tam, kad Servier divreiz bija atteikusies sniegt informāciju par Biogaran nolīgumu, Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu, pieņēma lēmumu, kurā tika pieprasīts sniegt tai virkni informācijas. Atbilde uz šo pieprasījumu tika sniegta 2011. gada 7. novembrī.

35      2012. gada 27. jūlijā Komisija izdeva paziņojumu par iebildumiem, kas tika nosūtīts vairākām sabiedrībām, tostarp prasītājai, kura uz šo paziņojumu atbildēja 2013. gada 14. janvārī.

36      Attiecīgo sabiedrību, tai skaitā prasītājas, uzklausīšana notika no 2013. gada 15. aprīļa līdz 18. aprīlim.

37      2013. gada 18. decembrī Komisija piešķīra piekļuvi savāktajiem vai pēc paziņojuma par iebildumiem plašāk izplatītajiem pierādījumiem un nosūtīja faktu izklāstu, uz kuru prasītāja atbildēja 2014. gada 21. janvārī.

38      Uzklausīšanas amatpersona savu nobeiguma ziņojumu sniedza 2014. gada 7. jūlijā.

39      2014. gada 9. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 4955 final par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39612 – Perindoprils (Servier)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

40      Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir konstatēts, ka sabiedrības Unichem, tai skaitā tās meitasuzņēmums Niche, un Servier, tai skaitā tās meitasuzņēmums Biogaran, ir pārkāpušas LESD 101. pantu, piedaloties izlīguma nolīgumā, kas ir noslēgts tiesvedībās patentu jomā, par to saņemdamas atlīdzību; minētais pārkāpums aptver visas dalībvalstis, izņemot Horvātiju un Itāliju, un notika laikposmā, kas sākās 2005. gada 8. februārī, izņemot Latvijas gadījumā (laikposms sākās 2005. gada 1. jūlijā), Bulgārijas un Rumānijas gadījumā (laikposms sākās 2007. gada 1. janvārī), kā arī Maltas gadījumā (laikposms sākās 2007. gada 1. martā), un beidzās 2008. gada 15. septembrī, izņemot Nīderlandes gadījumā (laikposms beidzās 2007. gada 1. martā) un Apvienotās Karalistes gadījumā (laikposms beidzās 2007. gada 6. jūlijā).

41      Komisija uzskatīja, ka Biogaran nolīgums bija vēl viens pamudinājums, lai pārliecinātu Niche vairs neienākt šajā tirgū, un norādīja uz Biogaran tiešo līdzdalību tā mātesuzņēmuma Servier izdarītajā pārkāpumā.

42      Proti, Komisija apstrīdētā lēmuma 1349.–1354. apsvērumā konstatēja, ka līdzās neto vērtības nodošanai Servier ar Biogaran nolīgumu esot sniegusi Niche papildu pamudinājumu. Komisija uzsvēra, ka 2005. gada 8. februārī, proti, tajā pašā datumā, kurā tika noslēgts Servier un Niche izlīguma nolīgums, Niche noslēdza arī Biogaran nolīgumu un ka, pamatojoties uz šo līgumu, Biogaran ir pārskaitījusi Niche 2,5 miljonus GBP kā pretizpildījumu par produktu reģistrācijas lietu un TA nodošanu attiecībā uz farmaceitiskiem produktiem, kuri nav saistīti ar perindoprilu.

43      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu Servier un Biogaran solidāri ir uzlikts naudas sods 131 532 600 EUR apmērā. Turklāt Biogaran, pamatojoties uz šā paša lēmuma 8. pantu, ir pienākums atturēties no konstatētā pārkāpuma, par kuru tā ir sodīta, atkārtošanas un no jebkādas darbības vai rīcības, kam ir tāds pats vai līdzīgs mērķis vai sekas.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

44      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

45      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1., 7. un 8. pantu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti – izmantot savu neierobežoto kompetenci, lai ļoti būtiski samazinātu tai uzliktā naudas soda apmēru;

–        attiecināt uz to jebkādu pilnīgu vai daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu Servier celtās prasības ietvaros un no tā izdarīt secinājumus neierobežotās kompetences ietvaros;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Par pieņemamību

A.      Par prasījumu trešo daļu, ar kuru prasītāja lūdz attiecināt uz to jebkādu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kas notikusi Servier uzsāktajā tiesvedībā

47      Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem.

48      Saskaņā ar iedibinātu judikatūru šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu lemt par attiecīgo prasību. Tas pats attiecas arī uz katru prasījumu, kam jāpievieno attiecīgi pamati un argumenti, kuri ļautu gan atbildētājam, gan tiesai novērtēt tā pamatotību (skat. spriedumu, 1994. gada 7. jūlijs, Dunlop Slazenger/Komisija, T‑43/92, EU:T:1994:79, 183. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, lai prasība būtu pieņemama, ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem balstīta prasība, vismaz kopsavilkuma veidā, bet loģiski un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta. Šajā ziņā, kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma pamatdaļu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz konkrētiem tam pievienoto dokumentu fragmentiem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar atsvērt būtisko juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš atgādinātajām normām ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi ir izmantojami vienīgi pārbaudes veikšanas un tehniskos nolūkos (skat. spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 94. punkts un tajā minētā judikatūra). A fortiori vispārēja norāde prasības pieteikumā uz pamatiem un argumentiem, kuri ir izvirzīti citā prasības pieteikumā, pat ja tas ir iesniegts saistītā lietā, neatbilst iepriekš minētajam nosacījumam (spriedums, 2011. gada 24. marts, Legris Industries/Komisija, T‑376/06, nav publicēts, EU:T:2011:107, 32. punkts).

49      Šajā gadījumā ir jāuzskata, ka vispārēja norāde prasības pieteikumā – nesniedzot nekādu precizējumu vai skaidrojumu – uz pamatiem un argumentiem, kuri ir izvirzīti tādas prasības pamatošanai, kas ir celta lietā, kurā taisīts šodien pasludinātais spriedums Servier u.c./Komisija (T‑691/14), neatbilst iepriekš minētajam nosacījumam.

50      Turklāt – pat pieņemot, ka ar prasības pieteikuma prasījumu trešo daļu prasītāja vēlējās atsaukties uz judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesai ir jāattiecina uz sabiedrību tāda lēmuma atcelšana, kas ir taisīts par labu citai sabiedrībai, ja tās veido vienu ekonomisku vienību (spriedums, 2013. gada 22. janvāris, Komisija/Tomkins, C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 43. un 44. punkts), ko tā ir apgalvojusi replikas rakstā, – šis prasījums nevar tikt atbalstīts. Proti, ar šodien pasludināto spriedumu lietā Servier u.c./Komisija (T‑691/14) Vispārējā tiesa noraidīja prasību, ciktāl tā attiecās uz Servier un Niche izlīguma nolīgumu. Līdz ar to prasītāja sev par labu nevar atsaukties uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kas notikusi Server uzsāktajā tiesvedībā.

51      No tā izriet, ka prasītājas trešā prasījumu daļa, kurā tā vēlējās pārņemt Servier prasījumus un procesuālos rakstus, ir jānoraida.

B.      Par atsevišķu iebildumu raksta pielikumu un šajā rakstā sniegto pierādījumu pieņemamību

1.      Lietas dalībnieku argumenti

52      Ievadam prasītāja replikas rakstā apgalvo, ka Komisija, lai pamatotu apstrīdētajā lēmumā pausto nostāju, iebildumu rakstā ir atsaukusies uz jauniem dokumentiem un argumentiem. Proti, iebildumu raksts (40. lpp. apjomā) daļēji balstoties uz jauniem faktiem, kuru galvenais mērķis esot pamatot apstrīdēto lēmumu, kurā Biogaran izvirzītajiem pārmetumiem no 919. lpp. ir veltītas tikai 6. lpp. Balstoties uz judikatūru, prasītāja apgalvo, ka jaunu pierādījumu izmantošana tiesvedības stadijā apdraudot tiesības uz aizstāvību.

53      Prasītāja lūdz atzīt par nepieņemamiem noteiktus iebildumu raksta pielikumus, jo 23 no tiem ir angļu valodā un neesot sniegts to tulkojums tiesvedības valodā, proti, franču valodā.

54      Komisija apstrīd, ka tā ir iesniegusi jaunus pierādījumus, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma likumību, un ka tā nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Proti, saikne starp Biogaran nolīgumu un izlīgumu sīkāk esot izskaidrota apstrīdētā lēmuma 561.–569. un 1351.–1354. apsvērumā.

55      Komisijas ieskatā, trīs apstākļi, kas apstiprina saikni starp Biogaran nolīgumu un izlīgumu, nevar tikt kvalificēti kā “jauni”, jo tie bija apstrīdētajā lēmumā vai izrietēja no paša minētā lēmuma konstatējumiem. Vispirms M. būtiskā loma sarunās, kuras notika starp Niche un Servier, bija minēta apstrīdētā lēmuma 532. un 538. apsvērumā. Turpinājumā diskusijas par Niche vēlmi saņemt lielāku summu nekā sabiedrībai Matrix piešķirtā summa esot minētas apstrīdētā lēmuma preambulas 577. apsvērumā. Visbeidzot Biogaran loma attiecībās starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrību Lupin Ltd arī esot minēta apstrīdētā lēmuma 979. apsvērumā.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

56      Prasītāja apgalvo, ka Komisija, lai novērstu pamatojuma nepietiekamību, pārkāpdama tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, iebildumu rakstā ir atsaukusies uz jauniem dokumentiem un argumentiem apstrīdētajā lēmumā paustās nostājas pamatošanai.

57      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesvedībā par prasību atcelt tiesību aktu Komisija apstrīdētā lēmuma pamatojumam nevar iesniegt jaunus apsūdzošus pierādījumus, kuri nav minēti lēmumā. Taču Tiesa un Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētā lēmuma autors var sniegt precizējumus tiesvedības stadijā, lai papildinātu pamatojumu, kas jau pats par sevi ir pietiekams, jo šie precizējumi var būt lietderīgi, Savienības tiesai veicot lēmuma pamatojuma saturisko kontroli, tādēļ, ka tie ļauj iestādei paskaidrot tās lēmuma pamatā esošos iemeslus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 16. novembris, Finnboard/Komisija, C‑298/98 P, EU:C:2000:634, 46. punkts; 2011. gada 13. jūlijs, ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, T‑144/07, no T‑147/07 līdz T‑150/07 un T‑154/07, EU:T:2011:364, 146.–149. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Ballast Nedam/Komisija, T‑361/06, EU:T:2012:491, 49. punkts).

58      Šajā lietā Komisija, sniedzot precizējumus iebildumu rakstā, nav nedz neizpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, nedz pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību. Proti, ar iebildumu rakstā norādītajiem faktiskajiem apstākļiem, kurus prasītāja ir kvalificējusi kā “jaunus”, ir tikai pamatota Komisijas nostāja par saiknes pastāvēšanu starp Biogaran nolīgumu un izlīgumu, un tie skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma.

59      Vispirms, runājot par jautājumu, vai Komisija varēja sniegt papildu netiešos pierādījumus attiecībā uz noteiktu Biogaran un Servier darbinieku dalību sarunās par Biogaran nolīgumu un izlīgumu, ir jānorāda, ka 2005. gada 4. februāra e‑pasts, kas apstrīdētajā lēmumā ir minēts vairākas reizes (566. un 1351. apsvērums) un ir iekļauts iebildumu raksta B.10. pielikumā, liecina, ka, pirmkārt, M. attiecībā uz Niche ir pildījis zināmu lomu sarunās par abiem nolīgumiem (skat. arī apstrīdētā lēmuma 538. apsvērumu), un, otrkārt, ka L., Servier grupas juridiskā dienesta vadītāja, kura ir šā e‑pasta kopijas adresāte, bija iesaistīta sarunās. No šā paša e‑pasta izriet, ka persona, kura veica sarunas ar Biogaran prasītājas vārdā, arī parakstīja brīdinājuma vēstuli, kuru Servier nosūtīja Matrix 2005. gada 7. februārī, proti, dienu pirms izlīguma noslēgšanas.

60      Turpinājumā, runājot par sarunām starp Niche un Matrix un Niche vēlmi saņemt lielāku summu nekā Matrix, Komisija pamatoti apgalvo, ka šie apstākļi izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 577. apsvēruma.

61      Visbeidzot, runājot par Biogaran vadītāja iespējamo lomu izlīguma noslēgšanā starp Servier un ģenērisko zāļu sabiedrību Lupin, Komisijai ir tiesības iebildumu rakstā atbildēt uz prasītājas argumentiem, ar kuriem prasītāja vēlējās pierādīt, ka Komisijas nostājā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, proti, ka ar apstrīdēto lēmumu Biogaran tiek uzlikta atbildība par Servier rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 13. jūlijs, ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, T‑144/07, no T‑147/07 līdz T‑150/07 un T‑154/07, EU:T:2011:364, 146.–149. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Ballast Nedam/Komisija, T‑361/06, EU:T:2012:491, 49. un 50. punkts). Proti, Komisija atsaucās uz B., Biogaran dibinātāja un priekšsēdētāja, lomu starp Servier un Lupin noslēgtajā nolīgumā, lai parādītu, ka Biogaran varēja saukt pie atbildības par tās tiešo piedalīšanos pārkāpumā, nevis tās mātesuzņēmumam pārmesto rīcību.

62      Runājot par atsevišķu iebildumu raksta pielikumu pieņemamību, prasītāja apgalvo, ka attiecīgie dokumenti ir angļu valodā un tiem nav pievienots tulkojums tiesvedības valodā, proti, franču valodā.

63      Saskaņā ar 35. panta 3. punkta pirmo un otro daļu Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamentā, kurš bija spēkā dienā, kad tika iesniegts iebildumu raksts, tiesvedības valodu izmanto tostarp dalībnieku procesuālajos rakstos un mutvārdu paskaidrojumos, t.sk. tiem pievienotajos dokumentos, un visiem iesniegtajiem vai pievienotajiem dokumentiem, kas sastādīti kādā citā valodā, jāpievieno tulkojums tiesvedības valodā. Vispārējās tiesas 2007. gada 5. jūlija norādījumu kancelejai 7. panta 5. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka, ja dokumentiem vai pielikumiem, kas pievienoti procesuālajam rakstam vai aktam, nav pievienots tulkojums tiesvedības valodā, kanceleja lūdz, lai attiecīgais lietas dalībnieks to iesniedz, ja šis tulkojums ir vajadzīgs pareizai tiesvedības norisei. No 2012. gada 24. janvāra Praktisko norādījumu lietas dalībniekiem Vispārējā tiesā (OV 2012, L 68, 23. lpp.) 64. un 68. punkta izriet – ja iebildumu raksts neatbilst formas prasībām attiecībā uz citā valodā sagatavotu dokumentu tulkojumu tiesvedības valodā, tiek noteikts saprātīgs termiņš trūkumu novēršanai.

64      Ņemot vērā šos noteikumus, ir jāuzskata, ka – ja vien kāds no lietas dalībniekiem to nelūdz – sekretārs uzdod tulkojumu nodrošināt tikai tad, ja tas izrādās nepieciešams pareizai tiesvedības norisei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. jūnijs, Mediaset/Komisija, T‑177/07, EU:T:2010:233, 37. punkts).

65      Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja nav skaidri lūgusi, lai Vispārējā tiesa pieprasa Komisijai veikt angļu valodā sagatavoto iebildumu raksta pielikumu tulkojumu franču valodā, proti, tiesvedības valodā šajā lietā. Tā ir tikai apstrīdējusi šo pielikumu pieņemamību, apgalvojot, ka šie dokumenti nav sagatavoti tiesvedības valodā. Tomēr Komisija ar 2015. gada 28. septembra vēstuli saprātīgā laikposmā pēc iebildumu raksta iesniegšanas Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza minēto pielikumu tulkojumu franču valodā. Turklāt prasītāja varēja izteikt savus apsvērumus par šiem dokumentiem tiesas sēdes laikā. Līdz ar to jebkurā gadījumā – nepastāvot nepieciešamībai noteikt, vai šis tulkojums bija nepieciešams pareizai procedūras norisei, – iebilde par nepieņemamību, ko prasītāja ir izvirzījusi pret attiecīgajiem pielikumiem, ir jānoraida.

66      Tādējādi prasītājas izvirzītās iebildes par nepieņemamību ir jānoraida.

IV.    Par lietas būtību

67      Prasītāja savu prasījumu atbalstam izvirza trīs pamatus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav pierādīta tās piedalīšanās kādā konkurences noteikumu pārkāpumā. Otrkārt, tā apstrīd Komisijas vērtējumu par faktiem attiecībā uz papildu pamudinošas priekšrocības pastāvēšanu, kas izriet no Biogaran nolīguma. Treškārt, tā apgalvo, ka Komisija, uzliekot tai sodu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispirms ir jāizvērtē otrais pamats, pēc tam – pirmais pamats un visbeidzot – trešais pamats.

A.      Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ir notikusi faktu sagrozīšana, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka Biogaran nolīgums esot bijis papildu pamudinājums, lai iedrošinātu Niche noslēgt izlīgumu ar Servier

68      Ar šo pamatu prasītāja apstrīd vērtējumu, ko Komisija ir sniegusi par aplūkotajiem faktiem, kā rezultātā tā secināja, ka pastāv konkurences ierobežojums.

1.      Lietas dalībnieku argumenti

a)      Par kļūdu vērtējumā, analizējot saikni starp Biogaran nolīgumu un izlīguma nolīgumu

1)      Par nolīgumiem veikto sarunu hronoloģiju

69      Prasītāja apgalvo, ka par abiem nolīgumiem veikto sarunu norise esot bijusi atšķirīga, kaut arī Biogaran nolīguma un Servier un Niche izlīguma nolīguma parakstīšana notika vienā un tajā pašā dienā. Proti, vairāki tā laika dokumenti liecina, ka Biogaran sarunas par Biogaran nolīgumu sāka 2002. gadā – gandrīz divus gadus pirms tika uzsāktas sarunas par izlīgumu. Tādējādi prasītāja apstrīd apgalvojumu, ka sarunas par abiem nolīgumiem esot notikušas vienā un tajā pašā laikposmā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 1351. apsvēruma.

70      Apstāklis, ka prasītāja sāka sarunas par Biogaran nolīgumu, kamēr vēl nebija sācies strīds starp Servier un Niche, pierādot, ka Biogaran bija autonomi, patstāvīgi un atsevišķi ieinteresēta parakstīt šo nolīgumu neatkarīgi no izlīguma.

71      Prasītāja apgalvo, ka abu nolīgumu noslēgšana vienā un tajā pašā dienā norāda nevis uz to, ka pastāv saikne, bet gan tikai uz to, ka Servier un Niche strīda blakusiedarbība bija iepriekš starp Niche un Biogaran notiekošo sarunu apturēšana, kuras esot tikušas atsāktas 2005. gada februārī – dažas dienas pirms izlīguma nolīguma parakstīšanas.

