Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2024. gada 17. aprīlī iesniegusi Fővárosi Törvényszék (Ungārija) – Granulines Invest Kft./Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága

(Lieta C-270/24, Granulines Invest)

Tiesvedības valoda – ungāru

Iesniedzējtiesa

Fővárosi Törvényszék

Pamatlietas puses

Prasītāja: Granulines Invest Kft.

Atbildētāja: Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága

Prejudiciālie jautājumi

Vai ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu ¹ (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 167. pantu, 168. panta a) punktu, 178. panta a) punktu un 226. pantu, kā arī tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas ir atzītas kā vispārējs tiesību princips Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā, saistībā ar nodokļu neitralitātes, samērīguma, efektivitātes un tiesiskās noteiktības principiem ir saderīga nodokļu iestādes prakse, kas izpaužas kā atteikums nodokļa maksātājam atgūt PVN, pamatojoties uz to, ka, lai gan preču piegāde faktiski ir notikusi un eksistē rēķins un citi apliecinoši grāmatvedības dokumenti, rēķins ir fiktīvs, jo tajā reģistrētie saimnieciskie darījumi faktiski nav notikuši un līdz ar to šie darījumi nav noslēgti starp šajā rēķinā minētajām pusēm, jo

nodokļu maksātājs bija tas, kurš veica sarunas ar ražotājiem par visiem jautājumiem, un tikai pēc tam, kad viņš atteicās no darījuma, valsts teritorijā reģistrētais rēķina izsniedzējs iejaucās, lai izpildītu kredīta prasības,

ražotājs iekārtas piegādāja tieši uz nodokļa maksātāja telpām,

rēķinā norādītais izpildes datums ir nepareizs,

rēķinā norādītā cena ir pārāk augsta,

rēķina izrakstītājs tikai daļēji un novēloti ir izpildījis savu pienākumu veikt [PVN] samaksu?

Vai PVN direktīvas 178. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka valsts nodokļu iestāde var atteikt tiesības uz PVN atmaksu tikai tādēļ, ka nodokļa maksātājam ir rēķins, kas neatbilst šīs direktīvas 226. panta 6. un 7. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kaut arī šīs iestādes rīcībā ir visi dokumenti un informācija, kas tai ir nepieciešami, lai, pamatojoties uz tiem, tā varētu pārbaudīt, vai ir izpildīti likumā paredzētie materiālie nosacījumi šo tiesību izmantošanai?

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai prasība nodokļa maksātājam labot rēķinu šādā gadījumā ir priekšnoteikums PVN atmaksāšanai?

Ja atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša un ņemot vērā arī nodokļu neitralitātes un samērīguma principus, vai ir samērīgi nodokļu maksātājam uzlikt naudas sodu 200 % apmērā, kas atbilst naudas soda apmēram, ko drīkst piemērot ienākumu slēpšanas vai apliecinošu, grāmatvedības dokumentu un ierakstu viltošanas un iznīcināšanas gadījumā?

Vai ar iepriekš minētajiem PVN direktīvas noteikumiem, Hartas 47. pantā atzītajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, kā arī efektivitātes, samērīguma un nodokļu neitralitātes principiem ir saderīgi tas, ka nodokļu iestāde atsaka nodokļa maksātājam tiesības uz PVN atmaksu tādēļ, ka, neraugoties uz to, ka rēķinā norādītais saimnieciskais darījums faktiski ir noticis, un pamatojoties uz to, ka rēķins ir fiktīvs – 1. prejudiciālajā jautājumā minēto iemeslu dēļ, kurus nodokļu iestāde uzskata par objektīviem, – nodokļu iestāde automātiski, neizvērtējot nekādus citus apstākļus, konstatē, ka nodokļa maksātāja rīcība ir pretrunā tiesību likumīgas izmantošanas prasībām un, pamatojoties uz šo rīcību un nepārprotami nepārbaudot informētības elementu, nodokļa maksātājs ir apzināti izvairījies no nodokļa samaksas, izmantojot rēķinā norādītos fiktīvos darījumus?

____________

¹ OV 2006, L 347, 1. lpp.