Prasība, kas celta 2017. gada 31. maijā – British Airways/Komisija
(lieta T-341/17)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: British Airways plc (Harmondsworth, Apvienotā Karaliste) (pārstāvji – J. Turner, QC, R. O’Donoghue, Barrister, un A. Lyle Smythe, Solicitor)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītājas prasījumi:
pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas 2017. gada 17. marta Lēmumu C(2017) 1742 final par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (lieta AT.39258 – Kravu aviopārvadājumi);
turklāt vai pakārtoti – Vispārējai tiesai, īstenojot neierobežoto kompetenci, atcelt vai samazināt prasītājai ar apstrīdēto lēmumu uzlikto naudas sodu;
piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatojumam prasītāja izvirza deviņus pamatus.
Saistībā ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdījusies tiesību piemērošanā, un/vai pārkāpusi būtisku procesuālo prasību, pieņemot lēmumu par pārkāpumu, kas esot balstīts uz diviem atšķirīgiem atbilstošo faktisko un juridisko apstākļu vērtējumiem, un līdz ar to esot neskaidrs, pretrunā tiesiskās drošības principam un tāds, kas varētu radīt sajaukšanas iespēju ES tiesību sistēmas ietvaros.
Saistībā ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot rīkojusies, pārkāpjot savu LESD 266. pantā ietverto pienākumu, kad īstenojusi pasākumu, lai novērstu Vispārējās tiesas spriedumā lietā T-48/11 konstatētās būtiskās kļūdas, un atkārtoti pieņēmusi lēmumu attiecībā uz prasītāju, tādejādi palielinot pieļauto kļūdu skaitu, nevis tās labojot.
Saistībā ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdījusies tiesību piemērošanā, un/vai pārkāpusi būtisku procesuālo prasību, nenorādot pietiekamu pamatojumu attiecībā uz naudas soda uzlikšanu prasītājai. Prasītāja uzskata, ka naudas soda uzlikšana esot bijusi balstīta uz pārkāpumu konstatējumiem, kuri neietilpst attiecīgajā pasākumā, un kuri atšķiras no attiecīgajā pasākumā iekļautajiem. Prasītāja papildus vai pakārtoti norāda, ka Komisija šajā jautājumā esot rīkojusies, pārsniedzot savu kompetenci.
Saistībā ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas kompetencē neesot bijis piemērot LESD 101. pantu/EEZ līguma 53. pantu attiecībā uz iespējamiem konkurences ierobežojumiem saistībā ar kravas aviopārvadājumu pakalpojumiem ES/EEZ iekšējos maršrutos. Prasītāja papildus norāda, ka šādi ierobežojumi esot ārpus LESD 101. panta un/vai EEZ 53. panta teritoriālā tvēruma.
Saistībā ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdījusies, piemērojot LESD 101. panta/EEZ Līguma 53. pantu attiecībā uz kravas aviopārvadājumu no/uz noteiktām valstīm pakalpojumu papildmaksu savstarpēju saskaņošanu tiesiskā un normatīvā regulējuma piemērošanas un to praktiskās ietekmes dēļ, un ka šajā ziņā piemērotā naudas soda samazināšana esot bijusi patvaļīga un neatbilstoša. Prasītāja papildus norāda, ka, katrā gadījumā attiecībā uz noteiktām jurisdikcijām Komisijas pamatojums esot acīmredzami nepietiekams.
Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdījusies, secinot, ka prasītāja esot piedalījusies pārkāpumā saistībā ar komisijas maksu (ne) maksāšanu par papildmaksām.
Saistība ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdījusies, nosakot “pārdošanas vērtību”, lai noteiktu naudas sodus attiecīgajā lēmumā. Prasītājas ieskatā Komisijai esot bijis jānosaka, ka vērā ņemami ir tikai ar papildmaksām saistītie ienākumi un esot bijis jāizslēdz apgrozījums saistībā ar ES/EEZ teritorijā sniegtajiem pakalpojumiem.
Saistībā ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, secinot, ka prasītāja ir bijusi devītā pieteikuma par iecietības piemērošanu iesniedzēja un tādējādi tā ir tiesīga uz attiecīgā naudas soda samazinājumu tikai 10 % apmērā, lai gan prasītāja patiesībā esot bijusi pirmā, kas iesniegusi iecietības piemērošanas pieteikumu pēc tam, kad to iesniedza ar imunitāti apveltītā iesniedzēja, un viņas sniegtajai informācijai esot būtiska pievienotā vērtība.
Saistībā ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdījusies, nosakot prasītājas veiktā pārkāpuma sākuma datumu. Prasītāja norāda, ka attiecīgais datums esot 2001.gada oktobris, un iesniegtie pierādījumi, lai mēģinātu pierādīt citu, agrāku datumu, neatbilst vajadzīgajiem tiesiskajiem [pieradīšanas] standartiem.
____________