72      Komisija apgalvo, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir pierādījusi, ka sarunu hronoloģija apstiprina, ka pastāv saikne starp izlīguma nolīgumu un Biogaran nolīgumu.

73      Pirmkārt, Niche 2011. gada 15. jūnija paziņojumā esot apstiprinājusi, ka sarunas par izlīguma nolīgumu un Biogaran nolīgumu ir notikušas vienlaikus. Otrkārt, starp Niche un Biogaran iepriekš veiktās sarunās esot attiekušās vienīgi uz produktu A un tikai 2005. gada februārī esot tikušas paplašinātas, attiecinot tās arī uz citām molekulām. Nolīguma tvērums tādējādi esot ticis paplašināts pēdējā brīdī, ko apstiprinot 2005. gada 4. februāra e‑pasts, kuru Biogaran advokātsnosūtīja Niche. Treškārt, saziņa starp Biogaran un Niche vēl turpinājās 2004. gada augustā, t.i., vairāk nekā vienu mēnesi pēc tiesvedības uzsākšanas Apvienotajā Karalistē. Kaut arī šai saziņai nebija rezultāta, sarunas starp Biogaran un Niche esot tikušas atsāktas tikai izlīguma sarunu ietvaros, kamēr tiesvedība starp Servier un Niche vēl turpinājās. Tādējādi nešķietot, ka sarunas par produktu A ir tikušas apturētas 2004. gada jūnijā uzsāktās tiesvedības dēļ.

2)      Par juridisko saikni starp izlīguma nolīgumu un Biogaran nolīgumu

74      Prasītājas ieskatā, pretēji tam, ko Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā, Biogaran parakstītais nolīgums nav ticis “pakārtots” tam, ka Niche akceptē izlīguma nolīguma nosacījumus. Proti, nevienā no abiem nolīgumiem nav paredzēts, ka tā parakstīšana vai izpilde ir atkarīga no otra nolīguma parakstīšanas vai izpildes.

75      Turklāt prasītāja uzsver, ka uz abiem nolīgumiem attiecas dažādas tiesību sistēmas un tie neietilpst vienā jurisdikcijā. Abi nolīgumi nesaistot arīdzan vienas un tās pašas Servier grupā ietilpstošās juridiskās personas un neesot tikuši parakstīti vienā un tajā pašā vietā – Biogaran nolīgums esot parakstīts Parīzē (Francija), savukārt Niche un Servier izlīguma nolīgums ir parakstīts Londonā (Apvienotā Karaliste).

76      Papildus tam prasītāja precizē, ka abos nolīgumos paredzētie maksājuma datumi esot tikai daļēji identiski, jo Biogaran maksājumi saistībā ar licencē atļauto apgādi esot bijuši vēlāki.

77      Prasītāja piebilst, ka Komisijas nostāja par saiknes pastāvēšanu starp abiem nolīgumiem lielā mērā balstās uz Niche paziņojumiem, kaut arī šo paziņojumu nekonkrētumam būtu vajadzējis likt Komisijai tos izmantot ar piesardzību. Komisija esot vienkārši neņēmusi vērā tās nostājai pretrunā esošus paziņojumus tikai tā iemesla dēļ, ka tie esot sniegti pēc paziņojuma par iebildumiem un tādējādi tie esot ar mazāku pierādījuma spēku nekā iepriekš administratīvajā procesā sniegtie paziņojumi.

78      Komisija apgalvo, ka abi nolīgumi, par kuriem sarunas notika vienlaicīgi, tika noslēgti vienā un tajā pašā dienā un tajos tika paredzēti maksājumi pa daļām tieši tajos pašos datumos attiecībā uz produktu reģistrācijas lietu nodošanu, kura bija 2,5 miljonu GBP maksājuma pamatā. Tā apgalvo, ka Niche administratīvās procedūras laikā vairākkārt skaidri apstiprināja – it īpaši atbildē uz paziņojumu par iebildumiem –, ka Biogaran nolīgumu ierosināja Servier, lai Niche piešķirtu visu kompensāciju, kas nolīgta kā pretizpildījums par vispārējā izlīguma nolīguma noslēgšanu. Komisija atsaucas uz Servier un Niche izlīguma projektu, kurā rokrakstā veiktā norāde “ramiprils” ir veikta iepretim norādei “2,5 miljoni”. Komisijas ieskatā, šie apstākļi liecinot, ka cena, ko Servier maksā apmaiņā pret Niche saistībām, ietverot maksājumu 2,5 miljonu GBP apmērā, kas ir paredzēts saistībā ar ramiprila reģistrācijas lietu, t.i., Biogaran nolīgumā.

79      Komisija atzīst, ka Niche savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir piebildusi, ka Biogaran nolīgums ir īsts komerciāls nolīgums ar īstu pretizpildījumu. Tomēr šajā pašā dokumentā Niche esot apgalvojusi, ka dažkārt varot gadīties – kaut arī tā nav normāla komercprakse –, ka vairāki nolīgumi attiecībā uz vairākiem produktiem tiek noslēgti vienlaikus. Turklāt Komisija uzsver, ka Niche paziņojumi, kas ir sniegti brīdī, kad Niche bija zināms par iebildumiem, kuri pret to ir izvirzīti, nav tāds pats pierādījuma spēks kā paziņojumiem in tempore non suspecto.

80      Komisija arī apgalvo, ka 2005. gada 4. februāra e‑pasts, kuru Biogaran advokāts nosūtīja Niche saistībā ar attiecīgo summu, apstiprina, ka pastāv saikne starp šiem diviem nolīgumiem. Puses esot vienojušās par summu, kuru Biogaran ir jāmaksā Niche, un tās pēc tam ir apspriedušas Biogaran nolīguma saturu. Tātad minētā nolīguma galvenais mērķis esot bijis sniegt papildu pamudinājumu Niche, nevis noslēgt komerciālu nolīgumu, kā Biogaran to apgalvo prasības pieteikuma 75. punktā. Proti, šis nolīgums neliecinot, ka Biogaran interesēja šie produkti, nedz arī ka tai bija jebkāds pamudinājums tirgot šos produktus, kuri nolīguma tvērumā tika iekļauti tikai sarunu noslēgumā.

81      Turklāt Komisija uzskata, ka, pat ja Biogaran nolīguma un izlīguma nolīguma parakstītāji nav vieni un tie paši, sarunās daļēji piedalījās vieni un tie paši sarunu veicēji. Tāpat Biogaran nolīguma projekts esot ticis pārsūtīts Servier grupai un grupas juridiskā dienesta vadītāja L. bija iekļauta tā e‑pasta kopijā, ko Biogaran 2005. gada 4. februārī nosūtīja Niche, lai gan šis e‑pasts attiecās uz līgumu, kuru bija jānoslēdz Biogaran, un viņai tika nosūtīta arī starp Niche un Biogaran 2004. gada 20. jūlijā par produkta A kapsulām noslēgtā nolīguma kopija.

3)      Par nodomu pamudināt Niche

82      Prasītāja apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka Biogaran esot bijis nodoms mudināt Niche parakstīt izlīgumu. Tāpat Komisija neesot sīkāk izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ Servier it kā esot izmantojusi Biogaran starpniecību, lai veiktu šo papildu maksājumu 2,5 miljonu GBP apmērā, kaut arī Servier pati apņēmās samaksāt Niche summu 11,8 miljonu GBP apmērā.

83      Komisija apgalvo, ka Niche un Matrix, slēgdamas attiecīgos izlīgumus ar Servier, apsprieda summu sadali savstarpēji. 2005. gada septembra iekšējs Matrix dokuments liecinot, ka summas, kuras bija izlīgumu priekšmets, starp Niche un Matrix ir tikušas nolīgtas un sadalītas vienādās daļās, kaut arī Matrix vēlējās saņemt vairāk nekā Niche (apstrīdētā lēmuma 577. apsvērums). Atsevišķa nolīguma noslēgšana starp Biogaran un Niche esot skaidri ļāvusi palielināt maksājumu, kuru Servier grupa veica sabiedrībai Niche, vienlaikus no šā darījuma izslēdzot Matrix. Turklāt Niche esot apstiprinājusi, ka maksājums veido daļu no “total overall compensation” (vispārējās atlīdzības sistēmas) 15,7 miljonu GBP apmērā, kas nolīgta starp Servier un Niche.

84      Komisija piebilst, ka tai nebija jāpierāda, ka Biogran ir bijis nodoms pamudināt Niche parakstīt izlīgumu. Proti, pušu nodoms nav nepieciešams elements, lai konstatētu nolīguma ierobežojošo raksturu. Turklāt Komisija uzskata, ka tā ir pierādījusi, ka abi Biogaran un tā mātesuzņēmuma Servier ar Niche noslēgtie nolīgumi ir nedalāmi. Tā kā Biogaran un Servier veido vienu ekonomisku vienību, neesot bijis nepieciešams pierādīt, ka šīs vienības ietvaros katrai tās sastāvdaļai bija nodoms mudināt Niche parakstīt izlīguma nolīgumu.

85      Komisija apgalvo, ka Biogaran nolīguma noteikumi, saskaņā ar kuru puses nevar prasīt atmaksāt samaksātās summas, ja nav izdevies saņemt TA, nebija vērsti uz to, lai mudinātu Biogaran pieprasīt TA.

86      Proti, vispirms Biogaran līgumiskās saistības neesot ietvērušas pienākumu pieprasīt TA, pamatojoties nodotajām reģistrācijas lietām (Biogaran nolīguma 2.2. un 3. pants).

87      Turklāt, ja Biogaran nebūtu saņēmusi TA 18 mēnešu laikā un atbilstoši Biogaran nolīguma 14.2. un 14.4. pantam, nolīgums būtu ticis automātiski izbeigts un maksājums, ko Niche jau veikusi, nebūtu atgūstams.

88      Biogaran neesot arīdzan bijis nekāda ekskluzivitātes pienākuma saistībā ar iesniegtajām produktu reģistrācijas lietām, un tāpēc tā esot varējusi viegli izvairīties no saistībām pret Niche, nepieprasot TA uz reģistrācijas lietu pamata, jo Biogaran nebija šāda pienākuma. Tieši tas esot arī noticis, jo Biogaran ir noslēgusi vēl vienu nolīgumu ar sabiedrību A. par vairāku reģistrācijas lietu iegādi, kuras arī attiecas uz produktu A tā dažādās devās. Komisija norāda, ka – pretēji Biogaran nolīgumam – ar sabiedrību A. noslēgtajā nolīgumā bija paredzēts, ka sabiedrība A. atlīdzina Biogaran veiktos maksājumus TA neiegūšanas gadījumā. Šāda atšķirība starp šo divu nolīgumu noteikumiem liekot domāt, ka Niche nebija nekādas garantijas, ka Biogaran pieprasīs TA un atbilstoši Biogaran nolīgumam iepirks produktus no Niche. Proti, tā kā veicamais maksājums Niche jebkurā gadījumā esot bijis jāsamaksā, pirms ir iespējams zināt, ka Biogaran saņems TA, Niche neesot bijis garantijas, ka Biogaran pieprasīs TA un iepirks produktus no Niche.

89      Visbeidzot Komisija apgalvo, ka Biogaran skaidrojumi saistībā ar 2,5 miljonu GBP samaksu ir maz ticami. Proti, Biogaran neesot varējusi pamatot, kā tā varētu samaksāt šādu summu, nedz kā pamudinājumu tai pieprasīt TA, nedz kā līdzekli, lai nodrošinātu vēl vienu produkta A piegādes avotu, nedz kā līdzekli, lai iegūtu “nodrošinājuma reģistrācijas lietas”, kuras izvēlētas nejauši (izņemot produktu A) un kā tā varēja uzņemties risku, ka šis maksājums tiek zaudēts. Tāpat Komisijai ir šaubas par Biogaran nolīguma neparasto struktūru, it īpaši to, ka maksājums ir neatlīdzināms. Proti, Biogaran nolīgums atšķiroties no nolīguma, kas noslēgts ar sabiedrību A., kurā ir noteikts, ka TA neiegūšanas gadījumā sabiedrība A. atlīdzina saņemto maksājumu.

b)      Par prasītājas komercintereses noslēgt Biogaran nolīgumu ņemšanu vērā

90      Prasītāja apgalvo, ka Biogaran nolīgums ir pamatots ar Biogaran komerciāli leģitīmo un konkurenci veicinošo vēlmi nodrošināt vairākus piegādes avotus, lai ieviestu un izstrādātu produktus ģenērisko zāļu tirgū, konkrēti produktu A, vēršoties pie Niche – ilglaicīga partnera, kura rīcībā bija nepieciešamās reģistrācijas lietas un apgādes spējas. Faktu, ka 2,5 miljonu GBP maksājums bija leģitīms pretizpildījums par Biogaran nolīgumā iegūtajā tiesībām, apstiprinot apstāklis, ka Komisija šo summu neesot ņēmusi vērā, kad tā apstrīdētajā lēmumā aprēķināja Niche uzliekamo naudas sodu.

91      Komisija noraida prasītājas izvirzīto apgalvojumu par apgādes avotu nodrošināšanu, ko tā kvalificē kā “maz ticamu”, jo Biogaran neesot neko darījusi, lai saņemtu TA.

1)      Par produktu A

92      Prasītāja uzsver, ka, ņemot vērā produkta A komerciālos panākumus, Biogaran bija būtiski iegūt šo zāļu ģenēriskās formas ražošanas uzsākšanai nepieciešamās tiesības. Tādējādi, lai nodrošinātu apgādi, Biogaran esot vēlējusies iegūt divas reģistrācijas lietas no dažādiem tirgus dalībniekiem, noslēdzot divus nolīgumus – pirmo ar sabiedrību A. 2004. gada decembrī un otro ar Niche 2005. gada februārī. Prasītāja uzsver, ka alternatīvu apgādes avotu nodrošināšana ir parasta ģenērisko zāļu sabiedrību prakse, kas ir skaidrojama ar tehniskajām un no tiesiskā regulējuma izrietošajām problēmām, ar kurām ir jāsaskaras ģenērisko zāļu izstrādes laikā.

93      Prasītāja apgalvo, ka šajā gadījumā divu piegādes avotu nodrošināšana bija vajadzīga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Niche produkta A 10 mg reģistrācijas lieta izrādījās ļoti vāja analītiskajā daļā, kas būtu varējusi aizkavēt kompetento iestāžu veikto novērtējumu (prasības pieteikuma A.17. pielikums). Otrkārt, Agence française de sécurité sanitaire des produits de santé [Francijas Zāļu un veselības produktu drošuma aģentūras] (Afssaps) 2005. gada jūlijā veiktais izmeklēšanas pasākums attiecībā uz vairākām sabiedrības A. reģistrācijas lietām esot radījis šaubas par to derīgumu (prasības pieteikuma A.18. pielikums).

94      Turklāt vēl viena produkta A avota nodrošināšana no Niche esot sniegusi vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar nolīgumu, kas noslēgts ar sabiedrību A. Pirmkārt, Biogaran nolīgums esot ļāvis Biogaran iegūt reģistrācijas lietas, kas attiecas uz produktu A tablešu formā un produktu A 10 mg, uz kuriem neattiecas nolīgums ar sabiedrību A.; otrkārt, Niche nolīgums esot pavēris iespēju ieiet Apvienotās Karalistes tirgū un vēl vienas tādas valsts tirgū, kura nav EEZ dalībvalsts, laikposmā, kurā Biogaran vēlējās izvērst darbību ārvalstīs.

95      Prasītāja tomēr esot devusi priekšroku sabiedrības A. reģistrācijas lietām, jo tās ļāva ātrāk ienākt tirgū, tāpēc ka sabiedrība A. savas TA reģistrācijas lietas bija iesniegusi agrāk nekā Niche.

96      Prasītāja apgalvo, ka tās apgādes stratēģiju attaisno finansiāli apsvērumi. Proti, kopš šā ģenēriskā produkta laišanas Francijas tirgū tas esot radījis vairāk nekā 79 miljonus EUR lielu apgrozījumu (83 miljoni EUR atbilstoši replikas rakstā veiktajam precizējumam). Ņemot vērā šos apstākļus, prasītāja apgalvo, ka tai ir jānodrošina sava apgāde ar produktu A, lai attaisnotu maksājumu 2,5 miljonu GBP apmērā, kas veikts sabiedrībai Niche, un lai neaprobežotos tikai ar apgrozījumu, ko rada produkta B pārdošana.

97      Visbeidzot prasītāja piebilst, ka šīs summas samaksa Niche bija vēl jo vairāk attaisnota tāpēc, ka Niche tai bija piešķīrusi ekskluzīvas tiesības uz Francijā, Apvienotajā Karalistē un vienā EEZ neietilpstošā valstī sagatavotajām reģistrācijas lietām, taču tas tā nebija attiecībā uz citiem neekskluzīviem nolīgumiem, ko noslēgusi Biogaran. Tāpēc šajā kontekstā apstrīdētajā lēmumā veiktais salīdzinājums ar citiem nolīgumiem esot nepārliecinošs.

98      Komisija uzskata, ka prasītājas teikto atspēko pēc Biogaran nolīguma noslēgšanas Biogaran veiktais audits, kurā ir atklājušies Niche reģistrācijas lietas trūkumi. Proti, šis arguments pierādot, ka Biogaran rīcībā pirms šī nolīguma nebija informācijas par Niche produkta A rezultātiem un tā būtu uzņēmusies risku maksāt 2,5 miljonus GBP, kaut arī produkta A reģistrācijas lieta, iespējams, bija bez vērtības. Lai gan šis audits par Niche reģistrācijas lietu kvalitāti varētu attaisnot otra apgādes avota nodrošināšanu no sabiedrības A., tas nevarot izskaidrot, kāpēc prasītāja vēlējās maksāt augstāku cenu nekā par sabiedrības A. reģistrācijas lietu. Proti, Biogaran sabiedrībai A. kopumā uz divu nolīgumu pamata, kuri attiecas uz produktu A, esot samaksājusi 330 000 EUR, – šī summa ir krietni mazāka nekā Niche samaksāta summa.

99      Komisija uzsver, ka Niche spēja piegādāt tabletes un 10 mg devu nevarēja attaisnot attiecīgo nolīgumu. Proti, divus mēnešus pēc nolīguma noslēgšanas, lai gan Biogaran bija iespēja iesniegt Niche reģistrācijas lietu kompetentajās iestādēs, tā esot noslēgusi vēl vienu nolīgumu ar sabiedrību A. par produktu A tablešu formā.

100    Komisija apstrīd arī prasītājas argumentu, ka Biogaran esot tikusi mudināta noslēgt Biogaran nolīgumu, pamatojoties uz izmeklēšanu, ko Afssaps 2005. gada jūlijā veica attiecībā uz sabiedrību A. Proti, šis notikums nebūtu varējis ietekmēt Biogaran, jo tas norisinājās pēc Biogaran nolīguma noslēgšanas.

101    Turklāt Biogaran neesot sniegusi pierādījumus par Biogaran nolīguma lietderību saistībā ar tās plānoto darbības izvēršanu ārvalstīs.

102    Komisija uzsver, ka, lai gan Biogaran apgrozījums kopš 2007. gada ir 79 miljonu EUR apmērā, no Niche produkta A gūtā peļņa ir vienāda ar 0 (apstrīdētā lēmuma 567. apsvērums). Tāpēc Komisija apstrīd apgalvojumu, ka Biogaran bija sev jānodrošina otrs apgādes avots no Niche.

103    Visbeidzot Komisija apstrīd argumentu, ka Biogaran nolīgumā piešķirtā ekskluzivitāte salīdzinājumu ar citiem nolīgumiem padara neiedarbīgu. Proti, šāds salīdzinājums liecinot, ka nevienā no pārējiem nolīgumiem nav paredzēts neatlīdzināms maksājums. Komisijas ieskatā, maksājums bija zaudēts jau sākotnēji un Biogaran neesot neko darījusi, lai to padarītu rentablu. Ekskluzivitātei arīdzan neesot nekādas vērtības, ja produkta izstrāde nav pietiekami progresējusi vai ja pastāv kādi regulatīvi šķēršļi.

2)      Par produktu B

104    Prasītāja apgalvo, ka Biogaran nolīgums tai ir ļāvis tirgot produktu B 10 mg un sasniegt apgrozījumu 150 000 EUR apmērā (211 000 EUR apmērā atbilstoši replikas rakstā veiktajam precizējumam). Šā produkta izplatīšana esot uzticēta vienam no lielākajiem vairumtirgotājiem Francijā – sabiedrībai Almus.

105    Komisija apgalvo, ka iepriekš starp Biogaran un Bioglan (kļuvusi par Niche) noslēgtajā nolīgumā par produktu B bija paredzēts, ka Biogaran veiktais maksājums bija atmaksājams, ja TA netiek saņemtas, taču tas tā nebija Biogaran nolīguma gadījumā. Turklāt Niche šajā nolīgumā neesot sniegusi nekādas garantijas par to TA nodošanu, kuras tā 2001. gadā bija saņēmusi Francijā, jo šai nodošanai bija nepieciešama TA atjaunošana, taču Niche kompetentajām iestādēm to nebija lūgusi.

106    Runājot par izplatīšanas līgumu, kas noslēgts ar Almus, un tās lojalitātes nodrošināšanu, Komisija apgalvo, ka produkts B nav ļāvis noslēgt šo līgumu, jo produkts B bija tikai viena no 23 molekulām, uz kurām šis līgums attiecās.

3)      Par produktu C

107    Prasītāja apgalvo, ka tā var tirgot produktu C kopš 2000. gada, pateicoties vairākiem ar Disphar noslēgtiem nolīgumiem. Tomēr tā esot nolēmusi nodrošināt citus apgādes avotus saistībā ar neskaidrību par apgādes nolīguma, kas noslēgts ar Disphar, atjaunošanu un savu vēlmi izvērst darbību ārvalstīs. Niche nodrošinātās produktu reģistrācijas lietas Biogaran beigu beigās neesot izmantojusi tāpēc, ka tika atjaunots ar Disphar noslēgtais nolīgums.

108    Tādējādi apstāklis, ka attiecībā uz diviem no trim produktiem Biogaran nebija saņēmusi TA uz to reģistrācijas lietu pamata, kuras bija saņemtas no Niche, neļaujot secināt, ka starp Biogaran nolīgumu un izlīgumu pastāv saikne. Runa esot tikai par Biogaran vēlmi nodrošināt vairākus apgādes avotus saskaņā ar attiecīgajā nozarē pastāvošo praksi.

109    Komisija uzskata, ka nav ticams, ka Biogaran ir maksājusi tik lielu summu vienīgi par iespēju saņemt produkta reģistrācijas lietu, kuru tā nekad nav izmantojusi. Proti, Biogaran nebija pat pieprasījusi Niche, lai reģistrācijas lieta tiktu nodota, pirms attiecīgais nolīgums tiek automātiski izbeigts TA neiegūšanas dēļ.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

a)      Ievada apsvērumi

110    Vispirms ir jāuzsver, ka Komisija Biogaran nolīgumu apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi par pamudinājumu, ko Servier ir sniegusi sabiedrībai Niche, papildus tam pamudinājumam, kas izrietēja no Servier un Niche starpā noslēgtā izlīguma, lai pārliecinātu Niche atteikties no saviem centieniem ienākt perindoprila tirgū. Biogaran nolīgums, Komisijas ieskatā, ir ar šo izlīguma nolīgumu izdarītā pārkāpuma sastāvdaļa, ko veido konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Tādēļ tas var veidot pārkāpumu tikai tad, ja šādi kvalificējams arī Servier un Niche izlīguma nolīgums. Šajos apstākļos šīs prasības izskatīšanas nolūkos ir jāizklāsta tā izlīguma nolīguma juridiskais konteksts, ar kuru Biogaran nolīgums esot saistīts.

111    Šajā ziņā ir jānorāda, ka izlīguma nolīgumam ar patentu jomu saistītā strīdā var nebūt nekādas negatīvas ietekmes uz konkurenci. Tā tas ir, piemēram, gadījumā, ja puses vienojas par to, ka attiecīgais patents nav spēkā, un šā iemesla dēļ paredz ģenērisko zāļu sabiedrības nekavējošu ienākšanu tirgū.

112    Šajā lietā starp Servier un Niche noslēgtais nolīgums neietilpst minētajā kategorijā, jo tajā ir iekļauti noteikumi par patentu neapstrīdēšanu un produktu netirgošanu, kas jau paši pēc sava rakstura ir konkurenci ierobežojoši. Proti, neapstrīdēšanas noteikums apdraud sabiedrības intereses novērst jebkādu šķērsli saimnieciskai darbībai, kurš var izrietēt no kļūdaini izsniegta patenta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 25. februāris, Windsurfing International/Komisija, 193/83, EU:C:1986:75, 92. punkts), un netirgošanas noteikuma sekas ir viena no patenta īpašnieka konkurentiem izslēgšana no tirgus.

113    Šādu noteikumu iekļaušana gan var būt likumīga, taču tikai, ciktāl tā ir pamatota ar to, ka puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību (un līdz ar to – ka šo patentu pārkāpj attiecīgie ģenēriskie produkti).

114    Netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu klātbūtne, kuru tvērums aprobežojas ar attiecīgo patentu, savukārt ir problemātiska, ja šķiet, ka šo noteikumu attiecināšana uz ģenērisko zāļu sabiedrību nav pamatota ar to, ka tā atzīst patenta spēkā esamību. Kā pamatoti norāda Komisija, “pat ja nolīgumā ietvertie ģenērisko zāļu sabiedrības komercautonomijas ierobežojumi nepārsniedz patenta materiālās piemērošanas jomu, tie ir uzskatāmi par [LESD] 101. panta pārkāpumu, ja šie ierobežojumi nevar tikt attaisnoti un neizriet no pušu novērtējuma par pašas ekskluzīvās tiesības pamatotību” (apstrīdētā lēmuma 1137. apsvērums).

115    Šajā ziņā ir jānorāda, ka “apgriezta maksājuma” esamība, t.i., oriģinālo zāļu sabiedrības maksājuma esamība ģenērisko zāļu sabiedrībai, izlīguma nolīguma kontekstā ir divtik aizdomīga. Proti, pirmām kārtām ir jāatgādina, ka patenta mērķis ir sniegt atlīdzinājumu izgudrotājam par radošajām pūlēm, ļaujot viņam gūt taisnīgu peļņu no sava ieguldījuma, un ka spēkā esošam patentam tādējādi principā ir jāatļauj vērtības nodošanu savam īpašniekam – piemēram, izmantojot licences nolīgumu, – nevis otrādi. Otrām kārtām – apvērsta maksājuma pastāvēšana rada aizdomas par apstākli, ka izlīgums balstās uz to, ka izlīguma puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību.

116    Tomēr no apvērsta maksājuma esamības vien vēl nav secināms, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Proti, nav izslēgts, ka noteikti atsevišķi apgriezti maksājumi, ja tie ir attiecīgajā tiesvedībā noslēgta izlīguma neatņemama daļa, ir attaisnoti. Savukārt, ja neattaisnots apvērsts maksājums ir saistīts ar izlīguma noslēgšanu, ir uzskatāms, ka ģenērisko zāļu sabiedrība ar šo maksājumu tiek mudināta ievērot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus, un ir jāsecina, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Šajā gadījumā konkurences ierobežojumi, kurus rada netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, vairs nav saistīti ar patentu un izlīgumu, bet gan ir skaidrojami ar kādas priekšrocības sniegšanu nolūkā mudināt ģenērisko zāļu sabiedrību atteikties no konkurēšanas centieniem.

117    Ir jānorāda, ka – lai gan nedz Komisija, nedz Savienības tiesa nav kompetenta lemt par patenta spēkā esamību –, tomēr šīs iestādes, darbojoties savas attiecīgās kompetences robežās un nelemjot par pašu patenta spēkā esamību, var konstatēt tā anomālu izmantošanu, kas nav saistīta ar tā specifisko mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1968. gada 29. februāris, Parke, Davis and Co., 24/67, EU:C:1968:11, 109. un 110. lpp., un 1974. gada 31. oktobris, Centrafarm un de Peijper, 15/74, EU:C:1974:114, 7. un 8. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 1995. gada 6. aprīlis, RTE un ITP/Komisija, C‑241/91 P un C‑242/91 P, EU:C:1995:98, 50. punkts, un 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 104.–106. punkts).

118    Savukārt konkurenta pamudināšana pieņemt netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus šā sprieduma 116. punktā aprakstītajā nozīmē vai šīs pamudināšanas izraisītā pakļaušanās šādiem noteikumiem ir uzskatāmas par patenta anomālu izmantošanu.

119    Kā Komisija pareizi ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 1137. apsvērumā, “patentu tiesībās nav paredzētas tiesības maksāt saviem esošajiem vai potenciālajiem konkurentiem, lai tie paliktu ārpus tirgus vai atturētos no patenta apstrīdēšanas pirms ienākšanas tirgū”. Tāpat Komisija arī uzskata, ka “patentu īpašniekiem nav atļauts maksāt ģenērisko zāļu sabiedrībām, lai tās paliktu ārpus tirgus, un samazināt ar konkurenci saistītos riskus – neatkarīgi no tā, vai tas notiek patentu jomā noslēgta izlīguma nolīguma ietvaros vai izmantojot citu līdzekli” (apstrīdētā lēmuma 1141. apsvērums). Visbeidzot Komisija ir pamatoti piebildusi, ka “maksājumi potenciālajiem konkurentiem vai citāda veida to mudināšana palikt ārpus tirgus nepieder nevienai no patentiem izrietošajām tiesībām un neatbilst nevienam līdzeklim, kas patentu tiesībās ir paredzēts, lai nodrošinātu patentu ievērošanu” (apstrīdētā lēmuma 1194. apsvērums).

120    Ja tiek konstatēta pamudinājuma pastāvēšana, puses vairs nevar atsaukties uz patenta spēkā esamības atzīšanu izlīguma ietvaros. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka patenta spēkā esamību ir apstiprinājusi tiesa vai administratīva iestāde.

121    Tieši tāpēc ar netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem radīto konkurences ierobežojumu patieso iemeslu ir uzskatāms pamudinājums, nevis tas, ka izlīguma puses atzīst patenta spēkā esamību (skat. šā sprieduma 112. punktu); šie noteikumi – tā kā tiem šajā lietā nav nekāda leģitīma pamatojuma – normālas konkurences darbībai kaitē tik lielā mērā, ka var tikt kvalificēti kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

122    Tāpēc pamudinājuma gadījumā attiecīgie nolīgumi ir jāuzskata par nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus, kuros palicēji sniedz atlīdzinājumu tirgu pametušajiem. Tādējādi patiesībā šie nolīgumi ir uzskatāmi par konkurentu uzpirkšanu un līdz ar to ir jākvalificē kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, kā tas izriet no 2008. gada 20. novembra sprieduma Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643, 8. punkts un 31.–34. punkts) un no ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumiem lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:467, 75. punkts), kuri ir minēti tostarp apstrīdēta lēmuma preambulas 1139. un 1140. apsvērumā. Turklāt konkurentu izslēgšana no tirgus ir tirgus sadales un ražošanas ierobežošanas galēja forma (spriedums, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, notiek apelācijas tiesvedība, EU:T:2016:449, 435. punkts), kurai tādā kontekstā kā strīdīgo nolīgumu konteksts ir konstatējama vēl augstāka kaitīguma pakāpe, jo izslēgtās sabiedrības ir ģenērisko zāļu sabiedrības, kuru ienākšana tirgū principā ir labvēlīga konkurencei un palīdz īstenot vispārējās intereses nodrošināt lētāku veselības aprūpi. Visbeidzot šo izslēgšanu strīdīgajos nolīgumos pastiprina tas, ka ģenērisko zāļu sabiedrībai nav iespējams apstrīdēt strīdīgo patentu.

123    No visa iepriekš minētā izriet, ka ar patentiem saistītos strīdos noslēgtu izlīgumu kontekstā, lai varētu veikt kvalifikāciju, ka ir notikusi konkurences ierobežošana mērķa dēļ, izlīgumā ir jābūt iekļautai gan pamudinošai priekšrocībai attiecībā uz ģenērisko zāļu sabiedrību, gan arī korelatīvam ierobežojumam attiecībā uz tās centieniem konkurēt ar oriģinālo zāļu sabiedrību. Ja šie abi nosacījumi ir izpildīti, ir jāizdara secinājums par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ņemot vērā to, cik lielā mērā šādi noslēgts nolīgums kaitē pareizai normālas konkurences funkcionēšanai.

124    Ar šodien pasludinātajiem spriedumiem lietā Servier u.c./Komisija (T‑691/14) un Niche Generics/Komisija (T‑701/14) Vispārējā tiesa nosprieda, ka abi nosacījumi ir izpildīti, proti, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka summa 11,8 miljonu GBP apmērā, kuru Niche ir pārskaitījusi Servier, pamatojoties uz starp šīm abām sabiedrībām noslēgto izlīgumu, bija pamudinājums, kura mērķis bija izslēgt Niche no tirgus, un šis nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

125    Līdz ar to pamats, kuru Biogaran izvirzīja tiesas sēdē, sniedzot atbildi uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu par izlīguma nolīgumu, un ar kuru tika apgalvots, ka šis nolīgums nav izskatāms par LESD 101. panta pārkāpumu, var tikt vienīgi noraidīts bez vajadzības lemt par tā pieņemamību.

b)      Par Biogaran nolīguma radītas pamudinošas priekšrocības esamību

126    Biogaran apgalvo, ka Biogaran nolīgums neesot papildu pamudinājums, lai iedrošinātu Niche noslēgt izlīguma nolīgumu, bet gan patstāvīgs komercnolīgums, kas noslēgts atbilstoši tirgus nosacījumiem.

127    Šajā ziņā no Regulas Nr. 1/2003 2. panta, kā arī pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurences tiesību jomā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatētā pārkāpuma pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 58. punkts, un 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 86. punkts; skat. arī spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Šajā kontekstā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu pārkāpuma konstatēšanas lēmuma adresātam. Tādēļ it īpaši prasības atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu procesā tiesa nevar secināt, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir konstatējusi juridiski pietiekamā veidā, ja tiesai par šo jautājumu vēl saglabājas šaubas (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

129    Proti, ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcija, kas izriet tostarp no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar to saistīto sankciju raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama arī attiecībā uz tiem uzņēmumiem piemērojamiem procesiem par konkurences tiesību normu pārkāpšanu, kuru sekas var būt naudas sodu vai kavējuma naudas uzlikšana (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Tāpat ir jāņem vērā nemazsvarīgais reputācijai nodarītais kaitējums, ko fiziskai vai juridiskai personai rada secinājums par to, ka tā ir bijusi iesaistīta konkurences tiesību normu pārkāpumā (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

131    Līdz ar to Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu un lai gūtu drošu pārliecību, ka apgalvotie pārkāpumi ir uzskatāmi par konkurences ierobežojumiem LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

132    Ir svarīgi uzsvērt, ka ne katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam ir noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Proti, šai prasībai var atbilst vispārīgi novērtēts netiešo pierādījumu kopums, uz kuriem atsaucas iestāde (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Lielākajā daļā gadījumu pretkonkurences darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību vai netiešo pierādījumu, kuri, skatīti kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 57. punkts).

134    Piemēram, ja paralēla rīcība pati par sevi nevar tikt identificēta kā saskaņota rīcība, tā tomēr var būt nopietns netiešs pierādījums, ja tā rezultātā rodas konkurences nosacījumi, kuri neatbilst parastiem tirgus apstākļiem (spriedums, 1972. gada 14. jūlijs, Farbenfabriken Bayer/Komisija, 51/69, EU:C:1972:72, 25. punkts).

135    Tāpat tas, ka – atbilstoši terminoloģijai, ko Komisija lieto apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā, – pastāv akcesorisks nolīgums, var, runājot par tiesvedībā patentu jomā panāktu izlīgumu, tikt uzskatīts par nopietnu netiešu pierādījumu, ka pastāv pamudinājums un rezultātā – konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

136    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija Biogaran nolīgumu atbilstoši jēdzienam, kas lietots apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā, uzskatīja par “akcesorisku nolīgumu”. Proti, minētā lēmuma 1349. un 1351. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka, izmantojot Biogaran nolīgumu, kurš, tās ieskatā, ir saistīts ar izlīguma nolīgumu, Servier ir sniegusi Niche papildu pamudinājumu, lai iedrošinātu to noslēgt izlīgumu, un ka šāds pamudinājums izriet no noteiktiem apstākļiem, kas norāda, ka Biogaran nolīgums nav ticis noslēgts pilnīgas konkurences komercnosacījumos.

137    Ir jāprecizē, ka akcesorisks nolīgums ir ierasts komerclīgums, kas ir “saistīts” ar izlīgumu tiesvedībā, kurā ir iekļauti noteikumi, kas paši pēc sava rakstura ir ierobežojoši. Šāda saistība pastāv tostarp tad, ja šie abi nolīgumi ir noslēgti vienā un tajā pašā dienā, ja tie ir juridiski saistīti, jo viena nolīguma saistošais raksturs ir pakārtots otra nolīguma noslēgšanai, vai arī ja, ņemot vērā kontekstu, kurā tie ir noslēgti, Komisija var konstatēt, ka tie ir nenodalāmi. Var tikt piebilsts, ka, jo lielāks ir nolīgumu noslēgšanas tuvums laikā, jo vieglāk Komisijai būs pierādīt šo nedalāmību. Fakts, ka izlīgums un akcesoriskais nolīgums ir noslēgti vienā un tajā pašā dienā vai ka pastāv līgumiska saite starp tiem, īpaši norāda uz faktu, ka šie nolīgumi iekļaujas vienā un tajā pašā līgumiskajā kopumā. Proti, ja šie nolīgumi nav noslēgti vienā dienā (un ja nav līgumiskas saiknes to starpā), viena no sarunu pusēm piešķirtu otrai pusei to, ko tā vēlas, neiegūstot jebkādu drošību par faktu, ka tā saņems gaidāmo pretizpildījumu. Šī juridiskā un laika saikne starp abiem nolīgumiem ir arī netiešs pierādījums, ka tie ir tikuši apspriesti kopīgās sarunās.

138    Akcesoriskais nolīgums ir ierasts komerclīgums, kas varētu pastāvēt neatkarīgi izlīguma attiecīgajā strīdā. Savukārt izlīguma noslēgšana neliek vienlaicīgi noslēgt komerclīgumu. Līdz ar to saistība starp abiem nolīgumiem nav obligāta. Turklāt to nevar attaisnot ar izlīgumu strīdā, jo akcesoriskā nolīguma priekšmets nav panākt šādu izlīgumu, bet gan veikt komercdarījumu.

139    Turklāt akcesoriskais nolīgums paredz finansiālu vai nefinansiālu līdzekļu nodošanu starp pusēm. Tas var tostarp ietvert patenta īpašnieka vai meitasuzņēmuma, ar ko tas veido vienu ekonomisku vienību, līdzekļu nodošanu ģenērisko zāļu sabiedrībai. Līdz ar to pastāv risks, ka komerciāla nolīguma sasaiste ar izlīgumu, kurā ir iekļauti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kuri paši pēc sava rakstura ir konkurenci ierobežojoši, patiesībā ir vērsti uz to, lai tāda komercdarījuma piesegā, kam attiecīgā gadījumā ir sarežģītas līgumiskas konstrukcijas forma, pamudinātu ģenērisko zāļu sabiedrības – izmantojot akcesoriskajā nolīgumā paredzēto līdzekļu nodošanu – pakļauties šiem noteikumiem.

140    Tādējādi apstāklis, ka komerclīgums, kura priekšmets parasti nav izlīgums tiesvedībā un uz kura pamata notiek oriģinālo zāļu sabiedrības vai meitasuzņēmuma, ar ko šī sabiedrība veido vienu ekonomisko vienību, līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, šā sprieduma 137. punktā izklāstītājos apstākļos ir saistīta ar tiesvedībā noslēgtu izlīgumu, kurā ir iekļauti konkurenci ierobežojoši noteikumi, ir uzskatāms par nopietnu netiešu pierādījumu, ka pastāv apgriezts maksājums.

141    Tomēr iepriekšējā punktā minētais nopietnais netiešais pierādījums nav pietiekams un Komisijai tādējādi tas ir jāapstiprina, sniedzot citus saskanīgus pierādījumus, kas ļauj secināt, ka pastāv apvērsts maksājums. Šāds maksājums specifiskajā akcesorisko nolīgumu kontekstā atbilst oriģinālo zāļu sabiedrības veiktā maksājuma daļai, kura pārsniedz darījuma priekšmeta “parasto” vērtību (vai – attiecīgā gadījumā – darījuma priekšmeta “parastās” vērtības daļu, kura pārsniedz ģenērisko zāļu sabiedrības veikto maksājumu).

142    Šajā tiesvedībā, lai konstatētu, ka Biogaran nolīgums ir kalpojis par papildu pamudinājumu Niche, Komisija apstrīdētā lēmuma 1351. apsvērumā, balstoties uz vairākiem netiešiem pierādījumiem, ir norādījusi, ka “šis nolīgums nav ticis noslēgts “pilnīgas konkurences komercnosacījumos” un ka “tā nav normāla komercprakse”.

143    Šajā ziņā ir jānorāda, ka jēdziens “parasti konkurences apstākļi”, kam līdzinās jēdziens “pilnīgas konkurences komercnosacījumi”, lai gan tas netiek izmantots aizliegto vienošanos jomā, konkurences tiesībām nav svešs, jo tas tiek izmantots – lai arī visnotaļ savdabīgajā – valsts atbalsta jomā, lai noteiktu, vai valsts ir rīkojusies kā privāts ieguldītājs (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 68. punkts), proti, vai attiecīgajiem uzņēmumiem piešķirtā priekšrocība ir parasta atlīdzība par pretizpildījumu, ko saņēmusi valsts.Tādējādi šis jēdziens pēc analoģijas var tikt uzskatīts par atbilstošu atsauces parametru, kad ir jānosaka, vai divi uzņēmumi, kuri ir veikuši komercdarījumu, to ir darījuši, pamatojoties uz apsvērumiem, kuri attiecas tikai uz darījuma priekšmeta ekonomisko vērtību, piemēram, uz tā rentabilitātes perspektīvām, un tāpēc to ir darījuši parastos tirgus apstākļos.

144    Ja Komisija ir iesniegusi netiešus pierādījumus vai pierādījumus, kas tai ļauj uzskatīt, ka akcesoriskais nolīgums nav ticis noslēgts parastos tirgus apstākļos, nolīguma puses var izklāstīt savu versiju par faktiem, pamatojot savus apgalvojumus ar pierādījumiem, kurus tās spēj sniegt un kuri ļauj secināt, ka komerclīgumu, lai gan tas ir saistīts ar izlīgumu, attaisno citi iemesli, nevis konkurenta izslēgšana ar apvērsta maksājuma palīdzību. Tādējādi nolīgumu puses var apgalvot, ka akcesoriskais nolīgums ir ticis noslēgts tirgus apstākļos, norādot uz atbilstošiem pierādījumiem, kas attiecas, piemēram, uz nozarē pastāvošajām rūpnieciskajām vai komerciālajām paražām vai lietas īpašajiem apstākļiem.

145    Ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju un – attiecīgā gadījumā – to, ka nolīgumu puses nav sniegušas skaidrojumu vai ticamu skaidrojumu, Komisija visaptveroša vērtējuma noslēgumā var pamatoti secināt, ka akcesoriskais nolīgums nav noslēgts parastos tirgus apstākļos, t.i., ka oriģinālo zāļu sabiedrības veiktā maksājuma vērtība pārsniedz darījuma priekšmeta vērtību (vai ka ģenērisko zāļu sabiedrībai nodotā priekšmeta vērtība ir lielāka nekā tās veiktais maksājums). Līdz ar to Komisija var secināt, ka pastāv apvērsts maksājums.

146    Savukārt apvērsts maksājums, ja tā mērķis nav kompensēt izmaksas, kuras ir saistītas ar izlīgumu, var tikt uzskatīts par pamudinošu priekšrocību (skat. šā sprieduma 116. punktu). Tas tā ir no akcesoriska nolīguma izrietoša maksājuma gadījumā, kura priekšmets nav izlīgums strīdā, bet gan komercdarījuma veikšana (skat. šā sprieduma 138. punktu).

147    Tomēr nolīgumu puses var arī atsaukties, ka attiecīgās priekšrocība esot nenozīmīga, nebūdama pietiekami liela, lai to varētu uzskatīt par būtisku pamudinājumu akceptēt izlīguma nolīgumā paredzētos konkurenci ierobežojošos noteikumus.

148    Tagad iepriekšējos punktos izklāstītie principi ir jāpiemēro šīs lietas īpašajiem apstākļiem.

149    Šajā lietā nav strīda par to, ka Biogaran samaksāja Niche summu 2,5 miljonu GBP apmērā. Šis maksājums tika veikts saskaņā ar Biogaran nolīgumu, uz kura pamata Niche apņēmās Biogaran nodot produktu reģistrācijas lietas, kā arī citu, ar perindoprilu nesaistītu produktu TA.

150    Lai gan formāli Biogaran nolīgums un Servier un Niche izlīguma nolīgums ir atsevišķi dažādām tiesību sistēmām un jurisdikcijām piederīgi tiesiski darījumi, vairāki faktori pierāda, ka starp šiem abiem nolīgumiem pastāv saikne.

151    Komisija apstrīdētā lēmuma 1351. apsvērumā ir pamatoti norādījusi, ka nolīgumu hronoloģija ir viens no faktoriem, pēc kura var konstatēt šādas saiknes pastāvēšanu starp tiem. Proti, šie nolīgumi tika noslēgti vienā un tajā pašā dienā. Turklāt, tā kā abos nolīgumos noteiktie maksājumu datumi bija vieni un tie paši, proti, vēlākais 2005. gada 14. februāris un 2005. gada 5. oktobris, paredzot, ka vēlāk ir veicami tikai maksājumi, kuri ir saistīti ar Biogaran nolīgumā paredzēto apgādi ar zālēm.

152    Komisija, atsaucoties it īpaši uz Niche 2011. gada 15. jūnija paziņojumu, arī pamatoti ir norādījusi, ka sarunas par Biogaran nolīgumu notika vienlaicīgi ar sarunām par izlīguma nolīgumu. Lai gan Niche šo paziņojumu vēlāk administratīvā procesa noslēgumā ir izklāstījusi niansētāk, iesniedzot vairākus dokumentus, kuros ir dokumentētas diskusijas par licenci, kas notika gandrīz divus gadus, pirms sākās sarunas par izlīgumu, šī Niche nostāja brīdī, kad šī sabiedrība zināja par iebildumiem, kas pret to ir vērsti, nav ar tādu pašu pierādījuma spēku kā tās iepriekšējie paziņojumi.

153    Lai gan Komisija nenoliedz faktu, ka Biogaran un Niche patiešām ir sazinājušās saistībā ar produktu A, pat pirms radās domstarpības starp Servier un Niche, lietas materiālos nav rodams neviens pamatojums prasītājas apgalvojumam, ka šo domstarpību rezultātā ir iesaldētas sarunas starp Niche un Biogaran. Šajā ziņā 2005. gada 4. februāra e‑pasts parāda, ka sarunas par Biogaran nolīguma noslēgšanu šajā datumā jau bija ļoti progresējušas, savukārt tiesvedība starp Niche un Servier joprojām turpinājās un tika izbeigta tikai 2005. gada 8. februārī. Sarunu vienlaicīgums ir būtisks netiešs pierādījums par saikni starp šiem abiem nolīgumiem.

154    Turklāt, kaut arī abus nolīgumus nav parakstījušas vienas un tās pašas personas un Biogaran nolīgums ir parakstīts Parīzē, bet Niche un Servier izlīguma nolīgums ir parakstīts Londonā, sarunas par tiem daļēji veica vienas un tās pašas personas. Pirmkārt, sarunās par abiem nolīgumiem piedalījās M. – viens no Niche direktoriem. Otrkārt, kā izriet no 2005. gada 4. februāra e‑pasta, ko Biogaran advokāts ir nosūtījis Niche direktoram, persona, kas ir veikusi sarunas par Niche nolīgumu Biogaran vārdā, bija arī parakstījusi brīdinājuma vēstuli, kuru Servier nosūtīja Matrix 2005. gada 7. februārī, proti, dienā, pirms tika noslēgts izlīgums starp Servier un Matrix. Kā norāda Komisija, ir iespējams, ka, ņemot vērā saiknes, kuras pastāv starp Niche un Servier izlīguma nolīgumuun Matrix nolīgumu, šai personai bija zināms par izlīgumu ar Niche. Šā paša e‑pasta kopija tika nosūtīta arī Servier grupas juridiskā dienesta vadītājai, lai gan tas attiecās uz līgumu ar Biogaran.

155    Visbeidzot Komisija pamatoti apgalvo, ka fakts, ka Biogaran maksājumi, kuri attiecas uz apgādi ar zālēm, nevis uz produktu reģistrācijas lietu nodošanu – kura bija Biogaran nolīguma pamatpriekšmets –, ir vēlāki, apstiprina saikni starp nolīgumiem. Proti, licences nolīguma pati būtība ir tieši reģistrācijas lietu nodošana, nevis Niche veikta produktu piegāde. Tādējādi tas, ka maksājums par produktu reģistrācijas lietām 2,5 miljonu GBP apmērā un izlīgumā paredzētais maksājums 11,8 miljonu GBP apmērā bija vienlaicīgi, apstiprina saikni starp abiem nolīgumiem.

156    No iepriekš izklāstītā (šā sprieduma 150.–155. punkts) izriet, ka Biogaran nolīgums ir akcesorisks nolīgums, kas ir saistīts ar izlīguma nolīgumu. Apstāklis, ka šis nolīgums, ar kuru tiek veikta līdzekļu nodošana Niche, ir saistīts ar izlīgumu strīdā starp Servier un Niche, kaut arī šis akcesoriskais nolīgums ir noformēts kā ierasts komerclīgums, kura priekšmets nav izlīgums tiesvedībā, ir nopietns netiešs pierādījums, ka attiecīgo līdzekļu nodošana ir ne tikai pretizpildījums par akcesoriskā nolīguma darījuma priekšmetu, bet ietver arī apvērstu maksājumu (atbilstoši šā jēdziena izpratnei akcesorisko nolīgumu jomā).

157    Turklāt Komisija ir ņēmusi vērā vairākus saskanīgus netiešus pierādījumus, kas apstiprina apvērsta maksājuma pastāvēšanu.

158    Pirmkārt, Komisija, lai apgalvotu, ka Biogaran iegūtais pretizpildījums nevar tikt novērtēts 2,5 miljonu GBP apmērā, pamatoti norāda, ka šī summa ir daudz lielāka nekā summa, kuru Biogaran ir pārskaitījusi citai ģenērisko zāļu sabiedrībai, proti, sabiedrībai A., lai iegūtu vairākas reģistrācijas lietas, kuras attiecas uz produktu A tablešu formā dažādās devās.Proti, ^Biogaran sabiedrībai A. ir pārskaitījusi kopumā 330 000 EUR uz divu nolīgumu pamata, kuri abi attiecas produktu A, šī summa ir krietni mazāka par 2,5 miljoniem GBP, kaut arī pēdējā no tām aptver gan produktu B, gan produktu C.

159    Turpinājumā Komisija arī pamatoti norāda, ka apstāklis, ka Biogaran nolīgumā atšķirībā no nolīguma ar sabiedrību A. nav iekļauts noteikums, kas ļautu Biogaran atgūt sabiedrībai Niche pārskaitītās summas TA neiegūšanas gadījumā, ir netiešs pierādījums, ka nolīguma mērķis nav mudināt Biogaran pieprasīt šīs TA un tas pēc sava rakstura nav ierasts komerclīgums.

160    Visbeidzot, Komisija varēja pamatoti apgalvot, ka Niche vairākkārt administratīvā procesa laikā ir norādījusi, ka Biogaran nolīgumu tai ierosināja Servier, lai tai pilnībā samaksātu visu atlīdzinājumu, kas ir nolīgts kā pretizpildījums par vispārēja izlīguma nolīguma noslēgšanu ar Servier. Tāpat no Servier un Niche izlīguma nolīguma projekta, kurš ir pievienots iebildumu rakstam un kurā ir iekļauts veicamo maksājumu saraksts, izriet, ka maksājums 2,5 miljonu GBP apmērā tika plānots par labu Niche saistībā ar ramiprilu, proti, vienu no produktiem, uz ko attiecās Biogaran nolīgums. Kā pareizi norāda Komisija, no jau minētā 2005. gada 4. februāra e‑pasta (skat. tostarp šā sprieduma 154. punktu) izriet, ka Biogaran nolīguma puses bija vienojušās par maksājumu 2,5 miljonu GBP apmērā, pat pirms Biogaran nolīguma puses veica sarunas un vienojās par šādu summu kā Biogaran sniedzamo pretizpildījumu. Turklāt Niche administratīvā procesa gaitā, vēlāk gan to neatzīstot, pati ir uzsvērusi, ka Biogaran nolīgums nav uzskatāms par ierastu komercpraksi un ka maksājums bija daļa no izlīguma (apstrīdētā lēmuma 562. apsvērums).

161    Savukārt prasītāja nav iesniegusi nekādus konkrētus pierādījumus, kas ļautu konstatēt, ka Niche produktu reģistrācijas lietu iegūšana par 2,5 miljoniem GBP varētu tikt saprātīgi uzskatīta par rentablu ieguldījumu (turpinot analoģiju ar jēdzienu “privāts ieguldītājs tirgus ekonomikā”, kas veikta šā sprieduma 143. punktā, skat. 2000. gada 12. decembra spriedumu Alitalia/Komisija, T‑296/97, EU:T:2000:289, 84. punktu, kurā ir norādīts, ka privātā ieguldītāja rīcību tirgus ekonomikā vada ienesīguma izredzes) vai vismaz var nodrošināt šo produktu reģistrācijas lietu ieguvējam ienākumus, kuri var atsvērt lielās iegūšanas izmaksas.

162    Turklāt nekas lietas materiālos neļauj izskaidrot, kādā veidā Niche reģistrācijas lietas varēja sniegt to ieguvējam peļņu, kas var atsvērt šādas iegūšanas izmaksas. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pēc nolīguma Biogaran kopējais apgrozījums palielinājās tikai par summu apmērā no 100 000 līdz 200 000 EUR.

163    Turklāt var piebilst, ka no lietas materiāliem nekur neizriet, ka pirms Biogaran nolīguma noslēgšanas prasītāja būtu lūgusi Niche tai nodot visus datus, kuri ir nepieciešami, lai nodrošinātu, ka par produktu reģistrācijas lietām pieprasītā cena nav novērtēta pārlieku augstu, ņemot vērā to paredzamo rentabilitāti.

164    No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā visus Vispārējā tiesā iztirzātos apstākļus, Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pastāv apvērsts maksājums, kurš nav nesaraujami saistīts ar izlīgumu attiecīgajā strīdā (skat. šā sprieduma 146. punktu). Līdz ar to tā ir pamatoti secinājusi, ka Biogaran nolīguma ietvaros Niche veiktā 2,5 miljonu GBP samaksa ir uzskatāma par papildu pamudinājumu, nevis darījumu, kas veikts parastos tirgus apstākļos.

165    Visbeidzot, ņemot vērā iepriekšējos punktos izklāstītos apsvērumus, ir jānorāda, ka nav pierādīts, ka attiecīgā priekšrocība ir nenozīmīga un ka tās apmērs tādējādi esot nepietiekams, lai to varētu uzskatīt par būtisku pamudinājumu akceptēt izlīguma nolīgumā paredzētos konkurenci ierobežojošus noteikumus (skat. šo secinājumu 147. punktu).

166    Šo secinājumu nevar atspēkot pārējie prasītājas argumenti.

167    Pirmkārt, atbildē uz faktu izklāstu Biogaran apgalvoja, ka “to summu neatlīdzināšana, kuras [tā bija] pārskaitījusi [..], TA nesaņemšanas gadījumā no Niche puses bija paredzēta ar nodomu un bija vērsta uz to, [lai Biogaran veiktu] nepieciešamās darbības šo TA iegūšanai nolūkā radīt Niche peļņu nesošu apgrozījumu”.

168    Tomēr šim argumentam, kuru Biogaran ir atkārtojusi savā prasībā, nevar piekrist. Proti, šā nolīguma struktūra nesniedz nekādas garantijas, ka Biogaran pieprasīs TA un iepirks produktus no Niche, jo maksājums par labu uzņēmumam Niche ir jāveic, pirms top zināms, vai Biogaran iegūs TA. Komisija pamatoti uzsver, ka Biogaran līgumiskās saistības neesot ietvērušas pienākumu pieprasīt TA, pamatojoties uz nosūtītajām reģistrācijas lietām (Biogaran nolīguma 2.2. un 3. pants). Turklāt, pat ja Biogaran nesaņemtu TA 18 mēnešu laikā no dienas, kurā nolīgums stājās spēkā, tas automātiski tiktu izbeigts un nevienai no pusēm nebūtu tiesību uz kompensāciju. Turklāt Biogaran nebija nekāda ekskluzivitātes pienākuma, jo tā varēja pieprasīt TA uz citu reģistrācijas lietu pamata, kuras nav nodevusi Niche.

169    Lai gan Biogaran savā atbildē uz faktu izklāstu minēja citus tās noslēgtus nolīgumus, kuros nav ietverts noteikums par atlīdzināšanu, šajos nolīgumos bija paredzēti maksājumi, kas veicami vairākās daļās, un maksājumi bija krietni mazāki nekā vienreizējais maksājums 2,5 miljonu GBP apmērā, kas tiek aplūkots šajā lietā.

170    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Biogaran nolīguma mērķis ir tai nodrošināt otru produkta A apgādes avotu.

171    Šim argumentam nevar piekrist.

172    Proti, nolīgumu par produkta A piegādi ar sabiedrību A. prasītāja bija parakstījusi jau 2004. gada decembrī, kamēr vēl nebija noslēgts attiecīgais nolīgums. Tāpat pēc 2005. gada marta audita par Niche iesniegto produkta A reģistrācijas lietu attiecībā uz 10 mg tabletēm, kuru forma un deva nebija ar sabiedrību A. noslēgtā nolīguma tvērumā, Biogaran konstatēja, ka reģistrācijas lieta bija ļoti vāja analītiskajā daļā. Tādējādi Komisija pamatoti apgalvo, ka, ņemot vērā šos faktorus, ir pārsteidzoši, ka Biogaran ir piekritusi par šo reģistrācijas lietu samaksāt krietni lielāku summu nekā par sabiedrības A. reģistrācijas lietu. Biogaran norāda, ka produkts A kopš 2007. gada ir radījis apgrozījumu, kas pārsniedz 79 miljonus EUR, savukārt no apstrīdētā lēmuma 569. apsvēruma izriet – uz Biogaran to neapstrīd –, ka kopējais ar Biogaran nolīgumupanāktais Biogaran apgrozījums bija mazāks nekā 200 000 EUR.

173    Treškārt, runājot par produkta B reģistrācijas lietu, Biogaran neapstrīd, ka tā un Bioglan (kļuvusi par Niche) 2001. gadā noslēdza komerclīgumu par produkta B molekulu 5 un 10 mg formātā, kurā atšķirībā no Biogaran nolīguma bija paredzēts atlīdzināms maksājums TA nesaņemšanas gadījumā. Ir jānorāda, ka apstāklis, ka Biogaran nolīgumā nav paredzēta tāda atlīdzināšanas garantija, kāda bija paredzēta iepriekš starp Bioglan un Biogaran noslēgtajā nolīgumā, apstiprina, ka produkta B reģistrācijas lietas nodošana nav parastos tirgus apstākļos veikts darījums.

174    Ceturtkārt, runājot par produkta C reģistrācijas lietu, Biogaran atzīst, ka Niche sagatavotā produkta reģistrācijas lieta nav tikusi izmantota un ka Biogaran ir turpinājusi savas darījumu attiecības ar Disphar. Turklāt šī reģistrācijas lieta tika nodota tikai 2007. gada janvārī, kaut arī Biogaran nolīgums jau bija izbeigts TA neiegūšanas dēļ un pēc tam, kad Niche jau bija saņēmusi visu neatlīdzināmo maksājumu. Komisija pamatoti apgalvo, ka nav ticams, ka Biogaran būtu samaksājusi tik lielu summu, kaut arī tā jau vairākus gadus pirms tam bija noslēgusi apgādes nolīgumu ar Disphar, un tikai tas vien, ka Disphar nolīguma atjaunošana nebija droša, neattaisnoja šādu darījumu.

175    Turklāt, pat pieņemot, ka Biogaran, iegādājoties Niche produktu reģistrācijas lietas, ir vēlējusies īstenot arī leģitīmus mērķus, ir jāatgādina, ka ar to vien, ka ar nolīgumu tiek īstenoti arī leģitīmi mērķi, nav pietiekami, lai liegtu šo nolīgumu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 8. novembris, IAZ International Belgium u.c./Komisija, no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82, EU:C:1983:310, 25. punkts; 2006. gada 6. aprīlis, General Motors/Komisija, C‑551/03 P, EU:C:2006:229, 64. punkts, un 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 21. punkts).

176    Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka Biogaran ir pret konkurenci vērsts nodoms.

177    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 577. apsvēruma, ko Biogaran nopietni neapstrīd, izriet, ka maksājumi, kas ir paredzēti izlīguma nolīgumos, kurus Servier ir noslēgusi ar Niche un Matrix, starp Niche un Matrix ir nolīgti un sadalīti vienlīdzīgi, kaut arī Matrix vēlējas saņemt lielāku summu nekā Niche. Komisija pamatoti apgalvo, ka Biogaran nolīgums, slēpjoties aiz šķietami ierasta darījuma, ļāva palielināt summu, kuru Servier grupa ir samaksājusi Niche, vienlaikus izslēdzot Matrix. Niche turklāt ir apstiprinājusi, ka summa 2,5 miljonu GBP apmērā bija daļa no “total overall compensation” 15,7 miljonu GBP apmērā, ko nolīgušas Niche un Servier (apstrīdētā lēmuma 560. apsvērums). Lai gan Komisija neizvirza nekādus papildu pierādījumus par iemesliem, kuru dēļ Servier ir vērsusies pie Biogaran, lai mudinātu Niche, tās norādītie apstākļi, veido netiešu pierādījumu kopumu, kas liecina par nesaraujamas saiknes pastāvēšanu starp maksājumu 2,5 miljonu GBP apmērā un galveno maksājumu, ko Servier veica uz Niche izlīguma pamata.

178    Jebkurā gadījumā ir jānorāda, ka pušu nodoms nav obligāts priekšnoteikums, lai noteiktu, ka uzņēmumu saskaņotai darbībai ir ierobežojošs raksturs (spriedums, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 118. punkts).

179    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir varējusi pamatoti secināt, ka Biogaran nolīguma ietvaros Niche saņemtais maksājums 2,5 miljonu GBP apmērā radīja papildu pamudinošu priekšrocību.

180    Ir jāpiebilst, ka papildu pamudinājums ir pietiekami noteicošs, jo tas bija pamatā Niche lēmumam neienākt perindoprila tirgū. Proti, Komisija apstrīdētā lēmuma 577. apsvērumā – kas nav ticis nopietni apstrīdēts – ir norādījusi, ka summas, kuras ir attiecīgi starp Servier un Niche un Matrix noslēgto izlīgumu priekšmets, sākotnēji ir tikušas sadalītas vienādās daļās, bet maksājums, kuru Biogaran ir veikusi sabiedrībai Niche, galarezultātā ir ļāvis palielināt summu, ko Servier grupa ir samaksājusi šai sabiedrībai, Matrix par to nezinot. Turklāt Niche pati ir apstiprinājusi, ka papildu maksājums bija daļa no “total overall compensation”, par ko tā bija vienojusies ar Servier. Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāsecina, ka bez Biogaran nolīguma Niche iespējams nebūtu noslēgusi izlīguma nolīgumu. Tāpēc tieši Servier un tā meitasuzņēmuma kopējā rīcība ir ļāvusi īstenoties konkurences ierobežojumam.

181    Līdz ar to šis konstatējums pats par sevi ļauj secināt, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, kurā Biogaran ir tieši piedalījusies. Apstāklis, ka Biogaran faktu rašanās brīdī vairs nebija Niche konkurente – pat ja tas tiktu pierādīts – neietekmē secinājumu. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, sabiedrība var piedalīties aizliegtās vienošanās darbībās, tai obligāti neesot aktīvai tirgū, kuru skar konkurences ierobežojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 34. punkts).

182    Prasītājas arguments, ka Biogaran nolīgums neietver pretkonkurences noteikumus, nevar tikt izmantots, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apstākļus. Proti, šā konstatējuma rezultātā nemainās nolīguma īstenais ierobežojošais raksturs, jo šā nolīguma pastāvēšanas iemesls ir šādus noteikumus ietveroša izlīguma papildināšana.

183    Visbeidzot apstāklis, ka Komisija, aprēķinot Niche uzlikto naudas sodu, nav ņēmusi vērā maksājumu 2,5 miljonu GBP apmērā, nevar pierādīt, ka Biogaran nolīgums nav uzskatāms par papildu līdzekļu nodošanu, kuras mērķis ir mudināt Niche noslēgt izlīgumu. Proti, Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, ir norādījusi, ka šīs summas ņemšana vērā nebija nepieciešama, lai nodrošinātu Niche uzliktā naudas soda preventīvumu, ņemot vērā it īpaši Niche mazo izmēru un situāciju. Pat pieņemot, ka šī summa Niche uzliekamā naudas soda aprēķinā nav ņemta vērā tikai tāpēc, ka Komisija to vienkārši ir aizmirsusi, šādam trūkumam katrā ziņā nav nozīmes attiecībā uz konstatējumu, kurš pamatoti ir izteikts minētajā lēmumā, ka Biogaran nolīgumā ir pastiprināts konkurences ierobežojums, kas izriet no izlīguma nolīguma.

184    No visa iepriekš minētā izriet, ka šis pamats ir jānoraida.

B.      Par pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo apstrīdētajā lēmumā neesot pierādīta Biogaran piedalīšanās jebkādā konkurences noteikumu pārkāpumā

1.      Lietas dalībnieku argumenti

a)      Par Biogaran nolīguma pārkāpuma raksturu

185    Prasītāja apgalvo, ka Biogaran nolīgumam pašam par sevi, kā pati Komisija to esot atzinusi, nav pārkāpuma rakstura. Proti, šā nolīguma noteikumi apstrīdētajā lēmumā nekādi neesot kritizēti, turklāt apstrīdētajā lēmumā tam esot veltītas tikai sešas lappuses. Tādējādi Biogaran esot sodīta par konkurenci nekādā veidā neierobežojošu nolīgumu, tāpēc Biogaran nevarot tikt sodīta uz LESD 101. panta pamata tikai tādēļ, ka ir parakstījusi. Biogaran atbildība esot stingri saistīta ar to, ka izlīgums, kuru tā nav parakstījusi, ir prettiesisks, lai gan apstrīdētā lēmuma 1351. apsvērumā esot atzīts, ka “izlīguma nolīgums un Biogaran nolīgums ir atsevišķi tiesiski darījumi”.

186    Pamatojoties uz ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumiem lietā AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:350), prasītāja apgalvo, ka, lai būtu par tādas aizliegtas vienošanās pusi, kuras mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana, ir arī nepieciešams, lai attiecīgais uzņēmums varētu radīt konkurences spiedienu citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kas šajā gadījumā tā neesot, jo lietas apstākļu rašanās laikā Biogaran nebija Niche konkurente.

187    Komisija uzskata, ka Biogaran nolīgums nevar tikt izvērtēts savrupi no izlīguma nolīguma, no kura tas nav nošķirams. Tā apstrīdētā lēmuma 1351. un 3011. apsvērumā jau esot pierādījusi, ka šis nolīgums esot bijis pamats, lai samaksātu Niche papildu summu 2,5 miljonu GBP apmērā kā pretizpildījumu par saistībām, kuras Niche ir uzņēmusies starp Servier un Niche noslēgtajā izlīgumā.

188    Šis Biogaran nolīgumā paredzētais maksājums esot uzskatāms par Biogaran tiešu piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībās, pat ja šā nolīguma noteikumi netiek apšaubīti. Komisija piebilst, ka šī summa rada Niche piedāvātu papildu pamudinājumu, lai to pārliecinātu piedalīties izlīgumā. Apstāklis, ka šī summa ir tikusi samaksāta uz licences nolīguma pamata, nemainot to, ka tā papildina maksājumu 11,8 miljonu GBP apmērā, kas tika veikts izlīguma ietvaros. Tāpat apstāklis, ka Biogaran nolīgums attiecas uz molekulām, kas atšķiras no tām, kuras ir izlīguma priekšmets, un ka tam varēja būt noteikta operacionāla lietderība – kas nekad nav ticis pierādīts – nemaina to, ka šis maksājums ir tiešs pamudinājums.

b)      Atbildības par mātesuzņēmuma rīcību attiecināšana uz meitasuzņēmumu

189    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tai ir uzlikta atbildība par apgalvotu pārkāpumu, kas ir saistīts ar to, ka mātesuzņēmums ir noslēdzis nolīgumu, kura dalībniece tā nav un par kura saturu tā nezināja. Šāda pieeja esot pretrunā personiskās atbildības principam, kas saskaņā ar judikatūru ir jāinterpretē strikti. Proti, ņemot vērā, ka tai pašai ir juridiskas personas statuss, prasītāja apgalvo, ka tā nevar tikt saukta pie atbildības par pārkāpumu, ko esot izdarījusi Servier, ja vien netiek pierādīts, ka tā ir līdzatbildīga par aizliegto vienošanos vai ir guvusi no tās labumu.

190    Prasītāja uzsver, ka tā savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi, ka tā tirgū ir rīkojusies patstāvīgi, un tās vadība, telpas, preču zīmes, darbība un aktīvi ir nošķirti no Servier, kura rīkojas kā oriģinālo zāļu sabiedrība, savukārt Biogaran, gluži pretēji, ir ģenērisko zāļu sabiedrība. Tā uzsver, ka – tā kā tā nav nedz Niche vai Servier mātesuzņēmums, nedz akcionārs – tai līdz ar to nav nekādu kontroles līdzekļu vai tiesību attiecībā uz LESD 101. pantam it kā pretrunā esošā izlīguma pušu komerciālo politiku vai stratēģiju.

191    Prasītāja šajā ziņā pārmet Komisijai, ka tā – pārkāpjot likumības principu – esot ieviesusi prezumpciju, ka meitasuzņēmums ir atbildīgs par sava mātesuzņēmuma rīcību, un, šādi rīkojoties, esot pārkāpusi soda individualizācijas principu, kas ir atzīts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktā un Pamattiesību hartas 48. pantā.

192    Komisija atbild, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav vēlējusies atbildību par mātesuzņēmuma rīcību attiecināt uz meitasuzņēmumu. Tā apgalvo, ka Biogaran tiek saukta pie atbildības par tās tiešu piedalīšanos Servier izdarītajā pārkāpumā. Tieši Servier rīcība (izlīguma parakstīšana) apkopojumā ar tās meitasuzņēmuma rīcību (licences nolīguma parakstīšana) esot ļāvušas liegt Niche ģenērisko produktu ienākšanu tirgū, no kā labumu ir guvusi Servier grupa kopumā.

193    Komisija uzsver, ka tā nav apgalvojusi, ka Biogaran ir atbildīga pārraudzības vai kontroles trūkuma dēļ. Tā Biogaran atbildību ir konstatējusi saistībā ar tās tiešo piedalīšanos pārkāpumā un ir ņēmusi vērā tās piederību Servier grupai, lai konstatētu tās mātesuzņēmuma solidāro atbildību.

194    Komisija apgalvo, ka uz mātesuzņēmumu var tikt attiecināta atbildība par meitasuzņēmuma rīcību, ja, kaut arī šim meitasuzņēmumam ir atsevišķas juridiskas personas statuss, šis meitasuzņēmums patstāvīgi nenosaka savu rīcību tirgū, bet gan būtībā izpilda sava mātesuzņēmuma norādījumus. Tā piebilst, ka gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss konkurences tiesību pārkāpumu izdarījušā meitasuzņēmuma kapitāls, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār sava meitasuzņēmuma rīcību. Komisija uzskata, ka šādā kontekstā mātesuzņēmums un meitasuzņēmums būtu jāatzīst par solidāri atbildīgiem par saistībā ar šo pārkāpumu uzliktā naudas soda samaksu.

195    Komisija piebilst, ka – lai gan Niche un Servier izlīguma nolīgums un Biogaran nolīgums ir atsevišķi darījumi, tie tomēr nav nodalāmi, jo to abu mērķis ir nodrošināt, ka vienā un tajā pašā dienā Niche tiek veikts būtisks maksājums, kas ir pretizpildījums par saistībām neienākt perindoprila tirgū (apstrīdētā lēmuma 1351. un 3011. apsvērums). Abiem subjektiem ir bijis viens un tas pats mērķis, to rīcība ir bijusi vienota, un tie ir rīkojušies kā viena ekonomiska vienība ne tikai tirgū, bet arī pārkāpuma nolūkos.

196    Komisija uzskata, ka Biogaran nolīguma konteksts ir ļāvis konstatēt, ka Biogaran nevarēja nezināt, ka maksājums ietilpst izlīguma kontekstā, kura mērķis bija Niche izslēgšana no perindoprila tirgus. Biogaran nolīgums esot vienas ekonomiskas vienības plāna sastāvdaļa, un fakts, ka Biogaran nolīgumā nav pārņemti izlīgumā iekļautie netirgošanas noteikumi un neapstrīdēšanas noteikumi, nemaina Biogaran nolīguma patieso raksturu, proti, to, ka tas ir papildu pamudinājums, kura mērķis ir izslēgt Niche no perindoprila tirgus.

c)      Par to, ka Biogaran zināja par Servier pārkāpjošo rīcību

197    Prasītāja uzsver, ka lietas faktu rašanās laikā tā neesot zinājusi par izlīguma nolīguma saturu un tāpēc tā nevarēja paredzēt šā darījuma pretkonkurences raksturu.

198    Atsaucoties uz judikatūru, prasītāja uzskata, ka, “lai atzītu, ka uzņēmums ir atbildīgs par vienotu un turpinātu pārkāpumu, tiek prasīts, lai tam būtu zināšanas (pierādītas vai prezumētas) par citu pārkāpuma dalībnieku pārkāpjošo rīcību”. Komisija esot kļūdaini atkāpusies no judikatūrā noteikta pierādīšanas standarta, jo tā apstrīdētajā lēmumā ir apstiprinājusi, ka “nav jāpierāda, ka Biogaran zināja par izlīguma nolīguma pretkonkurences raksturu”.

199    Turklāt prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru tas, ka pastāv objektīva saikne starp pārkāpumu un nolīgumu, nav pietiekami, lai ļautu Komisijai Biogaran atzīt par vainojamu pārkāpumā. Komisijai esot bijis jāpierāda, ka uzņēmums apzinājās pārkāpuma pastāvēšanu vai ka tas to varēja saprātīgi paredzēt. Komisija esot sagrozījusi faktus un kļūdaini interpretējusi iepriekš minēto judikatūru, uzskatot, ka “Biogaran varēja saprast, ka Biogaran nolīgums ir saistīts ar izlīgumu”.

200    Prasītāja piebilst, ka – pat pieņemot, ka Komisija varētu pierādīt, ka nolīgumi bija saistīti un ka Biogaran nevarēja nezināt par šo saikni, – tas nenozīmē, ka prasītāja zināja par vai varēja saprātīgi paredzēt izlīguma saturu. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā neesot ticis pierādīts, ka Biogaran zināja par iespējamo izlīguma pretkonkurences mērķi un par šā izlīgumu būtiskajām īpašībām; šāda zināšana nevar arī tikt prezumēta.

201    Prasītāja uzsver, ka tā nevarēja zināt par izlīguma it kā prettiesisko raksturu, jo lietas faktu rašanās laikā (proti, 2005. gadā) neeksistēja precedents, atbilstoši kuram šāds izlīguma nolīgums būtu prettiesisks. Pamatojoties uz sera F. Džeikobsa [Sir F. Jacobs] viedokli, prasītāja apgalvo, ka laikā, kad norisinājās fakti, Komisijas paziņojumā par iebildumiem iekļauto analīzes shēmu neviens nevarēja pat iedomāties.

202    Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka atsevišķi argumenti, kurus Komisija esot izvirzījusi iebildumu raksta stadijā, lai pamatotu apgalvojumu, ka Biogaran nevarēja nezināt par Servier “faktisko darbību”, nav pieņemami.

203    Komisija apgalvo, ka Biogaran varēja saprātīgi paredzēt pārējo koluzīvās rīcības dalībnieku plānoto faktisko pretkonkurences darbību un ka tā bija gatava uzņemties ar to saistīto risku. Proti, Komisija uzskata, ka tas, ka kāds no aizliegtās vienošanās dalībniekiem apzinās vai zina par dalību LESD 101. panta pārkāpumā, nevar tikt interpretēts tādā pašā veidā, ja tā partneris izslēgšanas darbībā ir tā mātesuzņēmums. Šādā gadījumā meitasuzņēmums nevarot rīkoties uz cita pamata kā tas, kuru ir noteicis viņa mātesuzņēmums, proti, šajā gadījumā – vērienīgas pret ģenēriskajām zālēm vērstas stratēģijas ietvaros. Tātad šajā kontekstā Biogaran varēja saprātīgi paredzēt, ka maksājumam, kas ir veikts tirgū ienākošam ģenērisku produktu ražotājam, nevar būt cits mērķis kā šā ražotāja izslēgšana no tirgus. Līdz ar to maksājumam nevarēja būt cits ticams skaidrojums kā vēlme Niche sniegt papildu pamudinājumu noslēgt izlīguma nolīgumu.

204    Komisija arī apgalvo, ka darījuma pārkāpuma rakstura apzināšanās ir vēl jo vairāk skaidra, tāpēc ka Servier juristi bija tikuši iesaistīti Biogaran nolīguma sagatavošanā vai tika par to informēti. Turklāt apsūdzības neslavas celšanā, kuras Sandoz AG 2008. gadā izteica attiecībā uz Biogaran, liecinot par Biogaran iesaisti Servier pretkonkurences stratēģijā. Tāpat fakts, ka Biogaran 2006. gadā bija starpnieka loma tāda izlīguma panākšanā starp Servier un Lupin, kuram esot pretkonkurences raksturs, apstiprinot Komisijas apgalvojumu, ka Biogaran apzinājās Servier faktisko darbību.

205    Visbeidzot Komisija, lai apgalvotu, ka Biogaran nevarēja nezināt par mērķi, kas vienlaikus tika īstenots ar izlīgumu un Biogaran nolīgumu, atsaucās uz sarunām starp Niche un Matrix par summām, ko Servier tām ir pārskaitījusi kā pretizpildījumu par izlīgumu. Proti, Niche esot apstiprinājusi, ka maksājums bija daļa no “total overall compensation” 15,7 miljonu GBP apmērā, par ko bija vienojušās Niche un Servier.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

206    Ir jāatgādina, kurus noteicošos iemeslus Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, lai secinātu, ka, pirmkārt, Biogaran nolīgums bija papildu pamudinājums Niche noslēgt izlīguma nolīgumu, kas var tikt kvalificēts kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ (apstrīdētā lēmuma 1369. un 3011. apsvērums), un ka, otrkārt, Biogaran var solidāri ar Servier būt atbildīgas par visu šā pārkāpuma laikposmu (apstrīdētā lēmuma 3006., 3012. un 3145. apsvērums).

207    Komisija uzskata, ka summa, kuru Biogaran ir pārskaitījusi Niche kā pretizpildījumu par produktu reģistrācijas lietu pirkumu, veido Niche sniegtu papildu pamudinājumu, kas veicina Niche izslēgšanu no perindoprila tirgus. Komisija uzskata, ka Niche apņemšanās neienākt perindoprila tirgū tika padarīta iespējama ar pamudinājumu, kurš izpaudās, pirmkārt, kā maksājums, ko Servier veica ar Niche noslēgtā izlīguma ietvaros, un, otrkārt, kā papildu maksājums, ko uz Biogaran nolīguma pamata tieši ir veicis Servier meitasuzņēmums Biogaran.

208    Prasītāja apstrīd šos vērtējumus. Tā apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi personiskās atbildības principu, tai uzliekot atbildību par nolīgumu, kuru ir noslēdzis tās mātesuzņēmums. Tā apgalvo, ka Biogaran nolīgums nav LESD 101. panta pārkāpums un ka tā nezināja nedz par mātesuzņēmuma rīcību, nedz par to, ka starp tās mātesuzņēmumu un Niche noslēgtajam izlīgumam bija pārkāpuma raksturs.

209    Vispirms ir jāuzsver, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav uz Biogaran attiecinājusi atbildību par mātesuzņēmumam pārmestu rīcību. Apstrīdētā lēmuma 1349. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka Servier esot Niche sniegusi papildu pamudinājumu, izmantojot Biogaran nolīgumu. Minētā lēmuma 3011. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, kaut arī nav jāpierāda, ka Biogaran zināja par izlīguma pretkonkurences raksturu, vairāki apstākļi norādot uz to, ka Biogaran varēja saprast, ka Biogaran nolīgums bija saistīts ar izlīgumu un ka ar šo nolīgumu Biogaran ir tieši piedalījusies pārkāpumā. Kā Komisija ir norādījusi iebildumu rakstā, tā nekādā ziņā nav vēlējusies uz Biogaran attiecināt darbības, kuras tiek pārmestas tās mātesuzņēmumam.

210    Apstrīdētā lēmuma 3007. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka nolīguma parakstīšanas brīdī Servier piederēja visas tās meitasuzņēmuma daļas un tādējādi tā veidoja vienotu uzņēmumu ar savu meitasuzņēmumu. Tāpat Komisija Biogaran solidāro atbildību ir secinājusi no tā, ka Biogaran nolīgums un izlīgums ir tikuši “noslēgti starp vieniem un tiem pašiem uzņēmumiem”, proti, Servier grupu, no vienas puses, un Niche un Unichem, no otras puses (apstrīdētā lēmuma 1351. apsvērums un 1898. zemsvītras piezīme).

211    Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka Savienības tiesa līdz šīm brīdim nav lēmusi par jautājumu, kādos nosacījumos Komisija var noteikt, ka meitasuzņēmums ir solidāri atbildīgs, ja – kā tas ir šajā gadījumā – šis meitasuzņēmums tieši ir piedalījies sava mātesuzņēmuma pārkāpjošajā rīcībā.

212    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar jēdzienu “uzņēmums” tiek apzīmēta jebkura vienība, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šādas vienības juridiskā statusa un tās finansējuma nodrošināšanas veida. Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka, pirmkārt, aplūkojot kontekstā, jēdziens “uzņēmums” nozīmē ekonomisku vienību, pat ja no juridiskā skatpunkta šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas un juridiskas personas, un, otrkārt, līdzko šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesības, tai atbilstoši personiskās atbildības principam ir jāatbild par šādu pārkāpumu (skat. spriedumu, 2011. gada 20. janvāris, General Química u.c./Komisija, C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 34.–36. punkts un tajos minētā judikatūra).

213    Īpašajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder konkurences tiesību normas pārkāpušā meitasuzņēmuma kapitāls pilnībā, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka šis mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār savu meitasuzņēmumu (spriedums, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 60. punkts). Tāpēc pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma kapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai prezumētu, ka pēdējais minētais īsteno izšķirošu ietekmi pār šā meitasuzņēmuma komercdarbības politiku (spriedums, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 98. punkts).

214    Tā tas ir izskatāmajā lietā. Brīdī, kad tika noslēgts Biogaran nolīgums, Biogaran bija Servier pilnībā piederošs meitasuzņēmums, un no šā konstatējuma izrietošā prezumpcija nav tikusi atspēkota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 60.–65. punkts). Proti, ir jāuzsver, ka Biogaran nav pierādījusi, ka tā nosaka savu komerciālo politiku neatkarīgi no Servier. Iepriekš minētie pierādījumi par to, ka pastāv nesaraujama saikne starp šiem diviem nolīgumiem, apstiprina Servier noteicošo ietekmi uz Biogaran rīcību un šo pilnvaru faktisku izmantošanu. Lai ilustrētu Biogaran patstāvīgumu attiecībā pret Servier, prasītāja apgalvo, ka Biogaran vadītāji nekad nav ieņēmuši amatus Servier. Tomēr šis apstāklis neatspēko prezumpciju par to, ka Server ir izšķiroša ietekme pār Biogaran (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, Roca/Komisija, T‑412/10, EU:T:2013:444, 76. punkts). Runājot par pārējiem prasītājas minētajiem apstākļiem, proti, ka tā tirgū rīkojoties patstāvīgi, izmantojot no Servier nošķirtas telpas, preču zīmes un aktīvus, turklāt darot to kā ģenērisko zāļu sabiedrība, tie tikai liecina par to, ka Biogaran ir no Servier nošķirta juridiska persona, bet nevar atspēkot prezumpciju, ka Servier īsteno izšķirošu ietekmi pār Biogaran.

215    Tātad brīdī, kad tika noslēgts Biogaran nolīgums un Servier un Niche izlīguma nolīgums, Biogaran bija Servier meitasuzņēmums un ar savu mātesuzņēmumu veidoja vienu un to pašu uzņēmumu konkurences tiesību izpratnē.

216    Līdz ar to Komisija, piemērojot jēdzienu “uzņēmums”, varēja pamatoti apgalvot, ka Servier un Biogaran ir solidāri atbildīgas par rīcību, kura tām tika pārmesta, jo darbības, kuras bija veikusi katra no tām, ir jāaplūko kā darbības, ko ir veicis viens un tas pats uzņēmums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 20. marts, HFB u.c./Komisija, T‑9/99, EU:T:2002:70, 524. un 525. punkts, un 2007. gada 12. decembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, T‑112/05, EU:T:2007:381, 62. punkts; šajā nozīmē pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 1974. gada 6. marts, Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, 6/73 un 7/73, EU:C:1974:18, 41. punkts, un 2000. gada 16. novembris, Metsä‑Serla u.c./Komisija, C‑294/98 P, EU:C:2000:632, 26.–28. punkts).

217    Apstāklis, ka šajā gadījumā Komisijas konstatētais LESD 101. panta pārkāpums daļēji izriet no mātesuzņēmuma rīcības un daļēji no meitasuzņēmuma rīcības, lai gan lielākoties Savienības tiesas izskatītajās lietās par mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma solidāro atbildību pārkāpums izriet vienīgi no meitasuzņēmuma rīcības, nevar atspēkot šo secinājumu.

218    Proti, ja uz mātesuzņēmumu var attiecināt atbildību par tā meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu un tā rezultātā, nepārkāpjot personiskās atbildības principu, padarīt šīs abas sabiedrības solidāri atbildīgas par pārkāpumu, ko ir izdarījis uzņēmums, kuru tās veido, tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja pārkāpums, kuru ir izdarījusi ekonomiska vienība, ko veido mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums, izriet no šo abu sabiedrību rīcības sakritības.

219    Kā Komisija ir pareizi norādījusi, apstrīdētais lēmums Servier būtu varējis tikt adresēts par pārkāpumu, kuru Biogaran ir veikusi kā līdzatbildīgā, pat ja neviens apstāklis nepierādītu, ka Servier bija iesaistīta pārkāpumā. A fortiori apstrīdētais lēmums varēja tikt adresēts Servier kā mātesuzņēmumam un tā meitasuzņēmumam, kas ir solidāri atbildīgi, jo katra no abām sabiedrībām ir tieši piedalījusies pārkāpumā.

220    Tāpēc Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka Biogaran nolīgums un Servier un Niche izlīguma nolīgums bija noslēgti starp vieniem un tiem pašiem uzņēmumiem, proti, Servier grupu, no vienas puses, un sabiedrību Niche, no otras puses, un ka LESD 101. panta pārkāpums ir jāattiecina uz Servier grupu, kas pamato Servier kā mātesuzņēmuma un tā meitasuzņēmuma Biogaran solidāro atbildību, ar kuru attiecīgo rīcību ir izdarīts pārkāpums. Šis secinājums vēl jo vairāk ir izdarāms tāpēc, ka starp abu sabiedrību rīcību ir cieša saikne, jo pastāv Komisijas pierādītas nesaraujamas saiknes starp Biogaran nolīgumu un Servier un Niche izlīguma nolīgumu.

221    Biogaran veltīgi apgalvo, ka tai nevajadzētu tikt atzītai par solidāri atbildīgu par pārkāpumu tādēļ, ka tā nav zinājusi par sava mātesuzņēmuma rīcību.

222    Pirmkārt, šis iebildums balstās uz kļūdainu pieņēmumu, ka Biogaran tiek saukta pie atbildības par pārkāpumu, kuru ir izdarījis tās mātesuzņēmums. Tomēr, kā izriet no iepriekš norādītā, šis pieņēmums nav pamatots nedz ar faktiem, nedz juridiski.

223    Otrkārt, ir jāatgādina, ka izšķirošā ietekme, kuru mātesuzņēmums īsteno pār sev pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, ļauj prezumēt, ka meitasuzņēmuma rīcība tiek veikta mātesuzņēmuma vārdā un uzdevumā un līdz ar to – šo abu sabiedrību veidotā uzņēmuma vārdā un uzdevumā. Tā kā Vispārējā tiesa – kā tas izriet no atbildes uz iepriekšējo pamatu – uzskata, ka Biogaran, noslēdzot Biogaran nolīgumu, nav nedz vēlējusies īstenot patiesas komerciālas intereses, nedz ir īstenojusi patstāvīgu stratēģiju ārpus sava mātesuzņēmuma kontroles, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka Biogaran nolīgums kā papildu pamudinājums Niche akceptēt izlīguma nolīgumu bija viena no tā pārkāpuma sastāvdaļām, kurā Biogaran bija piedalījusies tieši, un nepastāv vajadzība pierādīt, ka Biogaran bija zināms par Servier rīcību vai kopējo plānu vai pārkāpuma pazīmēm.

224    Turklāt prasītāja kļūdaini atsaucas uz 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā Aristrain/Komisija (C‑196/99 P, EU:C:2003:529, 99. punkts). Proti, minētā lieta attiecās nevis uz mātesuzņēmuma attiecībām ar tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, bet gan uz to, ka abu atsevišķo komercsabiedrību kapitāls piederēja vienai un tai pašai personai vai ģimenei – šo apstākli Savienības tiesa pašu par sevi uzskatīja par nepietiekamu, lai pierādītu, ka šīs abas sabiedrības veido ekonomisku vienību, kā rezultātā, pamatojoties uz Savienības konkurences tiesībām, vienas un otras sabiedrības rīcība varētu tikt attiecināta uz šo ekonomisko vienību. Tāpat atsauces uz 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā AC‑Treuhand/Komisija (T‑99/04, EU:T:2008:256), 2011. gada 30. novembra spriedumu lietā Quinn Barlo u.c./Komisija (T‑208/06, EU:T:2011:701) un 2014. gada 10. oktobra spriedumu lietā Soliver/Komisija (T‑68/09, EU:T:2014:867) nav relevantas, jo tām nav nekā kopīga ar mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma attiecību un ekonomiskās vienības kontekstu.

225    Treškārt, ja – kā to apgalvo prasītāja – Komisijai būtu jāpierāda, ka meitasuzņēmums zina par mātesuzņēmuma rīcību, lai pārkāpumā vainotu grupu, tas ietekmētu ekonomiskas vienības jēdzienu. Attiecībā uz katru pārkāpuma sastāvdaļu, kas izriet no vienas vai otras šīs sabiedrības rīcības, būtu nepieciešams pierādīt, ka meitasuzņēmums zināja par mātesuzņēmuma īstenotajiem mērķiem, lai gan pats uzņēmuma jēdziens Savienības konkurences tiesību izpratnē – izmantojot prezumpciju par izšķirošu ietekmi, ko mātesuzņēmums īsteno pār tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, – nosaka, ka šis meitasuzņēmums rīkojas atbilstoši mātesuzņēmuma izvirzītiem mērķiem, tā vadībā un kontrolē. Kā Tiesa ir nospriedusi, nosacījums, lai visas uzņēmuma sastāvdaļas sauktu pie atbildības par dažādajām pārkāpumu veidojošajām darbībām, kuras veido visu aizliegto vienošanos, ir izpildīts, ja katra uzņēmuma sastāvdaļa – pat pakārtoti, papildinoši vai pasīvi – ir piedalījusies tā īstenošanā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija, C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 117.–126. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, AC‑Treuhand/Komisija, T‑99/04, EU:T:2008:256, 133. punkts).

226    Ja piekristu prasītājas tēzei, sabiedrību grupu veiktu konkurences pārkāpumu konstatēšana tiktu padarīta grūtāka, lai gan prezumpcijas, ka mātesuzņēmums kontrolē tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, mērķis ir novērst situāciju, ka pārkāpjošā rīcība tiktu attiecināta tikai uz meitasuzņēmumiem, kuri par to ir tieši atbildīgi, un tāpēc notiktu izvairīšanās no soda grupas līmenī. Mātesuzņēmumam tikai vajadzētu pārkāpjošo rīcību veikt kopā ar meitasuzņēmumu un apgalvot, ka meitasuzņēmums nezināja par mātesuzņēmuma darbībām, lai par tā pārkāpuma sastāvdaļa, kura izriet no meitasuzņēmuma tiešas piedalīšanās pārkāpumā, tiktu attiecināta tikai uz meitasuzņēmumu. Tas samazinātu pretkonkurences darbību apkarošanas efektivitāti, kas nav attaisnojama ar vajadzību ievērot personīgās atbildības par pārkāpumiem principu.

227    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumentācija, ka Komisija to, kļūdaini un pārkāpjot personiskās atbildības principu, sauc pie atbildības par tās mātesuzņēmuma pārkāpjošo rīcību, ne ar faktiem, ne juridiski. Komisija ne vien nav saukusi pie atbildības Biogaran par pārkāpumu, kas tiek pārmests tās mātesuzņēmumam – jo par pārkāpumu pie atbildības tiek saukta Servier grupa –, bet arī ir pamatoti uzskatījusi, ka nebija jāpierāda, ka Biogaran bija zināms par tās mātesuzņēmuma rīcību.

228    Pretēji tam, ko prasītāja apgalvoja tiesas sēdē, lai atbalstītu tajā izvirzīto pamatu par apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu un šā pamatojuma pretrunīgumu, minētajam lēmumam šādi trūkumi nepiemīt. Proti, no šā lēmuma, it īpaši tā 1349., 3007. un 3011. apsvēruma, skaidri izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka par pārkāpumu atbildīgais subjekts bija uzņēmums LESD 101. panta izpratnē, kuru veidoja Servier un tai pilnībā piederošs meitasuzņēmums Biogaran, un ka, lai pie atbildības par pārkāpumu sauktu “uzņēmumu”, nav vajadzīgs pierādīt, ka Biogaran zināja par izlīguma pretkonkurences raksturu. Lai gan ir taisnība – kā Biogaran to norādīja tiesas sēdē –, ka Komisija savos procesuālajos rakstos ir minējusi, ka ir iespējams prezumēt, ka Biogaran zināja par Servier rīcību, un šāds vērtējums ir apstrīdams, ciktāl principā nevar tikt prezumēts, ka meitasuzņēmums zina par sava mātesuzņēmuma rīcību, šādā pamatojuma apstrīdētajā lēmumā nav – tajā ir tikai noteikts, ka tiek prezumēts, ka Biogaran, kas ir Servier pilnībā piederošs meitasuzņēmums, rīkojas Servier ietekmē un kontrolē, un ir tikai konstatēti apstākļi, kas liecina par Biogaran tiešo piedalīšanos attiecīgās vienotās ekonomiskās vienības izdarītajā pārkāpumā.

229    Pilnīguma labad, pat ja pieņemtu, ka Komisijai bija jāpierāda, ka Biogaran zināja par Servier rīcību un Servier un Niche izlīguma nolīguma pārkāpuma raksturu, no lietas materiāliem izriet, ka tā ir sniegusi juridiski pietiekamus pierādījumus šajā ziņā.

230    Vispirms ir jāatgādina, ka uzņēmums var arī būt tieši piedalījies tikai daļā vienoto un turpināto pārkāpumu veidojošo pretkonkurences darbību, bet tas var zināt par visām pārkāpjošajām darbībām, ko iecerējuši vai īstenojuši pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki to pašu mērķu labā, vai arī tas var saprātīgi tās paredzēt un būt gatavs uzņemties par tām risku. Šādā gadījumā Komisijai arī ir tiesības saukt šo uzņēmumu pie atbildības par visām pretkonkurences darbībām, kas veido šo pārkāpumu, un tādējādi – par šo pārkāpumu kopumā (skat. spriedumu, 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce, C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 158. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija, C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 119. punkts).

231    Savukārt, ja uzņēmums ir tieši piedalījies vienā vai vairākās pret konkurenci vērstajās darbībās, kuras veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, bet nav pierādīts, ka ar savu rīcību šis uzņēmums bija vēlējies piedalīties pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku iecerēto mērķu īstenošanā un ka tam bija zināmas pārējās minēto dalībnieku iecerētās vai īstenotās pretkonkurences darbības minēto mērķu īstenošanai vai ja tas varēja saprātīgi par tām nojaust un bija gatavs uzņemties risku, Komisijai ir tiesības to saukt pie atbildības tikai par darbībām, kurās tas ir piedalījies tieši, un par pārējām minēto dalībnieku iecerētajām vai īstenotajām pretkonkurences darbībām minēto mērķu īstenošanai, ja ir pierādīts, ka tas varēja saprātīgi par tām nojaust un bija gatavs uzņemties risku (skat. spriedumu, 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce, C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 159. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija, C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 120. punkts).

232    Šajā lietā Komisija konstatēja, ka Biogaran zināja par faktu, ka Biogaran nolīguma mērķis ir palīdzēt izslēgt Niche no tirgus. Ar savāktajiem pierādījumiem, kuri ir minēti apstrīdētā lēmuma 1351. apsvērumā, kuri attiecas uz Biogaran nolīguma pamudinošo ietekmi un kurus Biogaran nespēja atspēkot tā pamata ietvaros, ar ko tika apgalvota faktu sagrozīšana, Komisija, uzsvērdama arī, ka Biogaran, kas ir Servier pilnībā piederošs meitasuzņēmums, nevarēja rīkoties patstāvīgi, ir pierādījusi, ka Biogaran nolīgums varēja tikt vērtēts tikai kā papildu pamudinājums attiecībā uz Niche un ka Biogaran nevarēja nezināt par tā būtību.

233    Kā izriet no tā pamata izvērtējuma, ar kuru tika apgalvots, ka ir tikuši sagrozīti fakti, Biogaran nav sniegusi nevienu ticamu skaidrojumu, ka pamatotu, kāpēc šis nolīgums tika noslēgts kopā ar Servier un Niche izlīguma nolīgumu. Biogaran nav arī pamata apgalvot, ka tai nav bijis zināms par šo nolīgumu pārkāpuma raksturu. Proti, par šiem nolīgumiem sarunas veicošajiem subjektiem bija acīmredzams, ka ar šiem lielajiem maksājumiem sasniedzamais mērķis nodrošināt Niche palikšanu ārpus tirgus pēc sava rakstura ir konkurenci ierobežojošs.

234    Tāpēc no visa iepriekš minētā izriet, ka šis pamats ir jānoraida un nav jāņem vērā argumenti, kurus Komisija ir izvirzījusi savai aizstāvībai un kuri attiecas uz to, kas noticis pēc Biogaran nolīguma parakstīšanas.

C.      Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzliekot naudas sodu Biogaran

1.      Lietas dalībnieku argumenti

a)      Par lietas novitāti, neparedzamību un sarežģītību

235    Pamatojoties uz noziedzīgu norādījumu un sodu likumības principu, kas ir nostiprināts [Eiropas] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantā un Pamattiesību hartas 49. pantā, prasītāja apgalvo, ka Komisija var piemērot sodus tikai saistībā ar tādu rīcību, attiecībā uz kuru faktu rašanās laikā ir noteikts, ka tai ir pārkāpuma raksturs. Tāpat tā piebilst, ka atbilstoši Komisija lēmumu pieņemšanas praksei naudas sods nevar tikt uzlikts, ja konstatēto pārkāpumu veids ir relatīvi jauns un ja faktu rašanās laikā nepastāvēja precedents, kurš skaidri nosaka, ka attiecīgā veida rīcībai ir pārkāpuma raksturs, vai ja ir runa par jaunu pieeju noteikto principu ziņā.

236    Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisija nevarēja uzlikt naudas sodu par tādu rīcību, kuras kvalificējamība faktu rašanās laikā nebija acīmredzama. Proti, apstrīdētais lēmums esot balstīts uz vēl nebijušu un neparedzamu Servier un Niche izlīguma nolīguma kritiku. Prasītāja apgalvo, ka lietas faktisko apstākļu rašanās brīdī precedenta nebija un ka līdz ar to Biogaran nevarēja nojaust, ka šāds izlīguma nolīgums tiktu kvalificēts kā prettiesisks.

237    Komisija uzsver, ka LESD 101. pantā paredzēto pārkāpumu uzskaitījums skaidri norāda, ka attiecīgā rīcība, proti, konkurenta izslēgšana no tirgus apmaiņā pret līdzekļu nodošanu, ir prettiesiska. Komisija, norādot uz apstrīdētā lēmuma attiecīgajām iedaļām, apgalvo, ka nolīgumu noslēgšanas brīdī bija skaidrs, ka rīcība, kuras mērķis ir izslēgt konkurentus no tirgus, visticamāk tiktu uzskatīta par pretkonkurences rīcību (apstrīdētā lēmuma 3092. apsvērums).

238    Komisija apgalvo, ka diskusijas par izlīguma saderīgumu ar konkurences tiesībām, kuras uzņēmumā Servier notika lietas faktu rašanās laikā, skaidri liecina par to, ka bija zināms par nolīgumu iespējamo pretkonkurences raksturu.

239    Visbeidzot apstāklis, ka nolīgumu pušu juristi nav identificējuši pārkāpuma risku, nevarot radīt tādas sekas, ka uzņēmums tiek atbrīvots no naudas soda, jo tas nevarēja nezināt par minētās rīcības pretkonkurences raksturu.

b)      Par naudas soda nesamērīgumu

240    Prasītāja apgalvo, ka jebkurā gadījumā naudas soda apmērs ir acīmredzami pārmērīgs salīdzinājumā ar nelielo lomu, kas Biogaran bija apgalvotā pārkāpuma izdarīšanā. Pamatojoties uz judikatūru, tā uzsver, ka fakts, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos aspektos vai ka tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, tam ir bijusi nenozīmīga loma, ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu un vajadzības gadījumā – nosakot naudas sodu.

241    Tā kā Komisija ir uzlikusi sodu, neņemot vērā Biogaran ierobežoto līdzdalību apgalvotajā pārkāpumā, tā esot acīmredzami pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus. Proti, naudas soda bargums esot pretrunā vispārējam vienlīdzīgas attieksmes principam, kurš nosaka, ka līdzīgas situācijas nedrīkst risināt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota.

242    Tādējādi, uz Biogaran solidāri attiecinot visu tās mātesuzņēmumam uzlikto naudas sodu, kaut arī šo abu sabiedrību līdzdalību raksturojošie objektīvie apstākļi nav salīdzināmi, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Proti, lai gan Servier ir sodīta par pretkonkurences rīcību, Komisija esot sodījusi Biogaran par tādu darbību, kas pati par sevi neierobežo konkurenci. Turklāt, pat pieņemot, ka Biogaran nolīgums iekļaujas it kā pret konkurenci vērstajā izlīguma nolīgumā, Komisijas kritizētā līdzekļu nodošana Niche ir 13,8 miljonu GBP apmērā, taču Biogaran tajā ir piedalījies tikai 2,5 miljonu GBP apmērā.

243    Papildus tam prasītāja arī norāda, ka tā naudas soda apmērs, kas tai ir uzlikts par netiešu piedalīšanos it kā pret konkurenci vērstā nolīgumā, ir tik ļoti nesamērīgs, ka tas krietni vien pārsniedz piecām citām ģenērisko zāļu sabiedrībām uzlikto naudas sodu kopējo apmēru (proti, 96,6 miljonus EUR), lai gan tās strīdīgajos izlīguma nolīgumos ir piedalījušās tieši.

244    Visbeidzot, lēmumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo tajā attiecībā uz Biogaran ir izmantota tās mātesuzņēmuma pārdošanas apjoma vērtība (476 miljoni EUR), kaut arī tā pati nav veikusi nekādu pārdošanu. Tādējādi prasītāja apgalvo, ka atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam Komisijai esot bijis attiecībā uz Biogaran jāpiemēro tā pati loģika, kas piemērota attiecībā uz pārējām ģenērisko zāļu sabiedrībām. Proti, ja Komisija būtu ņēmusi vērā līdzekļus, tas ir, 2,5 miljonus GBP, kuri ir pārskaitīti, pamatojoties uz Biogaran parakstīto nolīgumu, Biogaran uzliktā naudas soda apmērs esot bijis jādala ar vairāk nekā 150.

245    Komisija atbild, ka Biogaran nerīkojās kā no Servier grupas neatkarīga un nošķirta vienība. Biogaran esot rīkojusies kā Servier grupas integrāla daļa, un tāpēc Servier grupa kopumā esot atzīta kā atbildīga par pārkāpumu. Komisija piebilst, ka Biogaran ir bijusi tikpat nozīmīga kauzāla loma kā tās mātesuzņēmumam.

246    Visbeidzot Komisija uzskata, ka salīdzinājums starp ģenērisko zāļu sabiedrībām uzlikto naudas sodu un Biogaran uzlikto naudas sodu nav relevants, jo Biogaran šajā lietā ir rīkojies kā daļa no tā paša uzņēmuma, kurā ietilpst Servier. Tā esot rīkojusies kā oriģinālo zāļu ražotājs, kurš vēlas saglabāt savu monopolu situācijā, kas atšķiras no to ģenērisko zāļu sabiedrību situācijas, kuras ir piekritušas neienākt tirgū, par to pretim saņemot būtisku maksājumu.

c)      Par naudas soda maksimālo robežu 10 % apmērā

247    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, jo tā ir noteikusi, ka Biogaran ir solidāri atbildīga par naudas soda samaksu 131,5 miljonu EUR apmērā, proti, 18 % no tās kopējā apgrozījuma, tā iemesla dēļ, ka tā ir “pamudinājusi” Niche noslēgt izlīguma nolīgumu.

248    Atsaucoties uz judikatūru, Komisija apgalvo, ka naudas soda apmēra maksimālā robeža ir jāaprēķina, par pamatu ņemot visu to sabiedrību apgrozījumu, kas veido vienotu ekonomisku vienību, kura rīkojas kā uzņēmums LESD 101. panta izpratnē. Tāpēc Komisija neesot pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā Servier grupas apgrozījumu.

249    Visbeidzot Komisija apgalvo, ka nav iespējams Biogaran naudas sodam piemērot ģenērisko zāļu sabiedrību naudas sodu aprēķināšanas metodi. Proti, Biogaran esot rīkojusies, lai atbalstītu patenta īpašnieku, un esot piedalījusies maksājuma veikšanā ģenērisko zāļu ražotājam, lai pamudinātu to neienākt tā mātesuzņēmuma tirgū – tas nav salīdzināms ar lomu, kura bija ģenērisko zāļu ražotājiem.

2.      Vispārējās tiesas vērtējums

a)      Par lietas novitāti, neparedzamību un sarežģītību

250    No judikatūras izriet, ka noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips prasa, lai likumā tiktu skaidri noteikti pārkāpumi un sodi, kas par tiem tiek uzlikti. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona, ņemot vērā atbilstošās tiesību normas formulējumu un vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto tiesību normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestājas kriminālatbildība (skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

251    Noziedzīgu norādījumu un sodu likumības princips nav interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz tiesas interpretācijas ceļā pakāpeniski noskaidrot to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, ar nosacījumu, ka iznākumu bija iespējams saprātīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīts pārkāpums, it īpaši ņemot vērā interpretāciju, kas tajā laikā par attiecīgo tiesību normu pastāvēja judikatūrā (skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

252    Paredzamības jēdziena tvērums lielā mērā ir atkarīgs no attiecīgā teksta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no tā adresātu skaita un statusa. Likuma paredzamībai nav pretrunā tas, ka attiecīgā persona ir spiesta izmantot profesionālus padomus, lai lietā pastāvošajos apstākļos saprātīgi novērtētu, kādas sekas attiecīgā rīcība varētu izraisīt. To it īpaši var attiecināt uz profesionāļiem, kas pieraduši, ka, veicot savus pienākumus, viņiem jārīkojas ar lielu piesardzību. Tādējādi var sagaidīt, ka viņi būs īpaši uzmanīgi, novērtējot riskus, kas saistīti ar šādu darbību (skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

253    Ir jāpiebilst, ka profesionāļu sniegtu konsultāciju izmantošana šķiet vēl saprotamāka, ja runa ir – kā tas ir šajā lietā – par licences nolīguma sagatavošanu un izstrādi, kas notiek saistībā ar izlīgumu strīdā.

254    Šajā kontekstā, pat ja laikposmā, kad notika apstrīdētajā lēmumā konstatētais pārkāpums, Savienības tiesām vēl nebija bijusi iespēja konkrēti izteikties par tāda veida izlīguma un licences nolīgumiem, kādus bija noslēgušas Servier, Niche un Biogaran, šai pēdējai būtu bijis jāparedz – vajadzības gadījumā saņemot skaidrojošus padomus –, ka uzņēmuma rīcība, kuru tā veicināja ar Biogaran nolīgumu, var tikt atzīta par nesaderīgu ar Savienības konkurences tiesību noteikumiem, it īpaši ņemot vērā “nolīguma” un “saskaņotas darbības” jēdzienu plašo tvērumu, kas izriet no Tiesas judikatūras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 43. punkts).

255    Biogaran it īpaši varēja noprast, ka apstāklis, ka tā mātesuzņēmums Niche piedāvā noteikumus par netirgošanu un neapstrīdēšanu, kuri paši ir konkurenci ierobežojoši, atņem jebkādu leģitimitāti šādu noteikumu iekļaušanai patentu jomā noslēgtā izlīguma nolīgumā. Proti, šāda iekļaušana vairs nebalstās uz to, ka nolīgumu puses atzīst patenta spēkā esamību, un tādējādi ir uzskatāma par patenta anomālu izmantošanu, kam nav saiknes ar tā konkrēto mērķi (šodien pasludinātais spriedums Servier u.c./Komisija, T‑691/14). Turklāt prasītāja varēja arī noprast, ka papildu pamudinājuma sniegšana Niche, izmantojot Biogaran nolīgumu, varēja pastiprināt tās mātesuzņēmuma noslēgtā nolīguma ierobežojošo iedarbību. Prasītāja tādējādi varēja saprātīgi paredzēt, ka tās rīcība ir aizliegta LESD 101. panta 1. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 46. punkts, un 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, notiek apelācijas tiesvedība, EU:T:2016:449, 764. punkts).

256    Turklāt ir jānorāda, ka krietni pirms abu nolīgumu noslēgšanas judikatūrā tika izteikts viedoklis par iespēju piemērot konkurences tiesības jomās, kurām ir raksturīga intelektuālā īpašuma tiesību klātbūtne (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija, T‑471/13, nav publicēts, notiek apelācijas tiesvedība, EU:T:2016:460, 314. un 315. punkts).

257    Tiesa kopš 1974. gada ir uzskatījusi, ka, lai gan tādu tiesību pastāvēšanu, kuras rūpnieciskā īpašuma jomā ir atzītas kādā dalībvalstī, LESD 101. pants neietekmē, uz to īstenošanas noteikumiem tomēr var attiekties šajā pantā paredzētie aizliegumi, un ka tas tā varētu būt katru reizi, kad šķiet, ka šādu tiesību īstenošana ir aizliegtās vienošanās mērķis, līdzeklis vai sekas (spriedums, 1974. gada 31. oktobris, Centrafarm un de Peijper, 15/74, EU:C:1974:114, 39. un 40. punkts).

258    Turpinājumā – kopš 1988. gada 27. septembra sprieduma lietā Bayer un Maschinenfabrik Hennecke (65/86, EU:C:1988:448) ir skaidrs, ka izlīgumi patentu strīdos var tikt kvalificēti kā nolīgumi LESD 101. panta izpratnē.

259    Turklāt ir jānorāda, ka ar strīdīgajiem nolīgumiem Niche, Servier un Biogaran patiesībā nolēma noslēgt nolīgumus par konkurenta izslēgšanu no tirgus (šodien pasludinātais spriedums Servier u.c./Komisija, T‑691/14). Proti, lai gan ir taisnība, ka tikai spriedumā, kas ir pasludināts pēc strīdīgajiem nolīgumiem, Tiesa ir nospriedusi, ka nolīgumi par izslēgšanu no tirgus, kuros palicēji sniedz atlīdzinājumu no tirgus izejošajiem subjektiem, ir uzskatāmi par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tā tomēr ir norādījusi, ka šāda veida nolīgumi “acīmredzami konfliktē” ar Līguma noteikumu par konkurenci pamatā esošo domu, saskaņā ar kuru katram uzņēmējam autonomi jānosaka politika, kādu tas īstenos tirgū (spriedums, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 8. punkts, un 32.–34. punkts). Noslēdzot tādu nolīgumu kā Biogaran nolīgums, prasītāja nevarēja nezināt par savas rīcības pretkonkurences raksturu.

260    Lai arī tāpēc, ka Niche un Servier nolīgums ir ticis noslēgts izlīguma par patentu formā un ka Biogaran nolīgums ir ticis noformēts kā licences un apgādes nolīgums, šo nolīgumu pārkāpjošais raksturs tādam vērotājam no malas kā Komisija patiešām varētu nešķist skaidrs, taču tas pats nav sakāms par nolīgumu pusēm.

261    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka, lai gan Biogaran nedarbojās perindoprila tirgū, kuru skar konkurences ierobežojums, tā varēja saprātīgi paredzēt, ka ar LESD 101. pantu noteiktais aizliegums tai ir piemērojams.

262    Šo secinājumu neliek apšaubīt citi prasītājas izvirzītie argumenti.

263    Pirmkārt, lai gan prasītāja atsaucas uz to, ka pastāv juridisks atzinums, kuru tā bija pieprasījusi no sera F. Džeikobsa, tā nesniedz pietiekamus pierādījumus, lai varētu secināt, ka esot pastāvējusi reāla neskaidrība par Biogaran nolīguma un Servier un Niche izlīguma nolīguma pārkāpuma raksturu attiecībā uz Savienības konkurences tiesību normām. Proti, lai gan šajā atzinumā sers F. Džeikobss atzīst to, ka Komisijas analīze ir novatoriska un ka šādu “analīzes shēmu” Savienības tiesas nekad nav piemērojušas, viņš uzskata, ka Komisijas doktrīna principā ir pamatota.

264    Turklāt šajā juridiskajā atzinumā nav apstrīdēts fakts, ka LESD 101. pants burtiski liek domāt, ka attiecīgās darbības, proti, konkurenta izslēgšana, nav saderīgas ar konkurences tiesībām. Papildus tam Komisija apstrīdētā lēmuma 597. apsvērumā ir pamatoti norādījusi, ka jautājums par strīdīgo nolīgumu saderīgumu ar konkurences tiesībām esot radījis šaubas Servier.

265    Otrkārt, nevar piekrist argumentam, ka pastāv Komisijas prakse, saskaņā ar kuru tā neuzliek naudas sodus vai aprobežojas ar simbolisku naudas sodu uzlikšanu, kad tā izvērtē sarežģītus jautājumus, kurus Savienības tiesas iepriekš nav risinājušas. Proti, lai gan atsevišķi šajā lietā izvirzītie jautājumi ir jauni, Biogaran šajā gadījumā nevarēja nezināt par Servier stratēģiskā plāna pretkonkurences raksturu (šā sprieduma 229.–234. punkts), nedz par faktu, ka, tā kā Servier piederēja visas tās daļas, Biogaran kā tās meitasuzņēmums var tikt saukta pie atbildības par tās rīcību, kurā tiek vainots uzņēmums, ko veido Servier un tā meitasuzņēmums. Tāpat – kā Komisija pamatoti norāda atbildes raksta uz repliku 80. punktā – lēmuma garums un administratīvās procedūras ilgums, protams, atspoguļo faktisko apstākļu sarežģītību, taču nav uzskatāms par pārkāpuma neparedzamā rakstura pierādījumu.

266    Katrā ziņā atbilstoši judikatūrai Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir rīcības brīvība, lai mudinātu uzņēmumus darboties, ievērojot konkurences tiesību normas. Tas, ka Komisija ir iepriekš piemērojusi noteikta līmeņa naudas sodus par noteiktiem pārkāpumu veidiem – konkrētā gadījumā simboliskus naudas sodus par jauna veida pārkāpumiem – neatņem tai iespēju palielināt šo naudas sodu līmeni līdz Regulā Nr. 1/2003 norādītajām robežām, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu. Gluži otrādi, Savienības konkurences tiesību normu efektīva piemērošana prasa, lai šī iestāde jebkurā laikā varētu pielāgot naudas sodu apmēru atbilstoši šīs politikas vajadzībām (spriedums, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, notiek apelācijas tiesvedība, EU:T:2016:449, 773. punkts).

267    Treškārt, prasītāja nevar atsaukties uz apstākli, ka tās juridiskais padomdevējs esot juridiski kļūdaini kvalificējis tās rīcību, uz kuru balstās pārkāpuma konstatācija. Proti, pie atbildības sauktā uzņēmuma juridiskā padomdevēja pieļautā kļūda nevar radīt tādas sekas, ka šis uzņēmums tiek atbrīvots no naudas soda uzlikšanas, ja tas nevarēja nezināt par minētās rīcības pretkonkurences raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūnijs, Schenker & Co. u.c., C‑681/11, EU:C:2013:404, 37. punkts).

268    Ceturtkārt, pretēji prasītājas apgalvotajam, Biogaran nolīguma parakstītāji šā nolīguma noteikumus varēja uztvert tikai kā papildu konkurences ierobežojumu. Proti, kaut arī prasītāja apgalvo, ka nolīguma noteikumi “netiek apšaubīti”, tā spēja saprast, ka nolīgumam, ņemot vērā faktu, ka tajā bija ietverti noteikumi, kuri salīdzinājumā ar citiem licences nolīgumiem bija netipiski un kuros nebija paredzēts patiess pretizpildījums par maksājumu, nebija cita mērķa kā mudināt potenciālu Servier konkurentu neienākt perindoprila tirgū un rezultātā – tas veido konkurences tiesību pārkāpumu.

269    No visa iepriekš minētā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

b)      Par naudas soda nesamērīgumu

270    Ir jānorāda, ka kritika, ko Biogaran izvirza attiecībā uz tai solidāri ar mātesuzņēmumu uzliktā naudas soda apmēru, ko tā uzskata par nesamērīgu, balstās uz apgalvojumiem, ka Biogaran tiek saukta pie atbildības par pārkāpumu, ko ir izdarījis tā mātesuzņēmums un ka tā šajā ziņā esot tikusi sodīta kā juridiska persona, kura ir nošķirama no Servier, lai gan tās darbības esot mazāk nozīmīgas nekā tās mātesuzņēmuma darbības un tā esot piedalījusies pārkāpumā daudz mazākā mērā nekā tās mātesuzņēmums.

271    Taču, kā tika norādīts atbildē uz pirmo prasības pamatu, šie pieņēmumi ir kļūdaini.

272    Proti, kā pamatoti apgalvo Komisija, Biogaran nav rīkojusies kā neatkarīga un no Servier grupas nošķirta vienība, bet gan kā integrāla šīs grupas daļa sava mātesuzņēmuma kontrolē. Lai gan Komisija ir konstatējusi Biogaran tiešo līdzdalību pārkāpumā un ir ņēmusi vērā Biogaran nolīguma izšķirošo nozīmi attiecībā uz starp Servier un Niche noslēgtā izlīguma nolīguma ierobežojošo seku rašanos, tā tomēr nav atzinusi, ka Biogaran kā patstāvīga un no Servier grupas nošķirta juridiska persona ir atbildīga par pārkāpumu. Proti, strīdīgais naudas sods ir uzlikts uzņēmumam LESD 101. panta izpratnē, kuru veido mātesuzņēmums un meitasuzņēmums, kas ir solidāri atbildīgi par pārkāpumu un atbilstošā naudas soda samaksu, un tā mērķis nav sodīt par pretkonkurences rīcību, kura būtu attiecināma uz katru no šīm abām sabiedrībām kā atsevišķām juridiskām personām.

273    To, ka mātesuzņēmuma un meitasuzņēmuma solidārā atbildība par naudas soda samaksu, uz kuru balstās apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa, kuras 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā Servier un Biogaran ir atzītas par solidāri atbildīgām par 131 532 600 EUR samaksu, nevar interpretēt tādējādi, ka uz Biogaran tiktu attiecināta atbildība par tās mātesuzņēmuma izdarītu pārkāpumu.

274    Proti, ir jāatgādina, ka solidāra atbildība par naudas soda samaksu ir tikai viens no veidiem, kā izpaužas likumiskās sekas, kas izriet no jēdziena “uzņēmums”, ar kura palīdzību ir nosakāms subjekts, kuram Komisija var uzlikt sodu saistībā ar Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpumu (spriedumi, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija u.c./Siemens Österreich u.c., no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 57. punkts, un 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 122.–124. punkts). Tādējādi sabiedrības var tikt atzītas par solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu, ciktāl tās var tikt atzītas par personiski atbildīgām par piedalīšanos tādā pārkāpumā, ko ir izdarījis vienots uzņēmums, kuru tās veido (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija u.c./Siemens Österreich u.c., no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 49. punkts).

275    Turklāt nav nozīmes tam, vai šo sabiedrību personiskā atbildība, kura ir radusies tāpēc, ka tās piedalās pārkāpuma izdarīšanā, ir vai nav identiska, jo pārkāpuma laikposmā tās veidoja vienu uzņēmumu (spriedums, 2011. gada 3. marts, Areva u.c./Komisija, T‑117/07 un T‑121/07, EU:T:2011:69, 206. punkts). Komisijai piešķirtās sodu uzlikšanas pilnvaras arī nav paplašināmas tiktāl, ka tajās ietilptu katra solidārā parādnieka daļas noteikšana to iekšējās attiecībās (spriedumi, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija u.c./Siemens Österreich u.c., no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 58. punkts, un 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 151. punkts). Turklāt Biogaran tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, norādīja, ka tās mātesuzņēmums ir samaksājis visu apstrīdētā lēmuma 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktā naudas soda apmēru.

276    Uzliekot naudas sodu vienai ekonomiskai vienībai, kuru veido mātesuzņēmums un tai pilnībā piederošs meitasuzņēmums, un ņemot vērā Servier grupas pārdošanas apjoma vērtību, Komisija ir ievērojusi Savienības tiesas pastāvīgo judikatūru un nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 145.–148. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2014. gada 23. janvāris, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, T‑391/09, nav publicēts, EU:T:2014:22, 129.–135. punkts).

277    To pašu iemeslu dēļ prasītāja nevar arī apgalvot, ka naudas sods tai esot ticis uzlikts, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

278    Proti, tā kā nedz Biogaran, nedz Servier nav tikušas sodītas par rīcību, ko tās ir veikušas kā atsevišķas juridiskas personas, salīdzinājums starp Servier situāciju un Biogaran situāciju nav relevants.

279    Tāpat, tā kā solidāra atbildība par naudas soda samaksu Biogaran ir uzlikta tikai kā tās vienotās ekonomiskās vienības integrālai daļai, kuru tā veido kopā ar Servier, tās situācija nevar tikt salīdzināta ar citu ģenērisko zāļu sabiedrību situāciju, kuras ir apstrīdētā lēmuma adresātes. Lai gan Servier grupai uzliktā naudas soda pamatā ir šīs grupas pārdošanas apjoma vērtība, šīm sabiedrībām uzliktie naudas sodi nevar tikt aprēķināti, pamatojoties uz to pašu parametru, jo šīs sabiedrības nebija tirgū brīdī, kad notika tām pārmestās darbības (šodien pasludinātais spriedums Servier u.c./Komisija, T‑691/14).

280    Nevar piekrist arī Biogaran tiesas sēdē izvirzītajam iebildumam, ka Niche nav tikusi sodīta saistībā ar Biogaran nolīgumu, jo Komisija Niche uzliekamā naudas soda aprēķinā nav ņēmusi vērā maksājumu 2,5 miljonu GBP apmērā. Proti, šis iebildums saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu ir ticis izvirzīts tikai tiesas sēdes laikā un tāpēc tas nav pieņemams, jo nepastāv attaisnojums tā iesniegšanai šajā procesa stadijā. Turklāt, kā jau iepriekš norādīts, Biogaran, kas ir Servier meitasuzņēmums, nav salīdzināmā situācijā ar tādām ģenērisko zāļu sabiedrībām kā Niche, kas ir noslēgušas nolīgumu ar Servier. Visbeidzot apstāklis – pat ja pieņemtu, ka tas ir pierādīts, – ka Komisija nav sodījusi Niche, nevar Biogaran atbrīvot no atbildības, kura tai ir piemērojama saistībā ar tāda uzņēmuma rīcību, kurā tā ietilpst.

281    No visa iepriekš minētā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

c)      Par naudas soda maksimālo robežu 10 % apmērā

282    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, tai uzliekot naudas sodu, kura summa ir lielāka nekā 10 % no prasītājas ikgadējā apgrozījuma, un ka tā ir iekļāvusi arī tās mātesuzņēmuma Servier pārdošanas apjoma vērtību (proti, 476 miljonus EUR), kaut gan tā pati nav veikusi nekādus pārdevumus.

283    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka maksimālā robežvērtība, kas paredzēta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, ir jāaprēķina, par pamatu ņemot visu sabiedrību, kas veido vienotu ekonomisku vienību, kura rīkojas kā uzņēmums LESD 101. panta izpratnē, kumulatīvo apgrozījumu (skat. spriedumus, 2013. gada 8. maijs, Eni/Komisija, C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 109. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 172. un 173. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 56. punkts).

284    Proti, soda samērīgums tostarp ir jāvērtē, ņemot vērā preventīvo mērķi, uz kuru vērsta tā piemērošana, un šā sasniegtā apgrozījuma ņemšana vērā tādējādi ir vajadzīga šajā vērtējumā tālab, lai ņemtu vērā minētās vienības ekonomisko jaudu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 83. un 84. punkts).

285    Šajā lietā no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka attiecīgo uzņēmumu veidoja prasītāja un tās mātesuzņēmums Servier, jo šīs abas sabiedrības kopā veido vienu ekonomisku vienību (skat. šā sprieduma 206.–234. punktu). Rezultātā atbilstoši šā sprieduma 283. punktā atgādinātajiem principiem Komisija balstījās uz Servier grupas mātesuzņēmuma kopējo apgrozījumu laikposmā no 2012. gada 1. oktobra līdz 2013. gada 30. septembrim, lai piemērotu iepriekš minēto maksimālo robežu – 10 % no apgrozījuma (apstrīdētā lēmuma 3144. apsvērums).

286    Tā kā šis apgrozījums bija nedaudz lielāks nekā 4 miljardi EUR, Vispārējā tiesa uzskata, ka naudas sods 131 532 600 EUR apmērā, kas prasītājai ir uzlikts solidāri ar tās mātesuzņēmumu, acīmredzami nepārsniedz šo robežu.

287    Tādēļ šis iebildums, kā arī viss pamats ir jānoraida.

288    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība ir jānoraida pilnībā, tai skaitā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, prasījumi, ar kuriem tiek lūgts, lai Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, atceļ naudas sodu vai samazina tā apmēru.

 Par tiesāšanās izdevumiem

289    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Biogaran atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni Madise Da Silva Passos

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 12. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

I. Tiesvedības priekšvēsture

A. Par perindoprilu

1. Molekulas patents

2. Sekundārie patenti

3. Otrās paaudzes perindoprils

B. Par prasītāju

C. Niche darbības, kas saistītas ar perindoprilu

D. Par strīdiem saistībā ar perindoprilu

1. Procesi EPI

2. Tiesvedības valstu tiesās

E. Par izlīgumiem

1. Par nolīgumiem, kas noslēgti starp Niche, Unichem, Matrix un Servier

2. Par nolīgumu starp Niche un Biogaran

F. Par nozares apsekojumu

G. Par administratīvo procedūru un apstrīdēto lēmumu

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Par pieņemamību

A. Par prasījumu trešo daļu, ar kuru prasītāja lūdz attiecināt uz to jebkādu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, kas notikusi Servier uzsāktajā tiesvedībā

B. Par atsevišķu iebildumu raksta pielikumu un šajā rakstā sniegto pierādījumu pieņemamību

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Vispārējās tiesas vērtējums

IV. Par lietas būtību

A. Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ir notikusi faktu sagrozīšana, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secināts, ka Biogaran nolīgums esot bijis papildu pamudinājums, lai iedrošinātu Niche noslēgt izlīgumu ar Servier

1. Lietas dalībnieku argumenti

a) Par kļūdu vērtējumā, analizējot saikni starp Biogaran nolīgumu un izlīguma nolīgumu

1) Par nolīgumiem veikto sarunu hronoloģiju

2) Par juridisko saikni starp izlīguma nolīgumu un Biogaran nolīgumu

3) Par nodomu pamudināt Niche

b) Par prasītājas komercintereses noslēgt Biogaran nolīgumu ņemšanu vērā

1) Par produktu A

2) Par produktu B

3) Par produktu C

2. Vispārējās tiesas vērtējums

a) Ievada apsvērumi

b) Par Biogaran nolīguma radītas pamudinošas priekšrocības esamību

B. Par pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo apstrīdētajā lēmumā neesot pierādīta Biogaran piedalīšanās jebkādā konkurences noteikumu pārkāpumā

1. Lietas dalībnieku argumenti

a) Par Biogaran nolīguma pārkāpuma raksturu

b) Atbildības par mātesuzņēmuma rīcību attiecināšana uz meitasuzņēmumu

c) Par to, ka Biogaran zināja par Servier pārkāpjošo rīcību

2. Vispārējās tiesas vērtējums

C. Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzliekot naudas sodu Biogaran

1. Lietas dalībnieku argumenti

a) Par lietas novitāti, neparedzamību un sarežģītību

b) Par naudas soda nesamērīgumu

c) Par naudas soda maksimālo robežu 10 % apmērā

2. Vispārējās tiesas vērtējums

a) Par lietas novitāti, neparedzamību un sarežģītību

b) Par naudas soda nesamērīgumu

c) Par naudas soda maksimālo robežu 10 % apmērā

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – franču.